This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document C2005/243/04
Case C-229/05 P: Appeal brought on 18 May 2005 by Osman Ocalan, on behalf of the Kurdistan Worker's Party (PKK) and Serif Vanley, on behalf of the Kurdistan National Congress (KNK) against the order made on 15 February 2005 by the Second Chamber of the Court of First Instance of the European Communities in Case T-229/02, between Kurdistan Workers' Party (PKK) and Kurdistan National Congress (KNK) and the Council of the European Union, supported by the United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland and by the Commission of the European Communities
lieta C-229/05 P: Apelācija, ko 2005. gada 18. maijā iesniedza Osman Ocalan Kurdistan Worker's Party (PKK) vārdā un Serif Vanley Kurdistan National Congress (KNK) vārdā, par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2005. gada 15. februāra rīkojumu lietā T-229/02 Kurdistan Worker's Party (PKK) un Kurdistan National Congress (KNK)/Eiropas Savienības Padome, kuru atbalsta Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Eiropas Kopienu Komisija
lieta C-229/05 P: Apelācija, ko 2005. gada 18. maijā iesniedza Osman Ocalan Kurdistan Worker's Party (PKK) vārdā un Serif Vanley Kurdistan National Congress (KNK) vārdā, par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2005. gada 15. februāra rīkojumu lietā T-229/02 Kurdistan Worker's Party (PKK) un Kurdistan National Congress (KNK)/Eiropas Savienības Padome, kuru atbalsta Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Eiropas Kopienu Komisija
OV C 243, 1.10.2005, p. 2–3
(ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, NL, PL, PT, SK, SL, FI, SV)
|
1.10.2005 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 243/2 |
Apelācija, ko 2005. gada 18. maijā iesniedza Osman Ocalan Kurdistan Worker's Party (PKK) vārdā un Serif Vanley Kurdistan National Congress (KNK) vārdā, par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2005. gada 15. februāra rīkojumu lietā T-229/02 Kurdistan Worker's Party (PKK) un Kurdistan National Congress (KNK)/Eiropas Savienības Padome, kuru atbalsta Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Eiropas Kopienu Komisija
(lieta C-229/05 P)
(2005/C 243/04)
tiesvedības valoda — angļu
Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 18. maijā izskatīšanai ir iesniegta Osmanas Okalana [Osman Ocalan] Kurdistan Worker's Party (PKK) vārdā un Šerifa Venlija [Serif Vanley] Kurdistan National Congress (KNK) vārdā, Brisele (Beļģija), ko pārstāv M. Millers [M. Muller] un E. Grīvs [E. Grieves], barristers, Dž. Dž. Pīrsa [J. G. Pierce], solicitor, vadībā apelācijas sūdzība par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2005. gada 15. februāra rīkojumu lietā T-229/02 (1) Kurdistan Worker's Party (PKK) un Kurdistan National Congress (KNK)/Eiropas Savienības Padome, kuru atbalsta Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Eiropas Kopienu Komisija.
Prasītāju prasījumi Tiesai ir šādi:
|
1) |
atzīt, ka Osmana Okalana prasības pieteikums organizācijas vārdā, kas agrāk bija pazīstama ar nosaukumu PKK, ir pieņemams; |
|
2) |
atzīt, ka Šerifa Venlija prasības pieteikums organizācijas vārdā, kas agrāk bija pazīstama ar nosaukumu KNK, ir pieņemams; |
|
3) |
pieņemt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem tiesvedībā par pieņemamību. |
Pamati un galvenie argumenti
Pirmais apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedz apelācijas sūdzību par Pirmās instances tiesas (no)lēmumu, izvirzot šādu pamatojumu:
Tas apgalvo, ka Pirmās instances tiesas (no)lēmums ir kļūdains, tāpēc, ka Pirmās instances tiesa jau ir atzinusi pirmā apelācijas sūdzības iesniedzēja esamību un tā (tiesīb)spēju celt prasību, nozīmēt juridiskos pārstāvjus un izvirzīt šos apgalvojumus. Iesniegtie dokumenti apliecina, ka advokātam izsniegtā pilnvara ir pilnībā atbilstoša Pirmās instances tiesas reglamenta 44. panta [prasībām]. Minētās pilnvaras [likumību] nekad nav apstrīdējis ne atbildētājs, ne Pirmās instances tiesa, jo tā ir paziņojusi par prasību minētajam atbildētājam atbilstoši parasti [pieņemtiem] noteikumiem, kādi piemērojami, pieņemot derīgu pilnvaru.
