18.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/34

—

apstiprina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme, īstenojot bērnu nabadzības un ekspluatācijas apkarošanas pasākumus, uzsver to izšķirošo nozīmi marginalizācijas un sociālās atstumtības novēršanā; piekrīt, ka bērnu nabadzība ir daudzdimensionāls fenomens, kura risināšanā nepieciešama daudzdimensionāla pieeja, un ierosina, ka: uzlabojumi dažās nozīmīgās jomās, piemēram, minimālo ienākumu un minimālo kvalitātes standartu noteikšanā, var būt īpaši nozīmīgi bērnu nabadzības apkarošanā;

—

uzsver apmaksāta darba nozīmi, taču arī norāda, ka nodarbinātība viena pati negarantē izeju no nabadzības un ka ir nepieciešama turpmāka rīcība, lai apkarotu nodarbinātu personu nabadzību;

—

uzsver, ka visām dalībvalstīm jāatzīst, ka bērnu nabadzība un sociālā atstumtība nozīmīgi šķēršļi, kas jāpārvar, ja dalībvalstis vēlas sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus tādās jomās kā nodarbinātības līmenis un ieguldījumi pētniecībā, izstrādē, enerģētikā un ilgtspējīgā attīstībā;

—

pauž bažas, ka ekonomikas un finanšu krīzes un dažu dalībvalstu atbildes pasākumu rezultātā palielināsies gan absolūtā nabadzība, gan nodarbinātu personu nabadzība, gan jauniešu bezdarbs.

Ziņotāja

Doreen HUDDART kdze (UK/ALDE), Ņūkāslas pilsētas domes locekle

1.

atbalsta Komisijas ieceri 2012. gadā publicēt ieteikumu apkarot bērnu nabadzību un veicināt bērnu labklājību un atzinīgi vērtē iespēju ar šo perspektīvas atzinumu sniegt ieguldījumu, lai sekmētu Eiropas platformas cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību mērķu īstenošanu; atbalsta trīs ieteikumā aptvertās politikas jomas, proti, pietiekami līdzekļi, piekļuve pakalpojumiem un bērnu un jauniešu aktīva līdzdalība; atzīmē: lai gan ES valstu vadītāji politiskos paziņojumos ir uzsvēruši, cik svarīgi būtu bērnu nabadzību izvirzīt par prioritāru jautājumu, šiem paziņojumiem ne vienmēr visās ES dalībvalstīs ir sekojusi atbilstīga līdzekļu piešķiršana, rīcība, mērķi un pārraudzība;

2.

apstiprina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme, īstenojot bērnu nabadzības un ekspluatācijas apkarošanas pasākumus, un uzsver to izšķirošo nozīmi marginalizācijas un sociālās atstumtības novēršanā; piekrīt, ka bērnu nabadzība ir daudzdimensionāls fenomens, kura risināšanā nepieciešama daudzdimensionāla pieeja, un ierosina, ka uzlabojumi dažās nozīmīgās jomās, piemēram, minimālo ienākumu un minimālo kvalitātes standartu noteikšanā, var būt īpaši nozīmīgi bērnu nabadzības apkarošanā;

3.

vērš uzmanību uz to, ka bērnu nabadzība nav otršķirīga vai atvasināta problēma, kas izzudīs līdz ar ekonomisko izaugsmi (1); pastiprināta izaugsme laika posmā no 2000. līdz 2008. gadam būtiski neietekmēja bērnu nabadzības līmeni; bērnu nabadzība bija Eiropas sabiedrības kauna traips jau pirms krīzes, un Komiteja ir norūpējusies, ka dažu dalībvalstu pasākumi krīzes dēļ varētu neviļus palielināt bērnu nabadzību; atzīst, ka atsevišķas bērnu grupas ir pakļautas augstākam lielākas vai ārkārtējas nabadzības riskam, taču uzsver, ka paši bērni veido īpašu grupu sabiedrībā, kas bieži vien pakļauta lielākam nabadzības riskam nekā vispārējā sabiedrība;

4.

