Prasība, kas celta 2006. gada 23. februārī — FLS Plast pret Komisiju

(Lieta T-64/06)

(2006/C 96/42)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: FLS Plast A/S, Kopenhāgena (Dānija), (pārstāvji — K. Lasok, QC, un M. Thill-Tayara, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Ar apstrīdēto Lēmumu Komisija uzskatīja, ka prasītāja ir pārkāpusi EK 81. pantu piedaloties līgumos un saskaņotās darbībās rūpniecisko plastmasas maisu nozarē Beļģijā, Francijā, Vācijā, Luksemburgā, Nīderlandē un Spānijā saistībā ar cenu noteikšanu un kopīgu cenu aprēķināšanas modeļu ieviešanu, tirgu sadali un tirdzniecības kvotu piešķiršanu, klientu, darījumu un pasūtījumu sadali, saskaņotu piedāvājumu iesniegšanu izsludinātajos konkursos un apmaiņu ar atsevišķu informāciju. Prasītājas pārkāpums saistās ar cita uzņēmuma darbībām, proti, Trioplast Wittenheim SA (“TW”), kas piedalījās attiecīgā karteļa darbībās. Prasītāja bija TW akciju īpašniece un laika posmā, par kuru prasītāja tika uzskatīta par atbildīgu, TW bija tās meitas sabiedrība. Naudas sods bija uzlikts TW, un prasītāja solidāri bija atzīta par līdzatbildīgu attiecībā uz daļu no šī naudas soda.

Neapstrīdot karteļa pastāvēšanu un laika posma ilgumu, kurā meitas uzņēmums piedalījās tajā, prasītāja apgalvo, ka Komisija, nosakot prasītājas naudas sodu ir pieļāvusi kļūdu. Prasītāja norāda, ka daļa no TW piespriestā naudas soda, par kuru prasītājai tika noteikta atbildība, ir nepārprotami nesamērīga ar laika posmu, kurā tā bija TW akciju īpašniece.

Papildus prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais Lēmums pārkāpj nediskriminācijas principu, kā arī samērīguma principu, ciktāl tā nolēma, ka gan prasītāja, gan tās mātes sabiedrība ir atbildīgi par TW rīcību, neskatoties uz to, ka Komisija nolēma neadresēt apstrīdēto Lēmumu citiem uzņēmumiem, kas bija akciju turētāji, un faktiski adresēja to tikai prasītājai.

Tāpat prasītāja apgalvo, ka nezināja par TW pretlikumīgo darbību un ka tai nebija iespējas ietekmēt tās vadību, kā arī tā nepiedalījās uzņēmuma daļā (TW), kas bija saistīta ar apstrīdētajā Lēmumā minētajiem pārkāpumiem, un līdz ar to apstrīdētais Lēmums ir nepamatots un atceļams.

Pakārtoti, prasītāja lūdz Tiesu, īstenojot tās neierobežoto jurisdikciju, samazināt naudas soda apmēru. Šajā sakarā tā norāda, ka naudas sods, kas uzlikts TW ir pārāk liels, jo iepriekšējās darbības un izdarītā pārkāpuma smagums nav attaisnojams ar naudas soda pamatsummas apmēru, Komisija kļūdaini noteica TW pārkāpuma ilgumu un tā neizvērtēja, vai naudas sods, kas uzlika TW un prasītājai atbilda nosacījumam par 10 % apgrozījuma robežu.

Attiecībā uz tai uzlikto naudas sodu prasītāja papildus uzskata, ka tas ir nesamērīgi liels, jo netika ņemts vērā soda atturošais efekts, pārkāpuma ilgums un intensitāte. Papildus, prasītāja uzskata, ka Komisija kļūdījās, samazinot tās atbildību atbilstoši paziņojumam par sadarbību, it īpaši tādēļ, ka nepiemēroja 30 % samazinājumu, kas tika piešķirts TW, bet kuru Komisija attiecināja uz prasītājas atbildību un atteicās piešķirt prasītājai samazinājumu. Visbeidzot, prasītāja atsaucās uz non bis in idem principu un principa, atbilstoši kuram sodu jāpiemēro ņemot vērā katra prasītāja īpašos apstākļus, šajā kontekstā prasītāja norāda, ka, neskatoties uz to, ka tā bija TW mātes sabiedrība, tikai 35 % no laika posma, kurā pēdējā piedalījās kartelī, tai tomēr bija jāmaksā 85,7 % no TW naudas soda.