24.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 399/21

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 191., 192. un 194. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) dibināšanas līgumu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080) un tā pielikumus,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas enerģētiskās drošības stratēģija” un pievienotos darba dokumentus (COM(2014)0330),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas gāzes sistēmas īstermiņa izturētspēja. Gatavība iespējamajam apgādes pārtraukumam no austrumiem 2014./2015. gada rudenī un ziemā” (COM(2014)0654),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” (COM(2011)0539),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par to, kā tiek īstenots Paziņojums par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību un Enerģētikas padomes 2011. gada novembra secinājumi (COM(2013)0638),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. novembra paziņojumu “Otrais stratēģiskais enerģētikas pārskats: ES energoapgādes drošības un solidaritātes rīcības plāns” (COM(2008)0781),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu “Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu “Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai” (COM(2012)0582),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 15. novembra paziņojumu “Kā panākt, lai iekšējais enerģijas tirgus patiešām funkcionētu” (COM(2012)0663) un pievienotos darba dokumentus, un Parlamenta 2013. gada 10. septembra rezolūciju par pasākumiem iekšējā enerģijas tirgus darbības nodrošināšanai (1),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Virzība uz iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu” (COM(2014)0634),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam — projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam” (COM(2010)0677),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 29. janvāra paziņojumu “Enerģētikas cenas un izmaksas Eiropā” (COM(2014)0021),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 22. janvāra paziņojumu “Eiropas rūpniecības atdzimšana” (COM(2014)0014),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 14. novembra ziņojumu “Eiropas oglekļa tirgus stāvoklis 2012. gadā” (COM(2012)0652),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (COM(2011)0571) un Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūciju par resursu ziņā efektīvu Eiropu (2),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Energoefektivitāte un tās ieguldījums enerģētiskajā drošībā un klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam” (COM(2014)0520),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011)0112),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. decembra paziņojumu “Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885) un Parlamenta 2013. gada 14. marta rezolūciju par “Enerģētikas ceļvedi 2050” –– enerģija nākotnei (3),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Ekoizaugsmei piemītošā nodarbinātības potenciāla pilnvērtīga izmantošana” (SWD(2012)0092),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Par Eiropas turpmāko rīcību oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas jomā” (COM(2013)0180),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam” (COM(2014)0015),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2015. gada 19. un 20. marta secinājumus,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulu (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009, un Komisijas 2013. gada 14. oktobra paziņojumu “Ilgtermiņa redzējums infrastruktūras jomā Eiropai un ārpus tās” (COM(2013)0711), kurā noteikts pirmais Savienības mēroga energoinfrastruktūras kopīgu interešu projektu (KIP) saraksts,

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (COM(2011)0665),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 994/2010 par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem un Padomes Direktīvas 2004/67/EK atcelšanu,

—

ņemot vērā trešo enerģētikas paketi,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Lēmumu 994/2012/ES, ar ko izveido informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 12. jūnija rezolūciju par sadarbības veidošanu enerģētikas politikā ar partneriem ārpus ES robežām — stratēģiska pieeja drošas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas energoapgādes nodrošināšanai (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 21. novembra rezolūciju par slānekļa gāzi un slānekļa eļļu — rūpnieciskie, enerģētiskie u. c. aspekti (5),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020” (6),

—

ņemot vērā Parlamenta pētījumu “Eiropas integrācijas trūkuma radīto izmaksu apzināšana, 2014–2019”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 5. februāra rezolūciju par klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam (7),

—

ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par “Elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšana – Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam” (8);

—

ņemot vērā Enerģētikas hartas nolīgumu, jo īpaši tā 7. un 20. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A8-0341/2015),

A.

tā kā saskaņā ar LESD 194. pantu Eiropas enerģētikas politikai ir jānodrošina enerģijas tirgus darbība, jānodrošina energoapgādes drošība, jāveicina energoefektivitāte, ietaupījumi un atjaunojamās enerģijas attīstība, kā arī jāveicina energotīklu starpsavienojumi; tā kā dalībvalstu energoresursu struktūras noteikšana joprojām ir dalībvalstu kompetence un līdz ar to energoresursu struktūra ir ārkārtīgi daudzveidīga;

B.

tā kā, lai izveidotu noturīgu Enerģētikas savienību ar nākotnē vērstu klimata pārmaiņu politiku, tās pamatā ir jābūt pārejai uz ilgtspējīgu, nākotnē vērstu enerģētikas sistēmu, kuras galvenie pīlāri ir energoefektivitāte, atjaunojamā enerģija, vislabākais Eiropas energoresursu izmantojums un vieda infrastruktūra; tā kā, lai radītu ekonomikas izaugsmi un darbvietas un panāktu, ka ES šajās jomās ir vadībā, ir vajadzīgs stabils ilgtermiņa tiesiskais regulējums;

C.

tā kā enerģētiskās drošības stratēģijā ir jāiekļauj izmaksu ziņā efektīvas darbības, ar kurām ierobežot enerģijas pieprasījumu, un jāparedz vienlīdz efektīvas darbības, ar kurām pārvarēt lielus un neizbēgamus piegādes pārtraukumus, kā arī jāievieš solidaritātes un koordinācijas mehānismi, kas aizsargātu un nostiprinātu enerģijas ražošanu, viedpārvades un sadales infrastruktūru un starpsavienojumus; tā kā šādai infrastruktūrai ir jāspēj izmantot dažādu veidu atjaunojamos energoresursus un jābūt iekļautai pilnībā integrētā un labi funkcionējošā iekšējā enerģijas tirgū, kas ir Enerģētikas savienības būtiska daļa ar diversificētām ārējām piegādēm un piegādes maršrutiem;

D.

tā kā Parlaments divreiz prasīja par saistošiem 2030. gada klimata un enerģētikas mērķiem noteikt vismaz 40 % CO2 emisiju samazinājumu, vismaz 30 % atjaunojamo energoresursu izmantojumu un 40 % energoefektivitātes uzlabojumu, kas būtu jāpanāk, īstenojot individuālos valstu mērķus; tā kā saistoši valstu un ES energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu mērķi rada izaugsmi un darbvietas, un līdz ar to varētu panākt, ka ES kļūst par tehnoloģiju līderi šajās jomās;

E.

tā kā — lai saņemtu nepieciešamo atbalstu no iedzīvotājiem un nozares dalībniekiem, tad pasākumos, ar kuriem izveido Enerģētikas savienību un cenšas sasniegt klimata un enerģētikas mērķus, pilnībā ir jāņem vērā ietekme uz enerģijas cenām un uzmanība jāpievērš sinerģijai un padziļinātai tirgus integrācijai, kas palīdzēs samazināt kopējās izmaksas un uzlabot ES ekonomikas konkurētspēju; šajā ziņā visos nepieciešamajos ietekmes novērtējumos pilnībā ir jāņem vērā pašreizējās un turpmākās slēptās un neatgūstamās izmaksas, kas izriet no tradicionālās enerģētikas politikas;

F.

tā kā Enerģētikas savienība ir jāveido kā jauns Eiropas enerģētikas modelis, kura pamatā ir stingrs transversāls juridiskais pamats un konstruktīvi mērķi; tā kā Enerģētikas savienības pārvaldībai ir jābūt pārredzamai, garantējot stabilu satvaru, iesaistot Parlamentu lēmumu pieņemšanas procesā un vienlaikus palielinot pašvaldību un iedzīvotāju lomu;

G.

tā kā izšķiroša nozīme ir tam, lai ES un dalībvalstis atzītu, cik būtiski ir iekļaut uz patērētājiem orientētas iniciatīvas, tādas kā kooperatīvi, kopienu mēroga atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes projekti, un uzsver, ka ir jānovērš ekonomiskie, administratīvie un tiesiskā regulējuma šķēršļi, lai iedzīvotāji varētu aktīvi piedalīties enerģētikas sistēmā;

H.

tā kā Eiropas enerģētikas sistēmas ilgtspēju apdraud klimata pārmaiņas, konkurētnespējīgas enerģijas cenas un ārkārtīgi liela atkarība no neuzticamiem trešo valstu piegādātājiem;

I.

tā kā, veidojot noturīgu Enerģētikas savienību ar vērienīgu klimata politiku, pamatmērķis ir nodrošināt pāreju uz jaunu enerģētikas modeli, kas ļauj mājsaimniecībām un uzņēmumiem ražot un patērēt drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un izmaksu ziņā pieejamu enerģiju;

J.

tā kā Enerģētikas savienības ietvaros ir jārisina enerģētiskās nabadzības problēma, radot iespējas neaizsargātiem patērētājiem, uzlabojot energoefektivitāti visneaizsargātākajiem un izstrādājot koriģējošus pasākumus, lai enerģija kļūtu pieejama tiem, kam tā ir nepieciešama;

K.

tā kā enerģētisko nabadzību var definēt kā mājsaimniecības nespēju saņemt energoapgādi pienācīgā līmenī, proti, lai nodrošinātu komforta un veselības pamata līmeni, kam iemesls ir tādi faktori kā zemi ienākumi, augstas enerģijas cenas un nekvalitatīvs dzīvojamais fonds;

L.

tā kā Enerģētikas savienības nākotnes redzējumam ir jābūt tādam, kurā dalībvalstis atzītu, ka savas valsts iedzīvotāju drošā, ilgtspējīgā un izmaksu ziņā pieejamā energoapgādē tās ir atkarīgas cita no citas, pamatojoties uz īstenu solidaritāti un uzticamību, kā arī Eiropas Savienības nostājai vajadzētu būt vienotai globālos darījumos; tā kā līdz ar to katrai dalībvalstij ir pienākums par prioritāti noteikt energoefektivitāti un enerģijas pieprasījuma samazināšanu, lai saglabātu energoapgādes drošību visā ES un tās dalībvalstīs;

M.

tā kā ES enerģētikas un klimata politikai ir jābūt savstarpēji papildinošai un abu šo jomu mērķiem ir jābūt tādiem, kas viens otru nostiprina; tā kā līdz ar to Enerģētikas savienībai ir jāpapildina Eiropas reindustrializācijas un izaugsmes mērķi un jāveicina pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku, kura lielākoties būtu balstīta uz energoefektivitāti un atjaunojamo enerģiju, kas sekmēs Eiropas ekonomikas vispārējo konkurētspēju, vienlaikus efektīvi novēršot oglekļa emisiju pārvirzi;

N.

tā kā ES importē vairāk nekā pusi no kopējās patērētās enerģijas, sevišķi augsta ir ES atkarība no jēlnaftas (vairāk nekā 90 %), dabasgāzes (66 %) un akmeņogļu (72 %) importa un kopējās importa izmaksas 2013. gadā bija vairāk nekā EUR 400 miljardi; tā kā aptuveni 40 % no ES galīgā enerģijas patēriņa un aptuveni 60 % no ES gāzes importa izmanto ēkās, un līdz ar to ES enerģijas pieprasījuma ierobežošana ir nozīmīgs faktors virzībā uz enerģētisko neatkarību;

O.

tā kā naftas cena pasaulē ir būtiski samazinājusies, kas sniedz ES iespēju veikt plašus pasākumus mūsu enerģētikas nozares pārveidošanai, investējot atjaunojamās enerģijas ražošanā, izmantojot ēku un rūpniecības energoefektivitātes potenciālu un attīstot viedinfrastruktūru; tā kā par fosilā kurināmā importu iztērētā nauda ir niecīgs ieguldījums Savienības investīcijās, darbvietās un izaugsmē un tā kā šīs naudas novirzīšana iekšējām investīcijām stimulētu izaugsmi un radītu kvalitatīvas darbvietas augsti kvalificētam vietējam darbaspēkam;

P.

tā kā daudzas valstis ir ārkārtīgi atkarīgas no viena vienīga piegādātāja, kas tās var padarīt mazaizsargātas no piegādes pārrāvumiem;

Q.

tā kā ES ir ļoti atkarīga no enerģijas importa no Krievijas, kura sevi ir parādījusi kā neuzticamu partneri un kura enerģijas piegādes izmanto kā politisku ieroci;

R.

tā kā par nozīmīgu Krievijas ārpolitikas daļu ir kļuvusi stratēģijas izstrādāšana un īstenošana attiecībā uz stratēģiskajiem resursiem, jo īpaši naftu un dabasgāzi, lai tādējādi izdarītu politisku spiedienu uz citām valstīm; norāda, ka tā tas ir noticis ar vairākām Krievijas kaimiņvalstīm un dažām Eiropas Savienības dalībvalstīm;

S.

tā kā naftas un dabasgāzes izmantošana ārpolitikas mērķiem un citu valstu destabilizācijai apdraud ekonomikas izaugsmi un — vēl jo bīstamāk — demokrātijas stabilitāti Eiropā un suverēnu valstu neatkarību;

T.

tā kā Eiropas enerģētiskā drošība ir jāattīsta tā, lai tā aizsargātu gan Eiropas drošību, gan Eiropas valstu suverenitāti, ietverot gan ES dalībvalstis, gan Austrumu partnerības valstis;

U.

tā kā enerģētiskās drošības politikā ir jāpievēršas vajadzībai nodrošināt stabilas piegādes no dažādiem enerģijas avotiem, nodrošinot Eiropas ekonomikai transportam, ražošanai un mājokļiem nepieciešamo enerģiju tādā veidā, kas atbalsta konkurētspēju un klimata politiku, un vienlaikus šai politikai ir jāsamazina atkarība no tiem, kuri apzināti vēlas izmantot energoresursus savu politisko mērķu sasniegšanai nolūkā ietekmēt politiskos procesus citās valstīs;

V.

tā kā nevienai dalībvalstij nav jācieš no nelabvēlīgiem, ES tiesību aktiem neatbilstošiem līgumu nosacījumiem, ar kuriem izmanto šo valstu nestabilo stāvokli enerģijas tirgū, pamatojoties vienīgi uz ģeogrāfiskiem un vēsturiskiem faktoriem;

W.

tā kā Krievijas un tranzītvalsts Ukrainas 2006. un 2009. gada gāzes strīdu dēļ daudzas ES valstis cieta no smagiem energoapgādes traucējumiem; tā kā piegādes pārrāvumi liecina, ka līdz šim veiktie pasākumi nav bijuši pietiekami, lai novērstu Eiropas paļaušanos uz Krievijas gāzi;

X.

tā kā jau pašlaik ir iespējams veikt visu ar enerģētiku saistīto nolīgumu ex-post novērtējumu par to atbilstību ES tiesībām, inter alia piemērojot konkurences un enerģētikas jomu reglamentējošos noteikumus; tā kā valstu un ES mērogā veiktu ex-ante atbilstības pārbaužu nepietiekamības dēļ tiek radīti smagi tirgus izkropļojumi; tā kā Komisija šos trūkumus ir atzinusi un ir apņēmusies nostiprināt ex-ante novērtējumu noteikumus par gāzes piegādes komerclīgumiem;

Y.

tā kā līdz 2020. gadam ES enerģētikas nozarē vien ir jāiegulda vairāk nekā EUR 1 triljons un tā kā uz katru līdz 2020. gadam energoinfrastruktūrā neieguldīto euro pēc 2020. gada būs vajadzīgi jau 4,3 euro, lai sasniegtu tos pašus mērķus, kas radītu nevajadzīgu slogu nākamajām paaudzēm;

Z.

tā kā ES ir jānodrošina šo investīciju finansēšana, mobilizējot visus pieejamos publiskos (struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas (EIB)) un privātos resursus, mudinot novirzīt mājsaimniecību ietaupījumus un ilgtermiņa investoru (pensiju fondu un apdrošināšanas sabiedrību) līdzekļus, kā arī radot Eiropas Savienībai jaunas finansēšanas spējas;

AA.

tā kā ES ražošanas nozarē elektroenerģijas cenas pirms nodokļu vai nodevu atbrīvojumu piemērošanas energoietilpīgām nozarēm ir vairāk nekā divas reizes augstākas kā ASV un Krievijā, par 20 % augstākas nekā Ķīnā, taču par 20 % zemākas nekā Japānā;

AB.

tā kā gāzes cenu ziņā Eiropas rūpniecība joprojām cieš no ievērojami nelabvēlīgas konkurences, kas rodas galvenokārt tāpēc, ka ilgtermiņa līgumos ar Krieviju ir iekļauts naftas cenu indekss;

AC.

tā kā cenu atšķirībām ar citām tautsaimniecībām var būt nelabvēlīga ietekme uz mūsu rūpniecības konkurētspēju, jo īpaši mūsu energoietilpīgajās nozarēs;

AD.

