31.7.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 229/133

1.1

iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas (to skaitā arodbiedrību organizācijas, kooperatīvus, NVO un darba devēju organizācijas, no kurām katrai ir savas īpatnības) ne tikai vispārīgo nostādņu izstrādē, bet gan visos projektu atlases, īstenošanas un rezultātu novērtēšanas posmos, lai tādējādi stiprinātu un pilnveidotu ES finansējuma administratīvās, diplomātiskās un juridiskās kontroles un novērtējuma procedūras;

1.2

ne tikai apspriesties, bet arī iesaistīt sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai jau sākotnējos posmos izmantotu sociālajā, ekonomikas un vides jomā gūto pieredzi un iesaistīto iedzīvotāju brīvprātīgu līdzdalību, tādējādi uzlabojot pārstāvības un demokrātijas kritērijus — atvērtību, paplašināšanos, pārredzamību, neatkarību (līdzdalības mērķis).

1.3

Šajā aspektā vērtīgu ieguldījumu sniedz izveidotās ekonomikas un sociālo lietu padomes. EESK un tās dažādie partneri — trešā sektora organizācijas, arodbiedrības, darba devēju organizācijas —, neraugoties uz šķēršļiem, regulāri iesaistās šajā procesā. Komiteja bijusi Eiropas pārvaldes iestāžu partneris kontaktos ar delegācijām, ar kurām tā sadarbojas, gan veicot starpnieka funkcijas starp iestādēm un sabiedriskajām, sociālajām un ekonomikas organizācijām, gan vairākkārt iesakot ES iestādēm ievērot lielāku modrību attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu.

1.4

Jāpanāk samērīgāks līdzsvars konsultāciju norisē starp ES pilsoniskās sabiedrības organizācijām, no vienas puses, un saņēmēju valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, no otras puses. Ir svarīgi nepieļaut ES attīstības politikas manipulēšanu, īpašu vērību pievēršot tam, lai notiktu apspriešanās ar dažādiem nevalstiskajiem dalībniekiem (1).

1.5

Saistībā ar nozaru koncentrēšanu valstu līmenī jāņem vērā pienācīga darba nodrošināšanas programma, kuras mērķis ir sekmēt iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi. Lai nodrošinātu attīstības politikai demokrātisku atbalstu, kas būtu plašāka par valdību vienkāršu līdzdalību, debatēs par politikas jomu izstrādi jau no paša sākuma jāiesaista sociālie partneri.

1.6

Valstu vai valstu grupu diferencēšanas pamatā jābūt atbilstīgiem kritērijiem, piemēram, ANO tautas attīstības indeksam; tajā jāņem vērā nabadzības samazināšana. Jebkurā gadījumā būtu jāievieš stratēģija par tā dēvēto “strauji augošas ekonomikas” valstu kategorijas pakāpenisku atcelšanu.

1.7

ES atbalsts labai pārvaldībai un cilvēktiesību ievērošanai (pārmaiņu programmas pīlārs) jāorientē uz mērķi attīstības jomā veicināt uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, kurai raksturīga līdzdalība politiskajās norisēs, tiesību subjektu demokrātiska līdzdalība un tiesību nostiprināšana; cilvēktiesību jomā pieņemto starptautisko saistību izpildes kontrole; cilvēktiesību, palīdzības politikas un ekonomikas politikas jomu saskaņotība.

1.8

Komiteja ierosina īpašu uzmanību veltīt šādiem uzlabojumiem, kas jāveic, lai efektīvāk izvērstu publiskā un privātā atbalsta pasākumus:

1.9

Komiteja uzskata, ka Komisijai vajadzētu pēc iespējas aktīvāk sekmēt Eiropas Savienības un palīdzības saņēmēju valstu pilsoniskās sabiedrības tiešu līdzdalību, lai veidotu partnerattiecības. Tas jādara, lai pozitīvi ietekmētu cilvēktiesību ievērošanu un korupcijas apkarošanu, kā arī mazinātu neefektīvas palīdzības risku un sociālās problēmas.

1.10

Dalībvalstīm vajadzētu apņemties koordinēt atbalstu ES ietvaros. Eiropas Savienībai smagās ekonomikas krīzes apstākļos jāpanāk, ka nodokļu maksātāji ir labāk izprot palīdzības mērķus, lai viņi par tiem būtu informēti un varētu paust par tiem savu viedokli, un, lai aktīvāk atbalstītu šos mērķus, viņu rīcībā jābūt plašai sabiedrībai sniegtai atbilstīgai informācijai, ko iegūst apmācības pasākumos, kas paredzēti pilsoniskās sabiedrības organizāciju brīvprātīgajiem dalībniekiem un profesionāļiem.