Atbildētāja izvirzītā iebilde par (tiesīb)spēju, kas pamatota ar PKK darbības pārtraukšanu, ir pretrunā Pirmās instances tiesas reglamenta 114. panta 1. punktam (iepriekšējais 91. pants), ciktāl tas attiecas uz prasības pamatu. Citiem vārdiem runājot, šo iebildi nevar pārbaudīt [procesa] stadijā, kad tiek pārbaudīta pieņemamība.
Tāpat Pirmās instances tiesas (no)lēmums par (tiesīb)spēju, kas balstīts uz tās sniegto interpretāciju par pirmā prasītāja izvirzītajiem argumentiem par darbības pārtraukšanu ir nelikumīgs (no)lēmums de facto par jautājumu pēc būtības, kas nav ticis pieņemts šajā procesuālajā stadijā. Šāds (no)lēmums ir pretrunā Pirmās instances tiesas piezīmei, saskaņā ar kuru “PKK pastāvēšanas fakts” ir jautājums pēc būtības par kuru Pirmās instances tiesai nav jālemj [procesa] stadijā par pieņemamību.
Pirmās instances tiesas sniegtā interpretācija par pirmā prasītāja izvirzītajiem argumentiem par darbības pārtraukšanu jebkurā gadījumā ir pilnībā nepamatota. Okalana apgalvojumu rūpīgāka izpēte nekādā veidā neapliecina PKK darbības pārtraukšanu visiem nepieciešamajiem gadījumiem, ieskaitot aizlieguma apstrīdēšanu.
Pat, ja tas bija pamatoti, ka Pirmās instances tiesa prasītāja argumentus interpretēja kā tādus, kas pārliecinoši balstīti uz neierobežotu apgalvojumu par darbības pārtraukšanu, prasītājs apgalvoja, ka jautājums par atlikušajām tiesībām, ietverot arī tiesības uz efektīvu lietas izskatīšanu, lai apstrīdētu aizliegumu, paliek neatrisināts kā jautājums pēc būtības, ko vajadzēja pārbaudīt [procesa] vēlākā stadijā.
Prasītājs arī apgalvo, ka Pirmās instances tiesas izmantotie kritēriji jautājumā par pieņemamību, kas ietver kritēriju par “(tiesīb)spēju” un “skarts tieši un individuāli”, ir pārāk ierobežojošs gadījumos, kas attiecas uz pamatbrīvību īstenošanas gadījumiem. Izsakoties precīzāk, ar Pirmās instances tiesas izmantotiem sašaurināti un ierobežojoši [interpretējamiem] kritērijiem tiek pārkāpts 6., 13. un 34. pants Eiropas Cilvēktiesību Konvencijā un saistītā judikatūra par tiesībām celt prasību (locus standi).
Tostarp, nerunājot par piemērojamiem kritērijiem, tiesa ir rīkojusies aizskaroši, nesamērīgi un pretrunā taisnīguma normām, jo tā balstoties tikai uz minētā [pirmā] prasītāja iepriekšēji izvirzīto argumentu interpretāciju noraida prasītāju, kurš izvirzījis pamattiesību pārkāpumu.
Otrais apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo:
Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot kritērijus par pieņemamību un balstot savu (no)lēmumu uz pieņēmumu, ka PKK vairāk nepastāv, arī pārvērtējot jautājumu pēc būtības, lai atzītu prasību par nepieņemamu.
(1) OV C 143, 11.6.2005, 34. lpp.