1

Prasītājs Viktor Fedorovych Yanukovych ir bijušais Ukrainas prezidents.

2

Šī lieta attiecas uz ierobežojošajiem pasākumiem, kas ir noteikti saistībā ar situāciju Ukrainā pēc Kijevas (Ukraina) Neatkarības laukumā notiekošo demonstrāciju apspiešanas 2014. gada februārī.

3

2014. gada 5. martā Eiropas Savienības Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, pieņēma Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 26. lpp.). Tajā pašā dienā Padome, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, pieņēma Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 1. lpp.).

4

Lēmuma 2014/119 preambulas 2. apsvērumā ir paredzēts:

“Padome 2014. gada 3. martā vienojās koncentrēt ierobežojošos pasākumus uz līdzekļu iesaldēšanu un atgūšanu personām, kas identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personām, kas atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem, lai nostiprinātu un atbalstītu tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu Ukrainā.”

5

Lēmuma 2014/119 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.

2.   Pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām netiek tieši vai netieši darīti pieejami nekādi līdzekļi vai saimnieciskie resursi.”

6

Šīs līdzekļu iesaldēšanas nosacījumi ir noteikti turpmākajos šā paša panta punktos.

7

Saskaņā ar Lēmumu 2014/119 Regulā Nr. 208/2014 ir prasīts noteikt attiecīgos līdzekļu iesaldēšanas pasākumus un ir paredzēti līdzekļu iesaldēšanas nosacījumi, kuri būtībā ir tādi paši kā minētajā lēmumā.

8

To personu vārdi, uz kurām attiecas Lēmums 2014/119 un Regula Nr. 208/2014 (turpmāk tekstā kopā – “2014. gada marta akti”), ir atrodami identiskā sarakstā, kas ir iekļauts Lēmuma 2014/119 pielikumā un Regulas Nr. 208/2014 I pielikumā (turpmāk tekstā – “saraksts”), tostarp norādot viņu sarakstā iekļaušanas pamatojumu.

9

Prasītāja vārds sarakstā bija iekļauts ar identificējošo informāciju “bijušais Ukrainas prezidents” un šādu pamatojumu:

“Persona, pret kuru vērsts kriminālprocess Ukrainā, lai izmeklētu noziedzīgus nodarījumus saistībā ar Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgu pārvietošanu ārpus Ukrainas.”

10

2014. gada 6. martā Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu to personu ievērībai, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, kas paredzēti 2014. gada marta aktos (OV 2014, C 66, 1. lpp.). Saskaņā ar šo paziņojumu “attiecīgās personas, pievienojot apliecinājuma dokumentus, var iesniegt Padomei lūgumu pārskatīt lēmumu par viņu iekļaušanu [..] sarakstos [..]”.

11

Sarakstē, kas norisinājās 2014. gadā, prasītājs apstrīdēja viņa vārda iekļaušanas sarakstā pamatotību un lūdza Padomei veikt pārskatīšanu. Viņš turklāt lūdza piekļuvi informācijai un pierādījumiem, ar ko ir pamatota šī iekļaušana sarakstā.

12

Padome atbildēja uz prasītāja iesniegto pārskatīšanas lūgumu. Tā apgalvoja, ka, tās ieskatā, pret prasītāju noteiktie ierobežojošie pasākumi joprojām ir attaisnoti 2014. gada marta aktu pamatojumā norādīto iemeslu dēļ. Attiecībā uz prasītāja lūgumu par piekļuvi lietas materiāliem Padome viņam nosūtīja vairākus dokumentus no viņa lietas materiāliem, kuru skaitā bija Ukrainas iestāžu dokumenti, kas datēti ar 2014. gada 3. martu (turpmāk tekstā – “2014. gada 3. marta vēstule”), 2014. gada 8. jūliju (turpmāk tekstā – “2014. gada 8. jūlija vēstule”) un 2014. gada 10. oktobri (turpmāk tekstā – “2014. gada 10. oktobra vēstule”).

13

2015. gada 29. janvārī Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/143, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 24, 16. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2015/138, ar ko groza Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 24, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2015. gada janvāra akti”).

14

Ar Lēmumu 2015/143 no 2015. gada 31. janvāra tika precizēti kritēriji to personu iekļaušanai sarakstā, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšana. Konkrēti, Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punkts tika aizstāts ar šādu tekstu:

“1.   Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.

Šajā lēmumā personas, kas ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, ietver arī tādas personas, saistībā ar kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu:

15

Ar Regulu 2015/138 Regula 208/2014 tika grozīta atbilstoši Lēmumam 2015/143.

16

Padome 2015. gada 2. februāra vēstulē informēja prasītāju par savu nodomu atstāt spēkā ierobežojošos pasākumus attiecībā uz viņu un viņu informēja viņu par iespēju sniegt apsvērumus. Ar 2015. gada 17. februāra vēstuli prasītājs aicināja Padomi pārskatīt savu nostāju un sniegt viņam citu iespējamu informāciju, kas attaisnotu Padomes nostāju.

17

2015. gada 5. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/364, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 62, 25. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2015/357, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 62, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2015. gada marta akti”).

18

Ar Lēmumu 2015/364 tika grozīts Lēmuma 2014/119 5. pants, pagarinot pret prasītāju noteiktos ierobežojošos pasākumus līdz 2016. gada 6. martam. Rezultātā ar Lēmumu 2015/364 un Īstenošanas regulu 2015/357 tika aizstāts saraksts.