1.11

ES vajadzētu arī būtiski uzlabot palīdzības rezultātus, izvērtējot ekonomikas, rūpniecības un lauksaimniecības nozarē noslēgto līgumu ietekmi pirms to noslēgšanas un saskaņā ar līgumu izpildes uzraudzību.

2.1

Pēc 2010. gada 10. novembrī publiskotās Zaļās grāmatas “ES attīstības politika iekļaujošas izaugsmes un ilgtspējīgas attīstības atbalstam. ES attīstības politikas ietekmes palielināšana” (COM(2010) 629 galīgā redakcija) Komisija nākusi klajā ar diviem izskatāmajiem priekšlikumiem.

2.2

Ņemot vērā jaunos globālos uzdevumus, Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) īstenošanas termiņa (2015. gads) tuvošanos un nākamās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) aktīvu izstrādi, ES jāizvēlas tās politikas jomas, instrumenti un resursi, kas vajadzīgi, lai ilgtspējīgas attīstības perspektīvā efektīvi apkarotu nabadzību. Komisija ierosina pārmaiņu programmu, lai šajā cīņā nostiprinātu Eiropas solidaritāti ar pasaules jaunattīstības valstīm.

2.3

ES jau ir daudz darījusi nabadzības samazināšanas un jo īpaši TAM īstenošanas atbalsta jomā. Tomēr daudzos pasaules reģionos joprojām vērojama ļoti liela nabadzība. Tautas kustības Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos apliecina, ka ir vajadzīgs būtisks progress, lai sasniegtu TAM mērķus. Komisija uzskata, ka ES attīstības politikā jāņem vērā aizvien pieaugošās atšķirības starp jaunattīstības valstīm. ES varētu ciešāk sadarboties ar privāto sektoru, fondiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, vietējām un reģionālajām iestādēm, ņemot vērā šo dalībnieku pieaugošo nozīmi attīstības jomā. ES un tās dalībvalstīm ir jārunā un jārīkojas vienoti, lai panāktu labākus rezultātus un uzlabotu ES atpazīstamību.

2.4

Sarežģītajā ekonomikas un budžeta situācijā ir vēl jo svarīgāk nodrošināt, lai palīdzības līdzekļi tiktu tērēti efektīvi, lai tiktu panākti pēc iespējas labāki rezultāti un tiktu stimulēts papildu finansējums attīstības veicināšanai.

2.5

Partnervalstu īstenotajām attīstības stratēģijām arī turpmāk būs izšķiroša nozīme ES attīstības sadarbības veidošanā saskaņā ar atbildības un partnerības principiem. ES vēlas panākt lielāku savstarpēju atbildību ar tās partnervalstīm, tostarp pienākumu savstarpēji ziņot par rezultātiem. Valstu līmenī uzsāktajā dialogā ar koordinēta līdzekļu devēju satvara palīdzību precīzi jānosaka ES atbalsta darbības joma un nosacījumi. Efektīvāka sadarbība paredzēta arī daudzpusējas sistēmas ietvaros.

2.6

Komisija 2011. gada 7. decembrī pieņēma priekšlikumu EP un Padomes regulai, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (2), kurā apstiprinātas zaļajā grāmatā un abos turpmāk apskatītajos paziņojumos ierosinātās nostādnes.

3.1

Komiteja atgādina, ka virkni piezīmju, kas joprojām ir aktuālas, tā izteikusi agrāk izstrādātos atzinumos, proti,

3.2

Komiteja īpaši atbalsta cilvēktiesību mērķus, sevišķi tādās jomās kā cilvēktiesības darbavietā, sieviešu un vīriešu līdztiesība, bērnu tiesību aizsardzība un veicināšana, tostarp, lai izskaustu bērnu nodarbinātību un sociāli neaizsargātu nelegālu nodarbinātību (pienācīgs darbs un ILO konvencijas).

3.3

Pat ja Komisija atbalsta Tūkstošgades attīstības 1. mērķi (galējas nabadzības izskaušana), Komiteja secina, ka nepietiekama uzmanība veltīta pārējiem mērķiem, kas arī varētu sekmēt šā mērķa īstenošanu. Piemēram, 7. mērķis par ilgtspējīgas cilvēka dzīves vides izveidi sekmētu arī nabadzības samazināšanu.

