30.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/42

—

uzsver, ka koordinētajai vai apvienotajai ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) procedūrai, kas ierosināta priekšlikuma 2. panta 3. punktā, nav jābūt obligātai, bet brīvprātīgai; būtu nepārprotami jānorāda, uz kuriem ES tiesību aktiem minētais noteikums attiecas;

—

neatbalsta 5. panta 2. punktā formulēto ieceri, ka novērtējumā iekļaujamās informācijas apjoms būtu jānosaka visos gadījumos bez izņēmuma. Arī turpmāk būtu jāparedz, ka attīstītājs ir atbildīgs par atbilstoša vides informācijas apjoma un detalizācijas pakāpes nodrošināšanu;

—

uzsver, ka IVN direktīvas 5. panta 3. punktā būtu jāpieļauj dažādas sistēmas, ko dalībvalstīs izmanto, lai pārbaudītu ietekmes uz vidi novērtējumus, tostarp tās sistēmas, kurās ziņojumus uz vietas pārbauda pašas kompetentās iestādes vai vides aizsardzības iestādes;

—

atzinīgi vērtē to, ka 6. panta 7. punktā noteikts viedokļa apzināšanas termiņš, kas nedrīkst būt īsāks par 30 dienām; lemšana par termiņu, kas garāks par šo obligāto termiņu, būtu jāatstāj dalībvalstu pārziņā;

—

uzsver, ka jāgroza priekšlikuma 8. panta 1. punkts par attīstības atļaujas piešķiršanu, lai būtu iespējams ņemt vērā dažādās IVN sistēmas, kas ieviestas dalībvalstīs, un iesaka direktīvā noteikt IVN spēkā esamības laiku, jo šāds risinājums uzlabos ietekmes uz vidi novērtējumu kvalitāti un ļaus paaugstināt arī to efektivitāti;

—

kritiski vērtē to, ka 8. panta 3. punktā noteikts saistošs termiņš, kurā jāpabeidz projekta ietekmes uz vidi novērtējums. Procedūras paātrināšanu, ko cenšas panākt ar termiņa noteikšanu, var labāk nodrošināt, diferencētus noteikumus pieņemot dalībvalstīs;

—

rosina 3. pantā minētos pārejas noteikumus formulēt tā, lai to projektu, kas jau sasnieguši procedūras beigu posmu, ietekmes uz vidi novērtējumu varētu pabeigt saskaņā ar līdz šim spēkā esošo IVN direktīvu.

Ziņotājs

Marek SOWA kgs (PL/PPE), Mazpolijas vojevodistes maršals

Atsauces dokuments

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu

COM(2012) 628 final

1.

uzsver, ka ierosinātie grozījumi tiesiskajā regulējumā, kas attiecas uz ietekmes uz vidi novērtēšanu Eiropā, daudzējādā ziņā ir vajadzīgi un vēlami. Komiteja tomēr uzsver, ka, veicot grozījumus, jārīkojas piesardzīgi, lai nodrošinātu līdzsvaru starp vides aizsardzības prasībām, no vienas puses, un ekonomikas attīstību, no otras puses. Pārāk ilgās procedūras, lai lemtu par projekta īstenošanas atļauju, varētu apdraudēt dalībvalstu sociālās un ekonomiskās intereses un pazemināt ES konkurētspēju kopumā; daudzos gadījumos tas nepalīdz uzlabot arī vides aizsardzību un cilvēku veselību un dzīves kvalitāti. Grozījumi, kas saistīti ar procedūru un dokumentu kvalitāti un saskaņotību jāievieš tā, lai nodrošinātu lēmumu pieņemšanas iedarbīgumu un efektivitāti;

2.

atzīmē tomēr, ka nopietnas šaubas raisa daži grozījumi, kas paildzinās procedūras svarīgākos posmus;

3.

