25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/23

A.

tā kā garīgajai veselībai un labklājībai ir liela nozīme indivīdu un sabiedrības dzīves kvalitātē un tās abas ir būtiski faktori ES Lisabonas stratēģijas mērķu un pārskatītās stratēģijas par ilgtspējīgu attīstību izpildē, un tā kā garīgo traucējumu novēršana, savlaicīga atklāšana, iejaukšanās un ārstēšana ievērojami samazina šo traucējumu ietekmi uz personisko dzīvo un finansiālās un sociālās sekas;

B.

tā kā dažādos ES stratēģiskajos dokumentos ir izcelta garīgās veselības nozīme šo mērķu īstenošanā un nepieciešamība pēc praktiskiem pasākumiem šajā jomā;

C.

tā kā Kopienas garīgās veselības stratēģijas pievienoto vērtību rada galvenokārt profilakses joma un to cilvēku cilvēktiesību ievērošanas veicināšana, kuriem ir garīgās veselības problēmas;

D.

tā kā garīgās veselības problēmas ir plaši izplatītas Eiropā, jo viena ceturtdaļa cilvēku vismaz vienreiz mūžā ir saskārusies ar garīgās veselības problēmām, bet vēl vairāk cilvēku ir izjutuši netiešu ietekmi, un tā kā garīgās veselības aprūpes standarti dalībvalstīs ir stipri atšķirīgi, īpaši starp vecajām dalībvalstīm un dažām jaunajām dalībvalstīm;

E.

tā kā, apsverot garīgās veselības jautājumu, ir jāņem vērā ar dzimumu saistīti aspekti un tā kā aizvien vairāk sieviešu kā vīriešu cieš no garīgās veselības traucējumiem un aizvien vairāk vīriešu izdara pašnāvību;

F.

tā kā pašnāvība joprojām ir vērā ņemams pāragras nāves cēlonis Eiropā un ik gadu ES pašnāvībā mirst vairāk nekā 50 000 cilvēku, tā kā deviņos gadījumos no desmit šādā veidā mirušajiem pirms tam ir bijuši garīgās veselības traucējumi, kas bieži ir bijusi depresija, un turklāt tā kā cietumos un aizturēšanas centros ievietoto personu vidū ir augstāks pašnāvību un pašnāvības mēģinājumu skaits nekā pārējā sabiedrībā;

G.

tā kā tādu politikas virzienu izstrāde, kuru mērķis ir mazināt depresijas un pašnāvību gadījumu skaitu, ir cieši saistīta ar cilvēka cieņas aizsardzību;

H.

tā kā, lai gan depresija ir viens no visizplatītākajiem un nopietnākajiem traucējumiem, pasākumi tās novēršanai vēl joprojām bieži vien ir nepietiekami un tā kā tikai dažas dalībvalstis ir īstenojušas profilakses programmas;

I.

tā kā par garīgās veselības uzlabošanu un traucējumu profilaksi joprojām trūkst izpratnes, šajās jomās trūkst ieguldījumu un medicīniskiem pētījumiem un cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām trūkst atbalsta;

J.

tā kā garīgās slimības sabiedrībai saskaņā ar aplēsēm izmaksā 3 % līdz 4 % no dalībvalstu iekšzemes kopprodukta (IKP), tā kā 2006. gadā ar garīgajām slimībām saistītās izmaksas ES bija 436 000 miljoni eiro, tā kā lielākā daļa no šiem izdevumu neradās veselības aizsardzības nozarē, proti, tie galvenokārt radās sistemātisku darba kavējumu, darbnespējas un pirmstermiņa pensionēšanās dēļ un tā kā aplēsēs daudzos gadījumos nav atspoguļota blakusslimību radītā finansiālā slodze, kas biežāk skar personas ar garīgās veselības problēmām;

K.

tā kā sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība saasina garīgās veselības problēmas, tā kā garīgo slimību izplatības rādītāji ir lielāki tādās marginalizētās un neaizsargātās grupās kā bezdarbnieki, imigranti, cietumnieki un bijušie cietumnieki, psihotropo vielu lietotāji, invalīdi un personas, kas ilgstoši slimo, un tā kā ir vajadzīgi noteikti pasākumi un piemērota politika, lai palīdzētu viņiem integrēties un iekļauties sabiedrībā;

