30.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/1

—

atzinīgi vērtē dokumentu “Jauniešu nodarbinātības pasākumu kopums” kā mēģinājumu ierosināt virkni konkrētu pasākumu, lai palīdzētu dalībvalstīm cīnīties ar jauniešu bezdarba nepieņemami augsto līmeni un attiecīgo sociālo atstumtību;

—

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību īpaši nozīmīgo lomu bezdarba apkarošanas pasākumu izstrādē un īstenošanā, lai piedāvātu jauniešiem iespējas un atbalstu labas prakses apmaiņā;

—

uzsver arī, ka jaunieši un jaunatnes organizācijas būtu aktīvi jāiesaista stratēģiju izstrādē;

—

ņemot vērā jautājuma steidzamību, Komiteja lūdz Eiropadomi piekrist, ka Jaunatnes nodarbinātības ierosmes īstenošana tiek paredzēta jau 2013. gadā;

—

mudina Eiropas Komisiju izstrādāt Eiropas stažēšanās kvalitātes sistēmu, izveidot Eiropas Mācekļu darba apvienību un sagatavot priekšlikumu jaunajai EURES regulai;

—

aicina Komisiju atbalstīt un papildināt dalībvalstu rīcību arodmācību politikas jomā, ieteikuma veidā ierosinot obligātus mācekļa prakses kvalitātes standartus Eiropas līmenī, lai atvieglotu iegūto zināšanu atzīšanu visā Eiropā.

Ziņotājs

Enrico ROSSI kgs (IT/PSE), Toskānas reģiona priekšsēdētājs

Atsauces dokumenti

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jauniešu pāreja uz nodarbinātību”

COM(2012) 727 final

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Virzībā uz stažēšanās kvalitātes sistēmas izveidi. Otrā posma apspriešanās ar sociālajiem partneriem Eiropas līmenī saskaņā ar LESD 154. pantu”

COM(2012) 728 final

1.

atbalsta Eiropas Komisijas centienus cīņā pret jauniešu bezdarbu, kas neapšaubāmi ir viena no sarežģītākajām problēmām, ar kurām saskaras ES, un tās risināšanai steidzami nepieciešama politiska, saskaņota un sistemātiska rīcība (1), kā arī pietiekami līdzekļi;

2.

atzinīgi vērtē dokumentu “Jauniešu nodarbinātības pasākumu kopums” (2) kā mēģinājumu ierosināt virkni konkrētu pasākumu, lai palīdzētu dalībvalstīm cīnīties ar jauniešu bezdarba nepieņemami augsto līmeni un attiecīgo sociālo atstumtību;

3.

atzinīgi vērtē duālo pieeju (ieteikumi dalībvalstīm un koordinācija, iniciatīvas un pasākumi Eiropas līmenī), ko Komisija ir ierosinājusi paziņojumā “Jauniešu pāreja uz nodarbinātību”. Vienlaikus uzsver, ka nepieciešama atbilstoša un proporcionāla rīcība Eiropas, valstu un reģionu līmenī un ka pilnībā jāievēro subsidiaritātes princips;

4.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību īpaši nozīmīgo lomu bezdarba apkarošanas pasākumu izstrādē un īstenošanā, lai piedāvātu jauniešiem iespējas un atbalstu labas prakses apmaiņā, un uzsver arī, ka jaunieši un jaunatnes organizācijas būtu aktīvi jāiesaista stratēģiju izstrādē;

5.

atzinīgi vērtē Eiropadomes 2013. gada 7.–8. februāra lēmumu piešķirt 6 miljardus euro Jauniešu nodarbinātības iniciatīvai, ko paredzēts ieviest visos reģionos (NUTS 2), kuros jauniešu bezdarba līmenis ir augstāks par 25 %. Lai arī tas ir atzinīgi vērtējams solis, tomēr uzskata, ka paredzētie līdzekļi nav pietiekami šīs samilzušās problēmas atrisināšanai;

6.

