30.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 217/27

(1)

Eiropadome 2010. gada 26. martā piekrita Komisijas priekšlikumam uzsākt jaunu nodarbinātības un izaugsmes stratēģiju – “Eiropa 2020” –, kam pamatā būtu ciešāka ekonomikas politikas koordinācija, lielākoties pievēršot uzmanību galvenajām jomām, kurās jārīkojas, lai palielinātu Eiropas ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu un konkurētspēju.

(2)

Padome 2010. gada 13. jūlijā pieņēma ieteikumu par dalībvalstu un Savienības vispārējām ekonomikas politikas pamatnostādnēm (2010.–2014. g.) un 2010. gada 21. oktobrī – lēmumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (3), kas kopā veido “integrētās pamatnostādnes”. Dalībvalstis tika aicinātas savā ekonomikas un nodarbinātības politikā ņemt vērā šīs integrētās pamatnostādnes.

(3)

Dalībvalstu vai to valdību vadītāji 2012. gada 29. jūnijā pieņēma lēmumu par Izaugsmes un nodarbinātības paktu, kas ir saskaņots pamats rīcībai valstu, ES un eurozonas līmenī, izmantojot visas iespējamās sviras, instrumentus un politiku. Viņi pieņēma lēmumu par rīcību, kas jāveic dalībvalstu līmenī, jo īpaši paužot ciešu apņēmību sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un īstenot konkrētām valstīm adresētos ieteikumus.

(4)

Padome 2012. gada 10. jūlijā pieņēma ieteikumu (4) (“2012. gada ieteikums”) par Francijas 2012. gada valsts reformu programmu un sniedza atzinumu par Francijas stabilitātes programmu 2012.–2016. gadam.

(5)

Komisija 2012. gada 28. novembrī pieņēma Gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2013. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Komisija, pamatojoties uz Regulu (ES) Nr. 1176/2011, 2012. gada 28. novembrī pieņēma brīdinājuma mehānisma ziņojumu, kurā tā noteica Franciju kā vienu no dalībvalstīm, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats.

(6)

Eiropas Parlaments ir bijis pienācīgi iesaistīts Eiropas pusgada norisēs saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1466/97, un 2013. gada 7. februārī tas pieņēma rezolūciju par nodarbinātību un sociālajiem aspektiem 2013. gada Gada izaugsmes pētījumā un rezolūciju par ieguldījumu 2013. gada Gada izaugsmes pētījumā.

(7)

Eiropadome 2013. gada 14. martā apstiprināja prioritātes, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti, fiskālo konsolidāciju un rīcību izaugsmes sekmēšanai. Tā uzsvēra nepieciešamību īstenot diferencētu, uz izaugsmi vērstu fiskālo konsolidāciju, atjaunot normālus aizdošanas nosacījumus ekonomikai, sekmēt izaugsmi un konkurētspēju, risināt bezdarba problēmu un krīzes sociālās sekas un modernizēt valsts pārvaldi.

(8)

Komisija 2013. gada 10. aprīlī publicēja saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu sagatavotā padziļinātā pārskata rezultātus par Franciju. Komisijas veiktā analīze tai ļauj secināt, ka Francijā pastāv makroekonomiskā nelīdzsvarotība, kurai nepieciešama pārraudzība un izšķiroša politikas rīcība. Uzmanība joprojām jāpievērš jo īpaši norisēm saistībā ar tirdzniecības bilances un konkurētspējas pasliktināšanos, ko izraisa gan ar izmaksām saistīti, gan nesaistīti faktori, ņemot vērā arī ārējās pozīcijas pasliktināšanos un lielo valsts parāda apmēru, lai samazinātu negatīvas ietekmes risku uz Francijas ekonomiku un ekonomisko un monetāro savienību, īpaši ņemot vērā Francijas ekonomikas mērogu.

(9)

Francija 2013. gada 30. aprīlī iesniedza savu 2013. gada valsts reformu programmu un stabilitātes programmu laikposmam no 2012. līdz 2017. gadam. Abas programmas izvērtētas vienlaikus, lai ņemtu vērā to savstarpējo saistību.