atgādina, ka ierosinātie IVN direktīvas grozījumi būtiski ietekmēs vietējās un reģionālās pašvaldības, kurām ir galvenā loma ierosināto pasākumu īstenošanā. Pretēji Eiropas Komisijas prognozēm Komiteja uzskata, ka daudzi no ierosinātajiem IVN direktīvas grozījumiem varētu palielināt vietējo un reģionālo pašvaldību administratīvo slogu, kas būs saistīts ar organizēšanu, pārvaldību un izdevumiem. RK tādēļ uzsver, ka attīstītāja līdzšinējo pienākumu uzticēšana kompetentajām iestādēm nav pieļaujama;

4.

uzskata, ka visi ierosinājumi par grozījumiem, kas publiskajām iestādēm radītu papildu izmaksas vai administratīvo slogu, vispirms jāapsver, ņemot vērā to nodrošinātos sociālos, saimnieciskos un ekoloģiskos ieguvumus, lai tie ilgākā laikā būtu lielāki nekā izmaksas;

5.

uzsver, ka direktīvas īstenošana būs veiksmīga tikai tajā gadījumā, ja valsts, vietējās un reģionālās iestādes izveidos labi funkcionējošas institucionālas struktūras, kuru rīcībā būs vajadzīgie finanšu un personāla resursi, lai visas kompetentās pārvaldes iestāžu nodaļas, it sevišķi par vides jautājumiem atbildīgās nodaļas varētu aktīvi veikt savus uzdevumus. RK uzsver, ka pastāvīgi jāturpina attīstīt vietējo un reģionālo pārvaldes iestāžu veiktspēju, tostarp jāveido ciešāka sadarbība ar pašreizējām valstu IVN iestādēm un jāsaņem šo struktūru atbalsts;

6.

uzsver, ka priekšlikumā direktīvai un tās pielikumos lietotie termini ir vairāk jāsaskaņo, lai palielinātu juridisko noteiktību;

7.

atbalsta ieceri paaugstināt ietekmes uz vidi novērtējumu kvalitāti, taču IVN direktīvā būtu jāparedz, ka dažādās minēto novērtējumu pārbaudes sistēmas, kuras ir ieviestas dalībvalstīs, reģionos un pilsētās, var pastāvēt;

8.

uzskata, ka jaunajos noteikumos nav pienācīgi ņemtas vērā dažādas dalībvalstīs ieviestās IVN sistēmas. Piemēram, IVN procedūra un attīstības atļaujas piešķiršanas procedūra var būt gan vienas procedūras daļas, gan divas atsevišķas procedūras;

9.

lūdz paskaidrot, kāpēc 1. panta 2. punktā paplašināta jēdziena “projekts” definīcija, iekļaujot tajā arī nojaukšanas darbus; uzskata: ja minētā noteikuma mērķis ir nodrošināt iespēju, ka IVN var veikt par visiem nojaukšanas darbiem, kas uzskaitīti I un II pielikumā, tad radīsies būtisks papildu administratīvais slogs; uzskata, ka pienākums veikt IVN par nojaukšanas darbiem būtu jāparedz tikai precīzi noteiktos gadījumos, kas norādīti I un II pielikumā un saistīti ar projekta demontāžas un nojaukšanas darbiem ekspluatācijas beigu posmā vai projekta īstenošanai nepieciešamajiem nojaukšanas darbiem;

10.

rosina vēlreiz pārskatīt jēdziena “atļauja” definīciju un tās lietojumu direktīvas tekstā, jo pēc Pakalpojumu direktīvas (Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū) transponēšanas un piemērošanas dalībvalstīs ir atcelta prasība par iepriekšējas atļaujas saņemšanu konkrētu pakalpojumu sniegšanai, aizstājot atļaujas ar kontroles pasākumiem vēlākā posmā;

11.

atzinīgi vērtē to, ka pienākums sagatavot IVN netiek attiecināts uz projektiem, “kuru mērķis ir valsts aizsardzība vai reaģēšana civilās aizsardzības ārkārtas situācijās”. Lai šo noteikumu nevarētu izmantot ļaunprātīgi un pārāk daudzi projekti netiktu izslēgti no IVN procedūras, direktīvai varētu pievienot piemēru sarakstu ar projektiem, kuru mērķis ir civilā aizsardzība, tostarp ņemot vērā projektus, kas saņem atbalstu no Eiropas Savienības Solidaritātes fonda;