Viena no nabadzības definīcijām ir šāda:

“Var uzskatīt, ka indivīdi, ģimenes un iedzīvotāju grupas dzīvo nabadzībā, ja viņiem trūkst līdzekļu, lai iegādātos tādu pārtiku, piedalītos pasākumos un nodrošinātu dzīves apstākļus un ērtības, kas attiecīgajā sabiedrībā ir ierasti vai vismaz tiek plaši atbalstīti. Viņu līdzekļi ir daudz mazāki par tiem, kas ir vidējā indivīda vai ģimenes rīcībā, un tāpēc viņiem faktiski nav iespēju iekļauties ierastos rīcības modeļos, paražās un pasākumos” (2);

5.

norāda, ka visplašāk izmantotais nabadzības rādītājs dalībvalstīs un Eiropas Savienībā kopumā ir līmenis, kas “zemāks par 60 % no vidējiem mājsaimniecības ienākumiem”, tomēr uzskata, ka būtu jāizmanto virkne rādītāju absolūtās nabadzības noteikšanai un jāņem vērā tādi aspekti kā sociālā iekļaušana, piekļuve pakalpojumiem, izglītības līmenis un zīdaiņu mirstība, kā norādīts tautas attīstības indeksā (3); atzinīgi vērtē to, ka stratēģijā “Eiropa 2020” nabadzībai un sociālajai atstumtībai veltīta lielāka uzmanība, un piekrīt, ka sociālajai dimensijai vajadzētu būt šīs stratēģijas uzmanības centrā; vienlaikus atgādina, ka Eiropas Savienībā nabadzības riskam ir pakļauti 20 milj. bērnu;

6.

uzsver, ka nabadzība var atstāt postošas sekas uz bērnu dzīvi, viņu bērnības pieredzi un turpmākajām dzīves izredzēm; atzinīgi vērtē norādes, ka jautājums par bērnu nabadzības risināšanu ir viens no pamatiniciatīvas “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību” prioritātēm, tomēr pauž nožēlu, ka nav lielas apņemšanās minēto īstenot un ka iniciatīvā nav iekļauti konkrēti mērķi bērnu nabadzības jomā;

7.

atzinīgi vērtē apņemšanos 2012. gada jūnijā publicēt ieteikumu un paziņojumu par bērnu nabadzību un bērnu labklājību; atbalsta ierosināto satvaru ieteikumam par bērnu nabadzību un labklājību; šai sakarā atzīst, ka ir svarīgi iesaistīt bērnus, kas dzīvo nabadzībā, un atzinīgi vērtē aktīvas līdzdalības iekļaušanu minētajā satvarā; vienlaikus ierosina ieteikumā un paziņojumā uzsvērt humānās palīdzības organizāciju, piemēram, UNICEF, nozīmi un vietējo un reģionālo pašvaldību lomu tādu pakalpojumu sniegšanā, kas nodrošina, ka bērni ir pasargāti no nabadzības un ar to saistītās materiālās nenodrošinātības;

8.

norāda, ka pašreizējā finanšu krīze vissmagāk ir skārusi visneaizsargātāko mūsu sabiedrības grupu un fakti liecina, ka krīzes ietekmi nesamērīgi spēcīgi izjūt bērni un it sevišķi jaunieši (4) uzsverot, ka bērni no īpaši neaizsargātām iedzīvotāju grupām, tādām kā ielu bērni, viena vecāka ģimenes, lielas ģimenes, emigrantu ģimenes un mazākumtautību, piemēram, romu, ģimenes, ir pakļauti vēl augstākam marginalizācijas, nabadzības un sociālās atstumtības riskam; uzsver, ka, lai gan globalizācija un ciešāka valstu sadarbība var pozitīvi ietekmēt indivīdu dzīvi, šie ieguvumi tomēr bieži vien ir sadalīti nevienlīdzīgi; būtu jāveic pasākumi, lai neviens netiktu atstumts no minēto ieguvumu izmantošanas;

9.

atzīmē: lai gan ES politikā pēdējos gados daudz uzmanības pievērsts bērnu nabadzībai un ES valstu vadītāji pauduši atbalstošus politiskus paziņojumus, tomēr bērnu nabadzības apmērs tā rezultātā nav nozīmīgi samazinājies; uzsver, ka jautājuma risināšanai paustais politiskais atbalsts jāiedzīvina visās ES dalībvalstīs kā atbilstīga līdzekļu piešķiršana, rīcība un mērķi;

