1

Prasītājas, Nexans France SAS un tās mātesuzņēmums Nexans SA, ir Francijas sabiedrības, kas darbojas apakšzemes un zemūdens spēka kabeļu ražošanas un piegādes nozarē.

2

Zemūdens un apakšzemes spēka kabeļi tiek izmantoti attiecīgi zem ūdens un zem zemes elektroenerģijas pārvadīšanai un sadalei. Tie ir iedalīti trīs kategorijās: zemsprieguma, vidēja sprieguma un augsta un ļoti augsta sprieguma. Augsta un ļoti augsta sprieguma spēka kabeļi vairumā gadījumu tiek pārdoti kā daļa no projektiem. Šie projekti ietver spēka kabeļa un aprīkojuma, iekārtu un papildu pakalpojumu kombināciju. Augsta un ļoti augsta sprieguma kabeļi visā pasaulē tiek pārdoti galvenajiem valstu tīklu operatoriem un citām elektroenerģijas kompānijām, galvenokārt publiskā iepirkuma ietvaros.

3

Ar 2008. gada 17. oktobra vēstuli Zviedrijas sabiedrība ABB AB iesniedza Eiropas Kopienu Komisijai virkni paziņojumu un dokumentu, kas attiecas uz ierobežojošu komercpraksi apakšzemes un zemūdens spēka kabeļu ražošanas un piegādes nozarē. Šie paziņojumi un dokumenti tika iesniegti saistībā ar pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda Komisijas paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par iecietību”) izpratnē.

4

No 2009. gada 28. janvāra līdz 3. februārim pēc ABB paziņojumiem Komisija veica pārbaudes Prysmian SpA un Prysmian Cavi e Sistemi Srl, kā arī prasītāju telpās.

5

2009. gada 2. februārī Japānas sabiedrības Sumitomo Electric Industries Ltd., Hitachi Cable Ltd un J‑Power Systems Corp. iesniedza kopīgu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar paziņojuma par iecietību 14. punktu vai, pakārtoti, par naudas soda apmēra samazināšanu saskaņā ar šī paziņojuma 27. punktu. Pēc tam tās nosūtīja Komisijai mutiskos paziņojumus un citus dokumentus.

6

Izmeklēšanas laikā Komisija nosūtīja vairākus informācijas pieprasījumus saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantu un paziņojuma par iecietību 12. punktu uzņēmumiem, kas ražo un piegādā apakšzemes un zemūdens spēka kabeļus.

7

2011. gada 30. jūnijā Komisija uzsāka procedūru un pieņēma paziņojumu par iebildumiem attiecībā pret šādām juridiskām personām: Pirelli & C. SpA, Prysmian Cavi e Sistemi Energia, Prysmian, The Goldman Sachs Group Inc., Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable, J‑Power Systems, Furukawa Electric Co. Ltd, Fujikura Ltd, Viscas Corp., SWCC Showa Holdings Co. Ltd, Mitsubishi Cable Industries Ltd, Exsym Corp., ABB, ABB Ltd, Brugg Kabel AG, Kabelwerke Brugg AG Holding, nkt cables GmbH, NKT Holding A/S, Silec Cable, SAS, Grupo General Cable Sistemas, SA, Safran SA, General Cable Corp., LS Cable & System Ltd, Taihan Electric Wire Co. Ltd un prasītājām.

8

No 2012. gada 11. līdz 18. jūnijam visi paziņojuma par iebildumiem adresāti, izņemot Furukawa Electric, piedalījās administratīvajā sēdē Komisijā.

9

Ar 2012. gada 14. novembra spriedumu Nexans France un Nexans/Komisija (T‑135/09, EU:T:2012:596) un 2012. gada 14. novembra spriedumu Prysmian un Prysmian Cavi e Sistemi Energia/Komisija (T‑140/09, nav publicēts, EU:T:2012:597) Vispārējā tiesa daļēji atcēla, pirmkārt, prasītājām, un otrkārt, Prysmian un Prysmian Cavi e Sistemi Energia adresētos lēmumus par pārbaudi, ciktāl tie attiecās uz spēka kabeļiem, kas nav augstsprieguma zemūdens un apakšzemes spēka kabeļi, un iekārtām, kas saistītas ar šiem citiem kabeļiem, un pārējā daļā prasības noraidīja. 2013. gada 24. janvārī prasītājas iesniedza apelācijas sūdzību par pirmo no šiem spriedumiem. Ar 2014. gada 25. jūnija spriedumu lietā Nexans un Nexans France/Komisija (C‑37/13 P, EU:C:2014:2030) Tiesa šo apelācijas sūdzību noraidīja.

10

2014. gada 2. aprīlī Komisija pieņēma Lēmumu C(2014) 2139, final par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39610 – spēka kabeļi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

11

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu vairāki uzņēmumi dažādos laikposmos piedalījās vienotā un turpinātā LESD 101. panta pārkāpumā “augsta un ļoti augsta sprieguma apakšzemes un/vai zemūdens spēka kabeļu nozarē”. Būtībā Komisija konstatēja, ka no 1999. gada februāra līdz 2009. gada janvāra beigām galvenie Eiropas, Japānas un Dienvidkorejas zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu ražotāji piedalījās daudzpusējo un divpusējo sanāksmju tīklā un izveidoja kontaktus, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci (ļoti) augsta sprieguma apakšzemes un zemūdens spēka kabeļu projektiem konkrētās teritorijās, sadalot tirgu un klientus un tādējādi izkropļojot parasto konkurences procesu (minētā lēmuma 10.–13. un 66. apsvērums).

12

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka kartelim bija divas galvenās konfigurācijas, kas veido saliktu veselumu. Konkrētāk, pēc tās domām, kartelis sastāvēja no divām daļām, proti:

13

Komisija konstatēja, ka karteļa dalībnieki bija ieviesuši datu paziņošanas pienākumus, lai varētu uzraudzīt sadales nolīgumus (apstrīdētā lēmuma 94.–106. un 111.–115. apsvērums).

14

Ņemot vērā dažādu karteļa dalībnieku lomu tā īstenošanā, Komisija tos iedalīja trīs grupās. Pirmkārt, tā definēja karteļa kodolu, kurā ietilpa, no vienas puses, Eiropas uzņēmumi Nexans France, meitasuzņēmumi, kuri pieder Pirelli & C., agrākajam Pirelli SpA, kuri secīgi piedalījās kartelī (turpmāk tekstā – “Pirelli”), un Prysmian Cavi e Sistemi Energia, un, no otras puses, Japānas uzņēmumiFurukawa Electric, Fujikura un to kopuzņēmums Viscas, kā arī Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un to kopuzņēmums J‑Power Systems (apstrīdētā lēmuma 545.–561. apsvērums). Turpinājumā Komisija nošķīra uzņēmumu grupu, kas nebija daļa no kodola, bet kas tomēr nevarēja tikt uzskatīti par karteļa nebūtiskiem dalībniekiem, un šajā grupā ietvēra ABB, Exsym, Brugg Kabel un vienību, ko veido Sagem SA, Safran un Silec Cable (minētā lēmuma 562.–575. apsvērums). Visbeidzot, tā uzskatīja, ka Mitsubishi Cable Industries, SWCC Showa Holdings. Ltd, LS Cable & System, Taihan Electric Wire un nkt cables bija karteļa nebūtiski dalībnieki (minētā lēmuma 576.–594. apsvērums).

15

Nexans France tika atzīta par atbildīgu tās tiešās dalības kartelī no 2000. gada 13. novembra līdz 2009. gada 28. janvārim dēļ. Nexans tika uzskatīta par atbildīgu pārkāpumā no 2001. gada 12. jūnija līdz 2009. gada 28. janvārim kā Nexans France mātesuzņēmums (apstrīdētā lēmuma 712. un 714. apsvērums).

16

Apstrīdētā lēmuma 2. panta c) un d) punktā, pirmkārt, Nexans France ir uzlikts naudas sods 4903000 EUR apmērā (par laikposmu no 2000. gada 13. novembra līdz 2001. gada 11. jūnijam) un, otrkārt, Nexans France“solidāri” ar Nexans ir uzlikts naudas sods 65767000 EUR apmērā (par laikposmu no 2001. gada 12. jūnija līdz 2009. gada 28. janvārim).

17

Lai aprēķinātu naudas sodu apmēru, Komisija piemēroja Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu un metodoloģiju, kas izklāstīta Pamatnostādnēs atbilstoši minētajam pantam piemēroto naudas sodu aprēķināšanai (OV 2006, C 210, 2. lpp., turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes naudas sodu aprēķināšanai”).

18

Pirmkārt, attiecībā uz naudas soda pamatsummu, pēc atbilstošā pārdošanas apjoma noteikšanas saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai (apstrīdētā lēmuma 963.–994. apsvērums) 18. punktu Komisija saskaņā ar šo pamatnostādņu 22. un 23. punktu noteica šī pārdošanas apjoma daļu, kas atspoguļo pārkāpuma smagumu. Šajā ziņā tā uzskatīja, ka pārkāpums pēc sava rakstura bija viens no nopietnākajiem konkurences ierobežojumiem, kas pamatoja smaguma koeficientu 15 % apmērā. Tāpat tā piemēroja smaguma koeficienta palielinājumu par 2 % visiem lēmuma adresātiem sakarā ar kopējo tirgus daļu un karteļa gandrīz globālo ģeogrāfisko apmēru, kas tostarp aptvēra visu Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) teritoriju. Turklāt tā it īpaši uzskatīja, ka Eiropas uzņēmumu rīcība vairāk traucēja konkurencei nekā citu uzņēmumu rīcība, jo papildus to dalībai karteļa A/R konfigurācijā Eiropas uzņēmumi savā starpā dalīja spēka kabeļu projektus karteļa Eiropas konfigurācijas ietvaros. Šā iemesla dēļ tā noteica, ka daļa no pārdošanas apjoma, kas ir jāņem vērā attiecībā uz pārkāpuma smagumu, ir 19 % apmērā Eiropas uzņēmumiem un 17 % citiem uzņēmumiem (minētā lēmuma 997.–1010. apsvērums).

19

Par pārkāpuma ilgumu Nexans France Komisija piemēroja reizināšanas koeficientu 8,16 par laikposmu no 2000. gada 13. novembra līdz 2009. gada 28. janvārim un Nexans – koeficientu 7,58 par laikposmu no 2001. gada 12. jūnija līdz 2009. gada 28. janvārim. Turklāt Nexans France naudas soda pamatsummā tā iekļāva papildu summu (preventīvais komponents), kas atbilst 19 % no pārdošanas apjoma. Šādi noteiktā summa tādējādi sasniedza 70670000 EUR (apstrīdētā lēmuma 1011.–1016. apsvērums).

20

Otrkārt, attiecībā uz naudas sodu pamatsummas koriģēšanu Komisija nekonstatēja atbildību pastiprinošus apstākļus, kas varētu ietekmēt naudas sodu pamatsummu, kas noteikta katram karteļa dalībniekam, izņemot ABB. Savukārt attiecībā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem tā nolēma naudas sodu apmērā atspoguļot dažādu uzņēmumu lomu karteļa īstenošanā. Līdz ar to karteļa nebūtiskajiem dalībniekiem piemērotā naudas soda pamatsumma tika samazināta par 10 % un naudas soda pamatsumma uzņēmumiem, kuru līdzdalība bija mērena, tika samazināta par 5 %. Turklāt tāMitsubishi Cable Industries un SWCC Showa Holdings par laikposmu pirms Exsym izveides, kā arī LS Cable & System un Taihan Electric Wire piešķīra vēl 1 % samazinājumu, jo šie uzņēmumi nebija informēti par atsevišķiem vienotā un turpinātā pārkāpuma aspektiem un tie par šiem aspektiem nebija atbildīgi. Taču nekāds naudas soda pamatsummas samazinājums netika piešķirts uzņēmumiem, kas ietilpa karteļa kodola grupā, tostarp prasītājām (apstrīdētā lēmuma 1017.–1020. un 1033. apsvērums). Turklāt saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm naudas sodu aprēķināšanai Komisija piešķīra Mitsubishi Cable Industries papildu 3 % samazinājumu, jo tā efektīvi sadarbojās ārpus iecietības režīma (minētā lēmuma 1041. apsvērums).

21

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 17. septembrī, prasītājas cēla šo prasību.

22

Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa (astotā palāta) uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus un lūdza Komisiju iesniegt dokumentus.

23

Tā kā, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas astotajā palātā (jaunajā sastāvā), kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

24

Lietas dalībnieki uz Vispārējās tiesas jautājumiem atbildēja noteiktajā termiņā. Komisija iesniedza vienu no pieprasītajiem dokumentiem un lūdza veikt pierādījumu savākšanas pasākumus, lai iesniegtu citus Vispārējās tiesas pieprasītos dokumentus, proti, mutvārdu paziņojumu transkriptus, kurus bija iesniegusi J‑Power Systems kopīgajā pieteikumā ar Hitachi Cable un Sumitomo Electric Industries par atbrīvojumu no naudas soda. Ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2017. gada 17. janvāra rīkojumu tika uzdots veikt pierādījumu savākšanas pasākumu ar mērķi panākt, lai Komisija iesniedz attiecīgos transkriptus. Komisija šo pierādījumu savākšanas pasākumu izpildīja 2017. gada 24. janvārī.

25

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausītas 2017. gada 21. marta tiesas sēdē.

26

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

27

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

28

Prasības ietvaros prasītājas formulē gan prasījumus par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, gan arī prasījumus, kuru mērķis ir samazināt tām uzlikto naudas sodu apmēru.