19

Pēc šiem grozījumiem prasītāja vārds sarakstā tika atstāts ar identificējošo informāciju “bijušais Ukrainas prezidents” un šādu pamatojumu:

“Persona, pret kuru Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos.”

20

Padome 2015. gada 6. marta vēstulē informēja prasītāju par ierobežojošo pasākumu atstāšanu spēkā attiecībā uz viņu.

21

Lēmums 2014/119 un Regula Nr. 208/2014 pēdējo reizi tika grozīti attiecīgi ar Padomes 2016. gada 4. marta Lēmumu (KĀDP) 2016/318 (OV 2016, L 60, 76. lpp.) un ar Padomes 2016. gada 4. marta Īstenošanas regulu (ES) 2016/311, ar ko īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2016, L 60, 1. lpp.).

22

Ar Lēmumu 2016/318 tika grozīts Lēmuma 2014/119 5. pants, pagarinot pret prasītāju noteiktos ierobežojošos pasākumus līdz 2017. gada 6. martam.

23

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 14. maijā, prasītājs cēla šo prasību.

24

2014. gada 22. septembrī Padome iesniedza iebildumu rakstu. Pēc tam, 2014. gada 26. septembrī, tā iesniedza iebildumu raksta pielikumu papildinājumu un 2014. gada 3. oktobrī – papildu dokumentu. Saskaņā ar Norādījumu Vispārējās tiesas sekretāram 18. panta 4. punkta otro daļu tā arī iesniedza motivētu pieteikumu, lai panāktu to, ka šā dokumenta saturs netiktu citēts ar šo lietu saistītajos dokumentos, kas ir pieejami sabiedrībai. Prasītājs paziņoja savus iebildumus attiecībā uz pieteikumu par konfidencialitātes ievērošanu.

25

Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2014. gada 2. septembrī un 2014. gada 16. septembrī, Polijas Republika un Eiropas Komisija lūdza atļaut tām iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2014. gada 12. novembra rīkojumiem Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs atļāva šīs iestāšanās lietā. Ar dokumentiem, kas iesniegti attiecīgi 2014. gada 22. decembrī un 2015. gada 7. janvārī, Komisija un Polijas Republika iesniedza savus iestāšanās rakstus. Prasītājs un Padome noteiktajos termiņos iesniedza par tiem savus apsvērumus.

26

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 16. septembrī, Ukraina lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2014. gada 24. decembrī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto vēstuli Ukraina paziņoja Vispārējai tiesai, ka tā atsakās no iestāšanās lietā. Ar 2015. gada 11. marta rīkojumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs paziņoja par Ukrainas kā personas, kas iestājusies lietā, izslēgšanu no tiesvedības.

27

2014. gada 21. novembrī prasītājs un 2015. gada 15. janvārī Padome iesniedza attiecīgi repliku un atbildes rakstu uz repliku.

28

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 8. aprīlī, prasītājs grozīja savus prasījumus, lūdzot atcelt arī Lēmumu 2015/143, Regulu 2015/138, Lēmumu 2015/364 un Īstenošanas regulu 2015/357, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu. Pārējie lietas dalībnieki savus apsvērumus iesniedza noteiktajos termiņos. Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2015. gada 30. novembrī, Padome iesniedza jaunus pierādījumus.

29

Pēc devītās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

30

Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (devītā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

31

Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas ar Vispārējās tiesas devītās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2016. gada 5. aprīļa lēmumu šī lieta un lieta T‑348/14 Yanukovych/Padome tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļai saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 68. pantu.

32

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2016. gada 29. aprīļa tiesas sēdē. Izmantojot šo iespēju, prasītājs precizēja, ka viņa prasījumi neattiecas uz Padomes 2014. gada 14. aprīļa Īstenošanas lēmuma 2014/216/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2014/119 (OV 2014, L 111, 91. lpp.), un Padomes 2014. gada 14. aprīļa Īstenošanas regulas (ES) Nr. 381/2014, ar ko īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2014, L 111, 33. lpp.), atcelšanu, jo šie akti uz viņu šajā lietā neattiecas, un tas tika fiksēts tiesas sēdes protokolā.

33

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

34

Padomes, ko atbalsta Polijas Republika un Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

35

Lai pamatotu savus prasījumus, kas ir vērsti uz 2014. gada marta aktu atcelšanu to sākotnējā formulējumā, prasītājs izvirza septiņus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz juridiskā pamata neesamību. Otrais pamats attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu. Trešais pamats attiecas uz pamatojuma nesniegšanu. Ceturtais pamats attiecas uz sarakstā iekļaušanas kritēriju neievērošanu. Piektais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Sestais pamats attiecas uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu, un septītais pamats attiecas uz tiesību uz īpašumu pārkāpumu.

36

Ar ceturto pamatu, kas ir jāizvērtē vispirms, prasītājs it īpaši apgalvo, ka viņa vārda iekļaušana sarakstā tikai tā iemesla dēļ, ka uz viņu attiecas izmeklēšana, neatbilst 2014. gada marta aktos paredzētajiem kritērijiem, skatot tos attiecīgās judikatūras gaismā, kuros ir minētas “personas, kuras ir identificētas kā atbildīgas” par valsts līdzekļu piesavināšanos, un jebkurā gadījumā Padome nav izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu.