L.

tā kā garīgās veselības jomā, tostarp ārstēšanās un sociālās integrācijas jomā, starp dalībvalstīm un pašās dalībvalstīs ir ievērojamas atšķirības;

M.

tā kā personas ar garīgās veselības problēmām vairāk nekā pārējie sabiedrības locekļi ir pakļautas riskam saslimt ar fizisku slimību un tām ir mazāk iespēju saņemt šo fizisko slimību ārstēšanu;

N.

tā kā, lai gan garīgā veselība ir tikpat svarīga, cik fiziskā veselība un tās ir savstarpēji saistītas, garīgās veselības problēmas bieži netiek diagnosticētas vai netiek pietiekami novērtētas un pienācīgi ārstētas;

O.

tā kā vairākumā dalībvalstu ir notikusi pāreja no ilgtermiņa ārstēšanās aprūpes iestādēs uz dzīvi sabiedrībā, saņemot palīdzību, un tā kā šis process tomēr ir noticis bez pienācīgas plānošanas un resursu sadales, bez kontroles mehānismiem un bieži nepietiekama budžeta apstākļos, kā rezultātā tūkstošiem iedzīvotāju ar garīgām slimībām draud atgriešanās aprūpes iestādēs;

P.

tā kā 2008. gadā izveidotā Eiropas Garīgās un fiziskās veselības darba grupa pulcē augsta līmeņa pārstāvjus no svarīgākajām organizācijām;

Q.

tā kā pamatus garīgajai veselībai mūža garumā ieliek cilvēka pirmajos dzīves gados un tā kā garīgās slimības ir izplatītas jauniešu vidū, kuru gadījumā agrīna diagnostika un ārstēšana ir ārkārtīgi svarīga;

R.

tā kā ES iedzīvotāju novecošanās ir saistīta ar biežāku neirodeģeneratīvu saslimšanu sastopamību;

S.

tā kā diskriminācija un sociālā atstumtība, ko izjūt cilvēki ar garīgās veselības problēmām un viņu ģimenes, ir ne tikai garīgās saslimšanas sekas, bet rada arī stigmu, noraidījumu un marginalizāciju, ar ko šie cilvēki sastopas, un ir riska faktori, kas traucē viņiem vērsties pēc palīdzības un ārstēšanas;

T.

tā kā 2010. gadu Eiropas Savienība ir pasludinājusi par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību;

U.

tā kā pētījumi sniedz jaunus datus par garīgās veselības medicīniskajām un sociālajām dimensijām un tā kā joprojām tomēr ir ievērojamas nepilnības un tāpēc ir jācenšas nelikt šķēršļus valsts vai privātiem medicīniskiem pētījumiem, piemērojot lielas un bieži vien apgrūtinošas administratīvās prasības vai pārlieku lielus ierobežojumus attiecīgo modeļu izmantošanai, lai izstrādātu drošus un iedarbīgus medikamentus;

V.

tā kā zināšanu apguves grūtībām (garīgai atpalicībai) raksturīgas daudzas tādas pašas īpatnības un vajadzības kā garīgās veselības traucējumiem;

W.

tā kā ir būtiski svarīgi ievērojami uzlabot to medicīnas darbinieku, tostarp ārstu, kā arī tiesu iestāžu darbinieku, apmācību, kuri savā darbā saskaras ar cilvēkiem, kas sirgst ar garīgām slimībām;

X.

tā kā garīgās veselības traucējumi saslimšanas gadījumu skaita ziņā ierindojas pirmajā vietā,

1.

atzinīgi vērtē Eiropas paktu par garīgo veselību un labklājību par garīgās veselības un labklājības atzīšanu par rīcības pamatprioritāti;

2.