29

Attiecībā, pirmkārt, uz prasījumiem atcelt tiesību aktu, ar tiem tiek lūgts pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, jo, pirmkārt, tas ir balstīts uz dokumentiem, kas tika prettiesiski iegūti no Nexans France un, otrkārt, un tajā ir secināts, ka Nexans France piedalījās pārkāpumā pirms 2001. gada 22. februāra.

30

Savu prasījumu atcelt tiesību aktu pamatojumam prasītājas izvirza divus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2.–4. punkta, Komisijas 2009. gada 9. janvāra lēmuma (turpmāk tekstā – “lēmums par pārbaudi”), tiesību uz aizstāvību un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. panta pārkāpumu, un otrais uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā Nexans France dalības kartelī sākuma datuma noteikšanu.

31

Otrkārt, attiecībā uz prasījumiem samazināt prasītājām uzliktā naudas soda apmēru, tās lūdz Vispārējo tiesu aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu, lai tiktu ņemtas vērā tās pieļautās kļūdas attiecībā uz minētā naudas soda aprēķina elementiem, proti, Nexans France dalības pārkāpumā ilgumu, kā arī smaguma koeficientu.

32

Lai pamatotu savus prasījumus samazināt tām uzliktā naudas soda apmēru, prasītājas izvirza – papildus Komisijas kļūdai attiecībā uz pārkāpuma ilgumu, kas apstrīdēts prasības otrajā pamatā, – atsevišķu pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa, nosakot smaguma koeficientu, lai aprēķinātu naudas sodu apmēru, pārkāpumu.

33

Prasītājas apgalvo, ka daži pasākumi, ko Komisija veica nepaziņotajā pārbaudē, kurai tām saskaņā ar 2009. gada 9. janvāra lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmums par pārbaudi”) bija pienākums pakļauties 2009. gada 28.–30. janvārī un 3. februārī, esot bijuši prettiesiski un ka Komisijas šajā ziņā iegūtā informācija neesot bijusi pieļaujama administratīvajā procesā, nedz arī ņemama vērā apstrīdētajā lēmumā.

34

Tādējādi prasītājas Komisijas inspektoriem izsaka iebildumus par to, ka tie pārkopēja J. un R. datorā atrodamos vairākus e‑pastu kopumus, kā arī visu J. datora cieto disku un paņēma šīs kopijas līdzi, lai vēlāk Komisijas telpās Briselē (Beļģija) meklētu izmeklēšanai būtiskos pierādījumus (turpmāk tekstā – “strīdīgie pasākumi”).

35

Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka, šādi rīkojoties, Komisijas amatpersonas esot pārkāpušas tām Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punktā uzticētās pilnvaras. It īpaši tās norāda, ka saskaņā ar minētās regulas 20. panta 2. punkta c) apakšpunktu šīs amatpersonas nedrīkst iegūt dokumentu kopijas, ja tās šos dokumentus nav izvērtējušas iepriekš. Ja tas tā nebūtu, Komisija pārbaudes ietvaros varētu vienīgi iegūt visas sabiedrības informātikas sistēmas kopuma kopiju, tostarp lielo dokumentu skaitu, kuriem nav nekādas nozīmes izmeklēšanā, lai tos pārbaudītu sev vēlamā laikā savās telpās Briselē.

36

Otrkārt, prasītājas uzskata, ka Komisijas nokopēto datu apjoms, lai tos vēlāk izvērtētu pati savās telpās Briselē, pārsniedza lēmuma par pārbaudi, kura ģeogrāfiskais tvērums attiecās tikai uz pārbaudi Nexans telpās, nosacījumus.

37

Treškārt, prasītājas apgalvo, ka ar strīdīgajiem pasākumiem esot pārkāptas viņu tiesības uz aizstāvību, jo ar tiem esot ierobežota viņu iespēja atsaukties uz savām interesēm. Tās uzskata, ka ar pārbaudes pagarināšanu par pusotru mēnesi esot ierobežota to iespēja rūpīgi izvērtēt iespēju iesniegt pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, jo šajā laikposmā neesot bijis iespējams novērtēt, kādu “būtisku pievienoto vērtību” tās būtu varējušas sniegt Komisijas jau savāktajiem pierādījumiem.

38

Ceturtkārt, prasītājas apgalvo, ka, tā kā pārbaude tika uzsākta Francijā, bet turpināta Beļģijā, Komisijai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 20. panta 3. un 4. punktu esot bijis jāpaziņo Beļģijas konkurences iestādei (Beļģija) par pārbaudes turpināšanu šajā valstī.

39

Piektkārt, prasītājas apgalvo, ka, tā kā datu, ar kuriem Komisija iepriekš nebija iepazinusies, “masveida” pārkopēšana neietilpa Komisijas pilnvarās atbilstoši Regulai Nr. 1/2003, šāda datu iegūšana esot bijusi patvaļīga un nesamērīga iejaukšanās to privātās darbības sfērā, kas ir aizsargāta Hartas 7. pantā.

40

Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

41

Lai atbildētu uz lietas dalībnieču argumentiem, īsumā ir jāatspoguļo, kā notika pārbaude, ko Komisijas amatpersonas veica prasītāju telpās.

42

Kā izriet no 2012. gada 14. novembra sprieduma Nexans France un Nexans/Komisija (T‑135/09, EU:T:2012:596), 2009. gada 28. janvārī Komisijas inspektori kopā ar Francijas konkurences iestādes pārstāvjiem ieradās Nexans France telpās Klišī [Clichy] (Francija), lai veiktu pārbaudi atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktam. Viņi iesniedza uzņēmumam lēmumu par pārbaudi, kas attiecās uz “Nexans, kā arī visiem uzņēmumiem, kas bija Nexans uzņēmuma(‑u) tiešā vai netiešā kontrolē, tostarp Nexans France”, kā arī paskaidrojumus par pārbaudēm.

43

Inspektori izteica savu vēlmi pārbaudīt dokumentus un noteiktu Nexans France darbinieku, proti, R. (“Augstsprieguma” nodaļas ģenerāldirektora vietnieks un mārketinga direktors), B. (“Augstsprieguma” nodaļas ģenerāldirektors) un J. (“Virszemes augstsprieguma” komercnodaļas tirdzniecības un mārketinga direktors) datorus. Inspektori tika informēti, ka J. ir izbraukumā un ir paņēmis līdzi savu datoru un ka viņš atgriezīšoties tikai piektdien, 2009. gada 30. janvārī.

44

Vispirms inspektori pārbaudīja dokumentus papīra formātā, kas atradās R., B. un J. birojos, kā arī to kopīgās asistentes birojā. Pēc tam viņi pārnesa R., B. un D. (“Augstsprieguma” nodaļas projektu vadītājs) datorus uz viņu rīcībā nodoto sanāksmju telpu. Izmantojot digitālās kriminālistikas tehnoloģiju (turpmāk tekstā – “FIT”), viņi ieguva šo datoru cieto disku attēlus un sagatavoja tos indeksēšanai, kam bija jānotiek nākamajā dienā. Pārbaudes pirmās dienas beigās J. birojs un inspektoru rīcībā nodotā sanāksmju telpa tika aizzīmogoti. Pārbaudes otrajā dienā informācijas meklējumi minētajos cieto disku attēlos turpinājās. Dienas beigās viņu rīcībā nodotā sanāksmju telpa arī tika aizzīmogota.

45

Pārbaudes trešajā dienā inspektori varēja pārbaudīt J., kurš bija atgriezies birojā, portatīvo datoru. Sākuma netika veikta neviena minētā datora satura kopēšana, taču, izmantojot FIT, bija iespējams iepazīties ar datnēm, dokumentiem un elektroniskā pasta vēstulēm, kas bija izdzēsti no šī datora cietā diska, un konstatēt, ka šie dokumenti ir būtiski izmeklēšanā. Inspektori nolēma iegūt šī cietā diska attēlu. Taču šajā izmeklēšanas brīdī viņiem vairs nebija vajadzīgā laika, lai to izdarītu. Tādēļ tie nolēma nokopēt izvēlētos datus un ievietot tos informātikas datu nesējos (turpmāk tekstā – “IDN”), kurus tie bija iecerējuši ņemt līdzi uz Briseli. Runa bija par diviem elektronisko vēstuļu kopumiem, kas tika atrasti J. portatīvajā datorā un kas bija reģistrēti ar nosaukumu JABR 12 un JABR 13. Viņi arī pārkopēja uz diviem IDN visas R. datorā atrastās e‑pasta vēstules ar nosaukumu JABR 14 un JABR 15. Šie četri IDN tika ievietoti aizzīmogotās aploksnēs, kuras pēc tam parakstīja prasītāju pārstāvis. Šīs aizzīmogotās aploksnes tika aizvestas uz Komisijas birojiem Briselē. J. dators, kā arī viens viņa birojā atrastais IDN, kurā bija ietverti dokumenti, kas aizsargāti ar paroli, tika ievietoti skapī, kuru inspektori aizzīmogoja. Komisijas datoru, kas tika izmantoti šajā pārbaudē, cietie diski vēlāk tika izdzēsti un pēc šīm darbībām tajos vairs nebija nevienas datnes, kas bija pārkopēta pārbaudes laikā. Inspektori informēja prasītājas, ka paziņos tām pārbaudes turpināšanas datumu. Prasītājas norādīja, ka tās vēlas, lai J. datora cietā diska iespējamā pārbaude notiktu Nexans France telpās, nevis Komisijas birojos.

46

Otrdien, 2009. gada 3. februārī, inspektori atgriezās Nexans France telpās. Viņi atvēra aizzīmogoto skapi, kurā glabājās J. birojā atrastais IDN, kā arī viņa dators. Uz vietas viņi pārbaudīja IDN, izdrukāja un paturēja sev divus no IDN iegūtajiem dokumentiem un nodeva šo IDN prasītāju pārstāvjiem. Pēc tam viņi izveidoja trīs J. datora cietā diska attēlus, kas tika ierakstīti trijos IDN. Inspektori vienu no trim IDN nodeva prasītāju pārstāvjiem, taču pārējos divus aizzīmogotās aploksnēs aizveda uz Briseli, pirms tam konstatējot, ka prasītājas apstrīd šīs procedūras likumīgumu. Inspektori norādīja, ka aizzīmogotās aploksnes tiks atvērtas tikai Komisijas telpās prasītāju pārstāvju klātbūtnē.

47

Komisijas atvestās aizzīmogotās aploksnes, kurās atradās IDN, tika atvērtas tās birojos Briselē 2009. gada 2. martā prasītāju advokātu klātbūtnē. Šajos IDN ierakstītie dokumenti tika izskatīti un inspektori izdrukāja tos, kuri, viņuprāt, bija būtiski izmeklēšanā. Otra šo dokumentu papīra kopija, kā arī to saraksts tika iesniegti prasītāju advokātiem. Visu datu, kas ierakstīti IDN, pārbaude ilga astoņas darba dienas un beidzās 2009. gada 11. martā. Biroja telpa, kurā tika izskatīti dokumenti un IDN, katras darba dienas beigās tika aizzīmogota prasītāju advokātu klātbūtnē, un nākamajā dienā tā tika atvērta arī minēto advokātu klātbūtnē. Pēc šīm darbībām datoru, ar kuriem strādāja Komisijas inspektori, cietie diski tika izdzēsti.

48

Prasītājas būtībā apgalvo, ka, iegūstot J. datora cietā diska attēlu, kā arī visu minētajā datorā un R. datorā atrodamo e‑pastu kopijas, lai vēlāk Komisijas telpās Briselē meklētu dokumentus, kas ir būtiski izmeklēšanā, Komisijas amatpersonas esot pārkāpušas tām Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punktā uzticētās pilnvaras.

49

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 4. pantu “Līguma [101.] un [102.] panta piemērošanai Komisijai ir šajā regulā paredzētās pilnvaras”.

50

Regulas Nr. 1/2003 20. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija var veikt visas vajadzīgās uzņēmumu un uzņēmumu apvienību pārbaudes.

51

Attiecībā uz Komisijas pilnvarām veikt pārbaudi Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punktā it īpaši ir paredzēts:

“Amatpersonas un citas pavadošās personas, kuras Komisija pilnvarojusi veikt pārbaudi, ir tiesīgas:

[..]

[..].”

52

Šajā lietā ir jāprecizē, ka datora cietā diska attēla vai digitālā datu nesējā glabātu datu kopijas izgatavošanas prakse tiek izmantota saistībā ar FIT ieviešanu, ko Komisijas amatpersonas izmanto, veicot pārbaudes. Kā Komisija ir aprakstījusi savos rakstveida apsvērumos, ko prasītājas neapstrīd, šīs tehnoloģijas izmantošana ietver datora cietajā diskā vai jebkurā citā digitālo datu nesējā ietvertās atbilstošās informācijas, kas attiecas uz pārbaudes mērķi, meklēšanu, izmantojot īpašu programmatūru un atslēgvārdus. Lai veiktu meklēšanu, ir jāveic priekšdarbi, ko sauc par “indeksāciju”, kuras laikā programmatūra ievieto katalogā visus burtus un vārdus, kas atrodami datora vai cita pārbaudāmā digitālā datu nesēja cietajā diskā. Šīs indeksācijas ilgums ir atkarīgs no attiecīgā digitālā datu nesēja lieluma, taču parasti tas aizņem ievērojamu laiku. Šādos apstākļos Komisijas amatpersonas principā nokopē datus, kas ietverti pārbaudāmā uzņēmuma digitālo datu nesējā, lai indeksētu tajā glabātos datus. Datora cietā diska gadījumā šī kopija var būt diska attēls. Šis diska attēls ļauj iegūt precīzu pārbaudāmā cietā diska kopiju, kurā ir visi dati, kas atrodas šajā cietajā diskā, tieši tajā brīdī, kad veikta kopēšana, ieskaitot šķietami izdzēstās datnes.

