20.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 355/59

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 17. septembra priekšlikumu Padomes ieteikumam par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū (COM(2015)0462),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 28. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2015. gadu” (COM(2014)0902),

—

ņemot vērā savu 2015. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — nodarbinātības un sociālie aspekti 2015. gada izaugsmes pētījumā (1),

—

ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības (EPSCO) padomes 2015. gada 9. martā pieņemtos secinājumus “Gada izaugsmes pētījums par 2015. gadu un vienotais nodarbinātības ziņojums: politiskas norādes nodarbinātības un sociālās politikas jomā” (2),

—

ņemot vērā savu 2015. gada 8. jūlija nostāju attiecībā uz priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (3),

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 3/2015 “ES garantija jauniešiem: sperti pirmie soļi, bet gaidāmi īstenošanas riski”,

—

ņemot vērā Eiropas sociālās politikas neatkarīgo ekspertu tīkla (ESPN) 2015. gada ziņojumu “Integrēts atbalsts ilgtermiņa bezdarbniekiem: valstu politikas pētījums”,

—

ņemot vērā jautājumu Padomei par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū (O-000121/2015 – B8-1102/2015),

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā ekonomikas krīzes un tās seku dēļ ilgtermiņa bezdarbnieku skaits kopš 2007. gada ir divkāršojies un tagad tā ir puse no kopējā bezdarbnieku skaita, t. i., vairāk nekā 12 miljoni cilvēku jeb 5 % no ekonomiski aktīvajiem ES iedzīvotājiem; tā kā 2014. gadā vairāk nekā 60 % ilgtermiņa bezdarbnieku nebija strādājuši vismaz divus gadus pēc kārtas;

B.

tā kā ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars dalībvalstīs ir ļoti dažāds, sākot no 1,5 % Austrijā un līdz pat 19,5 % Grieķijā; tā kā vislielākais ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars ir Itālijā, Portugālē, Slovākijā, Horvātijā, Spānijā un Grieķijā; tā kā ekonomikas atlabšanai ir jānotiek aktīvāk, jo pašlaik tā nerada pietiekamu stimulu būtiski samazināt augsto strukturālā bezdarba līmeni;

C.

tā kā oficiālie statistikas dati sniedz pārāk optimistisku priekšstatu par situāciju, jo liela daļa ilgtermiņa bezdarbnieku nav reģistrēti un datu vākšanas metodoloģija ir nepilnīga;

D.

tā kā ilgtermiņa bezdarbs bieži vien ir nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības iemesls un nesamērīgi smagi skar neaizsargātas iedzīvotāju grupas, kas darba tirgū ir neizdevīgā stāvoklī;

E.

tā kā ilgtermiņa bezdarbs pakāpeniski attālina cilvēkus no darba tirgus, jo zūd prasmes un iedibinātie profesionālie kontakti, kā arī ierastais darba ritms, un tas var paātrināt neatgriezenisku nošķiršanos no sabiedrības, veicināt saspīlējumu mājās un padziļināt atsvešinātības sajūtu; tā kā katru gadu nesekmīgu darba meklējumu rezultātā katru piekto ilgtermiņa bezdarbnieku pārņem bezcerība un viņi vairs necenšas aktīvi meklēt darbu;

F.

tā kā ilgtermiņa bezdarba sekas īpaši smagi ir jūtamas bezdarbnieku ģimenēs un tādēļ cilvēkiem bieži vien ir zems iegūtais izglītības līmenis, viņi noslēdzas no “darba pasaules”, palielinās garīgās un fiziskās veselības problēmas, sociālā atstumtība un ļaunākajā gadījumā cilvēki no paaudzes uz paaudzi dzīvo nabadzībā;

G.

tā kā ilgtermiņa bezdarba lāsts nereti ilgstoši grauj izredzes atrast darbu, veidot karjeru un iegūt attiecīgu ienākumu un pensijas līmeni un tā rada paliekošu ietekmi;

H.

tā kā ilgtermiņa bezdarbs sabiedrībai maksā ļoti dārgi, jo veltīgi tiek zaudētas prasmes un palielinās sociālie izdevumi, turklāt izmaksas nav mērāmas tikai naudas izteiksmē, jo ļoti daudzi cilvēki zaudē ticību saviem spēkiem un neizmanto savu personisko potenciālo un zūd sociālā kohēzija;

I.

tā kā ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars joprojām ir liels un tas neļauj sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķus, proti, panākt, lai būtu nodarbināti 75 % cilvēku vecumā no 20 līdz 64 gadiem, un vismaz par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri dzīvo nabadzības un sociālās atstumtības apstākļos vai kuriem šāda iespēja draud;