noteikti atbalsta aicinājumu ES iestādēm, dalībvalstīm, reģionālajām un vietējām iestādēm un sociālajiem partneriem sadarboties un pastiprināt rīcību piecās prioritārās jomās attiecībā uz iedzīvotāju garīgās veselības un labklājības uzlabošanu, aptverot visas vecuma grupas, abus dzimumus, dažādas etniskās un sociāli ekonomiskās grupas, cīņu ar stigmatizāciju un sociālo atstumtību, profilaktiskās darbības un pašpalīdzības nostiprināšanu, kā arī atbalsta un pietiekamas ārstēšanas nodrošināšanu cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām, kā arī šādu cilvēku ģimenēm un aprūpētājiem; uzsver, ka jebkādai šādai sadarbībai ir pilnībā jāatbilst subsidiaritātes principam;

3.

aicina dalībvalstis palielināt informētību par labas garīgās veselības nozīmīgumu, jo īpaši veselības aprūpes darbinieku vidū un tādās mērķgrupās kā vecāki, skolotāji, sociālo un juridisko dienestu darbinieki, darba devēji, aprūpes darbinieki, bet īpaši sabiedrību kopumā;

4.

aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju un Eurostat uzlabot informētību par garīgo veselību un saikni starp garīgo veselību un veselīgu mūžu, veidojot skaidras, viegli pieejamas un saprotamas informācijas apmaiņas un izplatīšanas mehānismus;

5.

aicina Komisiju ierosināt kopējus indikatorus, lai uzlabotu datu salīdzināmību un sekmētu apmaiņu ar labas prakses piemēriem un dalībvalstu sadarbību un tādējādi uzlabotu garīgo veselību;

6.

uzskata, ka uzsvars jāliek uz garīgo saslimšanu profilaksi, izmantojot sociālo iejaukšanos un īpašu uzmanību veltot visneaizsargātākajām grupām; uzsver, ka gadījumos, kad ar profilaksi nepietiek, jāsekmē un jāatvieglo nediskriminējoša pieeja terapeitiskai ārstēšanai un jānodrošina, ka cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām ir pieejama visa iespējamā informācija par jaunākajiem ārstēšanas veidiem;

7.

aicina ES izmantot Septītās pamatprogrammas piedāvātās finansēšanas iespējas, lai garīgās veselības un labklājības jomā veiktu vairāk pētījumu, kā arī pētītu saikni starp garīgām un fiziskām veselības problēmām; aicina dalībvalstis izpētīt iespējas finansēt garīgās veselības iniciatīvas no Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem;

8.

aicina dalībvalstis optimāli izmantot pieejamos Kopienas un savus resursus, lai veicinātu garīgo veselību un rīkotu informētības palielināšanas un mācību programmas ikvienam, kurš savā amatā varētu veicināt diagnosticēšanu agrīnā slimības attīstības stadijā, tūlītēju iejaukšanos un garīgās veselības problēmu pareizu pārvaldību;

9.

aicina Komisiju veikt un publicēt pētījumu par garīgo slimību ārstēšanas iespējām un garīgās veselības veicināšanas politiku visā ES;

10.

aicina dalībvalstis pieņemt ANO Rezolūciju Nr. 46/119 par “garīgi slimo personu aizsardzību un garīgās veselības aprūpes uzlabošanu”, ko izstrādāja ANO Cilvēktiesību komisija un 1991. gadā pieņēma ANO Ģenerālā asambleja;

11.

aicina dalībvalstis cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām nodrošināt tiesības uz vienlīdzīgu, pilnīgu un pienācīgu piekļuvi izglītībai, mācībām un nodarbinātībai atbilstīgi mūžizglītības principiem, kā arī nodrošināt, lai šie cilvēki saņemtu pietiekamu atbalstu savām vajadzībām;

12.

uzsver vajadzību pēc skaidras un ilgtermiņa plānošanas, lai sniegtu augstas kvalitātes, iedarbīgus, pieejamus un visaptverošus garīgās veselības aprūpes pakalpojumus ārstniecības iestādēs un ārpus tām un pieņemtu kritērijus uzraudzībai, ko veiktu neatkarīgas struktūras; aicina uzlabot sadarbību un saziņu starp nozīmīgākajiem veselības aizsardzības darbiniekiem un garīgās veselības aizsardzības darbiniekiem, lai efektīvi risinātu ar garīgo un fizisko veselību saistītas problēmas, veicinot holistiskas pieejas izmantošanu, kurā tiek ņemts vērā indivīdu vispārējais fiziskās un garīgās veselības stāvoklis;