53

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka, tā kā, pirmām kārtām, kā tas ir paskaidrots šī sprieduma 52. punktā, to datu kopēšana, kas tiek uzglabāti pārbaudāmajā uzņēmuma digitālajā datu nesējā, tiek veikta, lai veiktu indeksāciju, un, otrām kārtām, šī indeksācija ir paredzēta, lai varētu veikt turpmāku ar izmeklēšanu saistītu dokumentu meklēšanu, šādas kopijas iegūšana ietilpst pilnvarās, kas piešķirtas Komisijai Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā.

54

Pretēji prasītāju apgalvotajam – no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkta neizriet, ka Komisijas pilnvaras izveidot vai iegūt pārbaudāmā uzņēmuma grāmatvedības un uzņēmējdarbības dokumentu vai izvilkumu kopijas aprobežojas ar tiem grāmatvedības un uzņēmējdarbības dokumentiem, ko tā jau ir pārbaudījusi.

55

Turklāt jānorāda, ka šāda interpretācija varētu negatīvi ietekmēt minētās regulas 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta lietderīgo iedarbību, jo dažos gadījumos pārbaudāmā uzņēmuma grāmatvedības un uzņēmējdarbības dokumentu pārbaudei var būt nepieciešama grāmatvedības un uzņēmējdarbības dokumentu kopiju iepriekšēja sagatavošana jeb vienkāršošana, kā tas ir šajā lietā.

56

Līdz ar to ir jākonstatē, ka, tā kā J. datora cietā diska, kā arī visu minētajā datorā un R. datorā atrodamo e‑pastu attēla kopēšana ietilpa Komisijas amatpersonu veiktajā FIT piemērošanā, kā mērķis bija meklēt izmeklēšanai būtisko informāciju, minētā kopēšana ietilpst Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētajās pilnvarās.

57

Otrkārt, ciktāl prasītāju argumentācija ir jāinterpretē tādējādi, ka tās pārmet Komisijas amatpersonām, ka tās ir pievienojušas izmeklēšanas lietas materiāliem visu R. un J. datoros atrasto e‑pastu kopijas, kā arī pēdējā minētā datora cietā diska attēlu, pirms tam nepārbaudot, vai minētajās kopijās ietvertie dokumenti ir būtiski attiecībā uz pārbaudes priekšmetu, šis arguments nevar tikt pieņemts.

58

Kā izriet no šī sprieduma 42.–47. punkta, tikai pēc tam, kad, pārbaudot dokumentus, kas ietverti R. un J. datorā atrasto e‑pastu kopijās, kā arī pēdējā minētā cietā diska attēlā, Komisijas telpās Briselē prasītāju pārstāvju klātbūtnē tika konstatēts, ka daži no šiem dokumentiem ir prima facie saistīti ar pārbaudes mērķi, Komisija izmeklēšanas lietā iekļāva attiecīgo dokumentu papīra versiju.

59

Līdz ar to ir jākonstatē, ka, pretēji prasītāju apgalvotajam, Komisijas pārstāvji nebija vienkārši iekļāvuši izmeklēšanas lietas materiālos visus dokumentus, kas bija ietverti, visu R. un J. datorā atrasto e‑pastu kopijās, kā arī pēdējā minētā cietā diska attēlā, iepriekš nepārbaudot to atbilstību izmeklēšanas priekšmetam.

60

Treškārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, ka Komisijas amatpersonām neesot bijis pilnvaru Komisijas telpās meklēt izmeklēšanai nozīmīgo informāciju, kas ietverta J. datora cietā diska attēlā, kā arī visu minētajā datorā un R. datorā atrasto e‑pastu kopijās, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) apakšpunktā nav paredzēts, kā to apgalvo prasītājas, ka pārbaudāmo uzņēmumu grāmatvedības dokumentu un citu dokumentu, kuri saistīti ar uzņēmējdarbību, pārbaude ir veicama tikai to telpās, ja, kā šajā gadījumā, minētā pārbaude nevarēja tikt pabeigta sākotnēji paredzētajā laikā. Tajā Komisijai ir uzlikts vienīgi pienākums, pārbaudot dokumentus tās telpās, ievērot tās pašas garantijas attiecībā uz uzņēmumiem kā tās, ko tai ir pienākums ievērot pārbaudes uz vietas laikā.

61

Ir jānorāda, ka tiesas sēdē, atbildot uz kādu Vispārējās tiesas jautājumu, prasītājas atzina, ka tās nepārmet Komisijai, ka tā, minētās iestādes telpās Briselē pārbaudot J. datora cietā diska attēlu un visu minētajā datorā, kā arī R. datorā atrasto e‑pastu kopijas, rīkojās citādi, nekā tā būtu rīkojusies, ja šī pārbaude būtu notikusi prasītāju telpās. Prasītājas tikai apgalvoja, ka tādēļ, ka šāda pārbaude tika veikta Komisijas telpās, tām neesot bijusi iespēja izmantot kompetentu darbinieku palīdzību, lai Komisijai sniegtu paskaidrojumus par šajā pārbaudē izmantotajiem dokumentiem.

62

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka prasītājas neapgalvo, ka Komisija būtu iebildusi pret to, ka attiecīgo dokumentu pārbaudes Komisijas telpās laikā tās pārstāvjiem būtu asistējuši daži prasītāju darbinieki.

63

Katrā ziņā ir jāatgādina, kā izriet no faktu izklāsta iepriekš 46. un 47. punktā, ka attiecīgās kopijas tika pārvestas uz Briseli aizzīmogotās aploksnēs, ka aploksnes, kurās bija minētās kopijas, tika atvērtas un to pārbaude veikta ar prasītājām saskaņotā dienā un piedaloties to pārstāvjiem, ka Komisijas telpas, kurās šī pārbaude notika, bija pienācīgi aizsargātas, tās aizzīmogojot, ka no šiem datiem iegūtie dokumenti, kurus Komisija nolēma pievienot izmeklēšanas lietas materiāliem, tika izdrukāti un uzskaitīti, ka to kopija tika iesniegta prasītājām un ka pārbaudes beigās J. datora cietā diska attēls un visu minētajā datorā, kā arī R. datorā atrasto e‑pastu kopijas tika neatgriezeniski izdzēsti.

64

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka pārbaudes laikā Komisija nav rīkojusies, pārsniedzot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punktu. Līdz ar to prasītāju iebildums šajā ziņā ir jānoraida.

65

Attiecībā uz prasītāju argumentu, ka būtībā, meklējot Komisijas telpās izmeklēšanai nozīmīgu informāciju J. datora cietā diska attēlā, kā arī visu minētajā datorā un R. datorā atrasto e‑pastu kopijās, Komisijas amatpersonas ir pārkāpušas lēmuma par pārbaudi piemērošanas jomu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru šī lēmuma pamatojums ierobežo to pilnvaru apjomu, kas Komisijas amatpersonām piešķirtas saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punktu (spriedums, 2015. gada 18. jūnijs, Deutsche Bahn u.c./Komisija, C‑583/13 P, EU:C:2015:404, 60. punkts).

66

Šajā lietā, runājot, pirmkārt, par lēmuma par pārbaudi ģeogrāfisko piemērojamību, ir jāatzīmē, ka minētā lēmuma 1. panta otrajā daļā ir norādīts:

“Pārbaude var notikt jebkurā uzņēmuma kontrolētā vietā, un it īpaši birojos, kas atrodas šādā adresē: 4‑10 Rue Mozart, 92110 Klišī [Clichy], Francija”.

67

Tādējādi no lēmuma par pārbaudi izriet, ka, lai gan pārbaude “var[ēja]” notikt “jebkurā [..] kontrolētā vietā”, it īpaši uzņēmuma birojos Klišī, tomēr tai nebija jānotiek, kā to apgalvo prasītājas, vienīgi prasītāju telpās, tādējādi izslēdzot iespēju Komisijai turpināt pārbaudi Briselē.

68

Otrkārt, runājot par lēmuma par pārbaudi piemērošanu laikā, ir jānorāda, ka šī lēmuma 2. pantā ir noteikts datums, kurā pārbaude varētu sākties, bet nav precizēts datums, kurā tai bija jābeidzas.

69

Protams, pārbaudes beigu datuma neesamība nenozīmē, ka pārbaude varētu ilgt nebeidzami, jo Komisijai šajā ziņā ir jāievēro saprātīgs laika periods saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktu.

70

Tomēr šajā gadījumā ir jākonstatē, ka šī pamata kontekstā prasītājas neapgalvo, ka viens mēnesis, kas bija pagājis no pārbaudes prasītāju telpās līdz šīs pārbaudes turpināšanai Briselē, bija nesamērīgi ilgs laikposms.

71

No tā izriet, ka – pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, – lēmums par pārbaudi neliedza Komisijas amatpersonām tās telpās Briselē turpināt meklēt izmeklēšanai nozīmīgu informāciju dažu Nexans France darbinieku datoru cieto disku attēlos.

72

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisija, pārbaudes gaitā nosakot strīdīgos pasākumus, nav arī pārkāpusi lēmuma par pārbaudi piemērošanas jomu. Tāpēc prasītāju izvirzītais iebildums šajā ziņā ir jānoraida.

73

Prasītājas apgalvo, ka tas, ka no 2009. gada 3. februāra līdz 2. martam – datumam, kurā tika atvērtas aizzīmogotās aploksnes, kurās atradās digitālie datu nesēji, kuros bija noteiktu Nexans France darbinieku visas elektroniskās vēstules un J. datora cietā diska attēls, – tika pārtraukta pārbaudes priekšmetam būtisko dokumentu atlase, tām esot liedzis iespēju rūpīgi izvērtēt iespēju iesniegt pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, jo šajā laikposmā tās neesot varējušas noteikt citas to rīcībā esošās informācijas pievienoto vērtību. No tā izrietot, ka Komisija tādējādi esot pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību.

74

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar paziņojuma par iecietību 10. punktu atbrīvojumu no naudas soda nevar piešķirt, “ja [informācijas un pierādījumu] iesniegšanas laikā Komisijai jau ir pietiekami pierādījumi, lai pieņemtu lēmumu veikt pārbaudi saistībā ar iespējamo karteli, vai arī tā jau ir veikusi minēto pārbaudi”.

75

Šajā lietā, kā to arī apstiprinājusi Vispārējā tiesa 2012. gada 14. novembra sprieduma Nexans France un Nexans/Komisija (T‑135/09, EU:T:2012:596) 93. punktā, Komisijai bija pietiekami pierādījumi attiecībā uz zemūdens un apakšzemes augstsprieguma spēka kabeļiem, lai noteiktu pārbaudi, kas tika veikta Nexans telpās. No tā izriet, ka prasītājas saskaņā ar paziņojumu par iecietību nevarēja saņemt atbrīvojumu no naudas soda.

76

Ir skaidrs, ka saskaņā ar paziņojuma par iecietību 23. punktu uzņēmumi, kuri atklāj savu dalību iespējamā kartelī, kas ietekmē Eiropas Savienību, bet kuri neatbilst nosacījumiem, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda, var pretendēt uz tā naudas soda, kas tiem citādi būtu uzlikts, apmēra samazinājumu. Saskaņā ar minētā paziņojuma 24. punktu, lai varētu pretendēt uz šādu samazinājumu, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina tos pierādījumus, kuri jau ir Komisijas rīcībā.

77

Tomēr ir jānorāda, ka prasītāju rīcībā bija dati, kurus bija nokopējušas Komisijas amatpersonas. Tādēļ tām pat bija visas iespējas noteikt, kuras informācijas nebija minētajās digitālajās kopijās un kura, ņemot vērā pārbaudes priekšmetu, varēja radīt ievērojamu pievienoto vērtību salīdzinājumā ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem.

78

Turklāt, lai arī, kā to būtībā apgalvo prasītājas, Komisijas rīcībā jau bija datoru cietie diski, kuros bija ietverta informācija, kas varētu būt bijusi iesniegta viņu pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda, no jauna ir jāatgādina, ka fakts, ka Komisija ieguva dažu Nexans France darbinieku visu elektronisko vēstuļu kopijas un J. datora cietā diska attēlu, nenozīmē, ka tā tos bija pārbaudījusi un ka tai jau bija piekļuve tajos ietvertajai informācijai. Šāda pārbaude tika veikta tikai pēc tam, kad minētās kopijas tika izņemtas no aizzīmogotajām aploksnēm Briselē. Šādā kontekstā prasītājām vēl arvien bija iespēja pārskatīt minētā cietā diska saturu un minētās elektroniskās vēstules un informēt Komisiju par dokumentiem vai pierādījumiem, kas ietverti tajos un kam ir pievienotā vērtība, salīdzinot ar citiem pierādījumiem, ko Komisija jau bija apkopojusi izmeklēšanas kontekstā.

79

No minētā izriet, ka – pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, – Komisija nebija liegusi prasītājām iespēju izvērtēt, vai tām iesniegt pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda.