12.

pauž sarūgtinājumu, ka priekšlikumā nav pārskatīts I un II pielikums, jo tādējādi nav izmantota iespēja tos pārstrādāt un, ievērojot uzkrāto pieredzi, nepieciešamības gadījumā arī ierobežot piemērošanas jomu; atkārtoti rosina noteikt ES minimālos kritērijus, lai palielinātu tiesisko pārredzamību. Tas mazinātu gan atšķirības attieksmē pret uzņēmumiem Eiropas Savienībā, gan dalībvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību administratīvo un finansiālo slogu. RK norāda, ka dažas dalībvalstis, nosakot kritērijus, bieži pārkāpj pieļautās rīcības brīvības robežas un ievēro tikai dažus no III pielikumā minētajiem kritērijiem vai jau iepriekš paredz, ka tie neattiecas uz noteiktiem projektiem. Vienādojot kritērijus, vajadzētu arī ņemt vērā ierobežojumus un kritērijus, kas noteikti Direktīvā 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām;

13.

uzskata, ka koordinētajai vai apvienotajai procedūrai nav jābūt obligātai, kā to ierosinājusi Eiropas Komisija, bet brīvprātīgai;

14.

uzsver, ka jāpalielina tiesiskā noteiktība un 2. panta 3. punktā nepārprotami jānorāda, uz kuriem ES tiesību aktiem minētais noteikums attiecas;

15.

norāda, ka IVN vienas pieturas aģentūras izveidei nevajadzētu būt saistītai ar lielām personāla un citām izmaksām, kas nav samērīgas ar iegūtajām priekšrocībām, veicot ietekmes uz vidi novērtējumus; lūdz paskaidrot, vai noteikums par to, ka “Dalībvalstis izraugās vienu iestādi, kura ir atbildīga par katra projekta attīstības atļaujas piešķiršanas procedūras sekmēšanu”, attiecas tikai uz tiem projektiem, kuriem piemēro koordinēto vai apvienoto procedūru, jeb uz visiem projektiem. Dažās dalībvalstīs attiecīgās iesaistīto pārvaldes iestāžu hierarhijas un pilnvaru dēļ tādu prasību izpildīt būs ļoti grūti. Domājot par tām dalībvalstīm, kurās IVN procedūra jau ir iekļauta attīstības atļaujas piešķiršanas procedūrā un IVN procedūru īsteno par šo atļauju piešķiršanu atbildīgā iestāde, vajadzētu precizēt, ka priekšlikumā minētā “viena iestāde” var būt par atļauju piešķiršanu atbildīgā iestāde;

16.

rosina vairāk saskaņot 3. pantā un III un IV pielikumā lietotos terminus un detalizācijas pakāpi. Vajadzētu precizēt 3. pantā minētos aspektus, ņemot vērā IV pielikumu, piemēram, attiecībā uz zemes platības izmantošanu un aizņemšanu, ekosistēmām un to pakalpojumiem, kā arī “dabas un cilvēka izraisītām katastrofām”; uzsver, ka dažiem sarakstiem (piem., 5. punktā “cita starpā”) ir jābūt izsmeļošiem, lai izvairītos no novērtējuma jomas paplašināšanas;

17.

rosina Eiropas Komisiju cik vien iespējams drīz pēc izskatāmās direktīvas stāšanās spēkā sagatavot vadlīnijas par metodēm, kā vietējā mērogā novērtēt projekta ietekmi uz klimata pārmaiņām un attiecīgās vides pakļautību dabas un cilvēka izraisītu katastrofu riskam, neaizsargātību pret šādu risku un pretestības spēju;

18.

rosina IV pielikuma 5. punkta pēdējo apakšpunktu papildināt ar vides aizsardzības mērķiem vietējā un reģionālajā līmenī;

19.

