1

2014. gada 25. maija vēlēšanās Udo Voigt, prasītājs lietā, kas Vispārējās tiesas kancelejā ir reģistrēta ar numuru T‑618/15, tika ievēlēts par Eiropas Parlamenta deputātu no Vācijas partijas Nationaldemokratische Partei Deutschlands (NPD) saraksta. No tā laika viņš Parlamentā darbojas pie politiskajām grupām nepiederoša deputāta statusā.

2

2015. gada 22. martā Sanktpēterburgā (Krievija) notika politisks forums “Krievijas nacionālais forums”, uz kuru U. Voigt bija uzaicinājusi Krievijas partija Rodina un kurā piedalījās trīs prasītāji Andrei Petrov, Fedor Biryukov un Alexander Sotnichenko.

3

Saistībā ar šo forumu 2015. gada 3. jūnija elektroniskā vēstulē U. Voigt palīgs informēja Parlamenta preses dienestu par deputāta nodomu 2015. gada 16. jūnijā rīkot preses konferenci “Mūsu rīcība aukstā un karstā kara Eiropā novēršanai” (turpmāk tekstā – “preses konference”). Bija paredzēts, ka šajā preses konferencē būs seši dalībnieki, proti, U. Voigt, deputāts no Grieķijas, divi bijušie deputāti no Itālijas un Lielbritānijas, kā arī A. Petrov un F. Biryukov, kas abi ir Krievijas valstspiederīgie un Krievijas partijas Rodina biedri. U. Voigt palīgs šim nolūkam lūdza nodot deputāta rīcībā vienu Parlamenta zāli un tulkošanas infrastruktūru.

4

Joprojām saistībā ar forumu “Krievijas nacionālais forums”U. Voigt palīgs 2015. gada 9. jūnijā lūdza par akreditāciju atbildīgajam Parlamenta Drošības ģenerāldirektorātam (ĢD) izsniegt ieejas caurlaides 21 personai, no kurām pieci ir Krievijas valstspiederīgie, proti, prasītāji, E. N. kundze un P. E. kundze, otram paredzētajam pasākumam, proti, darba grupas sanāksmei “Tikšanās par Eiropas sadarbības tēmu”, kas arī bija plānota tā paša gada 16. jūnijā (turpmāk tekstā – “darba grupas sanāksme”).

5

Tāpat 2015. gada 9. jūnijā Drošības ĢD elektroniskā vēstulē apstiprināja akreditācijas lūguma saņemšanu. Šajā apstiprinājumā par saņemšanu bija norādīts atsauces numurs, kas pieļāva ieejas caurlaižu izņemšanu 2015. gada 16. jūnijā, un tam bija pievienots pielikums, kurā bija apstiprināts, ka pasākums ir saderīgs ar prasībām drošības jomā, bet arī precizēts, ka rīkotājs nav atbrīvots no parastās atļauju izsniegšanas procedūras.

6

Tai pašā 2015. gada 9. jūnijā preses dienests U. Voigt palīgu informēja, ka tā politiskās amatpersonas viņam ir devušas norādījumu nenodot deputāta rīcībā preses konferencei prasīto aprīkojumu (turpmāk tekstā – “preses dienesta elektroniskā vēstule”). Šajā elektroniskajā vēstulē bija ietverta atsauce uz iekļuves ierobežojumiem, ko iestāde ir noteikusi Krievijas politiķiem un diplomātiem, un risku, ka A. Petrov un F. Biryukov klātbūtne varētu traucēt iestādes darbību.

7

2015. gada 10. jūnijā Parlaments pieņēma Rezolūciju par ES un Krievijas attiecībām (2015/2001 (INI)) (OV 2016, C 407, 35. lpp.; turpmāk tekstā – “2015. gada 10. jūnija rezolūcija”), kas bija tikusi apspriesta kopš iepriekšējā gada 15. janvāra.

8

2015. gada 16. jūnijāU. Voigt palīgs izņēma ieejas caurlaides, kas bija paredzētas personām, kuras deputāts bija uzaicinājis uz darba grupas sanāksmi. Tomēr priekšpusdienā Drošības ĢD Akreditāciju nodaļa elektroniskā vēstulē informēja pēdējo minēto par to, ka, ņemot vērā šīs sanāksmes dalībnieku sarakstu un atbilstoši no Parlamenta priekšsēdētāja biroja saņemtajiem norādījumiem, pieciem Krievijas valstspiederīgajiem, tostarp prasītājiem, tiek atteikts iekļūt iestādes telpās (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

9

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 10. augustā, prasītāji cēla šo prasību pret Parlamentu un tā priekšsēdētāju.

10

Ar 2015. gada 18. septembra rīkojumu Petrov u.c./Parlaments un Parlamenta priekšsēdētājs (T‑452/15, nav publicēts, EU:T:2015:709) Vispārējā tiesa prasību, ciktāl tā bija vērsta pret Parlamenta priekšsēdētāju, noraidīja.

11

2016. gada 12. janvārī prasītāji iesniedza replikas rakstu, un tā paša gada 25. februārī Parlaments iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

12

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

– atcelt apstrīdēto lēmumu;

– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13

Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

– noraidīt prasību kā nepamatotu;

– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14

Ar 2016. gada 7. decembra vēstuli Vispārējā tiesa paziņoja Parlamentam procesa organizatoriskos pasākumus, uz kuriem tas atbildēja tā paša gada 21. decembrī.

15

Atbildes rakstā uz repliku Parlaments pauž šaubas attiecībā uz replikas pieņemamību, jo tajā esot ietverti komentāri un apgalvojumi, kuri neesot visai saskaņoti un kuru saikne ar prasības pieteikumā izklāstītajiem pamatiem esot izrādījusies apšaubāma.