80

Ciktāl prasītājas apgalvo, ka ir pārkāptas to tiesības uz aizstāvību, ir jāatgādina, ka Komisijas veiktie izmeklēšanas pasākumi iepriekšējās izmeklēšanas posmā, it īpaši pārbaudes pasākumi un informācijas pieprasījumi, būtībā liecina, ka Komisijai bija aizdomas, ka ir izdarīts pārkāpums, un var būtiski ietekmēt aizdomās turēto uzņēmumu stāvokli. Tātad ir svarīgi novērst, ka šajā administratīvā procesa posmā varētu tikt neglābjami pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo veiktajiem izmeklēšanas pasākumiem var būt izšķiroša nozīme, sniedzot pierādījumus par uzņēmumu nelikumīgu rīcību, par ko tie varētu būt atbildīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Orange/Komisija, T‑402/13, EU:T:2014:991, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Tomēr šajā lietā pašam apstāklim, ka attiecīgie elektroniskie dati tika pārbaudīti nevis Nexans France telpās Klišī, bet gan Komisijas telpās Briselē, nav nozīmes attiecībā uz prasītāju tiesību uz aizstāvību ievērošanu, jo ir pierādīts, ka IDN, kuros bija ierakstītas attiecīgo elektronisko datu kopijas, tika pārvesti uz Briseli aizzīmogotās aploksnēs, ka Komisija prasītājām izsniedza šo datu kopiju, ka aplokšņu, kurās bija IDN ar šiem datiem, atvēršana un papildu pārbaude tika veikta ar prasītājām saskaņotā dienā un piedaloties to pārstāvjiem, ka Komisijas telpas, kurās šī pārbaude notika, bija pienācīgi aizsargātas, tās aizzīmogojot, ka no šiem datiem izņemtie dokumenti, kurus Komisija nolēma pievienot izmeklēšanas lietas materiāliem, tika izdrukāti un uzskaitīti, ka to kopija tika iesniegta prasītājām un ka pārbaudes beigās visu IDN un to pārbaudei izmantoto datoru saturs tika neatgriezeniski izdzēsts.

82

Līdz ar to prasītāju iebildumi, kas attiecas uz viņu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ir jānoraida kā nepamatoti.

83

Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā veica dažu Nexans France darbinieku visu e‑pastu kopiju un J. datora cietā diska attēla pārbaudi savās telpās Briselē, iepriekš par to nepaziņojot Beļģijas konkurences iestādei.

84

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pirmkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu “Komisija [lēmumus par pārbaudi] pieņem pēc apspriešanās ar tās dalībvalsts konkurences iestādi, kuras teritorijā jāveic pārbaude” un, otrkārt, saskaņā ar šīs pašas regulas 20. panta 3. punktu “Komisija laikus pirms pārbaudes paziņo par pārbaudi tās dalībvalsts konkurences iestādei, kuras teritorijā to veiks”.

85

Regulas Nr. 1/2003 20. panta 3. un 4. punkta ratio legis, kas atspoguļots minētās regulas preambulas 24. apsvērumā, ir ļaut dalībvalsts konkurences iestādēm aktīvi sadarboties ar Komisiju tās kompetences, kas tai pārbaužu jomā ir atbilstoši šīs regulas 20. panta 1. punktam, īstenošanā.

86

Šajā ziņā Regulas Nr. 1/2003 20. panta 5. punktā ir precizēts, ka “amatpersonas, kā arī personas, ko pilnvarojusi vai norīkojusi tās dalībvalsts konkurences iestāde, kuras teritorijā jāveic pārbaude, pēc šīs iestādes vai Komisijas pieprasījuma aktīvi palīdz amatpersonām un citām pavadošajām personām, ko pilnvarojusi Komisija” un ka “šajā nolūkā tām ir 2. punktā noteiktās pilnvaras”.

87

Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka Komisija pirms lēmuma par pārbaudi pieņemšanas apspriedās ar Konkurences iestādi (Francija). Tāpat arī netiek apstrīdēts, ka Komisija laikus informēja minēto iestādi pirms pārbaudes veikšanas Nexans France telpās. Turklāt netiek arī apstrīdēts, ka Komisijas inspektoriem pārbaudes laikā Nexans France telpās pievienojās arī minētās iestādes pārstāvji.

88

Līdz ar to ir jāuzskata, ka Komisija šajā lietā ir ievērojusi Regulas Nr. 1/2003 20. panta 3. un 4. punkta prasības.

89

Šo vērtējumu nevar atspēkot ar prasītāju argumentāciju.

90

Proti, – pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, – no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 3. un 4. punkta neizriet, ka Komisijai šajā gadījumā bija pienākums “apspriesties ar” Beļģijas konkurences iestādi vai “laikus pirms pārbaudes paziņot” šai iestādei, kad tā praktisku iemeslu dēļ ir iecerējusi savās telpās Briselē turpināt dokumentu pārbaudi, kas bija uzsākta, veicot pārbaudi atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 20. pantam citas dalībvalsts teritorijā, bet gan tikai tad, ja tā būtu iecerējusi veikt pārbaudi tāda uzņēmuma telpās, kas atrodas Beļģijā.

91

No tā izriet, ka prasītāju iebildums attiecībā uz to, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 20. panta 3. un 4. punktu, ir jānoraida kā nepamatots.

92

Prasītājas būtībā apgalvo, ka, tā kā strīdīgie pasākumi pārsniedz Komisijas pilnvaras atbilstoši Regulai Nr. 1/2003, minētie pasākumi esot arī pretrunā prasībai par aizsardzību no patvaļīgas vai nesamērīgas publiskās varas iejaukšanās fizisku vai juridisku personu privātās darbības sfērā.

93

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā jau tika konstatēts iepriekš 64. punktā, ka strīdīgie pasākumi nepārsniedza Komisijas pilnvaras saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003. Līdz ar to, tā kā prasītājas iebildumu attiecībā uz Hartas 7. panta pārkāpumu saista ar iepriekšēju konstatējumu par Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta pārkāpumu, šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

94

Turklāt, tā kā iebildums attiecībā uz Hartas 7. panta pārkāpumu ir jāuzskata par atsevišķu iebildumu, ir jānorāda, ka prasītāju argumentācija šajā ziņā ir balstīta uz premisu, kas ir identiska tai, kura izmantota par pamatojumu argumentācijai attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta pārkāpumu, proti, ka Komisijas amatpersonas ir nokopējušas visus R. un J. datorā atrodamos e‑pastus, kā arī J. datora cietā diska attēlu un ir tieši pievienojušas šīs kopijas izmeklēšanas lietas materiāliem, iepriekš nepārbaudot to nozīmi attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu.

95

Kā tas jau tika konstatēts iepriekš 48.–72. punktā, šāda premisa ir kļūdaina, līdz ar to prasītāju argumentācija par Hartas 7. panta pārkāpumu nav pamatota.

96

Līdz ar to ir jānoraida prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru dokumenti, ko Komisija bija ieguvusi pārbaudes to telpās laikā, nevarēja tikt izmantoti apstrīdētā lēmuma pamatojumam, jo tie esot iegūti prettiesiski.

97

Turklāt ir jānoraida arī prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums nevarēja tikt balstīts uz dokumentiem, kas tika iegūti Komisijas veiktajā pārbaudē Prysmian telpās, jo Komisija, lai iegūtu šos dokumentus, esot izmantojusi tādu pašu metodi kā tā, kas tika izmantota, Komisijai veicot pārbaudi to pašu telpās. Pieņemot, ka dokumenti, un vienīgi to ir norādījušas prasītājas, tika pievienoti lietas materiāliem pēc pārbaudes beigām Prysmian telpās saskaņā ar tādu pašu metodi kā tā, kas aplūkota šajā lietā, pietiek norādīt, ka prasītāju argumentus, kas attiecas uz minētās metodes nelikumību, Vispārējā tiesa ir noraidījusi kā nepamatotus.

98

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka attiecīgo elektronisko datu kopijas netika iegūtas nelikumīgi un ka tādējādi, pretēji prasītāju apgalvotajam, Komisija varēja likumīgi izmantot šos datus, lai pamatotu tās secinājumus par apstrīdētajā lēmumā konstatētā pārkāpuma esamību.

99

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasības pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

100

Prasītājas apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini noteikusi 2000. gada 13. novembri kā Nexans France dalības pārkāpumā sākuma datumu. Šī dalība esot sākusies tikai 2001. gada 22. februārī, kad daži Nexans darbinieki, proti, [R.] un [J.], piedalījās A/R sanāksmē, kas notika Londonā (Apvienotā Karaliste), par zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu projektu sadali.

101

Šajā ziņā prasītājas apgalvo, pirmkārt, ka lietas materiālos ietvertie pierādījumi, skatot tos kopumā, juridiski pietiekami nepierāda Nexans France darbinieku dalību 2000. gada 29. novembra A/R sanāksmē Kualalumpurā [Kuala Lumpur] (Malaizija).

102

Otrkārt, prasītājas norāda, ka, lai arī Komisija pamatoti neuzskata tās par atbildīgām pārkāpumā pirms 2000. gada 13. novembra, tā prasītāju dalību pārkāpumā pēc šī datuma ir secinājusi no apstākļa, ka pārkāpums jau bija uzsākts kopš 1999. gada 18. februāra. Šī pārkāpuma esamība, vismaz sākot no šī datuma, neesot pietiekami juridiski pierādīta – pretēji tam, ko tā apgalvojusi apstrīdētā lēmuma 1064. apsvērumā.

103

Vispirms prasītājas uzskata, ka Komisija šajā ziņā esot balstījusies vienīgi uz pierādījumiem, ko iesnieguši pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēji, proti, Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems, kas esot vienkārši pierādījumi, izsakot apgalvojumu, kuru ticamību apšauba pati Komisija. ABB paziņojumi pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda ietvaros, uz kuriem atsaukusies Komisija, arī neesot ticami.

104

Turklāt – pretēji tam, kas izriet no apstrīdētā lēmuma, – paziņojumos par iecietību, kas ir Komisijas rīcībā, esot apstiprināts, ka 1999. gadā un līdz 2001. gada sākumam kartelis vēl nepastāvēja. Pirmkārt, pierādījumi, kas ir lietas materiālos un ko iesniegušas Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems, liecinot tikai par to, ka daži spēka kabeļu ražotāji apvienojās, tomēr nenoslēdzot nolīgumu. Otrkārt, ABB iesniegtie pierādījumi apliecinot vienīgi centienus izveidot likumīgu un konkurenci veicinošu sadarbību tiesiska konsorcija ietvaros.

105

Visbeidzot, prasītājas apstrīd tiešo pierādījumu, kas minēti apstrīdētajā lēmumā, lai apstiprinātu pārkāpuma esību kopš 1999. gada 18. februāra, pierādījuma spēku. Lielāko daļu no šiem pierādījumiem veidojot piezīmes darba kārtībā, un tās esot vispārīgas, grūti saprotamas un nesniedzot informāciju nedz par iespējamo sanāksmju saturu, nedz pat par to dalībniekiem.

106

Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

107

Attiecībā uz datumu, ko Komisija izvēlējusies kā sākuma datumu Nexans France dalībai pārkāpumā, ir jānorāda, ka gan Nexans France, gan Nexans pirmsākumi ir meklējami grupas, ko veido [konfidenciāli] ( 2 ) un tās dažādie meitasuzņēmumi, spēka kabeļu darbībās.

108

2000. gada 13. novembrī [konfidenciāli] meitasuzņēmums, proti, [konfidenciāli], lielāko daļu savu darbību apakšzemes spēka kabeļu jomā nodeva vienam no saviem meitasuzņēmumiem, sauktam par Vivalec, kas pēc tam mainīja savu nosaukumu uz Nexans France. Šajā darbību nodošanā ietilpa arī vairāku darbinieku, proti, B., R. un J., pārcelšana. Nākamajos mēnešos grupas, ko veido [konfidenciāli] un tās meitasuzņēmumi, pārējās darbības spēka kabeļu jomā tika nodotas pēdējai minētajai, sauktai par [konfidenciāli], pilnībā piederošam meitasuzņēmumam. Vēlāk, taču pirms 2001. gada 12. jūnija, Nexans France un [konfidenciāli] tika pārdoti Nexans, [konfidenciāli] jaunizveidotam meitasuzņēmumam. 2001. gada 12. jūnijā [konfidenciāli] gandrīz 80 % savu akciju pārdeva Nexans, kura tika kotēta biržā un bija kļuvusi neatkarīga no [konfidenciāli] grupas. Pēc tam [konfidenciāli] nodeva visas savas daļas Nexans, kas bija kļuvusi par grupas mātesuzņēmumu (apstrīdētā lēmuma 709. un 711. apsvērums).

109

Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka pierādījumi liecina, ka [konfidenciāli] darbinieki, kuri 2000. gada 13. novembrī tika pārcelti uz Vivalec, kas pēc tam kļuvusi par Nexans France, bija tieši piedalījušies pārkāpumā no 1999. gada 18. februāra līdz 2009. gada 28. janvārim. Tā nolēma nenosūtīt paziņojumu par iebildumiem grupas sabiedrībām, ko veido [konfidenciāli] un tās meitasuzņēmumi. Tāpat arī tā neieņēma nostāju jautājumā par to, vai Nexans France kā [konfidenciāli] tiesību pārņēmēja bija atbildīga par dalību kartelī pirms 2000. gada 13. novembra. Tā turpretī nolēma izvēlēties šo datumu kā sākuma datumu Nexans France dalībai pārkāpumā. Runājot par Nexans, mātesuzņēmums ir atbildīgs par Nexans France rīcību, tikai sākot no 2001. gada 12. jūnija (apstrīdētā lēmuma 710., 711. un 912. apsvērums).

110

No iepriekš minētā izriet, ka 2000. gada 13. novembris, ko Komisija izvēlējusies kā Nexans France dalības pārkāpumā sākuma datumu, patiesībā ir tikai datums, kurā Vivalec, kas pēc tam kļuvusi par Nexans France, tika nodotas [konfidenciāli] darbības, uz kurām attiecās jau pastāvošais pārkāpums, un šī nodošana galvenokārt attiecās uz sabiedrību galvenajiem darbiniekiem, kas bija iesaistīti pret konkurenci vērstās darbībās, proti, B., R. un J.

