2.9.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 259/13

—

aicina nostiprināt ES politikas pamatnostādnes un pieņemt jaunus regulējošus ES instrumentus, ar kuriem katra dalībvalsts katrā no ūdens resursiem atkarīgā darbības jomā noteiktu skaidrus un precīzus efektivitātes nodrošināšanas mērķus katram sateces baseinam;

—

aicina direktīvā par ēku energoefektivitāti iekļaut Komisijas iniciatīvu par ūdens efektīvu izmantošanu ēkās (Water Efficiency in Building), vienlaikus nodrošinot iespēju to selektīvā veidā attiecināt uz ģeogrāfiskiem rajoniem, kuri cieš no ūdens trūkuma;

—

aicina pieņemt tādus tiesību aktus, ar kuriem noteiktu Eiropā saskaņotus kvalitātes līmeņus, kas katrā no dažādajām darbības jomām garantētu pareizu ūdens savākšanu un otrreizēju izmantošanu, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu dažādās īpatnības;

—

aicina reģionālās un vietējās pašvaldības uzskatīt apzinātu riska pārvaldību par visefektīvāko reaģēšanas instrumentu ekstremālu parādību gadījumos. Turpmākie ieguldījumi, kas paredzēti minēto parādību seku likvidēšanai, prioritārā kārtā jānovirza “zaļās infrastruktūras” veidošanai;

—

norāda uz reģionālo un vietējo pašvaldību svarīgo lomu vides datu apkopošanā un ierosina pārveidot pašreizējo Eiropas Sausuma novērošanas centru par Eiropas Ūdens novērošanas centru;

—

ierosina, citstarp, saistībā ar Direktīvā 2000/60/EK izvirzītajām prasībām, ūdens resursu ilgtspējīgā apsaimniekošanā līdz 2020. gadam sasniegt šādus konkrētus un pārbaudāmus mērķus: 1) palielināt par 20 % ūdens resursu ietaupījumu visās lietošanas jomās, 2) palielināt par 20 % upju baseinu skaitu, kuros, piemēram, lai mazinātu plūdu risku, tiek īstenoti dabas atjaunošanas pasākumi, 3) palielināt par 20 % tā ūdens apjomu, kas pašlaik tiek atkārtoti izmantots un/vai pārstrādāts lauksaimniecībā un rūpniecībā. Tādēļ Komiteja cer uz Pilsētu mēru pakta tiešu līdzdalību.

Ziņotājs

Nichi VENDOLA kgs (IT/PSE), Apūlijas reģiona priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

ES prezidentvalsts Ungārijas 2010. gada 29. oktobra vēstule

1.

pauž gandarījumu, ka ES prezidentvalsts Ungārija konsultējās ar RK par tematu “Reģionālo un vietējo pašvaldību loma ilgtspējīgas ūdens resursu apsaimniekošanas veicināšanā” un cer, ka nākotnē tā tiks plašāk iesaistīta politisko lēmumu pieņemšanā un programmu izstrādē ilgtspējīgas ūdens resursu apsaimniekošanas jomā, jo Komiteja ir to dalībnieku pārstāvības struktūra, kuru institucionālais uzdevums ir minēto lēmumu īstenošana un vispārīgāk — dabas resursu aizsardzība, ņemot vērā to lomu ilgtspējīgu attīstības modeļu noteikšanā;

2.

atbalsta ANO 2010. gada 28. jūlija rezolūciju, kurā tiesības uz ūdeni ir pasludinātas par universālām, neaizskaramām cilvēktiesībām, kas ir tiesību uz dzīvību dabīgs un konsekvents turpinājums: “recognizes the right to safe and clean drinking water and sanitation as a human right that is essential for the full enjoyment of life and all human rights” (1) (atzīst tiesības uz drošu un tīru dzeramo ūdeni un sanitāriju par cilvēktiesībām, kas ir svarīgas, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi un pilnībā izmantotu visas cilvēktiesības);

3.