10.

uzsver apmaksāta darba nozīmi, taču arī norāda, ka nodarbinātība viena pati negarantē izeju no nabadzības un ka ir nepieciešama turpmāka rīcība, lai apkarotu nodarbinātu personu nabadzību (5);

11.

uzsver, ka visām dalībvalstīm jāatzīst, ka bērnu nabadzība un sociālā atstumtība ir nozīmīgi šķēršļi, kas jāpārvar, ja dalībvalstis vēlas sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus tādās jomās kā nodarbinātības līmenis un ieguldījumi pētniecībā, izstrādē, enerģētikā un ilgtspējīgā attīstībā;

12.

piekrīt, ka ir nepieņemami, ka vienā no bagātākajiem pasaules reģioniem 21. gadsimtā 20 miljonu bērnu dzīvo nabadzībā vai ir pakļauti šādam riskam un ka nabadzība nenozīmē vienīgi zemus ienākumus vai to pilnīgu trūkumu — tā nozīmē arī to, ka cilvēkam ir atņemta ietekme, cieņa, tiesības uz labu veselību, izglītību un mājokli, elementāra pašcieņa un spēja piedalīties sociālos pasākumos (6);

13.

uzsver, ka ANO Ģenerālā asambleja atzīst arī nabadzības, kas skar bērnus, īpašo raksturu. ANO turklāt uzsver, ka bērnu nabadzība nozīmē ne tikai naudas trūkumu. To var izprast tikai kā vairāku ANO Konvencijā par bērna tiesībām paredzēto tiesību noliegumu; minētajā Konvencijā atzītas katra bērna tiesības uz tādu dzīves līmeni, kāds nepieciešams bērna fiziskajai, intelektuālajai, garīgajai, tikumiskajai un sociālajai attīstībai (27. pants). Bērnu nabadzība lielākoties saistīta ar gadījumiem, kad tiek pārkāptas Konvencijā atzītās tiesības uz izdzīvošanu, aizsardzību, attīstību un līdzdalību;

14.

norāda: vairāki pētījumi liecina, ka bērnu nabadzības mazināšanā liela nozīme ir efektīvai politikai, kas virzīta uz līdzekļu pārdali ģimeņu ar bērniem interesēs. Visā ES sociālie maksājumi nabadzību mazina par vismaz 44 %;

15.

vēlas uzsvērt, ka jāuzlabo izpratne par izmaksu un ieguvumu priekšrocībām, ko nestu ieguldījumi bērnu nabadzības (7) un izmantošanas, sociālās atstumtības un plašākas sociālās nevienlīdzības apkarošanā; norāda uz ieguvumiem, ko plašākai sabiedrībai sniegtu lielāka vienlīdzība un mazāka marginalizācija, atstumtība un nabadzība sabiedrībā, un uzsver finanšu, ekonomiskās un sociālās priekšrocības, ko nestu agrīni ieguldījumi bērnos un ģimenēs (8);

16.

atbalsta Padomes 2011. gada 17. jūnija secinājumus “Bērnu nabadzības jautājuma risināšana un bērnu labklājības veicināšana”, kuros aicināts bērnu nabadzības apkarošanu noteikt par prioritāti; atbalsta Sociālās aizsardzības komitejas 2011. gada 15. februāra atzinumu, kurā mudināts bērnu nabadzības apkarošanu izvirzīt par prioritāti visās attiecīgajās jomās;

17.

piekrīt, ka šobrīd pieejams ievērojams datu apjoms par bērnu nabadzību Eiropas Savienībā; ar bažām norāda, ka bērnu nabadzības līmenis dalībvalstīs veido 11 % līdz 33 %, iesaka izmantot līdzekļus, lai izprastu, izplatītu un izmantotu šos pieejamos datus un lai dalībvalstis varētu dalīties paraugpraksē;

18.

pauž bažas, ka ekonomikas un finanšu krīzes un dažu dalībvalstu atbildes pasākumu rezultātā palielināsies gan absolūtā nabadzība, gan nodarbinātu personu nabadzība, gan jauniešu bezdarbs (9);

19.