(10)

Pamatojoties uz stabilitātes programmas izvērtējumu saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97, Padome uzskata, ka, kaut arī ir veikti būtiski konsolidācijas pasākumi, kuru rezultātā nominālais deficīts ir samazināts no 7,5 % no IKP 2009. gadā līdz 4,8 % no IKP 2012. gadā, nav gaidāms, ka Francija novērsīs pārmērīgo budžeta deficītu līdz 2013. gadam, kā Padome ieteica 2009. gada 2. decembrī. Tas jo īpaši ir saistīts ar ekonomisko situāciju, kas ir nelabvēlīgāka par to, kas bija gaidāma Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikuma pieņemšanas brīdī, ko tikai daļēji ir kompensējuši neplānoti papildu ieņēmumi, savukārt konsolidācijas pasākumi bija vairāk koncentrēti beigu posmā. Makroekonomiskais scenārijs, kas ir pamatā stabilitātes programmas budžeta prognozēm, ir ticams attiecībā uz 2013. gadu, taču tas ir pārlieku optimistisks attiecībā uz 2014. gadu. Jo īpaši iestādes sagaida, ka pēc stagnācijas 2012. gadā (0 %) un 2013. gadā (+0,1 %), IKP 2014. gadā pieaugs par 1,2 %, vienlaikus pieņemot, ka tiek veikti fiskālie pasākumi, lai vispārējās valdības budžeta deficītu samazinātu līdz 2,9 % no IKP. Salīdzinājumā Komisija prognozē, ka IKP 2014. gadā pieaugs par 1,1 %, pieņemot, ka politika paliks nemainīga; šajā scenārijā ir ņemti vērā tikai pasākumi, kas ir pieņemti vai ir pietiekami konkretizēti, un tādējādi 2014. gadam prognozēts deficīts 4,2 % no IKP. Galvenais stabilitātes programmā izklāstītās budžeta stratēģijas mērķis ir sasniegt vidējā termiņa mērķi (VTM) proti, līdzsvarotu budžetu strukturālā izteiksmē, tāpat kā stabilitātes programmā 2012.–2016. gadam. Tas ir vērienīgāks nekā Stabilitātes un izaugsmes pakta prasības. VTM sasniegšana ir plānota 2016. gadā, salīdzinājumā ar 2015. gadu, kā paredzēts stabilitātes programmā 2012.–2016. gadam.

Plānotais stabilitātes programmā noteiktais nominālais deficīts atbilst pārmērīgā deficīta novēršanai 2014. gadā, vienu gadu pēc pārskatītā termiņa, ko Padome noteica, pamatojoties uz pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru (EDP) 2009. gada 2. decembrī. Ņemot vērā pārlieku optimistiskās izaugsmes prognozes stabilitātes programmā 2014. gadam, ja vien papildu pasākumi būtiski nepalielinās konsolidācijas apmēru šajā gadā, Padome uzskata, ka iestāžu iecerētie fiskālie pasākumi nav savietojami ar faktisku pārmērīgā budžeta deficīta novēršanu līdz 2014. gadam. Plānotie ietaupījumi un papildu ieņēmumi nav pietiekami konkrēti. Šajos apstākļos ir nepieciešams precizēt pasākumus gan 2014. gadam, gan 2015. gadam, lai ticamā veidā nodrošinātu, ka pārmērīgais budžeta deficīts tiek novērsts vēlākais līdz 2015. gadam kā ieteikusi Padome. Gaidāms, ka 2016. gadā strukturālā bilance saskaņā ar Komisijas veiktajām aprēķinu korekcijām būs -0,4 % no IKP (-0,3 % 2017. gadā), un tādējādi VTM netiks sasniegts līdz programmas laikposma beigām. Gaidāms, ka 2016. gadā virzība uz VTM sasniegšanu būs 0,3 % apmērā no IKP, kas ir zem robežvērtības 0,5 % no IKP. Vispārējās valdības parāds kopš krīzes sākuma ir būtiski pieaudzis. Tā sākotnējais apmērs 2007. gadā bija 64,2 % no IKP; 2012. gadā parāda attiecība pret IKP sasniedza 90,2 %, un saskaņā ar Komisijas dienestu 2013. gada pavasara prognozi ir gaidāms, ka līdz 2014. gadam tā vēļ palielināsies līdz 96,2 %. Iestādes sagaida, ka parāda maksimālais apjoms attiecībā pret IKP, proti, 94,3 %, tiks sasniegts 2014. gadā un pēc tam samazināsies līdz 88,2 % 2017. gadā. Attiecībā uz parāda kritērija ievērošanu Francija no 2016. gada būs pārejas laikā.