uzskata, ka ūdens resursi, kas ir ierobežots un dzīvo būtņu un dabas ekosistēmu izdzīvošanai būtisks cilvēces mantojums, nav pakļauti tirgus loģikai un konkurences noteikumiem, jo ikviena cilvēka apzinātam pienākumam jābūt cieņpilnai attieksmei pret šo labumu un tā aizsardzībai, nodrošinot to nākamajām paaudzēm;

4.

atzīst ūdens ekoloģisko un ētisko dimensiju un tāpēc atzīst katras morāles kopienas (dzīvas vai nedzīvas) tai raksturīgo tiesību ievērošanu saistībā ar ūdens vajadzībām; uzskata, ka ir jānosaka uz līdzdalību orientēti ūdens resursu apsaimniekošanas, kas ir būtisks vispārējas nozīmes sabiedrisks pakalpojums, modeļi, kuri nodrošinātu tās pilnīgu ilgtspēju un saskaņotu iekļaušanos citās politikas jomās saistībā ar ilgtspējīgu attīstību;

5.

vietējās un reģionālās pašvaldības ir atbildīgas par publiskās telpas pārvaldīšanu. Tas nozīmē, ka tās atbild par politikas jautājumiem, kas ir svarīgi ilgtspējīgai ūdens apsaimniekošanai, piemēram, par teritoriālo plānošanu, infrastruktūru, mobilitātes politiku, atļauju izsniegšanu, lauksaimniecību un ainavu pārvaldību, pielāgošanos klimata pārmaiņām, aizsardzību pret plūdiem, kā arī tūrismu. Turklāt vietējās un reģionālās pašvaldības atbild par politikas jomu sinerģiju un tādējādi tām ir jādarbojas integrētā veidā, ņemot vērā teritoriālās plānošanas kontekstu, kas ietver arī reģionu pienācīgu sociālo un ekonomisko attīstību. Vairākās Eiropas valstīs pašvaldības ir atbildīgas par sabiedrības apgādi ar ūdens resursiem un par notekūdeņu apsaimniekošanu. Tāpēc ir būtiski, lai vietējās un reģionālās pašvaldības būtu cieši iesaistītas turpmākajā Eiropas ūdens resursu politikā;

6.

piekrīt, ka ES jāsāk jauns pārdomu posms par ūdens resursu jautājumu, un pauž cerību, ka vietējās un reģionālās pašvaldības tieši un aktīvi iesaistīsies pašreizējo (Ūdens pamatdirektīva, Gruntsūdeņu direktīva, Plūdu riska pārvaldības direktīva, Stratēģija ūdens trūkuma un sausuma gadījumiem) vai izstrādes posmā esošo (priekšlikumi un mērķi saistībā ar ES pielāgošanos klimata pārmaiņām) direktīvu un stratēģiju pārskatīšanā, koordinācijā un saskaņošanā, sākot jau ar Eiropas ūdeņu aizsardzības projekta izstrādi, lai nodrošinātu plašu sabiedrības līdzdalību;

7.

uzskata, ka sakarā ar pieaugošo antropogēno spiedienu uz ūdens resursiem, ko papildina situāciju pasliktinošie blakusefekti (ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības izzušana, samazināta mitruma saglabāšanas spēja, augsnes kvalitātes pasliktināšanās, kā arī klimata pārmaiņas u.c.), izmantojot integrētu, nevis vairs nozaru pieeju, ir jāveic apsaimniekošanas un aizsardzības pasākumi, kas aptver virkni ES politikas jomu attiecībā uz ūdeni, enerģētiku, lauksaimniecību, transportu, atkritumiem, tūrismu, cīņu ar klimata pārmaiņām un pielāgošanos tām;

8.

