16.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 310/22

—

daļēji atcelt Komisijas 2005. gada 5. jūlija lēmumu lietā Nr. C 20/04 (agrāk –NN 25/04) par valsts atbalstu Huta Częstochowa S.A., proti, atcelt lēmuma 3. panta 2. punktu, ciktāl tajā Polijai uzlikts pienākums veikt visu nepieciešamo, lai no Operator ARP Sp. z o.o. atgūtu valsts atbalstu, kas Huta Częstochowa S.A. piešķirts nesaderīgi ar kopējo tirgu;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

tiesību uz aizstāvību pārkāpums saistībā ar EKL 88. panta pārkāpumu, jo nav ievērots pienākums ļaut ieinteresētajām personām izteikties par attiecīgo atbalstu ierosinātajā formālajā izmeklēšanas procedūrā. Prasītāja apgalvo: tā kā tā nepiedalījās Komisijas veiktajā formālajā izmeklēšanas procedūrā, tai šajā procedūrā nebija iespējas izteikt savu viedokli vai iesniegt juridiskus argumentus, kas, pēc tās domām, būtu Komisijai licis pieņemt citādu lēmuma rezolutīvo daļu saistībā ar atbalsta saņēmēju grupas definīciju (izslēdzot no šīs grupas Operator ARP Sp. z o.o.);

—

EKL 253. panta pārkāpums, proti, lēmums nav pienācīgi pamatots. Prasītāja uzskata, ka, ciktāl tā ir minēta kā atbalsta saņēmēja, lēmuma pamatojums ir vājš un pretrunīgs, jo Komisija šajā pamatojumā pret prasītāju neattiecas kā pret personu, ko var atzīt par atbalsta saņēmēju, bet lēmuma rezolutīvajā daļā tomēr to nosauc par personu, kuras pienākums ir atlīdzināt atbalstu. Prasītāja arī norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav paskaidroti faktiskie apstākļi saistībā ar atbalsta piešķiršanu Huta Częstochowa S.A., kas saskaņā ar apstrīdēto lēmumu esot bijis nesaderīgs ar kopējo tirgu; lēmumā it īpaši saistībā ar saņēmēju grupas paplašināšanu trūkst analīzes par iespējamu no saņemtā atbalsta gūtu labumu nodošanu personām, kas pārņēma Huta Częstochowa S.A. aktīvus un pasīvus;

—

EKL 87. un 88. panta, kā arī Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (2) 14. panta nepareiza interpretācija, nosaucot prasītāju par atbalsta saņēmēju. Prasītāja apgalvo, ka, to nosaucot par atbalsta saņēmēju, Komisija ir pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas, jo prasītāja nepieder pie to personu grupas, kas faktiski guva atbalstu;

—

tiesiskās drošības un samērīguma principu pārkāpums, nosaucot prasītāju par personu, kuras pienākums ir atlīdzināt par nesaderīgu ar kopējo tirgu atzīto atbalstu, lai gan prasītāja šo atbalstu nav saņēmusi.