ņemot vērā jautājuma steidzamību, Komiteja lūdz Eiropadomi piekrist, ka Jaunatnes nodarbinātības ierosmes īstenošana tiek paredzēta jau 2013. gadā;

7.

uzskata, ka būtiska Jauniešu nodarbinātības iniciatīvai piešķirto līdzekļu daļa jānodod vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai palielinātu pašvaldību iespējas īstenot jauniešu nodarbinātības pasākumus vietējiem apstākļiem vispiemērotākajā veidā;

8.

mudina Eiropas Komisiju izstrādāt Eiropas stažēšanās kvalitātes sistēmu, izveidot Eiropas Mācekļu darba apvienību un sagatavot priekšlikumu jaunajai EURES regulai;

9.

uzsver transversālas, vienotas un ilgtspējīgas pieejas nozīmi īstenošanas procesā, lai nodrošinātu sinerģiju starp visām stratēģiskajām iniciatīvām – ”Jaunu prasmju un darba vietu programma” (3), “Jaunatne kustībā” (4), “Inovāciju savienība”, “Digitālā programma Eiropai” – un starp tām un kohēzijas politiku 2014.–2020. gadam;

10.

stingri atbalsta stratēģiju “Eiropa 2020” un tās instrumentus, kā arī apņemšanos sasniegt mērķus nodarbinātības jomā, tostarp priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas gadījumu samazināšanu, un aicina dalībvalstis attiecīgi stiprināt izaugsmi un inovācijas, kā arī veicināt ciešāku sadarbību starp dažādiem pārvaldības līmeņiem. Šajā sakarā uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību nozīmi stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā un nepieciešamību īstenot valstu reformu programmas, sadarbojoties dažādos pārvaldības līmeņos;

11.

uzsver nepieciešamību nekavējoties risināt arvien pieaugošo problēmu Eiropā saistībā ar jauniešiem, kas nav nedz nodarbināti, nedz arī iesaistīti izglītības vai apmācības procesā, un novērtēt tās izmaksas gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, apzinoties problēmas sociālo un ekonomisko ietekmi, kā arī sekas un riskus (sociālajā un demokrātijas aspektā), kas saistīti ar jauniešu autonomijas trūkumu. Tāpat uzskata, ka jauniešu neintegrēšanās darba tirgū ir atkarīga arī no tādiem faktoriem kā nodarbinātības dienestu darbības efektivitāte, saistība starp izglītības un nodarbinātības vidi, kā arī brīvprātīgo darba organizāciju un trešā sektora iesaistīšanās apjoms; jāuzsver, ka vislielāko ietekmi rada sadarbība starp pašvaldībām, nodarbinātības aģentūrām, kā arī konsultējošām un izglītības struktūrām;

12.

atzīst, ka labāki jauniešu nodarbinātības rezultāti ir novēroti valstīs, kurās jauniešiem ir iespējas kvalitatīvi stažēties un kurās ir stabilas mācekļu sistēmas (5), kas ir apmācības un darbā iekārtošanās sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Tas pats vērojams arī tur, kur nodarbinātības dienesti darbojas efektīvi. Šajā saistībā uzsver, ka jāvērš uzmanība uz Eiropas līmenī pastāvošo labo praksi publiskajos profesionālās orientācijas dienestos un darba meklētāju atbalsta sistēmās. Uzskata arī, ka iespēju robežās pēc iespējas lielāku skaitu vietējo jaunatnes organizāciju vajadzētu iesaistīt nodarbinātības un profesionālās orientācijas dienestu darbā;

13.

atzinīgi vērtē tā dēvēto garantiju jauniešiem, ko paredzēts ieviest, lai nodrošinātu, ka četru mēnešu laikā pēc skolas beigšanas vai darba līguma beigām jaunieši saņem kvalitatīvu darba piedāvājumu, iespēju turpināt mācības, veikt mācekļa praksi vai stažēties; jaunatnes bezdarba mazināšana ir ļoti svarīgs uzdevums, kas ietekmēs Eiropas nākotni;

14.

RK rūpīgi sekos līdzi, kā tiek ieviesta jauniešiem paredzētā garantija, un Komiteja norāda, ka tas ir ļoti dārgs instruments, tādēļ dalībvalstīm, īpaši tām, kuras saskaras ar smagām finansiālām problēmām, ir vajadzīgs stingrs ES atbalsts minētās garantijas ieviešanai;

15.

uzsver: ir jāpanāk, ka no šā pasākuma ieguvēji ir jaunieši vecumā līdz 30 gadiem – arī ar augstskolas izglītību –, nevis līdz 25 gadiem;

16.

centīsies panākt, lai iestāžu sarunās par jaunajiem Eiropas Sociālā fonda noteikumiem attiecībā uz Jaunatnes nodarbinātības ierosmi, par kuru panākta vienošanās 2013. gada 7. un 8. februāra Eiropadomē, šā instrumenta ietvaros piešķirtais budžets nodrošinātu elastīgākus nosacījumus tādos jautājumos kā līdzfinansējuma līmenis un avansa maksājumi, lai efektīvāk un rūpīgāk rīkotos grūtajos apstākļos, kādi šajā jomā pastāv reģionos. Komiteja arī prasa vietējās un reģionālās pašvaldības savlaicīgi informēt par iniciatīvas darbību un par summām, kas gaidāmas no diviem minētajiem finansējuma veidiem, lai to varētu ņemt vērā, izstrādājot stratēģijas jauniešu bezdarba apkarošanai un garantijas shēmas;

17.

mudina dalībvalstis un kompetentās iestādes izveidot apmācības programmas, kas atbalsta un paātrina pāreju no skolas uz darbu, lai nepieļautu, ka jaunieši pārāk ilgu laiku paliek izglītības vai profesionālās apmācības sistēmā bez perspektīvām. Tomēr līdzās agrākai ieiešanai darba tirgū jābūt arī iespējai atsākt apmācību, lai mūžiglītības ietvaros uzlabotu prasmes vai pārkvalificētos. Vienlaikus iesaka izstrādāt un īstenot reģionālās stratēģijas, kas vērstas uz nodarbinātību un profesionālo izglītību, sadarbojoties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, izglītības un apmācības iestādēm un valsts nodarbinātības aģentūrām, kā arī uzņēmumiem, tādējādi atvieglojot iekļaušanos darbā integrētu ekonomikas sistēmu ietvaros;

18.

uzsver, ka steidzami jāpievēršas arī jauniešu bezdarba dzimumu līdztiesības aspektam, jo jaunas sievietes vairāk saskaras ar nestabilu nodarbinātību un cieš no vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirībām (pat stažēšanās laikā) un no tā, ka nav atbilstošu pasākumu darba un privātās dzīves saskaņošanai; tāpēc aicina visās shēmās, kas paredzētas jauniešu nodarbinātības veicināšanai, ņemt vērā attiecīgās valsts, reģionālos un vietējos apstākļus, kā arī minētās problēmas dzimumu līdztiesības aspektu;

19.

atgādina, ka mācekļu programmas būtiski veicina pāreju no skolas uz darba dzīvi, ļaujot jauniešiem iegūt darba pieredzi savā darba vietā (on-the-job), kā arī teorētiskās zināšanas ārpus darba vietas (off-the-job), pateicoties uzņēmumu un izglītības iestāžu iesaistīšanai apmācības procesā; tāpēc mudina dalībvalstis veicināt divējādās mācekļu programmas, arī augstākajā izglītībā;

20.

pauž cerību, ka, ievērojot esošo kompetenču sadalījumu, tiks rasta iespēja izveidot kopēju sistēmu, kas palīdzēs saskaņot duālās apmācības iniciatīvas dažādās dalībvalstīs, ļaus pēc iespējas labāk izmantot mācekļa laiku un sniegs ieteikumus, kā to organizēt;

21.

aicina Komisiju atbalstīt un papildināt dalībvalstu rīcību arodmācību politikas jomā, ieteikuma veidā ierosinot obligātus mācekļa prakses kvalitātes standartus Eiropas līmenī, lai atvieglotu iegūto zināšanu atzīšanu visā Eiropā;

22.

atzinīgi vērtē gūtos panākumus virzībā uz Eiropas Mācekļu darba apvienības izveidi, kas būtu noderīgs Eiropas instruments, ar ko nodrošināt prasmju atbilstību pieprasījumam un izveidot atbilstošu atsauces sistēmu iegūtajām kvalifikācijām;

23.

atbalsta Komisijas priekšlikumu veicināt sadarbības veidus, kas sekmē duālās apmācības attīstību un izplatību. Tomēr šai sadarbībā jāiesaistās gan valstu iestādēm, kas atbild par profesionālo apmācību, izglītību un nodarbinātības politiku, gan vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjiem, gan Eiropas Sociālā fonda (ESF) pārvaldības struktūrām, gan uzņēmumu un sociālo partneru pārstāvjiem. Mērķis ir apzināt noderīgas stratēģijas katras dalībvalsts darba tirgū un izglītības sistēmā, lai stiprinātu mācekļa praksi un uzlabotu valstīm piešķirto ESF līdzekļu izmantošanas kārtību duālās apmācības sistēmu izveidē un īstenošanā;

24.

atzīmē, ka labāki rezultāti nodarbinātībā un apmācībā tiek sasniegti, ja ir laba sadarbība starp visām ieinteresētajām personām (6). Tāpēc iesaka dalībvalstīm veicināt sadarbību starp skolām, iestādēm un institūcijām, kas nodrošina profesionālo izglītību un apmācību, uzņēmumiem un nodarbinātības dienestiem. To var panākt ar pasākumiem kultūras un strukturālā līmenī, kā arī ar finanšu un fiskālo atbalstu, ko vajadzības gadījumā nodrošina reģionālās un vietējās pašvaldības;

25.

uzskata, ka ir jāatbalsta MVU īpašās vajadzības, jo tie var palīdzēt nodrošināt jauniešiem darba tirgū nepieciešamās prasmes, taču tiem ir ierobežoti resursi un jāpārvar arvien lielāki organizatoriskie, birokrātiskie un kultūras šķēršļi;

26.

uzskata, ka valsts vai reģionālo un vietējo pašvaldību pārvaldībā esošām nodarbinātības aģentūrām un struktūrām būtu jāveicina jauniešiem paredzētu prakšu rīkošana, tām būtu jāpiešķir kontroles pilnvaras un tām būtu jārūpējas par prakses pārraudzību. Attiecīgi būtu jāpielāgo institucionālā sistēma;

27.

atgādina, ka stažēšanās process, pat ja tas ir īss, var sniegt noderīgu apmācību, kas ļauj jauniešiem pēc iespējas ātrāk un stabilā veidā iekļūt darba tirgū. Tādēļ stažēšanās procesam jābūt kvalitatīvam gan apmācības satura, gan sociālās aizsardzības ziņā. Tāpēc Reģionu komiteja aicina pašvaldības piedāvāt jauniešiem maksimāli daudz stažēšanās iespēju, lai viņi varētu tuvāk iepazīt plašāku profesiju un amatu klāstu. Komiteja uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var rādīt piemēru kvalitatīvu stažēšanās programmu īstenošanā, un tāpēc pauž cerību, ka tās kopā ar izglītības iestādēm pildīs vadošo lomu stažieru koordinācijā un nodarbināšanā, kā arī forumu izveidē sadarbībai ar uzņēmumiem, lai jauniešiem palīdzētu ātri atrast vietu darba tirgū;

28.

atzīmē, ka daudzās dalībvalstīs stažēšanās instrumentu izmanto nepareizi – kā ļaunprātīgas izmantošanas iespēju, lai piesaistītu lētu vai pat bezmaksas darbaspēku, un ka to bieži izmanto normālu darba līgumu vietā, daudzos gadījumos tieši lielāka darba apjoma posmos;

29.

uzskata: stažēšanās definīcijā jāatspoguļo, ka tā ir apmācība, kas pietuvina darba dzīvei, turklāt, lai definīcija būtu precīza, tajā jānorāda, ka plašākā izpratnē stažēšanās ir process, kas ietver profesionālo orientāciju, izglītību un darbu;

30.

aktīvi atbalsta ES nozīmi Eiropas līmenī atzītu kvalitātes kritēriju noteikšanā. ES līmeņa risinājums varētu dot arī acīmredzamu ieguvumu stažieru mobilitātes jomā ES un ārpus ES un palīdzētu uzlabot darba tirgus integrāciju;

31.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus attiecībā uz Eiropas stažēšanās kvalitātes sistēmu kā pasākumu kopumu, kas veicina jauniešu iekļūšanu darba tirgū;

32.

uzsver nepieciešamību steidzami izstrādāt Eiropas ieteikumu attiecībā uz stažēšanos un noteikt tajā visām dalībvalstīm kopējus obligātos standartus Eiropas līmenī. Šajā ieteikumā būtu jāņem vērā visi stažēšanās veidi, nevis tikai stažēšanās atvērtā tirgū (ārpus mācību programmas);

33.

pauž cerību, ka dalībvalstīs tiks noteiktas obligātās prasības, piemēram, rakstisks līgums starp stažieri un uzņemošo organizāciju (un varbūt arī ar izglītības iestādi vai subjektu, kas atbalsta stažēšanos), kurā noteikti profesionālie un stažēšanās mērķi, stažēšanās ilgums, darba laiks un attiecīgā gadījumā sociālā apdrošināšana un izdevumu atlīdzināšana vai pabalsti. Līgumā noteiktais apmācības saturs būtu jānodrošina, uzņemošajā organizācijā ieceļot darbaudzinātājus vai apmācības vadītājus, kuru profesionālās prasmes atbilst stažēšanās saturam;

34.

iesaka izveidot stažieriem pārredzamu procesu un uzsver, ka svarīga nozīme ir taisnīgai izdevumu atlīdzināšanai vai pabalstiem, ko var finansēt ar ESF līdzdalību un kas var būt reāls kvalitātes elements, kurš nodrošinātu jaunieša un uzņēmuma abpusēju ieguvumu un cieņas izrādīšanu stažierim;

35.

atkārtoti norāda, ka organizācijai, kas uzņem stažieri, ir jāievēro obligātās prasības, piemēram, noteikumi par sociālo nodrošinājumu, veselību un drošību darba vietā, noteikumi attiecībā uz personām ar invaliditāti utt.;

36.

uzsver, ka par zināšanām un prasmēm, ko stažieris guvis stažēšanās laikā, ir jāizsniedz oficiāla apliecība;

37.

atbalsta Komisijas priekšlikumu modernizēt direktīvu par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (7), paplašinot tās piemērošanas jomu un iekļaujot stažēšanās periodus citās dalībvalstīs; rosina pārbaudīt, vai direktīva nebūtu jāattiecina ne tikai uz stažēšanos, kas nepieciešama reglamentētas profesionālās darbības veikšanai, bet arī uz stažēšanos atvērtā tirgū un stažēšanos, kas paredzēta mācību programmā;

38.

uzskata gados jaunu darbinieku ģeogrāfisko mobilitāti par būtisku instrumentu, kas palīdzētu mazināt vietējo nelīdzsvarotību starp darba pieprasījumu un piedāvājumu. Tāpēc ar konkrētiem kritērijiem attiecīgajā nozarē izveidoti stažēšanās piedāvājumi (piem., stažēšanās amatniecībā vai tūrismā) var būt efektīvi šādas mobilitātes veicināšanas instrumenti, kas palīdz jauniešiem atgriezties dzimtajā reģionā, kur viņiem būs lielākas iespējas atrast darbu, pateicoties apgūtajām labākām prasmēm. Tas ir īpaši svarīgi tādēļ, lai saglabātu reģionālo kohēziju un palīdzētu reģioniem, kuri saskaras ar demogrāfiskām problēmām, piemēram, iedzīvotāju novecošanu vai iedzīvotāju skaita samazināšanos;

39.

pauž cerību, ka turpmākajām Eiropas mobilitātes atbalsta programmām, kas iekļautas priekšlikumā “Erasmus visiem”, tiks piešķirts pienācīgs un ilgtspējīgs finansējums, lai ļautu pēc iespējas lielākam skaitam jauniešu īstenot vienu akadēmiskās vai profesionālās izglītības programmas posmu ārzemēs, ņemot vērā jauniešu no tālākajiem reģioniem īpašo situāciju;

40.

atbalsta Komisijas lēmumu pārveidot Eiropas darba vietu meklēšanas tīklu par instrumentu, kas orientēts uz rezultātu un sasaista darba pieprasījumu un piedāvājumu, turpmāk attīstot iniciatīvu “Tava pirmā EURES darba vieta”, lai palīdzētu ES iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 30 gadiem atrast darbu citā dalībvalstī;

41.

uzskata, ka jābūt iespējai piešķirt attiecīgus resursus, izmantojot gan ESF, gan valstu un/vai reģionālos līdzekļus, kas papildinātu ES izglītības programmas. Šie resursi jānovirza tā, lai atbalstītu konkrētus mobilitātes režīmus, kas visiem ES jauniešiem ar vienlīdzīgiem nosacījumiem neatkarīgi no dzīvesvietas dotu iespēju izmantot šo mobilitāti, un dalībvalstu nodarbinātības valsts dienesti jāmudina izveidot un savos darba pienākumos integrēt programmas, kas palīdz izmantot EURES sistēmas iespējas;

42.

atzinīgi vērtē iniciatīvas “ES prasmju panorāma” un “Eiropas kvalifikāciju apliecība”, kas domātas prasmju noteikšanai. Šie instrumenti var labāk reaģēt uz pieprasījumu pēc atbilstošām prasmēm un palīdzēt izveidot atbilstošu atsauces sistēmu kvalifikācijām, ietverot prasmes, kas iegūtas ne tikai formālā izglītībā, bet arī neformālā un ikdienējā apmācībā;

43.

mudina dalībvalstis izveidot un ieviest tādas politikas nostādnes un instrumentus, kas veicina jauniešu uzņēmējdarbības uzsākšanu, arī piešķirot garantijas finansējumam un līzingam un atbalstu aizdevumu procentu likmju samazināšanai, kā arī izmantojot mikrokredītu instrumentus;

44.

uzskata, ka ir būtiski izveidot saikni starp akadēmisko pasauli un uzņēmumiem, pēc iespējas vairāk izmantojot tādus instrumentus kā programma “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”; ir pierādījies, ka tas ir īpaši efektīvs uzņēmējdarbības stimulēšanas instruments, kā tas jau uzsvērts iepriekšējā Reģionu komitejas atzinumā (8);

45.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka ir svarīgi dot spēcīgu impulsu stratēģiskajām nozarēm ar paaugstinātu nodarbinātības potenciālu (veselības aprūpe, sociālā nozare, zaļā ekonomika un IKT) gan jaunu uzņēmumu veidošanā, gan nodarbinātības veicināšanā kopumā; reģionālajam līmenim šajā ziņā var būt īpašs uzdevums mērķtiecīgi sekmēt prasmju izkopšanu spēcīgās reģionālās nozarēs, kurās ir pozitīvas nodarbinātības perspektīvas;

46.

uzskata, ka ir būtiski pilnveidot darba tirgus drošumu un elastību (elastdrošības koncepcija), atrodot līdzsvaru starp darba devēju nepieciešamību pēc elastīga darbaspēka un darbinieku nepieciešamību pēc drošības un aizsardzības arvien nepastāvīgākajā nodarbinātības vidē;

47.

uzsver: izstrādājot stratēģiju par jaunatnes nodarbinātības politiku vispārējo plānošanu un vadību, svarīga nozīme ir sadarbībai ar vietējā un reģionālā līmeņa iestādēm. Lai stiprinātu saikni starp publiskajām struktūrām, jauno paaudzi un uzņēmumiem, varētu izstrādāt inovatīvas, integrētas sistēmas, kas domātas jaunatnes nodarbinātības politikas pārvaldībai;

48.

uzsver, ka jaunu iniciatīvu izstrādē un īstenošanā ir pilnībā jāiesaista reģionālās un vietējās pašvaldības, jo tām ir vislabākās iespējas izprast vietējās prasības un vajadzības, arī attiecībā uz nodarbinātību un jauniešiem paredzētām programmām;

49.

atgādina Eiropas Komisijai, ka reģionālās un vietējās pašvaldības lielā mērā jau ir atbildīgas par nodarbinātības, izglītības un apmācības politikas īstenošanu; turklāt pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā nav konkrētas atsauces uz vietējo un reģionālo pašvaldību atbildību (9) ne minēto jomu politikas izstrādāšanā, ne ieviešanā;

50.

iesaka ES piešķirt nepieciešamo nozīmi un atbalstu stažēšanās instrumentam “Jauniešu nodarbinātības pasākumu kopumā” un visplašākajā jauniešu garantiju shēmu veicināšanas nozīmē, lai ar jaunatnes nodarbinātības politikas palīdzību varētu risināt lielāko Eiropas sociālo problēmu – novērst paaudžu plaisu un dot jauniešiem iespējas pilnībā īstenot savu autonomiju;

51.

uzskata, ka ir būtiski ievērojamus līdzekļus veltīt tam, lai jauniešos rosinātu uzņēmējdarbības garu. Šie centieni jāvirza uz jaunajām nozarēm, kas vispārējā ekonomikas satvarā noteiktas dažādās reģionālajās stratēģijās. Apgūtās zināšanas un jauniešu apliecinātā vēlme mācīties Eiropas sabiedrībai piedāvā izaugsmes iespēju. Pieredzei mūs jāmāca mūsu jaunos uzņēmējus nevirzīt uz nozarēm, kurām jau īstermiņā nav saimnieciskas nākotnes. Tāpēc ekonomiski sarežģītā sabiedrībā mums ir “jāmāca, kā mācīties”, izmantojot apmācību shēmas, kas jauniešiem ļauj abstraktu uzņēmējdarbības ideju pārvērst praktiskā projektā. Finansējumam ir būtiska nozīme. Tāpēc dalībvalstīm vajadzētu tam veltīt zināmu savu finanšu instrumentu procentuālo daļu, izmantojot koeficientus, kas tieši piesaistīti jauniešu bezdarba līmenim, lai varētu ar izdevīgiem nosacījumiem finansēt gados jaunu uzņēmēju iesniegtos projektus.