tā kā konkurētspējīgas enerģijas cenas ir ārkārtīgi būtiskas, lai līdz 2020. gadam sasniegtu ES reindustrializācijas 20 % mērķus;

AE.

tā kā ES uzņēmumi atjaunojamās enerģijas nozarē, no kuriem daudzi ir MVU, Eiropā nodarbina 1,2 miljonus cilvēku un tiem pieder 40 % no visiem atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju patentiem pasaulē, kas ES padara par pasaules līderi; tā kā nākotnē šī līderība ir jāsaglabā, īstenojot stabilu ES atjaunojamās enerģijas stratēģiju;

AF.

tā kā, lai gan pasaulē tieši ES visvairāk iegulda atjaunojamos energoresursos, 2014. gada Pasaules enerģētikas pārskatā ir prognozēts, ka laikposmā līdz 2040. gadam pasaulē enerģijas pieprasījums palielināsies par 37 % un ogļu pieprasījums — par 15 %; tā kā ES tiek prognozēts, ka temperatūras paaugstināšanās būs ievērojami zemāka dēļ tā, ka panākti ļoti lieli energoefektivitātes uzlabojumi;

AG.

tā kā ES gāzes tirgus neefektivitātes dēļ sociālie zaudējumi gadā pārsniedz EUR 11 miljardus, kam iemesls inter alia ir infrastruktūras trūkums un zems tirgus likviditātes un pārredzamības līmenis;

AH.

tā kā ekonomiski un fiziski integrētāks vienotais enerģijas tirgus varētu nodrošināt ievērojamus efektivitātes ieguvumus;

AI.

tā kā enerģijas mazumtirdzniecības tirgus nedarbojas pienācīgi, jo daudzās dalībvalstīs patērētājiem ir pārāk mazas iespējas izvēlēties starp piegādātājiem; tā kā tirgus koncentrācijas jautājumi ir jārisina ES konkurences politikā, lai ļautu patērētājiem mainīt piegādātājus, tādējādi paaugstinot konkurenci un samazinot cenas; tā kā uzmanība ir jāpievērš tam, ka mazāk informēti iedzīvotāji, kuri retāk mēdz salīdzināt un mainīt piegādātājus, varētu joprojām maksāt pēc nekonkurētspējīgiem un novecojušiem tarifiem;

AJ.

tā kā integrēta Eiropas gāzes un elektroenerģijas tirgus izveides pabeigšanai ir izšķiroša nozīme, lai panāktu energoapgādes drošību un īstenotu pasākumus virzībā uz Enerģētikas savienību; tā kā Komisijai ir pienākums nodrošināt, ka visas dalībvalstis īsteno un ievēro visas trešās enerģētikas paketes daļas nolūkā izveidot integrētu elektroenerģijas un gāzes tirgu;

AK.

tā kā starpsavienojumu 10 % mērķa sasniegšana, elektroenerģijas un gāzes lielākas pārrobežu pārvades jaudas nodrošināšana, kā arī pašreizējā tīkla papildu nostiprināšana palielinās enerģētisko drošību, ļaus labāk integrēt ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem un līdzsvaros piegādi un pieprasījumu starp dalībvalstīm, vienlaikus veicinot cenu konverģenci patērētāju interesēs;

AL.

tā kā sagaidāms, ka konverģenci un izmaksu optimizāciju sekmēs arī padziļināta dalībvalstu reģionālā sadarbība;

AM.

tā kā Enerģētikas kopiena ir instruments, ar ko paplašināt enerģētikas iekšējo tirgu, tajā iekļaujot ES kaimiņvalstis, kas līdz ar to veicina uz kopīgiem principiem un tiesiskumu balstītas Eiropas enerģētikas telpas izveidi;

AN.

tā kā Enerģētikas savienība atbilst vairākkārtīgiem Parlamenta aicinājumiem izveidot īstenu Eiropas Enerģētikas kopienu, balstoties uz stabilu vienoto enerģijas tirgu, ārpussavienības enerģijas iepirkumu koordinēšanu un kopīgu Eiropas finansējumu pētniecībai un inovācijai jaunu ilgtspējīgu energotehnoloģiju jomā;

AO.

tā kā lielākā mērā ir jāsaskaņo ES enerģētikas politikas ārējā dimensija, un pagaidām tās potenciāls vēl nav pilnībā izmantots nolūkā veicināt energoapgādes drošību un Savienības konkurētspēju;

AP.

tā kā papildus Eiropas enerģētiskās drošības stratēģijā identificētajiem 33 infrastruktūras projektiem lielāka uzmanība ir jāpievērš elektroenerģijas sadales tīklu modernizācijai un pārejai no oglēm un gāzes uz biomasu, lai uzlabotu energoapgādes drošību;

AQ.

tā kā ir konstatēts, ka oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana var būtiski sekmēt cīņu pret klimata pārmaiņām un jo īpaši var palīdzēt samazināt izmaksas, ko rada pāreja uz dekarbonizētu enerģijas tirgu un mazoglekļa ekonomiku;

AR.

tā kā Enerģētikas savienības izveidi visvairāk sekmē tādi faktori kā piegāžu dažādošana, iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšana, energoefektivitātes un ietaupījumu uzlabojumi, Eiropas energoresursu, tostarp atjaunojamās enerģijas izmantojuma turpmāka veicināšana un pētniecības un izstrādes darbības;

AS.

tā kā ir jāveicina un jāatbalsta vietējo tradicionālo naftas un gāzes resursu izmantošana, pilnībā ievērojot ES acquis, gan tradicionālajos ieguves apgabalos (piemēram, Ziemeļjūrā), gan jaunatklātajos apgabalos (piemēram, Vidusjūras austrumu daļā un Melnajā jūrā);

AT.

tā kā vietējiem energoresursiem vienmēr ir jābūt ilgtspējīgiem un drošiem;

AU.

tā kā ES tiecas panākt, lai līdz 2020. gadam rūpniecības ieguldījums ES IKP būtu 20 %, un, lai šo vērienīgo mērķi sasniegtu, enerģijas cenām ir jābūt konkurētspējīgām, kā arī ir jāpaaugstina enerģijas produktivitāte,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku”; atzīmē Komisijas izklāstītos piecus Enerģētikas savienības pīlārus; prasa, lai saskaņā ar šiem pīlāriem īstenotā politika vienmēr veicinātu energoapgādes drošību, dekarbonizāciju, ekonomikas ilgtermiņa ilgtspēju un nodrošinātu pieņemamas un konkurētspējīgas enerģijas cenas;

2.

atgādina, ka enerģija ir sociāls sabiedrības labums un ka tādējādi ES būtu jāpievērš cieša uzmanība enerģētiskajai nabadzībai un jāveicina konkrēti pasākumi šīs problēmas risināšanai; tādēļ uzstāj, ka enerģētikas savienībai būtu jānodrošina vienlīdzīga piekļuve enerģijai visiem, jāveicina enerģijas cenu pieņemamība patērētājiem, jāveicina tādi savienojumi un enerģijas infrastruktūra, kam būtu stratēģiska nozīme iedzīvotāju labklājības veicināšanā, kā arī jānostiprina regulējums;

3.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai visiem tiesību aktu priekšlikumiem, kuri attiecas uz Enerģētikas savienības izveidi, piemērotu parasto likumdošanas procedūru, līdz ar to pilnībā iesaistot Parlamentu un nodrošinot efektīvu demokrātisko uzraudzību; sagaida, ka Enerģētikas savienības pārvaldības satvars pēc 2020. gada būs vērienīgs, uzticams, pārredzams, demokrātisks un pilnībā iekļaus Parlamentu, kā arī nodrošinās 2030. gadam izvirzīto klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanu, jo īpaši, pilnībā īstenojot, izpildot un atjauninot spēkā esošos tiesību aktus klimata un enerģētikas jomā; prasa Komisijai, neskarot citas ziņošanas saistības, reizi gadā sniegt ziņojumu par Enerģētikas savienības īstenošanu, tostarp detalizētu informāciju par tiesību aktu īstenošanu enerģētikas jomā un par panākumiem virzībā uz 2020. un 2030. gada mērķu sasniegšanu, kā arī prasa izstrādāt un atjaunināt ziņojumā iekļaujamo būtiskāko rādītāju kopumu, lai varētu novērtēt Enerģētikas savienības izveides progresu; šādos rādītājos cita starpā varētu norādīt, piemēram, starpsavienojumu spēju, tirgus integrāciju, enerģijas importa samazinājumu, dažādošanas līmeni, enerģijas cenas un izmaksas, kopienas un vietēja mēroga energoražošanas attīstību un enerģētiskās nabadzības un neaizsargātības līmeni; norāda uz Enerģētikas padomes 2015. gada 26. novembra secinājumiem par Enerģētikas savienības pārvaldības sistēmu un aicina Komisiju ātri iesniegt Parlamentam un Padomei tiesību akta priekšlikumu, ņemot vērā Padomes secinājumus un Parlamenta viedokli, kas pausts šajā ziņojumā; piekrīt Padomes secinājumiem, ka valstu enerģētikas un klimata plāni 2021.–2030. gada periodam būtu ne tikai jāorientē uz 2030. gada mērķu sasniegšanu, bet tajos būtu jāatspoguļo arī ilgtermiņa perspektīva, jo īpaši pieņemtais ES mērķis līdz 2050. gadam samazināt emisijas par 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni;

4.

aicina dalībvalstis izstrādāt ilgtermiņa stratēģijas, ņemot vērā ilgtermiņa mērķi panākt, ka līdz 2050. gadam siltumnīcefekta gāzu emisija tiek samazināta līdz 80–95 %, turklāt pasaules lielākajiem piesārņotājiem būtu jāīsteno līdzīgi centieni;

5.

atzīst, ka nevar neņemt vērā tautas nobalsošanā pieņemtos lēmumus par enerģētikas jautājumiem;

6.

uzsver, ka Enerģētikas savienībai ir jāpieņem visaptveroša pieeja, galveno uzmanību pievēršot tādiem aspektiem kā pilnībā integrēta enerģijas iekšējā tirgus izveide, energoapgādes drošība, vislabākais ES energoresursu izmantojums, enerģijas pieprasījuma ierobežošana un siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšana, pamatojoties galvenokārt uz atjaunojamiem energoresursiem un ES mēroga oglekļa dioksīda emisiju tirgu, kā arī pētniecību un inovāciju, kuras mērķis ir kļūt par līderi energotehnoloģiju jomā; uzsver, ka Enerģētikas savienības centrā ir jābūt iedzīvotājiem un viņi ir jānodrošina ar drošu, ilgtspējīgu un cenu ziņā pieejamu enerģiju;

7.

konstatē, ka Eiropadomes mērķi, kas klimata un enerģētikas jomā izvirzīti laikposmam līdz 2030. gadam, ir vāji, proti, par 40 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, Eiropas energoresursu struktūrā atjaunojamo energoresursu īpatsvaru palielināt līdz 27 % un par 27 % uzlabot energoefektivitāti; atgādina, ka Parlaments ir atkārtoti prasījis par saistošiem 2030. gada klimata un enerģētikas mērķiem noteikt vismaz 40 % iekšzemes samazinājumu siltumnīcefekta gāzu emisijām, vismaz 30 % atjaunojamo energoresursu izmantojumu un 40 % energoefektivitātes uzlabojumu, kas būtu jāpanāk, īstenojot individuālos valstu mērķus;

8.

aicina Komisiju un dalībvalstis censties vairāk, lai Eiropas iedzīvotājiem un uzņēmumiem nodrošinātu ilgtspējīgākas un konkurētspējīgākas cenas un importētās enerģijas izmaksas, izmantojot dažādotu piegādi (energoavotus, piegādātājus un maršrutus); šajā ziņā aicina Komisiju veicināt attiecīgo energoinfrastruktūras prioritāro koridoru būvniecību, kā tas noteikts Eiropas enerģētikas tīklu (TEN-E) regulas I pielikumā un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) regulas I pielikuma II daļā, īpašu uzmanību pievēršot dalībvalstīm, kurās ir augsts energoatkarības līmenis; aicina Komisiju par prioritāti noteikt tagadējo iekšējo veiktspēju, ietverot Eiropas energoresursus;

9.

atzīst, ka ar pašreizējiem kopīgu interešu projektu (KIP) sarakstā iekļautajiem projektiem nepietiek, lai sasniegtu Eiropas mērķi starpsavienot Ibērijas pussalu ar Eiropas kontinentālo daļu; mudina TEN-E reģionālo grupu un Komisiju noteikt papildu projektus, ko iekļaut nākamajā KIP 2015. gada sarakstā, lai būtiski palielinātu starpsavienojumu jaudu starp Spāniju un Franciju;

10.

uzsver, ka labi attīstītai un pilnībā integrētai infrastruktūrai, kas rada iespēju uzlabot piegādes dažādošanu un pārrobežu plūsmas, ir izšķirīga nozīme, lai panāktu energoapgādes drošību gan normālos, gan ārkārtas apstākļos un enerģiju no konkurētspējīgiem avotiem piegādātu patērētājiem visā Eiropas Savienībā un Enerģētikas kopienā;

11.

uzsver, ka ievērojamās gāzes rezerves Ziemeļāfrikas valstīs un nesen atrastā gāze Vidusjūras reģiona austrumdaļā ir iespēja Vidusjūras reģionam attīstīties kā nozīmīgam cauruļvadu tīkla centram, pa kuru gāzi transportē uz Eiropu; aicina veidot Vidusjūras gāzes pārvades mezglu ar lielāku LNG pārvades jaudu; uzsver, ka ES būtu jāizmanto šo gāzes atradņu sniegtās iespējas, lai palielinātu savu enerģētisko drošību;

12.

uzsver, ka visiem ES infrastruktūras projektiem, kuru mērķis ir dažādot energoavotus, piegādātājus un maršrutus, pilnībā ir jāatbilst ES tiesību aktiem klimata un enerģētikas jomā un ilgtermiņa mērķiem un prioritātēm, tostarp ES enerģētiskās drošības jomā, vienlaikus nodrošinot, ka pilnīgi un efektīvi tiek izmantota pašreizējā energoinfrastruktūra un tranzīta maršruti uz ES; aicina Komisiju apsvērt iespēju par atbilstīgiem ieguldījumu projektiem atzīt tos, kuru mērķis ir pazemināt enerģijas pieprasījumu, piemēram, dzīvojamajā fondā;

13.

uzsver, ka trešo valstu enerģijas piegādātājiem, kamēr tie darbojas kopējā tirgū, ir jāpiemēro ES acquis, jo īpaši ES tiesību akti par konkurenci un valsts atbalstu, un aicina Komisiju ar visiem pieejamajiem līdzekļiem nostiprināt ES tiesību aktus, lai energoapgāde Eiropas Savienībā notiktu netraucēti un lai nepieļautu izkropļojumus iekšējā tirgū;

14.

uzsver, ka ES ir ārkārtīgi svarīgi, lai tiktu izbeigta dalībvalstu un reģionu izolētība no iekšējā enerģijas tirgus, kā to uzskatāmi parādīja Komisijas veiktās gāzapgādes noturības testi; šajā ziņā aicina Komisiju šādus testus veikt regulāri; uzskata, ka ES prioritārā kārtā ir jāpalīdz visneaizsargātākajām valstīm, lai dažādotu šo valstu resursus un piegādes maršrutus; šajā ziņā aicina dalībvalstis un Komisiju nekavējoties īstenot ieteikumus par gāzapgādes sistēmas noturības testiem; iesaka Komisijai apsvērt iespēju veikt elektroapgādes sistēmas noturības testus, lai veidotu pārskatu par visa enerģijas tirgus stāvokļa noturību; uzsver, ka šādos noturības testos jo īpaši ir jāapzina visa valsts pārvades tīkla stāvoklis, jauda un ilgtspēja, kā arī starpsavienojumu līmenis un pārrobežu pārvades jauda un ka vēlāk uz šādiem testiem balstītos ieteikumos ir jāiekļauj pilnīgi ietekmes novērtējumi gan par valstu plāniem, gan Savienības mērķiem, norādot visus no tiem izrietošās rīcības aspektus;

15.

atzīmē, ka saistībā ar topošo Enerģētikas savienību viens no aktuālākajiem jautājumiem ir kvantitatīva un kvalitatīva energoapgādes drošība un konkurētspēja, kas no dalībvalstīm, izstrādājot savu enerģētikas politiku, prasa, lai koordinācija un sadarbība ar saviem kaimiņiem tiktu paplašināta līdz ES mērogam; šajā sakarībā aicina Komisiju apzināt, kā valstu preventīvo un ārkārtas reaģēšanas pasākumu pašreizējo struktūru varētu uzlabot gan reģionālā, gan ES mērogā;