37

Turklāt prasījumu grozījumu rakstā prasītājs apgalvo, ka laikposmā no 2015. gada 31. janvāra līdz 6. martam, proti, no 2015. gada janvāra aktu stāšanās spēkā līdz brīdim, kad stājās spēkā 2015. gada marta akti, sākotnējais pamatojums viņa vārda iekļaušanai sarakstā neatbilst arī iekļaušanas kritērijiem, kas grozīti ar Lēmumu 2015/143.

38

Padome, kuru atbalsta Polijas Republika un Komisija, vispirms uzsver, ka saskaņā ar attiecīgo judikatūru tai, balstoties uz savstarpēji atbilstošām ziņām, pašai ir jāveic to personu identificēšana, kas var tikt kvalificētas kā atbildīgas par valsts līdzekļu piesavināšanās faktiem, un ka jēdziens “identificētas” ir jāinterpretē plaši, tā, lai tas attiektos it īpaši uz personām, pret kurām tiek vērsta kriminālvajāšana saistībā ar šādiem faktiem.

39

Turpinājumā tā apgalvo, ka tās rīcībā esošie pierādījumi apstiprināja, ka pret prasītāju ir sākts kriminālprocess un ka ir tikuši konstatēti fakti par valsts līdzekļu piesavināšanos būtiskā apmērā un šo līdzekļu pārvietošanu ārpus Ukrainas teritorijas. Turklāt tā apstrīd it kā pastāvošā pienākuma pārbaudīt, ka attiecīgās valsts tiesiskajā regulējumā ir nodrošinātas tiesības uz aizstāvību un tiesības un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, vispārēju piemērošanu.

40

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan Padomei ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz vispārējiem kritērijiem, kuri ir jāņem vērā, nosakot ierobežojošus pasākumus, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē, ka, pārbaudot, vai iemesli, kas ir pamatā lēmumam par konkrētas personas vārda iekļaušanu vai atstāšanu to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojoši pasākumi, ir tiesiski, Eiropas Savienības tiesai ir jāpārliecinās, ka šis lēmums, kam attiecībā uz šo personu ir individuāla piemērojamība, ir pamatots ar pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā ir jāizvērtē ne tikai norādīto apsvērumu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai šie apsvērumi – vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šā paša lēmuma pamatošanai, – ir pietiekami precīzi un konkrēti pamatoti (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 21. aprīlis, Anbouba/Padome, C‑605/13 P, EU:C:2015:248, 41. un 45. punkts un tajos minētā judikatūra).

41

Šajā lietā Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punktā izklāstītajā kritērijā ir paredzēts, ka ierobežojoši pasākumi tiek noteikti attiecībā uz personām, kas ir identificētas kā atbildīgas par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos. Turklāt no minētā lēmuma preambulas 2. apsvēruma izriet, ka Padome ir noteikusi šos pasākumus, “lai nostiprinātu un atbalstītu tiesiskumu [..] Ukrainā”.

42

Prasītāja vārds sarakstā tika iekļauts, pamatojoties uz to, ka viņš ir “persona, pret kuru vērsts kriminālprocess Ukrainā, lai izmeklētu noziedzīgus nodarījumus saistībā ar Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgu pārvietošanu ārpus Ukrainas”.

43

Prasītāja iekļaušanas sarakstā pamatojumam Padome atsaucas uz 2014. gada 3. marta vēstuli, kurā ir norādīts, ka “Ukrainas tiesībaizsardzības iestādes ir ierosinājušas vairākus kriminālprocesus, lai veiktu izmeklēšanu par bijušo augsta līmeņa amatpersonu izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem”; šo amatpersonu skaitā ir minēts prasītājs. Vēlāk vēstulē vispārīgi ir precizēts, ka aplūkojamā izmeklēšana “ir ļāvusi pierādīt valsts līdzekļu piesavināšanos lielā apmērā un vēlāku šo summu nelikumīgu pārvietošanu ārpus Ukrainas”.

44

Netiek apstrīdēts, ka tikai uz šā pamata prasītājs tika “identificēt[s] kā atbildīg[s] par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos” Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punkta izpratnē. Proti, no Padomes šajā instancē iesniegtajiem pierādījumiem 2014. gada 3. marta vēstule ir vienīgā, kura ir vecāka par 2014. gada marta aktiem, un tādējādi minēto aktu tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā šo vienīgo pierādījumu.

45

Ir uzskatāms, ka, lai gan to ir nosūtījusi augsta trešās valsts tiesu iestāde, minētajā vēstulē ir ietverts vienīgi vispārīgs un nekonkrēts apgalvojums, saskaņā ar kuru prasītāja vārds, līdzās citām bijušajām augsta līmeņa amatpersonām, tiek saistīts ar izmeklēšanu, kurā būtībā esot konstatēta šo personu līdzdalība valsts līdzekļu piesavināšanās nodarījumos. Vēstulē nav sniegtas nekāda veida norādes par to faktu pierādīšanu, kuri tika pārbaudīti Ukrainas iestāžu veiktajā izmeklēšanā, vēl jo vairāk, tajā nav ietvertas nekādas ziņas par prasītāja individuālo atbildību par šiem faktiem pat ne prezumpcijas veidā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, Azarov/Padome, T‑332/14, nav publicēts, EU:T:2016:48, 46. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2015. gada 26. oktobris, Portnov/Padome,T‑290/14, EU:T:2015:806, 43. un 44. punkts).