cer, ka dalībvalstis ar reģionālo un vietējo pašvaldību atbalstu izstrādās skaidru ūdens cenu politiku, ievērojot valstu un vietējās prerogatīvas un ņemot vērā atšķirīgos ģeogrāfiskos un klimatiskos apstākļus, kā arī attiecīgus sociālos un vides aizsardzības aspektus. Tādai politikai jābalstās ne vien uz principu “maksā piesārņotājs”, kas jau ir iekļauts Ūdens pamatdirektīvā (2000/60), bet arī, izmantojot progresīvu tarifu un kur tas ir nepieciešams, uz principu “izšķērdētājs maksā”, jo tā piemērošana ļauj atjaunot vides izmantošanu. Šāds pasākums, ja to atbalsta atbilstīga vides izglītības kampaņa, sekmē patērētāju apzinīgāku attieksmi pret ūdens resursiem saistībā arī ar ļoti piesārņojošu vielu izmantošanu (piemēram, zāļu, kosmētikas, pesticīdu u.c. atliekas) un varētu būt sākums kopumā arī ekonomiskajā aspektā efektīvākai un iedarbīgākai resursu apsaimniekošanai;

9.

atzīst, ka zinātnes atziņām un tehnoloģiskajiem jauninājumiem ir svarīga loma ūdens cikla apsaimniekošanas novatoriskas prakses noteikšanā, un tā ir svarīgs jaunu infrastrukturālu pasākumu plānošanas pamatelements. Pētniecība un inovācija var būt arī nozīmīgs izaugsmes un nodarbinātības virzītājspēks videi labvēlīgā rūpniecībā;

10.

ūdens problemātika jāskata plašākos ietvaros. Tā aptver ne tikai ūdens trūkumu un plūdus, bet arī citus ar ūdeni saistītus klimata pārmaiņu izraisītus apdraudējumus, ne tikai jau zināmas problēmas, piemēram, nokrišņu intensitāti un jūras līmeņa celšanos, bet arī vēl nezināmas problēmas;

11.

uzsver, ka pašreizējās debatēs par klimata pārmaiņām ūdens resursi vēl netiek uzskatīti par ekosistēmas pamatelementu, kura saglabāšana un aizsardzība ir svarīgs pamata priekšnosacījums katram pasākumam, kas vērsts uz klimata pārmaiņu novēršanu un pielāgošanos tām, un apstiprina reģionālo un vietējo pašvaldību vēlmi uzņemties atbildīgu un konstruktīvu lomu saistībā ar klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanas pasākumu noteikšanu un ieviešanu (2);

12.

apzinās, ka klimata pārmaiņu ietekmei uz hidroloģisko līdzsvaru būs nozīmīgas sociālas un ekonomiskas sekas visā ES, kuras izpaudīsies kā ekstremālu parādību intensitāte un biežums un kuru ierobežošanai vajadzīga integrēta un solidāra pieeja, kas aptver ne tikai iesaistīto struktūru vai nozaru ģeogrāfisko, ekonomisko un sociālo aspektu, bet arī visu Kopienas politikas jomu klāstu. Tādēļ jāpastiprina zinātniskā sadarbība ES, valstu un reģionālajā līmenī, lai izpētītu cēloņu un seku likumsakarības, kas izraisa ekstrēmus klimatiskos apstākļus (plūdus un sausuma periodus) Eiropā;

13.

apzinās, ka klimata pārmaiņas izraisa dažādas sekas ūdens resursu jomā ES reģionos. Tādēļ ūdens problēmas, kas jārisina dažādos Eiropas Savienības reģionos, ir visai atšķirīgas gan kvantitātes ziņā (ūdens pārmērība vai trūkums), gan saistībā ar gadalaikiem, kuros problēmas rodas (pavasara plūdi vai vasaras sausums). Pielāgošanās pasākumiem, kuros ņemti vērā dažādi ES reģionu ģeogrāfiskie, ekonomiskie un sociālie apstākļi, jābūt elastīgiem, un tie jāīsteno, stingri piemērojot subsidiaritātes principu (3);

14.

apzinās, ka klimata pārmaiņas izmainīs un noteiks, lai gan atšķirīgā mērā, ūdens resursu pieejamību Eiropas reģionos, un tā rezultātā radīsies jauni, pastiprināti konflikti starp dažādiem lietotājiem, kā arī, iespējams, palielināsies migrācija, it īpaši vistālākajos reģionos, kas atrodas ļoti neaizsargātos ģeogrāfiskos apgabalos;

