7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 260/37

1.1.

Vai arodbiedrība, kas darbojas darba ņēmēju interesēs, var tieši atsaukties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu kā tiešu tiesību avotu pret pakalpojumu sniedzēju no citas dalībvalsts, ja tiesību norma (Polijas Darba likumu kodeksa 84. pants), kas tiek apgalvots, ka ir pretēja 47. pantam, ir vienīgi valsts tiesību norma?

1.2.

Vai tiesvedībā par prasījumiem, kam ir iestājies termiņš, Direktīvas 96/71/EK (1) izpratnē nodarbinātības valstī no Savienības tiesībām, it īpaši no Eiropas Savienības pamattiesību hartas 47. panta, kā arī no minētās direktīvas 5. panta 2. punkta un 6. panta izrietošā efektīvas tiesību aizsardzības principa, kas interpretēts saistībā ar Pamattiesību hartas 12. pantā garantēto biedrošanās arodbiedrību jomā (biedrošanās brīvības) brīvību, izriet, ka valsts tiesām ir jāatstāj nepiemērota darba ņēmēja izcelsmes valsts Darba likumu kodeksa norma, kas liedz piedziņai cedēt darba samaksas prasījumu nodarbinātības valsts arodbiedrībai, ja atbilstošā nodarbinātības valsts tiesību norma pieļauj darba samaksas prasījuma, kam ir iestājies termiņš, un līdz ar to prasītāja statusa cedēšanu piedziņai arodbiedrībai, kuras biedri ir visi darba ņēmēji, kas ir cedējuši savu prasījumu piedziņai?

1.3.

Vai Lisabonas līguma 30. protokola noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka arī citām tiesām, kas nav Polijas vai Apvienotās Karalistes tiesas, tie ir jāņem vērā, ja izskatāmais strīds ir cieši saistīts ar Poliju un it īpaši ja darba līgumiem ir piemērojamas Polijas tiesības? Citiem vārdiem sakot, vai Polijas — Lielbritānijas protokols liedz Somijas tiesai konstatēt, ka Polijas tiesību vai administratīvās normas, administratīvā prakse vai administratīvie pasākumi pārkāpj Eiropas Savienības Pamattiesību hartā pasludinātās tiesības, brīvības un principus?

1.4.

Vai Regulas “Roma I” 14. panta 2. punkts, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz piemērot dalībvalsts tiesību normu, atbilstoši kurai ir aizliegts cedēt prasības un tiesības, kas izriet no darba attiecībām?

1.5.

Vai Regulas “Roma I” 14. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasījumu no darba līgumiem cedēšanai ir piemērojamas tās tiesības, kas atbilstoši Regulai “Roma I” ir piemērojamas attiecīgajam darba līgumam, neatkarīgi no tā, vai uz atsevišķa prasījuma saturu iedarbojas arī citu tiesību normas?

1.6.

Vai Direktīvas 96/71 3. pants, ievērojot LESD 56. un 57. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka minimālās algas likmes jēdziens ietver pamata stundu algu atkarībā no darba samaksas grupas, akorda garantēto algu, atvaļinājuma naudu, iepriekš noteiktu dienas naudu un kompensāciju par ikdienas ceļu uz darbu (kompensācija par ceļā pavadīto laiku) atbilstoši tam, kā šie darba nosacījumi ir noteikti darba koplīgumā, kas atzīts par vispārsaistošu un kam ir piemērojams direktīvas pielikums?