46

Turklāt atšķirībā no lietas, kurā tika taisīts 2014. gada 27. februāra spriedums Ezz u.c./Padome (T‑256/11, EU:T:2014:93, 57.–61. punkts), kas apelācijas instancē ir ticis apstiprināts ar 2015. gada 5. marta spriedumu Ezz u.c./Padome (C‑220/14 P, EU:C:2015:147), uz kuriem atsaucas Padome, šajā lietā ir jākonstatē, pirmkārt, ka tai nebija informācijas par faktiem vai rīcību, ko Ukrainas iestādes konkrēti inkriminē prasītājam, un, otrkārt, ka 2014. gada 3. marta vēstule, pat ja to aplūko saistībā ar citām ziņām, nevar būt pietiekami drošs faktiskais pamats šā sprieduma 40. punktā minētās judikatūras izpratnē, lai iekļautu prasītāja vārdu sarakstā tādēļ, ka viņš bija identificēts “kā atbildīg[s]” par valsts līdzekļu piesavināšanos (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 26. oktobris, Portnov/Padome, T‑290/14, EU:T:2015:806, 46.–48. punkts).

47

Neatkarīgi no stadijas, kurā atradās process, kam bija jāattiecas uz prasītāju, Padome nevarēja pret viņu noteikt ierobežojošus pasākumus, nezinādama faktus par valsts līdzekļu piesavināšanos, kuros viņu konkrēti vaino Ukrainas iestādes. Vienīgi pēc šādu faktu uzzināšanas Padomei rastos iespēja noteikt, ka tos, pirmkārt, var kvalificēt par valsts līdzekļu piesavināšanos un, otrkārt, ka tie apdraud tiesiskumu Ukrainā, jo tā nostiprināšana un atbalstīšana, kā tas ir atgādināts iepriekš 41. punktā, ir viens no mērķiem, kāds ir izvirzīts ar attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikšanu (spriedumi, 2016. gada 28. janvāris, Klyuyev/Padome, T‑341/14, EU:T:2016:47, 50. punkts, un 2016. gada 28. janvāris, Azarov/Padome, T‑331/14, EU:T:2016:49, 55. punkts).

48

Turklāt pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība gadījumā, ja tie tiek apstrīdēti, ir jāpierāda tieši kompetentajai Savienības iestādei, un šai personai nav jāiesniedz pierādījumi par šo apsvērumu pamatotības trūkumu (spriedumi, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 120. un 121. punkts, un 2013. gada 28. novembris, Padome/Fulmen un Mahmoudian, C‑280/12 P, EU:C:2013:775, 65. un 66. punkts).

49

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ir jāsecina, ka prasītāja vārda iekļaušana sarakstā nav pamatota ar pietiekamiem faktiem, lai garantētu to kritēriju ievērošanu, pēc kādiem nosaka personas, uz kurām attiecas konkrētie ierobežojošie pasākumi, kas noteikti ar Lēmumu 2014/119.

50

Turklāt ir jākonstatē, ka šis prettiesiskums ir pastāvējis līdz brīdim, kad stājās spēkā 2015. gada marta akti, ar kuriem tika aizstāts saraksts un grozīts pamatojums prasītāja iekļaušanai sarakstā.

51

Šā secinājuma gaismā nav jālemj par prasītāja pieteikumu, kas ir vērsts uz to, lai tiktu atzīta par prettiesisku viņa vārda iekļaušana sarakstā ar 2014. gada marta aktiem laikposmā no 2015. gada 31. janvāra līdz 6. martam, proti, sākot no 2015. gada janvāra aktu stāšanās spēkā līdz brīdim, kad stājās spēkā 2015. gada marta akti. Proti, ņemot vērā 2014. gada marta aktu atcelšanu, ciktāl tie skar prasītāju, ierobežojošie pasākumi šajā laikposmā uz viņu neattiecas.

52

Tādējādi ir jāapmierina ceturtais pamats un jāatceļ Lēmums 2014/119 tā sākotnējā formulējumā, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un nav jālemj par pārējiem pamatiem.

53

Tāpat Lēmuma 2014/119 atcelšanas rezultātā ir jāatceļ Regula Nr. 208/2014 tās sākotnējā formulējumā, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, kuras priekšnoteikums atbilstoši LESD 215. panta 2. punktam ir lēmums, kas pieņemts saskaņā ar ES līguma V sadaļas 2. nodaļu.

54

Prasījumu grozījumu rakstā prasītājs lūdza paplašināt prasības tvērumu, lai to attiecinātu arī uz 2015. gada janvāra un marta aktu atcelšanu, ciktāl tie viņu skar.

55

Savos apsvērumos par prasījumu grozījumu rakstu Padome apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējai tiesai saskaņā ar LESD 275. pantu nav kompetences lemt par prasījumu paplašināšanu, kā rezultātā tie tiktu attiecināti uz Lēmumu 2015/143, kas ir pieņemts it īpaši uz LES 29. panta pamata, un, otrkārt, ka prasījumu paplašināšana, attiecinot tos uz Regulu 2015/138, nav pieņemama, jo prasītājam neesot locus standi. Papildus tam Padome apstrīd prasības grozījumu pamatotību.