16

Šajā ziņā saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 83. pantu prasības pieteikumu var papildināt ar replikas rakstu. Turklāt no minētā reglamenta izpildes praktisko noteikumu 142. punkta izriet, ka, “tā kā strīda apstākļi un galvenie pamati vai iebildumi ir jau padziļināti izklāstīti [..] prasības pieteikumā [..], replikas raksta [..] mērķis ir ļaut prasītājam [..] precizēt savu nostāju vai niansēt [savu] argumentāciju kādā svarīgā jautājumā un atbildēt uz jaunu informāciju, kas sniegta iebildumu rakstā [..].”

17

Šajā lietā, lai gan replikas rakstā ir ietverti neviennozīmīgi izteikumi, kopumā tas atbilst iepriekš minētajiem mērķiem. Papildus minētajam, pat pieņemot, ka tajā ir ietverti iebildumi, ko varētu uzskatīt par jauniem pamatiem, šis apstāklis neattaisnotu šī procesuālā raksta pilnīgu izslēgšanu no diskusijas. Šis apstāklis varētu vienīgi ietekmēt attiecīgo iebildumu pieņemamību, kas būs jāpārbauda, izvērtējot katru attiecīgo pamatu.

18

Līdz ar to replika ir jāuzskata par pieņemamu.

19

Prasības pieteikumā prasītāji izvirza divus pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz “Līgumu pārkāpumu” un, otrkārt, uz pilnvaru nepareizu izmantošanu.

20

Saskaņā ar LESD 263. panta otro daļu, to aplūkojot šī paša līguma 256. panta 1. punkta pirmās daļas gaismā, Vispārējās tiesas kompetencē faktiski ir prasības par Līgumu pārkāpumiem.

21

Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktā tomēr ir noteikts, ka prasības pieteikumā ir jāietver kopsavilkums par minētajiem pamatiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedību, faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem ir jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņoti un saprotami – no paša prasības pieteikuma teksta (spriedums, 2016. gada 29. septembris, Bach Flower Remedies/EUIPO – Durapharma (RESCUE), T‑337/15, nav publicēts, EU:T:2016:578, 50. un 51. punkts). Tādējādi, lai gan prasītājam nav skaidri jānorāda konkrēta tiesību norma, uz kuru tas balsta savu iebildumu, tā argumentācijai tomēr ir jābūt pietiekami skaidrai, lai pretējā puse un Savienības tiesa varētu šo normu bez grūtībām identificēt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 10. maijs, Galileo International Technology u.c./Komisija, T‑279/03, EU:T:2006:121, 47. punkts, un 2008. gada 13. novembris, SPM/Padome un Komisija, T‑128/05, nav publicēts, EU:T:2008:494, 65. punkts).

22

No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka “Līgumu pārkāpums” ir tikai vispārīgs gadījums, kad var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu, ko var izskatīt Vispārējā tiesa, bet ka ar to nevar tikt identificēts prasības pamata juridiskais pamats (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 27. novembris, Tremblay u.c./Komisija, T‑224/95, EU:T:1997:187, 80. un 81. punkts).

23

Tātad ir jāizvērtē, vai pirmais prasības pamats ir balstīts uz juridisko pamatu, kas ir konkrētāks nekā vienīgi atsaukšanās uz “Līgumu pārkāpumu”.

24

Šajā lietā no prasības pieteikuma satura un kopsavilkuma, kas tam ir pievienots un var tikt ņemts vērā, to interpretējot, izriet (spriedumi, 2007. gada 25. oktobris, Komninou u.c./Komisija, C‑167/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:633, 25. un 26. punkts, un 2016. gada 12. aprīlis, CP/Parlaments, F‑98/15, EU:F:2016:76, 16. punkts), ka prasītāji savu pirmo prasības pamatu faktiski pamato ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. panta pārkāpumu. Konkrētāk, viņi tajā atsaucas uz diskrimināciju viņu etniskās izcelsmes dēļ, kā arī diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma neievērošanu.

25

Replikas rakstā prasītāji turklāt apgalvo, ka esot kļuvuši par diskriminācijas upuriem savu politisko uzskatu dēļ. Viņi tajā arī apgalvo, ka nav ievērots vispārīgais vienlīdzības princips, jo viņiem esot tikusi piemērota atšķirīga attieksme nekā citiem Parlamenta apmeklētajiem un viesiem.

26

Visbeidzot, gan prasības pieteikumā, gan replikas rakstā ir ietvertas netiešas norādes uz apstrīdētā lēmuma nesamērīgumu, par ko vispirms ir jānosaka, vai tas ir vai nav patstāvīgs pamats.

27

Šajā ziņā un pretēji tam, ko netieši apgalvo Parlaments, lai gan samērīguma princips eksistē patstāvīgi, tas var būt arī vienlīdzīgas attieksmes principa un diskriminācijas aizlieguma principa sastāvdaļa. Piemēram, ir atzīts, ka diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principi ir saistīti ar prasību, lai atšķirīga attieksme būtu attaisnota, pamatojoties uz kādu objektīvu un saprātīgu kritēriju, t.i., lai tai būtu saikne ar tiesiski pieļaujamu mērķi un lai šī atšķirība būtu samērīga ar mērķi, ko ir paredzēts ar attiecīgo attieksmi sasniegt (spriedumi, 2013. gada 17. oktobris, Schaible, C‑101/12, EU:C:2013:661, 77. punkts; 1994. gada 23. marts, Huet/Revīzijas palāta, T‑8/93, EU:T:1994:35,45. punkts, un 2003. gada 30. janvāris, C/Komisija, T‑307/00, EU:T:2003:21, 49. punkts). Kad prasītāji tiesas sēdē tika iztaujāti par šo jautājumu, viņi apstiprināja, ka šajā lietā apgalvojums par apstrīdētā lēmuma nesamērīgumu nav atsevišķs pamats.

