14.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 168/91

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši tā 21. pantu,

—

ņemot vērā Partnerības un sadarbības nolīgumus (PSN), kas noslēgti starp ES un Uzbekistānu, Kirgizstānas Republiku, Kazahstānu un Tadžikistānu, Pagaidu nolīgumu par tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem starp Eiropas Kopienām un Turkmenistānu un 1998. gada 25. maijā parakstīto ES un Turkmenistānas PSN, kas vēl nav ratificēts,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2007. gada 21. un 22. jūnija sanāksmē pieņemto ES Stratēģiju jaunai partnerībai ar Vidusāziju (1) un Komisijas un Padomes 2008. gada 24. jūnija (2) un 2010. gada 28. jūnija (3) kopīgo progresa ziņojumu,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Vidusāziju, jo īpaši 2008. gada 20. februāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju (4), 2010. gada 6. maija (5) un 2010. gada 8. jūlija (6) rezolūciju par stāvokli Kirgizstānā, 2010. gada 11. novembra rezolūciju par EDSO pilnveidošanu — ES loma (7), 2010. gada 25. novembra rezolūciju par topošo jauno Eiropas enerģētikas stratēģiju 2011.–2020. gadam (8), 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā (9) un 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam (10),

—

ņemot vērā Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību iniciatīvu, ko sāka 2003. gadā ar mērķi sekmēt cilvēktiesību ievērošanu un atbalstīt sodu reformu, demokrātiju, labu pārvaldību, plašsaziņas līdzekļu brīvību, tiesiskumu, drošības struktūras (policija/ bruņotie spēki) un konfliktu novēršanu, un turpmāko Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (Regula (EK) Nr. 1889/2006) (11),

—

ņemot vērā ES un Vidusāzijas ministru divgadu sanāksmes, kas tiek rīkotas kopš 2007. gada, un 2008. un 2009. gadā notikušo ES un Vidusāzijas ministru konferenci par drošības jautājumiem,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A7-0338/2011),

A.

tā kā priekšnoteikums jebkuras valsts ilgtspējīgai attīstībai ir cilvēktiesību aizsardzība, demokrātisku vērtību un institūciju izveide un īstenošana, tiesiskums, cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī laba pārvaldība un spēcīga pilsoniskā sabiedrība;

B.

tā kā Vidusāzijas valstīs ir konstatēti būtiski trūkumi demokrātijas, cilvēktiesību, tiesiskuma un pamatbrīvību jomā;

C.

tā kā ciešāka sadarbība starp ES un piecām Vidusāzijas valstīm ir abu pušu stratēģiskajās interesēs, lai dažādotu un padziļinātu attiecības politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā jomā un pilnībā izmantotu partnerattiecību nolīgumu sniegtās iespējas;

D.

tā kā Vidusāzija ir ļoti svarīga Eiropas Savienībai tirdzniecības iespēju un energoapgādes drošības ziņā un tā kā reģionu ir skārusi nesenā globālā finanšu un ekonomiskā krīze;

E.

tā kā dažām dalībvalstīm ir ciešas divpusējas attiecības ar Vidusāzijas valstīm, kas ir to galvenais investīciju avots un tirdzniecības partneris, un tā kā ES vajadzīga saskaņota un vienota pieeja reģionam, lai izvairītos no pārpratumiem, uzdevumu dublēšanās un, pats galvenais, pretrunīgu viedokļu sniegšanas;

F.

tā kā dažas Vidusāzijas valstis ir veikušas pirmos pasākumus ilgajā demokratizācijas procesā, kurā pastāvīgi un nopietni centieni pārvaldības un reģionālās sadarbības jomā ir vajadzīgie priekšnosacījumi, lai pārvarētu nepilnības, kas līdz šim traucējušas pilnībā realizēt šo valstu politiskās, sociālās un ekonomiskās attīstības iespējas;

G.

tā kā MVU simbolizē uzņēmējdarbības un brīvā tirgus būtību un tā kā tie ir varens spēks demokrātijas veidošanā;

H.

tā kā savstarpējas uzticības trūkums saasina spriedzi dabas resursu sadalē, mazina reģionālo sadarbību un palielina konfrontācijas riskus; tā kā ūdens pieejamības problēmu cēlonis drīzāk ir ūdens resursu nepareiza apsaimniekošana un izšķiešana, nevis to kvantitatīvs deficīts,

I.

tā kā ES un Vidusāzijas valstīm ir kopējas intereses eksporta galamērķu dažādošanā un sadarbības veicināšanā energoapgādes un vides ilgtspējības jomā;

J.

tā kā, risinot jautājumus par drošību un stabilitāti reģionā, jānodrošina ne tikai valsts, bet arī iedzīvotāju drošība, cita starpā aizsargājot cilvēktiesības, iztikas līdzekļu gūšanu, vidi un nodrošinot pieeju sabiedriskajiem pamatpakalpojumiem,

1.

uzsver Eiropas Savienības lielo politisko un ekonomisko ieinteresētību nostiprināt divpusējās un daudzpusējās attiecības ar Vidusāzijas valstīm visās sadarbības jomās, tādās kā stabilitāte, drošība un ilgtspējīga attīstība reģionā, tirdzniecības un ekonomiskās attiecības, enerģētika un transporta savienojumi, ciešāks dialogs par tādām vispārējām vērtībām kā demokrātija, cilvēktiesību ievērošana un tiesiskums, kā arī kopēju uzdevumu un apdraudējumu risināšana, ietverot robežu pārvaldību un cīņu pret narkotiku un cilvēku tirdzniecību;

2.