(11)

Ņemot vērā, ka parāda apmērs ir liels un turpina palielināties, un faktu, ka termiņš pārmērīgā budžeta deficīta novēršanai atkal ir atlikts uz 2015. gadu, ir vēl jo svarīgāk, lai 2013. gada budžets tiktu stingri īstenots un lai būtiski konsolidācijas pasākumi tiktu veikti sekojošajos gados. Ir jo īpaši svarīgi, lai Francijas publiskie izdevumi pieaugtu būtiski lēnāk par potenciālo IKP, jo uzlabojumi strukturālajā budžeta deficītā līdz šim ir lielākoties balstīti uz ieņēmumiem. Šajā ziņā pašlaik notiekošajam publisko izdevumu pārskatam (Modernisation de l’action publique), kas papildus centrālajai valdībai aptver pašvaldības un sociālā nodrošinājuma pārvaldes, būtu jāsniedz norādes, kā turpmāk uzlabot publisko izdevumu efektivitāti. Ir arī iespējams vienkāršot teritoriālās pārvaldes līmeņus un kompetences, lai panāktu turpmāku sinerģiju, palielinātu efektivitāti un ietaupījumus. Plānotajam jaunajam decentralizācijas likumam būtu jārisina šis jautājums. Ņemot vērā, ka vidējā termiņā un ilgtermiņā gaidāms valsts veselības aprūpes izdevumu pieaugums, ir nepieciešams rūpīgāk uzraudzīt publiskos izdevumus veselības aprūpes jomā un padarīt tos efektīvākus, jo īpaši tas attiecas uz izdevumiem par farmaceitiskajiem produktiem. Pensiju konsultatīvās padomes (Conseil d’orientation des retraites) jaunākās prognozes norāda uz pastāvīgu deficītu pensiju sistēmā līdz 2018. gadam, kas ir pretrunā ar 2010. gada reformas mērķi līdz minētajam laikam panākt līdzsvaru sistēmā. Turklāt daļējā 2010. gada reformas atcelšana ir pretrunā ar 2012. gada ieteikumu. Tādējādi pensiju sistēma līdz 2020. gadam vēl joprojām būs liels deficīts, un ir steidzami nepieciešami jauni politikas pasākumi šīs situācijas risināšanai, vienlaikus saglabājot sistēmas piemērotību.

Šādi pasākumi varētu ietvert turpmāku minimālā un pilnā pensionēšanās vecuma palielināšanu, kā arī iemaksu perioda pagarināšanu pilnas pensijas saņemšanai, indeksācijas noteikumu pielāgošanu un pašlaik pastāvošo daudzo, īpašām nodarbināto kategorijām piemērojamo izņēmumu no vispārējās sistēmas pārskatīšanu. Francijas valdība ir nolēmusi pilnībā iesaistīt sociālos partnerus reformas izstrādē un tās uzlabošanā. Ņemot vērā negatīvo ietekmi uz darbaspēka izmaksām, būtu jāizvairās no sociālā nodrošinājuma iemaksu līmeņa palielināšanas. Ņemot vērā grūtības, kādas Francijai ir publisko finanšu jomā, ir īpaši svarīgi, lai fiskālos pasākumus papildinātu lielāki centieni veikt strukturālās reformas nolūkā atbalstīt Francijas ekonomikas izaugsmes potenciālu ilgtermiņā.

(12)