28

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāizvērtē:

– pirmkārt, pamats, kas attiecas uz Hartas 21. panta pārkāpumu, jo ar apstrīdēto lēmumu esot pieļauta diskriminācija prasītāju etniskās izcelsmes vai viņu pilsonības dēļ;

– otrkārt, pamats, kas attiecas, pirmām kārtām, uz Hartas 21. panta 1. punkta pārkāpumu, jo ar apstrīdēto lēmumu esot pieļauta diskriminācija prasītāju politisko uzskatu dēļ, un, otrām kārtām, uz vispārīgā vienlīdzības principa neievērošanu;

– treškārt, pamats, kas attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu.

29

Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, prasītāji norādīja, ka viņiem būtībā bija zināms viņu ierašanās Parlamentā laikā pastāvošais politiskais konteksts un ka U. Voigt viņiem bija izskaidrojis apstrīdēto lēmumu. Prasītāji piedevām prasības pieteikuma pielikumā iesniedza šī lēmuma kopiju, kā arī preses dienesta elektronisko vēstuli, kurā U. Voigt palīgs tika informēts, ka deputāta rīcībā netiks nodots preses konferencei prasītais aprīkojums, iekļuves ierobežojumu dēļ, ko iestāde ir noteikusi Krievijas politiķiem un diplomātiem, un riska dēļ, ka A. Petrov un F. Biryukov klātbūtne varētu traucēt iestādes darbību.

30

Prasība ir jāizvērtē visa iepriekš minētā gaismā.

31

Prasītāji apgalvo, ka viņi nerada nekādu risku normālai Parlamenta darba norisei vai tā drošībai. Tā kā neesot objektīvu iemeslu, ar apstrīdēto lēmumu esot pieļauta diskriminācija viņu pilsonības vai etniskās izcelsmes dēļ un ar to tādējādi esot pārkāpts Hartas 21. pants. Turklāt, pat pieņemot, ka noteikti Krievijas valstspiederīgie tiešām ir radījuši risku pienācīgai Parlamenta darbībai, esot bijis pietiekami iekļuves aizliegumu attiecināt tikai uz viņiem.

32

Parlaments uzskata, ka šis pamats nav pamatots.

33

Saskaņā ar Hartas 21. panta 1. punktu ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija tostarp etniskās izcelsmes dēļ. Saskaņā ar šī paša panta 2. punktu, ievērojot Līgumu piemērošanas jomu un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta arī jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.

34

Tā kā prasītāji skaidri nenošķir abus diskriminācijas veidus, uz kuriem viņi atsaucas, ir jāatgādina, ka, ja vispārpiemērojamā tiesību aktā ir lietoti divi atsevišķi termini, saskaņotības un tiesiskās noteiktības apsvērumi nepieļauj tiem piešķirt vienādu nozīmi. Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja šiem terminiem ikdienas valodā ir atšķirīga nozīme (spriedumi, 2013. gada 25. septembris, Marques/Komisija, F‑158/12, EU:F:2013:135, 28. punkts, un 2014. gada 14. maijs, Cocco/Komisija, F‑17/13, EU:F:2014:92, 33. punkts).

35

Piemēram, ja pilsonība ir juridiska un politiska saikne, kas pastāv starp indivīdu un suverēnu valsti, etniskās izcelsmes jēdziens izriet no idejas, ka sabiedrības grupām ir kopīga piederības izjūta vienai konkrētai nācijai vai tās pieder vienai reliģiskās pārliecības, valodas vai uz kultūru un tradīcijām, un dzīves vidi balstītai kopienai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, CHEZ Razpredelenie Bulgaria, C‑83/14, EU:C:2015:480, 46. punkts).

36

Runājot par diskriminācijas etniskās izcelsmes dēļ aizliegumu, Parlaments apgalvo, ka Krievija aptver vairāk nekā 185 dažādas etniskās grupas. Taču prasītāji, kuri atsaucas vienīgi uz savu Krievijas pilsonību, nenorāda, ka viņi piederētu kādai konkrētai etniskajai grupai. Vēl jo vairāk, viņi nebūt nav pierādījuši, ka apstrīdētais lēmums būtu ticis pieņemts konkrētas etniskās piederības dēļ.

37

No minētā izriet, ka prasītāji nav pierādījuši, ka būtu izpildīti Hartas 21. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi, un viņi līdz ar to nevar apgalvot, ka būtu tikuši diskriminēti konkrētas etniskās piederības dēļ.

38

Runājot par diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, ir jāatgādina, ka atbilstoši LES 6. panta 1. punkta trešajai daļai un Hartas 52. panta 7. punktam tās interpretācijai ir jāņem vērā paskaidrojumi attiecībā uz to (OV 2007, C 303, 17. lpp.).

39

Saskaņā ar paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu tās 21. panta 2. punkts “atbilst [LESD] 18. panta pirmajai daļai un jāpiemēro saskaņā ar to”. Piedevām saskaņā ar Hartas 52. panta 2. punktu Hartā atzītās tiesības, kas ir paredzētas Līgumos, izmanto saskaņā ar minētajos līgumos noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem. No minētā izriet, ka Hartas 21. panta 2. punkts ir jāinterpretē tā, ka tam ir tāds pats tvērums kā LESD 18. panta pirmajai daļai.