16.

uzskata, ka valstu jaudas mehānismus vajadzētu izmantot tikai tad, ja vairs nav citas iespējas un ir apsvērti visi pārējie risinājumi, tostarp papildu starpsavienojumi ar kaimiņvalstīm, pieprasījumreakcijas pasākumi un citi reģionālās tirgus integrācijas veidi;

17.

uzskata — Enerģētikas savienība nozīmē to, ka sarunās ar trešām valstīm ir jāpauž vienota nostāja; aicina Komisiju analizēt brīvprātīga kolektīvā iepirkuma mehānisma piemērotību un iespējamo struktūru, kā arī tā ietekmi uz iekšējā gāzes tirgus darbību, skartajiem uzņēmumiem un ieguldījumu gāzapgādes nodrošināšanā; norāda — tā kā pastāv vairāki kolektīvā iepirkuma mehānismu modeļi, ir jāveic papildu darbs, lai noteiktu labāko uz tirgu balstīto modeli, kas būtu piemērojams ES reģioniem un attiecīgajiem piegādātājiem, kā arī lai izstrādātu nosacījumus, ar kuriem saskaņā varētu ieviest brīvprātīgu kolektīvā iepirkuma mehānismu; uzskata, ka nostāju koordinēšana un gāzes kolektīva iepirkšana ir jāsāk reģionālā līmenī; tikmēr iesaka Komisijai un Enerģētikas kopienas Sekretariātam atbalstīt dalībvalstis un attiecīgi arī Enerģētikas kopienas līgumslēdzējas puses, kas vēlas vest sarunas par brīvprātīgiem enerģētikas nolīgumiem, ievērojot ES iekšējā tirgus acquis un ES konkurences un Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumus, kā arī nodrošinot sensitīvas komercinformācijas aizsardzību; uzsver, ka enerģētikas nolīgumiem ir jābūt balstītiem uz tirgus cenām un konkurenci;

18.

aicina Komisiju un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/Savienības augsto pārstāvi izveidot visaptverošu Enerģētikas savienības ārējās dimensijas satvaru, īpašu uzmanību pievēršot stratēģisku partnerību veicināšanai ar tām trešām valstīm, kas ir enerģijas ražošanas un tranzīta valstis, jo īpaši Eiropas kaimiņattiecību un paplašināšanās politikas ietvaros, pamatojoties uz kopējām vērtībām un ņemot vērā pašreizējo reģionālās sadarbības situāciju; ir jāpārskata un jāanalizē iepriekšējā un jaunā stratēģiskā partnerība, lai veicinātu dialogu un sadarbību tādos jautājumos kā nafta un dabasgāze, energoefektivitāte un atjaunojamā enerģija, tirdzniecība un Enerģētikas savienības starpsavienojumi ar ārējo energoinfrastruktūru;

19.

uzsver, ka īstenai ES kopējai enerģētikas ārpolitikai ir jābūt cieši saistītai ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku; šajā ziņā mudina nodrošināt labāku koordināciju starp Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/Savienības augsto pārstāvi un attiecīgajiem komisāriem, lai veicinātu saskaņotu ES energoapgādes drošības ārpolitiku; tāpēc aicina Komisiju izveidot ciešāku sadarbību Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves vadībā, kuras kā pilnvarotās pārstāves funkcijās ietilptu atbildība par šādas politikas koordināciju;

20.

aicina Komisiju izveidot augsta līmeņa pārdomu grupu energoapagādes drošības, ārpolitikas un Enerģētikas savienības jautājumos, kurā būtu plaši pārstāvēts un iesaistīts Parlaments un ieinteresētās personas, lai izstrādātu reālistiskus ilgtermiņa pieprasījuma, piedāvājuma un sadarbības scenārijus ar ārējiem partneriem, jo īpaši tādās jomās kā veiktspējas palielināšana, ar atjaunojamo enerģiju saistītu tehnoloģiju apmaiņa un energoefektivitāte, kā arī jautājumos par enerģētikas saistību ar cilvēktiesībām;

21.

pauž bažas par ierosināto Nordstream cauruļvada jaudas dubultošanu un ietekmi, ko šāda rīcība radītu uz energoapgādes drošību un piegādes dažādošanu, kā arī uz solidaritātes principu starp dalībvalstīm; uzsver, ka saistībā ar pašreizējām trīspusējām sarunām starp ES, Ukrainu un Krieviju ir jānodrošina enerģijas ilgtermiņa piegāde gan Ukrainai, gan un cauri tās teritorijai;

22.

uzsver, ka energoefektivitātes uzlabošana ES samazinātu atkarības risku, tādējādi stiprinot ES nostāju sarunās par enerģētikas jautājumiem;

23.

uzsver, ka ir vajadzīga labāka pārredzamība ar enerģētiku saistītajos nolīgumos, ko varētu panākt, ja nostiprinātu Komisijas ietekmi ar enerģētiku saistītās sarunās, kurās piedalās viena vai vairākas dalībvalstis un trešās valstis, jo īpaši prasot Komisijai kā novērotājai piedalīties visās sarunās, lai nostiprinātu atsevišķu dalībvalstu pozīciju vis-à-vis sarunās iesaistīto trešās valsts piegādātāju, tādējādi mazinot risku, ka viens piegādātājs varētu ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli; turklāt atzīmē, ka Komisijai ir jāveic ex-ante un ex-post novērtējumi, vienlaikus pilnībā aizsargājot sensitīvu komercinformāciju, un jāizstrādā gan priekšrocību garantējošu, gan ierobežojošu nolīguma klauzulu saraksts, ietverot, piemēram, eksporta aizlieguma, galamērķa un fiksētas maksas klauzulas, klauzulu par gāzes cenu indeksēšanu atbilstīgi naftas cenām vai klauzulas, ar kurām trešai pusei aizliedz izvirzīt nosacījumu, ka enerģija tiks piegādāta tikai tad, ja tiks piešķirta privileģēta piekļuve enerģijas transporta infrastruktūrai Eiropas Savienībā; norāda, ka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 994/2010/ES 13. panta 6. punkta a) apakšpunktu, ja ar trešām valstīm slēdz jaunus starpvaldību nolīgumus, kas ietekmē gāzes infrastruktūras un gāzes piegādes attīstību, tad dalībvalstīm ir jāinformē Komisija, lai tā varētu novērtēt situāciju saistībā ar energoapgādes drošību ES līmenī; aicina Komisiju, pārskatot Regulu par gāzes piegādes drošību, iekļaut konstruktīvus noteikumus par gāzes piegādes komerclīgumu ex-ante novērtējumiem;

24.

uzsver, ka Komisijai saskaņā ar Lēmumu Nr. 994/2012/ES, ar ko izveido informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā, ir jābūt informētai par visiem turpmākajiem ar ārpussavienības pusēm noslēgtiem starpvaldību enerģētikas nolīgumiem pirms to parakstīšanas, lai pārliecinātos, vai tie atbilst ES tiesību aktiem, jo īpaši trešajai enerģētikas paketei, un vai tie neapdraud ES energoapgādes drošību; uzsver, ka šādām apspriedēm un konsultācijām ir jādarbojas kā līdzeklim, kas nostiprinātu ES dalībvalstu un uzņēmumu ietekmi sarunu procesā, vienlaikus pilnībā aizsargājot sensitīvu komercinformāciju; uzskata, ka šādām apspriedēm un konsultācijām nekādā veidā nevajadzētu kaitēt nolīgumu būtībai un saturam, bet gan ir jānodrošina to atbilstība visiem attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem un pēc iespējas jāaizstāv attiecīgo uzņēmumu un dalībvalstu intereses; aicina Komisiju pārskatīt Lēmumu Nr. 994/2012/ES, lai attiecīgi nostiprinātu informēšanas mehānismu un palielinātu Komisijas ietekmi;

25.

aicina Komisiju izstrādāt līgumu paraugu projektus un pamatnostādnes, tostarp indikatīvu to klauzulu sarakstu, ar kurām cenšas uzspiest noteikumus, lai kompetentajām iestādēm un līgumslēdzējām pusēm būtu uz ko atsaukties saistībā ar savām līgumslēgšanas darbībām; aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību apmaiņas mehānisma jautājumos attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem ar trešām valstīm enerģētikas jomā, lai uzlabotu pārredzamību un palielinātu ietekmi sarunās vis-à-vis trešām valstīm, tādējādi nodrošinot Eiropas patērētājiem cenu ziņā pieejamu enerģiju; turklāt mudina Komisiju arī turpmāk publicēt ceturkšņa novērtējumus par līgumu nosacījumiem, piemēram, vidējām importa cenām;

26.

uzsver — lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un nostiprinātu ES uzņēmumu sarunvešanas pozīciju vis-à-vis ārējiem piegādātājiem, līgumu pamatiezīmēm ir jābūt pārredzamākām un tās ir jāapkopo un regulāri jāpaziņo kompetentajām iestādēm, lai iegūtu visu nepieciešamo informāciju, ko varētu izmantot gan pašas kompetentās iestādes, gan uzņēmumi savās turpmākajās sarunās, vienlaikus aizsargājot sensitīvas informācijas konfidencialitāti; uzskata, ka šāda kārtība palīdzētu nodrošināt īstenu konkurenci enerģētikas līgumu jomā, nepieļaut, ka trešās valstis izmanto dominējošu stāvokli, un nodrošināt atbilstību ES konkurences tiesību aktiem;

27.

aicina Komisiju izstrādāt konkrētus pasākumus, ar ko samazināt atkarību no importētās enerģijas, uzraudzīt to, cik dažādots ir imports, un šajā ziņā regulāri publicēt progresa ziņojumus;

28.

uzsver, cik būtiski ir palielināt Eiropas rūpniecības un tehnoloģiju nozares iesaisti visā enerģijas ražošanas ķēdē, kas ietver ne tikai izejvielas, bet arī ražošanu, pārstrādi, uzglabāšanu, transportēšanu un sadali, jo tie ir izšķiroši elementi, ar kuriem mazināt ES atkarību no enerģijas importa;

29.

uzskata, ka dalībvalstu energoresursu struktūras daudzveidība, kuras pamatā ir attiecīgais dalībvalstu potenciāls, vide, ģeogrāfiskais novietojums, zinātība un ekonomiskās izmaksas un vajadzības gan veicina kopējo enerģētikas un klimata stratēģijas un politikas mērķu sasniegšanu, gan ir ES mēroga vērtība, jo tā nostiprina ES izturētspēju piegādes pārrāvuma gadījumos, ļauj izdarīt izmaksu ziņā optimālāko energoresursu izvēli un dažādām tehnoloģijām iekļūt tirgū un konkurēt tajā, tādējādi pazeminot enerģijas izmaksas; tomēr prasa, lai valstu energoresursu daudzveidība neradītu šķēršļus vienotajam tirgum un lai dalībvalstis pilnībā ievērotu valsts atbalsta noteikumus, veiktu pienācīgus ieguldījumus savas valsts pārvades infrastruktūrā un nodrošinātu augstu starpsavienojamības un izturētspējas līmeni savas valsts enerģētikas sistēmās, kas attiecīgi veicinātu Savienības energoapgādes drošību un tirgus mērķu sasniegšanu;

30.

uzskata, ka Savienība var paaugstināt energoapgādes drošību un samazināt atkarību no konkrētiem piegādātājiem un kurināmā veidiem, paaugstinot energoefektivitāti, kā arī pēc iespējas labāk izmantojot Eiropas energoavotus saskaņā ar ES enerģētiskās drošības, vides un klimata mērķiem, kā arī tiesību aktiem veselības aizsardzības un drošības jomā, ņemot vērā dalībvalstu energoresursu struktūras īpatnības, novēršot nevajadzīgu regulatīvo slogu un ievērojot proporcionalitātes principu; uzsver, ka faktiski nevajadzētu izslēgt nevienu kurināmā vai tehnoloģiju veidu, kas sekmē enerģētiskās drošības un klimata mērķu sasniegšanu;

31.

aicina Komisiju sekmēt visu pašreizējo ES finansēšanas shēmu, tostarp Eiropas Stratēģisko investīciju fonda, efektīvu izmantošanu, lai piesaistītu investīcijas galvenajiem energoinfrastruktūras projektiem, pētniecībai un inovācijai energoefektivitātes jomā, atjaunojamai enerģijai un Eiropas iekšējo spēju attīstībai nolūkā sasniegt 2030. gadam izvirzītos klimata un enerģētikas mērķus, pamatojoties uz izmaksu un ieguvuma pieeju, kura ir tehnoloģiski neitrāla un kurā prioritāra ir ārējo izmaksu internalizācija;

32.

prasa strauji mobilizēt resursus KIP finansēšanai, lai izveidotu nepieciešamo infrastruktūru un nodrošinātu vienmērīgu un stabilu enerģijas piegādi, kas nav atkarīga no jebkāda veida politiskā spiediena, ko izdara valstis ārpus ES;

33.

uzsver, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fondam (ESIF) ir jāfunkcionē kā mehānismam, kas ieguldījumus infrastruktūrā pārvērš pilnībā likvīdu aktīvu kategorijā, kuru obligācijas var apkopot portfelī un tirgot Eiropas un pasaules tirgos; turklāt norāda, ka institucionālos ieguldītājus, piemēram, apdrošinātājus vai pensiju fondus, kas tradicionāli ir orientēti uz ilgtermiņa ieguldījumiem reālos aktīvos, piesaistītu tikai standartizēti ieguldījumu produkti un stabils projektu plānojums, kas var garantēt pienācīgu rentabilitāti;

34.

aicina Komisiju un jo īpaši Tirdzniecības ĢD arī turpmāk censties, lai transatlantiskajā tirdzniecības un ieguldījumu partnerībā (TTIP) saglabātu īpašu enerģētikai veltītu sadaļu nolūkā atcelt ASV tarifu un beztarifu tirdzniecības šķēršļus gan sašķidrinātai dabasgāzei (LNG), gan jēlnaftai, kā arī izskaust nepamatotus protekcionistiskus pasākumus, kas varētu veicināt konkurētspējīgākas vides radīšanu Eiropas uzņēmumiem, samazinot enerģijas izmaksu atšķirības abos Atlantijas okeāna krastos; šajā ziņā aicina Komisiju nodrošināt, ka jebkurā šādā enerģētikas sadaļā ir ietverti arī noteikumi sadarbības veicināšanai starp ES un ASV valdības finansētajām enerģētikas pētniecības programmām, jo īpaši ASV ARPA-E programmu;

35.

norāda, ka ar ES tirdzniecības politiku būtu jācenšas palielināt energoapgādes drošību saskaņā ar LESD 194. pantu un dažādot Eiropas energoresursu struktūru, kā arī samazināt atkarību no viena ārējā piegādātāja vai viena piegādes punkta, vienlaikus ievērojot attiecīgo Līgumā noteikto pilnvaru sadalījumu;

36.

aicina Komisiju nodrošināt konkurenci kropļojošas uzvedības un antidempinga pasākumu stingrāku uzraudzību, lai aizsargātu Eiropas enerģētikas nozari no negodīga importa no trešām valstīm;

37.

pauž nožēlu, ka Padomē ir iestrēgušas diskusijas par tirdzniecības aizsardzības instrumentu modernizāciju, lai gan Parlaments pauda apņēmīgu atbalstu stingrākiem pasākumiem pret negodīgu importu no trešām valstīm;

38.

aicina Padomi turpināt tirdzniecības aizsardzības instrumentu modernizāciju, lai jo īpaši tās Eiropas ražošanas nozares, kas ražo vēja ģeneratorus, saules kolektorus, kvalitatīvus tērauda un būvniecības materiālus, varētu pilnībā izmantot enerģētikas pārkārtošanas sniegtās priekšrocības;

39.

uzsver, cik būtiski ir tirdzniecības nolīgumos iekļaut noteikumus par tehnoloģisko sadarbību un pakalpojumiem energoefektivitātes jomā, kā arī par atjaunojamās enerģijas decentralizētu ražošanu, tostarp par tehnisko apkopi un programmatūras izstrādi; norāda, ka dekarbonizācija ir ES un daudzu partneru — valstu, reģionu un pilsētu — kopējs mērķis;

40.

aicina Komisiju, izmantojot starptautiskos tirdzniecības instrumentus, mudināt jaunattīstības valstis dažādot enerģijas ražošanu savā valstī un jo īpaši veicināt saules enerģijas izmantošanu ES dienvidu kaimiņvalstīs;

41.

atzinīgi vērtē ES un 13 citu PTO dalībvalstu sarunas par ekoloģisko preču iniciatīvu, kurā ietverti produkti, pakalpojumi un tehnoloģijas, kas veicina videi draudzīgu ilgtspējīgu izaugsmi, vides aizsardzību, rīcību klimata jomā un ilgtspējīgu attīstību, un prasa sarunas pabeigt līdz 2015. gada beigām PTO ministru sanāksmē Nairobi;

42.

uzsver, ka sarunas par vides preču nolīgumiem ir jābalsta uz vides preču definīciju, kas atbilst ES politikai un nav būt pretrunā jaunattīstības valstīm paredzētajiem atbalsta pasākumiem, kuri pieņemti Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) ietvaros;

43.

aicina Komisiju turpināt centienus izveidot enerģijas sadales sistēmu starp ES un ASV, ņemot vērā pašreizējās aktualitātes un nākotnes tendences pētniecībā, inovācijā un elektroapgādes sistēmu licencēšanā, tādas kā augstsprieguma energolīniju savienojumi, kuras mērķis ir izveidot globālu atjaunojamās enerģijas sadales tīklu;

44.

uzsver, ka ES ārpolitika enerģētikas jomā ir jābalsta uz nostiprinātu Enerģētikas kopienu, un aicina Komisiju iesniegt konkrētus priekšlikumus, pamatojoties uz ziņojumu, ko izstrādājusi Augsta līmeņa pārdomu grupa Enerģētikas kopienas reformas jautājumos;

45.

aicina Komisiju un dalībvalstis nostiprināt Enerģētikas kopienas darbības, jo īpaši atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes jomā nolūkā palielināt piegādes drošību, inter alia ar tādiem pasākumiem kā labāka ES tiesību aktu īstenošana un izpilde, piemēram, saistībā ar 2020. un 2030. gadam izvirzītajiem mērķiem, un jo īpaši ar tādām darbībām kā labāka pārvaldība, procedūru saskaņošana un labāks IT rīku izmantojums ar mērķi samazināt administratīvo slogu, uzlabot iestāžu veiktspēju, tostarp paredzot Enerģētikas kopienas parlamentārās asamblejas izveidi, kā arī nolūkā īstenot galvenos infrastruktūras projektus, tādus kā pārrobežu divvirzienu starpsavienojumi, lai nodrošinātu labāku sasaisti ar ES enerģijas tirgu un piegādes drošības mehānismiem, neveidojot nacionālos jaudas tirgus, kas mazina iekšējā enerģijas tirgus efektivitāti;

46.

uzsver, ka ir jānostiprina Eiropas un Vidusjūras reģiona sadarbība tādās jomās kā gāze, elektroenerģija, energoefektivitāte un atjaunojamie energoresursi; aicina Komisiju paātrināt Eiropas un Vidusjūras reģiona gāzes platformas izveidi;

47.

uzskata, ka topošajā Enerģētikas savienībā ir jānodrošina brīva energoresursu aprite visā ES un Enerģētikas kopienas dalībvalstīs;

48.

uzsver, ka topošās Enerģētikas savienības pamatā ir jābūt pilnībā funkcionējošam, savstarpēji savienotam iekšējam enerģijas tirgum, kas piegādā drošu, taisnīgi sadalītu, sociālā un vides ziņā atbildīgu, efektīvu, konkurētspējīgu, cenu ziņā pieejamu un ilgtspējīgu enerģiju pilnībā funkcionējošos, drošos un noturīgos pārvades tīklos, kā arī enerģijas pieprasījuma samazināšanai, lai ES uzņēmumi un patērētāji varētu piekļūt gāzei, elektroenerģijai un sildīšanas un dzesēšanas sistēmām visefektīvākajā, ilgtspējīgākajā, demokrātiskākajā un rentablākajā veidā, kāds vien iespējams; tāpēc uzskata, ka turpmāk ir jācenšas paplašināt pašreizējās tirgus jomas; uzskata, ka ir būtiski atbalstīt ražojošu patērētāju integrāciju ES tirgū un tīklā; uzsver ievērojamos trūkumus, kādi energopārvades nepietiekamas savienojamības dēļ ir konstatēti lauku kopienās visā ES;

49.

atzīst, ka pašlaik Eiropā nav vienota enerģijas tirgus un ka tādēļ ES enerģijas tirgos ir šķelšanās, kas ļoti nelabvēlīgi ietekmē Eiropas konkurētspēju un enerģētisko drošību;

50.

atgādina, ka enerģijas tirgi no finanšu tirgiem atšķiras ar to, ka to pamatā ir fiziskie aktīvi, pateicoties kuriem enerģētikas nozarē ir izskausts sistēmiskais risks; šajā ziņā uzskata, ka ir jāievieš finansiāls regulējums, kas enerģētikas nozari ietvertu tādā veidā, lai netiktu izkropļota labi funkcionējoša iekšējā enerģijas tirgus attīstība;

51.

uzsver — lai noteiktu reālo efektivitāti un izmaksu lietderību, ir jāizvērtē dažādu energoavotu tiešās un ārējās izmaksas, kā arī jebkādas publiskā sektora intervences ietekme uz attiecīgo avotu salīdzinoši konkurētspējīgo pozīciju;

52.

tomēr, ka uz tirgu balstīti mehānismi ir jāpapildina ar reāliem un vērienīgiem energoapgādes drošības un solidaritātes mehānismiem, tādiem kā efektīvāka reģionālā un ES līmeņa krīzes pārvaldība, vērienīgu enerģijas taupības pasākumu pieņemšana, optimizēts LNG un gāzes uzglabāšanas infrastruktūras izmantojums, galvenokārt energoapgādes drošībai reģionālā līmenī, kas ir jāatspoguļo ES tiesību aktos, tostarp Gāzes piegādes drošības regulā, kura ir jāpārskata pēc iespējas drīz;

53.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka pilnībā tiek īstenoti un izpildīti spēkā esošie ES valsts atbalsta, enerģētikas, vides un klimata tiesību akti; jo īpaši aicina novērtēt trešās enerģētikas paketes īstenošanu un patērētājiem radītos ieguvumus; aicina atcelt atkāpes no trešās enerģētikas paketes un drīzumā pieņemt un īstenot Eiropas tīklu kodeksus un pamatnostādnes;

54.

aicina Komisiju piešķirt lielākus finanšu resursus Energoregulatoru sadarbības aģentūrai (ACER) un uzsver, ka tai būtu jāatļauj pieņemt papildu darbiniekus, lai nodrošinātu pilnīgu un efektīvu enerģijas tirgu pārraudzības īstenošanu, tādējādi nodrošinot integritāti un pārredzamību enerģijas tirdzniecībā un atbilstību regulai par enerģijas vairumtirgus integritāti un pārredzamību (REMIT) kā priekšnosacījumu ES iekšējā enerģijas tirgus pienācīgai darbībai; norāda, ka ir jānostiprina ACER pilnvaras vis-à-vis Elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīklu (ENTSO-E), Gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīklu (ENSTO-G) un citām struktūrām, kuras pilda ES pamata funkcijas, lai nodrošinātu, ka ACER var izpildīt savus uzdevumus, kas noteikti attiecīgajos ES tiesību aktos, un uzskata, ka ACER ir jāsadarbojas ar sadales sistēmas operatorus (DSO) pārstāvošām apvienībām, patērētāju organizācijām un citām pilsoniskās sabiedrības grupām;

55.

atkārtoti norāda, cik svarīgi ir nošķirt atbildības jomas, kā tas ierosināts trešajā enerģētikas paketē; aicina Komisiju izvērtēt, cik lielā mērā valstu regulatīvās iestādes (VRI) nodrošina, lai būtu ievēroti nosacījumi, kurus Komisija izklāstījusi, sniedzot atzinumus par pārvades sistēmas operatoru (PSO) sertifikāciju;

56.

pauž nožēlu, ka ENTSO-E un ENTSO-G ir pārāk atkarīgi no budžeta līdzekļiem, kurus tiem piešķir valstu PSO, jo šāda situācija apdraud šo struktūru spēju rīkoties ES interesēs;

57.

aicina Komisiju stingrāk reglamentēt un kontrolēt elektroenerģijas biržu un gāzes mezglu darbības tirgū;

58.

uzsver — lai panāktu spēcīgāku enerģētisko solidaritāti ārkārtas situācijās un lielāku noturību piegādes traucējumu gadījumā, ir jābūt iespējai jebkurā brīdī eksportēt gan gāzi, gan elektroenerģiju; šajā sakarībā atzīmē, ka pārrobežu pārvades pašreizējo sistēmu darbību bieži vien kavē valsts pārvades operatoru lēmumi; tāpēc aicina ACER tirgus uzraudzības gada ziņojumā šim jautājumam pievērst lielāku uzmanību;

59.

norāda, ka pilnībā funkcionējoša iekšējā enerģijas tirgus izveidi nevarēs pabeigt, kamēr atsevišķu dalībvalstu elektroenerģijas sistēmas būs atkarīgas no viena trešo valstu operatora, un uzsver, cik būtiski un nepieciešami ir līdz 2025. gadam panākt Baltijas valstu tīklu darbības sinhronu iekļaušanu Eiropas kontinentālajā elektrotīklā;

60.

uzsver, ka Eiropas Savienībā steidzami ir nepieciešams pienācīgi izstrādāts elektroenerģijas tirgus nākotnes modelis, kura mērķim ir jābūt nepieciešamo ieguldījumu veicināšanai, lai nodrošinātu ilgtermiņa energoapgādi, un kuram ir jābūt uz tirgu balstītam un tīklu drošības ziņā piemērotam optimizētai atjaunojamo energoresursu integrācijai, vienlaikus pilnībā ņemot vērā energoapgādes un enerģijas pieprasījuma mainīgo situāciju, tostarp mazapjoma energoražošanas pieaugumu, pieprasījumreakcijas tehnoloģijas plašāku izmantojumu un arvien lielāko atjaunojamās enerģijas īpatsvaru; šajā ziņā norāda, ka ir vajadzīgi kopēji viedtīklu standarti, kas būtu viens no būtiskajiem elementiem, lai nodrošinātu stabilu piegādi un enerģijas brīvu apriti pāri robežām, tādējādi veicinot energoapgādes drošību; turklāt uzsver nozīmi, kāda var būt viedāku energotīklu un jaunu enerģijas uzglabāšanas objektu attīstībai, paaugstinot atjaunojamo energoresursu līmeni Eiropas mērogā un nodrošinot, ka šāda infrastruktūra tiek izveidota saistībā ar reģionālajiem atjaunojamo energoresursu centriem;

61.

aicina dalībvalstis un Komisiju, kā arī Enerģētikas kopienas līgumslēdzējas puses un Enerģētikas kopienas Sekretariātu, vairāk censties īstenot KIP un projektus, kas ir Enerģētikas kopienas interesēs (PEKI), lai izveidotu Eiropas elektroenerģijas un gāzes tīklu, kas spētu starp visām ES valstīm pārvadīt enerģiju un gāzi no dažādiem avotiem; uzskata, ka elektroenerģijas tīklam ir jāspēj novadīt enerģijas pārpalikumu uz deficīta zonām, tādējādi ļaujot tirgum nekavējoties reaģēt uz piegādes iztrūkumu neatkarīgi no vietas, kurā tie rodas, kompensēt diennakts un sezonālos ciklus, integrēt atjaunojamos energoresursus, garantēt energoapgādes drošību un veicināt Eiropas enerģijas tirgus izveidi; uzskata, ka ir jāapsver iespēja paātrināt projektu apstiprināšanas un atļauju izsniegšanas procesu un veicināt pašreizējo energolīniju modernizāciju; turklāt uzsver, ka šādi centieni galvenokārt ir jāveltī to problēmu risināšanai, kas rodas enerģētikas salu dēļ;

62.

atzinīgi novērtē 2015. gada 15. decembra rezolūciju par “Elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšana – Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam”;

63.

vēlreiz apņemas rīkoties, lai sasniegtu izvirzīto 10 % starpsavienojumu mērķi nolūkā pabeigt iekšējā enerģijas tirgus izveidi ES, un atzinīgi vērtē Eiropadomes priekšlikumu līdz 2030. gadam panākt, ka minimālais elektroenerģijas tīklu starpsavienojumu līmenis starp dalībvalstīm ir 15 % apmērā; atzīst, cik būtiski ir starpsavienojumu kvantitatīvo mērķi sasniegt arī tādā veidā, ka tiek nodrošināta pašreizējās valstu un pārrobežu infrastruktūras pieejamība, lai varētu efektīvi izmantot Eiropas energoresursus un palielināt energoapgādes drošību;

64.

uzsver, cik būtiski ir nodrošināt pienācīgu, stabilu un prognozējamu tiesisko regulējumu, kas dos iespēju īstenot ilgtermiņa saistības un kas ir nepieciešams, lai veiktu jaunus ieguldījumus energoinfrastruktūrā; aicina Komisiju saīsināt sagatavošanās laiku, kāds vajadzīgs, lai projektus kvalificētu kā KIP; uzsver, ka ir jāveicina sadales viedtīklu ekspluatācijas sākšana, paātrinot atļauju izsniegšanas procedūras, kā arī nodrošinot politisko atbalstu un pielāgotu tiesisko regulējumu tīkla operatoriem, kurā atzītu ieguldījumu mainīgās vajadzības un stimulētu ieguldījumus IKT un automatizācijā tādā pašā līmenī kā tradicionālā tīkla paplašināšanā;

65.

uzsver, ka Enerģētikas savienībai ir jāveicina arī energoieguldījumu savienības izveide, nodrošinot, ka ieguldījumus vairāk nekā EUR 1 triljona apmērā, kas turpmākajos gados nepieciešami Eiropas ekonomikas atveseļošanai, nodrošina privātie un publiskie ieguldītāji; atzīmē, ka šādai energoieguldījumu savienībai ir jārada iespējas lielajiem ieguldītājiem, kā arī individuāliem patērētājiem un privātpersonām; norāda, ka noteiktība ieguldītājiem ir būtiska, lai radītu vidi, kurā veicina un pēc iespējas labāk izmanto privāto finansējumu; uzsver, ka stabils regulējums ir iespējams tikai ar spēcīgu pārvaldības sistēmu, kas garantē vienlīdzīgus konkurences apstākļus un stabilus normatīvos nosacījumus, kā arī veicina uzticamību privātajam sektoram;

66.

uzsver, ka stratēģisku infrastruktūras projektu īstenošana labvēlīgi ietekmēs enerģētisko drošību gan vidējā, gan ilgā termiņā, un norāda, ka šo projektu īstenošanā pilnībā ir jāievēro ES ilgtermiņa dekarbonizācijas saistības un ES vides un citi attiecīgie tiesību akti;

67.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldījumus mazapjoma gāzes un elektroenerģijas starpsavienojumos, kas savieno kaimiņu reģionus, uzskatīt par tikpat svarīgiem kā ieguldījumi lielākos KIP; aicina Komisiju un dalībvalstis, attīstot šādus starpsavienojumus, cieši sadarboties ar reģionālajām iestādēm;

68.

atzīmē, cik svarīgi ir integrēt enerģijas pieprasījuma un piegādes plānošanu ES iekšējā enerģijas tirgus mērogā, par prioritāti izvirzot pieprasījuma ierobežošanu un decentralizētus risinājumus, lai panāktu izmaksu ziņā optimālu piegādes drošību un novērstu nevajadzīgus vai pārmērīgus ieguldījumus infrastruktūrā un neparedzamas izmaksas;

69.

uzskata — ņemot vērā vajadzību pēc lieliem ieguldījumiem novecojošos un neatbilstīgos sadales tīklos un to, ka lielākā daļa atjaunojamo energoresursu ir savienoti sadales tīklu līmenī, Komisijai un dalībvalstīm ir jāapsver īpašas iniciatīvas, tostarp finanšu instrumenti, kas veicinātu sadales sistēmas operatoru ieguldījumus; stingri iesaka dalībvalstīm šādus ieguldījumus noteikt par prioritāriem;

70.

aicina Komisiju precizēt, kā tā ir iecerējusi izmantot investīciju plāna EUR 315 miljardus kopā ar pārējo pieejamo finansējumu, lai panāktu maksimālu ESIF sviras efektu un lai finansētu infrastruktūras un projektus, bez kuriem nevar pilnībā izveidot Enerģētikas savienību;

71.