piekrīt Padomes priekšlikumam, ka vajadzētu sīkāk paskaidrot direktīvā lietoto jēdzienu “pieņemamas alternatīvas” un to, kā veicama vides stāvokļa novērtēšana projekta neīstenošanas gadījumā (pamatscenārijs). Par pieņemamām vajadzētu atzīt tikai tās alternatīvas, kuras ir arī saskaņotas ar mērķiem, nav pretrunā citiem ES tiesību aktiem vai atbilst plānošanas posmam un attiecīgā projekta veidam;

20.

atbalsta Eiropas Komisijas vispārējo nodomu pilnveidot sākotnējās pārbaudes procedūru un panākt dalībvalstu izmantoto pieeju saskaņotību, lai nodrošinātu, ka IVN tikai jāveic, kad ir skaidri redzams, ka ietekme uz vidi būs būtiska;

21.

kritiski vērtē jaunos noteikumus, kas rada iespaidu, ka sākotnējā pārbaude kļūst par “nelielu IVN”. II.A pielikums un III pielikums liecina, ka faktiski būs jāiesniedz ziņojums, kurā novērtēts, vai attiecīgajam projektam ir ievērojama ietekme uz vidi vai tās nav. Atšķirība ir tā, ka netiek novērtēti dažādi varianti. Sākotnējo pārbaudi drīzāk vajadzētu veikt, izmantojot sarakstu ar kontroljautājumiem, kas vietējām un reģionālajām pašvaldībām nodrošinātu viegli piemērojamu mehānismu, kā noteikt, kuros gadījumos būtiska ietekme uz vidi nav paredzama. Turklāt saskaņā ar plānotajiem 4. panta 3. punkta grozījumiem uz projektiem, kas minēti direktīvas II pielikumā, jāattiecina prasība, ka attīstītājam jāsniedz informācija par projekta pazīmēm, tā iespējamo ietekmi uz vidi un pasākumiem, kas paredzēti, lai nepieļautu vai samazinātu būtisku ietekmi. Iesniedzamās informācijas veids ir norādīts jaunajā II.A pielikumā. Šāds grozījums ir pretrunā risinājumam, kas paredzēts 4. panta 2. punktā, kurā noteikts, ka dalībvalstis var lemt piemērot abas procedūras, kuras minētas a) un b) apakšpunktā. Jāprecizē arī 2. punkta b) apakšpunktā minēto robežvērtību izmantošana un konkrēti jānorāda, vai dalībvalstis ir tiesīgas noteikt šīs robežvērtības, balstoties uz III pielikumā minētajiem kritērijiem, jeb tās tiek noteiktas direktīvā;

22.

norāda arī, ka III pielikuma 4. panta 4. punktā minētie izvēles kritēriji ir daudz stingrāki nekā pašlaik spēkā esošie. Piemēram, III pielikumā iekļauti ne tikai ļoti daudzi sīki izstrādāti precizējumi, bet arī vairāki papildu kritēriji (dabas katastrofu riski, ietekme uz klimata pārmaiņām, lauksaimniecības teritorijas ar augstu dabas vērtību utt.), kuri nav tieši saistīti ar projektiem un kuru ievērošanas vērtēšana atsevišķos gadījumos nav paredzēta pārbaudes programmā, kas saistīta ar lemšanu par atļaujas piešķiršanu. Piemēram, klimata pārmaiņas ir plašā teritorijā vērojama parādība, kuras ietekmes laiku un apjomu ir grūti noteikt, un to pašlaik var vienīgi prognozēt, izmantojot ļoti dārgus datorizētus modeļus. Projektu līmenī ietekme uz vietējo klimatu attiecīgos gadījumos līdz šim jau ir analizēta. Ja ietekmes uz vidi novērtējumos lielākā uzmanība tagad būs jāvelta plašā teritorijā vērojamām klimata pārmaiņām, iespējams, ka projektu īstenotājiem būtiski pieaugs izmaksas un šādai analīzei būs no speciālistu viedokļa apšaubāmi rezultāti; šāds izmaksu pieaugums būtu nesamērīgs, jo vienā vietā īstenotiem projektiem un līniju izveides projektiem nav lielas nozīmes klimata pārmaiņu jomā. Komiteja tādēļ rosina sagatavot pilnīgu to projektu sarakstu, uz kuriem šis noteikums attiecas. Paredzētie precizējumi, kā arī minētie papildu kritēriji neatbilst IVN direktīvas 11. apsvērumā paustajai domai, ka dalībvalstīm būs atļauts pieņemt atbilstošus lēmumus, ievērojot tām raksturīgās īpatnības. Ievērojamo kritēriju skaits un detalizētības pakāpe pārsniedz to līmeni, kas Eiropas Savienībā būtu nosakāms par obligātu;