40

LESD 18. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka, “piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ”. Šī tiesību norma ir ietverta šī līguma otrajā daļā “Diskriminācijas aizliegums un Savienības pilsonība”. Tā attiecas uz situācijām, kuras ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā un kurās attiecībā uz vienas dalībvalsts pilsoni tiek piemērota diskriminējoša attieksme salīdzinājumā ar citas dalībvalsts pilsoņiem vienīgi viņa pilsonības dēļ. Tātad šo pantu nav paredzēts piemērot gadījumā, kad atšķirīga attieksme, iespējams, tiek piemērota attiecībā uz dalībvalsts pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 4. jūnijs, Vatsouras un Koupatantze, C‑22/08 un C‑23/08, EU:C:2009:344, 51. un 52. punkts, un 2011. gada 7. aprīlis, Francesco Guarnieri & Cie, C‑291/09, EU:C:2011:217, 20. punkts).

41

Tādējādi prasītāji, kuri ir Krievijas pilsoņi, nevar atsaukties uz Hartas 21. panta 2. punktu.

42

Ņemot vērā iepriekš minēto, pamats, kas attiecas uz Hartas 21. panta pārkāpumu, jo ar apstrīdēto lēmumu esot pieļauta diskriminācija prasītāju etniskās izcelsmes vai viņu pilsonības dēļ, ir jānoraida. Katrā ziņā, runājot par apstrīdētā lēmuma apgalvoto nesamērīgumu, jo tajā Krievijas valstspiederīgie neesot diferencēti atkarībā no viņu radītā riska, ir jānorāda uz šī sprieduma 75.–78. punktu

43

Replikas rakstā prasītāji apgalvo, ka attiecībā uz viņiem ir piemērota diskriminējoša attieksme viņu politisko uzskatu dēļ. Viņi arī norāda, ka “visbeidzot, [apstrīdētais lēmums] katrā ziņā ir jāvērtē ar vispārīgā vienlīdzības principa mērauklu”. Proti, šī lēmuma dēļ viņiem esot tikusi piemērota atšķirīga attieksme nekā citiem Parlamenta apmeklētājiem un viesiem. Prasītāji būtībā norāda, ka apstrīdētā lēmuma mērķis bija viņiem liegt Parlamentā paust politisko uzskatu, kam nepiekrita iestādes priekšsēdētājs un kas ir pretrunā 2015. gada 10. jūnija rezolūcijai.

44

Parlaments apstrīd šo iebildumu pieņemamību, jo tie esot pamati, kas esot pirmo reizi un novēloti izvirzīti replikas rakstā.

45

Taču prasītāji apgalvo, ka, tikai izlasot iebildumu rakstu, viņi ir apzinājušies, ka pret viņiem vērstajai diskriminācijai ir politisks pamats.

46

Saskaņā ar Reglamenta 84. panta 1. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr pamats, kas papildina iepriekš prasības pieteikumā tieši vai netieši norādītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir jāatzīst par pieņemamu. Lai jaunu argumentu varētu uzskatīt par iepriekš izvirzīta pamata vai iebilduma paplašinājumu, tam ir jābūt pietiekami ciešai saiknei ar prasības pieteikumā sākotnēji izvirzītajiem pamatiem vai iebildumiem, lai varētu uzskatīt, ka tas izriet no dabiskas diskusijas attīstības tiesvedības ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 16. novembris, Groupe Gascogne/Komisija, T‑72/06, nav publicēts, EU:T:2011:671, 23. un 27. punkts).

47

Pirmkārt, runājot par jebkādas diskriminācijas politisko uzskatu dēļ aizliegumu, šis aizliegums ir ietverts Hartas 21. panta 1. punktā, uz kuru prasītāji atsaucas savā prasības pieteikumā saistībā ar pamatu, kas attiecas uz “Līgumu pārkāpumu”. Tomēr šajā prasības pieteikumā prasītāji savu argumentāciju, kas balstīta uz šo tiesību normu, ir attiecinājuši tikai uz šķietamu jebkādas diskriminācijas viņu etniskās izcelsmes dēļ aizlieguma neievērošanu. Turklāt viņi atsaucas uz diskrimināciju pilsonības dēļ, pamatojoties uz Hartas 21. panta 2. punktu. Dokumentā par lietas ierosināšanu viņi nekur nav minējuši diskriminācijas viņu politisko uzskatu dēļ aizlieguma neievērošanu.