15.

atzinīgi vērtē ES saistības starptautiskajā politikā cīņai ar klimata pārmaiņām, kuras izraisa antropogēni faktori, un uzskata, ka ūdens resursu pareiza apsaimniekošana ir vajadzīgs un efektīvs instruments, lai panāktu CO2 emisiju samazināšanu un veicinātu ilgtspējīgas izaugsmes modeļus, kas sekmē dabas un enerģētisko resursu efektīvu izmantošanu;

16.

uzskata, ka prognozējamās ūdens pieejamības uzticamu novērtējuma procedūru izstrāde ir kognitīvais elements, kas ir vajadzīgs Eiropas ūdens un vides politikas pareizai izstrādei, un apzinās, ka rezultāti, kas iegūti, izmantojot kontinenta mērogā piemērotos klimata modeļus, ir jāapvieno ar reģionāla un vietēja mēroga hidroloģisko modeļu rezultātiem;

17.

aicina ES un dalībvalstis palielināt tīras enerģijas (green power) ražošanu, veicot katru lietderīgu pasākumu, lai izveidotu hidroelektrostacijas bez CO2 emisijām tur, kur to ļauj morfoloģiskie un vides apstākļi, jo sevišķi ekoloģiskais līdzsvars un Ūdens pamatdirektīvas prasības, kā arī tautsaimnieciskie apstākļi un piemērotība kuģošanai;

18.

aicina ES un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai ierobežotu ūdens termisko piesārņošanu un pēc iespējas samazinātu ūdens izmantošanu dzesēšanai rūpnieciskās un enerģētiskās iekārtās, īpaši tad, ja tas rada problēmas, kas saistītas ar ūdens pieejamību, bioloģisko daudzveidību vai sabiedrības veselības aizsardzību;

19.

attiecībā uz pasākumiem, ar kuriem mazina ūdens krīzes sekas, uzskata: tikai tur, kur pieprasījums aptuveni atbilst pieejamajiem resursiem, jaunus ieguldījumus reģiona ūdens infrastruktūrās varēs uzskatīt par pielāgošanās pasākumiem, jo jauni un dažādi tehniskie un apsaimniekošanas risinājumi, kas atbilst vietējiem apstākļiem, var palielināt ūdens pieejamību bez papildu ūdens ieguves;

20.

apzinās reģionālo un vietējo pašvaldību lomu izpratnes veicināšanā par to, cik būtiska nozīme ir ūdens ciklam, kas ir ūdens resursu apsaimniekošanas stratēģiju pamatelements, lai izstrādātu efektīvus un vispārpieņemtus risinājumus saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām un sekmētu dažādu vietējā līmeņa struktūru pieredzes apmaiņu;

21.

uzskata, ka ūdens resursu apsaimniekošana būs efektīvāka, ja pasākumu un darbību plānošanu īstenos kā procesu, kurā ir izvirzīti daudzi mērķi, ir ņemti vērā dažādi tieši vai daļēji ieinteresētie dalībnieki un kura pamatā ir ūdens resursu publiskā labuma, taisnīguma, vides kvalitātes, sabiedrības veselības, ūdens sociālās nozīmes un sociālās drošības princips;

22.

apzinās, ka ūdens resursu pareiza izmantošana atbilstīgi vides ētikai ir panākama, piemērojot labākos paņēmienus attiecībā uz ūdens ieguvi, sadali un izmantošanu, kur tie ir pieejami un ekonomiski realizējami; tādējādi, izmantojot stabilu un elastīgu apsaimniekošanas modeli, vidējā termiņā tiktu nodrošināts līdzsvars starp vides prasībām un ekonomiskās un sociālās attīstības prasībām;

23.

aicina nostiprināt ES politikas pamatnostādnes un pieņemt jaunus regulējošus ES instrumentus, ar kuriem katra dalībvalsts katrā darbības jomā (sadzīvē, rūpniecībā, lauksaimniecībā, zivkopībā, akvakultūrā, tūrismā un hidroelektroenerģijā) noteiktu skaidrus un precīzus efektivitātes nodrošināšanas mērķus katram sateces baseinam;