norāda, ka ES Vidusāzijas stratēģijā ir noteiktas septiņas prioritātes, bet paredzēti tikai nelieli resursi; attiecīgi norāda, ka ES palīdzības fondu līdzekļi ir pārāk ierobežoti, lai ES varētu sekmīgi darboties visās politikas jomas; mudina ES izstrādāt kopēju redzējumu, kā arī precīzāk definēt un formulēt savas prioritātes; norāda, ka attīstības sadarbība ar Vidusāzijas valstīm var sniegt rezultātus tikai tad, ja šīs valstis ievēro starptautiskos standartus attiecībā uz demokrātiju, pārvaldību, tiesiskumu un cilvēktiesībām; tāpat norāda, ka ES nedrīkst pakārtot attīstības sadarbību ekonomikas, enerģētikas vai drošības interesēm;

3.

uzskata, ka ES arī turpmāk ir cieši jāiesaistās Vidusāzijas procesos, pielāgojot savas stratēģijas reģiona valstu attīstības līmenim; uzsver, ka ES iesaistīšanās mērogam un raksturam ir jābūt dažādotam un atkarīgam no izmērāma progresa demokratizācijas, cilvēktiesību, labas pārvaldības, ilgtspējīgas sociālekonomiskās attīstības, tiesiskuma un korupcijas apkarošanas jomā, vajadzības gadījumā sniedzot palīdzību šā progresa veicināšanā saskaņā ar pamatnostādnēm, kas ir līdzīgas ES kaimiņattiecību politikas principiem (t. i., principam „lielāks atbalsts lielākām reformām”);

4.

uzsver, ka ir jāizskaidro un jāpopularizē ES drošības un stabilitātes koncepcija, ja tā atšķiras no attiecīgo valstu nostājas; uzsver, ka ES ir jābūt kritiskai pret valdībām, kas pārkāpj savu pilsoņu pamattiesības valsts drošības vārdā;

5.

uzskata, ka ES turpmākajā Vidusāzijas stratēģijā ir jāņem vērā Eiropas kaimiņattiecību politikas reformā gūtā pieredze attiecībā uz diferencēšanu, cilvēku savstarpējiem kontaktiem un lielākas uzmanības pievēršanu demokrātijai un cilvēktiesībām, kā arī jāņem vērā plašāks ģeopolitiskais konteksts;

6.

atzīst nozīmi, kāda ir ES īpašā pārstāvja pastāvīgajam darbam šajā jomā, lai nodrošinātu augsta līmeņa politisko dialogu ar Vidusāzijas valstīm; atgādina, ka viņa mandāts paredz arī sadarbību ar vietējo pilsonisko sabiedrību un ka šāda sadarbība ir vajadzīga, lai veicinātu ES pamanāmību reģionā; prasa, lai politiskā dialoga pamatā būtu novērtējums par to, kā Vidusāzijas valstis ievēro EDSO dalībvalstīm izvirzītās saistības;

7.

uzskata, ka Vidusāzijas stratēģijas pārskatīšanā ir jāņem vērā vajadzība atbalstīt tās mērķus, nodrošinot pietiekamus finanšu resursus, kā arī vajadzība izveidot piemērotu finansējuma sadales mehānismu, kas atbilst faktiskajai situācijai katrā reģiona valstī; uzskata, ka, ņemot vērā finansiālos ierobežojumus, galvenā uzmanība ir jāpievērš tām vidēja termiņa un ilgtermiņa programmām, kas var nodrošināt vislielāko ietekmi uz reģiona attīstību, jo īpaši programmām, kas paredzētas jauniešiem un izglītībai, tehniskai palīdzībai ekonomiskās attīstības jomā un atbalstam mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī nodrošinātībai ar ūdeni un cīņai pret narkotiku tirdzniecību;

8.

prasa Komisijai redzamā veidā integrēt vai vismaz saskaņot Vidusāzijas valstu atbalstam paredzētās normatīvās, tehniskās un uz interesēm balstītās programmas; atgādina arī par Līgumā par Eiropas Savienības darbību 208. pantā paredzētajām saistībām attiecībā uz attīstības politikas saskaņotību;

9.

norāda, ka stratēģijas īstenošanu var uzlabot, ja, no vienas puses, pastiprina ES iekšējo koordinēšanu, un, no otras puses, pastiprināti iesaista citus starptautiskos līdzekļu devējus un reģiona ieinteresētās personas;

10.

ierosina racionalizēt reģionālo pieeju, izmantojot attiecības ar Ķīnu un Krieviju, jo šīs valstis ir galvenie ekonomikas dalībnieki šajā reģionā; uzskata, ka pieeja fosilās enerģijas jautājumam ir jāsaista ar un ES programmām Kaukāza un Melnās jūras reģiona valstīs, kā arī ar Turciju;

11.

aicina Komisiju stingri ievērot atšķirību starp programmām un darbībām, kas ir tiesīgas saņemt finansējumu saskaņā ar finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (DCI), un tām, kuras jāfinansē saskaņā ar citiem finanšu instrumentiem, piemēram, stabilitātes instrumentu (IfS) vai Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR), it īpaši attiecībā uz robežu pārvaldību un cīņu pret organizēto noziedzību, kā arī tiesiskuma un cilvēktiesību aizsardzības uzlabotu īstenošanu;

12.

uzsver, ka pastāvīgi jānodrošina regulāru cilvēktiesību dialogu rīkošanu ar visām piecām valstīm; pauž nožēlu, ka uz vietas panāktais progress ir nepietiekams un dažos gadījumos ir konstatēta pasliktināšanās; uzskata, ka cilvēktiesību dialoga pastāvēšanu nedrīkst izmantot kā attaisnojumu, lai nerisinātu citās sadarbības jomās izvirzītos ar cilvēktiesībām saistītos jautājumus vai neveiktu turpmākas darbības; prasa nodrošināt NVO un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku sistemātisku līdzdalību šo dialogu sagatavošanā un publiskot dialogu rezultātus, lai varētu novērtēt to efektivitāti un pušu saistības;

13.

atgādina, cik svarīgi ir ES vispārējā attīstības politikā un centienos sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) neignorēt valstis ar vidējiem ienākumiem, piemēram, Vidusāzijas valstis, jo bieži vien saistībā ar attīstību lielākā uzmanība tiek pievērsta vismazāk attīstītajām valstīm, atstājot novārtā Vidusāzijas reģionu, it īpaši pēc attīstības palīdzības samazināšanas pasaules ekonomikas un finanšu krīzes dēļ;

