14.4.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 82/51

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

pakārtoti saskaņā ar EKL 241. pantu atzīt par prettiesiskiem un nepiemērojamiem Komisijas 2002. gada 23. decembra Regulas Nr. 2342/2002 133. un 175. pantu;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar šo prasību Associazione Movimondo ONLUS — nevalstiska starptautiskās sadarbības un solidaritātes organizācija — atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai lūdz atcelt Komisijas 2006. gada 1. decembra lēmumu (C(2006) 5802, galīgā redakcija), ar kuru nevalstiskajai organizācijai (NVO) MOVIMONDO par smagu profesionālās ētikas pārkāpumu un būtisku līgumtiesisko noteikumu pārkāpumu ir piemērots administratīvais sods.

2.

Šajā kontekstā ir jāprecizē, ka līgumtiesiskās attiecības ar Komisiju attiecībā uz humanitāro atbalstu un darbībām attīstības sadarbības ietvaros reglamentē līgumi, kas tiek saukti par Dāvinājuma līgumiem (Grant Agreements) un kas tiek slēgti atbilstoši sadarbības ietvarlīgumiem (Framework Partnership Agreements) un vispārējiem līgumiem piemērojamajiem nosacījumiem. ECHO ietvarlīgumi, par kuriem ir runa šajā lietā un attiecībā uz kuriem Komisija bija paredzējusi piemērot apstrīdēto naudas sodu, ir šādi:

3.

Savas prasības par 2006. gada 1. decembra lēmuma atcelšanu pamatojumam Movimondo izvirza piecus prasības pamatus.

Ar pirmo prasības pamatu prasītāja norāda, ka ir pārkāpti tiesību noteikumi attiecībā uz 93., 96. un 114. pantu Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, un izvirza iebildumu par prettiesiskumu attiecībā uz 133. un 175. pantu Komisijas 2002. gada 23. decembra Regulā (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, kas saistīts ar Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību, 183. panta pārkāpumu.

Izvirzot otro prasības pamatu, prasītāja kritizē Komisiju par to, ka tā ir kļūdaini un nepilnīgi novērtējusi prasītājai pārmestos faktus, un uzskata, ka nepastāvēja pārliecinoši pierādījumi, ar kuriem varētu pamatot lēmumu par naudas soda uzlikšanu.

Ar trešo prasības pamatu prasītāja norāda uz vispārējā tiesību uz aizstāvību principa pārkāpumu.

Ar ceturto prasības pamatu prasītāja norāda uz kļūdu to faktu novērtējumā, kas ir pamatā naudas soda uzlikšanai un to, ka attiecībā uz prasītāju ir piemēroti nepastāvoši apstākļi. Vienlaicīgi tā atsaucas uz samērīguma principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu attiecībā uz administratīvo un finansiālo sodu “iedarbīgu, proporcionālu un preventīvas iedarbības ”raksturu, kā paredzēts Finanšu regulas Nr. 1605/2002 114. pantā.

Visbeidzot, ar savu piekto prasības pamatu prasītāja apgalvo, ka, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma pamatā esošajiem projektiem ir nenoteikts raksturs, kā arī, ka saistībā ar apstrīdēto lēmumu ir jau iestājies noilgums. Vienlaicīgi prasītāja norāda, ka nepastāv tāds Kopienu tiesību akts, kurā būtu paredzēti šāda veida naudas sodi, kā arī uz iepriekš minētās Padomes Regulas Nr. 2988/95 2. panta 2. punkta un 3. panta 1. punkta pārkāpumu. Otrkārt, prasītāja atsaucas uz iepriekš minētās Komisijas Regulas Nr. 2342/2002 175. un 133. panta pārkāpumu.