Prasība, kas celta 2006. gada 15. decembrī — Pegler pret Komisiju

(Lieta T-386/06)

(2007/C 20/51)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Pegler Ltd, Donkastera (Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — R. Thompson, QC, un A. Collinson, solicitor)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisiju

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja lūdz daļēji atcelt Komisijas 2006. gada 20. septembra Lēmumu C(2006) 4180, galīgā redakcija, lietā COMP/F-1/38.121 — Veidgabali, ar kuru Komisija konstatēja, ka prasītāja kopā ar citiem uzņēmumiem ir pārkāpusi EKL 81. pantu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonas 53. pantu, nosakot cenas, vienojoties par cenu sarakstiem, vienojoties par atlaidēm un atvieglojumiem, vienojoties par cenu paaugstināšanas ieviešanas mehānismiem, sadalot valstu tirgus, sadalot klientu lokus un apmainoties ar citu komerciālu informāciju.

Savas prasības pamatojumā prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā prasītājas dokumentāros pierādījumus un ka apstrīdētais lēmums bija adresējams tikai un vienīgi prasītājas iepriekšējai mātes sabiedrībai Tomkins turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

Attiecībā uz laika posmu no 1988. gada 31. decembra līdz 1989. gada 20. janvārim Komisija, kā to apgalvo prasītāja, ir atzinusi prasītāju par atbildīgu, jo tā 1989. gada 20. janvārī ir iegādājusies nosaukumu “Pegler Ltd” un tai ar Tomkins grupas sabiedrību FHT Holdings Ltd (turpmāk tekstā — “FHT”) esot bijušas aģenta attiecības, lai gan prasītāja nepārņēma pakārtotos aktīvus, darbiniekus vai saistības, bet gan palika pasīva, nesaņemot nekādu atlīdzību kā FHT aģentei.

Runājot par laika posmu no 1989. gada 20. janvāra līdz 1993. gada 29. oktobrim, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir noteikusi prasītājas atbildību par darbībām, kuras tā varēja izpildīt tikai kā FHT aģente, jo FHT piederēja visi pakārtotie aktīvi, darbinieki un “Pegler” darījumu saistības.

Līdz ar to Komisija, kā to apgalvo prasītāja, nav identificējusi precīzu apstrīdētā lēmuma adresātu un tā vietā savu lēmumu ir adresējusi diviem dažādiem uzņēmumiem par vieniem un tiem pašiem faktiem.

Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisija, neievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, Regulas Nr. 1/2003 (1) 23. pantu un Komisijas pamatnostādnes naudas soda noteikšanai (2), diviem dažādiem uzņēmumiem ir uzlikusi solidāru atbildību par naudas soda samaksu, kas aprēķināts, pamatojoties nevis uz šo uzņēmumu individuālajiem apstākļiem, bet gan tikai uz viena uzņēmuma, proti, Tomkins individuālajiem apstākļiem.

Pakārtoti, prasītāja apgalvo, ka Komisija, aprēķinot naudas sodu, kas ir jāsamaksā prasītājai, pamatojoties uz cita uzņēmuma, t.i., Tomkins individuālajiem apstākļiem, nav ņēmusi vērā pamatnostādnes naudas soda noteikšanai, pati savu pastāvīgo praksi, kā arī nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes principus. Prasītāja turklāt apgalvo, ka Komisija naudas soda aprēķinā ir pieļāvusi kļūdu.

(1)  Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).

(2)  Komisijas 1998. gada 14. janvāra paziņojums ar nosaukumu “Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu” (OV 1998, C 9, 3. lpp.).