14.

uzskata, ka, ņemot vērā ierobežotos resursus un reģiona daudzās vajadzības, ES ir jānosaka stingri palīdzības mērķi un prioritātes, ņemot vērā arī dziļi iesakņojušās korupcijas un nepietiekamās administratīvās pieredzes ietekmi uz palīdzības izmantošanas efektivitāti; prasa nodrošināt stabilu paredzētās attīstības palīdzības līmeni, uzlabojot palīdzības sniegšanas elastīgumu, un atbalsta priekšlikumu nodrošināt lielāku atbalstu Kirgizstānai un Tadžikistānai, kurām atbalsts šajā jomā vajadzīgs visvairāk;

15.

tomēr pauž šaubas par Kirgizstānai un Tadžikistānai piešķirtā budžeta atbalsta izlietojumu, it īpaši ņemot vērā šajās valstīs plaši izplatīto korupciju; aicina Komisiju iesniegt ziņojumu par budžeta atbalsta izlietojumu šajās valstīs;

16.

stingri atbalsta pilntiesīgu ES delegāciju pārstāvniecību atvēršanu visās Vidusāzijas valstīs, lai palielinātu ES klātbūtni un pamanāmību reģionā un ilgtermiņa sadarbību ar visiem sabiedrības slāņiem, kā arī sekmētu progresu ceļā uz labāku izpratni, tiesiskuma veidošanos un cilvēktiesību ievērošanu; ir pārliecināts, ka šādu delegāciju klātbūtne būtiski sekmēs stratēģijas mērķu sasniegšanu un ES interešu nostiprināšanu reģionā; prasa, lai šajās misijās notiktu personāla pienācīga komplektēšana, pieņemot darbā politisko jautājumu un tirdzniecības speciālistus, nolūkā panākt pēc iespējas labākus rezultātus un sniegt efektīvu palīdzību;

17.

iesaka nākotnē TAIEX, Twinning un SIGMA instrumentus izmantot arī Vidusāzijas valstīs, lai atbalstītu standartu uzlabojumus un vajadzīgās reformas;

18.

ar bažām konstatē, ka ES ir grūtības iesaistīt neatkarīgo pilsonisko sabiedrību cilvēktiesību un labas pārvaldības jomā un ka pastāvīgi tiek traucēta NVO darbība šajā reģionā; prasa nodrošināt labāku pārredzamību attiecībā uz ES un dalībvalstu attīstības sadarbības finansējuma piešķiršanu un tā saņēmējiem un aicina ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības īsteni atbalstīt neatkarīgos nevalstiskos partnerus, palīdzot viņiem efektīvi piedalīties pilsoniskās sabiedrības veidošanā un konsolidēšanā; uzskata, ka pastāvīgs ES atbalsts Vidusāzijas valstīm paredzētām programmām ir būtisks pārrobežu mehānisms reģiona valstu savstarpējās izpratnes un sadarbības veicināšanā;

19.

uzsver, cik svarīga ir opozīcijas partiju brīva darbība reģionā, un aicina visu Vidusāzijas valstu valdības garantēt politisko brīvību;

20.

atbalsta reģionālu ES un Vidusāzijas augstākā līmeņa sanāksmju regulāru rīkošanu un aicina apsvērt iespēju nākotnē veidot ES un Vidusāzijas ad hoc parlamentāro forumu pašreizējās parlamentārās sadarbības komitejās un starpparlamentārajās sanāksmēs ar Vidusāzijas valstīm, lai novērtētu augstākā līmeņa sarunas un pilnveidotu to saturu; uzsver nozīmi, kāda ir regulārai divpusējai un daudzpusējai parlamentu sadarbībai; uzskata, ka partnerības un sadarbības nolīgumi ir institucionāls pamats ciešākai apmaiņai starp parlamentu deputātiem, veicinot savstarpēju izpratni un cieņu; tāpēc atbalsta PSN noslēgšanu ar visām piecām Vidusāzijas valstīm; uzsver, cik nozīmīga ir Eiropas Parlamenta aktīvāka iesaistīšanās sarunu par partnerības nolīgumiem ar Vidusāzijas valstīm uzraudzībā un noslēgto nolīgumu īstenošanā;

21.

aicina Eiropas Savienību arī turpmāk atbalstīt valsts sektora reformas Vidusāzijas valstīs, nodrošinot pienācīgu tehnisko un finansiālo palīdzību, lai visās attiecīgajās valstīs izveidotu stabilas, reorganizētas un mūsdienīgas administratīvās struktūras;

22.

norāda — lai arī reģionā ir notikušas vairākas pozitīvas konstitucionāla rakstura un juridiskas pārmaiņas (centieni atcelt nāvessodu, ombuda izveide, tiesas procesa reformas u. c.), vispārējā situācija cilvēktiesību un tiesiskuma jomā joprojām raisa bažas;

23.

atbalsta ESAO 2011. gada janvāra Vidusāzijas konkurētspējas pārskatā izklāstītos secinājumus un jo īpaši ir nobažījies par cilvēktiesību un darba tiesību situāciju un atbalsta trūkumu pilsoniskai sabiedrībai Vidusāzijas valstīs, kā arī par izglītības sistēmu, MVU, zemes īpašumtiesību reformām un reģiona ieguldījumu politiku, kas ir labāk jāintegrē tautsaimniecībā un kas pašlaik galvenokārt ir orientēta uz enerģētikas un kalnrūpniecības nozari;

24.