23.

pozitīvi vērtē to, ka Eiropas Komisijas priekšlikumā, kas paredz ieviest obligātu pienākumu noteikt novērtējumā iekļaujamās informācijas apjomu, ņemti vērā RK agrāk izteiktie ieteikumi par informācijas kvalitātes uzlabošanu un IVN procedūras pilnveidošanu. Taču nav atbalstāma iecere, ka novērtējumā iekļaujamās informācijas apjoms būtu jānosaka visos gadījumos bez izņēmuma. Arī turpmāk būtu jāparedz, ka attīstītājs ir atbildīgs par atbilstoša vides informācijas apjoma un detalizācijas pakāpes nodrošināšanu; nebūtu pieļaujams, ka attīstītājam un iesaistītajām iestādēm rodas ievērojamas papildu izmaksas;

24.

iesaka: ja tas sekmētu IVN kvalitātes nodrošināšanu un visu lēmuma pieņemšanai svarīgo aspektu apkopošanu, informācijas apjoma noteikšanas procedūra būtu jāpapildina ar konkrētām nozarēm adresētām Eiropas Komisijas vadlīnijām vai valsts līmeņa vadlīnijām attiecībā uz saturu;

25.

kritiski vērtē 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu (saņemamie lēmumi un atzinumi), c) apakšpunktu, kurā paredzēts, ka kompetentā iestāde nosaka procedūras atsevišķos posmus un to ilgumu, un d) apakšpunktu, kurā paredzēts, ka tā nosaka ierosinātā projekta pieņemamās alternatīvas un to īpašās pazīmes;

26.

uzskata, ka vides ziņojuma kvalitāte ir jānodrošina attīstītājam. Arī turpmāk ziņojumu kvalitāte būtu jānodrošina divos atsevišķos posmos: ziņojumu izstrādē, ko veic attīstītāji, un ziņojumu kontrolē, kuru veic kompetentās iestādes; uzskata arī, ka ziņojumu kvalitāte ir jākontrolē stingrāk, lai nodrošinātu analīzes pilnīgu neatkarību no attīstītāja;

27.

uzskata, ka IVN direktīvā būtu jāpieļauj dažādas sistēmas, ko dalībvalstīs, vietējās un reģionālajās pašvaldībās izmanto, lai pārbaudītu ietekmes uz vidi novērtējumus. Izveidotajās sistēmās ne tikai paredzēta sadarbība ar ārējiem ekspertiem un ekspertu komitejām (kā tas noteikts arī Eiropas Komisijas priekšlikumā), bet arī ar citām sistēmām, kā tas notiek vecākajās dalībvalstīs, kurās ziņojumus pārbauda pašas kompetentās iestādes vai vides aizsardzības iestādes;

28.