111

No tā izriet, ka, pārbaudot šī pamata pamatotību, ir jāpievērš uzmanība jautājumam par to, vai 2000. gada 13. novembrī pārkāpums, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets un ko Komisija kvalificējusi kā vienotu un turpinātu, jau pastāvēja un vai [konfidenciāli] darbinieki, kuri tika pārcelti uz Vivalec, kas pēc tam kļuvusi par Nexans France, jau bija piedalījušies tā īstenošanā pirms šī datuma, tādējādi, ka viņu dalība 2001. gada 22. februāra A/R sanāksmē Londonā nevar tikt uzskatīta par viņu iepriekšējo pret konkurenci vērsto darbību turpināšanu. Šajā ziņā nav jāpārbauda, vai Komisija par apstrīdētajā lēmumā minētā pārkāpuma sākuma datumu ir pamatoti noteikusi 1999. gada 18. februāri. Šajā gadījumā nav svarīgi noskaidrot, vai šis pārkāpums sākās 1999. gada 18. februārī, bet gan noskaidrot, vai tas jau pastāvēja, vēlākais, 2000. gada 13. novembrī un vai attiecīgie darbinieki jau bija saistīti ar šo pārkāpumu pirms minētās sanāksmes.

112

Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz pārkāpuma pastāvēšanu pirms 2000. gada 13. novembra no apstrīdētā lēmuma 137.–157. apsvēruma, kurā ir minēti Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems paziņojumi to kopīgā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda ietvaros, kā arī faktu rašanās laikam atbilstošie dokumenti, kurus tās iesniegušas saistībā ar šo pieteikumu, izriet, ka no 1999. gada 18. februāra līdz 2001. gada 22. februārim [konfidenciāli] pārstāvji, konkrētāk, J. un R., piedalījās vairākās sanāksmēs, kuru mērķis bija izstrādāt noteikumus par zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu dažādās pasaules daļās esošu projektu sadali vai šo projektu piešķiršanu karteļa dalībniekiem. Tās bija A/R sanāksmes, kas tika organizētas 1999. gada 18. februārī Cīrihē (Šveice), 1999. gada 24. martā Kualalumpurā, 1999. gada 3. un 4. jūnijā Tokijā (Japāna), 1999. gada 26. jūlijā Londonā un 1999. gada 19. oktobrī Kualalumpurā. Attiecībā uz 2000. gadu Komisija ir norādījusi vispārīgāk, ka vismaz četras sanāksmes tika organizētas 1. un 2. martā, 11. maijā, jūlijā un 29. novembrī (skat. apstrīdētā lēmuma 146. apsvērumu un I pielikumu). Tā arī konstatēja, ka saskaņā ar Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems iesniegtajās dienas kārtībās minētajām piezīmēm R. un J. bija piedalījušies vismaz dažās no šīm sanāksmēm [konfidenciāli] vārdā (apstrīdētā lēmuma 146. apsvērums).

113

Attiecībā uz šo sanāksmju saturu pierādījumi, kurus Komisija minējusi apstrīdētajā lēmumā, tostarp sanāksmēs izdarītās piezīmes, kas norādītas apstrīdētajā lēmumā, liecina par sarunām par tirgu sadales nolīgumu izstrādi, it īpaši nolīgumu par “valsts teritoriju” un “eksporta teritoriju” sadali saskaņā ar iepriekš noteiktām kvotām izstrādi. Komisija atsaucas arī uz pierādījumiem, kas apliecina, ka projekti tika sadalīti, jau sākot no 1999. gada. Šajā ziņā tā minētajā lēmumā ir atspoguļojusi pozīciju veidlapu paraugu, – tas ir dokuments, kas ļauj atzīmēt un kontrolēt spēka kabeļu projektu sadali starp dažādiem karteļa dalībniekiem. Komisija uzskata, ka sarunas minētajās sanāksmēs attiecās arī uz iespēju iesaistīt šajos nolīgumos tādus Eiropas uzņēmumus kā ABB, Brugg Kabel un Sagem, kā arī uz nepieciešamību iecelt Japānas koordinatoru, lai nodrošinātu labu saziņu starp abām karteļa pusēm.

114

Komisija turklāt konstatēja, ka pierādījumi, ko iesniegušas Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems sava kopīgā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda ietvaros un uz kuriem tā balstījās, lai pierādītu karteļa esamību pirms 2000. gada 13. novembra, ir apstiprināti ABB mutvārdu paziņojumos tās pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda ietvaros, kā arī faktu rašanās laikam atbilstošajos dokumentos, kurus tā bija iesniegusi saistībā ar šo pieteikumu. Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 149. un 150. apsvērumu, ABB paziņojumiem attiecībā uz sanāksmi starp šīs sabiedrības darbinieku un [konfidenciāli] darbinieku 2000. gada aprīlī un Pirelli represijām, no kā ABB esot cietusi 2000. gada maijā tādēļ, ka viens projekts esot pārcelts uz Itāliju – teritoriju, kas bija rezervēta pēdējam minētajam uzņēmumam. Šī lēmuma 151. apsvērumā tā ir arī atspoguļojusi vēstules un iekšējo piezīmju saturu, kas apstiprina, ka 2000. gadā ABB jau bija iesaistīta nolīgumā par “valsts teritoriju”, kā arī turpmākajā Eiropas projektu sadalē starp karteļa R dalībniekiem.

115

Turklāt Komisijas minētie pierādījumi apstiprina arī, ka [konfidenciāli] darbiniekiem bija nozīmīga loma to nolīgumu izstrādē un attīstībā, kas veido apstrīdētajā lēmumā konstatēto pārkāpumu. Viņi ne tikai aktīvi darbojās kartelī, sākot no 1999. gada 18. februāra sanāksmes Cīrihē, bet, kā izriet no 1999. gada 26. jūlija sanāksmes Londonā piezīmēm, uz kurām ir atsauce minētā lēmuma 141. apsvērumā, viņi darbojās, lai kartelī iesaistītu citus Eiropas uzņēmumus. Papildus, kā Komisija norādījusi šī lēmuma 154. apsvērumā, Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems mutvārdu paziņojumi ļauj apstiprināt, ka tas bija J., proti, [konfidenciāli] darbinieks, kurš bija pirmās pozīciju veidlapas, uz kuru Komisija atsaukusies apstrīdētajā lēmumā un kura tika izstrādāta 2000. gada septembrī, autors.

116

Jānorāda, ka tas, ka Vivalec, kas pēc tam kļuvusi par Nexans France, 2000. gada novembrī pārņēma [konfidenciāli] darbības, nemainīja karteļa darbības veidu. Uzņēmumu karteļa sanāksmēs joprojām pārstāvēja tās pašas personas, spēlējot to pašu lomu pārkāpumā. It īpaši pēc 2000. gada novembra J. joprojām bija atbildīgs par pozīciju veidlapu sagatavošanu un īstenošanu un “R grupas”, kas bija atbildīga par kontaktiem ar karteļa “A pusi”, sekretāra funkciju nodrošināšanu (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 94., 96., 99. un 211. apsvērumu).

117

Visbeidzot ir jānorāda uz pārkāpuma vienoto un turpināto raksturu un to, ka Komisijas savāktajos pierādījumos nav minēts, ka kartelis būtu pārtraukts laikposmā no 1999. gada sākuma līdz 2001. gada sākumam. No apstrīdētā lēmuma arī izriet, ka [konfidenciāli] pārstāvji R. un J. ir piedalījušies karteļa sanāksmēs gan 1999. gadā, gan 2000. gadā, lai arī, kā Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 146. apsvērumā, ir iespējams, ka viņi nav piedalījušies visās 2000. gadā rīkotajās sanāksmēs.

118

Iespēja, ka daži [konfidenciāli] darbinieki nepiedalījās kādā no 2000. gadā rīkotajām karteļa sanāksmēm, nav pamats šaubām par attiecīgā uzņēmuma dalības kartelī turpinātību, it īpaši ņemot vērā 2001. gada 22. februāra A/R sanāksmes Londonā piezīmju saturu, jo šī sanāksme, pēc prasītāju domām, esot uzskatāma par Nexans France dalības kartelī sākumu. Šajās piezīmēs ir ietverts klātesošo saraksts, kurā līdzās Nexans France darbinieku J. un R. vārdiem atrodas vārds “[konfidenciāli]”, norādot, ka tas attiecas uz [konfidenciāli] bijušajiem darbiniekiem. Turklāt šajās piezīmēs ir minēta Nexans France darbības uzsākšana, precizējot, ka Nexans kotēšana biržā tikusi atlikta uz vēlāku laiku, taču tikusi apstiprināta, un ka [konfidenciāli] turpmāk būs telekomunikāciju uzņēmums. Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, minētās sanāksmes piezīmes apstiprina, ka Nexans France dalība šajā sanāksmē bija tikai [J.] un [R.] agrāko slepeno darbību turpinājums pēc spēka kabeļu darbības pārstrukturēšanas grupas, ko veido [konfidenciāli] un tās meitasuzņēmumi, ietvaros.

119

No šīs informācijas izriet, ka, pirmkārt, vēlākais 2000. gada otrajā pusē kartelis, ko Komisija konstatējusi apstrīdētajā lēmumā, jau bija izveidots un ka [konfidenciāli], ko pārstāvēja konkrēti R. un J., bija viena no karteļa dibinātājām. Otrkārt, no tā izriet, ka Komisija ir pamatoti atzinusi, ka Nexans France dalība kartelī bija tikai darbību, ko īstenojuši [konfidenciāli] darbinieki, sākot no 1999. gada sākuma, turpinājums. Tātad Komisija, nepieļaujot kļūdu, varēja uzskatīt, ka Nexans France dalība kartelī sākās 2000. gada 13. novembrī, kad Vivalec, kas pēc tam kļuvusi par Nexans France, pārņēma [konfidenciāli] darbības apakšzemes spēka kabeļu jomā, tostarp kartelī tieši iesaistītos darbiniekus.

120

Ar prasītāju argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.

121

Pirmkārt, ir jākonstatē, ka prasītājas mēģina apšaubīt Komisijas savākto pierādījumu pierādījuma spēku, tos iesniedzot un analizējot izolēti. Tās atsevišķi pārbauda pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēju paziņojumus un faktu rašanās laikam atbilstošos pierādījumus, ko minētie pieteikuma iesniedzēji iesnieguši savu pieteikumu ietvaros.

122

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī Komisijai ir jāiesniedz precīzi un saskanīgi pierādījumi, lai konstatētu LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, katram no tās sniegtajiem pierādījumiem nav obligāti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru no pārkāpuma elementiem. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šai prasībai. Tādējādi pierādījumi, uz kuriem Komisija atsaucas apstrīdētajā lēmumā, lai pierādītu, ka uzņēmums ir pārkāpis šo tiesību normu, ir jānovērtē nevis atsevišķi, bet gan kopumā (skat. spriedumus, 2013. gada 17. maijs, Trelleborg Industrie un Trelleborg/Komisija, T‑147/09 un T‑148/09, EU:T:2013:259, 51. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 12. decembris, Repsol Lubricantes y Especialidades u.c./Komisija, T‑562/08, nav publicēts, EU:T:2014:1078, 152. un 153. punkts un tajos minētā judikatūra). Turklāt vairumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšana ir jāsecina no noteiktām sakritībām un norādēm, kuras, skatot kopsakarā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums konkurences noteikumu pārkāpumam (spriedums, 2015. gada 17. septembris, Total Marketing Services/Komisija, C‑634/13 P, EU:C:2015:614, 26. punkts).

123

Šajā lietā, kā ir norādīts iepriekš 112.–115. punktā, pierādījumi, ko Komisija izvirzījusi apstrīdētajā lēmumā, liecina par prettiesisku saziņu starp Eiropas un Japānas zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu ražotājiem, kompleksa nolīguma par tirgu sadali savā starpā izstrādi un šī nolīguma īstenošanu no 1999. gada sākuma. Šie pierādījumi arī apstiprina, ka [konfidenciāli], kas kļuvusi par Vivalec, bet pēc tam – par Nexans France, darbiniekiem šajā saziņā bija galvenā loma.

124

Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisijas secinājumi attiecībā uz pārkāpuma esamību laikposmā no 1999. gada sākuma līdz 2001. gada sākumam nav balstīti tikai uz pierādījumiem, ko tai iesniegušas Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems to kopīgā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda ietvaros. Lai gan šie pierādījumi tik tiešām visbiežāk tikuši izvirzīti, lai pamatotu Komisijas apsvērumus, tā balstās arī uz pierādījumiem, ko iesniegusi ABB, kura skaidri atsaucas uz [konfidenciāli],dalību pārkāpumā.

125

Prasītājas kļūdās attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 1064. apsvēruma nozīmi, apgalvodamas, ka pati Komisija ir apstiprinājusi, ka tā ir balstījusies tikai uz Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems paziņojumiem, lai konstatētu pārkāpuma esamību tā sākuma posmā. Šajā apsvērumā, kas ietilpst daļā, kurā naudas soda noteikšanas nolūkos ir novērtēta Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems kā otrā pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja kopīgā sadarbība, Komisija ir vienīgi konstatējusi, ka šo pieteikuma iesniedzēju sniegtā informācija ir uzskatāma par nozīmīgiem pierādījumiem paziņojuma par iecietību 26. punkta izpratnē, proti, pierādījumiem ar augstu pierādījuma spēku. Komisija arī norāda, ka tā pat būtu varējusi konstatēt pārkāpuma esamību laikposmā no 1999. gada 18. februāra līdz 2001. gada 1. martam, pamatojoties vienīgi uz šo informāciju, kas pats par sevi neizslēdz, ka tās rīcībā nebija citu pierādījumu, kas attiecas uz šo laikposmu, it īpaši tie, kurus bija iesniegusi ABB, kas bija pirmā, kura sazinājās ar Komisiju un sāka sadarboties minētā paziņojuma ietvaros.

126

Treškārt, – pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, – nav iemesla apšaubīt Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems, ne arī ABB paziņojumu patiesumu un ticamību.