56

Ir jānorāda – kā izriet it īpaši no pirmā pamata izvērtējuma –, ka prasītājs, formāli neceļot iebildi par prettiesiskumu saskaņā ar LESD 277. pantu, prasījumos, kas ir vērsti uz 2015. gada marta aktu atcelšanu, ar kuriem viņa vārds tika atstāts sarakstā, atsaucas uz iekļaušanas kritērija neatbilstību ES līguma mērķiem. Tā kā Lēmums 2015/143 ir tieši minētā iekļaušanas kritērija grozījums, ir uzskatāms, ka, ciktāl prasītājs lūdz atcelt šo lēmumu, viņš patiesībā vēlas izvirzīt iebildi par prettiesiskumu, ar kuru tiek pamatoti viņa prasījumi par 2015. gada marta aktu atcelšanu (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2013. gada 6. septembris, Post Bank Iran/Padome, T‑13/11, EU:T:2013:402, 37. punkts).

57

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 275. panta otrajā daļā ir tieši paredzēts, ka, atkāpjoties no šī panta pirmās daļas tiesību normām, Savienības tiesas kompetencē ir “izlemt lietas, kuras ierosinātas saskaņā ar [LESD] 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem par lēmumu likumību, kuri paredz ierobežojošus pasākumus pret fiziskām vai juridiskām personām un kurus pieņēmusi Padome, pamatojoties uz Līguma par [ES] V sadaļas [2]. nodaļu”. Tādējādi šī tiesību norma pretēji tam, ko apgalvo Padome, attiecas uz visiem Padomes lēmumiem saistībā ar ierobežojošiem pasākumiem pret fiziskām vai juridiskām personām, kuri ietilpst LES V sadaļas 2. nodaļas tvērumā, nenošķirot, vai tie ir vispārpiemērojami vai individuāli lēmumi. It īpaši tajā nav izslēgta iespēja ar iebildi apstrīdēt tāda vispārpiemērojama noteikuma tiesiskumu, ar kuru tiek pamatota prasība atcelt tiesību aktu, kas ir vērsta uz individuālu ierobežojošu pasākumu (spriedums, 2014. gada 16. jūlijs, National Iranian Oil Company/Padome, T‑578/12, nav publicēts, EU:T:2014:678, 92. un 93. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, Azarov/Padome, T‑331/14, EU:T:2016:49, 62. punkts).

58

Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo Padome, Vispārējai tiesai ir kompetence pārbaudīt Lēmuma 2015/143 tiesiskumu, ciktāl ar to tiek grozīts Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punkts.

59

Tāpēc šī iebilde par prettiesiskumu tiks izvērtēta pirmā pamata kontekstā, ar kuru tiek pamatoti prasījumi par 2015. gada marta aktu atcelšanu un ar kuru prasītājs apgalvo, ka attiecībā uz viņu piemērotais iekļaušanas kritērijs neatbilst ES līguma mērķiem.

60

Runājot par iebildi par nepieņemamību prasītāja locus standi neesamības dēļ, kuru Padome ir izvirzījusi attiecībā uz Regulu 2015/138, ir jānorāda, ka Regula Nr. 208/2014 ar Regulu 2015/138 ir tikusi grozīta tikai tiktāl, ciktāl ir tikuši precizēti sarakstā iekļaušanas kritēriji līdzekļu iesaldēšanai pret personām, kas ir atbildīgas par Ukrainas valstij piederošo līdzekļu piesavināšanos.

61

Regulā 2015/138 nav nosaukts prasītāja vārds, un tā nav arī pieņemta pēc saraksta pilnīgas pārskatīšanas. Šis akts attiecas vienīgi uz vispārējiem sarakstā iekļaušanas kritērijiem, kuri ir piemērojami objektīvi nosakāmām situācijām un ar kuriem rada tiesiskās sekas tādam personu un vienību kategorijām, kas ir paredzētas vispārējā un abstraktā veidā, nevis uz prasītāja vārda iekļaušanu sarakstā. Līdz ar to tas prasītāju neskar ne tieši, ne individuāli un viņa prasījumu grozījumi, ar kuriem tiek lūgta tā atcelšana, nav pieņemami (skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, Azarov/Padome, T‑331/14, EU:T:2016:49, 64. un 65. punkts un tajos minētā judikatūra).

62

Ir jāapmierina Padomes iebildums un prasība ir jānoraida kā nepieņemama, ciktāl tā attiecas uz Regulas 2015/138 atcelšanu.

63

Lai pamatotu savu prasību atcelt 2014. gada marta aktus, kas grozīti ar 2015. gada janvāra un marta aktiem, prasītājs izvirza septiņus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz juridiskā pamata neesamību. Otrais pamats attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu. Trešais pamats attiecas uz pamatojuma nesniegšanu. Ceturtais pamats attiecas uz sarakstā iekļaušanas kritēriju neievērošanu. Piektais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Sestais pamats attiecas uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu, un septītais pamats attiecas uz tiesību uz īpašumu pārkāpumu.

64

Vispirms ir jāizvērtē sestais pamats, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, turpinājumā ir jāizvērtē trešais pamats, kas attiecas uz pienākuma sniegt pamatojumu neizpildi, un visbeidzot ir jāizvērtē pārējie pamati tādā secībā, kādā tie ir izvirzīti.

65

Ar sesto pamatu prasītājs apgalvo, ka pirms viņa vārda atstāšanas sarakstā ar viņu nav notikusi apspriešanās un, konkrētāk, ka viņam nav ticis sniegts laiks un pietiekama informācija, lai apstrīdētu viņa vārda atstāšanu sarakstā.