J.

tā kā svarīga nozīme ir iespējai darba zaudēšanas gadījumā nezaudēt iegūtās prasmes, kā arī iespējām iegūt izglītību, apmācību un pārkvalifikāciju atbilstoši nākotnē vajadzīgo prasmju prognozēm, lai nepieļautu ilgtermiņa bezdarbu un izlīdzinātu šāda bezdarba līmeni;

K.

tā kā šim ieteikumam ir zināma līdzība ar garantiju jauniešiem; tā kā būtu jāmācās no pirmās pieredzes, kas jau ir gūta, īstenojot garantiju jauniešiem,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto priekšlikumu Padomes ieteikumam par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū; uzsver, ka ilgtermiņa bezdarba līmenis pašlaik nebūtu tik ļoti augsts, ja šis priekšlikums būtu iesniegts un vienošanās Padomē būtu panākta agrāk; ir nobažījies, ka ar šo Padomes ieteikumu varētu nepietikt, lai ātri uzlabotu situāciju, kurā nonākuši ilgtermiņa bezdarbnieki, un mudina dalībvalstis rīkoties;

2.

atbalsta trīs galvenos priekšlikuma elementus: i) ļoti strauji paātrināt ilgtermiņa bezdarbnieku reģistrēšanu nodarbinātības dienestā, tā cenšoties panākt, ka tiek reģistrēti pilnīgi visi attiecīgie bezdarbnieki, ii) novērtēt katra ilgtermiņa bezdarbnieka spējas un vajadzības, un arī profesionālās vēlmes, kamēr vēl nav pagājis 18 mēnešu bezdarba periods, un iii) piedāvāt individuālām vajadzībām pielāgotu, līdzsvarotu un visaptverošu “nolīgumu par integrāciju darbā”, kas ilgtermiņa bezdarbniekiem būtu jāslēdz ar attiecīgajiem dienestiem ne vēlāk kā tad, kad ir pagājis 18 mēnešu bezdarba periods; tomēr uzsver, ka individuāls novērtējums būtu jāveic, kamēr vēl nav pagājis 12 mēnešu bezdarba periods, lai nolīgumu par integrāciju darbā varētu noslēgt līdz 18 mēnešu bezdarba perioda beigām; uzstāj, ka šo trīs soļu pieeju attiecīgā gadījumā vajadzētu realizēt, visos procesa posmos iesaistot arī nevalstiskā sektora dalībniekus (piemēram, sociālās NVO), kas strādā ar ilgtermiņa bezdarbniekiem;

3.

uzsver, ka ir jāaptver visi ilgtermiņa bezdarbnieki, arī nereģistrētie, un ne tikai tie, kas 18 mēnešus vai ilgāk ir bijuši bez darba; uzskata, ka tam ir ārkārtīgi liela nozīme, lai politika, kuru dalībvalstis īsteno attiecībā uz īstermiņa bezdarbu (<12 mēneši) un jauniešu bezdarbu (tostarp garantiju jauniešiem), nemanāmi iekļautos politikā, ar ko risina ilgtermiņa bezdarba problēmu;

4.

piekrīt, ka ir jāpanāk visu ilgtermiņa bezdarbnieka reintegrācijas procesā iesaistīto dalībnieku (attiecīgā gadījumā arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju) cieša sadarbība un efektīva koordinācija un ka ir jāveido vienas pieturas aģentūras, kurās par katra bezdarbnieka lietu būtu atbildīgs viens attiecīgā dienesta darbinieks (“vienots kontaktpunkts”), lai reintegrācijas process nepārtrūktu tādēļ, ka mainās bezdarbniekam piemērojamo pabalstu sistēma;

5.

īpašu uzmanību pievērš tam, ka ilgtermiņa bezdarbnieku spējas un vajadzības saistībā ar viņu reintegrāciju darba tirgū ir jāvērtē ar individuālu pieeju, ar ko nodrošina viņu tiesību ievērošanu un ņem vērā arī plašāku viņu personiskās situācijas kontekstu un attiecīgās vajadzības; uzsver, ka ir vajadzīgs pietiekami daudz augsti kvalificētu darbinieku, kas varētu piedāvāt individuālu pieeju katram neviendabīgās ilgtermiņa bezdarbnieku grupas cilvēkam;

6.

