This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62011CN0267
Case C-267/11 P: Appeal brought on 30 May 2011 by the European Commission against the judgment delivered by the General Court (Third Chamber) on 22 March 2011 in Case T-369/07 Republic of Latvia v European Commission
Lieta C-267/11 P: Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2011. gada 22. marta spriedumu lietā T-369/07 Latvijas Republika/Eiropas Komisija 2011. gada 30. maijā iesniedza Eiropas Komisija
Lieta C-267/11 P: Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2011. gada 22. marta spriedumu lietā T-369/07 Latvijas Republika/Eiropas Komisija 2011. gada 30. maijā iesniedza Eiropas Komisija
OV C 226, 30.7.2011, p. 17–17
(BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
|
30.7.2011 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 226/17 |
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2011. gada 22. marta spriedumu lietā T-369/07 Latvijas Republika/Eiropas Komisija 2011. gada 30. maijā iesniedza Eiropas Komisija
(Lieta C-267/11 P)
2011/C 226/32
Tiesvedības valoda — latviešu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji — E. White un I. Rubene)
Pārējie lietas dalībnieki: Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Slovākijas Republika, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
|
— |
atcelt spriedumu, par kuru iesniegta apelācijas sūdzība; |
|
— |
piespriest Latvijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. |
Pamati un galvenie argumenti
Vienīgais apelācijas sūdzības pamats ir Direktīvas 2003/87/EK (1) 9. panta 3. punktā noteiktā trīs mēnešu termiņa pārkāpums.
Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa savā analīzē ir apvienojusi 9. panta 3. punkta pirmo un otro teikumu un tādējādi tās interpretācija neatbilst minētajā punktā paredzētajiem mērķiem.
Šāda direktīvas 9. panta 3. punkta interpretācija ir pretrunā ar pašas Vispārējās tiesas izvēlēto pieeju citā lietā, kurā tā pareizi attiecās pret minētā 9. panta 3. punkta otro teikumu kā pret atsevišķu juridisko pamatu.
Komisija savā direktīvas 9. panta 3. punkta interpretācijā ir balstījusies tieši uz noteikuma formulējumu, kas arī pilnībā atbilst šī noteikuma mērķim. Tātad, ja Komisija ir noraidījusi dalībvalsts paziņotu valsts sadales plānu, dalībvalstij šis plāns ir jāgroza, ņemot vērā Komisijas izteiktos iebildumus, un tā nevar plānu īstenot, kamēr Komisija nav akceptējusi grozījumus. Šim pozitīvajam akcepta lēmumam nav noteikts termiņš.
Komisija uzsver, ka apstrīdētais lēmums bija lēmums par valsts sadales plāna grozījumiem, nevis par pašu paziņoto valsts sadales plānu.
Taču, ņemot vērā to, ka Vispārējā tiesa nav uzskatījusi, ka Direktīvas 9. panta 3. punkta otrais teikums nosaka citu procedūru, tai pret paziņotajiem grozījumiem nācās attiekties kā pret jauna valsts sadales plāna paziņošanu un līdz ar to kļūdaini piemērot trīs mēnešu termiņu.
(1) OV L 275, 32. lpp.