1

Recylex SA, Fonderie et Manufacture de Métaux SA un Harz‑Metall GmbH (turpmāk tekstā – “prasītājas” vai “Recylex”) ir sabiedrības, kuras dibinātas attiecīgi Francijā, Beļģijā un Vācijā un kuras ražo pārstrādātu svinu un citus produktus (polipropilēnu, cinku un īpašos metālus).

2

Ar 2017. gada 8. februāra Lēmumu C(2017) 900 final par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu (Lieta AT.40018 – Automašīnu akumulatoru pārstrāde) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Eiropas Komisija konstatēja LESD 101. panta pārkāpumu tādu automašīnu svina‑skābes akumulatoru atkritumu nozarē, kas tiek izmantoti pārstrādāta svina ražošanai. Šis pārkāpums, kurā esot piedalījušies četri uzņēmumi vai uzņēmumu grupas, proti, pirmkārt, Campine NV un Campine Recycling NV (turpmāk tekstā kopā – “Campine”), otrkārt, Eco‑Bat Technologies Ltd, Berzelius Metall GmbH un Société de traitement chimique des métaux SAS (turpmāk tekstā kopā – “Eco‑Bat”), treškārt, Johnson Controls, Inc., Johnson Controls Tolling GmbH & Co. KG un Johnson Controls Recycling GmbH (turpmāk tekstā kopā – “JCI”) un, ceturtkārt, Recylex, esot noticis laikposmā no 2009. gada 23. septembra līdz 2012. gada 26. septembrim (apstrīdētā lēmuma 1. un 2. apsvērums un 1. panta 1. punkts).

3

Komisijas ieskatā aplūkotais pārkāpums, kas ir vienots un turpināts pārkāpums, ir noticis nolīgumu vai saskaņotas rīcības formā Beļģijas, Vācijas, Francijas un Nīderlandes teritorijā. Attiecībā uz šā sprieduma 2. punktā minētajiem četriem uzņēmumiem vai uzņēmumu grupām to veidoja viņu rīcība saistībā ar tādu automašīnu svina‑skābes akumulatoru atkritumu iepirkuma cenu saskaņošanu, kuri tiek izmantoti pārstrādāta svina ražošanai (apstrīdētā lēmuma 1. un 2. apsvērums un 1. panta 1. punkts).

4

Administratīvais process tika uzsākts, pamatojoties uz JCI2012. gada 22. jūnijā iesniegtu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda Komisijas paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada paziņojums par sadarbību”) izpratnē. Komisija 2012. gada 13. septembrī šim uzņēmumam piešķīra nosacītu imunitāti atbilstoši šā paziņojuma 18. punktam (apstrīdētā lēmuma 29. apsvērums).

[..]

6

Eco‑Bat2012. gada 27. septembrī un Recylex2012. gada 23. oktobrī iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda vai, ja tas netiktu piešķirts, pieteikumu par naudas soda apmēra samazinājumu, pamatojoties uz 2006. gada paziņojumu par sadarbību. Campine2012. gada 4. decembrī iesniedza pieteikumu par naudas soda apmēra samazināšanu, pamatojoties uz to pašu paziņojumu (apstrīdētā lēmuma 31. apsvērums).

[..]

10

Ar 2015. gada 24. jūnija vēstuli Komisija informēja Eco‑Bat un Recylex par savu pagaidu secinājumu, ka pierādījumiem, kurus tie bija snieguši Komisijai, ir būtiska pievienotā vērtība 2006. gada paziņojuma par sadarbību 24. un 25. punkta izpratnē, un tādējādi par tās nodomu samazināt tām uzliktā naudas soda apmēru. Ar tā paša datuma vēstuli Komisija informēja Campine par savu pagaidu secinājumu, ka Campine neatbilst nosacījumiem, lai tai tiktu piemērots atbrīvojums no naudas soda, pamatojoties uz 2006. gada paziņojumu par sadarbību (apstrīdētā lēmuma 33. apsvērums).

[..]