uzsver, ka liela nozīme ir politikai, kuras mērķis ir pārtraukt no paaudzes paaudzē turpināto nabadzības ciklu. Lai to paveiktu, vajadzīga visaptveroša politika, kas ietver izglītības un sociālos pasākumus, kuru mērķis ir ne tikai nodrošināt vecāku nodarbinātību, bet kuru mērķgrupa ir tieši bērni;

20.

aicina Komisiju un dalībvalstis skaidrāk atzīt to, ka nabadzība ir dalīta atbildība un izaicinājums visai sabiedrībai kopumā, ko nedrīkst uzskatīt par stigmu vai to cilvēku neveiksmi, kuri ir nabadzīgi vai sociāli atstumti;

21.

atkārto Komisijai pausto aicinājumu nodrošināt, lai struktūrfondi paredzētu iespējas uzlabot sociālos mājokļus, tādējādi stiprinot to lomu sociālās iekļaušanas politikā un apstiprinot, ka sabiedrisko pakalpojumu sniegšana sociālo mājokļu jomā jānosaka dalībvalstu līmenī;

22.

piekrīt, ka nabadzības samazināšanas un novēršanas nolūkā vajadzīga vispusīga un integrēta pieeja, kas ietver dažādu grupu vajadzības un specifiskās grūtības;

23.

atbalsta uzskatu, ka nabadzība ienākumu trūkuma dēļ ir viens no vislabāk redzamajiem sociālās maznodrošinātības aspektiem, kas bērnus ietekmē savādāk nekā pieaugušos (10); taču tas ir tikai viens no daudzajiem bērnu nabadzības faktoriem, kuri jāņem vērā; piekrīt, ka trūkst izpratnes par minimālajiem standartiem, kas ir vajadzīgi, lai varētu panākt bērnu tiesību ievērošanu; aicina ES un dalībvalstis izvērtēt iespēju risināt minēto problēmu tādās svarīgās jomās kā ienākumu atbalsts, piekļuve pakalpojumiem un bērnu līdzdalība;

24.

norāda, ka valstīs, kuras sociālajiem pabalstiem tērē visvairāk līdzekļu, parasti ir viszemākie bērnu nabadzības rādītāji; piekrīt tam, ka dalībvalstīm starppaaudžu solidaritātes vārdā nepieciešamības gadījumā būtu jāapsver iespēja paaugstināt bērnu pabalstus, atzīstot bērnības izšķirošo nozīmi un sniedzot ieguldījumu Eiropas nākotnē;

25.

atzinīgi vērtē priekšlikumu izstrādāt pamatnoteikumus par vispārēju pienācīgu minimālo ienākumu nodrošināšanu visiem bērniem, ņemot vērā mājsaimniecības — gan vecāku, gan bērnu —ienākumus kopumā;

26.

uzsver, ka liela nozīme ir preventīvai valsts politikai, kas iegulda saprātīgā bērnu labklājības politikā, kura nevis koncentrējas uz viņu sociālās atstumtības un nabadzības sekām, bet gan atbalsta tādu pilntiesīgu indivīdu audzināšanu, kuri spēj iekļauties sabiedrībā un darba tirgū;

27.

atkārtoti uzsver citu līdzekļu, kas nav pabalsti, nozīmi; vecāku līdzdalība darba tirgū var palīdzēt mazināt bērnu nabadzību vienīgi tad, ja algas ir tam atbilstošas un ja ir iespējams saskaņot vecāku dažādos darba modeļus; aicina dalībvalstis atzinīgi atbalstīt priekšlikumu pievienot dokumentam ieteikumu par tiesību aktu izstrādi par pienācīgu ienākumu līmeni un par “pienācīga” darba nodrošināšanu (11) un ierosina šajā ieteikumā iekļaut arī tiesību aktus par nodarbinātības aizsardzību; tomēr uzsver, ka atsevišķiem cilvēkiem nav piekļuves darba tirgum un viņi nespēj strādāt un ka tas jāņem vērā, piešķirot pabalstus;

28.

atzīst, ka vispārēji bērnu pabalsti ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā sniegt ienākumu atbalstu ģimenēm ar bērniem, un ka tie būtu jāpiešķir kopā ar mērķtiecīgiem pabalstiem visnabadzīgākajām personām (12);

