Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2012. gada 14. jūnija spriedumu lietā T-369/09 Vereniging Milieudefensie, Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht/Komisija 2012. gada 27. augustā iesniedza Eiropas Komisija

(Lieta C-403/12 P)

2013/C 9/44

Tiesvedības valoda — holandiešu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji — P. Oliver, J.P. Keppenne, G. Valero Jordana un P. van Nuffel)

Pārējie lietas dalībnieki: Vereniging Milieudefensie, Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht, Nīderlandes Karaliste, Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzība galvenokārt ir par to, vai Vispārējai tiesai, ievērojot it īpaši Tiesas 2011. gada 8. marta spriedumu lietā C-240/09, bija tiesības pārbaudīt Regulas (EK) Nr. 1367/2006 (1) 10. panta 1. punkta, lasot to kopā ar tās 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu, spēkā esamība attiecībā pret Orhūsas Konvencijas (2) 9. panta 3. punktu.

Komisija izvirza divus pamatus.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa, lai arī tā pareizi ir norādījusi uz stingriem nosacījumiem, saskaņā ar kuriem atbilstoši Tiesas judikatūrai persona var atsaukties uz starptautiskas vienošanās noteikumiem, lai pārbaudītu Savienības tiesību aktu spēkā esamību (it īpaši, ka pārbaude, ņemot vērā kādas konvencijas noteikumus, ir iespējama tikai tad, ja attiecīgās konvencijas raksturs un struktūra nav pretrunā Savienības tiesību aktiem un tās noteikumi pēc to satura ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzi), kļūdaini ir nolēmusi, ka izņēmums no šiem nosacījumiem, kurš izriet no tā sauktās judikatūras lietā Fediol un Nakajima (Tiesas 1989. gada 22. jūnija spriedums lietā 70/87 un 1991. gada 7. maija spriedums lietā C-69/89), attiecas arī uz Orhūsas Konvencijas 9. panta 3. punktu.

Tiesa spriedumā lietā C-240/09 jau ir konstatējusi, ka Orhūsas Konvencijas 9. panta 3. punktam nav tiešas iedarbības. Turklāt judikatūra lietā Fediol un lietā Nakajima kā izņēmums ir interpretējama šauri; līdz šim tā ir tikusi piemērota tikai tirdzniecības politikas jomā, un citās politikas jomās varētu tikt piemērota, ja precīzi ir izpildīti tās piemērošanas nosacījumi, kā tas nav šajā gadījumā. Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktā nav minēta nekāda norāde uz Orhūsas Konvencijas noteikumiem. Tāpat šajā tiesību normā nav paredzēta kāda īpaša šajā konvencijā paredzēta pienākuma īstenošana judikatūras lietā Nakajima izpratnē. Visbeidzot, Orhūsas Konvencijas 9. panta 3. punkts nav pietiekami skaidrs un precīzs, lai saskaņā ar judikatūru lietā Nakajima varētu tikt piemērots ar judikatūru lietā Nakajima iedibinātais izņēmums.

Otrkārt, Komisija pakārtoti norāda, ka Vispārējā tiesa nepareizi ir interpretējusi Orhūsas Konvencijas 9. panta 3. punktu, jo tā ir nolēmusi, ka Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkts ir pretrunā šai tiesību normai tikai tāpēc, ka šajā 10. pantā paredzēto pārskatīšanas procedūru piemēro tikai individuāli piemērojamiem tiesību aktiem, savukārt Vispārējai tiesai šajā lietā būtībā vajadzēja pārbaudīt, vai Orhūsas Konvencijas 9. panta 3. punkts visās tiesvedībās, kuras personas var ierosināt valsts un Savienības līmenī, ir adekvāti īstenots.

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regula (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 13. lpp.).

(2)  1998. gada 25. jūnija Orhūsas Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV L 124, 1. lpp.).