24.

uzskata, ka ūdens resursu izlietošanas plānošana, kas jāīsteno, izmantojot sateces baseinu apsaimniekošanas plānus, lai gan ar atšķirīgām prioritātēm attiecībā uz īstenošanas termiņiem atkarībā no dažādu dalībvalstu īpatnībām, ir neaizstājams process, kurā vietējās un reģionālās pašvaldības var veidot sinerģijas atbilstoši solidaritātes un ilgtspējas principiem un saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu, tādējādi pildot pēc iespējas lielāku skaitu vides funkciju, ilgtermiņā nezaudējot atražošanas spēju un negatīvi neietekmējot piekļuvi leģitīmai un aizsargājamai izmantošanai;

25.

uzskata, ka ūdens pārvade starp sateces baseiniem, par prioritāti nosakot pārvadi starp sateces baseiniem dalībvalsts iekšienē, jāuzskata par daļu no kompleksas reģionālās apsaimniekošanas stratēģijas, kura jāizstrādā atbilstoši ūdens, hidroģeoloģiskajai, vides un sociālekonomiskajai ilgtspējai, kuras mērķis ir ierobežota labuma taisnīgs sadalījums un par kuru ir jāveic padziļināts ietekmes novērtējums;

26.

uzskata: lai pareizi izstrādātu stratēģijas par pielāgošanos augošajam ūdens pieprasījumam un reģionālajām īpatnībām, ir svarīgi pazīt ūdens sistēmas kopumā, sākot ar dabīgo ūdenstilpņu hidroloģisko dinamiku līdz pat ieguves, pārvades un izmantošanas sistēmu efektivitātes novērtēšanai;

27.

aicina ES daudzgadu finanšu plāna (2013–2020) ietvaros pieņemt jaunas ieguldījumu programmas, kas, dodot priekšroku ilgtermiņa pasākumiem, ļauj dalībvalstīm sagatavot jaunus ūdens infrastruktūru attīstības plānus tikai pēc tam, kad ir pieņemtas un ieviestas strukturētas rīcības programmas ūdens pārvaldības jomā; turklāt iespēja pielietot ūdens infrastruktūras, kuras izmanto atsāļošanai, kas ir ļoti energoietilpīgs process, būtu jāizskata vienīgi gadījumos, kad radītās priekšrocības izrādītos lielākas nekā būtiskā ietekme uz vidi. Komiteja iesaka minētajam mērķim izmantot daudzlīmeņu pārvaldības struktūru, lai optimizētu vietējo un reģionālo pašvaldību iesaisti valsts līmeņa programmu izstrādē;

28.

piekrīt, ka ūdens izmantošanas efektivitātei ir prioritāra nozīme taupības pasākumos (ūdens hierarhija (4), un atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par ūdens efektīvu izmantošanu ēkās (Water Efficiency in Building), kuru tā vēlas iekļaut direktīvā par ēku energoefektivitāti (5), lai veicinātu tādu pilsētvidi un būvniecības aspektus, kuru pamatā ir ekoloģiskās ilgtspējas principi. Jābūt iespējām prasību par ūdens izmantošanas efektivitāti ēkās selektīvā veidā attiecināt uz ģeogrāfiskiem rajoniem, kuri cieš no ūdens trūkuma;

29.

apņemas sekmēt netradicionālu ūdens resursu izmantošanu, atbalstot otrreizējās izmantošanas un pārstrādes kultūru visās jomās, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu dažādās īpatnības un mērķus šai sakarā un mudinot reģionālās un vietējās pašvaldības pieņemt un attiecīgajiem apstākļiem pielāgot ekonomikas un fiskālos instrumentus ilgtspējīgas ražošanas atbalstam un, kur nepieciešams, gruntsūdeņu izmantošanas samazināšanai;

30.