127

Saskaņā ar judikatūru neviena Eiropas Savienības tiesību norma vai vispārējs tiesību princips neaizliedz Komisijai attiecībā pret kādu uzņēmumu atsaukties uz citu apsūdzēto uzņēmumu paziņojumiem. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko pārkāpts LESD 101. pants, būtu neiespējams un nesavienojams ar šo noteikumu pareizas piemērošanas uzraudzības uzdevumu, kurš tai ir noteikts ar Līgumu (skat. spriedumu, 2005. gada 25. oktobris, Groupe Danone/Komisija, T‑38/02, EU:T:2005:367, 285. punkts un tajā minētā judikatūra).

128

Lai arī zināma piesardzība attiecībā uz prettiesiskas aizliegtās vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgām liecībām parasti ir pieņemama, ņemot vērā iespēju, ka šiem dalībniekiem ir tendence iesniegt pēc iespējas vairāk apsūdzošu pierādījumu par savu konkurentu darbību, tomēr tas, ka tiek lūgts piemērot paziņojumu par sadarbību, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda vai tā apmēra samazinājumu, ne vienmēr ir iemesls iesniegt sagrozītus pierādījumus par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku dalību. Ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par šāda lūguma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un apdraudēt tā iespēju saņemt visas paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības (spriedums, 2011. gada 12. jūlijs, Toshiba/Komisija, T‑113/07, EU:T:2011:343, 94. punkts).

129

Netiek apstrīdēts, ka šajā lietā Komisija apšaubīja paziņojumu, ko Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems snieguši to kopīgā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda ietvaros, ticamību un līdz ar to ierobežoja šiem uzņēmumiem uzliekamā naudas soda apmēra samazinājumu no 50 līdz 45 %. Taču Komisijai nebija šaubu par pārkāpuma sākumu, bet gan tikai par datumu, kurā J‑Power Systems izstājās no karteļa, jo pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēji bija norādījusi atšķirīgus šīs izstāšanās datumus. Savukārt attiecībā uz karteļa sākuma posmu Komisija apstrīdētā lēmuma 1064. apsvērumā norādīja, ka Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems sniegtajiem pierādījumiem esot bijusi izšķiroša nozīme.

130

Turklāt, pretēji prasītāju apgalvotajam, Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems sniegtos paziņojumus nevar uzskatīt vienīgi par pierādījumiem, “izsakot apgalvojumu”. Tie ir paziņojumi, ko snieguši šo uzņēmumu juridiskie pārstāvji un kuri ir kontekstualizēti, ņemot vērā tādus tālaika faktiskos pierādījumus kā izvilkumi no darba kārtības un sanāksmju piezīmes. Turklāt Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems sniegtos pierādījumus apstiprina ABB iesniegtie pierādījumi tās pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda ietvaros (skat. iepriekš 114. punktu).

131

Vēl kā neefektīvs ir jānoraida prasītāju apgalvojums, ka ABB prasības par apstrīdēto lēmumu, kura tikusi reģistrēta ar numuru T‑445/14, ietvaros tā, šķiet, apstrīd datumu, ko Komisija izvēlējusies kā sākumu tās dalībai kartelī, jo tas neietekmē to pierādījumu spēku, ko šis uzņēmums iesniedzis saistībā ar savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, kas apstiprina karteļa esamību no 2000. gada vidus.

132

Ceturtkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, ka no pieteikumu iecietības programmas piemērošanai iesniedzēju paziņojumiem izriet, ka 1999. un 2000. gadā kartelis vēl nepastāvēja, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai varētu uzskatīt, ka pastāv nolīgums LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, pietiek ar to, ka konkrētie uzņēmumi ir izteikuši kopīgu gribu darboties tirgū noteiktā veidā. Nolīgums minētās tiesību normas izpratnē var tikt uzskatīts par noslēgtu, ja pastāv gribu par pašu konkurences ierobežošanas principu sakritība, pat ja par konkrētajiem paredzētās ierobežošanas elementiem vēl notiek sarunas (skat. spriedumu, 2011. gada 16. jūnijs, Solvay/Komisija, T‑186/06, EU:T:2011:276, 85. un 86. punkts un tajos minētā judikatūra).

133

Turklāt no judikatūras izriet, ka saskaņā ar Līguma noteikumu par konkurenci pamatā esošo domu katram uzņēmējam autonomi ir jānosaka politika, kādu tas īstenos tirgū. Lai gan šī autonomijas prasība neizslēdz saimnieciskās darbības subjektu tiesības saprātīgi piemēroties konstatētai vai sagaidāmai to konkurentu rīcībai, tomēr tā ir stingrā pretrunā jebkādai tiešai vai netiešai kontaktu nodibināšanai starp saimnieciskās darbības subjektiem, lai to rezultātā vai nu ietekmētu faktiska vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū, vai arī šādam konkurentam atklātu rīcību, kādu attiecīgais saimnieciskās darbības subjekts pats ir izlēmis īstenot vai plāno īstenot tirgū, ja šo kontaktu mērķis vai sekas ir konkurences nosacījumu rašanās, kas, ņemot vērā sniegto preču vai pakalpojumu raksturu, uzņēmumu lielumu un skaitu un minētā tirgus apmēru, neatbilst normāliem attiecīgā tirgus nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 116.–118. punkts un tajos minētā judikatūra).

134

Šajā lietā, kā tas izriet no iepriekš 111.–134. punkta, ir konstatēts, ka 1999. un 2000. gadā galveno Japānas un Eiropas zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu ražotāju, tostarp Nexans France, pārstāvji sanāca, lai izstrādātu noteikumus par zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu dažādās pasaules daļās esošu projektu sadali vai lai piešķirtu šos projektus karteļa dalībniekiem. Lai arī pārrunas par šiem noteikumiem ievilkās, nav nekādu šaubu, ka uzņēmumu pārstāvjiem, kas piedalījās šajās sanāksmēs, bija kopīga vēlme sadalīt zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu projektu tirgus, un tātad tie noslēdza pret konkurenci vērstu nolīgumu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

135

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.

136

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājas nav pierādījušas, ka pastāvētu prettiesiskums vai Komisija būtu pieļāvusi kļūdu, kas pamatotu apstrīdētā lēmuma pilnīgu vai daļēju atcelšanu.

137

Tātad prasījumi par lēmuma atcelšanu ir jānoraida.

138

Pirms tiek izskatīti prasītāju dažādie lūgumi samazināt tām uzlikto naudas sodu apmēru, ir jāatgādina, ka likumības pārbaudi papildina neierobežotā kompetence, kas Eiropas Savienības Tiesai piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu saskaņā ar LESD 261. pantu. Šī kompetence pilnvaro tiesu papildus vienkāršai sankciju tiesiskuma pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu. Tomēr ir jāuzsver, ka neierobežotas kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes, un jāatgādina, ka Savienības tiesās notiek uz sacīkstes principa balstīta tiesvedība. Izņemot absolūtus pamatus, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes, piemēram, apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību, prasītājs ir tas, kuram ir jāizvirza pamati pret šo lēmumu un jāiesniedz pierādījumi, lai pamatotu šos pamatus (spriedums 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija, C‑389/10 P, EU:C:2011:816, 130. un 131. punkts).

139

Prasītājas lūdz samazināt tām uzlikto naudas soda apmēru, lai tiktu ņemta vērā, pirmkārt, Komisijas pieļautā kļūda attiecībā uz Nexans France dalības pārkāpumā ilgumu un, otrkārt, Komisijas pieļautās kļūdas attiecībā uz tām noteikto pārkāpuma smaguma koeficientu.

140

Ir jānorāda, ka Nexans France dalības kartelī ilgums ir viens no elementiem, kas veido pārkāpumu, kādu Komisija konstatējusi apstrīdētajā lēmumā, un šajā ziņā Savienības tiesa to nevar pārbaudīt, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 31. pantu (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 77. punkts). Turklāt tiktāl, ciktāl prasītāju lūgums šajā ziņā ir jāinterpretē tādējādi, ka tā mērķis ir lūgt Vispārējo tiesu aizstāt ar savu vērtējumu Komisijas vērtējumu attiecībā uz reizināšanas koeficientu saistībā ar ilgumu, kuru Komisija izmantojusi, lai aprēķinātu prasītājām uzlikto naudas sodu apmēru, ir jānorāda, ka šis lūgums ir balstīts vienīgi uz argumentu, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu, par Nexans France dalības pārkāpumā sākuma datumu uzskatot 2000. gada 13. novembri. Pirmkārt, ir jānorāda, ka šāds arguments ir neefektīvs attiecībā uz naudas sodu, kas prasītājām uzlikts apstrīdētā lēmuma 2. panta d) apakšpunktā, ciktāl attiecīgais naudas sods prasītājām tika uzlikts tādēļ, ka uzņēmums, kuru tās veidoja, piedalījās pārkāpumā LESD 101. panta izpratnē laikposmā no 2001. gada 12. jūnija līdz 2009. gada 28. janvārim. Otrkārt, ir arī jānorāda, ka, izvērtējot prasības otro pamatu, kas izvirzīts, lai pamatotu prasījumus atcelt tiesību aktu, nav atklāta neviena Komisijas kļūda, par Nexans France dalības pārkāpumā sākuma datumu nosakot 2000. gada 13. novembri. Tā kā prasītājas nav iesniegušas papildu elementus, ar kuriem šajā gadījumā varētu pamatot reizināšanas koeficientu, ko Komisija izmantojusi, lai aprēķinātu tām apstrīdētajā lēmumā uzlikto naudas sodu pamatsummu, koriģēšanu, ir jānoraida to lūgums samazināt minēto naudas sodu apmēru, jo tas ir balstīts uz iespējamu Komisijas pieļautu kļūdu attiecībā uz Nexans France dalības pārkāpumā ilgumu.

141

Šis pamats sastāv no trīs daļām. Pirmajā daļā prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, nesamazinot pārkāpuma smaguma koeficientu atbilstoši pierādījumiem par to, ka karteļa īstenošana esot bijusi daļēja un ierobežota, un lielā mērā neefektīva. Otrajā daļā tās apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini palielinājusi minēto koeficientu, lai tiktu ņemtas vērā pušu apvienotā tirgus daļa. Trešajā daļā tās apgalvo, ka, tām piemērojot šādu koeficientu, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

142

Pirms izskatīt šī pamata trīs daļas, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu Komisija ar lēmumu uzņēmumiem, kas tīši vai nolaidības dēļ izdarījuši LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, var uzlikt naudas sodu tādā apmērā, kurš ir noteikts, ņemot vērā gan pārkāpuma smagumu, gan tā ilgumu.

143

Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai 19.–22. punktu viens no diviem faktoriem, uz kuriem balstās naudas soda pamatsumma, ir attiecīgā pārdošanas apjoma daļa, kas tiek noteikta pēc pārkāpuma smaguma. Pārkāpuma smaguma pakāpe tiek novērtēta katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus. Lai izlemtu konkrētajā gadījumā vērā ņemamo pārdošanas apjoma daļu, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl nav.

144

Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, ir rīcības brīvība, lai mudinātu uzņēmumus rīkoties, ievērojot konkurences tiesību normas (skat. spriedumus, 2012. gada 12. decembris, Novácke chemické závody/Komisija, T‑352/09, EU:T:2012:673, 43. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 14. marts, Dole Food un Dole Germany/Komisija, T‑588/08, EU:T:2013:130, 662. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr šīs naudas soda pārbaudes ietvaros tiesa, lai atteiktos veikt detalizētu naudas soda apmēra faktisko un tiesisko elementu pārbaudi, nedrīkst atsaukties uz šo rīcības brīvību ne attiecībā uz to elementu izvēli, kādi tiek ņemti vērā, piemērojot 2006. gada pamatnostādnēs minētos kritērijus, ne attiecībā uz šo elementu novērtēšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija, C‑272/09 P, EU:C:2011:810, 102. punkts). Tomēr katru reizi, kad Komisija nolemj uzlikt naudas sodus saskaņā ar konkurences tiesībām, tai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, tostarp vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi, tā, kā tos ir interpretējušas Savienības tiesas (spriedums, 2012. gada 12. decembris, Novácke chemické závody/Komisija, T‑352/09, EU:T:2012:673, 44. punkts).

145

Šajā lietā ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tā 997.–1010. apsvērumā, Komisija uzskatīja, ka attiecībā uz naudas soda pamatsummu un smaguma noteikšanu pārkāpums, ņemot vērā tā raksturu, bija viens no nopietnākajiem konkurences ierobežojumiem, kas, pēc tās domām, attaisno 15 % procentuālās daļas piemērošanu. Tāpat tā piemēroja 2 % palielinājumu attiecībā uz šo procentuālo daļu visiem adresātiem, ņemot vērā kopējo tirgus daļu, kā arī aizliegtās vienošanās gandrīz globālo ģeogrāfisko darbības jomu, kas paplašinājās it īpaši uz visu EEZ teritoriju. Turklāt tā it īpaši uzskatīja, ka Eiropas uzņēmumu, tostarp prasītāju, rīcība vairāk traucēja konkurencei nekā citu uzņēmumu rīcība, jo papildus dalībai A/R konfigurācijas kartelī Eiropas uzņēmumi savstarpēji sadalīja spēka kabeļu projektus minētā karteļa Eiropas konfigurācijas ietvaros. Šā iemesla dēļ tā ir noteikusi pārdošanas apjoma daļu, kas jāņem vērā saistībā ar pārkāpuma smagumu, attiecībā uz Eiropas uzņēmumiem – 19 % apmērā un citiem uzņēmumiem – 17 % apmērā.