13

2017. gada 8. februārī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kurā tā tostarp pārmeta Recylex, ka tā ir piedalījusies šā sprieduma 3. punktā minētajā pārkāpumā no 2009. gada 23. septembra līdz 2012. gada 26. septembrim, un uzlika tai solidāru naudas sodu, kura apmērs bija 26739000 euro.

[..]

136

Ar savu ceturto pamatu Recylex apgalvo, ka Eco‑Bat nav izpildījusi savu sadarbības pienākumu 2006. gada paziņojuma par sadarbību 12. punkta a) un c) apakšpunkta izpratnē, kā tas ir prasīts šā paziņojuma 24. punktā. Tās ieskatā, tā kā, lai varētu pretendēt uz naudas soda apmēra samazināšanu, ir jāizpilda šā paziņojuma 12. punkta a)–c) apakšpunktā minētie kumulatīvie nosacījumi, Eco‑Bat nevar tikt piemērots naudas soda samazinājums. Līdz ar to esot jāsecina, ka Recylex ir nevis otrais uzņēmums, kas ir sniedzis pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, bet gan pirmais uzņēmums, kas ir sniedzis šādus pierādījumus. Līdz ar to Komisija, tam piemērojot samazinājumu amplitūdā no 20 % līdz 30 %, nevis amplitūdā no 30 % līdz 50 %, esot pieļāvusi kļūdu 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta pirmās daļas piemērošanā.

137

Recylex apgalvo, ka Eco‑Bat savu sadarbības pienākumu nav izpildījusi vairākos aspektos. Pirmkārt, Eco‑Bat pirms Recylex pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu esot iesniegusi nepilnīgu un maldīgu informāciju par teritorijām, uz kurām pārkāpums attiecas. Proti, Eco‑Bat esot apstiprinājusi, ka pārkāpums esot attiecies tikai uz Vācijas, Nīderlandes un dažkārt uz Beļģijas teritoriju. Eco‑Bat esot arī izvairīgi atbildējusi uz Komisijas jautājumiem par pārkāpumu saistībā ar Franciju. Otrkārt, Eco‑Bat neesot atklājusi visu apmēru, kādā tās pārstāvji ir piedalījušies pārkāpumā, – šis apstāklis pierādot, ka tā nav veikusi nopietnu izpēti, lai sniegtu Komisijai pilnīgu savas līdzdalības aprakstu. Treškārt, Eco‑Bat esot sniegusi maldīgu informāciju par savu pārstāvju lomu. Vispārīgāk runājot, Eco‑Bat atbildes uz Komisijas lūgumiem sniegt informāciju nepierādot patiesu sadarbību.

138

Līdz ar to, ņemot vērā Eco‑Bat diskvalifikāciju, Recylex uzskata, ka tai bija tiesības uz maksimālo atbrīvojumu 50 % apmērā 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta pirmajā daļā minētās amplitūdas ietvaros. Runājot par Recylex sniegto pierādījumu būtisko pievienoto vērtību, tā būtībā balstās uz tiem pašiem argumentiem, kuri ir izmantoti tās pirmā un otrā pamata atbalstam.

139

Tiesas sēdē Recylex apstiprināja, ka ar šo pamatu tās mērķis nav panākt, lai Eco‑Bat tiktu atņemts tai piešķirtais samazinājums 50 % apmērā.

140

Komisija norāda, ka nav strīda par to, ka Eco‑Bat2012. gada 27. septembrī bija pirmais uzņēmums, kas sniedza pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību. Recylex2012. gada 23. oktobrī bija otrais uzņēmums, kas sniedza šādus pierādījumus. Ņemot vērā hronoloģisko kārtību, kādā tika iesniegti pierādījumi ar būtisku pievienoto vērtību, Recylex katrā ziņā nevarot tikt kvalificēta kā pirmais uzņēmums, kurš ir iesniedzis pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, pat ja Eco‑Bat tiktu diskvalificēta no jebkāda samazinājuma piemērošanas tāpēc, ka tā nav izpildījusi 2006. gada pamatnostādņu par sadarbību 12. punktā paredzēto sadarbības pienākumu. Līdz ar to Recylex iebildumiem par Eco‑Bat sadarbības pienākuma neizpildi un tās apgalvojumiem par tās iesniegto pierādījumu būtisko pievienoto vērtību neesot priekšmeta.