uzskata, ka jaunajā kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) jāiekļauj savstarpējās atbilstības principi attiecībā uz ūdens apsaimniekošanas paraugprakses izplatīšanu, kuros ir paredzēts noteikt audzēšanas metodes un apūdeņošanas paņēmienus atbilstīgi ūdens resursu pieejamībai;

31.

ierosina izmantot daļu jaunajā KLP pieejamo fondu, lai stimulētu ūdens taupīšanas paņēmienus lauksaimniecībā, pieņemot ekonomikas un fiskālos instrumentus, kas veicina tās kultūras, kuru audzēšana saistīta ar augstu ūdens izmantošanas efektivitāti, un lai sekmētu pasākumus, kas paredzēti lauksaimniecībā izmantojamās zemes saglabāšanai un ekoloģiskai atjaunošanai un kas ļauj saglabāt mežus un mitrājus un mazināt augsnes degradāciju un eroziju, tādējādi ierobežojot zemes pārvēršanos tuksnešos un sālsūdens iekļūšanu piekrastes pazemes ūdeņos;

32.

uzskata, ka vairs nevar atlikt tādu tiesību aktu pieņemšanu, kuri nodrošinātu efektīvu un produktīvu ūdens izmantošanu, proti, tā savākšanu un atkārtotu lietošanu un ar kuriem noteiktu Eiropā saskaņotus kvalitātes līmeņus, kas katrā no dažādajām darbības jomām un jebkādos apstākļos garantētu pareizu ūdens otrreizēju izmantošanu. Tas nodrošinātu tādu pieeju ūdens resursu otrreizējās izmantošanas un pārstrādes jautājumiem, kas pilnībā atbilst šiem mērķiem, vienlaikus ņemot vērā to, ka dalībvalstu dažādo īpatnību dēļ īstenošanas mērķi visur nav vienādi;

33.

aicina reģionālās un vietējās pašvaldības uzskatīt apzinātu riska pārvaldību par visefektīvāko reaģēšanas instrumentu ekstremālu parādību gadījumos, pretēji nostādnei, ka sasniedzamais mērķis ir ārkārtas situāciju pārvaldības optimizācija (proti, virzīties no ārkārtas situāciju pārvaldības uz riska pārvaldību);

34.

aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības atbilstoši savām prerogatīvām un kompetencēm un saskaņā ar Plūdu riska pārvaldības direktīvas (2007/60) 7. pantu veicināt labāku koordināciju starp civilās aizsardzības tehniski operatīvajām struktūrām un vides departamentu un/vai aģentūru struktūrām, kas darbojas plūdu risku novēršanas un pārvaldības jomā, ar mērķi apmainīties ar zināšanām un pieredzi; attiecībā uz starptautiskiem upju baseiniem rosina vietējās un reģionālās pašvaldības saskaņā ar Plūdu riska pārvaldības direktīvas (2007/60/EK) 8. pantu starptautisku vienību pārvaldībā, cik iespējams, izmantot starpvalstu sinerģijas (gan starp dalībvalstīm, gan arī starp dalībvalstīm un trešām valstīm);

35.

uzskata, ka ūdens resursu politikas pamatā jābūt šādiem trim elementiem: uzkrāšana, aizturēšana un aizvadīšana; to mērķis ir pārvaldīt kritiskos posmus ūdens ciklā, ļaujot ūdens pārpalikumu aizvadīt dabiskā veidā, vienlaikus nodrošinot pietiekama ūdens daudzuma pieejamību ūdens trūkuma periodos;

36.

uzskata, ka prioritāri jāveic pasākumi, kas vērsti uz ekstremālu parādību seku novēršanu un ierobežošanu, izmantojot un reģenerējot dabisko vidi; apzinās, ka šāda veida pasākumi, ar kuriem saglabā bioloģisko daudzveidību un, ilgtspējīgi apsaimniekojot teritoriju, atjauno upju baseinu dabīgās funkcijas, ir ārkārtīgi efektīvs instruments ne vien, lai ierobežotu pieaugošo augsnes sablīvēšanos, bet arī klimata pārmaiņu seku mazināšanai;

37.