48

Tam, ka prasītāji prasības pieteikumā nav atsaukušies uz šādu diskrimināciju, šajā lietā ir īpaša nozīme. Proti, apstrīdētais lēmums nevar tikt izolēts no tā konteksta. Konkrēti, no lietas materiāliem izriet, ka prasības celšanas brīdī prasītāju rīcībā bija preses dienesta elektroniskā vēstule, ar kuru Parlaments atteicās nodot U. Voigt rīcībā aprīkojumu, kas bija vajadzīgs preses konferencei, kura arī bija paredzēta 2015. gada 16. jūnijā. Šis atteikums ir balstīts uz diviem motīviem. Pirmām kārtām, preses dienesta elektroniskajā vēstulē ir atgādināti iekļuves ierobežojumi, ko iestāde ir noteikusi Krievijas diplomātiem, no vienas puses, un Krievijas politiķiem, konkrētāk, Gosudarstvennaya Duma Federal’nogo Sobrania Rossiskoï Federatsii (Krievijas Federācijas Federālās sapulces Valsts dome) un Soviet Federatsii Federal’nogo Sobrania Rossiskoï Federatsii (Krievijas Federācijas Federālās sapulces Federācijas padome) locekļiem, no otras puses, kā izriet no Parlamenta atbildēm uz šī sprieduma 14. punktā minētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem. Otrām kārtām, šajā pašā elektroniskajā vēstulē ir minēts risks, ka A. Petrov un F. Biryukov klātbūtne varētu traucēt iestādes darbību. Piedevām apstrīdētā lēmuma mērķis bija aizliegt prasītājiem iekļūt Parlamenta, politiskas iestādes, ēkās, lai pēc deputāta uzaicinājuma piedalītos sanāksmē par politisku tēmu, proti, “Eiropas sadarbību”. Turklāt pirmie divi prasītāji pilda svarīgus pienākumus Krievijas politiskajā partijā Rodina un trešais prasītājs ir ticis stādīts priekšā kā universitātes starptautisko attiecību profesors. Papildus minētajam attiecīgā sanāksme bija iecerēta kā turpinājums politiskajam forumam, proti, “Krievijas nacionālajam forumam”, kurā bija piedalījušies visi trīs prasītāji un attiecībā uz kuru Parlaments tikko bija izteicis kritiku 2015. gada 10. jūnija rezolūcijā. Visbeidzot, tiesas sēdē prasītāji apstiprināja, ka 2015. gada 16. jūnija pasākumu, uz kuriem viņi bija tikuši uzaicināti, mērķis bija ļaut viņiem paust savu politisko uzskatu par “Eiropas sadarbību”, lai, pirmkārt, sniegtu tādu skaidrojumu forumam “Krievijas nacionālais forums”, kas ir pretējs tam, kurš ir ietverts 2015. gada 10. jūnija rezolūcijā, un, otrkārt, turpināt tajā uzsākto darbu. Šādos apstākļos tādam prasītājam, kas labi pārzina politikas jomu un ir principā rūpīgs, būtu bijis jāpievērš pienācīga uzmanība apstrīdētā lēmuma kontekstam.

49

Tādējādi ir jākonstatē, ka atsaukšanās replikas rakstā uz diskriminācijas prasītāju politisko uzskatu dēļ aizlieguma neievērošanu nav prasības pieteikumā ietverta pamata papildinājums, kas izriet no dabiskas diskusijas attīstības tiesvedības gaitā, bet gan jauns pamats. Līdz ar to šis pamats ir jāuzskata par nepieņemamu, jo tas nav saistīts ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.

50

Otrkārt, runājot par tāpat replikas rakstā ietverto argumentu, kas attiecas uz vispārīgā vienlīdzības principa neievērošanu, ir jāmin, ka pamatā, kurš ir saistīts ar pilnvaru nepareizu izmantošanu, prasītāji prasības pieteikumā apgalvo tostarp, ka apstrīdētais lēmums ir “pilnīgi patvaļīgs un diametrāli pretējs primārajās tiesībās ietvertajam diskriminācijas aizliegumam”. Tomēr šajā apgalvojumā ir ietverta atsauce uz “iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem”, t.i., šķietamajai diskriminācijai pilsonības vai etniskās izcelsmes dēļ veltīto argumentāciju. Prasītāji nevienā brīdī, ceļot prasību, nav atsaukušies uz vispārīgā vienlīdzības principa kā tāda neievērošanu, ņemot vērā attieksmi pret visiem pārējiem Parlamenta apmeklētājiem un viesiem.

51

Līdz ar to, ja prasītāji replikas rakstā ir mēģinājuši paplašināt sava pirmā pamata tvērumu, papildinot iebildumus, kuri attiecas vienīgi uz jebkādas diskriminācijas pilsonības vai viņu etniskās izcelsmes dēļ aizlieguma neievērošanu, vispārīgi atsaukdamies uz vispārīgo vienlīdzības principu, ņemot vērā attieksmi pret citiem Parlamenta apmeklētājiem un viesiem, uz minētā principa neievērošanu balstīts pamats ir jāuzskata par jaunu pamatu, kas neizriet no dabiskas diskusijas attīstības tiesvedības gaitā. Līdz ar to un tā kā tas nav saistīts ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, arī šis pamats ir jāuzskata par nepieņemamu.

52

Ir taisnība, ka, lai saglabātu savas tiesības uz aizstāvību, Parlaments iebildumu rakstā un pakārtoti ir apsvēris iespēju, ka Vispārējā tiesa pamatu, kas attiecas uz jebkādas diskriminācijas pilsonības vai etniskās izcelsmes dēļ aizliegumu, pārkvalificētu par pamatu, kurš būtu balstīts uz vispārīgā vienlīdzības principa neievērošanu. Tomēr šis apstāklis nav pietiekams, lai uzskatītu, ka fakti, kas pamato atsaukšanos uz šo principu replikas rakstā, ir kļuvuši zināmi tikai tiesvedības laikā. Ņemot vērā kontekstu, par kuru tika atgādināts šī sprieduma 48. punktā, šis arguments Parlamenta aizstāvībai neatklāj prasītājiem apstrīdētā lēmuma motīvus, ko viņi pirms tam leģitīmi varēja nezināt.

53

Ir jāpiebilst, ka Hartas 21. pants, uz kuru tiek balstīts pamats, kas attiecas uz diskriminācijas pilsonības vai etniskās izcelsmes dēļ aizliegumu, ir vienlīdzīgas attieksmes principa īpaša izpausme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 29. aprīlis, Léger, C‑528/13, EU:C:2015:288, 48. punkts) un ka gan šis princips, gan jebkādas diskriminācijas aizliegums ir divi apzīmējumi vienam un tam pašam vispārējam tiesību principam, ar kuru tiek aizliegts, no vienas puses, līdzīgās situācijās piemērot atšķirīgu attieksmi un, no otras puses, atšķirīgās situācijas piemērot vienādu attieksmi, ja vien šāda attieksme nav pamatota ar objektīviem iemesliem (spriedums, 2005. gada 27. janvāris, Europe Chemi-Con (Deutschland)/Padome, C‑422/02 P, EU:C:2005:56, 33. punkts).