aicina nostiprināt cilvēktiesību dialogus, lai tie būtu efektīvāki un vairāk orientēti uz rezultātu; šajā ziņā aicina Eiropas Parlamentu visaptveroši iesaistīties šo dialogu uzraudzībā; mudina Padomi un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) izvērtēt iepriekšējo dialogu ietekmi, ņemt vērā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu izstrādātos kritērijus reģiona valstu panāktā progresa izvērtēšanai cilvēktiesību un tiesiskuma jomā un izvērtēt ES palīdzības projektu efektivitāti šā mērķa sasniegšanā;

25.

nosoda jebkāda veida spīdzināšanas izmantošanu un stingros plašsaziņas līdzekļu un vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības ierobežojumus; mudina ES un tās augsto pārstāvi/ priekšsēdētāja vietnieci publiski runāt par politieslodzīto, apcietināto cilvēktiesību aizstāvju un žurnālistu gadījumiem un pieprasīt viņu tūlītēju atbrīvošanu;

26.

augstu vērtē politisko fondu darbu, kuri īsteno praktisku sadarbību demokratizācijas procesā, nodrošinot ilgtermiņa klātbūtni reģionā;

27.

uzskata tiesiskuma iniciatīvu par galveno elementu sadarbībā ar Vidusāzijas valstīm un atbalsta ES un tās dalībvalstu paraugsadarbību palīdzības projektu īstenošanā; konstatē, ka mijiedarbība starp projektiem un vietējo pilsonisko sabiedrību ir bijusi minimāla un ka ciešāka sadarbība ar pilsonisko sabiedrību un uzlabota piekļuve informācijai par vietējās pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem paredzēto iniciatīvu veicinātu tajā iekļauto darbību pamanāmību, pārredzamību un atbilstību ES plašākiem mērķiem Vidusāzijas stratēģijas uzlabošanai, kuri ir izklāstīti kopīgajā progresa ziņojumā; uzsver, ka tiesiskuma programmas projektā ir jāietver skaidri mērķi un tā īstenošanas un rezultātu pārredzams novērtējums, vienlaikus izvairoties no drošības spēku represīvo elementu nostiprināšanas; uzsver, ka iniciatīvas pienācīgai īstenošanai ir jābūt vienam no galvenajiem kritērijiem palīdzības un budžeta atbalsta piešķiršanā;

28.

uzsver, ka izglītība ir pamats sabiedrības demokrātiskai attīstībai; tāpēc prasa turpināt centienus modernizēt valsts izglītības sektoru, ietverot uzņēmējdarbības izglītību, un padarīt to brīvu un pieejamu, kā arī prasa intensīvāk īstenot izglītības iniciatīvu, jo īpaši veicinot studentu un pasniedzēju starptautisku apmaiņu akadēmiskā jomā, plašākā kontekstā atbalstot pilsoniskās sabiedrības veidošanu, kuras pamatā būtu stabilas cilvēktiesības un darba tiesības visās reģiona valstīs; uzsver, ka ir būtiski arī veicināt procesus, kas nodrošina sieviešu līdzdalību un viņu piekļuvi darba tirgum;

29.

norāda, ka ES darbs izglītības un cilvēktiesību jomā ir jāpapildina ar darbībām un programmām, kuru mērķgrupa ir jaunieši, jo viņi ir visneaizsargātākā šo valstu sabiedrības grupa; šajā ziņā prasa palielināt ES atbalstu jauniešu iniciatīvām reģionā un it īpaši tām, kas var mazināt arvien pieaugošo radikālismu un veicināt jauniešu savstarpējo iecietību šajās valstīs;

30.

aicina ES arī turpmāk atbalstīt iedzīvotāju savstarpējos kontaktus un apmaiņas programmas zinātnes, uzņēmējdarbības un izglītības jomā; šajā sakarībā norāda uz trūkumiem Eiropas Savienības un Vidusāzijas izglītības iniciatīvas organizēšanā un īstenošanā un mudina Eiropas Savienības Komisiju novērst šos trūkumus, cieši sadarbojoties ar izglītības jomas speciālistiem un Vidusāzijas partneriem;

31.

uzsver, ka ir pastāvīgi nobažījies par bērnu stāvokli, jo īpaši par bērnu piespiedu darba izpausmēm dažādos veidos un smaguma pakāpēs, un uzskata, ka visām reģiona valstīm vietējā mērogā ir jāīsteno to starptautiskās saistības, it īpaši saistības, kas noteiktas ANO konvencijā par bērna tiesībām, SDO minimālā vecuma konvencijā un SDO konvencijā par smagākajiem bērnu darba veidiem;

32.

uzsver, ka tiesiskums un ekonomiskais progress ir savstarpēji saistīti; atkārtoti pauž atbalstu Vidusāzijas valstu ekonomikas dažādošanai, ilgtspējīgas enerģētikas nozares attīstībai un uzlabotiem pārvades sakariem, kas Kaspijas reģiona resursus savienotu ar Eiropas tirgu, jo šie pasākumi ir veids, kā panākt ekonomikas attīstību un stabilu IKP izaugsmi; aicina ES atbilstīgi starptautiskiem sociāliem, darba un vides standartiem sekmēt stabilas ekonomiskās vides izveidi, ieviešot drošu un stabilu normatīvo sistēmu un apkarojot korupciju un nepotismu, kam ir izšķirīga nozīme, ja vēlas piesaistīt ārvalstu ieguldījumus, sekmēt inovāciju un stimulēt īstenu privāto uzņēmējdarbību, ietverot mikrokredītu izsniegšanu projektiem, kurus realizē neatkarīgas sievietes;

33.

uzskata, ka Vidusāzijas valstu valdībām ir jāveicina un jāatbalsta MVU veidošana, jo MVU ir viens no elementiem, kas vajadzīgi attiecīgo valstu attīstībai, un uzsver, ka ES tās palīdzība MVU ir jānosaka par augstāku prioritāti, izmantojot EIB pilnvaras Vidusāzijā, un jāatvieglina vīzu režīma noteikumi cilvēkiem, kuri no Vidusāzijas ierodas uzņēmējdarbības un augstākās izglītības nolūkā, vienlaikus paaugstinot darba, vides un uzņēmumu sociālās atbildības standartus; uzskata arī, ka ir jāizvairās no diskriminējošas prakses pret Eiropas uzņēmumiem, tostarp tik svarīgā jomā kā publiskie iepirkumi, un aicina ES sekmēt sadarbību starp Eiropas Savienības un Vidusāzijas MVU;

34.

atbalsta Vidusāzijas valstu spēcīgāku integrāciju pasaules ekonomikā, it īpaši īstenojot starptautisko sadarbību ar PTO un pievienojoties šai organizācijai; uzskata, ka uz tirgus ekonomiku orientētas strukturālās reformas un pievienošanās PTO ir izšķirīgi elementi šo valstu un reģiona ekonomikas attīstībai un reģiona integrācijai pasaules ekonomikā;

35.

uzsver, ka starptautiskā ekonomiskā integrācija un reģionālā ekonomiskā sadarbība ir savstarpēji papildinošas pieejas, un tāpēc tās Vidusāzijā ir aktīvi jāizmanto;

36.

apzinās, ka Vidusāzijas valstu reģionālā integrācija ir vāja; aicina Komisiju izstrādāt atšķirīgas tirdzniecības stratēģijas katrai no piecām Vidusāzijas valstīm atbilstīgi to konkrētajām vajadzībām un veicināt reģionālo integrāciju;

37.

uzsver, cik svarīga Eiropas Savienībai ir energoapgādes un izejvielu, jo īpaši retzemju metālu, piegādes dažādošana, savukārt Vidusāzijai svarīgi ir eksporta noieta tirgi, tehnoloģijas un zinātība; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai enerģētikas sadarbības projekti ietvertu ilgtermiņa piegādes nolīgumus, garantējot vides ilgtspējas un Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas (IRPI) principu ievērošanu; prasa Eiropas Savienībai popularizēt IRPI un citas šāda veida iniciatīvas visās reģiona valstīs, kurām ir lieli kalnrūpniecības resursi;

38.

uzsver, ka attiecībās ar Vidusāzijas valstīm enerģētikai ir liela nozīme, jo enerģētika ir būtisks šo valstu ieņēmumu avots un iespējamais stabilas energoapgādes avots Eiropas Savienībai;

39.

aicina EĀDD un Komisiju arī turpmāk atbalstīt enerģētikas projektus un veicināt komunikāciju, lai sasniegtu tādus nozīmīgus mērķus kā Kaspijas koridora izveide; atzinīgi vērtē visu Vidusāzijas valstu līdzdalību Baku iniciatīvā;

40.

atzīst, cik svarīga ir sadarbība enerģētikas jomā ar Kazahstānu un Turkmenistānu, jo šāda sadarbība ir izdevīga gan abām minētajām valstīm, gan Eiropas Savienības dalībvalstīm; tāpēc atzinīgi vērtē ar Kazahstānu un Turkmenistānu parakstīto saprašanās memorandu, kas paredz gāzes iegādi, kā arī veiktos pasākumus Dienvidu koridora attīstībā, kura galvenais elements ir projekts Nabucco; tomēr norāda, ka Turkmenistāna pagaidām vēl nav Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas (IRPI) dalībvalsts; atkārtoti uzsver, ka ir jāsekmē lielāka pārredzamība situācijās, kad tiek gūti ienākumi no dabas resursiem; attiecīgi mudina ES, risinot politisko dialogu enerģētikas jomā, atbalstīt Turkmenistānas pievienošanos IRPI, lai ES enerģētikas plānošanā integrētu labas pārvaldības apsvērumus;

41.

ņemot vērā arvien pieaugošo elektroenerģijas trūkumu Vidusāzijā, uzsver reģionālās sinerģijas sniegtās iespējas, it īpaši daudzsološajā atjaunojamās enerģijas jomā; aicina Eiropas Savienību sniegt politisku atbalstu un tehnisku palīdzību iniciatīvu īstenošanai šajā jomā;

42.

ar bažām atzīmē globālās finanšu krīzes negatīvo ietekmi Vidusāzijā un arvien pieaugošo nabadzību; uzskata, ka labvēlīga sociālā un politiskā vide ir cieši saistīta ar ekonomisko labklājību un ka Eiropas Savienībai Vidusāzijas tautsaimniecību attīstība ir jānosaka par būtisku savas stratēģijas daļu šajā reģionā; prasa palielināt atbalstu nabadzības mazināšanas programmām un uzsver EIB ieguldījumu nozīmi;

43.

uzsver, ka dažās Vidusāzijas valstīs ekonomika ir nestabila, jo tās pārāk lielā mērā ir atkarīgas no dabas resursiem, un uzskata, ka ekonomikas dažādošana ir galvenais vidējā termiņa un ilgtermiņa mērķis reģionā; šajā sakarībā uzsver, cik liela nozīme ir programmai Central Asia Invest un aicina to īstenot visās piecās valstīs;

44.

uzskata, ka saskaņotai un saprātīgai dabas resursu izmantošanā iegūtu valsts ieņēmumu atkārtotai ieguldīšanai ir izšķiroša nozīme ilgtspējīgas attīstības panākšanā un daudzpusīgā sociālajā un ekonomiskajā izaugsmē;

45.

uzskata, ka lauksaimniecības nozares reforma ir ārkārtīgi svarīga, jo īpaši nolūkā panākt nodrošinātību ar pārtiku un ražošanas dažādošanu, nodrošinot sēklu ilgtspējīgu pārvaldību, mazinot atkarību no kokvilnas audzēšanas un popularizējot citas kultūras; turklāt uzsver — lai sasniegtu šos mērķu, jāievieš moderna ūdens apsaimniekošanas, ūdens uzglabāšanas un apūdeņošanas prakse un tehnoloģijas; aicina Vidusāzijas valstu valdības uzņemties vadību šādas pieejas īstenošanā;

46.

uzsver, ka enerģijas trūkums (piemēram, saistībā ar apkuri un elektrību) pasliktina Vidusāzijas valstu nabadzīgo iedzīvotāju situāciju; mudina ES saskaņā ar tās saistībām klimata pārmaiņu jomā palielināt atbalstu, izstrādājot ilgtspējīgas enerģētikas politiku, tostarp palielinot energoefektivitāti un atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu;

47.

uzsver, ka ūdens jautājumi reģionā joprojām ir viens no galvenajiem saspīlējumu un iespējamo konfliktu cēloņiem, un uzsver, cik nozīmīga ir reģionāla pieeja, lai aizsargātu un atbilstīgi apsaimniekotu kopīgos ūdens resursus; it īpaši atzīmē, ka hidroelektroenerģijas un ūdens resursu projekti upju augšteces valstīs, proti, Kirgizstānā un Tadžikistānā, ir pastiprinājuši reģionālo spriedzi starp šīm valstīm un tām Vidusāzijas valstīm, kuras atrodas upju lejtecē; šajā ziņā aicina reģiona valstis, kuras vēl nav parakstījušas un ratificējušas Espo un Orhūsas konvenciju, to izdarīt bez turpmākas kavēšanās un sekmēt vietējo dalībnieku līdzdalību lēmumu pieņemšanā;

48.

uzsver, ka ir jāizveido uzticama un efektīva pastāvīga sistēma, ar kuru saskaņā upju lejteces un augšteces valstis varētu kopīgi apspriesties un lemt par veicamajiem pasākumiem, lai risinātu ūdens apgādes problēmas reģionā;

49.

atzinīgi vērtē Eiropas attīstības banku aktivitātes pastiprināšanos reģionā un jo īpaši EIB pilnvaru attiecināšanu uz Vidusāziju, galveno uzmanību pievēršot vides un ūdens jautājumiem; mudina attīstības bankas piemērot ERAB noteiktos principus attiecībā uz atbalsta atteikšanu valsts uzņēmumiem valstīs, kurās sistemātiski tiek pārkāptas cilvēktiesības;

50.

ņemot vērā ūdens trūkumu reģionā, mudina ES palielināt atbalstu ūdens resursu apsaimniekošanas jomā saistībā ar ES vides un ūdens resursu iniciatīvu, kā arī izskatīt iespējas izmantot saules un vēja enerģiju, lai risinātu enerģijas trūkuma problēmu valstīs, kas atrodas upju augštecēs, tādējādi nedaudz palīdzot lauku kopienām; pauž nožēlu, ka līdz šim saistībā ar ES projektu ūdens resursu apsaimniekošanas jomā uzmanība galvenokārt ir pievērsta ūdens kvalitātei, kas, protams, ir būtisks jautājums, tomēr, ņemot vērā situāciju Vidusāzijā, mazsvarīgāks par tiem jautājumiem, kuri attiecas uz ūdens resursu sadali un piešķiršanu;

51.

uzskata, ka ES speciālās zināšanas starptautisko ūdens resursu apsaimniekošanā un pašreizējā līdzdalība divpusējā sadarbībā nolūkā integrēt valstu ūdens apsaimniekošanas plānus, kā arī daudzpusējā sadarbība reģionālajā ūdens pārvaldes projektā un Starptautiskajā Arāla jūras fondā ir iespēja ES parādīt sevi kā starpnieku un koordinatoru ūdens resursu sadalē starp upju lejteces un augšteces valstīm (ietverot Ziemeļafganistānu) un sekmēt ilgtspējīgas un sadarbīgas ūdens resursu pārvaldības kārtības izveidi, kas būtu nostiprināta ar starptautisko tiesību līgumiem, un norāda, ka šo uzdevumu neviens cits starptautisks dalībnieks nevēlas vai nespēj veikt, neraugoties uz attiecīgo valstu aicinājumiem;

52.

atzinīgi vērtē to, ka piecas Vidusāzijas republikas pašlaik veido no kodolieročiem brīvu zonu; uzskata, ka Līgumā iekļautā saistošā kodolatbruņošanās prasība valstīm, kuru teritorijā iepriekš atradušies kodolieroči vai kuru kaimiņvalstīs atrodas šādi ieroči, ir nozīmīgs ieguldījums centienos izveidot no kodolieročiem brīvu pasauli un lielisks piemērs sadarbībai ieroču neizplatīšanas jomā;

53.

atzīst, ka pamattiesību un iespēju noliegums, ko izraisa demokrātijas un tiesiskuma trūkums, var radīt nedrošības situācijas;

54.

atkārtoti pauž atbalstu darbībām, kuru mērķis ir sekmēt reģionālo sadarbību, jo tas ir ietekmīgs līdzeklis, kā risināt daudzās pārrobežu drošības, resursu pārvaldības, etniskās, vides un attīstības problēmas, kā arī cīnīties pret terorismu un vardarbīgu reliģisko ekstrēmismu attiecīgajās valstīs; atbalsta Robežu pārvaldības programmas Vidusāzijā (BOMCA) un Rīcības programmas narkotiku apkarošanai Vidusāzijā (CADAP) turpināšanu un paplašināšanu;

55.

uzsver, ka BOMCA un CADAP finansē nevis no stabilitātes instrumenta, bet gan attīstības sadarbības instrumenta līdzekļiem; norāda, ka stabilitātes instruments ir paredzēts kā elastīgs mehānisms, ar kura palīdzību var reaģēt uz īstermiņa krīzi, bet risinot ilgtermiņa drošības uzdevumus, kas pastāv visā reģionā, būtu loģiski šīs programmas atzīt par tiesīgām saņemt stabilitātes instrumenta finansējumu;

56.

uzsver, ka reģionālā drošība ir gan ES, gan citu šā reģiona dalībnieku, proti, Krievijas Federācijas, Ķīnas un ASV interesēs, un ka visus šos dalībniekus satrauc arvien pieaugošā nestabilitāte un radikālisms reģionā, kā arī sliktā robežapsardze pie Afganistānas, kā rezultātā izplatās narkotiku tirdzniecību;