29.

aicina precizēt jēdzienu “pietiekami” un aicina dalībvalstis un Komisiju vienoties par ES standartiem vai metodoloģiju, kā noteikt bērna izmaksas un definēt pietiekamus līdzekļus bērnu nabadzības novēršanai un apkarošanai; ierosina definīcijas izstrādē ņemt vērā šādus apsvērumus: pienācīgi līdzekļi kam, pienācīgi līdzekļi cik ilgam laikam un kurš nosaka, kas ir pienācīgi līdzekļi (13);

30.

stingri atbalsta ierosinājumu, ka dalībvalstis, pabalstu sistēmā paaugstinot prasības un izmantojot sankcijas, jāaicina būt ļoti piesardzīgām, lai nepieļautu bērnu sodīšanu un nepamestu viņus bez nepieciešamajiem līdzekļiem; atzīmē, ka šī pieeja bieži vien palielina nabadzībā dzīvojošu ģimeņu un bērnu stigmatizāciju un nostiprina uzskatu, ka nabadzība ir personīgu neveiksmju vai rakstura trūkumu rezultāts; norāda, ka ekonomikas krīzes dēļ daudzās dalībvalstīs būtiski pieaudzis bezdarbs un dzīves dārdzība, bet mājsaimniecību ienākumi nav palielinājušies; uzsver, ka konsultāciju pakalpojumi var būtiski palīdzēt palielināt mājsaimniecību ienākumus; atzīmē, ka dažās dalībvalstīs šādu pakalpojumu sniegšana var būt apdraudēta;

31.

piekrīt, ka bērnu un sabiedrības labklājībai ļoti nozīmīgs ir vecāku darba un privātās dzīves līdzsvars, jo bērnu attīstību var kavēt gan nabadzība ienākumu trūkuma dēļ, gan arī laika trūkums; piekrīt, ka pieaugušo dzīvi un bērnu attīstību negatīvi var ietekmēt situācija, ja vecākiem ir nestabils darbs, netipisks darba laiks vai zemu atalgots darbs (14);

32.

atzinīgi vērtē faktu, ka uzsvars likts uz to, lai nodrošinātu, ka visiem bērniem izšķirošā viņu attīstības posmā ir piekļuve labas kvalitātes pakalpojumiem, un norāda, ka veselības aprūpe, izglītība, atbalsts audzināšanai un ģimenei, mājoklis un aizsardzība ir galvenie pakalpojumi, kurus pārsvarā sniedz vietējās un reģionālās pašvaldības;

33.

atzīst, ka liela nozīme ir agrīnai pirmsskolas izglītībai un bērnu aprūpei, kā arī agrīnās pirmsskolas aprūpes pakalpojumu kvalitātei; uzsver, ka bērnībā un pusaudža gados (un it sevišķi t.s. kritiskajos brīžos (15)) efektīvi un laicīgi sniegts atbalsts var nozīmīgi pozitīvi ietekmēt bērna attīstību; atzīmē, ka daži vietējo un reģionālo pašvaldību sniegtie pakalpojumi ir ārkārtīgi svarīgi bērnu labklājības uzlabošanai, bet daudzās dalībvalstīs taupības programmas apdraud to pastāvēšanu (16);

34.

atzinīgi vērtē priekšlikumu stiprināt izglītības lomu, lai nepieļautu un pārvarētu nabadzības apburto loku, likvidējot visus finanšu šķēršļus izglītībā, nodrošinot vienlīdzīgas iespējas un sniedzot nepieciešamo papildu atbalstu, lai kompensētu iespējamos nelabvēlīgos apstākļus; atzīst nozīmību, kāda ir vienlīdzīgai piekļuvei ar izglītību saistītiem pakalpojumiem, ko pastāvīgi sniedz vietējās un reģionālās pašvaldības, piemēram, skolas brīvpusdienas, bezmaksas grāmatas un mācību materiāli, finansiāls atbalsts dalībai skolas ekskursijās un kultūras pasākumos bērniem no ģimenēm ar maziem ienākumiem un ģimenēm, kurām draud nabadzība;

35.