54

Tādējādi, ja, ņemot vērā šo judikatūru, atsaukšanās uz vispārīgo vienlīdzības principu replikas rakstā būtu jāuzskata par prasības pieteikumā ietvertā pamata, kas attiecas uz jebkādas diskriminācijas aizliegumu pilsonības vai etniskās izcelsmes dēļ, formulējumu, izmantojot citu terminoloģiju, attiecīgais iebildums būtu jānoraida kā nepamatots jau šī sprieduma 33. un nākamajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ.

55

Katrā ziņā pamats, kas attiecas, pirmām kārtām, uz Hartas 21. panta 1. punkta pārkāpumu, jo ar apstrīdēto lēmumu esot pieļauta diskriminācija prasītāju politisko uzskatu dēļ, un, otrām kārtām, uz vispārīgā vienlīdzības principa neievērošanu, ir nepamatots, jo no šī sprieduma 63.–78. punkta izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatā ir objektīvs un saprātīgs motīvs, kas ir saistīts ar tiesiski pieļaujamu mērķi, un tas ir samērīgs ar izvirzīto mērķi.

56

Prasītāji apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana; Parlaments to apstrīd.

57

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pilnvaru nepareizas izmantošanas jēdzienam ir ļoti konkrēta nozīme un tas attiecas uz administratīvās iestādes pilnvaru izmantošanu citam mērķim nekā tas, kura dēļ tās ir tai piešķirtas. Lēmumā pilnvaru nepareiza izmantošana ir pieļauta tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām norādēm, ir redzams, ka tas ir ticis pieņemts, lai īstenotu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem ir izdarīta atsauce. Šajā ziņā nav pietiekami savu prasījumu pamatošanai atsaukties uz noteiktiem faktiem, bet vēl ir arī jāsniedz pietiekami precīzas, objektīvas un saskanīgas norādes, kas var pamatot šo faktu patiesumu vai vismaz ticamību. Ja tādu nav, attiecīgās iestādes apgalvojumu saturiskā pareizība nevar tikt apšaubīta. Tādējādi visaptverošs norāžu uz pilnvaru nepareizu izmantošanu izvērtējums nevar tikt balstīts uz vienkāršiem apgalvojumiem vai norādēm, kas ir nepietiekami precīzas vai arī nav ne objektīvas, ne atbilstīgas (skat. rīkojumu, 2013. gada 19. decembris, da Silva Tenreiro/Komisija, T‑32/13 P, EU:T:2013:721, 31.–33. punkts un tajos minētā judikatūra).

58

Pirmkārt, prasītāji apgalvo, ka “iepriekš izklāstīto apsvērumu dēļ” apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana, jo tas esot “pilnīgi patvaļīgs un diametrāli pretējs primārajās tiesībās ietvertajam diskriminācijas aizliegumam”.

59

Tomēr, ciktāl prasītāji balstās uz šķietamiem pārkāpumiem, pret kuriem tika iebilsts pamatos, kas attiecas uz “Līgumu pārkāpumu”, ir jāatgādina, ka, tā kā tie iepriekš šajā spriedumā tika noraidīti, šī norāde nevar tikt atzīta par pareizu.

60

Otrkārt, prasītāji atzīst, ka Parlamenta drošība un pienācīga darbība ir tiesiski pieļaujami mērķi, kas var attaisnot lēmumu atteikt trešajām personām iekļūt iestādes telpās. Toties viņi apstrīd, ka tādi ir bijuši apstrīdētajā lēmumā faktiski izvirzītie mērķi.

61

Prasītāji apgalvo, ka viņi nav apdraudējuši Parlamenta drošību un pienācīgu darbību. Lai gan šī ir vieta politisku viedokļu apmaiņai, apstrīdētā lēmuma mērķis faktiski esot bijis viņus turēt atstatus viņu politiskās pārliecības un viņu partijas piederības dēļ, kas lielākajai asamblejas daļai neesot tīkama.

62

Ir jāmin, ka, norādot šo argumentu, prasītāju nodoms ir pilnvaru nepareizas izmantošanas pierādījumu izsecināt no tā, ka nav pareizi apstrīdēto lēmumu pamatojošie motīvi.

63

Šajā ziņā ir jānorāda, ka no šī sprieduma 48. punkta izriet, ka, lai gan prasītāji nebija Krievijas Federācijas Federālās sapulces Valsts domes vai Krievijas Federācijas Federālās sapulces Federācijas padomes locekļi, apstrīdētais lēmums bija pamatots ar to, ka viņu klātbūtne Parlamentā varētu kaitēt iestādes kārtībai un drošībai, kā arī tās pienācīgai darbībai minētos iekļuves ierobežojumus izraisījušo notikumu vispārējā kontekstā.

64

Konkrētāk, Parlaments – 2015. gada 10. jūnija rezolūcijas gaismā – norāda uz politisko attiecību starp Krievijas Federāciju un Savienību īpašo kontekstu faktu norises brīdī. Tas tādējādi atsaucas uz situāciju Ukrainā un to, ka Krievijas Federācija ir publicējusi melno sarakstu, kurā ir ietverti pašreizējo un bijušo Parlamenta deputātu un Savienības ierēdņu vārdi, kas ir izraisījis to, ka Parlaments ir ierobežojis Krievijas politiķu un diplomātu iekļuvi tā infrastruktūrā.