146

Prasītāju izvirzītās trīs daļas ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

147

Prasītājas norāda, ka administratīvā procesa laikā tās bija izvirzījušas argumentus, kas pierādīja, ka apstrīdētajā lēmumā konstatētais pārkāpums neietekmēja spēka kabeļu pārdošanas lielāko daļu. Tās apgalvo, ka, atsakoties samazināt pārdošanas apjoma daļu, lai ņemtu vērā minēto pārkāpuma daļējo un lielā mērā neefektīvo īstenošanu, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un apstrīdētajā lēmumā neesot norādījusi pamatojumu attiecībā uz to lūgumu samazināt smaguma koeficientu.

148

Šajā ziņā prasītājas, pirmkārt, norāda, ka nolīgums par “valsts teritoriju” nevarēja ietekmēt Eiropas tirgu, jo tehnoloģisku un loģistikas iemeslu dēļ Japānas uzņēmumi neradīja patiesu apdraudējumu Eiropas ražotājiem šajā tirgū. Tādējādi, pat ja šāda nolīguma nebūtu, apstrīdētajā lēmumā minēto Eiropas publisko iepirkumu iznākums nebūtu bijis citādāks.

149

Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka kartelis attiecās tikai uz ļoti nelielu daļu no spēka kabeļu pārdošanas Eiropā. Tās norāda, ka attiecīgajā laikposmā tās bija veikušas vairāk nekā 4000 Eiropas spēka kabeļu pārdošanas darījumu, uz ko attiecas pārkāpums. Tomēr paziņojumā par iebildumiem esot atspoguļoti mazāk par 100 manipulāciju ar publiskā iepirkuma procedūru gadījumiem. Tās norāda, ka neesot vienota Eiropas apakšzemes un zemūdens spēka kabeļu tirgus, kurā visi pārdošanas darījumi tiktu veikti vienādi un saskaņā ar vienādiem konkurences nosacījumiem. Līdz ar to Komisija, lai secinātu, ka pastāvēja pārkāpums, kas skar plašu tirgu, nevarēja ekstrapolēt kādu nelielu ar spēka kabeļiem saistītu projektu daļu, proti, projektus, kuri paredzēti elektroenerģijas pārvades operatoriem. Prasītājas arī norāda, ka Komisija neesot pierādījusi, ka pārkāpums būtu ietekmējis klientiem rēķinos norādītās cenas vai cenas, ko maksā patērētāji.

150

Treškārt, prasītājas uzskata, ka attiecībā uz lielāko spēka kabeļu pārdošanu daļu, uz ko attiecas apstrīdētais lēmums, nepastāvot pierādījums par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu.

151

Ceturtkārt, prasītājas apgalvo, ka pat tad, ja pastāv pierādījumi par nolīgumu starp konkurentiem saistībā ar spēka kabeļu pārdošanu, vairumā gadījumu šo nolīgumu nebija iespējams īstenot. Kā piemērus iemesliem, kas kavēja nolīguma īstenošanu, prasītājas min projektu, kas netika īstenots, jo publiskais iepirkums, par ko risinājās sarunas karteļa ietvaros, tika atcelts, likumīgas sadarbības starp spēka kabeļu ražotājiem gadījumu, kad klients nemeklēja konkurējošus piedāvājumus, it īpaši tādēļ, ka viņu interesēja konkrēta ražotāja patentētā tehnoloģija, un gadījumu, kurā projekts tika piešķirts uzņēmumam, kas nebija karteļa dalībnieks, neraugoties uz to, ka par šo projektu bija notikušas diskusijas starp karteļa dalībniekiem. Prasītājas arī norāda, ka viņu iekšējā struktūra kavēja nolīguma īstenošanu, jo tiem darbiniekiem, kuri piedalījās karteļa sanāksmēs, bieži nebija kontakta ar vienībām, kas sagatavoja piedāvājumus. Tāpat arī ļoti ilgais spēka kabeļu projektu sagatavošanas laikposms, kā arī klientu maiņa un izmaiņas piedāvājuma specifikācijās sākotnējos kontaktus starp konkurentiem esot padarījuši par neefektīviem.

152

Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

153

Pirmkārt, ir jākonstatē, ka ar saviem argumentiem prasītājas būtībā pārmet Komisijai, ka tā naudas sodu noteikšanas posmā nav ņēmusi vērā pārkāpuma faktiskās ietekmes uz tirgu ierobežotību vai pat tās neesamību. Prasītājas būtībā apgalvo, ka pārkāpums neesot “ietekmējis” lielāko daļu spēka kabeļu pārdošanas darījumu, uz ko attiecas paziņojums par iebildumiem, vai ka nolīgums nevarēja “ietekmēt klientus”, it īpaši tiem rēķinos noteikto cenu. Visbeidzot tās apgalvo, ka ārpus karteļa esošie faktiskie apstākļi ir mazinājuši tā sekas.

154

Otrkārt, dažos prasītāju argumentos ir norādīts arī, ka nolīguma esamībai trūkst pierādījumu. Turklāt Komisijas atbilde uz prasītāju argumentiem arī ietilpst pierādījumu par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu jomā, it īpaši jautājums par to, vai ir jāpierāda tāda pārkāpuma sekas, kas, izpaužoties kā tirgu sadale, var tikt kvalificēts par pārkāpumu mērķa dēļ. Komisija būtībā apgalvo, ka, ja apstrīdētajā lēmumā konstatētais pārkāpums ir pārkāpums mērķa dēļ, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (skat. spriedumu, 2012. gada 13. decembris, Expedia, C‑226/11, EU:C:2012:795, 35. punkts un tajā minētā judikatūra) tai nav jāpierāda tā sekas. Tā atsaucas ari uz judikatūru, saskaņā ar kuru pret konkurenci vērstas vienošanās īstenošana, lai arī daļēja, ir pietiekams iemesls izslēgt, ka minētā vienošanās nav ietekmējusi tirgu (spriedums, 2005. gada 25. oktobris, Groupe Danone/Komisija, T‑38/02, EU:T:2005:367, 148. punkts).

155

Replikas rakstā prasītājas ir paskaidrojušas savus komentārus, norādot, ka argumenti par pārkāpuma ierobežoto īstenošanu un ietekmes uz cenām neesamību tika izvirzīti saistībā ar pārkāpuma smagumu, nevis saistībā ar jautājumu par tā esamības konstatēšanu. Prasītājas uzskata, ka pret konkurenci vērstais nolīgums, kas nav pilnībā īstenots un kas katrā ziņā nekādi neietekmē cenas, ko maksājuši klienti, būtu jāuzskata par mazāk smagu nekā nolīgums, kas ir pilnībā īstenots un kas rada zaudējumus klientiem, paaugstinot cenas.

156

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka lielākajā daļā prasītāju argumentu, kas kopsavilkuma veidā izklāstīti iepriekš 153.–155. punktā, ir jaušams sajukums starp pārkāpuma “īstenošanas” jēdzienu, kas ir ietverts 2006. gada pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai 22. punktā, un jēdzienu “konkrēta ietekme uz tirgu”, kuru, tā kā tā bija nosakāma, Komisija varēja ņemt vērā, nosakot naudas sodu saskaņā ar Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK līguma] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai”). No 2006. gada pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai, kas piemērojamas šīs lietas apstākļiem, 22. punkta izriet arī, ka Komisijai, novērtējot pārkāpuma smagumu, lai aprēķinātu naudas sodu, nav obligāti jāņem vērā konkrētā ietekme uz tirgu vai tās neesamība kā atbildību pastiprinošs vai mīkstinošs faktors. Pietiek, ja, kā tas ir šajā lietā, vērā ņemamo pārdošanas apjoma daļu, ko nosaka Komisija, pamato citi faktori, kas var ietekmēt smaguma noteikšanu saskaņā ar pēdējo minēto normu, tādi kā pats pārkāpuma veids, visu attiecīgo dalībnieku kopējā tirgus daļa un tā izdarīšanas ģeogrāfiskā teritorija.

157

Līdz ar to tiktāl, ciktāl ar saviem argumentiem prasītājas cenšas pierādīt, ka no karteļa dalībnieku gribas neatkarīgu iemeslu dēļ kartelis nevarēja radīt gaidīto ietekmi vai sniegt gaidītos rezultātus, šie argumenti ir jānoraida.

158

Savukārt, ja prasītāju argumenti būtu interpretējami tādējādi, ka tās uzskata, ka Komisija nav pierādījusi pārkāpuma īstenošanu, tie būtu jānoraida kā nepamatoti.

159

Ir jānorāda, ka vienīgais prasītāju izvirzītais arguments, kurš varētu tikt uzskatīts par tādu, kas attiecas uz pārkāpuma īstenošanu, ir tas, ka Nexans France nevarēja īstenot nolīgumus tās iekšējās organizācijas dēļ, jo darbinieki, kas piedalījās karteļa sanāksmēs, nav bijuši saskarē ar vienībām, kas iesniedz piedāvājumus. Tomēr šis arguments nevar tikt atbalstīts, jo ar apgalvoto nespēju īstenot norādījumus, kas izriet no attiecīgajiem nolīgumiem, nepietiek, lai atspēkotu Komisijas konstatējumu, kas pamatots ar apstrīdētajā lēmumā minētajiem pierādījumiem, kurus prasītājas neapstrīd, un saskaņā ar kuru Nexans France, tāpat kā citi karteļa dalībnieki, lielā mērā ievēroja nolīgumu par “valsts teritoriju” un piedalījās spēka kabeļu projektu, kas īstenojami “eksporta teritorijās”, sadalē starp Āzijas ražotājiem un Eiropas ražotājiem, kā arī to spēka kabeļu projektu sadalē starp Eiropas ražotājiem, kas īstenojami tiem piešķirtajās “eksporta teritorijās”, un to spēka kabeļu projektu sadalē, kas īstenojami Eiropas ražotāju “valsts teritorijā”.

160

Attiecībā uz iebildumu par pamatojuma nesniegšanu ir jāatgādina, ka LESD 296. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (spriedums, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 147. punkts un tajā minētā judikatūra).

161

Šajā lietā ir jānorāda, ka – pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, – Komisija apstrīdētā lēmuma 1007. apsvērumā ir norādījusi iemeslu, kādēļ tā, atbildot uz argumentiem, ko prasītājas izvirzījušas administratīvajā procesā, uzskatīja, ka vienotais un turpinātais pārkāpums bija īstenots pilnībā. Komisija atgādināja, ka Savienības tiesas ir apstiprinājušas, ka “tas, ka nolīgums nav īstenots pilnībā, nenozīmē, ka koluzīvie nolīgumi nav tikuši īstenoti praksē” un tas, ka “tās rīcībā nav pierādījumu, kas liecina par kolūzijas pastāvēšanu katrā dalībvalstī un līgumslēdzējā pusē, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās, nenozīmē, ka tā nav tikusi īstenota”.

162

Tāpat arī apstrīdētā lēmuma 1006. apsvērumā Komisija atbildēja uz prasītāju argumentu, kas arī tika izvirzīts administratīvajā procesā un saskaņā ar kuru pārkāpumam nesot ietekmes uz konkurenci EEZ, norādot, ka, tā kā nolīgumi, par kuriem apstrīdētajā lēmumā bija uzlikts sods, veidoja LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, naudas soda aprēķināšanas nolūkos nebija jāpierāda šo nolīgumu ietekmes uz tirgu vai konkurenci līmenis vai jāņem tas vērā.

163

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka apstāklis, ka judikatūrai, ko Komisija minējusi 1413. zemsvītras piezīmē apstrīdētā lēmuma 1006. apsvērumā sniegtā paskaidrojuma pamatojumam, nav nozīmes un minētais skaidrojums nav pietiekams pamatojums atteikumam pārkāpuma smaguma novērtēšanas posmā ņemt vērā iespējamo pārkāpuma seku neesamību EEZ (skat. iepriekš 156. punktu), nav efektīvs, lai pamatotu šo iebildumu.

164

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formalitāte, kas ir jānošķir no pamatojuma pamatotības, kura attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības. Līdz ar to iebildumi un argumenti, kuru mērķis ir apstrīdēt šī akta pamatotību, ir neefektīvi attiecībā uz pamatu, kas balstīts uz pamatojuma neesamību vai nepietiekamu pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 22. marts, Francija/Komisija, C‑17/99, EU:C:2001:178, 35.–38. punkts, un 2005. gada 15. jūnijs, Corsica Ferries France/Komisija, T‑349/03, EU:T:2005:221, 52. un 59. punkts).

165

Tādējādi trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

166

Prasītājas norāda, ka no apstrīdētā lēmuma 998.–1010. apsvēruma izriet, ka Komisija palielināja pārdošanas apjoma daļu par 2 % visu uzņēmumu aprēķinātās kopējā tirgus daļas dēļ, no vienas puses, un pārkāpuma ģeogrāfisko apmēru dēļ, no otras puses. Tās apgalvo, ka palielinājums, ciktāl tas ir balstīts uz kopējās tirgus daļas lielumu, nav pamatots, jo vairāki dalībnieki pārkāpuma laikā ir nomainījušies un tostarp daži uzņēmumi pievienojās pārkāpumam arī pēc 1999. gada 18. februāra un pārtrauca dalību pirms beigu datuma – 2009. gada 28. janvāra.

