Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2017. gada 9. februāra spriedumu lietā T-16/16 Mast-Jägermeister SE/Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs 2017. gada 25. aprīlī iesniedza Mast-Jägermeister SE

(Lieta C-217/17 P)

(2017/C 300/15)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Mast-Jägermeister SE (pārstāvis – C. Drzymalla, advokāts)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzība ir vērsta pret Vispārējās tiesas 2017. gada 9. februāra spriedumu lietā T-16/16, kurā ir aplūkotas dizainparauga attēlojuma prasības reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma atzīšanai, runājot konkrēti par dizainparauga reģistrācijas pieteikumu Nr. 002683615-0001 un 002683615-002 (Kausi).

Ciktāl Vispārējā tiesa uzskata, ka no šī regulējuma jēgas un mērķa izriet, ka pieteikumi nav uzskatāmi par Kopienas dizainparaugu reģistrācijas pieteikumiem, ja no EUIPO viedokļa pastāv nenoteiktība vai neskaidrība attiecībā uz pieteikta dizainparauga aizsardzības priekšmetu, pārsūdzētais spriedums esot pretrunā Regulas Nr. 6/2002 46. panta 2. un 3. punktā, lasot kopsakarā ar šīs regulas 36. un 38. pantu, paredzētajam regulējumam. Tomēr no reģistrācijas dienas nozīmes dizainparauga pieteicējam esot jāsecina, ka dizainparauga attēlojumam nav piemērojamas augstas prasības, un reģistrācijas datuma atzīšanai atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 38. pantam ar Regulas Nr. 6/2002 36. panta 1. punkta c) apakšpunktu tiek prasīta tikai dizainparauga attēlojuma fiziska piemērotība reproducēšanai.

Pretēji tam, kā uzskata Vispārējā tiesa, nekas cits neizrietot arī no Regulas Nr. 2245/2002 4. panta 1. punkta e) apakšpunkta, lasot kopsakarā ar Regulas Nr. 2245/2002 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 2. punktu. Ciktāl minētajā normā ir norādīts, ka dizainparauga attēla kvalitātei ir jābūt tādai, kas ļauj skaidri atšķirt visas objekta detaļas, attiecībā uz kuru tiek pieprasīta aizsardzība, arī šajā tiesību normā esot domāta tikai attēlojuma fiziska piemērotība reproducēšanai. Tas tā esot it īpaši, ievērojot kontekstu, ka vienīgi pieteicējs nosaka reģistrācijas pieteikuma priekšmetu, tas ir, to, kam tas prasa aizsardzību. Visbeidzot dizainparauga aizsardzības jomas galīgo noteikšanu jebkurā gadījumā veicot tikai tiesa tiesvedībā par dizainparauga pārkāpumu.

Ciktāl dizainparauga reģistrācija varētu radīt tiesiskas neskaidrības saistībā ar tā attēlojumu, varot atteikt tā reģistrāciju, bet ne iesniegšanas datuma atzīšanu, kurai pieteicējam ir liela nozīme, ievērojot no pirmreizējā pieteikuma izrietošo prioritātes iedarbību atbilstoši Parīzes konvencijas 4.A pantam.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa neesot ievērojusi 46. panta 2. punktā un 46. panta 3. punktā paredzētā diferencētā regulējuma nepārprotamo formulējumu. Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 46. panta 2. punktu pieteikums netiek uzskatīts par Kopienas dizainparauga reģistrēšanas pieteikumu tikai tad, ja pieteikuma trūkumi attiecas uz šīs regulas 36. panta 1. punkta prasībām. Taču 36. panta 1. punktā attiecībā uz dizainparauga attēlojumu tiekot prasīts tikai tas, lai to varētu reproducēt. Visi citi trūkumi, it īpaši tādi, kas izriet no Regulas Nr. 2245/2002 piemērošanas, atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 46. panta 3. punktam varot izraisīt tikai pieteikuma noraidīšanu, iepriekš atzīstot iesniegšanas datumu. Tas izrietot no 46. panta 3. punktā iekļautās norādes uz 45. panta 2. punkta a) apakšpunktu, lasot kopsakarā ar 36. panta 5. punktu.