5.7.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 172/65

—

izsaka nožēlu, ka, lai arī paziņojumā Komisija norāda uz vajadzību jaunatnes stratēģijas izstrādes procesā sadarboties politisko lēmumu pieņēmējiem un dažādām Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmeņa ieinteresētajām grupām, tā nav precizējusi, kāda varētu būt vietējo un reģionālo pašvaldību loma;

—

uzsver, ka vietējā un reģionālajā līmenī jaunatnes politika būtībā jau ir ieviesta. Vietējās un reģionālās stratēģijas būtiski veicina to, ka jaunieši izmanto augstas kvalitātes pasākumus, ar kuru palīdzību paredzēts nodrošināt labāku izglītību un apmācību, labāku sociālo un profesionālo integrāciju, kā arī aktīvu pilsoniskumu;

—

piekrīt Komisijai, ka valstu un reģionālajām izglītības un apmācības sistēmām jānodrošina darba tirgus prasībām atbilstīgu pamatprasmju apguve. Tomēr nedrīkst ignorēt to, ka personas līdzdalībai sociālajā dzīvē svarīga ir arī kvalitatīva pamatizglītība, kas palīdz veidot personību;

—

atšķirībā no Komisijas uzskata, ka pirmskolas vecuma bērnu izglītībā ne tik svarīgi ir attīstīt bērnu pamatprasmes, cik veidot viņu personības vispārējās iezīmes;

—

uzskata, ka vairākās valstīs izmantotā duālā izglītības sistēma, proti, kombinēta apmācība gan darba vietā, gan skolā, ir vispiemērotākais izglītības veids iespējami daudzu jaunu cilvēku iekļaušanai profesionālajā dzīvē un izsaka nožēlu par to, ka daudzās dalībvalstīs profesionālajai izglītībai trūkst pievilcības un sabiedrības atbalsta.

Ziņotājs

:

Gebhard HALDER kgs (AT/PPE), Vorarlberg federālās zemes landtāga priekšsēdētājs

1.

norāda, ka jaunieši ir tie, kas nodrošina sabiedrības attīstības iespējas. Eiropas Savienības, tās dalībvalstu, kā arī reģionālo un vietējo pašvaldību nākotne kļūst aizvien vairāk atkarīga no tā, vai izdosies izveidot bērniem un jauniešiem labvēlīgu sabiedrību;

2.

uzsver, ka jaunieši ir ļoti svarīgs faktors, lai nodrošinātu Eiropas reģionu un pilsētu efektīvu saimniecisko darbību un to globālo konkurētspēju. Jāpiebilst arī, ka Savienības iedzīvotāju līdzdalība sabiedrības dzīvē ir stūrakmens Eiropas sociālajai kohēzijai un tās turpmākajai attīstībai miera un demokrātijas apstākļos, tādēļ pamati šādai līdzdalībai ir jāveido jau jaunībā;

3.

norāda uz Komitejas atzinumu par Eiropas demogrāfisko nākotni. (1) Minētajā atzinumā secināts, ka bērnu dzimstība ir mazāka nekā vajadzīgs iedzīvotāju skaitliskā sastāva atjaunošanai. Tādēļ būtiski mainās Eiropas iedzīvotāju skaits un vecuma struktūra, un tas nozīmē, ka jāīsteno ilgtspējīga un dažādām paaudzēm piemērota politika;

4.

tādēļ atzīst, ka Eiropadomes 2005. gada pavasara sanāksmē pieņemtajā “Eiropas Jaunatnes paktā” (2), Komisijas paziņojumā par Eiropas politiku attiecībā uz jaunatni (3) un šajā dokumentā aplūkotajā Komisijas paziņojumā uzmanība pievērsta ļoti svarīgam tematam;

5.

atbalsta Komisijas ierosināto transversālo pieeju. Svarīgi, lai jauniešu intereses tiktu ņemtas vērā pilnīgi visās politikas jomās, tādējādi panākot, ka lielāka uzmanība tiek veltīta īpašām jauniešu vajadzībām;

6.

norāda, ka atbilstošu pasākumu veikšana tādās paziņojumā minētajās jomās kā vispārējā un profesionālā izglītība, jaunatne un nodarbinātība ir dalībvalstu, proti, reģionālo un vietējo iestāžu kompetencē. Eiropas līmenī šajās jomās var veikt papildu koordinēšanas un atbalsta pasākumus;

7.

iepriekšminētā sakarā rosina Komisiju pārbaudīt, vai iecerētie pasākumi atbilst ES Reformas līgumā nostiprinātajiem subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

8.

secina, ka Komisija nav nākusi klajā ar paziņojuma ietekmes novērtējumu, un pauž nožēlu, ka tā nav noskaidrojusi, kādu papildu administratīvo un finansiālo slodzi reģionālā un vietējā līmenī radīs minētā paziņojuma īstenošana.

9.

pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā, neraugoties uz norādi, ka politikas aprindām, no vienas puses, un Eiropas, valsts, reģionālā un vietējā līmeņa interešu grupām, no otras puses, jāsadarbojas jaunatnes stratēģijas izstrādē, nav precizēts, kāda ir reģionālā un vietējā līmeņa loma jaunatnes politikā;

10.

uzsver, ka jaunatnes politika galvenokārt tiek īstenota reģionālajā un vietējā līmenī. Vietējās un reģionālās stratēģijas būtiski veicina to, ka tiek īstenoti ļoti vērtīgi pasākumi, lai uzlabotu izglītību un tālākizglītību, kā arī līdzdalību sabiedriskajā un profesionālajā dzīvē un sekmētu jauniešu aktīvu pilsonisko līdzdalību. Tieši reģionālā un vietējā līmenī ir iespējams vairāk pievērsties jauniešu īpašajām vajadzībām un tādējādi veikt mērķtiecīgākas darbības;

11.

aicina Komisiju izglītības, jaunatnes un nodarbinātības jomā respektēt valstu, reģionu un vietējo daudzveidību. Izstrādājot koordinēšanas, atbalsta un papildu pasākumu koncepciju, kā arī pašu pasākumu īstenošanas procesā jāiesaista ne vien valsts, bet arī reģionālais un vietējais līmenis;

12.

uzsver, ka Eiropas vispārējās un profesionālās izglītības sistēma ir galvenais faktors, lai attīstītu ES ilgtermiņa konkurētspēju, un tādēļ atzinīgi vērtē darba plāna “Vispārējā un profesionālā izglītība 2010” (4) saturu, tomēr norāda arī, ka jārespektē dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmeņa atbildība par mācību programmu izstrādi un izglītības sistēmu veidošanu, kā arī to kultūru un valodu daudzveidība;

13.

piekrīt Komisijai, ka atbildība par darba tirgū nepieciešamo pamatprasmju apguvi jāuzņemas valsts vai reģionālajā līmenī izveidotajām vispārējās un profesionālās izglītības sistēmām. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka labai vispārējai un personību veidojošai pamatizglītībai ir daudz plašāka nozīme, un tā īpaši ietekmē cilvēka līdzdalību sabiedriskajā dzīvē;

14.

nepiekrīt Komisijas viedoklim, ka pirmsskolas vecumā svarīga ir pamatprasmju izkopšana, bet uzskata, ka šajā vecumā svarīgāka ir bērna personības attīstība kopumā. Tomēr šādā veidā, izmantojot spēles, kas saistītas ar tehniku vai dabas zinātnēm, iespējams jau ļoti mazos bērnos attīstīt spējas un veicināt viņu interesi, kas vēlāk var būt ļoti nozīmīga profesijas izvēlē;

15.

vērš uzmanību uz valodas apguves veicināšanu jau pavisam mazu bērnu audzināšanas procesā. Īpaši svarīgi tas ir migrantu bērniem. Tādējādi bērni arī tiek sagatavoti citu valodu apguvei turpmākajā dzīvē;

16.

uzskata, ka vairākās valstīs izmantotā duālā izglītības sistēma, proti, kombinēta apmācība gan uzņēmumā, gan skolā, ir vispiemērotākais izglītības veids iespējami daudzu jaunu cilvēku iekļaušanai profesionālajā dzīvē un izsaka nožēlu par to, ka daudzās valstīs profesionālajai izglītībai trūkst pievilcības un sabiedrības atbalsta. Tomēr gan šīs izglītības sistēmas, gan visu pārējo pēcvidusskolas vai akadēmiskās izglītības sistēmu problēma ir tā, ka mūsdienās daudzās darba vietās izvirzītās kvalifikācijas prasības kļūst aizvien augstākas. Jāpiebilst arī, ka duālās izglītības sistēmas pievilcība ir jāpalielina, īpašu vērību veltot tam, lai tiktu uzlabotas pārejas iespējas no duālās izglītības sistēmas uz studijām universitātē;

17.

tādēļ uzskata, ka izglītības līmenis ir kopumā jāpaaugstina. Svarīgs priekšnosacījums šajā sakarā ir augsti kvalificēti un motivēti mācību spēki un pedagogi, kuriem jāapgūst ne tikai profesionālās un didaktiskās prasmes, bet arī sociālās integrācijas iemaņas. (5) Turklāt mācību plāniem jāatspoguļo darba tirgus prasības;

18.

atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija lūgusi dalībvalstis ieviest Eiropas kvalifikācijas pamatprincipus, un aicina šajā sakarā ņemt vērā valstu un reģionālo izglītības sistēmu daudzveidību. Piemēram, ir jāmeklē risinājumi, kā integrēt profesionālās apmācības moduļus, kas orientēti uz profesijas apguvi;

19.

uzsver, ka īpaši nozīmīga ir ES mūžizglītības programma un ES programma “Jaunatne darbībā”. Šīs programmas, kuru galvenās tēmas ir pārrobežu mobilitāte un ar to saistītā formālā un neformālā apmācība, ir valstu un reģionālo vai vietējo izglītības politiku vērtīgs papildinājums;

20.

aicina Komisiju tās paziņojumā un ierosinātajos pasākumos (piemēram, ES programmās) lielāku uzmanību pievērst nelabvēlīgā situācijā nonākušajiem jauniešiem. Lai šie jaunieši varētu iesaistīties darba tirgū un attīstīt savas individuālās iespējas, lietderīgi būtu izmantot noteiktus modeļus, piemēram, integrētas profesionālās apmācības modeli. Šādi modeļi ļauj nelabvēlīgā situācijā nonākušiem jauniešiem pabeigt izglītību ilgākā laikā vai iegūt daļēju kvalifikāciju. Svarīgi ir arī sniegt intensīvu sociālo palīdzību un atbalstu (Mentoring) jauniešiem — tas ir darbs, ko var veikt tikai vietējā un reģionālajā līmenī. Šādi modeļi ļauj arī samazināt skolu nebeigušo skaitu, kas vēl joprojām ir liels;

21.

secina, ka pāreja no skolas uz profesionālo dzīvi jauniešiem kļūst aizvien sarežģītāka;

22.

daudzos Eiropas reģionos jau tagad izveidojusies paradoksāla situācija, proti, no vienas puses, dažviet vērojams ļoti augsts jauniešu bezdarba līmenis (6), no otras puses, vērojams (jo īpaši augsti kvalificēta) darbaspēka trūkums, kas turpmāk kļūs vēl lielāks;

23.

uzsver, ka jauniešu profesionālā un sociālā integrācija mazāk attīstītās pilsētās un lauku reģionos ir īpaši sarežģīta, un tādēļ norāda, ka būtiska nozīme ir Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmeņa pasākumiem konverģences un reģionālās konkurētspējas uzlabošanai, kas cita starpā ļautu radīt priekšnoteikumus, kas vajadzīgi, lai kvalificēti jaunieši izvēlētos palikt minētajos reģionos;

24.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka valstu reformu programmās izaugsmei un nodarbinātībai īpaša uzmanība jāvelta tieši jauniešu nodarbinātībai un aicina šīs reformu programmas pēc iespējas labāk saskaņot ar tiem pasākumiem, kas iekļauti darba plānā ar nosaukumu “Vispārējā un profesionālā izglītība 2010”;

25.

aicina paplašināt ES dalībvalstu valdībām paredzēto Lisabonas stratēģijas salīdzinošās vērtēšanas procesu (Peer–Review), dodot iespēju arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām un citām ieinteresētajām pusēm gūt labumu no šādas salīdzinošās vērtēšanas visā ES un novērtēt vietējā un reģionālā mēroga pasākumus, kuru mērķis ir risināt problēmas, kas saistītas ar jauniešiem, kuri nestrādā un nemācās;

26.

uzskata, ka nestabilas darba attiecības ar zemu nodarbinātības drošības līmeni un to aizvien lielākā izplatība ir sevišķi nopietna problēma tieši gados jauniem darba ņēmējiem, jo bieži vien viņi gadiem ilgi nespēj izveidot stabilas un piemērotas darba attiecības un nodrošināt atbilstošu ienākumu līmeni, kas viņiem arī neļauj uzsākt patstāvīgu dzīvi;

27.

tādēļ aicina ES iestādes, dalībvalstis, kā arī reģionālo un vietējo līmeni, cenšoties īstenot elastdrošības (“flexicurity”) principu, panākt darba ņēmēju un darba devēju interešu, proti, elastīguma un drošības līdzsvaru. Nav arī pieļaujams, ka tiek apgrūtināta jauniešu sociālā integrācija;