uzskata: viens no šādiem preventīviem pasākumiem ir plašākas telpas radīšana ūdens resursu sistēmai, piemēram, izveidojot jaunas atklātas ūdenstilpes, kā arī izmantojot telpu vairākos veidos, proti, piešķirot ūdenim vietu līdzās cita veida zemes izmantošanas veidiem: mājokļiem, darbam, mobilitātei, atpūtai un dabai. Tas ir svarīgs uzdevums vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

38.

aicina ES un dalībvalstis pienācīgi novērtēt Eiropas Solidaritātes fondu, kas ir ekonomiskās un sociālās solidaritātes nepieciešamais instruments ekstremālu parādību gadījumā, un attiecīgi pielāgot pieejamības noteikumus un pārvaldības kārtību, lai nodrošinātu tā pilnīgu izmantojamību;

39.

saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu un Plūdu riska pārvaldības direktīvu uzskata, ka tāda plānošanas metode, kurā sateces baseinu izmanto kā vides, teritoriālās un ekonomikas analīzes atsauces vienību, ir pareiza pieeja, lai nodrošinātu visā ES saskaņotu ūdens resursu aizsardzības līmeni;

40.

uzskata, ka sateces baseinu apsaimniekošanas plānu, kā arī kopīgas un vienprātīgas ūdens resursu apsaimniekošanas ietvaros vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas ir iedzīvotāju prasību un vajadzību paudējas, jāveic plānošanas, īstenošanas un uzraudzības uzdevumi, atstājot ES un dalībvalstu pārziņā (atbilstoši to pilnvarām) uzdevumu noteikt politikas virzienus un apsaimniekošanas prioritātes;

41.

uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību lomu Eiropas ūdens resursu politikas īstenošanas gaitas pārbaudē un uzraudzībā, jo tikai vietējo pašvaldību tieša un uz līdzdalību vērsta iesaistīšanās nodrošina saglabāšanas un aizsardzības pasākumu panākumus, veicinot piederības sajūtu reģionam un apzinātu, cieņpilnu attieksmi pret pieejamajiem ūdens resursiem;

42.

aicina pārrobežu ūdeņu kopīgas apsaimniekošanas jomā izmantot gan pašreizējos, gan topošos juridiskos un finanšu instrumentus (sateces baseinu apsaimniekošanas plānus, lauku attīstības un kohēzijas programmas, struktūrfondus utt.) par ūdens resursu apsaimniekošanas virzību upju baseinu apgabalos, izvērtējot, cik integrēti un savstarpēji saskaņoti ir visi ar to saistītie aspekti (resursu kvalitāte un kvantitāte, navigācija un transports, enerģētika);

43.

uzskata jauno “Eiropas stratēģiju Donavas reģionam” par starpvalstu sadarbības un ūdens resursu apsaimniekošanas paraugu, kas ir pielietojams arī citur, atbilst Ūdens pamatdirektīvas principiem un ir pilnībā ilgtspējīgs no sociālā un vides aspekta; Komiteja cer, ka reģionālās un vietējās pašvaldības tieši iesaistīsies minētās stratēģijas īstenošanā;

44.

norāda uz reģionālo un vietējo pašvaldību svarīgo lomu vides datu apkopošanā (6) (GMES programmai šai sakarā jāsniedz būtisks ieguldījums) un ierosina pārveidot pašreizējo Eiropas Sausuma novērošanas centru par Eiropas Ūdens novērošanas centru, tā pilnvarās ietverot arī pieejamās informācijas par Eiropas ūdens resursu stāvokli apstiprināšanu un saskaņošanu;

45.

lai ekosistēmas pakalpojumiem piešķirtu sociālekonomisku dimensiju un efektīvi ieviestu ES vides stratēģiju, kurā netiek aplūkoti tikai IKP rādītāji, uzskata, ka ir jānodrošina informācijas, kā arī vides un ūdens resursu stāvokļa rādītāju atbilstība, pārredzamība un uzticamība (7);

46.