3.4

Komiteja uzsver, ka attīstības sadarbības jomā finanšu resursi jāpiešķir arī dzimumu jautājumiem (Tūkstošgades attīstības 3. mērķis). Komiteja pauž nožēlu, ka informācijas, datu un sistemātiskas uzraudzības trūkuma dēļ ir ļoti grūti noteikt jebkādu — pozitīvu vai negatīvu — ietekmi sieviešu un vīriešu līdztiesības jomā. Tas būtiski ierobežo iespēju izstrādāt pamatotu politiku un noteikt stratēģijas un pasākumus nevienlīdzības mazināšanai. Efektivitātes nolūkā dzimumu jautājumi jāiekļauj visās politikas jomās, jau laikus paredzot tam finansējumu un subsīdijas, jo pretējā gadījumā šāda iekļaušana netiks veikta un to aizstās ar citiem, šķietami steidzamāk īstenojamiem mērķiem (5).

3.5

Attiecībā uz decentralizāciju un uzticēšanos, kas deleģēta ES pārstāvniecībām, EESK ar tās kontaktgrupu un koordinācijas grupu starpniecību un piedaloties ES apaļā galda sanāksmēs (ar Indiju, Brazīliju, ĀKK valstīm u.c.), kā arī Vidusjūras reģiona valstu sadarbības un Austrumu partnerības ietvaros ikreiz ir tikusies ar ES delegācijām. Komiteja secina, ka ES delegāciju atbalsts jāorientē arī uz ES pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas uz vietas, un tas palielinās ES atbalsta atpazīstamību.

3.6

EESK atbalsta izskatāmajos priekšlikumos ietvertos mērķus, taču tā vēlētos izteikt dažus ierosinājumus attiecībā uz “budžeta atbalsta” instrumentu, jo tam nav plaša sabiedrības atbalsta. Programmu izstrādē un uzraudzībā būtu vairāk jāņem vērā pilsoniskās sabiedrības organizāciju, sociālo partneru un citu personu ieteikumi attiecībā uz demokrātiju, pārredzamību un izsekojamību, lai cīnītos ar izšķērdību, korupciju, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, varas un politiskā stāvokļa, kā arī policijas un militārā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (6)un citiem aspektiem.

3.7

Pirmkārt, novērtējumam ir jābūt pilnīgam, lai pēc astoņiem gadiem (finanšu perspektīva 2014.–2020. gadam) nebūtu jāsecina, ka Komisija neapšaubāmi ir nopietni izvērtējusi neapmierinošos rezultātus un mēģinājusi uzlabot situāciju, tostarp ņemot vērā jaunajā līgumā paredzēto elastīgumu, tomēr rīkojusies tāpat kā agrāk: konsultācijas veiktas ex post, veiktās pārbaudes bijušas pārāk detalizētas, nepalielinot cilvēkresursus, mērķtiecīgāk neizvēloties pārbaudāmos — organizētus tīklus vai personas. Atbalsts prioritārā kārtībā jāpiešķir neaizsargātākajām sabiedrības grupām, kuras saskaras ar piekļuves grūtībām, tostarp lauku apgabalos un tālākajos reģionos.

3.8

Otrkārt, abpusēji (palīdzības sniedzēji un saņēmēji) izvēloties lielākos ekonomikas dalībniekus, priekšroka tiek dota šķietamai efektivitātei, bet ilgtspējīgi ieguldījumi cilvēkresursos nav pietiekami.

3.9

Visbeidzot, izvērtējot palīdzības mērķus, Komisijai būtu skaidri jānorāda, kā tās palīdzības programma saistās ar tās ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPN) un brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN) sarunu mērķiem un kā no tiem ir diferencēta. Skaidrības trūkums šajā jautājumā ne tikai rada neskaidrības un pārpratumus, bet var radīt problēmas atzīt, ka līdz šim oficiālā attīstības palīdzība nav pietiekami sekmējusi Tūkstošgades mērķu sasniegšanu, jo palīdzības mērķi nebija saskaņoti ar citām ES ārpolitikas jomām, it īpaši tirdzniecības jomu.