141

Vispirms rodas jautājums, vai gadījumā, ja abi uzņēmumi ir snieguši pierādījumus, kuriem ir būtiska pievienotā vērtība, uzņēmums, kurš tos ir iesniedzis kā otrais, ja izrādās, ka pirmā uzņēmuma sadarbība nav atbildusi 2006. gada paziņojuma par sadarbību 12. punktā paredzētajām prasībām, var stāties tā vietā.

142

Sākotnēji ir jānorāda, ka, pieņemot 2006. gada paziņojumu par sadarbību, Komisija ir radījusi tiesisko paļāvību, ko tā turklāt ir atzinusi arī minētā paziņojuma 38. punktā. Ņemot vērā tiesisko paļāvību, kas uzņēmumiem, kuri vēlas sadarboties ar Komisiju, var rasties šī paziņojuma dēļ, Komisijai tādējādi ir pienākums rīkoties atbilstoši šim paziņojumam (skat. spriedumu, 2016. gada 29. februāris, Schenker/Komisija, T‑265/12, EU:T:2016:111, 361. punkts un tajā minētā judikatūra).

143

Turpinājumā ir jāatgādina, ka, tā kā iecietības procedūra ir izņēmums no principa, saskaņā ar kuru uzņēmums ir jāsoda par katru konkurences tiesību normu pārkāpumu, ar to saistītās normas tātad ir jāinterpretē šauri (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, LG Display un LG DisplayTaiwan/Komisija, T‑128/11, EU:T:2014:88, 167. punkts).

144

2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Visos galīgajos lēmumos, ko Komisija pieņem administratīvās procedūras beigās, Komisija nosaka uzņēmumam piemērojamo samazinājuma līmeni attiecībā uz sodanaudu [naudas sodu], kas citādi tiktu uzlikta uzņēmumam. Šādā veidā:

145

2006. gada paziņojuma par sadarbību 24. punktā ir noteikts, ka, lai varētu pretendēt uz naudas soda samazinājumu, uzņēmumam ir jāatbilst kumulatīvajiem nosacījumiem, kas ir noteikti minētā paziņojuma 12. punkta a) līdz c) apakšpunktā. 12. punktā ir izklāstītas prasības attiecībā uz pienākumu sadarboties. Tajā būtībā ir noteikts, ka uzņēmumam, pirmkārt, ir patiesi, pilnībā, nepārtraukti un nekavējoties jāsadarbojas visā administratīvās procedūras gaitā, kas nozīmē, ka uzņēmumam ir jāsniedz pareiza, nemaldinoša un pilnīga informācija. Otrkārt, tam ir jāizbeidz dalība iespējamās aizliegtās vienošanās darbībās, un, treškārt, tas nedrīkst būt iznīcinājis, viltojis vai noslēpis pierādījumus par iespējamo aizliegto vienošanos. Šajā lietā prasītājas neapstrīd, ka Eco‑Bat atbilst otrajam nosacījumam.

146

2006. gada paziņojuma par sadarbību 30. punkta pēdējā daļā ir noteikts, ka, ja Komisija konstatē, ka uzņēmums neatbilst 12. punktā paredzētajiem nosacījumiem, tam netiks piemērots šajā paziņojumā paredzētais labvēlības statuss. Līdz ar to – par ko turklāt starp pusēm nav strīda – attiecīgā paziņojuma 12. punktā noteiktā sadarbības prasība veido primāru kritēriju, lai noteiktu, vai uzņēmumam ir tiesības uz pilnīgu vai daļēju imunitāti vai arī jebkādu naudas soda apmēra samazinājumu. Ja tas nav izpildījis savu sadarbības pienākumu, tam nevar piemērot iecietības programmu.