Kā norādīts 2013. gada padziļinātajā pārskatā, Francijas konkurētspēja vēl joprojām ir būtisks problēmjautājums, kā liecina pēdējos gados vērojamā tās daļu būtiskā samazināšanās eksporta tirgos. Valdība 2012. gada novembrī ierosināja vairākus politikas pasākumus “Konkurētspējas pakta” kontekstā. Uzņēmumu ienākumu nodokļa atlaides (crédit d’impôt pour la compétitivité et l’emploi – CICE) ieviešana, kuras plānotā pilna gada ietekme ir 20 miljardi euro, ir būtisks solis, kuram būtu jāveicina darbaspēka izmaksu mazināšanās. Pastāv iespējas veikt turpmākus pasākumus, jo jaunā nodokļu atlaide tikai uz pusi samazina atšķirību starp Francijas un ESAO nodokļu īpatsvara vidējo rādītāju vidējās (mediāna) algas līmenī. Turklāt uzņēmumus skarošie fiskālie pasākumi, tostarp nodokļu izdevumu samazinājumi, kuri pieņemti kopš 2010. gada, ir izraisījuši vispārēju uzņēmumu nodokļu pieaugumu, pat veicot korekciju saistībā ar CICE. Lai gan minimālās algas palielināšana, par ko tika pieņemts lēmums 2012. gada jūlijā, bija ierobežota, tai var būt negatīva ietekme uz darbavietu radīšanu un konkurētspēju, kā uzsvērts 2012. gada ieteikumā. No 2002. līdz 2012. gadam darba algas minimālā stundas likme palielinājās par 38 % (16 % reālā izteiksmē). Minimālās algas augsto līmeni, kas ir 60 % no vidējās (mediāna) algas, darba devējiem kompensē vairāki sociālā nodrošinājuma iemaksu izņēmumi attiecībā uz nodarbinātajiem. Saistītās izmaksas, kas rodas publisko finanšu jomā, ir strauji pieaugušas no 1992. līdz 2002. gadam un kopš tā laika ir stabilizējušās tuvu 1 % no IKP. Turklāt alternatīvi instrumenti, piemēram, ienākumu atbalsta shēmas (Prime pour l'emploi un Revenu de solidarité active) ir efektīvāks instruments nekā minimālā alga, lai risinātu nodarbinātu personu nabadzību.

(13)

Attiecībā uz ārpuscenu konkurētspēju, lai gan valdība nesen ir atjaunojusi eksporta stratēģiju, uz eksportu vērstu tīklu un partnerību izveides atbalsts veicinātu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) iesaisti starptautiskajos tirgos. Vispārīgāk runājot, varētu veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka uzņēmējdarbības vide veicina MVU izaugsmi. Kaut arī uzņēmumi pētniecības un izstrādes ietilpīgās nozarēs ir pielikuši vērā ņemamas pūles un valdība sniegusi būtiska apmēra atbalstu (proti, pētniecības nodokļa atlaide), augsto tehnoloģiju un vidēja līmeņa tehnoloģiju nozare veido tikai pieticīgu un arvien sarūkošu daļu no Francijas ekonomikas. Tādējādi ir nepieciešams turpināt veicināt MVU un vidējā lieluma uzņēmumu (Francijā saukti par entreprises de taille intermédiaire – ETI) izveidi un izaugsmi šajās nozarēs, uzlabojot vispārējos nosacījumus, kuri stimulē veikt inovācijas un nodarboties ar uzņēmējdarbību. Kopu politiku, kas ir izstrādāta, lai sasaistītu publisko pētniecību un privātos uzņēmumus, var arī turpmāk virzīt nolūkā panākt pētniecības, izstrādes un inovāciju (P&I&I) komerciālu izmantošanu, pozitīvu ārējo ietekmi starp privātiem uzņēmumiem, kuri atrodas tuvu viens pie otra, un MVU internacionalizāciju. Turklāt doktorantūras studijas un pētniecības pieredze būtu jāpadara pietiekami pievilcīga, lai turpmāk veicinātu saikni starp privātiem uzņēmumiem un pētniecības iestādēm.

(14)