uzsver, ka bērnu nabadzības apkarošanā liela nozīme var būt bērnu aprūpes struktūrām. Tās bērnam dod iespēju rosinošai saskarsmei ar citiem bērniem un bērnu aprūpes darbiniekiem. Tādējādi var uzlaboties bērnu kognitīvā, valodiskā, emocionālā un sociālā attīstība un, šķiet, ka tam ir ilgstoša ietekme;

36.

uzsver nabadzības iespējamo graujošo ietekmi uz bērnu veselību (17); pauž bažas, ka saskaņā ar Komisijas paziņojumu par nevienlīdzību veselības jomā nepietiekama uzmanība pievērsta bērnu piekļuvei veselības aprūpei, turklāt ir novērojams vispārējs izpratnes trūkums par problēmu, kā arī nevienlīdzības mazināšanai veselības aprūpes jomā nav noteikta pietiekama politiskā prioritāte un nav pausta atbilstoša apņemšanās; ierosina ieteikumā un paziņojumā uzsvērt, cik nozīmīgi ir uzlabot bērnu veselību, tostarp garīgo veselību; piekrīt, ka papildus vispārējiem pasākumiem samazināt veselības jomā vērojamo nevienlīdzību jāievieš īpaši uz bērniem vērsti pasākumi un ka nabadzīgajiem iedzīvotājiem un sociāli atstumtajām grupām, tostarp visiem bērniem, jānodrošina vispārēja piekļuve veselības aprūpei;

37.

piekrīt bažām par to, ka vides problēmas, piemēram, piesārņojums, satiksme, piesārņota zeme vai apšaubāmas kvalitātes dzeramais ūdens bieži vien nesamērīgi lielā apjomā skar nabadzībā dzīvojošos bērnus; atzinīgi vērtē ierosinājumu pielikt visas iespējamās pūles, lai nepieļautu nabadzībā dzīvojošo bērnu nonākšanu geto rajonos un viņu sociālo atstumšanu un lai veicinātu sociālo daudzveidību mājokļu jomā; atzinīgi vērtē priekšlikumu plānošanā iekļaut bērnus, viņu ģimenes un kopienas; iesaka, ņemot vērā bērnu tiesību lielo nozīmi, ieteikumā apsvērt iespējas ieviest minimālos standartus bērnu mājokļiem;

38.

piekrīt, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka bērnus nenošķir no ģimenēm tāpēc, ka tām trūkst līdzekļu bērnu aprūpei, un atzīst, ka garantēti pienācīgi līdzekļi nodrošinātu, ka tas nenotiek; brīdina nepalielināt nabadzības stigmatizēšanu, nabadzību pārāk cieši saistot ar vardarbību ģimenē, un uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir nozīmīga loma bērnu aizsardzībā;

39.

stingri atbalsta uzsvaru, kas ierosinātajā ieteikumā likts uz bērnu un jauniešu aktīvu līdzdalību; piekrīt, ka ir šķēršļi, kas liedz visiem bērniem piedalīties, un ka tie ir vēl jo lielāki tiem bērniem, kas dzīvo nelabvēlīgos apstākļos, un ka tradicionālie apspriešanās veidi varētu tos nesasniegt, tomēr aktīvas līdzdalības pieeja ir jāpopularizē gan ģimenēs, gan kopienās, gan NVO un privātajā sektorā, tādējādi stimulējot visas sabiedrības iesaisti;

40.

ierosina noteikt, ka bērnu līdzdalībā būtu jāietver šādas iespējas: piedalīties un ietekmēt to lēmumu pieņemšanu, kas ietekmē viņu dzīvi; piedalīties sporta un atpūtas pasākumos, lai uzlabotu veselību, sociālo dzīvi un personisko izaugsmi; kā arī piedalīties kultūras pasākumos, lai veidotu prasmes, veicinātu izpratni par kultūrām un to dažādību nolūkā veidot iekļaujošāku un mazāk diskriminējošu sabiedrību;

41.

aicina dalībvalstu valdības un vietējās un reģionālās pašvaldības savas kompetences robežās darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu vajadzīgos apstākļus bērnu un jauniešu aktīvai līdzdalībai, veidojot atbilstīgu vidi izglītībai, attīstībai un brīvā laika pavadīšanai un piedāvājot daudzveidīgas iespējas;