28.

uzskata, ka Komisija nepietiekamu uzmanību veltījusi nelabvēlīgā situācijā nonākušu jauniešu nodarbinātībai. Līdztekus preventīviem pasākumiem, kas galvenokārt tiek īstenoti tādā jomā kā darba tirgus prasībām atbilstoša jauniešu izglītība jāparedz arī efektīvi un individuāli pielāgoti (arī sociālā) atbalsta pasākumi jauniešu, īpaši, nelabvēlīgā situācijā nonākušu jauniešu, integrācijai darba tirgū. Šajā ziņā ir svarīgi — tas noteikts arī Eiropas nodarbinātības stratēģijā — aptvert visus jauniešus bez izņēmuma un pēc iespējas ātrāk viņus iesaistīt darba tirgū. Lai to panāktu, iespējams, ka ir jāizveido arī “atbalsta tīkli” darbu meklējošiem un nelabvēlīgā situācijā nonākušiem jauniešiem, kā arī jāīsteno jauniešiem īpaši piemērotas, publiski finansētas apmācības un nodarbinātības programmas; (7)

29.

norāda uz to, ka ES struktūrfondi, īpaši Eiropas Sociālais fonds, piedāvā iespējas sekmēt šādus projektus, un atbalsta Komisijas paziņojumā minēto ierosmi vairāk ESF līdzekļu novirzīt jauniešu nodarbinātības veicināšanai, ja attiecīgajā reģionā ir augsts jauniešu bezdarba līmenis;

30.

uzskata, ka svarīgs valsts, reģionālā un vietējā līmeņa uzdevums ir uzlabot jauniešu nodarbinātības spējas un viņu gatavību strādāt. Cita starpā lielāki pūliņi jāvelta individuālām konsultācijām un informēšanai par profesijas izvēli un izglītības iespējām, tādējādi paaugstinot informētības līmeni par profesijām, kas pavērs plašas iespējas nākotnē. Tādā veidā iespējams veicināt arī dzimumu līdzsvaru noteiktu profesiju pārstāvju vidū;

31.

atbalsta Komisijas ierosinātos mācību prakses kvalitātes pamatprincipus, kuriem ir rekomendējošs raksturs, jo īpaši tādēļ, ka praktikantus, kuri aizvien biežāk dodas mācību praksē uz citām valstīm, dažkārt izmanto kā “lētu darbaspēku”. Savukārt pienācīga mācību prakse ir vērtīga iespēja jauniešiem gūt pirmo profesionālo pieredzi, kam bieži vien var būt būtiska un izšķiroša nozīme turpmākās profesijas vai mācību iestādes izvēlē; izglītību iegūstošie jaunieši jāmudina arī piedalīties mācību praksē, kā arī jāpaplašina šādas prakses iespējas;

32.

norāda uz to, ka līdztekus sākotnējai apmācībai aizvien nozīmīgāka kļūst arī profesionālā tālākizglītība. Tehniskās zināšanas un darba procesā nepieciešamās prasmes strauji mainās. Tādēļ jāstimulē un jāatbalsta gatavība izglītoties tālāk, kā arī jāpaplašina piedāvāto tālākizglītības pasākumu klāsts. Jauniešiem ar nepietiekamu pamatizglītību ir svarīgi, lai viņiem būtu iespējas vēlāk apgūt trūkstošās zināšanas un prasmes (otrā iespēja); (8)

33.

atzīmē, ka vairums bērnu un jauniešu no nabadzīgām ģimenēm daudzējādā ziņā ir neizdevīgā situācijā un tiek daļēji atstumti. Tas attiecināms gan uz viņu izglītības un nodarbinātības iespējām, gan arī uz stāvokli veselības jomā. Turklāt nabadzība bieži vien tiek “pārmantota”. Nabadzība un sociālā atstumtība pieaugušo vecumā ir sekas nelabvēlīgiem apstākļiem bērnībā un jaunībā;

34.

tādēļ uzsver, ka nabadzības un sociālās atstumtības apkarošana ir prioritārs uzdevums. Tas galvenokārt ir valsts, reģionālā un vietējā līmeņa uzdevums, kas jāveic, cieši koordinējot ekonomikas, nodarbinātības, izglītības un sociālo politiku, kā arī īstenojot transversālu pieeju jaunatnes politikas jautājumu risināšanā;