Attiecībā uz pakalpojumiem 2012. gadā bija vērojams tikai ierobežots progress. Īpaši jānorāda, ka netika ierosinātas horizontālas reformas, lai atceltu nepamatotus ierobežojumus reglamentētās nozarēs un profesijās. Daudzi profesionāli pakalpojumu sniedzēji vēl joprojām saskaras ar ierobežojumiem attiecībā uz to juridisko formu un dalībnieku struktūru (piemēram, ierobežojumi daļu turēšanas tiesībām veterinārārstiem un advokātiem). Citi būtiski šķēršļi darbības uzsākšanai vai veikšanai (piemēram, komercpaziņojumi, kvotas vai teritoriālie ierobežojumi) saglabājas vairākās nozarēs (piemēram, taksometri, dažas veselības aprūpes jomas profesijas, notāri un citas juridiskās profesijas). Mazumtirdzniecības nozarē vēl joprojām pastāv liels regulējuma apjoms, piemēram, apgrūtinošas un laikietilpīgas atļauju izsniegšanas procedūras mazumtirdzniecības vietu izveidei. Turklāt pastāvošais aizliegums par pārdošanu zem pašizmaksas rada vairākus kropļojumus, savukārt mērķi atbalstīt ražotājus un mazos izplatītājus varētu efektīvāk sasniegt ar mazāk kropļojošiem līdzekļiem. Šis profesionālo pakalpojumu pārmērīgais regulējums apgrūtina konkurenci un izraisa cenu palielināšanas tendenci. Kā norādīts padziļinātajā pārskatā, augstākas starpniecības pakalpojumu cenas, kas veido apmēram ceturtdaļu ražošanas izmaksu rūpniecības nozarē, galarezultātā ietekmē Francijas uzņēmumu ārējo konkurētspēju. Ierobežots progress 2012. gadā tika panākts tīklu nozarēs. Francijas elektrības tirgus vēl joprojām ir viens no viskoncentrētākajiem Savienībā. Gāzes un elektroenerģijas regulētās cenas kropļo konkurenci un turpina būt par šķērsli jaunu dalībnieku ienākšanai tirgū. Būtu jāatceļ regulētie tarifi patērētājiem, kuri nav mājsaimniecības, saskaņā ar grafiku, par kuru panākta vienošanās ar Francijas iestādēm. Lielākas starpsavienojumu spējas ar kaimiņvalstīm un iepirkuma procedūru uzsākšana attiecībā uz koncesijas līgumiem hidroenerģijas nozarē arī palīdzētu veicināt konkurenci elektroenerģijas tirgū.

Dzelzceļa nozarē dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgus vairākus gadus ir pasliktinājies (piemēram, daudzums tonnās uz km no 2006. līdz 2011. gadam ir samazinājies par 17 %), savukārt pasažieru dzelzceļu pārvadājumi nav atvērti konkurencei, izņemot starptautiskos pakalpojumus. Turpmākām reformām būtu jānodrošina, ka jebkurš “vienotais infrastruktūras pārvaldītājs” saglabā savu neatkarību no vēsturiskā operatora, lai bez diskriminācijas garantētu jauniem tirgus dalībniekiem piekļuvi tirgiem.

(15)

Francijas nodokļu sistēma joprojām ir sarežģīta, un tā nav pietiekami efektīva ļoti daudzo izņēmumu, speciālo piemaksu un arī biežo tiesību aktu grozījumu dēļ. Kaut arī ir veikti centieni samazināt un vienkāršot nodokļu tēriņus, negūto ieņēmumu apjoms no šiem pasākumiem vēl joprojām ir liels. Plašas bāzes un zemas likmes izmantošana attiecībā uz iedzīvotāju un uzņēmumu ienākumu nodokļiem spētu vairāk veicināt izaugsmi un sociālo labklājību. Ir noteikts, ka vidējā līmeņa pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme tiks palielināta no 7 % līdz 10 %, sākot no 2014. gada janvāra. Tas ir solis pareizajā virzienā, taču ir nepieciešami papildu pasākumi. Kopuma nodokļu un sociālā nodrošinājuma izņēmumu izmaksas saglabājas ļoti augstā līmenī – līdz pat 10 % no IKP. Kaut arī ir pierādīta dažu samazināto PVN likmju, piemēram, likmes restorānu pakalpojumiem, neefektivitāte, nav veikti pietiekami diferencēti politikas pasākumi. CICE nodokļu atlaides ieviešana, kuru daļēji finansē no iepriekš minētās vidējā līmeņa un standarta PVN likmes, novirza nodokļu slogu no darbaspēka. Ir nepieciešami turpmāki pasākumi, jo īpaši, lai līdzsvarotu vides nodokļu īpatsvaru. Pagājušajā gadā Francija pieņēma dažus pasākumus, lai novērstu uzņēmumu nodokļu sistēmā pastāvošos stimulus uzņemties parādus. Nodokļu atvieglojumi par procentu maksājumiem ir ierobežoti apmērā virs 3 miljoniem euro, un 15 % no procentu maksājumiem virs minētās robežvērtības 2013. gadā nedrīkstēs atskaitīt no ar nodokli apliekamās summas; daļa, kas 2014. gadā būs 25 %. Tomēr pastāv iespēja veikt turpmākus uzlabojumus.