167

Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

168

Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan, kā to apgalvo prasītājas, ne visi karteļa dalībnieki piedalījās kartelī visā attiecīgajā laika posmā, tomēr, pirmām kārtām, lielākajā daļā gadījumu kartelis ietvēra galvenos Eiropas un Japānas augsta un ļoti augsta sprieguma zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu ražotājus. Turklāt laikposmā no 2001. gada beigām līdz 2006. gadam karteli pastiprināja mazāku Eiropas piegādātāju, piemēram, Brugg Kabel, nkt cables, Safran un Silec Cable, dalība un laikposmā no 2002. gada beigām līdz 2005. gada vidum Dienvidkorejas piegādātāju dalība. Otrkārt, kā norāda Komisija, un prasītājas to neapstrīd, attiecīgo tirgus dalībnieku skaits, kas nav apstrīdētā lēmuma adresāti, ir ļoti ierobežots. Šādos apstākļos pēc padziļinātas pārbaudes ir jāuzskata, ka Komisija, nepieļaujot kļūdas, varēja konstatēt, ka lēmuma adresāti kopā ņemot bija gandrīz visi zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu ar augstu un ļoti augstu spriegumu uzņēmumi EEZ tirgū. Komisija arī pamatoti varēja uzskatīt, ka šis elements, kā arī karteļa praktiski globālais ģeogrāfiskais apmērs, ko prasītājas nav apstrīdējušas, pastiprināja pārkāpumu, un tādējādi palielināt pārdošanas apjoma daļu par 2 %, lai ņemtu vērā šos divus elementus.

169

Tādēļ trešā pamata otrā daļa ir jānoraida.

170

Prasītājas apgalvo, ka Komisijas veiktā Eiropas uzņēmumu un Japānas uzņēmumu nošķiršana attiecībā uz pārdošanas apjoma daļu, kas izmantota, lai ņemtu vērā pārkāpuma smagumu, ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam.

171

Prasītājas atgādina, ka pārdošanas apjoma daļa, ko Komisija piemēroja Eiropas uzņēmumiem, bija par 2 % augstāka par citiem uzņēmumiem piemēroto. Lai pamatotu šādu diferenciāciju, Komisija apstrīdētā lēmuma 999. apsvērumā norādīja, ka papildus karteļa A/R konfigurācijas piešķiršanas mehānismiem “daži EEZ projekti, izmantojot karteļa Eiropas konfigurāciju, tika vēlreiz sadalīti Eiropas ražotāju starpā”. Tomēr tās uzsver, ka, pēc Komisijas domām, “šīs citas darbības, kuras veica vienīgi Eiropas ražotāji, pastiprināja kaitējumu konkurencei, ko jau bija izraisījis Eiropas, Japānas un Dienvidkorejas ražotāju nolīgums par tirgus sadali, un tādējādi palielināja arī pārkāpuma smaguma pakāpi”, un ka “karteļa Eiropas konfigurācijas izraisītie papildu izkropļojumi attaisnoja smaguma koeficienta palielināšanu par 2 % tiem uzņēmumiem, kas piedalījās šajā karteļa aspektā”.

172

Prasītājas apstrīd šo diferenciāciju, pirmkārt, apgalvojot, ka karteļa Eiropas konfigurāciju neīstenoja vienīgi Eiropas uzņēmumi. No apstrīdētā lēmuma izrietot, ka Japānas un Dienvidkorejas uzņēmumi sarunās par dažiem projektiem un klientiem piedalījās tādā pašā līmenī kā Eiropas uzņēmumi. Otrkārt, prasītājas uzskata, ka Komisija nav pierādījusi ne to, kā minētā konfigurācija “pastiprināja [jau izraisīto] kaitējumu konkurencei”, ne arī to, kādi bija šīs konfigurācijas izraisītie “papildu izkropļojumi”.

173

Komisija apstrīd prasītāju argumentāciju.

174

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katru reizi, kad Komisija nolemj uzlikt naudas sodus saskaņā ar konkurences tiesībām, tai ir jāievēro Savienības vispārējie tiesību principi, tostarp vienlīdzīgas attieksmes princips tā, kā to ir interpretējušas Savienības tiesas. Šis princips prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (skat. spriedumus, 2012. gada 27. jūnijs, Bolloré/Komisija, T‑372/10, EU:T:2012:325, 85. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 19. janvāris, Mitsubishi Electric/Komisija, T‑409/12, EU:T:2016:17, 108. punkts un tajā minētā judikatūra).

175

Attiecībā uz Eiropas uzņēmumu rīcības smaguma novērtējumu salīdzinājumā ar Āzijas uzņēmumu, it īpaši Japānas uzņēmumu, rīcību, ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā minēto pārkāpumu ir kvalificējusi kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, kas sastāv no divām konfigurācijām, proti, karteļa “A/R” konfigurācijas un minētā karteļa Eiropas konfigurācijas. Pirmā no šīm konfigurācijām ietvēra, pirmkārt, nolīgumu par “valsts teritoriju”, saskaņā ar kuru Japānas un Dienvidkorejas uzņēmumi apņēmās atstāt Eiropas “valsts teritoriju”, kas rezervēta šī karteļa R dalībniekiem, apmaiņā pret abpusēju pēdējo minēto apņemšanos atstāt Japānas un Dienvidkorejas “valsts teritoriju” un, otrkārt, dalīties projektos lielākajā daļā pārējās pasaules, sauktā par “eksporta teritorijām”. Otrās no šīm konfigurācijām, kā tas izriet no šī sprieduma 12. punkta, mērķis bija Eiropas uzņēmumu starpā sadalīt projektus “valsts teritorijā” un projektus, kas piešķirti Eiropas puses “eksporta teritorijās”.

176

Apstrīdētā lēmuma 527.–619. apsvērumā ir norādīti iemesli, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka abas karteļa konfigurācijas ietilpa vienā pārkāpumā. Šajā kontekstā attiecībā uz nosacījumu, ka pastāv viens un tas pats vienotais mērķis, kas savieno šīs konfigurācijas, šī lēmuma 534. apsvērumā Komisija konstatēja, ka:

“Karteļa Eiropas konfigurācija (kā arī sadalījums starp Āzijas uzņēmumiem) tika pakļauta gandrīz globālajam nolīgumam, un tādējādi tas tika īstenots. Šajās Eiropas R sanāksmēs Eiropas koordinators tik tiešām nodeva tālāk A/R sanāksmju laikā notikušās diskusijas [..]. Tādēļ neilgi pēc A/R sanāksmēm puses bieži rīkoja R sanāksmes. Turklāt R sanāksmju laikā puses izteica interesi par projektiem eksporta teritorijās, kuri bija jāapspriež A/R sanāksmēs. Tāpat arī A/R sanāksmju dalībnieki bija informēti par galvenajām diskusijām Eiropas konfigurācijā [..]. Tādējādi karteļa Eiropas konfigurācija bija neatņemama vispārējā plāna sastāvdaļa.”

177

Komisija lielākajai daļai Japānas un Dienvidkorejas uzņēmumu ir izvirzījusi atbildību par dalību visā kartelī, ieskaitot tā Eiropas konfigurāciju. It īpaši Komisija attiecībā uz visu karteli ir atzinusi karteļa kodolā ietilpstošo Japānas uzņēmumu atbildību, proti, Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un viņu kopuzņēmuma J‑Power Systems, kā arī Furukawa Electric, Fujikura un viņu kopuzņēmuma Viscas atbildību.

178

Tomēr apstrīdētā lēmuma 537. apsvērumā Komisija ir ilustrējusi dažādu uzņēmumu dalības līmeņus kartelī. Šajā ziņā tā uzskatīja, ka:

“Karteļa kodola dalībnieki (Nexans, Pirelli/Prysmian, Furukawa [Electric], Fujikura un Viscas, Sumitomo [Electric Industries], Hitachi [Cable] un [J‑Power Systems]) bija vieni un tie paši attiecībā uz [apakšzemes un zemūdens spēka] kabeļiem un piemēroja gan valsts teritorijas principu, gan nolīgumu par projektu piešķiršanu eksporta teritorijās. Savukārt objektīvu iemeslu dēļ Japānas un [Dienvidkorejas] uzņēmumi nebija iesaistīti karteļa Eiropas konfigurācijā, un Nexans un Pirelli/Prysmian aktīvi darbojās abās.”

179

Pamatojoties uz šo konstatējumu, Komisija apstrīdētā lēmuma 999. apsvērumā, uz ko vērsti prasītāju argumenti, ir secinājusi, ka Eiropas uzņēmumu izdarītais pārkāpums ir uzskatāms par smagāku pārkāpumu nekā Japānas uzņēmumu izdarītais pārkāpums, jo to dalībnieki iesaistījās karteļa Eiropas konfigurācijā, un tāpēc par 2 % bija jāpalielina Eiropas uzņēmumu pārdošanas vērtības daļa, kas izmantota naudas soda pamatsummas aprēķināšanai.

180

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka tas, ka Japānas uzņēmumu dalība bija līdzīga Eiropas uzņēmumu dalībai karteļa Eiropas konfigurācijā, kā to apgalvo prasītājas, pat ja tas būtu pierādīts, neatspēko Komisijas secinājumu, ka projektu sadalījums EEZ ir papildu elements, par ko ir jāpiemēro papildu procenti, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu.

181

Pirmkārt, ir jānorāda, ka papildus karteļa A/R konfigurācijai, kurā Eiropas un Āzijas uzņēmumi cita starpā vienojās nedarboties otras puses “valsts teritorijās”, Eiropas ražotāji, tostarp prasītājas, savā starpā sadalīja dažādus spēka kabeļu projektus, kas tika piešķirti minētā karteļa R dalībniekiem. It īpaši, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 73. apsvēruma, šāds sadalījums attiecās gan uz projektu sadalījumu “eksporta teritorijās”, kas veikti karteļa A/R konfigurācijas ietvaros, gan uz to projektu sadali, kuri tika atdoti R dalībniekiem saskaņā ar “valsts teritorijas” līgumu, proti, projektiem, kas ir Eiropas ražotāju “valsts teritorijā”. Otrkārt ir jānorāda, ka, lai gan sadalījums šīs konfigurācijas ietvaros un projektu sadalījums karteļa Eiropas konfigurācijā bija cieši saistīti, kā Komisija to precizē šī apstrīdētā lēmuma 534. apsvērumā, šī pēdējā konfigurācija šajā gadījumā ietvēra apņemšanos projektus vēl pārdalīt, kas ir vairāk nekā “karteļa A/R konfigurācijā” izmantotie piešķiršanas noteikumi.

182

Turklāt, pretēji prasītāju apgalvotajam, nav šaubu, ka augstsprieguma pazemes un zemūdens spēka kabeļa projektu sadalījums “karteļa Eiropas konfigurācijā” ir palielinājis kaitējumu konkurencei, ko EEZ radījusi šī “karteļa A/R konfigurācija”.

183

Tādējādi, kā apgalvo Komisija, bija pamatoti, ka ražotāju, kuri piedalījās “karteļa Eiropas konfigurācijā”, it īpaši Eiropas ražotāju, rīcības smaguma novērtējums atspoguļo papildu kaitējumu konkurencei EEZ.

184

Līdz ar to prasītāju arguments, ka būtībā Komisija, uzskatot, ka Japānas uzņēmumi nav piedalījušies “karteļa Eiropas konfigurācijā” tādā pašā līmenī kā karteļa Eiropas uzņēmumi, esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā, neietekmē vienlīdzīgas attieksmes pret prasītājām principa pārkāpuma esību.

185

Faktiski šāds arguments, pieņemot, ka tas ir pamatots, var pamatot Japānas uzņēmumiem piemērojamās pārdošanas apjoma procentuālās daļas palielināšanu.

186

Savukārt šis fakts neskar prasītājām piemēroto pārdošanas apjomu procentuālo daļu nolūkā ņemt vērā viņu rīcības smagumu, jo vienlīdzīgas attieksmes princips nevar pamatot tiesības nediskriminējoši piemērot nelikumīgu attieksmi (spriedums, 2002. gada 11. septembris, Pfizer Animal Health/Padome, T‑13/99, EU:T:2002:209, 479. punkts).

187

No iepriekš minētā izriet, ka ir jānoraida trešā pamata trešā daļa un līdz ar to šis pamats kopumā.

188

Tā kā pamati un argumenti, ko prasītājas bija izvirzījušas saistībā ar prasījumiem par lēmuma grozīšanu, ir noraidīti un tā kā šajā lietā nav pierādījumu, kas pamatotu minēto naudas sodu apmēra samazināšanu, ir jānoraida prasījumi attiecībā uz šo samazinājumu.

189

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka prasība ir noraidāma pilnībā.

190

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka tās atlīdzina tiesāšanās izdevumus saskaņā Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

I. Tiesvedības priekšvēsture

A. Prasītājas un attiecīgā nozare

B. Administratīvais process

C. Apstrīdētais lēmums

1. Attiecīgais pārkāpums

2. Prasītāju atbildība

3. Uzliktie naudas sodi

II. Tiesvedība un lietas dalībnieču prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par prasījumiem atcelt tiesību aktu

1. Par pirmo pamatu, kas attiecas uz juridiskā pamata neesamību un lēmuma par pārbaudi, tiesību uz aizstāvību, Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2.–4. punkta un Hartas 7. panta pārkāpumu

a) Par pārbaudes norisi

b) Par apgalvoto strīdīgo pasākumu juridiskā pamata neesamību

c) Par apgalvoto lēmumu par pārbaudi pārkāpumu

d) Par apgalvoto tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

e) Par apgalvoto Regulas Nr. 1/2003 20. panta 3. un 4. punkta pārkāpumu

f) Par apgalvoto Hartas 7. panta pārkāpumu

2. Par otro pamatu, kas attiecas uz kļūdu vērtējumā, nosakot prasītāju dalības pārkāpumā sākumu

B. Par prasījumiem attiecībā uz uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu

1. Par Komisijas pieļauto kļūdu attiecībā uz Nexans France dalības pārkāpumā ilgumu

2. Par trešo pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, nosakot pārkāpuma smaguma koeficientu, lai aprēķinātu naudas sodus

a) Par trešā pamata pirmo daļu

1) Par apgalvoto kļūdu vērtējumā

2) Par apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

b) Par trešā pamata otro daļu

c) Par trešā pamata trešo daļu

IV. Par tiesāšanās izdevumiem