atzīmē, ka ieteikumā ir piedāvāts ieviest rakstisku un visaptverošu “nolīgumu par integrāciju darbā”, kurā ir noteiktas gan bezdarbnieka, gan iestādes (ko pārstāv par bezdarbnieka lietu atbildīgais darbinieks) tiesības un pienākumi, tā nodrošinot, ka visiem procesā iesaistītajiem ir skaidri zināms, uz ko viņi var cerēt, un kurš ir taisnīgs bezdarbniekam, atbilstošs tieši viņa kvalifikācijai un ļauj viņam īstenot savas darba ņēmēja tiesības; mudina šo nolīgumu regulāri atjaunināt;

7.

uzskata, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai ilgtermiņa bezdarbnieku reintegrācijas programmas būtu pielāgotas darba tirgus vajadzībām un izstrādātas ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem; aicina dalībvalstis rosināt darba devējus, arī uzņēmumu sociālās atbildības kontekstā, aktīvi līdzdarboties, piedāvājot vakances ilgtermiņa bezdarbniekiem un vajadzības gadījumā norīkojot darbaudzinātājus, lai palīdzētu ilgtermiņa bezdarbniekam viegli atgriezties darba vidē; prasa, lai dalībvalstu nodarbinātības dienesti palīdzētu MVU biežāk nodrošināt šādu darbaudzināšanu; atgādina, ka ilgtermiņa bezdarbniekiem ir vajadzīgs ne vien darbs, bet arī vispusīgas konsultācijas un atbalsts, kas nodrošina, ka viņi ir gatavi sekmīgi atgriezties darba tirgū;

8.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai valsts finansējums būtu līdzvērtīgs tam, ko valstu ilgtermiņa bezdarba novēršanas politikas atbalstam piešķir ES, jo īpaši no Eiropas Sociālā fonda; uzsver, ka budžeta ierobežojumi, ko nākas ievērot dažām dalībvalstīm (sevišķi tām, kuras īsteno ekonomikas korekciju programmas), nedrīkst būt par iemeslu, lai vilcinātos ar ieteikuma īstenošanu; aicina Komisiju apsvērt to, kā nodrošināt, lai ES finansējums būtu ātri pieejams, turklāt aicina Komisiju, kad vien iespējams, mobilizēt papildu resursus, tāpat kā tas ir darīts saistībā ar Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu; uzsver, ka vairākās dalībvalstīs ir pienācīgi jāfinansē nodarbinātības dienestu administratīvās spējas stiprināšana;

9.

jo īpaši pieprasa uzlabot publiskā sektora nodarbinātības dienestu finansiālo un administratīvo spēju, lai garantētu, ka tie var sniegt būtisku ieguldījumu priekšlikuma īstenošanā;

10.

aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt to, kā atbalstīt īpašas stažēšanās programmas un arī uzņēmējdarbības attīstīšanas un investīciju plānus, kas radītu stabilas un kvalitatīvas darbvietas ilgtermiņa bezdarbniekiem;

11.

uzsver, ka cieša sadarbība starp Komisiju un dalībvalstīm un valsts līmenī starp (nozaru) sociālajiem partneriem, bezdarbnieku pārstāvībai izveidotām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, publiskiem un privātiem nodarbinātības dienestiem, sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, kā arī vietējām un reģionālajām izglītības un mācību iestādēm ieteikuma efektīvai īstenošanai ir tikpat svarīga, cik darba devēju aktīva līdzdalība, kas ļauj labāk izprast uzņēmēju prasības un vajadzības;

12.

atgādina, ka, paužot nostāju par Padomes lēmumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm, ir pieprasījis veikt konkrētus pasākumus, kas pasargātu ilgtermiņa bezdarbniekus no sociālās atstumtības un nodrošinātu viņu reintegrāciju darba tirgū un kas vienlaikus būtu arī atbilstoši Līgumiem;

13.

aicina dalībvalstis savu pieeju ilgtermiņa bezdarba novēršanai izstrādāt, ņemot vērā reģionālās atšķirības, tostarp atšķirības starp pilsētu un lauku teritorijām;

14.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu ar Eiropas pusgada un Nodarbinātības komitejas palīdzību iedibināt daudzpusēju ieteikuma īstenošanas uzraudzību; uzstāj, ka uzraudzībai ir jābūt pamatīgai un ka vajadzības gadījumā konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos ir jāsniedz dalībvalstīm papildu norādījumi; aicina Komisiju panākt, lai dalībvalstis, kurās ir liels ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars, veidotu kontaktus ar tām dalībvalstīm, kas sekmīgi nodrošina savu (ilgtermiņa) bezdarbnieku ātru atgriešanos darba tirgū, un tā veicināt šo valstu savstarpējas mācīšanās procesu;

15.

aicina valstu darba un sociālo lietu ministrus apsvērt Parlamenta ierosinājumus, pirms tie vienojas par ieteikumu;

16.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.