(16)

Bezdarbs palielinājās no 9,7 % 2010. gadā līdz 10,2 % 2012. gadā. Komisija prognozē, ka pastāvīgi vājās ekonomikas izaugsmes dēļ bezdarba līmenis pieaugs līdz 10,6 % 2013. gadā un līdz 10,9 % 2014. gadā. Ņemot vērā iepriekš minēto, Francijas darba tirgus segmentācija turpina raisīt bažas. Iespējas nomainīt darba tiesiskās attiecības uz noteiktu laiku pret pastāvīgām darba tiesiskajām attiecībām 2010. gadā bija tikai 10,6 %, salīdzinot ar 25,9 % vidēji ES. Tā rezultātā mazkvalificēti darba ņēmēji nestabilās nodarbinātības formās parasti visvairāk cieš no jebkuriem korekciju procesiem darba tirgū. 2013. gada maijā tika pieņemts likums, kas balstās uz starpprofesiju nolīgumu (ANI) par darbavietu nodrošināšanu, kuru sociālie partneri noslēdza 2013. gada janvārī. Tajā paredzētas strādnieku tiesības, risināti jautājumi saistībā ar juridisko nenoteiktību uzteikumu jomā un paredzēta lielāka elastība darba devējiem. Likums ir pozitīvs solis virzībā uz lielāku mobilitāti darba tirgū. Dažos konkrētos jautājumos šīs reformas reāla īstenošana, kā arī tās ietekme, ir saistīta ar turpmāku filiāļu/uzņēmumu līmeņa nolīgumu noslēgšanu, pirms nolīgums varēs pilnībā stāties spēkā.

(17)

Sestdaļa jauniešu Francijā beidz mācības un apmācību, nesaņemot kvalifikāciju. Tas raisa īpaši lielas bažas, jo jauniešu bezdarba līmenis 2012. gada beigās sasniedza 25,4 % un vismazāk kvalificēto jauniešu risks būt bez darba bija gandrīz divreiz lielāks. Shēmām prakses vietu veicināšanai būtu jo īpaši jāiekļauj vismazāk kvalificētie jaunieši. Valsts shēmu pielāgošanai Garantijai jauniešiem, kas izveidota ar Padomes 2013. gada 22. aprīļa ieteikumu (5) būtu jāpilda strukturāla funkcija, rodot risinājumu šiem problēmjautājumiem. Kaut arī 2009. gadā tika uzsāktas reformas, Francijas pieaugušo līdzdalības līmenis mūžizglītībā (5,7 % 2012. gadā, mazāk kvalificētie pieaugušie: 2,5 %) ir mazāks nekā vidēji ES. Plānotā kompetenču nodošana reģionālajām padomēm var sniegt iespēju pievērsties pašreizējās sistēmas trūkumiem. Neskatoties uz šo ievērojamo pieauguma tendenci, darbinieku, kas ir vecumā no 55 līdz 64 gadiem, nodarbinātības līmenis joprojām ir zems, ES dalībvalstu vidējā līmenī (45,7 % 2012. gada 4. ceturksnī), un kopš 2008. gada atšķirība no ES vidējā līmeņa ir samazinājusies tikai uz pusi (no 7,4 punktiem 2008. gadā līdz 3,8 punktiem 2012. gadā). Vecāka gadagājuma iedzīvotāju vidū bezdarbs pieaug tādā pašā apmērā kā vispārējais bezdarbs. Lai gan “paaudžu līgumi” ir solis pareizajā virzienā, nav skaidrs, kādā mērā tie veicinās vecāka gadagājuma strādnieku nodarbinātību un vecāka gadagājuma darba meklētāju atgriešanos darba tirgū. Francijas publiskie izdevumi bezdarba pabalstiem 2012. gadā palielinājās par 5,3 %, un saskaņā ar stabilitātes programmu gaidāms, ka 2013. gadā tie palielināsies par 6,1 %. Bezdarba pabalstu sistēmas kopējais deficīts, kas līdz 2013. gadam būs tuvu 1 % no IKP, norāda uz nepieciešamību veikt bezdarba pabalstu sistēmas reformu.

Jo īpaši būtu jāpielāgo daži elementi, piemēram, atbilstības nosacījumi, pabalstu samazināšana atkarībā no bezdarbnieka statusā pavadītā laika vai kompensācijas likmes darba ņēmējiem ar lielākajām algām, lai nodrošinātu, ka pastāv pietiekami stimuli būt nodarbinātam. Valsts nodarbinātības dienesta (Pôle emploi) jaunā trīspusējā konvencija paredz dažādotu pieeju attiecībā uz darba meklētājiem. Taču darba meklētāju konsultantu darba apjoms ir turpinājis palielināties bezdarba pieauguma dēļ, un Pôle emploi pārorientācijas stratēģijai traucē sliktā ekonomikas situācija. Kopumā ir nepieciešams veikt turpmākus pasākumus, ņemot vērā negatīvās prognozes par ekonomisko situāciju un turpmāko gaidāmo bezdarba pieaugumu Francijā.

(18)

Eiropas pusgada kontekstā Komisija ir veikusi visaptverošu analīzi par Francijas ekonomikas politiku. Tā ir izvērtējusi valsts reformu programmu un stabilitātes programmu, un ir sniegusi padziļinātu pārskatu. Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Francijā, bet arī to atbilstību ES noteikumiem un norādēm, ņemot vērā to, ka jānostiprina Savienības vispārējā ekonomiskā pārvaldība, kas panākams, turpmākajos valsts lēmumos ievērojot ES līmeņa norādes. Komisijas ieteikumi saskaņā ar Eiropas pusgadu ir atspoguļoti 1. līdz 6. ieteikumā.

(19)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi stabilitātes programmu, un tās atzinums (6) ir atspoguļots jo īpaši 1. ieteikumā.

(20)

Ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi valsts reformu programmu un stabilitātes programmu. Tās ieteikumi saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu ir atspoguļoti 1., 2., 3., 4., 5. un 6. ieteikumā.

(21)

Eiropas pusgada kontekstā Komisija ir arī veikusi analīzi par visas eurozonas ekonomikas politiku. Pamatojoties uz to, Padome ir pieņēmusi konkrētus ieteikumus, kas adresēti dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro (7). Francijai kā valstij, kuras naudas vienība ir euro, būtu arī jānodrošina pilnīga un laicīga minēto ieteikumu īstenošana,

1.

Nostiprināt un īstenot budžeta stratēģiju 2013. gadam. Uzlabot korekciju ticamību, līdz 2013. gada rudenim konkretizējot un īstenojot nepieciešamos pasākumus 2014. gadam un turpmākajiem gadiem, lai vēlākais līdz 2015. gadam nodrošinātu pārmērīgā deficīta novēršanu ilgtspējīgā veidā un Padomes ieteikumos, kas pieņemti saskaņā ar EDP, noteikto strukturālo korekciju pasākumu īstenošanu. Izmantot negaidītus papildu ieņēmumus deficīta samazināšanai. Fiskālās nelīdzsvarotības noturīgai korekcijai ir nepieciešams ticamā veidā īstenot vērienīgas strukturālās reformas, lai palielinātu pielāgošanās spējas un palielinātu izaugsmi un nodarbinātību. Turpināt izaugsmei labvēlīgu fiskālās konsolidācijas pasākumu veikšanu un turpināt publisko izdevumu efektivitātes palielināšanu, jo īpaši rīkojoties atbilstoši plānotajam attiecībā uz izdevumu kategoriju pārskatīšanu visos vispārējās valdības apakšsektoros. Izmantojot plānoto decentralizācijas likumu, veikt pasākumus, lai panāktu lielākus ietaupījumus un sinerģiju starp valdības centrālo un vietējo līmeni. Pēc pārmērīgā budžeta deficīta novēršanas, veikt strukturālo korekciju pasākumus adekvātā tempā, lai līdz 2016. gadam sasniegtu VTM. Līdz 2013. gadam veikt pasākumus, lai ilgtspējīgā veidā panāktu pensiju sistēmas līdzsvaru ne vēlāk kā līdz 2020. gadam, piemēram, pieņemot indeksācijas noteikumus, palielinot pilnas pensijas saņemšanai nepieciešamo iemaksu periodu, vēl palielinot faktisko pensionēšanās vecumu un pielāgojot pensionēšanās vecumu vai pensijas pabalstus izmaiņām paredzamajā dzīves ilgumā, un pārskatot īpašos režīmus, vienlaikus izvairoties no darba devēju sociālo iemaksu palielināšanas, un uzlabot veselības aprūpes izmaksu efektivitāti, tai skaitā farmaceitisko produktu jomā.

2.