65

Politiskajām attiecībām starp Krievijas Federāciju un Savienību tobrīd raksturīgā īpašā konteksta gaismā, no vienas puses, un ņemot vērā, kā norāda Parlaments, to, ka kļūst intensīvākas attiecības starp Eiropas partijām, kuras tiek kvalificētas kā populistiskas, un Krievijas spēkiem, kas tiek aprakstīti kā nacionālistiski, no otras puses, Parlaments uzsver, ka prasītāji ir piedalījušies forumā “Krievijas nacionālais forums”, kuru asambleja nupat bija ļoti stingri nosodījusi. Parlaments arī uzsver, ka pirmie divi prasītāji ir aktīvi biedri Krievijas partijā, kas tiek uzskatīta par nacionālistisku. Tas piebilst, ka visi trīs prasītāji galu galā bija galvenie dalībnieki, kas bija uzaicināti, pirmkārt, lai iestādes teritorijā paustu par forumu “Krievijas nacionālais forums” viedokli, kurš atšķiras no viedokļa, kas ir pausts 2015. gada 10. jūnija rezolūcijā, un, otrkārt, tajā turpinātu darbu, kas bija uzsākts šajā forumā; prasītāji tiesas sēdē to apstiprināja (skat. šī sprieduma 48. punktu).

66

Taču prasītāji vērš uzmanību uz to, ka Parlamenta priekšsēdētāja “namatēva tiesības”, uz ko atsaucas Parlaments, nevar tikt izmantotas nolūkā nepieļaut sanāksmes, kuru priekšmets kaitina vairākumu, jo parlamenti tieši esot vietas politisko viedokļu apmaiņai.

67

Tomēr ar Parlamenta Reglamenta 22. pantu iestādes priekšsēdētājam ir piešķirta vajadzīgā kompetence nodrošināt vispārējo drošību Parlamenta telpās, novērst un likt pārtraukt jebkurus Parlamenta darbības pienācīgas norises traucējumus, kā arī aizsargāt iestādes cieņu. Piedevām Parlaments pamatoti apgalvo, ka tam nav pienākuma savā infrastruktūrā atbalstīt trešās valsts politiskas partijas aktivitātes. Prasītāji savos procesuālajos rakstos tam piekrīt. Līdz ar to Parlamentam nav pienākuma uzņemt šādas partijas biedrus vai piekritējus, lai viņi varētu tā telpās izteikties. Vispārīgāk, no LES 14. panta izriet, ka tiesības piedalīties likumdošanas un budžeta pieņemšanas, politiskās kontroles un padomdevēja funkciju izpildē Parlamentā ir vienīgi Savienības pilsoņu pārstāvjiem, kurus ievēl vispārējās tiešās vēlēšanās brīvā un aizklātā balsojumā, savukārt konkrētās tiesību normās, tādās kā LES 15. panta 6. punkta d) apakšpunkts un LESD 230. panta pirmā daļa, tiesības Parlamentā izteikties ir konkrēti garantētas Eiropadomes priekšsēdētājam un Eiropas Komisijai. Piedevām, lai gan Parlamenta Reglamenta 115. pantā ir noteikts, ka debates ir publiskas un ka arī komiteju sanāksmes parasti ir publiskas, minētā reglamenta 157. punktā ir precizēts, ka apmeklētāji sēž sēžu zāles balkonā un ievēro klusumu. Tādējādi no Līgumu un to izpildei pieņemto tiesību aktu sistēmas, kā arī vajadzības garantēt Parlamentam piešķirto pilnvaru brīvu īstenošanu izriet, ka tā nav vieta, kur ikvienam apmeklētājam ipso iure būtu tiesības izteikties.

68

Prasītāji arī apgalvo, ka Parlamentam ir pienākums neradīt šķēršļus deputātu, tostarp U. Voigt darbam. Tomēr šim argumentam nav nozīmes šajā lietā, jo prasītājiem nav personīgas un tiešas intereses to izvirzīt. Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, viņi tiesas sēdē apstiprināja, ka šis apgalvojums pats par sevi nav iebildums.

69

Prasītāji arī apgalvo, ka tika izsniegtas viņiem paredzētas ieejas caurlaides, tādējādi liekot U. Voigt domāt, ka, ja ne preses konference, tad darba grupas sanāksme ar viņu piedalīšanos iestādes telpās varēs notikt. Šo caurlaižu izsniegšana pierādot, ka viņi neradīja īpašu risku, savukārt Parlamenta nostājas maiņa atklājot apstrīdētā lēmuma lieki apgrūtinošo raksturu.

70

Tomēr, lai gan ir taisnība, ka Parlaments ar 2015. gada 9. jūnija Drošības ĢD elektronisko vēstuli apstiprināja akreditācijas lūguma grupas sanāksmei saņemšanu un ka šajā elektroniskajā vēstulē bija norādīts atsauces numurs, kas pieļāva prasītājiem paredzēto ieejas caurlaižu izņemšanu, ir jāatgādina, ka šīs elektroniskās vēstules autors bija Drošības ĢD, toties lēmums atteikt prasītājiem iekļuvi ēkās bija balstīts uz politiskā konteksta novērtējumu, kas pārsniedz Parlamenta administratīvo dienestu kompetenci un ir vienīgi iestādes politisko struktūrvienību ziņā. Piedevām 2015. gada 9. jūnija Drošības ĢD elektroniskajā vēstulē bija ietverts pielikums, kurā bija precizēts, ka rīkotājs nav atbrīvots no iestādē spēkā esošās parastās atļauju izsniegšanas procedūras. Tādējādi šķietamā pretruna, kas izriet no atsauces numura, kurš pieļāva ieejas caurlaižu izņemšanu, piešķiršanas un galu galā atteikuma ļaut prasītājiem iekļūt Parlamentā, ir izskaidrojama ar atšķirīgo lomu, kas piešķirta administratīvajiem dienestiem un politiskajām struktūrvienībām. Līdz ar to nevar apgalvot, ka Parlaments tikai liekas apgrūtināšanas nolūkā būtu licis ticēt, ka strīdīgā sanāksme tā infrastruktūrā varēs notikt.