42.

piekrīt, ka viens no šķēršļiem bērnu nabadzības apkarošanā ir sabiedrības un politiskās izpratnes trūkums par šo jautājumu un tā ietekmi uz bērniem, viņu ģimenēm un sabiedrību kopumā; ir nobažījusies, ka šo situāciju pasliktina tas, ka plašsaziņas līdzekļos nabadzība tiek atspoguļota maz un dažkārt ar negatīvu nokrāsu, ka trūkst informētības par bērnu tiesībām vai atbalsta tām, turklāt trūkst ilgtermiņa redzējuma un pūliņi tiek vērsti uz īstermiņa panākumu gūšanu vēlēšanās (jaunieši nav vēlētāji); atzīmē, ka daudzās valstīs uzmanības pievēršana bērnu jautājumam vai bērna kā pilntiesīgas personas uztveršana neietilpst politiskajā kultūrā;

43.

izceļ gan vietējo un reģionālo pašvaldību paveikto, gan to iekšienē veikto darbu, kura mērķis ir nodrošināt bērnu iesaisti lēmumu pieņemšanas procesos par jautājumiem, kas skar viņu dzīvi; tomēr vēl ir daudz jāizdara, lai garantētu bērnu tiesības tikt uzklausītiem saistībā ar viņiem būtiskiem jautājumiem, kā atzīts ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 12. pantā;

44.

iesaka pamatiniciatīvā “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību” par prioritāti noteikt īpašu mērķi saistībā ar bērnu nabadzību, kā arī pieņemt visaptverošu stratēģiju bērnu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, iekļaujot šajā stratēģijā valsts, reģionālo un vietējo līmeni un pielāgojot to stratēģijai “Eiropa 2020”, un turklāt izstrādāt uzraudzības sistēmu, kuras pamatā būtu piemēroti kritēriji un kura būtu sasaistīta arī ar UNCRC ziņošanas mehānismu;

45.

atkārtoti uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāizstrādā īpaši ziņojumi par bērnu nabadzību, un ierosina paredzēt izstrādāt diagnostikas līdzekli riska un grūtību situāciju un to smaguma novērtēšanai, kā arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām ieteikt izmantot šo instrumentu un ziņojuma sniegšanu iekļaut dalībvalstu ziņošanas pienākumos saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”; uzsver, ka RK 2011. gada 19. aprīlī rīkotajā zibensaptaujā daudzi respondenti pozitīvi vērtēja iespēju nākotnē reģionālajās programmās noteikt obligātas prioritātes, jo tādējādi vietējā, reģionālajā un valstu līmenī nabadzības un sociālās atstumtības jautājumam tiktu veltīta lielāka uzmanība;

46.

iesaka struktūrfondu līdzekļu piešķiršanā ņemt vērā to projektu un pakalpojumu nozīmi, kas paredzēti bērnu nabadzības apkarošanai, bērnu un viņu ģimeņu labklājības veicināšanai, jo īpaši attiecībā uz nepilngadīgajiem vai jauniešiem, kuri cieš no fizisku vai garīgu spēju traucējumiem, ekspluatācijas, narkomānijas, imigrācijas, noziedzības vai jebkādiem citiem faktoriem, kas palielina viņu neaizsargātību, kā arī uzlabo šādu bērnu un viņu ģimeņu līdzdalību un apkaro negatīvo priekšstatu par nabadzību un tās stigmatizāciju;

47.

iesaka aktīvi iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, kurām ir izšķiroša nozīme valstu un ES politikas īstenošanā vietējā līmenī, lēmumu un politikas jomu izstrādē saistībā ar atbalstu ģimenēm, pakalpojumu sniegšanu un bērnu un jauniešu aktīvu līdzdalību;

48.

labākās prakses piemēru apmaiņas nolūkā iesaka Komisijai izvērst un uzturēt pastāvīgu dialogu ar RK un piešķirt līdzekļus, lai RK sadarbībā ar tādām organizācijām kā Eurocities un Eurochild varētu publicēt ziņojumus, kuros bērnu nabadzības risināšanas jomā dokumentēti veiksmīgi projekti, ko dalībvalstīs īstenojušas vietējās un reģionālajās pašvaldības.