57.

atzīmē Kazahstānas pievienošanos muitas savienībai ar Krieviju un Baltkrieviju un pauž cerību, ka šīs struktūras attīstība neradīs šķēršļus reģionālajai sadarbībai un netraucēs divpusējo attiecību no stiprināšanu ar Eiropas Savienību;

58.

uzsver, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai sektorālajā sadarbībā strukturāli iekļautu Afganistānu, it īpaši saistībā ar drošības/ robežu pārvaldības, cilvēku drošības un ūdens apsaimniekošanas jautājumiem nolūkā nodrošināt stabilitāti un drošību reģionā; prasa pastiprināt pārrobežu sadarbību ar Afganistānu un uzsver, ka Eiropas Savienības pieeja Afganistānai ir jāsaskaņo ar Vidusāzijas stratēģiju, it īpaši attiecībā uz transporta, enerģētikas, tirdzniecības un attīstības darbībām un programmām;

59.

aicina ES tās palīdzību orientēt uz cīņu pret narkotiku un cilvēku tirdzniecību — problēmām, kas ir vieni no galvenajiem nestabilitātes avotiem Vidusāzijā un ko var risināt, īstenojot ES centienus; ar bažām norāda uz šā jautājuma arvien pieaugošo aktualitāti reģionā un prasa ES ierosināt un atbalstīt pārrobežu pasākumus; atbalsta Vidusāzijas forumu izveidi cīņai pret noziegumiem, kas saistīti ar narkotiku tirdzniecību;

60.

pauž bažas par divkāršo problēmu, proti, fundamentālisma ideju un kustību izplatīšanos no Afganistānas, kas ir arī reakcija uz sarežģīto situāciju cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ko radījušas reģiona valstu valdības; norāda, ka cīņa pret terorismu ir ES Vidusāzijas stratēģijas būtisks elements;

61.

prasa to sanāksmju politiskajā darba kārtībā, kurās piedalās Vidusāzijas valstu vadītāji, iekļaut jautājumu par atbalstu drošības sektora reformai (DSR) Vidusāzijas valstīs, un mudina apzināt drošības sektora reformas jomas, kuras reģionā iespējams atbalstīt līdztekus iesāktajam darbam tiesiskuma un robežu pārvaldības jomā;

62.

uzsver, ka EDSO un ANO misijām ir netraucēti jādarbojas attiecīgo valstu teritorijās, jo šīm organizācijām ir izšķiroša nozīme palīdzības nodrošināšanā, kas tik ļoti vajadzīga drošības sektora reformas īstenošanai;

63.

uzsver, ka turpmāk izklāstītie apsvērumi par katru valsti ietver steidzami risināmus jautājumus, taču to mērķis nav visaptveroša katras valsts analīze;

64.

aicina augsto pārstāvi/ priekšsēdētāja vietnieci arī turpmāk izdarīt spiedienu uz Kazahstānas varas iestādēm, lai tās pilnībā izpildītu solījumus uzlabot vēlēšanu un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kā tas tika paziņots, gatavojoties pārņemt EDSO vadību 2010. gadā, un kas ir saskaņā ar EDSO dalībvalstu pamatsaistībām un nacionālo cilvēktiesību plānu, ko Kazahstānas valdība pieņēma 2009. gadā;

65.

aicina Kazahstānas varas iestādes ievērot tām uzliktos starptautiskos pienākumus un saistības, tostarp saistības, ko tās apņēmušās EDSO humanitārajā jomā;

66.

atzinīgi vērtē Kazahstānas centienus izveidot ciešākas un stiprākas attiecības ar ES un nesen sāktās sarunas par jaunu uzlabotu ES un Kazahstānas PSN un uzver, ka ekonomiskā sadarbība ir jāveic kopīgi ar politisko sadarbību un tās pamatā jābūt politiskai gribai īstenot un ievērot kopīgās vērtības; šajā sakarībā sagaida, ka tiks panākts reāls progress plašsaziņas līdzekļu, vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības jomā un uzlabota vēlēšanu procesa norise gaidāmajās likumdevēja vēlēšanās 2012. gadā;

67.

pauž nožēlu, ka Tieslietu ministrijas ieslodzījuma vietu uzraudzības funkcija nesen ir nodota Iekšlietu ministrijai, un aicina Kazahstānas valdību pastiprināt centienus, lai novērstu un izskaustu spīdzināšanu un necilvēcīgu, cietsirdīgu un pazemojošu izturēšanos;

68.

aicina Kazahstānu uzskatāmi paust atjaunināto apņemšanos attiecībā uz Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu (IRPI), likvidējot visus juridiskos un regulatīvos šķēršļus šīs iniciatīvas sekmīgai īstenošanai;

69.

pauž atzinību Kirgizstānai par tās centieniem veikt demokrātiskas reformas un pāriet uz īsteni daudzpartejisku sistēmu; cer, ka tiks panākta turpmāka attīstība saistībā ar gaidāmo prezidenta vēlēšanu norisi, kuras plānotas šā gada otrajā pusē; norāda, ka ir vajadzīgi ilgstermiņa centieni, lai attīstītu pilnībā funkcionējošu demokrātiju, un, ņemot vērā to, ka Kirgizstāna ir viena no valstīm, kurā ES īsteno demokrātijas atbalsta izmēģinājuma projektus, šajā sakarībā aicina Eiropas Savienību palīdzēt Kirgizstānas varas iestādēm institūciju izveidē, demokrātisko procesu nostiprināšanā un cīņā pret korupcijas un organizētas noziedzības izplatīšanos Kirgizstānas valsts pārvaldē;

70.

atzinīgi vērtē Kirgizstānas valdības lēmumu izveidot īpašu komisiju, kas īstenotu un pārraudzītu Starptautiskās neatkarīgās komisijas (SNK) ieteikumus par Dienvidkirgizstānas 2010. gada jūnija notikumu izmeklēšanu, un aicina Kirgizstānas varas iestādes veikt nepieciešamos pasākumus, lai kliedētu spriedzi starp etniskiem grupējumiem, mazinātu etnisko nacionālismu un stabilizētu situāciju un lai veicinātu kultūras dialogu, minoritāšu tiesību ievērošanu un visu veidu diskriminācijas izskaušanu, cita starpā īstenojot īstenu tiesu un policijas reformu, kas ir nepieciešams priekšnosacījums, lai tiktu novērsti cilvēktiesību pārkāpumi, piemēram, spīdzināšana un policijas varas ļaunprātīga izmantošana; aicina ES kopīgi ar Kirgizstānas varas iestādēm un NVO izstrādāt un īstenot ES palīdzības programmas, kuru mērķis ir novērst konfliktus, panākt samierināšanu un nepieļaut nesodāmību;

71.

pauž bažas par ES attīstības palīdzības neefektivitāti valstī, ko izraisa augstais korupcijas līmenis, organizētās noziedzības ietekme uz valsts pārvaldi un milzīgā reģionālā sadrumstalotība, ko sekmē ārkārtīgi sliktie ekonomiskie un sociālie apstākļi; tāpēc prasa īstenot alternatīvu pieeju, kuras pamatā ir cilvēku drošība, izmantojot alternatīvus palīdzības ceļus;

72.

pauž bažas saistībā ar ziņojumiem par spīdzināšanu apcietinājuma vietās un par to, ka pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kuri veic pārraudzību, joprojām tiek liegta piekļuve apcietinājuma vietām; prasa nodrošināt SSKK un starptautisko uzraudzītāju piekļuvi brīvības atņemšanas iestādēm nolūkā uzlabot pārredzamību un uzraudzību;

73.

šajā saistībā iesaka Tadžikistānas valdībai par mērķi izvirzīt progresa panākšanu iepriekš minētajās jomās, ievērojami un noturīgi uzlabojot valsts pārredzamības, pārvaldības un citu attiecīgo indeksu rādītājus, kurus noteikušas starptautiskās organizācijas; prasa izvirzīt stingrus nosacījumus ES atbalstam, to izplatot ar valsts struktūru starpniecību;

74.

aicina ES, izmantojot priekšizpēti, tehniskās zināšanās un vajadzības gadījumā arī atbilstīgus EIB aizdevumus, sekmēt un atbalstīt pie upēm uzstādītu mazapjoma hidroelektrostaciju projektu un alternatīvu atjaunojamo energoresursu attīstīšanu;

75.

atzinīgi vērtē politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un izglītības jomā pieņemtos tiesību aktus, taču uzsver, ka papildus tiem ir jāveic visaptveroši īstenošanas pasākumi; šajā sakarībā iesaka Padomei un augstajai pārstāvei/ priekšsēdētāja vietniecei mudināt Turkmenistānas varas iestādes pilnībā īstenot jaunos tiesību aktus un aktīvāk sadarboties ar starptautiskajām un reģionālajām organizācijām;

76.

prasa pilnībā izpildīt nosacījumus, ko Eiropas Parlaments izvirzīja 2008. gada februārī, proti, nodrošināt Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai brīvu un neierobežotu piekļuvi, atbrīvot visus politieslodzītos un pārliecības dēļ ieslodzītos, atcelt visus valdības ieviestos šķēršļus ceļošanai un ļaut visām NVO brīvi darboties valstī; uzskata, ka šie nosacījumi jāizpilda, lai Turkmenistāna nodrošinātu atbilstību starptautiskajiem standartiem, ko tā ir ratificējusi;

77.

ir ļoti nobažījies par to, ka pašreizējās varas iestādes sistemātiski īsteno represīvu politiku, vēršoties pret visām opozīcijas formām, neatkarīgām NVO un cilvēktiesību aktīvistiem; pauž dziļu nožēlu, ka Turkmenistānā nav bijusi iespējama dialoga veidošana ar pilsonisko sabiedrību;

78.

ņem vērā Padomes 2009. gada oktobra secinājumus, ar kuriem atcēla visas Uzbekistānai noteiktās sankcijas un apstiprināja ES vēlmi visaptveroši nostiprināt attiecības ar šo valsti; atgādina, ka sadarbības līmenis ir atkarīgs no Uzbekistānas progresa cilvēktiesību, demokratizācijas un tiesiskuma un narkotiku tirdzniecības apkarošanas jomā, un vēlas, lai EĀDD un Padome izstrādā politiku stingri izvērtētai, uz nosacījumiem balstītai un saskaņotai Eiropas sadarbībai ar Uzbekistānu;

79.

atkārtoti pauž bažas par ziņojumiem, ka joprojām tiek izmantots bērnu piespiedu darbs, jo īpaši lauksaimniecības jomā; norāda, ka SDO, darba ņēmēju pārstāvji, darba devēji un NVO ir pauduši bažas par valsts sankcionēta bērnu piespiedu darba pastāvīgu izmantošanu Uzbekistānas kokvilnas nozarē; mudina Uzbekistānas varas iestādes sadarboties ar SDO un ļaut SDO netraucēti iekļūt valstī, lai uzraudzītu kokvilnas ražas novākšanu valstī, un aicina izstrādāt, īstenot un uzraudzīt efektīvu politiku, ar ko pilnībā izskauž bērnu piespiedu darbu; aicina Eiropas Savienību atbalstīt Uzbekistānas valdības centienus šā jautājuma risināšanā;

80.

pauž satraukumu par Uzbekistānas varas iestāžu neseno lēmumu slēgt organizācijas Human Rights Watch biroju Taškentā un atgādina šīm iestādēm to saistības pret EDSO, kā arī aicina tās atļaut valsts un starptautiskajām NVO un uzraudzītājiem netraucēti iekļūt un darboties visā valstī;

81.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, EĀDD, ES īpašajam pārstāvim Vidusāzijā un Kazahstānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas valdībai un parlamentam.