35.

uzskata, ka vispirms jāsamazina risks, ka nabadzība var apdraudēt ģimenes ar bērniem. Īpaši jāpievēršas sociālekonomiskiem faktoriem, piemēram, segregācijai, vecāku ilgstošam bezdarbam un zemam izglītības līmenim, lai tādējādi izvairītos no pastāvīgiem nabadzības draudiem;

36.

atgādina, ka bieži tieši uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām gulstas atbildība par bāreņu vai bērnu no nelabvēlīgām ģimenēm uzturēšanu un izglītošanu un tieši pašvaldības rada priekšnoteikumus šo bērnu patstāvīgai dzīvei;

37.

norāda, ka mītnes zemes valodas pārzināšana ir priekšnoteikums ātrai integrācijai, labākām sekmēm skolā un lielākām iespējām darba tirgū, tādējādi valodu zināšanas ir arī svarīgs nabadzības apkarošanas faktors;

38.

uzsver, ka jauniešu iesaistīšana — iespējas līdzdalībai sabiedrības dzīvē un tās veidošanā — sekmē bērnu un jauniešu attīstību, veido viņu pašapziņu un veicina demokrātiju, kā arī aktīvu rīcību;

39.

norāda, ka jauniešu iesaistīšanai īpaša nozīme ir vietējā un reģionālā līmenī. Īpaši spilgti un noturīgi jauniešu iesaistīšana izpaužas vietās, kur viņi var piedalīties savas dzīves vides veidošanā un viņu līdzdalības ietekme ir uzreiz jūtama un tieša;

40.

atzīmē, ka ir ļoti svarīgi tuvināt bērnus un jauniešus vietējās un reģionālās pašpārvaldes īstenošanas mehānismiem, ko var panākt, iepazīstinot viņus ar vietējā un reģionālā līmeņa iestāžu struktūru, uzdevumiem un pilnvarām, kā arī ar to iespējām palīdzēt attiecīgās pašvaldības iedzīvotājiem, lai uzlabotu viņu darba un dzīves apstākļus;

41.

atzinīgi vērtētu Eiropas mēroga pieredzes apmaiņu, kas sekmētu vietējā un reģionālā līmeņa iniciatīvas jauniešu iesaistīšanai sabiedrības dzīvē, un aicina ES un valstu iestādes, kā arī reģionālās un vietējās pašvaldības jaunatnes politikas izstrādē izmantot starpnozaru pieeju un cieši sadarboties ar jauniešiem;

42.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu regulāri izstrādāt ziņojumu par jaunatni. Tas palīdzēs analizēt jauniešu dzīves apstākļus, raksturot viņu problēmas un tādējādi izveidot pamatu, lai valstu, reģionālā, vietējā un ES līmenī varētu veikt starpnozaru pasākumus jaunatnes politikas jomā. Jāraugās, lai no dalībvalstīm, reģioniem un vietējām pašvaldībām netiktu pieprasīta jaunu ziņojumu sagatavošana. Daudzie ziņojumi, kuru sagatavošana jau pašlaik ir obligāta, sniedz daudz vērtīgas informācijas par jauniešu situāciju;

43.

uzsver, ka jauniešu brīvprātīga darbība ir svarīga iespēja, lai viņi, pirmkārt, aktīvi iesaistītos sabiedriskajā dzīvē un, otrkārt, varētu gūt pirmo darba pieredzi, kas atvieglotu profesijas izvēli;

44.

norāda, ka brīvprātīga darbība sekmē arī tādu zināšanu un prasmju apguvi, kas var būt noderīgas vēlākajā darba dzīvē. Lai jauniešu brīvprātīgu darbību padarītu pievilcīgāku, jāatzīst šajā ikdienējās izglītības procesā iegūtās prasmes;

45.

tādēļ atzinīgi vērtē faktu, ka ES programmā “Jaunatne darbībā” Komisija ieviesa “Youthpass”, kas ir individuāls sertifikāts un apliecina programmas pasākumos piedalījušos jauniešu darba kvalitāti, un atbalsta Komisijas ieceri papildināt Eiropas sistēmu kvalifikāciju un kompetences pārskatāmībai (Europass) (9) un atzīt arī ikdienējās izglītības procesā iegūtās prasmes;

46.

aicina visos līmeņos lielāku uzmanību veltīt tam, lai nelabvēlīgos apstākļos nonākuši jaunieši vairāk tiktu iesaistīti sabiedrības dzīvē un brīvprātīgo darbā.