uzskata, ka spēcīgāka reģionālā sadarbība un politikas koordinācija ir būtiski svarīgs solis ceļā uz plašāku enerģijas tirgus integrāciju ES mērogā; tāpēc atbalsta reģionālo pieeju īstenošanu gan starp dalībvalstīm, gan ar Enerģētikas kopienas līgumslēdzējām pusēm, lai nodrošinātu piegādes drošību un paātrinātu tirgus integrāciju, tostarp izveidojot reģionālus mezglus, ar kuriem uzlabot tirgu likviditāti — galvenokārt Viduseiropas un Austrumeiropas reģionā; uzsver, ka šādi sadarbības mehānismi varētu racionalizēt politisko sadarbību un sadarbību enerģijas tirgū, kā arī sekmēt kopīgu lēmumu pieņemšanu par būtiski svarīgām investīcijām reģionu gāzes infrastruktūrā; ir pārliecināts, ka varētu kopīgi iegūt zināšanas un informāciju par tādiem jautājumiem kā enerģijas uzglabāšanas objekti un par iepirkuma procesiem, kuri attiecas uz sašķidrinātu dabasgāzi (LNG) un starpsavienojumiem; atzīst, ka elektroenerģijas biržas ir svarīgas, lai sekmētu likvīdu, pārredzamu un drošu enerģijas tirdzniecību; uzsver ES mēroga risinājumu piesaistes potenciālu, kas raksturīgs pārrobežu projektiem;

72.

atbalsta to, ka kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu enerģētikas sistēmas topošajā Eiropas Enerģētikas savienībā tiek integrētas ar reģionālu pieeju;

73.

uzsver, ka ciešāka reģionālā sadarbība var veicināt enerģētisko drošību, uzlabot infrastruktūras plānošanu, nodrošināt atjaunojamo energoresursu integrācijas izmaksu optimizāciju un samazināt izmaksas patērētājiem;

74.

atzinīgi vērtē Komisijas viedokli, kura ciešāku reģionālo sadarbību uzskata par svarīgu; aicina Komisiju izvērtēt un noteikt, kāds ir optimālais elektroenerģijas un gāzes tīklu (un tirgu) sadarbības apjoms ES; norāda, ka dažos gadījumos pašas dalībvalstis var vislabāk noteikt, kas tām savā teritorijā ir vajadzīgs, turpretim citos gadījumos tieši ES vadīta sadarbība nepārprotami nodrošina pievienoto vērtību; tomēr norāda, ka atsevišķos gadījumos ir konstatēts — risinot kopīgas problēmas ar tālejošu reģionāla līmeņa sadarbību, dalībvalstu grupas ir ātrāk sasniegušas rezultātus, un kā piemēru var minēt Piecpusējo enerģētikas forumu; piekrīt Komisijai, ka tagadējie reģionālie mehānismi var būt paraugs visai ES;

75.

aicina Komisiju nākt klajā ar makroreģionālas tirgus sadarbības pārvaldības struktūru, kurā līdzdarbotos arī Eiropas Parlaments un valstu parlamenti; norāda, ka šādai reģionālai pārvaldībai būtu jābalstās uz pašreizējām reģionālām, ģeogrāfiskām un tirgus struktūrām, lai panāktu vislielāko izmaksu optimizāciju, jo īpaši izmantojot i) Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojuma plānu (BEMIP), ii) Dienvidaustrumeiropas koordinācijas iniciatīvas, iii) paplašinātu Piecpusējo enerģētikas forumu un iv) Ziemeļu jūru valstu atkrastes energotīkla iniciatīvu; uzsver, ka šajā kontekstā būtu jānostiprina Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) loma;

76.

aicina Komisiju veikt izmaksu optimizācijas pētījumus, kuros izvērtē un aprēķina reģionālas sadarbības priekšrocības iepriekšminētajos reģionos; uzskata — pamatojoties uz šādiem pētījumiem, Komisijai un iesaistītajām dalībvalstīm būtu kopīgi jāizstrādā un jāīsteno šo makroreģionu izveides plāni;

77.

aicina Komisiju veicināt un atbalstīt reģionālās sadarbības projektus starp elektroenerģijas un gāzes sadales tīklu operatoriem, ņemot vērā, ka šādi projekti ir ārkārtīgi svarīgi drošas, konkurētspējīgas un ilgtspējīgas enerģijas kontekstā, jo ļauj atbalstīt vietēju (sevišķi atjaunojamas) enerģijas ražošanu, un tie ir svarīgi, lai pielāgotos tehnoloģiju pārmaiņām (viedtīkli, viedskaitītāji u. c.) un jauniem ražošanas un patēriņa modeļiem (piemēram, elektrotransportlīdzekļi);

78.

aicina Komisiju veicināt viedokļu apmaiņu par enerģētikas projektiem starp Eiropas teritoriālām vienībām (reģioniem, vietējām varas iestādēm, pilsētām), lai informētu un veidotu kontaktus starp vietējo varas iestāžu pārstāvjiem un plašāku sabiedrību;

79.

prasa veidot labi integrētus un konkurētspējīgus reģionālos elektroenerģijas un gāzes tirgus, kuri nodrošina atbilstošu un elastīgu enerģētikas sistēmu, kas aptver visu Savienības teritoriju; prasa Komisijai izlēmīgi un pārredzami vērsties pret visām protekcionisma un konkurences ierobežošanas izpausmēm un šķēršļiem, kas neļauj ienākt tirgū un no tā aiziet; uzsver, cik būtiski ir garantēt stabilu tiesisko regulējumu valstu līmenī, novērst administratīvos šķēršļus un racionalizēt valstu administratīvās procedūras, un arī garantēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus pilsoņu ierosinātiem projektiem;

80.

norāda — lai sekmīgi līdzsvarotu iekšējo tirgu, ir jāiegulda ne tikai starpsavienojumos, bet cita starpā arī valstu tīklos, fosilā kurināmā spēkstacijās, kas aprīkotas ar oglekļa dioksīda uztveršanas tehnoloģiju, jaunās kodolspēkstacijās (tajās dalībvalstīs, kuras to vēlas darīt) kā būtiski svarīgā mazoglekļa bāzes elektroenerģijā, uzglabāšanas objektos (piemēram, LNG termināļos), viedtīklos un elastīgā ražošanā, lai īstenotu atjaunojamo resursu ražošanas paplašināšanu un decentralizāciju;

81.

uzsver, ka ir jāizveido tiesiskais regulējums, ar ko pilnvaro patērētājus un ļauj viņiem aktīvi iesaistīties tirgū kā investoriem, ražotājiem un ieinteresētām personām, izstrādājot dinamisku cenu noteikšanu un atverot tirgu uz piedāvājumu un pieprasījumu vērstiem resursiem; norāda, ka iedzīvotāju iesaistīšanu cita starpā var nostiprināt ar patērētāju finansiālu līdzdalību, enerģētikas kooperatīviem un enerģijas mazapjoma ražošanu un uzglabāšanu, pašpatēriņu, energoapgādes decentralizāciju, viedtīkla enerģētikas sistēmu ieviešanu, tostarp viedo skaitītāju ieviešanu, uzlabotu konkurenci mazumtirdzniecības tirgos, pilnīgu pārredzamību un cenu un patērētāju izvēles elastību;

82.

uzsver, ka ir jāatlīdzina ražojošajiem patērētājiem, kuri tīklam nodrošina uzglabāšanas iespējas, un ka ražojošie patērētāji ir jāmudina patērēt savu saražoto un videi nekaitīgo elektrību bez sankcijām; norāda, ka šādas iniciatīvas varētu sekmēt konkurētspējīgāku un labi funkcionējošu iekšējo enerģijas tirgu, kas savukārt varētu uzlabot vietējo kopienu noturību, radīt vietējās darbvietas un labklājību un samazināt kopējos patērētāju maksājumus par enerģiju, un palīdzētu risināt smagas sociālās problēmas, tādas kā enerģētiskā nabadzība un neaizsargāti patērētāji; prasa Komisijai apkopot ietekmes novērtējumus un paraugprakses par valstu līmenī veiktajiem pasākumiem, lai apkarotu enerģētisko nabadzību, un nodrošināt, ka šādas paraugprakses tiek centralizētas un izplatītas ar īpašas Eiropas struktūras starpniecību; uzsver, ka jāveic pienācīgi pasākumi, lai garantētu datu aizsardzību patērētājiem, kas tieši piedalās tirgū;

83.

aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt vietējo un reģionālo atjaunojamo energoresursu un vietējo un reģionālo sadales tīklu turpmāko attīstīšanu, īstenojot politiku, ar ko pievēršas pašreizējo šķēršļu likvidēšanai un palīdz pārveidot tirgu; aicina Komisiju ierosināt vadlīnijas par enerģijas pašpatēriņu, ar kurām veicinātu šādas enerģijas ražošanu un aizsargātu patērētāju tiesības;

84.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pašpatēriņu un mikrolīmeņa ražošanu, izmantojot atjaunojamās enerģijas shēmas, kas paredzētas visneaizsargātākajiem patērētājiem;

85.

aicina Komisiju integrēt vietējos dalībniekus ES enerģētikas politikā, kā arī iesniegt priekšlikumu par konsultāciju un veiktspējas veicināšanas centru izveidi decentralizācijas jomā, lai nodrošinātu un atbalstītu vietējo iestāžu līdzvērtīgu pozīciju darījumos ar enerģijas piegādātājiem, kā arī atbalstītu vietēju enerģijas ražošanu, izmantojot kooperatīvus, vietējus uzņēmumus un pašvaldības iestādes;

86.

uzsver nepieciešamību noteikt vietējās paraugprakses un popularizēt to izplatīšanu visā Savienībā, lai uzlabotu koordināciju starp vietējiem pasākumiem un Eiropas politiku un strādātu pie jautājumiem, kas skar vietējo atbalstu enerģētikas projektiem; ierosina izveidot Eiropas Teritoriālo forumu;

87.

ir pārliecināts, ka visiem ES patērētājiem būtu vienlīdz izdevīgi izmantot vienota gāzes un elektroenerģijas tirgus priekšrocības; šajā ziņā uzsver, ka pašreizējās cenu atšķirības starp dalībvalstu tirgiem, kuras joprojām pastāv nepietiekamas tirgus integrācijas un starpsavienojumu trūkuma dēļ, turpmāk vairs nav pieļaujamas; mudina Komisiju nevilcinoties ierosināt pasākumus, kas ļautu panākt gan cenu lielāku konverģenci, gan ciešāku tirgus integrāciju Savienībā;

88.

uzsver labvēlīgo ietekmi, kāda tirgus integrācijai ir bijusi uz vairumtirdzniecības cenām un galarezultātā arī uz mazumtirdzniecības cenām elektroenerģijas nozarē; uzskata, ka elektroenerģijas tirgus pārstrukturēšanas procesā ir ciešāk jāsaista vairumtirgi un mazumtirgi un ka tas palīdz ne vien likvidēt šķēršļus mazumtirgos un vairumtirgos, bet arī nodrošināt patērētājiem iespēju izvēlēties enerģijas piegādātāju;

89.

uzskata, ka enerģijas mazumtirgu pārstrukturēšana jebkurā gadījumā būtu jāveic, nopietni apsverot turpmākus patērētāju aizsardzības pasākumus, piemēram, sekmējot un popularizējot kolektīvās pārejas shēmas, nosakot, ka rēķinos par patērēto enerģiju ir jāiekļauj salīdzinājums ar konkurentu cenām, kura pamatā ir patēriņa vēstures dati, pieprasot, lai piegādātāji automātiski noteiktu saviem patērētājiem visizdevīgāko tarifu, kā arī nodrošinot, ka ir pieejams izsmeļošs un viegli salīdzināms standartizētu tarifu klāsts;

90.

aicina Komisiju, izstrādājot regulētu cenu pakāpeniskas atcelšanas plānu, saglabāt iespēju regulēt cenas un standartizēt tarifu struktūras, ja tas ir vajadzīgs, lai ierobežotu monopola peļņas un negaidītas papildu peļņas iespējas, kas ir tirgum nelabvēlīgas, un tā garantētu drošību neaizsargātākajiem patērētājiem vai ļautu vieglāk salīdzināt konkurējošu piegādātāju tarifus;

91.

aicina Komisiju sekot tam, kā mainās galīgās enerģijas cenas Eiropā, tostarp nodokļi, nodevas, subsīdijas un jebkādas citas slēptās izmaksas, un novērojumu rezultātā noteikt pasākumus, kas varētu palīdzēt samazināt attiecīgās cenas;

92.

atgādina par Parlamenta 2014. gada 5. februāra, 2014. gada 26. novembra un 2015. gada 14. oktobra rezolūcijām, kurās prasīts tiekties uz trijiem 2030. gada saistošajiem mērķiem enerģētikas un klimata jomā, jo īpaši uz energoefektivitātes mērķi 40 % apmērā; uzsver, ka ES energoefektivitātes mērķim laikposmam pēc 2020. gada jābūt saistošam un tas jāīsteno, izmantojot atsevišķu valstu mērķus; mudina Komisiju izstrādāt dažādus 2030. gada energoefektivitātes scenārijus, tostarp atbilstoši Parlamenta noteiktajam līmenim 40 % apmērā; mudina Padomi, kura aicināja tiekties uz ES mēroga mērķi vismaz 27 % apmērā, pārskatīt savu mērķi, paaugstinot to atbilstoši Parlamenta pieņemtajam mērķim;

93.

norāda, ka vērienīgi un sasniedzami energoefektivitātes uzlabojumi, kurus cenšas īstenot kohēzijas, solidaritātes un rentabilitātes nolūkos, varētu veicināt enerģētisko drošību, konkurētspēju, darbvietas un izaugsmi, palīdzēt saglabāt zemus patērētāju izdevumus, apkarot enerģētisko nabadzību un sasniegt klimata un enerģētikas mērķus;

94.

aicina Komisiju un dalībvalstis piemērot principu par energoefektivitātes prioritāti; norāda, ka saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras datiem energoefektivitāte ir “galvenā degviela” un sniedz labāko atdevi no investīcijām jebkurā energoresursā; uzsver, ka energoefektivitātes ietaupījumiem, jo īpaši, samazinot enerģijas zudumu ēkās, ir būtiska ietekme ES enerģijas importa samazināšanā no trešām valstīm, ņemot vērā, ka 61 % no Eiropas Savienībā importētās gāzes tiek izmantots ēkās, galvenokārt to apsildīšanai; šajā sakarā aicina energoefektivitātes un infrastruktūras projektus uzskatīt par būtiski svarīgiem ieguldījumiem, kuriem ir līdzīga nozīme kā ieguldījumiem jaunākās paaudzes jaudā;

95.

uzsver, ka energoefektivitātes uzlabojumi būtiski samazina gan mājsaimniecību un nozaru maksājumus par enerģiju, gan ES atkarību no trešo valstu importa; uzsver, ka energoefektivitātes pasākumu dēļ līdz 2020. gadam ir iespējams radīt divus miljonus darbvietu, jo īpaši būvniecības nozarē, kas veido 40 % no ES kopējā enerģijas pieprasījuma; uzsver, ka energoefektivitātes sasniegumi papildina enerģijas piegādes dažādošanu;

96.

aicina Komisiju noteikt un atcelt pašreizējos šķēršļus energoefektivitātes pasākumiem un veidot reālu energoefektivitātes tirgu, lai veicinātu paraugprakšu izplatību un nodrošinātu produktu un risinājumu pieejamību visā ES ar mērķi veidot patiesu vienoto tirgu energoefektīviem produktiem un pakalpojumiem;

97.

uzsver — lai samazinātu pieprasījumu pēc enerģijas, nepieciešams gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi palielināt ēku renovācijas un ilgtspējīgu energoavotu izmantošanas radītājus apkurē un dzesēšanā, nodrošinot pareizos stimulus; iesaka turpināt ēku energoefektivitātes standartu paaugstināšanu, ņemot vērā un veicinot tehnoloģiskās inovācijas, proti, ēku informācijas modelēšanas izmantošanu un dzīvescikla ietekmes simulācijas būvniecības produktiem publiskajā iepirkumā; turklāt iesaka arī turpmāk atbalstīt tādu ēku būvniecību, kuru energopatēriņš ir tuvu nullei, kas būtu izšķirīgs solis virzībā uz enerģētiskās neatkarības un ilgtspējīgas un drošas enerģētikas sistēmas nodrošināšanu;

98.