147

Savukārt ir jākonstatē, ka no 2006. gada paziņojuma par sadarbību neizriet, ka pienākuma sadarboties izpildes trūkums ietekmē lūgumu piemērot iecietības programmu iesniegšanas secību.

148

Ir arī jākonstatē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no 2002. gada paziņojuma par sadarbību, kā arī 2006. gada paziņojuma pašas loģikas izriet, ka vēlamais efekts ir radīt nenoteiktības gaisotni aizliegto vienošanos iekšienē, veicinot ziņošanu par tām Komisijai. Šī nenoteiktība izriet tieši no tā, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki zina, ka tikai viens no tiem, paziņojot par citiem pārkāpuma dalībniekiem, varēs iegūt pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, tādējādi pakļaujot tos naudas sodu piemērošanas riskam. Šīs sistēmas ietvaros un saskaņā ar to pašu loģiku ir uzskatāms, ka uzņēmumi, kuri visātrāk sniedz savu ieguldījumu sadarbībā, ir pelnījuši saņemt lielākus to naudas sodu samazinājumus, kas tiem pretējā gadījumā tiktu uzlikti, nekā tie uzņēmumi, kuri nav tik naski uz sadarbību (skat. spriedumus, 2013. gada 16. septembris, Wabco Europe u.c./Komisija, T‑380/10, EU:T:2013:449, 147. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 16. septembris, Repsol Lubricantes y Especialidades u.c./Komisija, T‑496/07, nav publicēts, EU:T:2013:464, 334. punkts un tajā minētā judikatūra).

149

Tātad aizliegtās vienošanās dalībnieku piedāvātās sadarbības hronoloģiskā secība un ātrums ir ar 2006. gada paziņojumu par sadarbību ieviestās sistēmas pamatelementi (spriedums, 2011. gada 5. oktobris, Transcatab/Komisija, T‑39/06, EU:T:2011:562, 380. punkts; skat. arī spriedumu, 2013. gada 16. septembris, Wabco Europe u.c./Komisija, T‑380/10, EU:T:2013:449, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).

150

No tā izriet, ka nedz 2006. gada paziņojuma par sadarbību formulējums, nedz tā loģika nepamato tādu interpretāciju, saskaņā ar ko gadījumā, kad divi uzņēmumi ir snieguši pierādījumus, kuriem ir būtiska pievienotā vērtība, uzņēmums, kurš tos ir iesniedzis kā otrais, ja izrādās, ka pirmā uzņēmuma sadarbība nav atbildusi 2006. gada paziņojuma par sadarbību 12. punktā paredzētajām prasībām, var stāties tā vietā.

151

Pretējs secinājums varētu radīt tādu hipotētisku situāciju, kurā diviem uzņēmumiem tiktu piemēroti katrā no 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta ievilkumiem paredzētie samazinājumi. Tas varētu radīt risku, ka attiecībā uz katru uzņēmumu, kas ir pret konkurenci vērstas vienošanās dalībnieks, tiktu samazināts stimuls, cik ātri vien iespējams, sadarboties ar Komisiju, vienlaikus nepalielinot stimulu sadarboties ar to pilnībā, jo stimuls patiesi sadarboties jau būtu pilnībā aizsargāts ar draudiem, ka Komisija piemēros 2006. gada paziņojuma par sadarbību 24. un 30. punktu.

152

Visbeidzot, ir arī jānorāda, ka Recylex nedz savos procesuālajos rakstos, nedz jautājumā, kas uzdots Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, nav izvirzījusi relevantus argumentus, kuri varētu likt apšaubīt šo secinājumu.

153

Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisija, piemērojot Recylex samazinājumu amplitūdā no 30 % līdz 50 % atbilstoši 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta pirmajam ievilkumam, nav pieļāvusi kļūdu. Proti, pat ja Eco‑Bat nebūtu izpildījusi savu pienākumu pilnībā sadarboties ar Komisiju, tas tomēr nemainītu to, ka Recylex bija otrais uzņēmums, kas sniedza pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību.

154

No tā izriet, ka atlikušie argumenti ir neiedarbīgi un ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež: