14.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 168/88

—

ņemot vērā tā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par darba ņēmēju pārvietošanās brīvības Eiropas Savienībā veicināšanu (1),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 21., 45. un 47. pantu un Pamattiesību hartas 15., 21., 29., 34. un 45. pantu,

—

ņemot vērā LESD 151. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulu (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 6. decembra paziņojumu “Mobilitāte — instruments darbavietu skaita un kvalitātes palielināšanai. Eiropas darba mobilitātes rīcības plāns (2007.–2010.)” (COM(2007)0773),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 18. novembra paziņojumu par darbaspēka brīvas pārvietošanās ietekmi ES paplašināšanās kontekstā (COM(2008)0765),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 13. jūlija paziņojumu “No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību — tiesības un svarīgākās norises” (COM(2010)0373),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 5. aprīļa rezolūcijas priekšlikumu par pārejas pasākumiem, ar kuriem ierobežo darbaspēka pārvietošanās brīvību ES darba tirgos (3),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 11. novembra ziņojumu Padomei par pārejas režīma piemērošanu attiecībā uz Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (COM(2011)0729),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par faktoriem, kas kavē mobilitāti iekšējā darba tirgū,

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā tiesības dzīvot un strādāt citā Savienības dalībvalstī ir viena no ES pamatbrīvībām, kas garantē vienādu attieksmi un aizsardzību pret diskriminēšanu valstspiederības dēļ, un šīs tiesības ir Līgumos atzīts Savienības pilsonības pamatkomponents; tomēr tā kā divu dalībvalstu pilsoņi joprojām sastopas ar šķēršļiem attiecībā uz viņu tiesībām sākt darbu citas dalībvalsts teritorijā;

B.

tā kā saskaņā ar Komisijas 2011. gada 11. novembra ziņojumu viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas labvēlīgi ietekmējuši to dalībvalstu ekonomiku, kuras uzņem viesstrādniekus;

C.

tā kā nav ziņu par to, ka būtu vērojamas negatīvas sekas dalībvalstīs, kuras nepiemēro pārejas pasākumus attiecībā uz to darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kuri nāk no dalībvalstīm, kas 2004. un 2007. gadā pievienojās Eiropas Savienībai; tā kā vairākas dalībvalstis ir nolēmušas arī turpmāk Rumānijas un Bulgārijas pilsoņiem piemērot darba tirgus ierobežojumus, kas drīzāk tiek darīts politiskā spiediena dēļ, nevis tādēļ, ka šie centieni būtu attaisnojami nolūkā novērst iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz savu valstu ekonomiku un darba tirgiem;

D.

tā kā jaunākie statistikas dati liecina, ka 2010. gada beigās viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas, kas pastāvīgi uzturas citas dalībvalsts teritorijā, veidoja 0,6 % no ES kopējā iedzīvotāju skaita;

E.

tā kā darba ņēmēju pieplūdums no Rumānijas un Bulgārijas ir labvēlīgi ietekmējis uzņēmēju valstu tirgus, jo viņi strādāja tajās profesijās un nozarēs, kurās trūkst darbaspēka;

F.

tā kā Komisija savā jaunākajā paziņojumā ir norādījusi, ka tieši viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas, nevis uzņēmējas valsts pilsoņi, ir ekonomiski ražīgākajā dzīves posmā, pamatojoties uz to, ka 65 % no visiem šo ES–2 dalībvalstu izcelsmes viesstrādniekiem darbspējīgajā vecumā ir jaunāki par 35 gadiem, savukārt ES–15 to īpatsvars ir 34 %;

G.

tā kā jaunākie Eirostata dati liecina, ka viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas būtiski neietekmē algas un nodarbinātības rādītājus uzņēmējās valstīs;

H.

tā kā mobilitātes plūsmas galvenokārt nosaka pieprasījums pēc darbaspēka un laikā, kad Eiropas mērogā vērojama pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstība, pagaidu ierobežojumi var kavēt Eiropas uzņēmumu ekonomisko attīstību un apdraudēt tiesības uz darbu un uzturēšanos citas dalībvalsts teritorijā;

I.

tā kā darba ņēmējiem no Rumānijas un Bulgārijas pilnībā vai daļēji ir liegta viena no pamatbrīvībām — pārvietošanās brīvība, kas pamatojas uz Līgumos pausto vienlīdzīgo attieksmi; un tā kā tajā pašā laikā darba ņēmēju brīvu pārvietošanos aizvien biežāk aizstāj darba ņēmēju kā “pakalpojumu” mobilitāte, kas var novest pie negodīgas konkurences algu un darba apstākļu ziņā;

J.

tā kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir labs sociālekonomiskais piemērs gan ES, gan dalībvalstīm, jo tā ir pamats ES integrācijai, ekonomikas attīstībai, sociālai kohēzijai, individuālai profesionālai izaugsmei un vienlaikus palīdz novērst ekonomiskās krīzes nelabvēlīgās sekas un veidot spēcīgāku Eiropas ekonomiku, kas spējīga risināt globālo pārmaiņu uzdevumus;

K.

tā kā nesenās izmaiņas mūsu sabiedrībā, jo īpaši tās, ko izraisījušas industriālās izmaiņas, globalizācija, jauni darba attiecību modeļi, demogrāfiskās pārmaiņas un transporta līdzekļu attīstība, prasa no darba ņēmējiem lielāku mobilitāti;

L.

tā kā mobilitātei ES iekšienē ir ļoti svarīga nozīme, lai visiem Eiropas iedzīvotājiem nodrošinātu vienādas tiesības un pienākumus;

M.

tā kā Komisija savā jaunākajā paziņojumā norāda, ka dalībvalstu darba tirgu traucējumus ir radījuši daudzi faktori, tādi kā ekonomiskā un finanšu krīze un darba tirgu strukturālās problēmas, nevis viesstrādnieku pieplūdums no Rumānijas un Bulgārijas;

N.

tā kā 2010. gadā Eiropas Savienībā tikai 1 % no visiem bezdarbniekiem (vecumā no 15 līdz 64 gadiem) bija darba ņēmēji no Rumānijas un Bulgārijas, savukārt trešo valstu pilsoņu vidū šis īpatsvars bija 4,1 %, līdz ar to ir skaidrs, ka Rumānijas un Bulgārijas viesstrādnieki nekādi neietekmēja atsevišķu valstu darba tirgū;

O.

tā kā pašreizējos ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kas vērojami visā Eiropā, viesstrādnieku naudas pārvedumiem uz izcelsmes valstīm var būt kopumā labvēlīga ietekme uz nosūtītāju valstu maksājumu bilanci;

P.

tā kā dažas dalībvalstis ir paziņojušas, ka tās plāno līdz 2014. gadam saglabāt ierobežojumus Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmējiem, savukārt citas ir paziņojušas, ka tās atvērs savus darba tirgus visiem ES darba ņēmējiem,

1.

uzskata, ka darba ņēmēju mobilitāti Eiropas Savienībā nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt kā dalībvalstu darba tirgu apdraudējumu;

2.

aicina dalībvalstis atcelt visus spēkā esošos pārejas pasākumus, jo nav reāla ekonomiska pamatojuma ierobežot Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgo tiesības strādāt un dzīvot citas dalībvalsts teritorijā; uzskata, ka šādi ierobežojumi mazina ES pilsoņu spēju efektīvi strādāt; prasa efektīvi ieviest atvieglojumu klauzulu visā Savienībā;

3.

aicina Padomi apstiprināt Komisijas jaunāko ziņojumu Padomei par pārejas režīma piemērošanu attiecībā uz Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (COM(2011)0729) un ņemt vērā šajā ziņojumā izklāstītos apsvērumus, izvērtējot to, vai pārejas perioda šķēršļi ir lietderīgs un nepieciešams pasākums;

4.

aicina Komisiju ierosināt skaidru definīciju jēdzienam “būtiski traucējumi vai būtisku traucējumu draudi darba tirgū”;

5.

aicina Komisiju izstrādāt skaidru rādītāju kopumu un uzlabot metodiku, pamatojoties uz sociālekonomiskiem rādītājiem, ko varētu izmantot, izvērtējot, vai ir nepārprotama vajadzība pagarināt dalībvalstu noteiktos pilnīgos vai daļējos ierobežojumus, kas skaidrojami ar traucējumiem dalībvalstu darba tirgū, ko varētu būt radījuši darba ņēmēji no Rumānijas un Bulgārijas, un šo pieeju izmantot arī tad, kad dalībvalsts prasa piešķirt atļauju drošības klauzulas piemērošanai;

6.

aicina Komisiju pēc iespējas pārredzamākā veidā publiskot kritērijus, pēc kuriem dalībvalstis drīkst saglabāt pārejas ierobežojumus, ņemot vērā šāda lēmuma ietekmi uz Eiropas Savienības ekonomiku un Eiropas Savienības Tiesas pieņemtajiem pamatojumiem saistībā ar pamatbrīvību ierobežojumu precīzu interpretāciju;

7.

uzskata, ka tās dalībvalstis, kuras bez skaidra un pārredzama pamatojuma par nopietniem darba tirgus traucējumiem saglabā šos ierobežojumus, saskaņā ar Tiesas nolēmumiem pārkāpj Līgumus; aicina Komisiju kā Līgumu pārraudzītāju nodrošināt atbilstību brīvas pārvietošanās principam;

8.

aicina Komisiju un dalībvalstis atcelt pārejas perioda ierobežojumus, lai Bulgārijas un Rumānijas pilsoņi varētu saņemt Līgumos paredzēto vienlīdzīgo attieksmi, kas nodrošina godīgu konkurenci starp uzņēmumiem un novērš sociālo un ekonomisko dempingu;

9.

norāda, ka pārejas pasākumi traucē apkarot fiktīvo pašnodarbinātību, nedeklarēto darbu un nereglamentēto nodarbinātību, jo tie darba ņēmēji, kuriem nav tiesību brīvi iekļūt regulētā darba tirgū, dažkārt izvēlas strādāt kā fiktīvi pašnodarbinātie vai nelegālie darba ņēmēji, kā rezultātā tiek pārkāptas viņu darba tiesības;

10.

aicina ES–25 dalībvalstīm, pieņemot lēmumu pārtraukt vai pagarināt pilnīgos vai daļējos ierobežojumus attiecībā uz Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgo pārvietošanās brīvību, pirms tam apspriesties ar darba devēju un darba ņēmēju organizācijām;

11.

aicina dalībvalstis, kuras plāno saglabāt Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmējiem piemērotos darba tirgus ierobežojumus, skaidrā un pārredzamā veidā sniegt pilnīgu pamatojumu saskaņā ar Komisijas izstrādātajiem kritērijiem un metodiku un ar pārliecinošiem argumentiem un datiem, ietverot visus atbilstīgos sociālekonomiskos rādītājus, pamatot, kādēļ ir secināts, ka ģeogrāfiskā mobilitāte rada būtiskus traucējumus šo valstu darba tirgū;

12.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.