66

Padome, kuru atbalsta Polijas Republika un Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

67

Vispirms ir jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana, kas ir aizsargāta Pamattiesību hartas, kurai ES līgumā ir piešķirts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ietver tiesības tikt uzklausītam un tiesības piekļūt lietas materiāliem, savukārt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir apstiprinātas minētās hartas 47. pantā, nozīmē, ka ieinteresētajai personai ir jāvar uzzināt attiecībā uz to pieņemtā lēmuma pamatojumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 98.–100. punkts).

68

No tā izriet, ka, pieņemot lēmumu atstāt personas, vienības vai struktūras vārdu vai nosaukumu to personu, vienību vai struktūru sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, Padomei ir jāievēro šīs personas, šīs vienības vai šīs struktūras tiesības tikt iepriekš uzklausītai, ja Padome attiecībā uz to lēmumā, ar kuru ir nolemts turpināt iekļaušanu sarakstā, konstatē jaunus apstākļus, proti, apstākļus, kuri nebija ietverti sākotnējā lēmumā par iekļaušanu šajā sarakstā (spriedums, 2014. gada 4. jūnijs, Sina Bank/Padome, T‑67/12, nav publicēts, EU:T:2014:348, 68. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People's Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 62. punkts).

69

Šajā lietā ir jānorāda, ka prasītāja vārda atstāšana sarakstā pēc 2015. gada marta aktiem ir pamatota vienīgi ar 2014. gada 10. oktobra vēstuli.

70

Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka pirms lēmuma par prasītāja vārda atstāšanu sarakstā pieņemšanas Padome prasītājam nosūtīja 2014. gada 10. oktobra vēstuli (skat. šā sprieduma 12. punktu). Turklāt Padome 2015. gada 2. februāra vēstulē informēja prasītāju par savu nodomu turpināt ierobežojošo pasākumu piemērošanu attiecībā uz viņu un informēja viņu par iespēju sniegt apsvērumus (skat. šā sprieduma 16. punktu).

71

No tā izriet, ka prasītājam bija piekļuve informācijai un pierādījumiem, uz kuru pamata Padome ir turpinājusi attiecināt ierobežojošos pasākumus attiecībā uz viņu, un viņš ir varējis laikus sniegt savus apsvērumus (skat. šā sprieduma 16. punktu).

72

Turklāt prasītājs nav pierādījis, ka it kā pastāvošās grūtības saistībā ar saņemto informāciju un laiku, kas vajadzīgs, lai atbildētu uz Padomes apgalvojumiem, ir liegušas viņam laikus pielāgot savus prasījumus vai sagatavot aizstāvības argumentus.

73

No visa iepriekš minētā izriet, ka pierādījumu paziņošana procesā ir bijusi pietiekama, lai nodrošinātu prasītāja tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā īstenošanu.

74

Tādējādi sestais pamats ir jānoraida.

75

Ar trešo pamatu prasītājs apgalvo, pirmkārt, ka pamatojumā viņa vārda iekļaušanai sarakstā nav sniegta nekāda precīzāka informācija par strīdīgajiem faktiem un par viņu skarošo procesu, kura ļautu pamatot apgalvojumu par valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgu pārvietošanu ārpus Ukrainas, un, otrkārt, ka minētais pamatojums ir balstīts uz stereotipiem.

76

Padome, kuru atbalsta Polijas Republika un Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

77

Vispirms ir jāatgādina, ka pamatojumam, kas prasīts LESD 296. pantā un Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā, ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Tam skaidri un neapšaubāmi jāparāda tās iestādes argumentācija, kas ir pieņēmusi attiecīgo aktu, tādā veidā, kas ieinteresētajām personām sniegtu iespēju iepazīties ar veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai – veikt pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē atkarībā no apstākļiem katrā atsevišķā gadījumā (skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

78

Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. pantā un Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteiktajām prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu, kas regulē attiecīgo jomu, kopumu. Tādējādi nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma tvērumu. Otrkārt, akta pamatojuma precizitātes pakāpei ir jābūt samērīgai ar faktiskajām iespējām, kā arī tehniskajiem apstākļiem vai termiņu, kādā tas ir jāpieņem (skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

79

It īpaši līdzekļu iesaldēšanas pasākuma pamatojums principā nevar sastāvēt tikai no vispārīga un uz stereotipiem balstīta formulējuma. Ievērojot šā sprieduma 78. punktā izklāstīto, gluži pretēji – šādā pasākumā ir jānorāda faktiskie un konkrētie iemesli, kādēļ Padome uzskata, ka attiecīgais tiesiskais regulējums ir piemērojams konkrētajai personai (skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Šajā lietā, pirmkārt, ir jānorāda, ka – tāpat kā sākotnējās iekļaušanas pamatojumā – pamatojumā, kas grozīts ar 2015. gada marta aktiem (skat. šā sprieduma 19. punktu), ir izklāstīti aspekti, ar kuriem ir pamatota prasītāja iekļaušana, proti, apstāklis, ka uz viņu attiecas Ukrainas iestāžu uzsāktais kriminālprocess par valsts līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos.