uzsver, ka, apspriežot ES energoefektivitātes jautājumus, ir jāatzīst un pienācīgi jāņem vērā rūpniecības līdz šim veiktie ieguldījumi energoefektivitātes uzlabošanā;

99.

uzskata, ka rūpniecībai ir vajadzīgi skaidri politikas veidotāju vēstījumi, lai veiktu nepieciešamos ieguldījumus ES enerģētikas mērķu sasniegšanā; tāpēc uzsver vajadzību pēc vērienīgiem mērķiem un regulatīvā satvara, kas veicina inovācijas, neradot lieku administratīvo slogu, lai attiecīgajā valstī vislabāk veicinātu energoefektivitāti;

100.

uzskata, ka energoefektivitātes mērķis ir jāīsteno kopā ar enerģētikas un klimata mērķiem, nostiprinot ES ekonomikas konkurētspēju salīdzinājumā ar tās lielākajiem tirdzniecības partneriem;

101.

uzsver, ka spēkā esošie energoefektivitātes tiesību akti, tostarp Direktīva par ēku energoefektivitāti un Energoefektivitātes direktīva, ir jāpārskata un ka dalībvalstīm šādi tiesību akti ir pienācīgi jāīsteno, lai veicinātu valstu mērķu sasniegšanu un papildinātu to politiku, kuru valstis jau ir ieviesušas un kura darbojas atbilstīgi 2020. gada klimata un enerģētikas satvaram; aicina Komisiju pārskatīt ES energoefektivitātes tiesību aktus, kā noteikts Enerģētikas savienības pamatstratēģijas pielikumā;

102.

uzsver ES energomarķējuma lomu, jo tas sniedz patērētājiem precīzu, atbilstīgu un salīdzināmu informāciju par enerģiju patērējošu izstrādājumu energoefektivitāti un ļauj viņiem izdarīt apzinātu izvēli; uzsver nepieciešamību pārskatīt energomarķējumu, lai patērētāji vēl vairāk izvēlētos energoefektīvus produktus un mudinātu ražotājus ražot šādus produktus;

103.

norāda uz ekodizaina panākumiem un potenciālu vēl vairāk uzlabot energoefektivitāti un samazināt izstrādājumu enerģijas patēriņu, tādējādi mazinot mājsaimniecību izmaksas par enerģiju un siltumnīcefekta gāzu emisijas; aicina Komisiju ieviest turpmākus īstenošanas pasākumus, ņemot vērā plašāku resursu efektivitātes programmu, un pārskatīt pašreizējos pasākumus, lai nodrošinātu to atbilstību;

104.

atzīst būtisko lomu, kāda ir vietējām iestādēm, uzņēmumiem un iedzīvotājiem, lai nodrošinātu enerģētisko neatkarību, palielinot energoefektivitāti, izmantojot šādus aspektus — labāku pilsētplānošanu, ar enerģētiku saistītu interneta un IKT tehnoloģiju attīstību, viedtīklu, pieprasījuma puses energopārvaldības, koģenerācijas, alternatīvo degvielu infrastruktūras un siltumsūkņu izmantošanu, pašpatēriņu un centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas sistēmu izveidi, modernizāciju un paplašināšanu; uzsver vajadzību veicināt uz iedzīvotājiem balstītas iniciatīvas, piemēram, kooperatīvus vai kopienas atjaunojamās enerģijas projektus, lai spēcinātu saikni starp iedzīvotājiem un energopakalpojumu uzņēmumiem, atbalstītu aktīvāku un ilgtspējīgāku pārvietošanās modeļu izmantošanu, izstrādātu un īstenotu viedo pilsētu risinājumus, izmantotu nākotnē drošu sadales infrastruktūru, lai atbalstītu ekoloģisko mobilitāti pilsētvidē un veicinātu renovāciju, kā arī ēku siltumizolāciju, tostarp ar homogēno izolāciju; ierosina sapulcēt visus daudzlīmeņu pārvaldības partnerus darbības saskarnē un aktīvi iesaistīt Pilsētas mēru paktu;

105.

uzskata, ka viena no nepieciešamākajām prioritātēm ir finanšu instrumentu, līdzekļu un inovatīvu modeļu izstrāde, lai mobilizētu publisko finansējumu un pēc iespējas izmantotu privāto finansējumu vietējā, valsts, reģionālā un Eiropas līmenī nolūkā atbalstīt ieguldījumus galvenajās energoefektivitātes nozarēs, piemēram, ēku renovācijā, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā ilgtermiņa ieguldījumu īpatnības; šajā sakarā uzsver Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) un ESIF (ko pārvalda EIB), lomu un uzsver vajadzību pilnībā iesaistīt valstu attīstību veicinošās bankas; atzīst, ka šādi instrumenti ir jāpapildina ar mērķtiecīgu tehnisko atbalstu; uzsver vajadzību nodrošināt energoefektivitātes shēmu rentabilitāti publiskajās ēkās; aicina Komisiju ņemt vērā visus šos aspektus iniciatīvas par viedu finansējumu viedām ēkām izstrādē;

106.

uzskata, ka dažādu veidu Eiropas fondi, kas finansē energoefektivitātes uzlabojumus, ir labāk jāorientē un jāpārskata to prioritātes, lai uzlabotu neaizsargātu patērētāju ar zemiem ienākumiem situāciju, kā arī risinātu jautājumu par dalītām iniciatīvām starp ēkas īpašnieku un īrniekiem vai starp īpašniekiem;

107.

aicina Komisiju, apspriežoties ar attiecīgajiem rūpniecības nozaru pārstāvjiem un ieinteresētajām personām valsts, reģionālā un vietējā mērogā, apzināt labāko praksi, kā finansēt energoefektivitāti visā ES un ārpus tās, un attiecīgi iekļaut līdzekļu piešķiršanas un inovatīvus finansēšanas mehānismus ERAB, EIB un citos ES fondos;

108.

uzsver, ka jaunas kultūras veidošana enerģētikas jomā ir izšķiroši svarīga, lai sasniegtu energoefektivitātes un klimata jomas mērķus; aicina dalībvalstis veicināt jaunāko paaudžu izpratni, izmantojot piemērotus izglītības moduļus skolās, lai veicinātu enerģijas patērētāju jauna veida uzvedību;

109.

atgādina, ka Eiropadomes 2014. gada oktobrī panāktajā nolīgumā par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam ir paredzētas saistības iekšēji samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeņiem, un tas kalpo par pamatu Enerģētikas savienības dekarbonizācijas dimensijas izstrādei; norāda, ka šis lēmums ir arī vērienīgākais ieguldījums starptautiskajās sarunās par klimata jautājumiem, lai Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) 2015. gada Pušu konferencē (COP 21), kas 2015. gada decembrī notiks Parīzē, panāktu saistoša klimata pārmaiņu nolīguma noslēgšanu;

110.

uzsver nepieciešamību COP 21 konferencē noslēgt vispusīgu, vērienīgu un saistošu nolīgumu, kurā būtu iekļautas pamatotas garantijas nepieļaut vispārējās temperatūras paaugstināšanos vairāk kā par 2 oC salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un globāla, noturīga un vispārēja pārredzamības un pāskatatbildības sistēma, kurā paredzēts uzraudzības un ziņošanas pienākums, kā arī efektīva un rezultatīva atbilstības sistēma; uzskata, ka starptautiskajā klimata režīmā laikposmam pēc 2020. gada būtu jāiekļauj noteikumi, kas ļautu izvirzīt vērienīgākus mērķus, atbalstīt rentablus klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanas centienus un dotu iespēju aizsargāt vides integritāti un ilgtspējīgu attīstību; uzsver, ka pasaules valstīm, kuras rada vairāk siltumnīcefekta gāzu emisiju, jāapņemas ievērojami samazināt emisiju daudzumu; uzsver svarīgo lomu, kas ES diplomātijai jāuzņemas attiecībā uz klimata un enerģētikas jomu;

111.

atgādina, ka globālās temperatūra paaugstināšanās ierobežošana līdz vidēji 2 oC negarantē klimata būtisku pārmaiņu seku novēršanu; uzsver, ka kopējo oglekļa emisiju pakāpeniska likvidēšana līdz 2050. gadam vai drīz pēc tam ir nepieciešama, lai pasauli noturētu uz izmaksu ziņā lietderīgas emisiju trajektorijas, kas atbilstu 2 oC mērķim;

112.

uzskata, ka, ņemot vērā enerģijas izmaksas, Enerģētikas savienībai būtiski svarīga ir atjaunojamo energoresursu attīstība; uzsver — lai ES sasniegtu energoapgādes drošību un politisko un ekonomisko neatkarību, samazinot enerģijas importa vajadzību, izšķiroša nozīme ir atjaunojamai enerģijai; uzsver atjaunojamās enerģijas būtisko nozīmi gaisa kvalitātes uzlabošanā, kā arī darbvietu un izaugsmes radīšanā; uzskata, ka atjaunojamie energoresursi sniedz drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un cenu ziņā pieejamu enerģiju un tiem ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu Eiropas vadošo stāvokli zaļā ekonomikā un jaunu nozaru un tehnoloģiju attīstībā; šajā ziņā uzsver, ka ir jāuzlabo pašreizējā tirgus struktūra, tirgū pilnībā integrējot atjaunojamos energoresursus un ieviešot līdzsvarojošas cenas, kas atspoguļotu izmaksas; vērš uzmanību uz to, ka atjaunojamās enerģijas ražošanas izmaksas pēdējo gadu laikā ir ievērojami samazinājušās; uzsver, ka saistībā ar atjaunojamo energoresursu integrāciju būtiski ir, attīstot viedākus energotīklus un jaunus enerģijas uzglabāšanas risinājumus, kā arī elastīgas ražošanas tehnoloģijas, izveidot pārrobežu infrastruktūru un padziļināt pētniecību un inovāciju;

113.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos panākt, lai Eiropas Savienība “kļūtu par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu jomā”; mudina Komisiju izklāstīt īstenojamu un praktisku stratēģiju šajā nolūkā; aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt pārredzamību, konsekvenci, stabilitāti un nepārtrauktību regulatīvajos atjaunojamās enerģijas satvaros un novērst atpakaļejošas izmaiņas ieguldījumu ekonomiskajos apstākļos, lai stiprinātu ieguldītāju pārliecību un veicinātu atjaunojamās enerģijas rentablu izmantošanu visos ES reģionos; uzsver vajadzību labāk koordinēt atbalsta shēmas saskaņā ar Eiropas Komisijas norādījumiem par atjaunojamās enerģijas atbalsta shēmu izstrādi, lai novērstu iespējamus tirgus kropļojumus un nodrošinātu efektīvu atbalstu atjaunojamai enerģijai; uzsver — lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, ir būtiski svarīgi pareizie tirgus apstākļi ieguldījumiem energoefektivitātē, atjaunojamā enerģijā un viedā infrastruktūrā; uzsver, ka Enerģētikas savienībai ir jāoptimizē uz tirgu balstīti instrumenti Eiropas energoresursu veicināšanai, lai tādējādi nodrošinātu, ka enerģētiskā pāreja notiek visrentablākajā un videi draudzīgākajā veidā;

114.

uzsver, ka ES ir iekšēji jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi attiecībā uz valsts subsīdiju un valsts atbalsta režīmiem, kuri nepastiprina atsevišķu tehnoloģiju un operatoru dominējošo stāvokli tirgū netaisnīgā veidā, ņemot vērā mūsu energosistēmu pārveidošanu; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas 2014. gada 10. oktobra ziņojumu par ES enerģijas subsīdijām un izmaksām un aicina Komisiju ik gadu šo ziņojumu atjaunināt, lai labāk noteiktu, kurās nozarēs un jomās ir nepieciešami papildu līdzekļi un kurās nozarēs subsīdijas rada tirgus kropļojumus;

115.

uzsver vajadzību izbeigt videi kaitīgas subsīdijas, kuras ir steidzami jākonstatē un pakāpeniski jāpārtrauc, jo ar šīm subsīdijām tiek izšķērdēti ierobežotie publiskie līdzekļi, ko vispirms izmanto piesārņojošas prakses atbalstam, bet pēc tam satīrīšanai;

116.

uzsver, ka pāreja uz konkurētspējīgu un ilgtspējīgu mazoglekļa ekonomiku rada vērā ņemamas iespējas attiecībā uz jaunām darbvietām, inovācijām, izaugsmi un zemākiem uzņēmumu un mājsaimniecību maksājumiem par enerģiju; tomēr atzīst, ka šādas iespējas var īstenot tikai ar spēcīgu sadarbību starp Komisiju, dalībvalstīm, vietējām un reģionālām iestādēm, iedzīvotājiem un nozarēm, radot efektīvākos stimulus un regulatīvos satvarus; norāda, ka pienācīgi pārvaldītai dekarbonizācijai nevajadzētu paaugstināt enerģijas izmaksas, enerģētisko nabadzību, Eiropas ekonomikas deindustrializāciju vai bezdarba līmeni; tāpēc uzsver, ka, risinot sociālo ietekmi, ko rada pāreja uz ilgtspējīgāku Enerģētikas savienību, ir aktīvi jāiesaista sociālie partneri; uzsver, ka ES ir nepieciešama ES līmeņa politika, kas vienlaikus būtu tehnoloģiski neitrāla un vērsta uz tirgu, ņemtu vērā visus attiecīgos tiesību aktus un attiecīgos ES mērķus, kā arī tos izpildītu ar zemākajām iespējamām izmaksām sabiedrībai;

117.

atgādina, ka fotoelementu nozarei jābūt Eiropas rūpniecības politikas centrā, lai apmierinātu augošā pasaules tirgus pieprasījumu, ņemot vērā to, ka lielākā daļa fotoelementu un moduļu mūsdienās tiek ražoti ārpus Eiropas Savienības, galvenokārt Ķīnā; uzsver, ka ES ir jākļūst par šīs jaunās investīciju aprites daļu, lai saglabātu vadošo lomu pētniecības un izstrādes, mašīnbūves un dažos citos segmentos, piemēram, invertoru un sistēmu līdzsvara jomā, un atjaunotu līderpozīcijas iekārtu ražošanā (elementi un moduļi); uzskata, ka ES būtu jānosaka mērķis līdz 2020. gadam apmierināt vismaz 20 % sava tirgus pieprasījuma ar Eiropas Savienībā ražotiem elementiem un moduļiem;

118.

atzīst ieguvumus, ko sniedz arvien plašāka atjaunojamo energoresursu izmantošana siltumenerģijas tirgū, jo īpaši ēkās; uzsver, ka siltumenerģijas ražošanas infrastruktūra un uzglabāšana arvien elastīgāk tiek izmantota nevienmērīgi pieejamu atjaunojamo energoresursu avotu integrācijas veicināšanā, uzglabājot enerģiju siltumenerģijas veidā; atkārtoti uzsver, ka enerģētisko drošību var uzlabot, attīstot centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas tīklus, kas ir ideāls veids, kā ilgtspējīgi apgādāt pilsētas ar siltumenerģiju lielā apjomā, jo tie vienlaicīgi piegādā siltumenerģiju, kas iegūta no vairākiem avotiem un kas nav būtiski atkarīga no viena atsevišķa avota;

119.

aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis prasa jaunās un atjaunotās ēkās nodrošināt atjaunojamās enerģijas ražošanas minimumu un ka atjaunojamās enerģijas projektu īstenošanā tiek nodrošinātas ātras administratīvās un pieslēgšanās tīklam procedūras, jo īpaši, ieviešot Direktīvas 2009/28/EK 13. panta 4. punktu un 1. punkta f) apakšpunktu un Direktīvas 2009/72/EK 7. panta 3. punktu; aicina Komisiju, tai pārskatot spēkā esošos attiecīgos tiesību aktus, paredzēt tādu ēku skaita palielināšanu, kas aprīkotas ar atjaunojamās enerģijas sistēmām, prasīt vienas pieturas administratīvās procedūras maza mēroga atjaunojamās enerģijas projektiem un vienkāršas paziņošanas procedūras atjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtām, kuru saražoto enerģiju pilnībā patērē paši, un izveidot sistēmu inovatīvu tīkla pieslēgumu veidošanai un sadales tīkla līmenī piedāvāto tīkla pakalpojumu tirdzniecībai;

120.

aicina Komisiju pieņemt ES stratēģiju apkures un dzesēšanas jomā, kurā būtu apzinātas visas darbības un sinerģijas, kas vajadzīgas dzīvojamo ēku, tirdzniecības un rūpniecības sektorā, lai samazinātu šo atkarību, vienlaikus palīdzot sasniegt ES enerģētikas un klimata mērķus, ietaupītu enerģiju, nostiprinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju, stimulētu izaugsmi un darbvietu izveidi un veicinātu inovācijas sistēmā; uzsver, ka apkures un dzesēšanas stratēģijai būtu jāaptver visas piecas Enerģētikas savienības jomas;