atsaucoties uz pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa” un izmantojot stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas uzraudzības forumu, cer, ka gan pieejas noteikšanā, gan darbības instrumentu apzināšanā Komiteja varēs sniegt savu ieguldījumu Eiropas Komisijas darbā ūdens resursu, enerģētikas un atkritumu jomā, apzinoties, ka ar minētajām jomām saistītie vides aspekti ir savstarpēji ļoti atkarīgi;

47.

atgādina, ka ar ūdens kvalitāti saistītās politikas ietekmē pieejamā ūdens daudzumu un izmantošanas veidu, un tāpēc minēto aspektu nedrīkst atstāt novārtā. Tālab ir jārīkojas pēc iespējas savlaicīgi, īpaši produktu politikas jautājumā, lai novērtētu produktu ietekmi uz ūdens kvalitāti, veicot dzīves cikla analīzi un ietekmes uz vidi novērtējumus;

48.

apņemas pievērst maksimālu uzmanību, lai ne vien Eiropas, bet arī valstu līmeņa turpmākie ieguldījumi tādu ekstremālu parādību (plūdu un sausuma) seku mazināšanā, kuras rodas arī klimata pārmaiņu dēļ, prioritārā kārtā tiktu novirzīti “zaļās infrastruktūras” veidošanai (apgabali kontrolētai appludināšanai, dabīgi ūdens uzkrāšanas baseini, pasākumi mežu atjaunošanai un kalnu vides saglabāšanai, krasta un mitrzemes apgabalu reģenerācija, nogāžu iekārtošana un nostiprināšana utt.), tādējādi nodrošinot teritorijas aizsardzību pret plūdiem un vienlaikus saglabājot bioloģisko daudzveidību, reģenerējot dabas resursus un sniedzot jaunas iespējas tūrisma un nodarbinātības jomā. Ja “zaļās infrastruktūras” pasākumi nav piemēroti vai tos nav iespējams īstenot vietējo apstākļu dēļ, būs vajadzīga “pelēkā infrastruktūra” (mākslīgi aizsprosti, pretplūdu kanāli, dambji utt.), lai zemi, cilvēkus un tautsaimniecību pasargātu no plūdiem;

49.

cer, ka ES pētniecības pamatprogrammā tiks virzītas iniciatīvas, lai sekmētu zinātnes un tehnoloģiju nodošanu, kas atbalstītu jaunu tehnoloģiju izstrādi ne tikai ES konkurētspējas palielināšanai, bet arī efektivitātes un inovācijas veicināšanai ūdens resursu apsaimniekošanā;

50.

apstiprina savu iepriekš pausto nostāju par iespēju vietējām un reģionālajām pašvaldībām tieši izmantot finanšu līdzekļus no siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas, lai finansētu vietējā līmeņa programmas klimata pārmaiņu novēršanai (8), apņemoties daļu no šiem resursiem paredzēt pasākumiem ar mērķi palielināt iedzīvotāju izpratni par ūdens būtisko vērtību, gan ieviešot “ūdens pēdu” attiecībā uz produktiem, gan atbalstot vides vadības sistēmas (EMAS) attiecināšanu uz ūdensietilpīgiem ražošanas procesiem, gan īstenojot informācijas un vides izglītības kampaņas jau pirmsskolas iestādēs;

51.

ierosina, citstarp, saistībā ar Direktīvā 2000/60/EK izvirzītajām prasībām, ūdens resursu ilgtspējīgā apsaimniekošanā līdz 2020. gadam sasniegt šādus konkrētus un pārbaudāmus mērķus: 1) palielināt par 20 % ūdens resursu ietaupījumu visās lietošanas jomās, 2) palielināt par 20 % upju baseinu skaitu, kuros, piemēram, lai mazinātu plūdu risku, tiek īstenoti dabas atjaunošanas pasākumi, 3) palielināt par 20 % tā ūdens apjomu, kas pašlaik tiek atkārtoti izmantots un/vai pārstrādāts lauksaimniecībā un rūpniecībā. Tādēļ Komiteja cer uz Pilsētu mēru pakta tiešu līdzdalību.