22.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 96/1

—

atzīt šo apelācijas sūdzību par pieņemamu un pamatotu;

—

atcelt Pirmās instances tiesas 2005. gada 13. septembra spriedumu;

—

apmierināt pirmajā instancē izvirzīto prasījumu atcelt Komisijas 2001. gada 16. novembra lēmumu REM 09/00, ar ko nosaka, ka apelācijas iesniedzējai piešķirtais ievedmuitas nodokļa atvieglojums bija nepamatots;

—

pakārtoti, nosūtīt lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē un pirmajā instancē.

1.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instance tiesa ir pamatojusies uz nepareizu vai jebkurā gadījumā nepamatoti ierobežotu īpaši Kopienas Muitas kodeksa (1) 905.-909. panta interpretāciju attiecībā uz muitas nodevu atmaksu un/vai atvieglojumiem. Tiesiskās noteiktības princips prasa, ka Ricosmos tiesiskajai situācijai šajā gadījumā bija jābūt paredzamai. Ricosmos uzskata, ka sakarā ar procedūru atlikšanu, par ko viņa netika informēta, šajā gadījumā šis princips netika ievērots. Pirmās instances tiesa turklāt pamatojās uz pārāk ierobežotu nostāju attiecībā uz tiesībām uz aizstāvību, kas atspoguļojas tās pārmērīgi ierobežotajā tiesību uz savlaicīgu un pilnu piekļuvi (gan valsts muitas iestāžu, gan Komisijas) lietas materiāliem interpretācijā.

2.

Kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzēja, Pirmās instances tiesas lēmums nav saskaņā arī ar Kopienu tiesībām. Tā uzskata, ka tiesiskās noteiktības princips netieši prasa arī to, ka kritērijiem, lai noteiktu, ka nav bijusi acīmredzama nolaidība, ir jābūt skaidriem un viegli identificējamiem. Tieši tādēļ, ka jēdziens “acīmredzama nolaidība” ir visai elastīgs, šiem kritērijiem principā ir jābūt izteiktiem ierobežojoši un individuāli. Nolaidībai ir jābūt redzamai un būtiskai un tai ir arī jābūt skaidri izteiktā cēloņsakarībā ar konstatēto īpašo situāciju. Šajā lietā Pirmās instances tiesa kļūdaini šajā sakarā nenovērtēja vai nepienācīgi novērtēja tiesiskā regulējuma sarežģītību un apelācijas iesniedzējas vērā ņemamo profesionālo pieredzi, kā arī kļūdaini interpretēja virkni apelācijas iesniedzējas pienākumu vai jebkurā gadījumā novērtēja tos pārāk formāli.

3.

Apelācijas iesniedzēja turklāt uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu un ka Pirmās instances tiesa nav novērtējusi vai jebkurā gadījumā ir nepienācīgi novērtējusi jaunu faktu nozīmi, no kuriem izrietēja, ka uzliktās muitas nodevas būtu jāatceļ.

4.

Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka faktus, kas ir strīda pamatā, Pirmās instances tiesa noteica daļēji kļūdaini vai jebkurā gadījumā nepilnīgi.