uzskata, ka IVN direktīva ir ļoti svarīgs instruments vietējā un reģionālā līmeņa iedzīvotāju iesaistīšanai, un tas ļauj ņemt vērā vietējā līmeņa zināšanas un vienlaikus aptver arī finansiālo ietekmi un prasības attiecībā uz prasmēm; tāpēc atzinīgi vērtē to, ka 6. panta 7. punktā noteikts viedokļa apzināšanas termiņš, kas nedrīkst būt īsāks par 30 dienām. Lemšana par termiņiem, kas garāki nekā šis obligātais termiņš, būtu jāatstāj dalībvalstu pārziņā. Pretējā gadījumā daudziem uzņēmumiem un publiskajiem projektu attīstītājiem šī procedūra būtu pārāk gara, jo ļoti iespējams, ka attiecīgās sabiedrības grupas saskaņā ar 6. panta 7. punktu pieprasīs pagarināt termiņu no 60 dienām līdz augstākais 90 dienām. Šie maksimālie termiņi apgrūtina ietekmes uz vidi novērtēšanas integrāciju īstenojamajā atļaujas piešķiršanas procedūrā un ir pretrunā mērķim paātrināt plānošanu. Procedūras paātrināšanu, ko cenšas panākt ar termiņu noteikšanu, var labāk nodrošināt, diferencētus noteikumus pieņemot dalībvalstīs;

29.

ierosina: ņemot vērā visu iesaistīto personu intereses un saglabājot principu, ka lēmumi jāpieņem bez nepamatotas lietas paildzināšanas, būtu jāievieš saprātīgi laika ierobežojumi attiecībā uz informēšanu un sagatavošanos lēmumu pieņemšanai;

30.

uzsver, ka jaunajiem 8. panta 1. punkta noteikumiem jābūt pietiekami elastīgiem, lai varētu ņemt vērā dažādās IVN sistēmas, kas ieviestas dalībvalstīs. Dažās dalībvalstīs ietekmes uz vidi novērtējums ir atsevišķa procedūra, ko veic vides aizsardzības iestādes, savukārt cita pārvaldes iestāde – tikai pēc IVN apstiprināšanas – piešķir projekta attīstības atļauju, turklāt minētajai atļaujai ir jābūt saskaņotai ar lēmumu par IVN rezultātu. Citās dalībvalstīs IVN ir viens no elementiem atļaujas saņemšanas procedūrā;

31.

norāda uz izskanējušo kritiku, ka 8. pantā neesot pietiekami ņemta vērā dažās dalībvalstīs izveidotā integrētā sistēma un ka minētie noteikumi ievieš jaunus materiālus priekšnosacījumus, kuru dēļ ES tiesību akti nonāk pretrunā valstīs spēkā esošajiem nozaru tiesību aktiem vai pārklājas ar tiem. Tādēļ IVN direktīvā, kurā tiek noteiktas procedūras, šādus noteikumus nevajadzētu iekļaut;

32.

vērš uzmanību uz iespējamām procedurālām problēmām saistībā ar 8. panta 2. punkta jaunajiem noteikumiem par to, ka gadījumos, kad secināts, ka projekts radīs būtisku negatīvu ietekmi uz vidi, kompetentā iestāde sadarbībā ar vides aizsardzības iestādēm un attīstītāju izvērtē, vai vides ziņojums ir jāpārskata un projekts jāpārveido un vai jāveic papildu pasākumi ietekmes mazināšanai vai kompensēšanai;

33.

norāda: ja tiks saglabāta ilga procedūra projekta īstenošanas atļaujas saņemšanai, reāli ir draudi, ka bieži tiks izmantots ierosinātās grozītās direktīvas 8. panta 4. punkts, kurā paredzēts, ka pirms pieņem lēmumu piešķirt vai nepiešķirt attīstības atļauju, kompetentā iestāde pārbauda, vai 5. panta 1. punktā minētajā vides ziņojumā iekļautā informācija ir atjaunināta, it īpaši informācija par pasākumiem, kuru mērķis ir novērst, samazināt un, ja iespējams, kompensēt jebkādu būtisku negatīvu ietekmi;

34.

iesaka direktīvā noteikt IVN spēkā esamības laiku, jo tas ir svarīgs faktors, kas ietekmē kvalitāti un tāpēc arī novērtējuma efektivitāti;

35.

