30.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 191/43

—

atcelt Civildienesta tiesas (otra palāta) 2016. gada 5. februāra rīkojumu lietā F-107/15;

—

nodot lietu atpakaļ Civildienesta tiesai, lai tā izskatītu prasību pēc būtības;

—

lemt par tiesāšanas izdevumiem atbilstoši attiecīgajām tiesību normām.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā rīkojumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā un/vai sniegts nepietiekams pamatojums, jo Civildienesta tiesa (turpmāk tekstā – “CDT”) minētā rīkojuma 19.–21. un 25. punktā ir uzskatījusi, ka gan gadījumā, kad iesniegts lūgums veikt atbilstošā termiņā neapstrīdēta lēmuma pārskatīšanu, gan arī tāda lūguma gadījumā, ar kuru šāds lēmums ir ticis netieši apšaubīts, lūguma pamatošanai minētais fakts ir uzskatāms par jaunu tikai tad, ja ne apelācijas sūdzības iesniedzējai, ne administrācijai lēmuma, kurš kļuvis galīgs, pieņemšanas laikā tas nav bijis zināms vai nav varējis būt zināms, un šo principu ir piemērojusi minētā rīkojuma 27.–32. punktā, kaut gan no judikatūras izriet, ka minētā fakta nezināšana neesot nepieciešama pārskatīšanas lūguma gadījumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā rīkojumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā un/vai esot sagrozīti lietas materiāli un sniegts nepietiekams pamatojums, jo minētā rīkojuma 32. punktā CDT ar pamatojumu, ka pārskatīšanas lūgums neesot pamatots ar nevienu jaunu un būtisku faktu, ir uzskatījusi, ka pirmstiesas procedūra neesot notikusi parastajā kārtībā un ka neesot pieņemami prasījumi par 2014. gada 30. septembra lēmumu un sūdzības 2015. gada 22. aprīļa noraidīšanu, kaut gan šo lēmumu gluži apstiprinošais raksturs ļaujot domāt ne tikai, ka pirms tiem nav notikusi pārskatīšana, bet arī ka tajos nav ietverts neviens jauns pierādījums, un ka 2014. gada 30. septembra lēmumā salīdzinājumā ar 2014. gada 7. aprīļa lēmumu – kā apelācijas sūdzības iesniedzēja to bija uzsvērusi – esot bijis ietverts jauns pierādījums, tāpat kā 2015. gada 22. aprīļa lēmumā salīdzinājumā ar 2014. gada 30. septembra lēmumu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā rīkojumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā un/vai esot sagrozīti lietas materiāli un neesot sniegta atbilde uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju, jo minētā rīkojuma 26. punktā CDT ir uzskatījusi, ka pārskatīšanas lūguma pamatojumā minētā fakta jaunais raksturs nozīmējot, ka lietas dalībniekiem tas nav bijis zināms vai nav varējis būt zināms, un ka apelācijas sūdzības iesniedzēja savā lūgumā esot minējusi nevis jaunus un būtiskus faktus, ar kuriem būtu bijis iespējams pamatot lūguma iesniegšanu, bet gan, atsaucoties uz sava nodaļas vadītāja piezīmi, esot atsaukusies uz grozījumiem Civildienesta noteikumos, kaut gan minētā fakta nezināšana izskatāmajā lietā neesot bijusi nepieciešama, un apelācijas sūdzības iesniedzēja savā pārskatīšanas lūgumā, kā to viņa bija uzsvērusi, pati esot minējusi, ka viņa paplašinot savu juridisko pamatu, un, atsaucoties uz sava nodaļas vadītāja piezīmi, viņa esot norādījusi, ka administrācija neesot pietiekami pievērusi uzmanību jauno Civildienesta noteikumu regulējumam, kas esot jauns un būtisks pierādījums.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauts pierādīšanas noteikumu un objektivitātes principa pārkāpums, jo minētā rīkojuma 28. punktā CDT ir uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot sniegusi ziņas par datumu, kurā vadība būtu uzzinājusi vai būtu varējusi uzzināt par viņas kolēģes gaidāmo došanos grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā un bērna kopšanas atvaļinājumā, un minētā rīkojuma 29. punktā tā esot norādījusi, ka nevarot tikt izslēgts, ka tā tas esot bijis 2014. gada 7. aprīlī, ņemot vērā Civildienesta noteikumos paredzēto šādu atvaļinājumu ilgumu, dzemdību datuma savlaicīgu paredzamību un ierasto praksi dienestu pēc iespējas ātrāk informēt par ilgstošu prombūtni, lai minētā rīkojuma 30.–32. punktā secinātu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot pierādījusi, ka 2014. gada 7. aprīlī ne viņai pati, ne administrācija nebija zinājušas vai nebija varējušas zināt par viņas kolēģes gaidāmo prombūtni, ka viņas pārskatīšanas lūgums nav pamatots ne ar vienu jaunu un būtisku faktu un ka viņas prasījumi nav nepieņemami, kaut gan negatīva fakta attiecībā uz trešo personu pierādīšana esot neiespējama, un EESK esot pienākums norādīt atvaļinājumu pieteikuma datumus, un tādējādi CDT nevarot pamatoties ne uz secīgām prezumpcijām, ne uz vienīgu pieņēmumu, lai pārnestu pierādīšanas pienākumu un pamatotu savus secinājumus.