This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document C2006/249/11
Case C-348/06 P: Appeal brought on 17 August 2006 by the Commission of the European Communities against the judgment of the Court of First Instance (First Chamber) delivered on 6 June 2006 in Case T-10/02 Girardot v Commission
Lieta C-348/06 P: Apelācija, ko 2006. gada 17. augustā ierosinājusi Eiropas Kopienu Komisija par Pirmās instances tiesas (pirmā palāta) 2006. gada 6. jūnija spriedumu lietā T-10/02, Girardot pret Komisiju
Lieta C-348/06 P: Apelācija, ko 2006. gada 17. augustā ierosinājusi Eiropas Kopienu Komisija par Pirmās instances tiesas (pirmā palāta) 2006. gada 6. jūnija spriedumu lietā T-10/02, Girardot pret Komisiju
OV C 249, 14.10.2006, p. 5–6
(ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, NL, PL, PT, SK, SL, FI, SV)
|
14.10.2006 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 249/5 |
Apelācija, ko 2006. gada 17. augustā ierosinājusi Eiropas Kopienu Komisija par Pirmās instances tiesas (pirmā palāta) 2006. gada 6. jūnija spriedumu lietā T-10/02, Girardot pret Komisiju
(Lieta C-348/06 P)
(2006/C 249/11)
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis — D. Martin, F. Clotuche-Duvieusart)
Cits lietas dalībnieks: Marie-Claude Girardot
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
|
— |
atcelt Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. jūnija spriedumu lietā T-10/02, |
|
— |
piespriest Komisijai samaksāt Girardot kundzei EUR 23917,40; |
|
— |
nospriest, ka katrs lietas dalībnieks šajā instancē un Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā sedz savus tiesāšanās izdevumus pats. |
Pamati un galvenie argumenti
Prasītāja apelācijas pamatojumam izvirza vienu pamatu, kas balstīts uz EKL 236. panta un Komisijas atbildības iestāšanās nosacījumu pārkāpumu. Šī lietas dalībniece būtībā uzskata, ka Pirmās instances tiesa “iespējas” ieņemt amatu zaudēšanas jēdzienu ir sagrozījusi par jēdzienu, kas ir līdzvērtīgs jēdzienam “garantijas” ieņemt šādu amatu zaudēšana — neievērojot arī diskrecionāro varu, kāda Komisijai tradicionāli piemīt darbā pieņemšanas jomā — un, tādējādi izmantojot kļūdainu summas aprēķinu, kas Komisijai jāsamaksā, lai kompensētu iespējas tikt pieņemtam darbā zaudēšanu, ka izriet no šīs institūcijas prettiesiska lēmuma. Tikai reālus un noteiktus zaudējumus var atlīdzināt. Tādējādi šajā lietā ieinteresētās personas vienīgie reālie un noteiktie zaudējumi ir tie, kas izriet no Komisijas ieinteresētās personas kandidatūras neizvērtēšanas nevis, kas izriet no hipotētiskas atalgojuma zaudēšanas.
Turklāt Komisija norāda, ka Pirmās instances tiesas vērā ņemtais atalgojuma zaudēšanas kritērijs, lai aprēķinātu atlīdzināmo summu, ir nejaušs, jo, ja ieinteresētā personā attiecīgajā periodā būtu veikusi labāk atalgotu darbu, kā tas, kuru tā būtu varējusi iegūt Komisijā, ārpus Kopienu institūcijām, tai nebūtu nekāda atalgojuma zaudējuma, kuru kompensēt. Pirmās instances izmantotā metode tātad varot izraisīt arī diskrimināciju starp viena un tā paša amata kandidātiem atkarībā no tā, vai tie ieņem vai neieņem labāk atalgotu amatu nekā to, kurā tiem ir iespēja tikt pieņemtiem.