81

Turklāt pasākumu atstāšana spēkā attiecībā uz prasītāju ir notikusi viņam zināmā kontekstā, jo viņš informācijas apmaiņā, kas ir notikusi šajā instancē, ir iepazinies ar 2014. gada 10. oktobra vēstuli, uz kuru Padome ir pamatojusies, atstājot spēkā ierobežojošos pasākumus attiecībā uz viņu, un kurā Padome sniedza precīzāku informāciju saistībā ar viņa vārda iekļaušanu sarakstā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 53. un 54. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2013. gada 6. septembris, Bank Melli Iran/Padome, T‑35/10 un T‑7/11, EU:T:2013:397, 88. punkts), it īpaši to faktu detalizētu aprakstu, kas viņam ir tikuši inkriminēti.

82

Otrkārt, runājot par iekļaušanas sarakstā it kā uz stereotipiem balstīto pamatojumu, ir jānorāda, ka, lai gan šajā pamatojumā norādītie apsvērumi ir tādi paši kā apsvērumi, uz kuru pamata ierobežojoši pasākumi tiek piemēroti citām sarakstā minētajām fiziskajām personām, tomēr tie ir vērsti uz to, lai aprakstītu konkrēto prasītāja situāciju, uz kuru tāpat kā uz citām personām, pēc Padomes domām, ir attiekušies tiesas procesi, kam ir saistība ar izmeklēšanu par valsts līdzekļu piesavināšanos Ukrainā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 115. punkts).

83

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka 2014. gada marta aktos, kas ir grozīti ar 2015. gada janvāra un marta aktiem, ir juridiski pietiekami izklāstīti tiesiskie un faktiskie apstākļi, kuri, šo aktu autora ieskatā, ir to pamatā.

84

Tādējādi trešais pamats ir jānoraida.

85

Ar pirmo pamatu prasītājs apgalvo, ka Lēmums 2014/119, kas grozīts ar 2015. gada janvāra un marta aktiem, neatbilst LES 29. pantā izklāstītajiem mērķiem un tādējādi tam nav juridiska pamata, un ka, ņemot vērā Lēmuma 2014/119 spēkā neesamību, Regula Nr. 208/2014, kas grozīta ar 2015. gada janvāra un marta aktiem, arī neesot spēkā, jo neesot neviena spēkā esoša lēmuma atbilstoši ES līguma V sadaļas 2. nodaļai, kas ļautu atsaukties uz LESD 215. pantu.

86

Padome, kuru atbalsta Polijas Republika un Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

87

Ar savu galveno argumentu prasītājs būtībā apgalvo, ka ar Lēmumu 2014/119 netiek īstenoti abi mērķi, kas tajā ir minēti, proti, nostiprināt un atbalstīt tiesiskumu un nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu Ukrainā, nedz pārējie kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķi, kuri ir izklāstīti LES 21. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Viņš piebilst, ka viņu skarošā pamatojuma grozījumi ar 2015. gada marta aktiem pēc iekļaušanas kritērija paplašināšanas ar 2015. gada janvāra aktiem nav attaisnoti, jo Padome nav pierādījusi, ka viņš ir apdraudējis demokrātiju, tiesiskumu vai cilvēktiesības Ukrainā, nedz arī ilgtspējīgu Ukrainas ekonomisko un sociālo attīstību.

88

Tādēļ ir jāizvērtē Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punktā, kas grozīts ar Lēmumu 2015/143, noteiktā iekļaušanas sarakstā kritērija atbilstība KĀDP mērķiem un konkrētāk – minētā kritērija samērīgums, ņemot vērā iepriekš minētos mērķus.

89

Vispirms ir jāatgādina, ka ES līguma mērķi attiecībā uz KĀDP ir izklāstīti it īpaši LES 21. panta 2. punkta b) apakšpunktā, kurā ir noteikts:

“Savienība nosaka un īsteno kopējo politiku un darbības, kā arī tiecas sasniegt augstu sadarbības līmeni visās starptautisko attiecību jomās, lai: [..] konsolidētu un atbalstītu demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautisko tiesību principus.”

90

Turpinājumā ir jāatgādina, ka Lēmuma 2014/119 preambulas 2. apsvērumā ir noteikts:

“Padome 2014. gada 3. martā vienojās koncentrēt ierobežojošos pasākumus uz līdzekļu iesaldēšanu un atgūšanu personām, kas identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personām, kas atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem, lai nostiprinātu un atbalstītu tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu Ukrainā.”

91

Uz šā pamata Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktais iekļaušanas kritērijs, kas grozīts ar Lēmumu 2015/143, ir šāds:

“Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.

Šajā lēmumā personas, kas ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, ietver arī tādas personas, saistībā ar kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu:

92

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka pamatojums prasītāja vārda iekļaušanai sarakstā pēc 2015. gada marta aktiem, ir šāds:

“Persona, pret kuru Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos.”

93

Vispirms ir jākonstatē – kā to procesuālajos rakstos ir atzinusi Padome –, ka ierobežojošie pasākumi attiecībā uz prasītāju ir tikuši noteikti tikai ar mērķi nostiprināt un atbalstīt tiesiskumu Ukrainā. Līdz ar to prasītāja argumenti, ka ar Lēmumā 2014/119 noteikto iekļaušanas kritēriju netiek īstenoti citi KĀDP mērķi, ir neefektīvi.