3.10

Eiropas Savienība varētu aktīvāk un plašāk stimulēt iekļaujošu izaugsmi, kas orientēta uz “zaļo” ekonomiku, kuras pamatā ir sabiedrības attīstība, vajadzīgo zināšanu un tehnoloģiju apmaiņa un pārnese, uzlabot ES palīdzības efektivitāti, izvērtējot ekonomikas jomās noslēgto nolīgumu ietekmi, un nodrošināt “Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta” efektīvu darbību (7).

3.11

Jāatgādina, ka palīdzības apjoma mērķis joprojām ir 0,7 % no Parīzes deklarācijas dalībvalstu IKP, bet daudzas valstis jau pirms 2008. gada finanšu krīzes aizbildinājās ar saukli “mazāka apjoma, bet kvalitatīvāka palīdzība” (Montereja 2002, Johannesburga 2002). Visas ES dalībvalstis piedalās Eiropas vai starptautiskajās palīdzības programmās, taču laika gaitā plašas sabiedrības grupas tiek atstumtas no solītajiem ieguvumiem ekonomikas un vides jomā. Tāpēc palīdzības jomā ir jāatjauno pilsoniskās sabiedrības uzticēšanās politiskajām un ekonomikas aprindām kā ziemeļu, tā arī dienvidu valstīs.

3.12

Lai palīdzība būtu saskaņota un efektīva, dalībvalstīm un Eiropas Komisijai kopīgi jārīkojas, lai panāktu mērķu konverģenci. ES iestādēm ir pārāk atturīga attieksme pret katras finansētājas dalībvalsts interesēm. Saņēmēju valstu valdības tādējādi ir savā labā izmantojušas bieži vien atšķirīgās ES dalībvalstu ekonomiskās intereses, kā arī palīdzības finansējuma un kontinentu sāncensību un konkurenci (ES, G20, ESAO u.c.).

3.13

Ir svarīgi veikt pasākumus demokrātijas procesa atbalstam. Konsultācijām ar sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām vienmēr jābūt līdzsvarotām, lai tematiskie mērķi tiktu atbalstīti un konkrēti īstenoti.

3.14

Šobrīd nevar domāt tā, it kā Eiropas Savienību nebūtu skārušas sociālās sekas, ko radījusi finanšu krīze, kas sākotnēji ietekmējusi ekonomikas, bet vēlāk arī budžeta, sociālo un politikas jomu. Eiropas Savienībai ar palīdzību un sadarbību attīstības jomā jāveicina centieni samazināt izejvielu patēriņu, veicināt tehnoloģiju pārnesi un pārstrādes rūpniecību dabas resursu eksportētājās valstīs, lai ierobežotu negatīvo ietekmi uz vidi, vienlaikus sekmējot klimata pārmaiņu seku mazināšanu.

3.15

Šajā sakarā Busanas konferences rezultāti neliecina, ka ES būtu atbalstījusi īpašu vai stingru nostāju jautājumā par atbalstu tehnoloģiju nodošanai, mājokļu uzlabošanu klimata pārmaiņu apsvērumu dēļ, publisko pakalpojumu stiprināšanu; turklāt jāatzīst, ka ES rīcības efektivitāti kavē daudzie sponsorēšanas pasākumi un privātais finansējums, kas saistīts ar ekonomiskajām interesēm daudzvalstu vai starpvalstu līmenī (kas ir atzinīgi vērtējami kā zīme par spēcīgu privātā sektora iesaisti attīstības veicināšanā), kaut gan ES publiskā finansējuma daļa un ieguldījums joprojām veido aptuveni pusi no oficiālās attīstības palīdzības.

3.16

Starptautiskajā līmenī daži lielie uzņēmumi, kuri aktīvi darbojas infrastruktūras, būvniecības, ūdens, lauksaimniecības un pārtikas, enerģētikas u.c. jomās, iesniedz palīdzības saņēmēju valstu valdībām priekšizpētes dokumentus par īstenošanas iespējām, kurus izmanto, lai pārliecinātu potenciālos finansētājus un lai gūtu labumu no palīdzības saņēmēju valstu pienākuma ievērot pamattiesības un tās īstenot, iesakot uzņēmumu, kuram uzticēs vērienīga projekta īstenošanu. Taču palīdzības saņēmēju valstu valdību vai pašvaldību pārstāvji ne vienmēr sekmējuši to projektu īstenošanu, kuriem šie līdzekļi sākotnēji bija paredzēti, bet laiduši tos finanšu tirgos vai pārvirzījuši uz Eiropas finanšu tirgiem, noguldot tos “drošā vietā” privātos kontos.

3.17

Tāpēc Komiteja atbalsta mērķus cīņai ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un korupciju, kuros jāiekļauj arī cīņa ar tādu līdzekļu legalizāciju, kas iegūti no noziedzīgas darbības vai izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, no nelegālā vai piespiedu darba un bērnu darba. Tādējādi ES varētu panākt labāku saskaņotību ar citiem palīdzības donoriem.

3.18

Tāpēc Eiropas Savienībai noteikti jārosina dalībvalstis palielināt palīdzības apjomu, taču darot to saskaņoti un integrēti, apspriesties ar pilsonisko sabiedrību par šo mērķu lietderību, lai pārliecinātu dalībvalstis, ka attīstības palīdzība nav saistīta vienīgi ar dalībvalsts atpazīstamību un tirgu daļu, kā arī atbalstīt un sekmēt dažādu pilsoniskās sabiedrības organizāciju, sociālo partneru un dalībvalstu dialogu, iesaistot tajā vietējās un reģionālās pašvaldības; turklāt tas jādara gan ES robežās, gan ārpus tām.

4.1

Pēc Akras forumā 2010. gada septembrī saņemtā atbalsta pilsoniskās sabiedrības organizācijas pieņēma Stambulas principus attīstības efektivitātes jomā; šie principi izstrādāti pēc ilgas apspriešanās, kurā piedalījās vairāk nekā 70 valstis un nozares. Minētie principi ir pamats 2011. gada jūnijā pieņemtajam starptautiskajam regulējumam attīstības efektivitātes jomā, ar kuru nosaka kritērijus pilsoniskās sabiedrības organizāciju prakses interpretēšanai un saskaņošanai ar Stambulas principiem, pielāgojot tos vietējiem apstākļiem un nozaru situācijai. Šajā sakarā Komisija pieprasījusi Komitejai izstrādāt izpētes atzinumu, lai noskaidrotu, kāda varētu būt pilsoniskās sabiedrības līdzdalība attīstības politikā un attīstības sadarbības politikā strukturēta dialoga ietvaros (8).

4.2

Komiteja svarīgu nozīmi piešķir sagatavošanas darbam saistībā ar ANO Ilgtspējīgas attīstības konferenci, kas notiks 2012. gada jūnijā Riodežainero.

4.3

Šajā nolūkā Komiteja norāda uz secinājumiem un ieteikumiem savā atzinumā par tematu “ “Rio+20” konference: virzība uz “zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību” (9) un nesen izstrādātajā atzinuma papildinājumā “EESK nostāja par gatavošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencei par ilgtspējīgu attīstību (“Rio+20”)” (10)iekļauto vēstījumu.

4.4

ANO konferencē “Rio+20” pasaules līderiem jāpieņem konkrēts rīcības plāns, kurā būtu paredzēta Tūkstošgades mērķu īstenošanas pārbaude, virzība uz ilgtspējīgu attīstību un nabadzības izskaušanu (1. mērķis) atbilstīgi planētas kapacitātei.

4.5

EESK īpaši uzsver, ka nabadzības izskaušana, vispārējs nodrošinājums ar pārtiku, dzeramo ūdeni un ilgtspējīgiem energoresursiem jāizvirza par “Rio+20” darba kārtības galvenajām prioritātēm. Vidi saudzējošas vietējās lauksaimniecības veicināšanai jaunattīstības valstīs ir izšķiroša nozīme, lai apkarotu nabadzību un uzlabotu pārtikas nodrošinājumu; tas sekmē arī lauku reģionu saimniecisko labklājību.

4.6

Attiecībā uz privāto sektoru būtu jāpanāk sociālo partneru (darba devēju un darba ņēmēju organizāciju) un sociālā dialoga atzīšana daudzās partnervalstīs. Sociālajam dialogam ir izšķiroša nozīme, lai ekonomiskās, sociālās un vides attīstības mērķi, kā arī darba pamatstandartu ievērošana un sociālā taisnīguma veicināšana gūtu plašu demokrātisku atbalstu, kā tas noteikts Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmā (UNDP) un ANO Vides programmā (pāreja uz “zaļo” ekonomiku). Darba devēju un darba ņēmēju pārstāvji, īstenojot sociālo dialogu un taisnīgumu, piedalās efektīvu stratēģiju izstrādē sociālās, ekonomiskās un vides attīstības jomā, kā arī sekmē konfliktu atrisināšanu un sociālās situācijas stabilizēšanu.

4.7

Rosinot plaši izmantot uzņēmumu sociālās atbildības principus un līdzīgas iniciatīvas, ir svarīgi panākt, lai visi iesaistītie privātā sektora dalībnieki piemērotu ILO konvencijās noteiktos principus un darba standartus, kurus kontrolē atbilstoši ILO izveidotajai uzraudzības sistēmai. It īpaši starptautiskajiem uzņēmumiem, kas vienā vai otrā posmā gūst labumu, izmantojot publiskā sektora atbalstu, jāveic aktīvi pasākumi, lai ievērotu ANO programmā “Aizsargāt, ievērot un labot” noteiktos pamatprincipus uzņēmumiem un cilvēktiesībām”, ILO trīspusējo deklarāciju par principiem, kas attiecas uz daudznacionālajiem uzņēmumiem un sociālo politiku, ESAO pamatnostādnes starptautiskajiem uzņēmumiem, kā arī ANO Globālo līgumu (“Global Compact”). Tie var arī pielāgoties paraugpraksei, kas izveidojusies Starptautiskās Finanšu korporācijas (IFC) (Pasaules Bankas) un ILO sadarbībā darba pamatstandartu veicināšanai visos ražošanas ķēdes posmos.

4.8

Atbalsts privātajam sektoram var sekmēt attīstību, bet oficiālo attīstības palīdzību nevajadzētu izmantot, lai garantētu privātā sektora risku vai aizstātu publiskos pakalpojumus. Ar publiskā un privātā sektora partnerību (PPP), kas balstīta uz reālo vajadzību padziļinātu analīzi ilgtermiņā, jāpanāk riska taisnīga sadale sabiedrībā, ražoto preču un sniegto pakalpojumu pieejamība par pieņemamu cenu. Publiskā un privātā sektora partnerībā jāievēro daudzpusēja pieeja, tā nedrīkst būt līdzeklis, ar kuru privatizēt esošos, sniedzamos vai uzlabojamos publiskos pakalpojumus.

4.9

Tā kā sociālās ekonomikas uzņēmumi un organizācijas (ieskaitot kooperatīvus) ir nozīmīgi ilgtspējīgas attīstības jomas dalībnieki palīdzības saņēmējās valstīs, jānodrošina apspriešanās ar tiem, jāiesaista tie mērķu noteikšanā, kā arī jāsniedz atbalsts šo mērķu īstenošanā, tādējādi attīstot to kā palīdzības dalībnieku un palīdzības izmantošanas potenciālu.

4.10

Daudzās Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas valstīs, kuras patlaban klasificētas kā “valstis ar vidēju ienākumu līmeni”, nabadzība joprojām nav izskausta, ņemot vērā arvien lielāku plaisu starp bagātajiem un trūcīgajiem. Valstīs ar vidēju ienākuma līmeni joprojām dzīvo 75 % trūcīgo. Tas nozīmē, ka ģeogrāfiskajās programmās arī turpmāk jāīsteno mērķis veidot demokrātisku un taisnīgu sabiedrību, kurā ir stabili sociālie partneri.

4.11

Jebkurā gadījumā visām jaunattīstības valstīm jādod iespēja izmantot tematiskās programmas, kuras šim nolūkam ir jānostiprina. Tāpēc iecere orientēt palīdzību uz ne vairāk kā trim tematiem katrā valstī jāsaskaņo ar saņēmēju valstu valdībām un privātā sektora ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem, kā arī citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

4.12

Arī politiskā izvēle pakāpeniski pārtraukt atbalstu “bagātākajām jaunattīstības valstīm” jābalsta uz atbilstīgiem ANO tautas un sociālās attīstības rādītājiem, un tā jāīsteno ESAO starptautiskā konsensa ietvaros, lai novērstu iekšējās atšķirības.

4.13

Komiteja atbalsta mērķi sekmēt valsts līmeņa dalībnieku nozīmi un leģitimitāti partnervalstu budžeta procedūrā, un uzskata, ka efektīva faktiskas un pārbaudāmas informācijas izplatīšana attiecībā uz darbībām budžeta atbalstam var būtiski sekmēt palīdzības un Tūkstošgades mērķu īstenošanu. Tāpēc Komiteja atbalsta Komisijas centienus šajā jomā.