71

Ņemot vērā iepriekš minēto, tā kā priekšnoteikums tādu pasākumu noteikšanai kā atteikums ļaut personām iekļūt Parlamentā, lai novērstu jebkādu tā darba traucējumu, ir potenciālo risku novērtējums, ņemot vērā pieejamo informāciju, kas katrā ziņā ietver zināmu nenoteiktību, nešķiet, ka mērķim nodrošināt Parlamenta drošību un pienācīgu darbību nav bijis pamatotas saiknes ar tā apgalvotajiem motīviem.

72

Visbeidzot, prasītāji apgalvo, ka ir saskatījuši norādi uz pilnvaru nepareizu izmantošanu apstāklī, ka ar apstrīdēto lēmumu katrā ziņā ir pārkāpts nepieciešamais. Viņi, piemēram, vērš uzmanību uz to, ka Parlamenta priekšsēdētāja rīcībā ir drošības dienests, kas spēj novērst jebkāda veida provokācijas. Piedevām tas, ka apstrīdētais lēmums attiecās uz visiem uzaicinātajiem Krievijas valstspiederīgajiem, lai gan saskaņā ar preses dienesta elektronisko vēstuli tikai pirmie divi prasītāji radīja risku iestādes drošībai un pienācīgai darbībai, esot pierādījums tam, ka apstrīdētais lēmums ir sava veida “kolektīva sankcija”.

73

Tomēr ir jāatgādina, ka prasītāji nav pierādījuši vai pat apgalvojuši, ka ikvienam ir beznosacījuma tiesības iekļūt Parlamenta celtnēs, lai veiktu politisko propagandu vai apspriestu asamblejas politiskos mērķus. Gluži pretēji, kā tika izklāstīts šī sprieduma 67. punktā, Parlaments ir norādījis – un pret to nav iebilsts –, ka ar Savienības tiesībām ikvienam apmeklētājam ipso iure netiek piešķirtas tiesības iekļūt tā ēkās un tās izmantot, lai paustu savus uzskatus.

74

Šādos apstākļos to, ka Parlamenta priekšsēdētājs neļāva prasītāja viesiem no Krievijas iekļūt iestādes telpās, lai tajās izteiktos politiskā sanāksmē, nevis paļāvās uz drošības dienestu reaģēšanas spēju, starptautiskajā kontekstā, kas tika atgādināts šī sprieduma 64. un 65. punktā, nevar uzskatīt par norādi uz pilnvaru nepareizu izmantošanu. Kā Parlaments apstiprināja tiesas sēdē, tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka strīdīgā iekļuves atteikuma saistības dēļ ar attiecīgo kontekstu tam bija tikai pagaidu raksturs.

75

Lai pierādītu, ka apstrīdētais lēmums faktiski ir kolektīva un nesamērīga sankcija, prasītāji turklāt nevar atsaukties uz to, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts attiecībā uz “visu apmeklētāju grupu no Krievijas”, proti, arī attiecībā uz E. N. kundzi un P. E. kundzi. Atteikums ļaut šīm divām personām iekļūt Parlamentā ir izskaidrojams ar to, ka viņas, kā izriet no debatēm tiesas sēdē, bija pavadones, viena – kā otrā prasītāja sieva, otra – kā tulce.

76

Visbeidzot, prasītāji tikpat veltīgi apstrīd apstrīdētā lēmuma kolektīvo raksturu, balstīdamies uz to, ka no dienesta elektroniskās vēstules, tieši otrādi, izrietot, ka pašam Parlamentam trešais prasītājs A. Sotnichenko īpašu risku neradīja.

77

Tomēr kā argumentu nevar izmantot apstākli, ka preses dienesta elektroniskajā vēstulē, ar kuru tika atteikts nodot U. Voigt rīcībā zāli, lai tajā rīkotu viņa preses konferenci, Parlaments ir paudis uzskatu, ka pirmo divu prasītāju klātbūtne izraisa risku iestādes pienācīgai darbībai, bet A. Sotnichenko gadījums nav minēts. Proti, no Parlamenta preses dienestam adresētās U. Voigt palīga 2015. gada 3. jūnija elektroniskās vēstules saistībā ar šīs konferences rīkošanu izriet, ka attiecīgās personas piedalīšanās tajā nebija paredzēta.

78

Turklāt Parlaments ir norādījis, ka A. Sotnichenko tāpat kā pirmie divi prasītāji bija piedalījies forumā “Krievijas nacionālais forums”, kas netiek apstrīdēts, un ka šī dalība esot pamatojusi to, ka arī viņam tika atteikta iekļuve iestādes telpās, lai piedalītos darba grupas sanāksmē, kontekstā, kurš aprakstīts šī sprieduma 64. un 65. punktā.

79

No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītāji nav snieguši pietiekami precīzas, objektīvas un saskanīgas norādes, kas liktu domāt, ka Parlamenta drošība un pienācīga darbība nebija mērķis, kura dēļ faktiski tā priekšsēdētājs pieņēma apstrīdēto lēmumu. Līdz ar to pamats, kas attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu, ir jānoraida.

80

Tā kā neviens no prasības pamatiem nav pamatots, prasība ir jānoraida pilnībā.

81

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

82

Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs un Parlaments to ir prasījis, viņiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež: