Prasība, kas celta 2006. gada 23. februārī — Aughinish Alumina pret Komisiju

(Lieta T-69/06)

(2006/C 96/47)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Aughinish Alumina Ltd (Askeaton, Īrija) (Pārstāvji — J. Handoll un C. Waterson, solicitors)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi

Pamati un galvenie argumenti

Ar apstrīdēto lēmumu Komisija konstatēja, ka atbrīvojums no akcīzes nodokļa likmes, ko starp citām dalībvalstīm piešķīra Īrija attiecībā uz smago dīzeļdegvielu, ko izmanto alumīnija oksīda ražošanā līdz 2003. gada 31. decembrim, ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Secinot, ka laikposmā no 1990. gada 17. jūlija līdz 2002. gada 2. februārim piešķirtais atbalsts tiktāl, ciktāl tas bija nesaderīgs ar kopējo tirgu, nav atgūstams un, ka laikposmā no 2002. gada 3. februāra līdz 2003. gada 31. decembrim piešķirtais atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta izpratnē, jo tā saņēmēji maksā likmi vismaz 13.01 eiro par 1000 kg smagās dīzeļdegvielas, Komisija tāpat nolēma, ka tas pats atbalsts bija nesaderīgs ar kopējo tirgu, jo tā saņēmēji nemaksāja šo likmi un, cita starpā, uzdeva Īrijai veikt visus vajadzīgos pasākumus nesaderīgā atbalsta atgūšanai no tā saņēmējiem.

Prasītāja, Īrijas tiesību sabiedrība, kas bija minētā atbalsta saņēmēja, prasa atcelt apstrīdēto lēmumu. Pamatojot savus prasījumus, tā apgalvo, pirmkārt, ka Komisija ir kļūdījusies, novērtējot attiecīgo atbalstu kā tādu, kas ir pastāvošs atbalsts un uz kuru attiecas EKL 88. panta 1. punkts. Šajā ziņā prasītāja izvirza trīs alternatīvus secinājumus: atbalsts bija saistību, kuras tika uzņemtas līdz Īrijas pievienošanās, priekšmets; atbalsts tika paziņots 1983. gada janvārī un līdz 2000. gadam Komisija pat nedomāja sākt tiesvedību [šajā lietā]; un pat ja atbalstu vajadzēja uzskatīt par nelikumīgu, Komisija ir kļūdījusies, secinot, ka atbilstoši Regulas 659/99 (1) 15. pantam to tikai daļēji var uzskatīt par pastāvošu atbalstu.

Prasītāja arī apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu tiek pārkāpts tiesiskās drošības princips, jo ar to tiek atceltas atļaujas, kuras Padome ir piešķīrusi saskaņā ar EKL 93. pantu un Komisija nav izmantojusi procedūras, kuras bija tās rīcībā atbilstoši Direktīvas 92/81 (2) 8. pantam, lai atrisinātu valsts atbalsta vai citu problēmu, vai patiešām atceltu atbilstīgos Padomes lēmumus.

Turpinot, saskaņā ar Prasītājas teikto, Komisija nav ņēmusi vērā EKL 3. pantā un EKL 157. pantā minētās fundamentālās prasības — a) stiprināt Kopienas rūpniecības konkurētspēju un b) nodrošināt tai vajadzīgos apstākļus.

Prasītāja arī atsaucas uz principu par tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības aizsardzību. Šajā ziņā prasītāja atkal norāda uz to, ka Komisija nav pieņēmusi negatīvu lēmumu 17 gadu laikā pēc tam, kad tika paziņots par atbalstu, un tā neapstrīdēja Padomes lēmumus, ar kuriem atbrīvojums tika pagarināts līdz 2006. gada decembrim.

Prasītāja turpmāk apgalvo, ka procedūra saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu ilga 43 mēnešus, pēc prasītājas domām — pārmērīgi ilgu laikposmu, pārkāpjot labas pārvaldības un tiesiskās drošības principus.

Visbeidzot prasītāja uzskata, ka Komisija nav pienācīgi izanalizējusi atbilstīgos tirgus un to konkurētspējīgo struktūru, kā tas tika prasīts, ņemot vērā to, ka tā pati jau agrāk bija atzinusi, ka konkurence netiek deformēta un, ņemot vērā to, ka Padome šādus atbrīvojumus bija sankcionējusi līdz 2006. gada 31.decembrim.

(1)  Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai, OV L 83, 27.3.1999., 1. lpp.

(2)  Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīva 92/81/EEK par akcīzes nodokļu struktūru saskaņošanu attiecībā minerāleļļām, OV L 316, 31.10.1992., 12. lpp.