This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62006TN0217
Case T-217/06: Action brought on 10 August 2006 — Arkema and Others v Commission
Lieta T-217/06: Prasība, kas celta 2006. gada 10. augustā — Arkema u.c. pret Komisiju
Lieta T-217/06: Prasība, kas celta 2006. gada 10. augustā — Arkema u.c. pret Komisiju
OV C 249, 14.10.2006, p. 13–13
(ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, NL, PL, PT, SK, SL, FI, SV)
14.10.2006 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 249/13 |
Prasība, kas celta 2006. gada 10. augustā — Arkema u.c. pret Komisiju
(Lieta T-217/06)
(2006/C 249/32)
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Prasītāji: Arkema France SA, Puteaux (Francija), Altuglas International SA Puteaux (Francija) un Altumax Europe SAS, Puteaux (Francija) (pārstāvji — A. Winckler, S. Sorinas un P. Geffriaud, advokāti)
Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija
Prasītāju prasījumi:
— |
pamatojoties uz EKL 230. pantu, atcelt Eiropas Kopienu Komisijas 2006. gada 31. maija lēmumu lietā COMP/F/38.645, ciktāl tas attiecas uz Arkema; |
— |
pakārtoti, pamatojoties uz EKL 229. pantu, atcelt vai samazināt naudas sodu, kas tiem uzlikts ar šo lēmumu; |
— |
piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus. |
Pamati un galvenie argumenti
Šajā prasībā prasītājs lūdz daļēji atcelt Komisijas 2006. gada 31. maija Lēmumu C(2006) 2098, galīgā redakcija (lieta COMP/F/38.645 — Metakrilāti), ciktāl ar to prasītāja mātes sabiedrības ir atzītas par vainīgām pārkāpumā, ko prasītāja ir izdarījusi, pārkāpjot EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu, piedalīdamās visās vienošanās un saskaņotajās darbībās metakrilātu nozarē, kuras veidoja cenu apspriešana, vienošanās par cenām, vienošanos par cenām īstenošana un uzraudzīšana, apmaiņa ar komerciāli svarīgu un konfidenciālu informāciju par tirgu un/vai uzņēmumiem, kā arī piedalīšanās regulārās sapulcēs un citos kontaktos, lai atvieglotu pārkāpuma izdarīšanu. Pakārtoti prasītājs lūdz samazināt naudas soda summu, kurš tam uzlikts ar apstrīdēto lēmumu.
Prasījumu pamatojumam prasītājs galvenokārt norāda, ka, atzīstot tā mātes sabiedrības par vainīgām prasītāja izdarītā pārkāpumā, pamatojoties uz vienkāršu prezumpciju saistībā ar to, ka faktisko apstākļu rašanās laikā gandrīz viss prasītāja kapitāls piederēja šīm sabiedrībām, Komisija, piemērodama noteikumus par mātes sabiedrības vainojamību meitas sabiedrības izdarītā pārkāpumā, ir pieļāvusi juridiskas un faktiskas kļūdas un ir pārkāpusi nediskriminācijas principu. Turklāt prasītājs uzskata, ka, neatbildēdama uz argumentiem, ko prasītājs ir izvirzījis administratīvajā procedūrā un kuru mērķis bija pierādīt, ka prasītājs pilnīgi patstāvīgi noteica savu tirdzniecības politiku, kaut arī faktisko apstākļu rašanās laikā gandrīz viss tā kapitāls piederēja mātes sabiedrībām, Komisija nav izpildījusi ar EKL 253. pantu uzlikto pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī ir pārkāpusi labas pārvaldības principu.
Pakāroti, prasītājs līdz atcelt vai samazināt naudas sodu, kas tam uzlikts ar apstrīdēto lēmumu. Šajā sakarā pamatojot prasījumus, prasītājs izvirza vairākus pamatus, to skaitā norāda uz juridiskām un faktiskām kļūdām, ko Komisija ir pieļāvusi, nosakot naudas soda sākumsummu. Prasītājs norāda, ka šī summa ir pārmērīgi liela, jo, pēc tās uzskatiem, pārkāpumam bija ļoti maza ietekme uz attiecīgo preču tirgu. Turklāt prasītājs apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī ir pārkāpusi labas pārvaldības principu, jo ir uzskatījusi, ka, nosakot naudas soda sākumsummu, pārkāpuma konkrētā ietekme nav jāņem vērā.
Turklāt prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi juridiskas un faktiskas kļūdas, palielinot naudas soda apmēru par 200 %, norādot uz to pārkāpuma negatīvo ietekmi, ņemot vērā mātes sabiedrības apgrozījumu tajā laikā, jo, pēc prasītāja uzskatiem, šo sabiedrību nevarēja vainot pārkāpumā sakarā ar to, ka prasītājam tolaik bija patstāvība tirdzniecības jautājumos un mātes sabiedrību vadītāji, šķiet, nepiedalījās attiecīgajās saskaņotajās darbībās.
Prasītājs apgalvo, ka, palielinot tam uzliktā naudas soda apmēru, Komisija ir ņēmusi vērā 1984., 1986. un 1994. gadā izdarītos pārkāpumus, kuros tas bija atzīts par vainīgu, un ka, šādi rīkojoties, tā acīmredzami pārmērīgi piemēroja atkārtotības jēdzienu; tas ir pretrunā ar soda likumības un tiesiskās drošības principiem. Turklāt prasītājs apgalvo, ka, piemērojot atkārtotības principu, Komisija ir pārkāpusi principu non bis in idem un samērīguma principu, jo to, ka [šis uzņēmums] ir iepriekš sodīts, Komisija jau vairākkārt bija ņēmusi vērā nesenos lēmumos.
Prasītājs arī norāda, ka Komisija ir pieļāvusi faktisku kļūdu, nesamazinot naudas sodu tāpēc, ka dažas no saskaņotajām darbībām, kurās prasītājs ir vainots, faktiski netika īstenotas.
Izvirzot pēdējo pamatu, prasītājs apgalvo, ka, nosakot naudas soda apmēru, Komisijai līdzās citiem faktoriem vajadzēja ņemt vērā arī to, ka nesen prasītājam ir uzlikti lieli naudas sodi.