121.

uzsver, ka hidroenerģija ir būtisks vietējs, atjaunojams un drošs energoavots, kas veido 11 % no visas Eiropas elektroenerģijas ražošanas; uzsver, ka hidroenerģijai arī turpmāk būs svarīga loma elektroenerģijas ražošanā un uzglabāšanā un tā sniegs ievērojamu ieguldījumu Eiropas ekonomikas dekarbonizācijā un ES atkarības no ārējiem energoavotiem samazināšanā;

122.

prasa īpašu uzmanību pievērst atjaunojamai enerģijai jūrā, ievērojot Komisijas paziņojumu par jūras nozaru ekonomiku, jo tā ir nozare ar lielu potenciālu, kas ir mazāk attīstīts nekā citās atjaunojamās enerģijas nozarēs;

123.

norāda, ka iekšzemē ražotas biogāzes īpatsvara palielināšana varētu pozitīvi ietekmēt energoapgādes drošību; šajā sakarā uzsver nepieciešamību saglabāt pašreizējo gāzes infrastruktūru šim mērķim;

124.

norāda, ka ilgtspējīgas mežsaimniecības radītā biomasa varētu dot ieguldījumu 2030. gada satvarā noteikto klimata un enerģijas mērķu sasniegšanā;

125.

norāda, ka ES pašreizējā biodegvielu politika tiek plaši kritizēta, jo tajā nav ņemtas vērā siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas saistītas ar netiešu zemes izmantošanas maiņu (ILUC), kuras var izraisīt, ja lauksaimniecisko ražošanu pārceļ uz nekultivētām teritorijām gan ES teritorijā, gan ārpus tās;

126.

uzskata, ka ilgtspējīgā pieejā ES enerģētiskās drošības mērķu īstenošanā nevajadzētu paplašināt tādas biodegvielas izmantošanu, kuras resursus audzē lauksaimnieciskās platībās, un ka labāki varianti ir uzlabot transportlīdzekļu energoefektivitāti, samazināt pieprasījumu pēc transporta un intensīvās lopkopības, kā arī palielināt tādu no atkritumiem un atliekām ražotas biodegvielas veidu izmantošanu, kas nerada papildu zemes izmantošanas maiņu;

127.

sagaida, ka tiks sniegts atbalsts, un pieprasa, lai šāds atbalsts tiktu sniegts projektiem un ieguldījumiem saistībā ar procesiem, kuros izmanto oglekļa atkritumus, lai ražotu ķimikālijas ar zemu oglekļa saturu un modernu biodegvielu (t. i., izmantojot mikrobus, kurus audzē barotnēs, ko gatavo no atkritumu gāzēm ar augstu oglekļa saturu) un ko pārvērš degvielā un ķimikālijās, ar kurām aizstāt no fosilajiem resursiem iegūto degvielu un ķimikālijas (vai pirmās paaudzes biodegvielu), tādējādi samazinot rūpnieciskās pārstrādes, piemēram, tērauda ražošanas, procesu radītās emisijas un piesārņotājus;

128.

uzsver to, ka īstenā aprites ekonomikā atkritumi ir jāatgriež ekonomikas apritē kā izejvielas, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu produktu pievienoto vērtību, un tādējādi atkārtotai izmantošanai un pārstrādei jābūt lielākai prioritātei nekā sadedzināšanai; norāda uz to, ka daudzās dalībvalstīs sadedzināšanas iekārtu jaudas jau ir pārāk lielas; uzsver, ka ir jāuzlabo plānošana un informācijas apmaiņa, kā arī jānovērš izvēles iespēju bloķēšanas efekts; mudina Komisiju ņemt vērā saikni starp Enerģētikas savienību un aprites ekonomiku;

129.

atgādina, ka Eiropas rūpniecība un MVU ir būtiski svarīgi Eiropas ekonomikai un atzīst, ka zemākas enerģijas cenas sniegtu ievērojamu labumu Eiropas rūpnieciskajai konkurētspējai un MVU;

130.

uzsver, ka inovācija un modernizācija virzībā uz energoefektīvākiem un resursu ziņā efektīvākiem rūpnieciskajiem procesiem veicina ES rūpniecības konkurētspējas stiprināšanu; norāda uz inovācijām atjaunojamās siltumenerģijas tehnoloģijās, kas varētu samazināt importu un izmaksas, kā arī uzlabot sistēmas darbību, ņemot vērā rūpniecības nozaru pieprasījumu pēc augstas temperatūras siltumenerģijas; uzsver, ka Eiropas ēku renovācijas un modernizācijas vērienīgais uzdevums rada tirgu augstas veiktspējas būvmateriāliem, ierīcēm un aprīkojumam un attiecīgi arī vērā ņemamu iespēju Eiropas ražotājiem un ierīkotājiem būvniecības nozarē veikt inovācijas un radīt darbvietas, kuras nav pārceļamas;

131.

norāda, ka līdzekļi 2030. gada klimata un enerģijas mērķu sasniegšanai ir jāintegrē dalībvalstu rūpniecības politikā, ņemot vērā reindustrializācijas vajadzību; uzskata, ka ES regulatīvajam satvaram un ES klimata un enerģētikas politikas mērķiem jābūt saskaņotiem un jārada elastīgāka, uz tirgu vērsta pieeja, lai nodrošinātu noturīgu Enerģētikas savienību, iekļaujot 2030. gada politiskos klimata mērķus un reindustrializācijas mērķus, lai papildinātu dalībvalstu rūpniecības politiku;

132.

uzsver, ka pētniecības un tehnoloģisko inovāciju efektīva izmantošana veicina Eiropas rūpniecības vadošo stāvokli un spēcina Eiropas uzņēmumu un rūpniecības konkurences priekšrocības un komerciālo dzīvotspēju, rada darbvietas, vienlaikus veicinot galveno ES enerģētikas un klimata politikas mērķu sasniegšanu, tostarp enerģijas pieprasījuma pazemināšanu, piegādes drošību, enerģijas ražošanas konkurētspēju un ilgtspējīgu attīstību, sadali, transportēšanu un patēriņu, apkarojot enerģētisko nabadzību, un ES mērķu sasniegšanu attiecībā uz siltumnīcefekta gāzes emisijām, atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitāti, pēc iespējas labāk izmantojot Eiropas energoresursus;

133.

aicina Komisiju aizsargāt energoietilpīgo nozaru konkurētspēju un nodrošināt ilgtermiņa plānošanas drošību rūpnieciskajiem ieguldījumiem, kam jāatspoguļo Komisijas tiekšanās līdz 2020. gadam paaugstināt nozares ieguldījumu IKP par 20 %;

134.

uzsver, ka emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS) ir galvenais uz tirgu balstītais instruments, kas ļauj rentabli dekarbonizēt Eiropas enerģētikas sistēmu un īstenot ES emisiju samazināšanas mērķi laikposmam līdz 2030. gadam un pēc tam; uzsver, ka papildus tirgus stabilitātes rezervei (TSR) būtu jāīsteno visaptveroša strukturāla ETS reforma laikposmam pēc 2020. gada, lai ņemtu vērā līdz 2030. gadam īstenojamo CO2 emisiju samazināšanas mērķi, turklāt tikmēr, kamēr citās lielākajās ekonomiski attīstītajās valstīs netiks īstenoti līdzvērtīgi centieni, būtu jāiekļauj reāli un saskaņotāki pasākumi attiecībā uz oglekļa emisiju pārvirzi;

135.

aicina Komisiju detalizētāk izskatīt jautājumu par netiešām oglekļa izmaksām un to ietekmi uz dalībvalstu elektroenerģijas cenām (un to procentuālo daļu šajās cenās);

136.

uzsver, ka ETS radītie ieņēmumi būt jāizmanto, lai jo īpaši atbalstītu mazoglekļa inovācijas, energoefektivitāti un citus CO2 samazināšanas pasākumus;

137.

atzīst, ka Eiropas enerģija un efektīvas tehnoloģijas, piemēram, koģenerācija, būtu pamatīgs ieguldījums ES enerģētiskajā drošībā un siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķu sasniegšanā; šajā ziņā uzskata, ka Enerģētikas savienībai ir jāatspoguļo dalībvalstu vajadzība izmantot jebkurus to rīcībā esošos drošus un ilgtspējīgus mazoglekļa energoavotus;

138.

atzīstot, ka par energoresursu struktūru galvenokārt ir atbildīgas dalībvalstis, tomēr pauž sabiedrības bažas par hidropārrāvumu metodi un ietekmi, ko šī tehnoloģija varētu radīt klimata, vides un sabiedrības veselības jomā, kā arī attiecībā uz ES ilgtermiņa dekarbonizācijas mērķa sasniegšanu; turklāt atzīst, ka netradicionālo kurināmo ierobežotās spējas palīdzēt reaģēt uz turpmāko ES enerģijas pieprasījumu apvienojumā ar augstām ieguldījumu un izmantošanas izmaksām, kā arī pašlaik zemajām pasaules naftas cenām nozīmē, ka hidropārrāvuma metodes kā ilgtspējīgas tehnoloģijas izmantošana Eiropas Savienībā ir apšaubāma; uzskata, ka sabiedrības bažas ir pienācīgi jāņem vērā un jebkādās hidropārrāvuma metodes darbībās ir jāievēro augstākie klimata, vides un sabiedrības veselības standarti; prasa tām dalībvalstīm, kuras plāno izmantot hidropārrāvumu metodi, ievērot Komisijas 2014. gada ieteikumu par principu minimumu, kas jāievēro ogļūdeņražu (piemēram, slānekļa gāzes) izpētē un ieguvē ar lielpatēriņa hidropārrāvumu metodi;

139.

aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi īstenot novecojušu, vislielāko piesārņojumu izraisošu vai nedrošu enerģijas ražošanas iekārtu ekspluatācijas pārtraukšanu, cenšoties arī samazināt pašreizējos jaudas pārpalikumus tirgū;

140.

aicina Komisiju uzlabot nosacījumus oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas (CCS) tehnoloģiju izmantošanai; uzskata, ka CCS tehnoloģijas varētu sekmēt pāreju uz mazoglekļa enerģijas tirgu un ka tām varētu būt svarīga loma, saskaņojot Enerģētikas savienības dažādos mērķus attiecībā uz daudzveidīgu un drošu energoapgādi, kas vienlaikus nodrošina siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, lai izpildītu ES 2050. gadam izvirzītos mērķus;

141.

uzskata, ka dekarbonizācijas tehnoloģijas, piemēram, CCS un oglekļa uztveršanas un izmantošanas (CCU) tehnoloģija, turpmāk būs jāattīsta un jāuzlabo, ieguldot ievērojamas pūles pētniecībā un inovācijā, nodrošinot šādu tehnoloģiju pieejamību, lai mazinātu vai pat izskaustu vides pēdas nospiedumu, ko rada dažādi fosilie kurināmie, kas joprojām nodrošina 40 % no pašreizējās ES enerģijas ražošanas apjoma un kas, iespējams, arī nākotnē būs nozīmīgs energoavots;

142.

aicina Komisiju izveidot NER400 inovācijas fondu, lai atbalstītu mazoglekļa tehnoloģiju demonstrācijas projektus, pamatojoties uz CCS un atjaunojamiem energoresursiem veltīto NER300 programmu, taču paplašinot tās darbības jomu, lai aptvertu arī mazoglekļa inovāciju rūpniecības nozarēs;

143.

norāda, ka kodolenerģija ir nodrošinājuši 27 % ES energoresursu struktūrā un vairāk nekā pusi no visas ES zemoglekļa enerģijas 2014. gadā un ka 130 no 132 ES kodolelektrostacijām līdz 2050. gadam ir jāpārtrauc ekspluatācija, radot ievērojamu robu zemoglekļa pamatslodzes enerģijā ES energoresursu struktūrā; atzīst, ka dažas dalībvalstis ir nolēmušas pakāpeniski atteikties no kodolenerģijas, bet citas apsver iespēju izstrādāt jaunus kodolspēkstaciju projektus, lai izpildītu valsts un ES enerģētikas un klimata mērķus, un aicina Komisiju nodrošināt, lai ES sniegtu atbalstošu sistēmu tām dalībvalstīm, kuras vēlas īstenot jaunus kodolenerģijas projektus, ievērojot ES iekšējā tirgus un konkurences noteikumus;

144.

norāda, ka kodolenerģija ir viens no svarīgākajiem Eiropas enerģētikas sistēmas veicinātājiem, radot mazākas CO2 emisijas, vienlaikus samazinot atkarību no importa un nodrošinot stabilu elektroenerģijas ražošanu, kas var kalpot iekšējam tirgum un būt stabils pamats tādai energosistēmai, kurā pakāpeniski tiek ieviestas atjaunojamās enerģijas;

145.

aicina dalībvalstis, kuras pakāpeniski atsakās no kodolenerģijas, nodrošināt, ka tā tiek aizstāta ar tādas enerģijas ražošanu, kas var nodrošināt līdzvērtīgu energoresursu apjomu un veicināt vispārējās ražošanas un sadales sistēmas stabilizēšanu;

146.

uzskata — lai gan dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt savu energoresursu struktūru un lai gan lēmumu par to, kā dekarbonizēt savu ekonomiku, suverēni pieņem katra dalībvalsts, ir nepieciešama politikas un tehnoloģiskās attīstības koordinācija ES līmenī, lai sasniegtu Eiropas un dalībvalstu klimata un enerģijas mērķus; atzīst, ka atsevišķās jomās, tādās kā ražojumu standarti, ES mēroga politika ir visefektīvākā, savukārt citās jomās būtiski svarīga ir cieša sadarbība un koordinācija starp dalībvalstīm; atzīst, ka šādas koordinācijas nodrošināšanai ir nepieciešams spēcīgs un uzticams pārvaldības process;

147.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par modernizācijas fonda izveidi, kam ir jāatbilst stingriem kritērijiem un norādījumiem, lai nodrošinātu, ka finansējumu piešķir īsteniem enerģētikas modernizācijas projektiem, kurus atlasītu, pamatojoties uz tehnoloģiski neitrālu pieeju un to, vai šie projekti uzskatāmi atbilst ES centieniem sasniegt 2030. gada siltumnīcefekta gāzu mērķus;

148.

uzsver, ka EIB būtu jāiesaistās minēto kritēriju un vadlīniju izstrādāšanā Modernizācijas fondam;

149.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka Enerģētikas savienības veidošanā tiek nodrošināta vides un klimata aizsardzība, uzlabota gaisa kvalitāte, samazināta ārējā enerģētiskā atkarība, saglabāta bioloģiskā daudzveidība, nodarbinātība un Eiropas rūpniecības konkurētspēja, pamatojoties uz tehnoloģisko inovāciju vadošo stāvokli;

150.

uzsver, ka enerģijai ir jābūt pieejamai visiem ES iedzīvotājiem; uzskata, ka nevajadzīga patēriņa novēršana, veicot efektivitātes uzlabojumus, nostiprinot starpsavienojumus, uzlabojot tirgus integrāciju un ieguldot ilgtspējīgā enerģijā, jo īpaši ēku sektorā, ļautu daudzām mājsaimniecībām uz līdzvērtīgiem nosacījumiem piekļūt vienotam, ilgtspējīgam, konkurētspējīgam un drošam enerģijas tirgum un izvairīties no enerģētiskās nabadzības, kas 2012. gadā skāra katru ceturto ES iedzīvotāju; aicina Komisiju iesniegt paziņojumu par enerģētisko nabadzību Eiropā un tam pievienot rīcības plānu tās novēršanai, kurā ietverta enerģētiskās nabadzības definīcija un rādītāji;

151.

lēš, ka transporta īpatsvars Eiropas enerģijas galapatēriņā pārsniedz 30 % un transporta jomā īpatsvars atkarībai no naftas produktiem ir 94 %; tāpēc uzskata, ka noturīgas Enerģētikas savienības pamatstratēģija ar progresīvu klimata pārmaiņu politiku ir jābalsta uz tīrākas enerģijas sistēmu, kas būtu skaidri saistīta ar transporta nozares dekarbonizāciju; uzsver — lai Eiropas transporta sistēmas energoresursu struktūra būtu ekoloģiski ilgtspējīga, izšķiroša nozīme ir tam, lai kopīgi ar energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas veicināšanas pasākumiem izstrādātu inovatīvas energotehnoloģijas; uzskata, ka ir jāmudina izmantot dažādus atjaunojamās enerģijas avotus, ietverot sašķidrinātas dabasgāzes izmantošanu smagkravas transportlīdzekļos un jūras nozarē; mudina Komisiju sagatavot priekšlikumus par videi kaitīgu nodokļu subsīdiju izbeigšanu attiecīgos gadījumos; mudina atbalstīt pētniecību un inovāciju, lai rastu labākus mobilitātes risinājumus gan tehnoloģiskā ziņā, gan palīgtehnoloģiju un politikas virzienu jomā;