kritiski vērtē to, ka ieviests saistošs termiņš, kurā jāpabeidz projekta ietekmes uz vidi novērtējums (8. panta 3. punkts). Daudzi uzņēmumi un publiskie projektu attīstītāji tādēļ būs spiesti ievērot pārāk garu procedūru; 8. panta 3. punktā turklāt nav pietiekami ņemts vērā, ka, īstenojot lielus infrastruktūras projektus, ir jāveic plaši novērtējumi, kuriem vajadzīgs daudz laika un kurus noteiktajā laika periodā nevar veikt tik kvalitatīvi, kā tas būtu vajadzīgs. Tādēļ, pretēji 22. apsvērumā minētajam, pamatotas ir bažas, ka konkrētu termiņu noteikšana varētu izraisīt augsto vides aizsardzības standartu neievērošanu, kas negatīvi ietekmētu arī juridisko noteiktību. Procedūras paātrināšanu, ko cenšas panākt ar termiņu noteikšanu, var labāk nodrošināt, diferencētus noteikumus pieņemot dalībvalstīs;

36.

rosina priekšlikumā saskaņot terminus, kas saistīti ar kompensēšanas pasākumiem, piemēram, 8. panta 2. punktā ir “kompensēšanas pasākumi”, bet 9. pantā un IV pielikumā ir “pasākumi, kas paredzēti, lai (..) kompensētu” [tulk. piez.: direktīvas poļu valodas versijā ir izmantoti divi dažādi vārdi];

37.

norāda, ka monitoringa veikšana nenozīmē, ka attīstītājam nebūtu jāveic rūpīga būtiskas negatīvas ietekmes analīze, jācenšas tā mazināt un kompensēt un jāievēro nepieļaušanas un piesardzības princips. Tas nozīmē, ka neskaidrība par daudzām plānotā projekta sekām nedrīkst radīt situāciju, ka tā vietā, lai veiktu ietekmes mazināšanas un kompensēšanas pasākumus, projektu atļauj īstenot, nosakot, ka jāveic monitorings; šāda pieeja var vēlāk radīt sarežģījumus saistībā ar projekta ietekmi, ja projektā tiktu ieviestas atkārtotas izmaiņas. 8. panta 2. punkta otrā apakšpunkta noteikumi ir vērtējami kritiski. Saskaņā ar to ir jāuzrauga ietekmes mazināšanas un kompensēšanas pasākumu veikšana un efektivitāte, un tas būtībā ir monitorings. Turklāt nav saprotams, kāpēc kompetentajai iestādei būtu jānosaka, ka jāīsteno pasākumi būtiskas negatīvas ietekmes uz vidi uzraudzībai, ja tā ir pārliecināta par plānoto ietekmes mazināšanas un kompensēšanas pasākumu efektivitāti, jo šajā saistībā jau ir uzkrāta pietiekama praktiska pieredze. Šī vispārējā prasība veikt monitoringu ir nesamērīga un radīs attīstītājam pārāk lielu slogu. Par to, vai ir vajadzīga būtiskas negatīvas ietekmes uz vidi uzraudzība, kompetentā iestāde parasti var lemt tikai katrā atsevišķā gadījumā;

38.

norāda uz izskanējušo kritiku, ka Eiropas Komisijas prasības, kuras ietvertas ierosinātā 12. panta 2. punktā un kuru mērķis ir direktīvas īstenošanas pārraudzība, radīs dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām papildu administratīvo slogu, jo būs jāapkopo un jāpārsūta papildu informācija;

39.

iebilst pret ierosinājumu piešķirt Eiropas Komisijai pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, lai atvieglotu II.A, III un IV pielikuma pielāgošanu zinātnes un tehnikas attīstībai. Komiteja uzskata, ka visiem pielikumiem jāpiemēro parastā likumdošanas procedūra, jo tie ir cieši saistīti ar direktīvā ietvertajām prasībām attiecībā uz IVN;

40.

rosina 3. pantā minētos pārejas noteikumus formulēt tā, lai to projektu, kas jau sasnieguši procedūras beigu posmu, ietekmes uz vidi novērtējumu varētu pabeigt saskaņā ar līdz šim spēkā esošo IVN direktīvu. Tas varētu, piemēram, attiekties uz gadījumiem, kad vides ziņojums jau sagatavots saskaņā ar 5. pantu vai sabiedrība par projektu jau ir informēta.