17.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 229/8

1.

Vai frāze “.. ja vien atbildētājs nav uzsācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad to bija iespējams darīt,” 34. panta 2. punktā Padomes 2000. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā — “EuGVVO”) (1) ir interpretējama tā, ka šīs “iespējas” priekšnoteikums jebkurā gadījumā ir aizmuguriskā sprieduma, kas ir taisīts vienā no dalībvalstīm un ir pārsūdzēts, uzrādīšana atbildētājam atbilstoši piemērojamām tiesībām?

2.

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai lēmuma uzrādīšana par iesniegumu atzīt Landesgericht in S-Hertogenbosch2004. gada 16. jūnija aizmugurisko spriedumu par izpildāmu Austrijā un piekrist soda izpildei, pamatojoties uz ārvalsts lēmumu par soda izpildi, kas atzīts par izpildāmu, ir jāļauj, ka iesnieguma pretinieks un puse, kurai ir uzlikti pienākumi (= atbildētāja pamata tiesvedībā), uzzina, pirmkārt, par šī sprieduma esamību, un, otrkārt, arī to, vai valstī, kura taisījusi spriedumu, pastāv (nepieciešamības gadījumā) izmantojami tiesību aizsardzības līdzekļi, lai šādā veidā iegūtu informāciju par tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas iespēju kā primāro priekšnoteikumu EuGVVO 34. panta 2. punktā minētā atzīšanas šķēršļa piemērošanai.