152.

norāda, ka transporta nozares dekarbonizācija ietver pasākumu integrēšanu visās politikas jomās, kas skar enerģētiku, transportu, tirdzniecību, kā arī pētniecību un inovāciju; uzsver, cik nozīmīgi ir saskaņot pārrobežu pieejas, lai novērstu valstu politikas sadrumstalotību, un uzsver, ka ir jānosaka standarti un sadarbspējas prasības, kas Eiropas uzņēmumiem ļautu izmantot tirgus iespējas;

153.

norāda, ka uzlabotiem transportlīdzekļu veiktspējas standartiem un degvielas patēriņa efektivitātei ir būtiska nozīme gan ES atkarības no naftas samazināšanā, gan siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanā, un tāpēc aicina nozari, dalībvalstis un Komisiju turpināt un pastiprināt savus centienus šajā jomā, nodrošinot, lai — ņemot vērā nesenos skandālus — emisijas testēšana būtu ne tikai precīza, bet arī atspoguļotu reālos braukšanas apstākļus; aicina Komisiju pārskatīt CO2 emisiju standartus automašīnām un vieglajiem kravas automobiļiem laikposmam pēc 2020. gada; tomēr norāda, ka ilgtermiņa risinājums nolūkā samazināt transporta radītās emisijas, nodrošināt mazāku enerģijas pieprasījumu un dažādot piegādi ir rodams alternatīvo degvielu jomā un elektrifikācijā, izmantojot no atjaunojamiem energoresursiem ražotu elektrību un popularizējot ilgtspējīgākus transporta veidus;

154.

atbalsta visaptverošas autotransporta jomas tiesību aktu paketes pieņemšanu, veicinot efektīvu cenu politikas satvaru attiecībā uz infrastruktūru un intelektisku sadarbspējīgu transporta risinājumu plašu ieviešanu; uzsver, ka energoefektivitāti varētu uzlabot, atbalstot digitalizāciju un intelektisku transporta sistēmu izmantošanu, kā arī izstrādājot inovatīvus transporta pakalpojumus; prasa izstrādāt progresīvu pētniecības un inovācijas stratēģiju transporta nozarei; atbalsta ilgtspējīgas pilsētu un lauku mobilitātes plānu izstrādi, ar ko samazinātu satiksmes piesārņojumu, sastrēgumus, troksni un ceļu satiksmes negadījumu skaitu; uzskata, ka par šo plānu mērķi ir jāizvirza nevienlīdzības izskaušana attiecībā uz lietotājiem ar invaliditāti un uz izmaksām;

155.

atzinīgi vērtē pāreju uz ilgtspējīgākiem un energoefektīvākiem transporta veidiem, piemēram, dzelzceļa, tuvsatiksmes kuģošanas, iekšzemes navigācijas un jūras transportu, padarot tos CO2 emisiju samazināšanas ziņā konkurētspējīgākus un rentablākus; šajā ziņā uzsver jauktu transporta sistēmu nozīmību;

156.

aicina Komisiju kā daļu no transporta nozares dekarbonizācijas centieniem izstrādāt visaptverošu autotransporta stratēģiju un atbalstīt lielākus centienus autotransporta elektromobilitātes attīstīšanas un izmantošanas jomā;

157.

norāda, ka elektrotransportlīdzekļu izmantošana radīs smagu slogu elektroenerģijas ražošanai, un prasa veikt novērtējumus, ar kuriem noteiktu, kādas ir pašreizējās elektroenerģijas ražošanas jaudas robežas;

158.

aicina Komisiju pārskatīt degvielas patēriņa un CO2 marķēšanas shēmas vieglajiem automobiļiem, lai nodrošinātu, ka patērētāji saņem precīzāku, atbilstīgāku un salīdzināmu informāciju par CO2 emisijām, degvielas patēriņu, lai virzītu patērētāju izvēli uz tādiem vieglajiem automobiļiem, kam ir labāka energoefektivitāte, un savukārt lai stimulētu ražotājus uzlabot savu ražoto transportlīdzekļu energoefektivitāti un palielinātu enerģētisko drošību;

159.

pieprasa, lai Komisija paātrinātu pārskatītu emisiju mērīšanas testa cikla ieviešanu nolūkā nodrošināt, ka CO2 un citu piesārņotāju emisijas no transportlīdzekļiem atbilst emisijām reālas braukšanas apstākļos;

160.

aicina Komisiju paātrināt progresīvu tehnoloģiju integrēšanu inovatīvā dzelzceļa sistēmā, iesniedzot iniciatīvu par virzību uz dzelzceļa plašāku izmantošanu, jo tai var būt izšķirīga nozīme tīra sabiedriskā transporta panākšanā;

161.

atgādina, ka uz starptautisko kuģniecību vēl joprojām neattiecas obligātās saistības samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, kaut gan satiksmes veids strauji attīstās; aicina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas mērķiem starptautiskajai kuģniecībai, ja vien Starptautiskā Jūrniecības organizācija (IMO) līdz 2016. gada beigām nevienosies par saistošiem pasākumiem;

162.

uzsver nepieciešamību ciešāk koordinēt transporta, apkures un dzesēšanas, kā arī elektroenerģijas dekarbonizācijas stratēģijas; aicina Komisiju nākt klajā ar visaptverošiem plāniem CO2 emisiju samazināšanai transporta un apkures un dzesēšanas nozarē, ņemot vērā cita starpā to, ka, nodrošinot no dažādiem atjaunojamiem energoresursiem iegūtas tīras un lētas elektroenerģijas plašu pieejamību, to varētu izmantot elektrisko transportlīdzekļu uzlādei un apkures un dzesēšanas iekārtu darbināšanai;

163.

uzsver, ka par prioritāru jānosaka ESIF atbalsts transporta projektiem, kas nodrošina tehnoloģisku pāreju uz tīru un ilgtspējīgu transporta sistēmu; uzsver, ka par citu ES līmenī pieejamo finansiālā atbalsta instrumentu prioritāti ir jānosaka ieguldījumi jauktas transportsistēmas, dzelzceļa, jūras pārvadājumu un iekšzemes ūdensceļu infrastruktūrā;

164.

mudina Komisiju tās darbā pie ilgtspējīga tūrisma sertifikācijas kritēriju saskaņošanas iekļaut kritēriju par atjaunojamās enerģijas izmantošanu, kā arī vienu kritēriju par CO2 emisiju samazināšanu, kas atbilstu ES mērķiem;

165.

aicina Komisiju padarīt intensīvākus pētniecības centienus saistībā ar Eiropas resursu izmantošanu un mazināt to ietekmi uz vidi nolūkā sekmēt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, darbvietu radīšanu, rūpniecisko konkurētspēju un jo īpaši ES ilgtermiņa mērķu sasniegšanu klimata un enerģētikas jomā;

166.

šajā sakarā uzsver, ka ir pilnībā jāizmanto visas ES finansējuma iespējas drošu un ilgtspējīgu mazoglekļa enerģijas tehnoloģiju, energoefektivitātes, viedtīklu, decentralizētās ražošanas, elastīgas ražošanas, elektrības uzglabāšanas un transporta sistēmas elektrifikācijas veicināšanai; aicina Komisiju pastiprināt savus pētniecības centienus un ieviest šādas tehnoloģijas, lai ES sasniegtu 2020., 2030. gada un ilgtermiņa mērķus, uzlabotu enerģētisko drošību un sekmētu ekonomikas atveseļošanos; sagaida, ka pētniecības programmas “Apvārsnis 2020” termiņa vidusposma pārskatīšanā tiks pievērsta uzmanība šīm prioritātēm; atgādina, ka programmas “Apvārsnis 2020” enerģētikas iniciatīva ir veidota, lai atbalstītu pāreju uz uzticamu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu enerģētikas sistēmu, kuras galvenās prioritātes ir norādītas energoefektivitātes, mazoglekļa tehnoloģiju un viedo pilsētu un kopienu sadaļās; atgādina, ka vismaz 85 %no enerģētikas jautājumu risināšanai paredzētajiem līdzekļiem programmas “Apvārsnis 2020” budžetā tiks izmantoti nefosilā kurināmā jomām, kur vismaz 15 % no kopējā enerģētikai paredzētā budžeta tiks izmantoti pasākumiem atjaunojamo resursu tehnoloģiju un energoefektīvu tehnoloģiju ieviešanai tirgū;

167.

uzskata, ka lielāki centieni šādu tehnoloģiju izstrādē var sniegt būtiskus ilgtermiņa ieguvumus, proti, nodrošināt rentablu dekarbonizāciju, samazināt ražošanas izmaksas un pazemināt enerģijas pieprasījumu, tādējādi stiprinot rūpniecības konkurētspēju;

168.

norāda uz Eiropas tehnoloģiju līderpozīcijām tādās svarīgās nozarēs kā vēja turbīnas, elektrības kabeļi, tīklu izstrāde un pakalpojumi, kā arī pilsētu transporta sistēmas; pauž nožēlu, ka šīs līderpozīcijas ir apdraudētas, un aicina Komisiju steidzami rīkoties, lai tās saglabātu;

169.

mudina Komisiju izstrādāt iniciatīvu par ES pasaules mēroga līderpozīcijām atjaunojamo energoresursu un mazoglekļa energotehnoloģiju jomā, ietverot viļņu enerģiju, peldošu saules enerģijas iekārtu tehnoloģijas un no aļģēm ražotas biodegvielas, un veicināt publiskos un privātos pētījumus, izstrādes un inovācijas darbības šajās jomās;

170.

aicina dalībvalstis un Komisiju meklēt iespējas, kā labāk koordinēt nacionālās un Eiropas pētniecības programmas, jo īpaši enerģētikas, transporta, IKT un būvniecības jomā, lai prioritāte tiktu piešķirta kopīgiem uzdevumiem, tādiem kā energoefektivitātes palielināšana, galveno uzmanību pievēršot ne tikai siltumapgādes, bet arī dzesēšanas nozarei, veicinot atjaunojamās enerģijas mazapjoma ražošanu, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas, kā arī palielinot energoapgādes drošību, attīstot jaunus atjaunojamos energoavotus un paātrinot jauno tehnoloģiju ienākšanu tirgū;

171.

uzsver, ka IKT integrēšanai enerģētikas sistēmā ir pievienotā vērtība, un aicina Komisiju ieviest kopējus viedtīklu standartus pārvades sistēmu līmenī, lai nodrošinātu stabilu enerģijas piegādi un brīvu pārrobežu plūsmu un veicinātu enerģētisko drošību, kā arī aicina šādus standartus ieviest sadales sistēmu līmenī, lai nodrošinātu energoapgādes drošību vietējām pašvaldībām, pilsētām un reģioniem; šajā ziņā uzsver nozīmi, kāda viedāku energotīklu un jaunu enerģijas uzglabāšanas iekārtu attīstīšanai var būt atjaunojamo energoresursu lielākā izmantošanā;

172.

atzīst, ka viedo skaitītāju ierīces būtiski sekmē sadales tīklu pakalpojumus; uzsver, ka patērētāji paliek savu datu galīgie īpašnieki un ka sadales sistēmas operatoriem un citiem tirgus dalībniekiem nosūtītie dati būtu jāpadara anonīmi, lai pilnībā ievērotu tiesības uz privātumu;

173.

uzskata, ka enerģijas iekšējā tirgus turpmākā attīstība ir nesaraujami saistīta ar digitālo vienoto tirgu; aicina Komisiju veicināt saikni starp Enerģētikas savienību un digitālo vienoto tirgu, maksimāli palielinot patērētāju piekļuvi enerģētikas pakalpojumiem, izmantojot digitālās platformas un attīstot iekšējo enerģijas tirgu, kas ir konkurētspējīgāks, pārredzamāks un vairāk integrēts digitālajā ekonomikā;

174.

aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt IT drošību un to kritiski svarīgās energoinfrastruktūras aizsardzību, kas patērētājiem nodrošina pamatpakalpojumus, galvenokārt attiecībā uz rūpnieciskās ražošanas attīstību un IKT pieaugošo nozīmi enerģētikas nozarē; šajā ziņā uzsver, cik būtiski ir pieņemt un laikus īstenot Tīkla un informācijas drošības direktīvu, lai uzturētu kritiski svarīgas infrastruktūras tīklu un informācijas augsta līmeņa drošību;

175.

uzsver, ka programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros dalībvalstīm par prioritāti ir jānosaka izmaksu pazemināšana ilgtspējīgām, drošām un līdz galam neizstrādātām energotehnoloģijām, jo īpaši tām, kuras veicina siltumnīcefekta gāzu emisiju globālu samazināšanu un ES 2030. gada mērķu sasniegšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt skaidru tiesisko un stratēģisko satvaru, kā arī finansējuma iespējas pētniecības un izstrādes iniciatīvām un izvietošanas projektiem, kas palīdz Eiropas Savienībai sasniegt savus klimata, enerģētikas un vides mērķus, kā arī stiprināt ekonomikas konkurētspēju; atzinīgi vērtē pārskatītā Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskā plāna pieņemšanu Komisijā; uzsver, ka pētniecībā un izstrādē, kā arī inovācijā ir jākoncentrējas uz dažādu pieejamo vai topošo risinājumu integrāciju sistēmā, nevis uz atsevišķām nozarēm un tehnoloģijām bez savstarpējas sasaistes;

176.

atzīst, ka progress videi draudzīgu un rentablu inovāciju un pētniecības un izstrādes jomā ir arī izšķirīgs faktors ES turpmākajai konkurētspējai, tostarp Eiropas rūpniecībai;

177.

aicina Komisiju nodrošināt skaidru plānojumu attiecībā uz dažādajiem fondiem un finansēšanas instrumentiem, tādiem kā programma InvestEU, Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments (KIP), pētniecības un izstrādes fondi, struktūrfondi un investīciju fondi, viedtīklu finansēšanas instrumenti (ERA-Net Plus), pamatprogramma “Apvārsnis”, EIB, Eiropas enerģētikas programma ekonomikas atveseļošanai (EEPEA), Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments — enerģētika (EISI-E), programma NER 300, Ogļu un tērauda pētniecības fonds un Eurogia+, un aicina precizēt atbilstības noteikumus katrai programmai;

178.

atgādina par Pilsētas mēru paktā pausto 6 000 Eiropas pilsētu apņemšanos būt par līderēm enerģētikas pārveidošanā; mudina Komisiju pilnībā mobilizēt šo tīklu, kā arī citas iniciatīvas, piemēram, viedās pilsētas un kopienas, pilsētas ar zemu enerģijas patēriņu, un nodrošināt tām finansiālos un cilvēkresursus turpmākai attīstībai; uzskata, ka Pilsētas mēru pakta pusēm būtu jāpiešķir prioritāra piekļuve Eiropas finansējumam;

179.

uzsver, ka aktīvas izglītības/apmācības un prasmju stratēģijas ir būtiskas pārejā uz ilgtspējīgu un resursu ziņā efektīvu ekonomiku; aicina dalībvalstis izveidot mērķtiecīgas iedzīvotāju apmācības un izglītošanas programmas un veicināt vietējo kopienu vadītu izglītošanos ar mērķi mazināt enerģijas pieprasījumu un ražot enerģiju no atjaunojamiem energoresursiem; uzsver, ka Enerģētikas savienības panākumi, no vienas puses, ir atkarīgi no vienlīdzīgas piekļuves sākotnējai izglītībai un mūžizglītībai un tālākai apmācībai kā būtiskam līdzeklim, ar ko reaģēt uz mainīgiem apstākļiem un iedzīvotāju vēlmēm un, no otras puses, no darba tirgus vajadzībām; atgādina, ka ir nepieciešamas apmācības un prasmju uzlabošanas programmas, lai strādājošie varētu pilnībā izmantot atjaunojamās enerģijas attīstības potenciālu attiecībā uz ilgtspējīgu un vietēju nodarbinātību;

180.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Enerģētikas kopienas dalībvalstīm.