13.

aicina dalībvalstis ieviest garīgās veselības problēmu skrīningu vispārējās veselības aprūpes iestādēs un fizisko veselības problēmu skrīningu — garīgās veselības aprūpes iestādēs; turklāt aicina dalībvalstis izveidot visaptverošu aprūpes modeli;

14.

aicina Komisiju interesēties par medikamentu blaknēm, ar kurām pacienti saskārušies, un reģistrēt tās, izmantojot Eiropas Medicīnas aģentūras (EMEA) pamatnostādnes;

15.

aicina Komisiju paplašināt Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ESPKC) mandātu, ietverot tajā arī garīgo veselību;

16.

aicina Komisiju izplatīt to tematisko konferenču rezultātus, kuras tiks rīkotas, lai īstenotu Eiropas pakta mērķus, un nākt klajā ar priekšlikumu “Eiropas rīcības plānam iedzīvotāju garīgās veselības un labklājības un medicīniskās pētniecības jomā”;

17.

lai īstenotu Eiropas paktu, mudina izveidot ES Garīgās veselības un labklājības paneli, kurā piedalītos Komisija, Padomes prezidējošā valsts, Parlaments, PVO, pakalpojumu lietotāji, cilvēki ar garīgās veselības problēmām, viņu ģimenes locekļi, aprūpētāji, nevalstiskās organizācijas, farmācijas industrijas pārstāvji, akadēmiķi un citas ieinteresētās puses, un tajā pašā laikā pauž nožēlu par to, ka nav pieņemta direktīva Eiropas līmenī, ko atbalstīja Eiropas Parlaments rezolūcijā par Komisijas Zaļo grāmatu “Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana”;

18.

aicina Komisiju saglabāt Eiropas Garīgās veselības un labklājības stratēģijas priekšlikumu par savu ilgtermiņa mērķi;

19.

aicina dalībvalstis izstrādāt mūsdienīgus garīgās veselības tiesību aktus, kas atbilst starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā — vienlīdzībai un diskriminācijas izskaušanai, privātās dzīves neaizskaramībai, autonomijai, fiziskai integritātei un tiesībām uz informāciju un līdzdalību — un kuros iekļauti un nostiprināti garīgās veselības politikas pamatprincipi, vērtības un mērķi;

20.

aicina pieņemt kopējas Eiropas pamatnostādnes, kurās invaliditāte definēta atbilstīgi Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām;

21.

aicina dalībvalstis ieviest starpnozaru programmas pašnāvību profilaksei (īpaši jauniešu un pusaudžu vidū), veselīga dzīvesveida veicināšanai un tādu riska faktoru kā viegla pieeja medikamentiem, narkotikām, kaitīgām ķīmiskām vielām un alkohola lietošana samazināšanai; uzskata, ka ir īpaši nepieciešams garantēt, ka tiek nodrošināta ārstēšana cilvēkiem, kas mēģinājuši izdarīt pašnāvību, un psihoterapeitiskā ārstēšana pašnāvību izdarījušu cilvēku ģimenes locekļiem;

22.

aicina dalībvalstis veidot reģionālus informācijas tīklus, kuros ietilpst veselības aizsardzības sistēmas darbinieki, pakalpojumu lietotāji un cilvēki ar garīgās veselības problēmām, viņu ģimenes, izglītības iestādes un darbavietas kopā ar vietējām organizācijām un sabiedrības pārstāvji, lai samazinātu depresijas un noslieces uz pašnāvību izplatību;

23.

aicina plašāk publiskot informāciju par Eiropas vienoto telefona numuru 112, uz kuru zvanīt ārkārtas gadījumos, piemēram, pašnāvības mēģinājuma vai garīgu krīžu gadījumā, lai būtu iespējama ātra iejaukšanās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

24.

aicina dalībvalstis izveidot īpašus apmācības kursus ģimenes ārstiem un psihiatrisko ārstniecības iestāžu personālam, tostarp ārstiem, psihologiem un medmāsām, par depresīviem traucējumiem un pašnāvības riska atpazīšanu un novēršanu;

25.

aicina dalībvalstis atbalstīt skolu personālu, lai izveidotu veselīgu atmosfēru un attiecības starp skolu, vecākiem, veselības aizsardzības pakalpojumu sniedzējiem un sabiedrību, lai uzlabotu jauniešu sociālo integrāciju;

26.

aicina dalībvalstis rīkot atbalsta programmas vecākiem, jo īpaši nelabvēlīgajām ģimenēm, un veicināt sociālā darbinieka amata izveidi katrā vidusskolā, kura uzdevums būtu rūpēties par jauniešu sociāli emocionālajām vajadzībām, īpašu uzmanību pievēršot tādām profilakses programmām kā pašvērtības celšana un krīžu risināšana;

27.

uzsver vajadzību plānot veselības aizsardzības sistēmu tā, lai tā apmierinātu vajadzību pēc specializētiem garīgās veselības aprūpes pakalpojumiem bērniem un pusaudžiem, ņemot vērā pāreju no ilgtermiņa ārstēšanas aprūpes iestādēs uz dzīvi sabiedrībā, saņemot palīdzību;

28.

uzsver, ka ir nepieciešama agrīna garīgās veselības problēmu atklāšana un ārstēšana mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupās, īpašu uzmanību pievēršot nepilngadīgajiem;

29.

ierosina iekļaut garīgo veselību visu veselības aizsardzības darbinieku mācību programmās un paredzēt šajā nozarē nepārtrauktas izglītošanās un mācību iespējas;

30.

aicina dalībvalstis un Eiropas Savienību sadarboties, lai veicinātu informētību par garīgās veselības pasliktināšanos emigrantu bērniem, un izveidot mācību programmas skolās, kuru mērķis ir palīdzēt šiem bērniem risināt ar vecāku prombūtni saistītās psiholoģiskās problēmas;

31.

paziņo, ka darbavietām ir būtiska nozīme tādu cilvēku sociālajā integrācijā, kuriem ir garīgās veselības problēmas, un aicina atbalstīt šo cilvēku pieņemšanu un paturēšanu darbā, rehabilitāciju un atgriešanos darbā, liekot uzsvaru uz visneaizsargātāko grupu, tostarp mazākumtautību kopienu, integrāciju;

32.

aicina dalībvalstis veicināt izpēti, lai apzinātu, kādi darba apstākļi var palielināt saslimstību ar garīgām slimībām, īpaši sieviešu vidū;

33.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un īstenot tādus īpašus arodapmācības kursus cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām, kuros tiek ņemtas vērā viņu spējas un potenciāls, lai veicinātu šādu cilvēku integrāciju darba tirgū, kā arī izveidotu programmas reintegrācijai darbavietā; uzsver arī to, ka darba devējiem un viņu darbiniekiem ir nepieciešama pienācīga apmācība, lai viņi varētu rūpēties par to cilvēku specifiskajām vajadzībām, kuriem ir garīgās veselības problēmas;

34.

aicina darba devējus popularizēt veselīgu darba atmosfēru, pievēršot uzmanību ar darbu saistītam stresam, garīgo traucējumu cēloņiem darbavietā un cīņai ar šiem cēloņiem;

35.

aicina Komisiju pieprasīt, lai uzņēmumi un valsts iestādes katru gadu publicē ziņojumu par savu politiku un pasākumiem attiecībā uz darbinieku garīgo veselību tāpat, kā tās ziņo par fizisko veselību un darba drošību;

36.

mudina darba devējus kā veselības aizsardzības un darba drošības stratēģiju daļu pieņemt programmas darbinieku emocionālās un garīgās veselības veicināšanai, nodrošināt konfidenciāla un nestigmatizējoša atbalsta iespējas un ieviest pretiebiedēšanas politiku; aicina Komisiju izplatīt pozitīvus piemērus, publicējot šādas programmas internetā;

37.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai cilvēkiem, kuriem ir tiesības saņemt slimības vai invaliditātes pabalstus garīgās veselības problēmu dēļ, netiktu atņemtas tiesības uz iespēju strādāt, un ka viņi nezaudē ar invaliditāti/saslimšanu saistītos pabalstus, tiklīdz ir atraduši jaunu darbu;

38.

aicina dalībvalstis pilnībā un efektīvi īstenot Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (3);

39.

aicina dalībvalstis pieņemt piemērotus pasākumus, lai uzlabotu un saglabātu vecāka gadagājuma cilvēku dzīves kvalitāti augstā līmenī un veicinātu veselības aizsardzību un aktīvu novecošanu, piedaloties sabiedrības dzīvē, tostarp nodrošinot elastīgu pensionēšanās shēmu izveidi;

40.

uzsver nepieciešamību veicināt pētījumus par neirodeģeneratīvo saslimšanu un citu ar vecumu saistītu garīgo slimību profilaksi un aprūpi un nepieciešamību pēc jebkādas turpmākas Komisijas rīcības vai priekšlikuma par Alcheimera slimības vai tai līdzīgu neirodeģeneratīvu saslimšanu nošķiršanu no citiem garīgo slimību veidiem;

41.

mudina izveidot saikni starp pētniecību un politiku garīgās veselības un labklājības jomā;

42.

atzīst nepieciešamību novērtēt vecāka gadagājuma cilvēku saslimstību ar blakusslimībām un apmācīt veselības aprūpes darbiniekus, lai uzlabotu viņu zināšanas par tādu vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām, kuriem ir garīgās veselības problēmas;

43.

aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar sociālās aizsardzības un integrācijas atvērtās koordinācijas metodi veikt pasākumus aprūpētāju atbalstam un izstrādāt kopšanas un ilgtermiņa aprūpes pamatnostādnes, lai palīdzētu novērst sliktu apiešanos ar vecāka gadagājuma cilvēkiem un viņiem būtu iespējams dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi piemērotā vidē;

44.

aicina rīkot sabiedrības informēšanas un izpratnes veicināšanas kampaņas plašsaziņas līdzekļos, internetā, skolās un darbavietās, lai veicinātu garīgo veselību, palielinātu zināšanu līmeni par visbiežāk sastopamajiem depresijas un noslieces uz pašnāvību simptomiem, likvidētu aizspriedumus pret garīgām saslimšanām, mudinātu cilvēkus meklēt labāko un efektīvāko palīdzību un sekmētu to cilvēku aktīvu integrāciju, kuriem ir garīgās veselības problēmas;

45.

uzsver plašsaziņas līdzekļu svarīgo lomu attieksmes mainīšanā pret garīgajām slimībām un aicina izstrādāt Eiropas pamatnostādnes par atbildīgu garīgo slimību atainošanu plašsaziņas līdzekļos;

46.

aicina dalībvalstis atbalstīt un sniegt lielākas iespējas tādām organizācijām, kas pārstāv cilvēkus ar garīgās veselības problēmām un aprūpētājus, lai sekmētu viņu dalību politikas formulēšanā un īstenošanā, un visos garīgās veselības pētījumu posmos;

47.

uzskata, ka, lai likvidētu aizspriedumus pret garīgām saslimšanām, ir jāizbeidz invazīvi un necilvēcīgi ārstēšanas paņēmieni, kā arī ārstēšana slēgta tipa iestādēs;

48.

uzskata, ka ir jāveicina un jāatbalsta psiholoģiskās un sociālās rehabilitācijas pasākumi, kurus sniedz nelieli valsts, privāti, vai daļēji valsts, daļēji privāti aprūpes centri, kuri nodrošina dienas stacionāru vai ilgtermiņa aprūpi, sava mēroga un uzbūves ziņā ir līdzīgi ģimenei un atrodas pilsētvidē, lai veicinātu aprūpējamo integrāciju visos ārstēšanas un rehabilitācijas procesa posmos;

49.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu jaunai direktīvai pret diskrimināciju ārpus darba attiecībām reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma, seksuālās orientācijas dēļ un aicina nekavējoties pieņemt šo direktīvu, lai efektīvi pasargātu no diskriminācijas cilvēkus ar garīgās veselības problēmām;

50.

aicina visas dalībvalstis nekavējoties ratificēt 2000. gada 13. janvāra Hāgas Konvenciju par pieaugušo starptautisko aizsardzību;

51.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un PVO Eiropas birojam.