Nodrošināt, ka darbaspēka izmaksu samazinājums, kas izriet no “crédit d’impôt compétitivité et emploi”, sasniedz plānoto apmēru un ka citi pasākumi neatsver šo ietekmi. Sadarbojoties ar sociālajiem partneriem, veikt turpmākus pasākumus darbaspēka izmaksu samazināšanai, jo īpaši, veicot turpmākus pasākumus darba devēju sociālā nodrošinājuma iemaksu samazināšanai. Nodrošināt, lai izmaiņas minimālajā algā atbalsta konkurētspēju un darbavietu izveidi, ņemot vērā algu atbalsta shēmu pastāvēšanu un sociālo iemaksu izņēmumus.

3.

Veikt turpmākus pasākumus uzņēmējdarbības vides uzlabošanai un palielināt uzņēmumu, jo īpaši MVU un vidēja lieluma uzņēmumu, eksporta un inovāciju spējas. Jo īpaši uzsākt pasludināto regulatīvās vides vienkāršošanas iniciatīvu un uzlabot pamatnosacījumus inovāciju jomā, atvieglojot tehnoloģiju pārnesi un pētniecības rezultātu komerciālu izmantošanu, tai skaitā pārorientējot konkurētspējas polus.

4.

Veikt pasākumus, lai uzlabotu konkurenci attiecībā uz pakalpojumiem; atcelt nepamatotus ierobežojumus, kuri attiecas uz piekļuvi profesionāliem pakalpojumiem un to veikšanu, jo īpaši attiecībā uz juridisko formu, uzņēmuma īpašuma struktūru, kvotas un teritoriālos ierobežojumus; veikt pasākumus, lai vienkāršotu atļauju piešķiršanu tirdzniecības vietu atvēršanai, un atcelt aizliegumu veikt pārdošanu ar zaudējumiem; atcelt regulētos gāzes un elektroenerģijas tarifus klientiem, kas nav mājsaimniecības, un palielināt starpsavienojumu ar kaimiņvalstīm kapacitāti; dzelzceļa nozarē – atļaut konkurenci iekšzemes pasažieru pārvadājumu jomā.

5.

Veikt pasākumus nodokļu sistēmas vienkāršošanai un palielināt tās efektivitāti, vienlaikus nodrošinot nodokļu regulējuma kontinuitāti. Veikt papildu pasākumus, lai novērstu parāda veidošanas stimulus uzņēmumu nodokļu jomā. Palielināt centienus samazināt un vienkāršot iedzīvotāju un uzņēmumu ienākumu nodokļa izdevumus, vienlaikus samazinot likumā noteiktas likmes; tuvināt samazinātās PVN likmes standarta likmei un atcelt neefektīvas samazinātās likmes. Veikt turpmākus pasākumus nodokļu sloga novirzīšanai no darbaspēka uz vides nodokļiem vai patēriņu.

6.

Pilnībā un bez kavēšanās, apspriežoties ar sociālajiem partneriem, īstenot 2013. gada janvāra starpprofesiju nolīgumu. Veikt turpmākus pasākumus darba tirgus segmentācijas novēršanai, jo īpaši pievērsties ar aģentūru starpniecību nodarbināto pagaidu darbinieku situācijai. Steidzami veikt bezdarba pabalstu sistēmas reformu, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem un saskaņā ar valsts praksi, lai nodrošinātu sistēmas ilgtspēju, vienlaikus nodrošinot, ka tā sniedz adekvātus stimulus atgriezties darba tirgū. Uzlabot vecāka gadagājuma darba ņēmēju nodarbinātības līmeni un veicināt viņu līdzdalību darba tirgū. Veikt konkrētus pasākumus, lai uzlabotu vecāka gadagājuma bezdarbnieku nodarbinātības izredzes, jo īpaši nodrošinot īpašas konsultācijas un apmācību. Palielināt pieaugušo, jo īpaši vismazāk kvalificēto un bez darba esošo personu, līdzdalību mūžizglītībā. Nodrošināt, lai publiskie nodarbinātības dienesti efektīvi sniegtu individuālu atbalstu bezdarbniekiem un lai aktīva darba tirgus politika tiktu efektīvi vērsta uz visneaizsargātākajām personām. Veikt turpmākus pasākumus, lai uzlabotu pāreju no izglītības uz darba tirgu, izmantojot, piemēram, Garantiju jauniešiem (8) un prakšu veicināšanu.