Prasība, kas celta 2012. gada 8. jūnijā — Fuhr/Komisija

(Lieta T-248/12)

2012/C 227/49

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Carl Fuhr GmbH & Co. KG (Heiligenhaus, Vācija) (pārstāvji –C. Bahr, S. Dethof un A. Malec, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza astoņus pamatus.

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka, pieņemot, ka prasītāja ir piedalījusies vienotā un saliktā pārkāpumā, ir pārkāpts LESD 101. pants. Īstenojot vienotu pieeju un novērtējumu attiecībā uz katra iesaistītā uzņēmuma rīcību un prettiesiski īstenojot vienveidīgu pieeju attiecībā pret visiem dalībniekiem, atbildētāja esot pārkāpusi savu pienākumu juridiski novērtēt katra iesaistītā uzņēmuma individuālo dalību pārkāpumā. Atbildētāja bez jebkāda juridiska pamata esot piedēvējusi prasītājai citu personu rīcību un tādējādi esot pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktā paredzēto nulla poena sine lege principu.

Otrkārt, prasītāja kritizē kļūdaino pieņēmumu, saskaņā ar kuru tā esot piedalījusies EEZ līmeņa pārkāpumā. Prasītāja neesot piedalījusies nevienā no daudzajām sanāksmēm un saziņā, kas tika veikta ārpus Vācijas. Turklāt tā nemaz neesot zinājusi par EEZ līmeņa pārkāpumu un, ņemot vērā visus apstākļus, tai nemaz nebija jābūt par to informētai.

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka nav izpildīts atbildētājas pienākums norādīt pienācīgu pamatojumu atbilstoši LESD 296. panta 2. punktam, veicot attiecīgo uzņēmumu individuālās dalības vispārēju, vienveidīgu novērtējumu.

Ceturtkārt, prasītāja norāda uz naudas soda nepareizu aprēķināšanu, ietverot tajā neatbilstošu apgrozījumu un tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu un 2006. gada pamatnostādnes naudas sodu aprēķināšanai. Tā kā prasītāja nav piedalījusies EEZ līmeņa pārkāpumā, atbildētāja varēja ņemt vērā vienīgi Vācijā realizēto prasītājas apgrozījumu. Turklāt atbildētāja neesot bijusi tiesīga ņemt vērā neatbilstošo apgrozījumu, kas realizēts ar vairumtirdzniecības klientiem, kuri atbilstoši līguma noteikumiem tirgoja attiecīgās preces vienīgi ārpus EEZ.

Piektkārt, prasītāja norāda uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kas pieļautas, aprēķinot tai uzlikto naudas sodu, un tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu un soda samērīguma ar izdarīto pārkāpumu principu, kas paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktā, lasot to kopā ar tās 48. panta 1. punktu. Prasītājai uzliktais naudas sods esot pārmērīgi augsts un nesamērīgs. Aprēķinot naudas sodu, atbildētāja it īpaši neesot novērtējusi prasītājas individuālo dalību ilguma, apmēra un intensitātes ziņā, kā arī nav ņēmusi vērā tās atbildību mīkstinošos apstākļus.

Sestkārt, prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, jo ir veikts pretrunīgs un nesaprotams prasītājai uzliktā naudas soda samazinājums pārāk mazā apmērā. Prasītājai uzliktā naudas soda samazinājumam neesot nekā kopīga ar visiem citiem dalībniekiem uzlikto naudas sodu samazinājumu apmēru, tas nostādot prasītāju stipri neizdevīgākā stāvoklī un nekādā ziņā neesot objektīvi pamatots.

Septītkārt, prasītāja apgalvo, ka, aprēķinot naudas soda pamatsummu, ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips. Atbildētāja visiem uzņēmumiem esot noteikusi vienādu naudas soda pamatsummas procentuālo apmēru, nekādā veidā neņemot vērā individuālās dalības apmēru, un tādējādi nostādījusi prasītāju stipri neizdevīgākā stāvoklī.

Astotkārt, prasītāja norāda, ka procedūras pārmērīgais ilgums un tas, ka tas nav ticis ņemts vērā naudas soda aprēķināšanā, ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta pārkāpums.