94

Tādējādi ir jāpārbauda, vai Lēmumā 2014/119 paredzētais iekļaušanas kritērijs, kas ir grozīts ar Lēmumu 2015/143 un kas attiecas uz personām, kuras ir identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, atbilst šajā pašā lēmumā noteiktajam mērķim nostiprināt un atbalstīt tiesiskumu Ukrainā.

95

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka judikatūrā, kura ir izstrādāta attiecībā uz ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Tunisijā un Ēģiptē, ir noteikts, ka tādi mērķi kā LES 21. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktā minētie var tikt sasniegti ar līdzekļu iesaldēšanu, kuras piemērojamība – kā šajā lietā – attiecas uz personām, kas ir identificētās kā atbildīgas par valsts līdzekļu piesavināšanos, kā arī uz personām, vienībām vai struktūrām, kuras ir ar tām saistītas, proti, personām, kuru rīcība var būt apgrūtinājusi valsts iestāžu un ar tām saistīto organizāciju efektīvu darbību (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 28. maijs, Trabelsi u.c./Padome, T‑187/11, EU:T:2013:273, 92. punkts; 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 44. punkts, un 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 68. punkts).

96

Šajā gadījumā ir jākonstatē, pirmkārt, ka iekļaušanas kritērijs, ciktāl tas skar prasītāju, ir pamatots ar “valsts līdzekļu piesavināšanās” nodarījumiem un, otrkārt, ka minētais kritērijs iekļaujas ar Lēmumu 2014/119 skaidri norobežotā tiesiskajā regulējumā un ir saistīts ar attiecīgā ES līguma mērķa sasniegšanu, uz kuru tajā ir atsauce un kurš ir minēts tā preambulas 2. apsvērumā, proti, nostiprināt un atbalstīt tiesiskumu Ukrainā.

97

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesiskuma ievērošana ir viena no pamatvērtībām, kas ir Savienības pamatā, kā izriet no LES 2. panta, kā arī no ES līguma un Pamattiesību hartas preambulas. Tiesiskuma ievērošana turklāt atbilstoši LES 49. pantam ir priekšnoteikums uzņemšanai Savienībā. Tiesiskuma jēdziens, izmantojot alternatīvu formulējumu “likumība”, ir aizsargāts arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī.

98

Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, kā arī Eiropas Padomes darbā Eiropas Padomes komisijā “Demokrātija caur tiesībām” ir sniegts neizsmeļošs to principu un normu saraksts, kas var ietilpt tiesiskuma jēdzienā. To skaitā ir likumības, tiesiskās noteiktības un izpildvaras patvaļas aizlieguma princips; neatkarīgas un objektīvas tiesas; efektīva pārbaude tiesā, tai skaitā attiecībā uz pamattiesību ievērošanu, un vienlīdzība likuma priekšā (šajā ziņā skat. tiesiskuma kritēriju sarakstu, ko pieņēmusi Eiropas Padomes komisija “Demokrātija caur tiesībām” savā simt sestajā plenārsēdē (Venēcija, 2016. gada 11.–12. marts)). Turklāt Savienības ārējās darbības kontekstā noteiktos juridiskos instrumentos korupcijas apkarošana ir minētā kā princips, kas ietilpst tiesiskuma jēdzienā (skat. piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Regulu (EK) Nr. 1638/2006, ar ko paredz vispārējos noteikumus Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta izveidošanai (OV 2006, L 310, 1. lpp.)).

99

Lai gan nevar tikt izslēgts, ka noteikta rīcība, kas attiecas uz valsts līdzekļu piesavināšanās faktiem, var apdraudēt tiesiskumu, nevar atzīt, ka jebkāds trešajā valstī noticis valsts līdzekļu piesavināšanās fakts attaisno Savienības iesaistīšanos tās KĀDP jomas kompetenču ietvaros ar mērķi nostiprināt un atbalstīt tiesiskumu šajā valstī. Lai varētu konstatēt, ka valsts līdzekļu piesavināšanās var attaisnot Savienības rīcību KĀDP ietvaros, kuras pamatā ir mērķis konsolidēt un atbalstīt tiesiskumu, strīdīgajiem faktiem ir vismaz jāvar apdraudēt attiecīgās valsts institucionālos un juridiskos pamatus.

100

Šajā kontekstā iekļaušanas kritērijs var tikt uzskatīts par atbilstošu Savienības tiesību sistēmai tikai tiktāl, ciktāl tam var piešķirt jēgu, kas ir saderīga ar augstāka spēka tiesību normu prasībām, kurām tam ir jāatbilst, un, konkrētāk runājot, ar mērķi atbalstīt tiesiskumu Ukrainā. Turklāt šāda interpretācija ļauj ievērot plašo rīcības brīvību, kas ir Padomei, lai noteiktu vispārējos iekļaušanas kritērijus, vienlaikus nodrošinot principā pilnīgu Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaudi pamattiesību gaismā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 16. jūlijs, National Iranian Oil Company/Padome, T‑578/12, nav publicēts, EU:T:2014:678, 108. punkts un tajā minētā judikatūra).

101

Līdz ar to minētais kritērijs ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nevis abstrakti attiecas uz jebkādu valsts līdzekļu piesavināšanās faktu, bet gan uz valsts līdzekļu vai aktīvu piesavināšanās faktiem, kas, ņemot vērā piesavināto līdzekļu vai aktīvu summu vai veidu vai kontekstu, kurā šie fakti ir notikuši, ir tādi, kas, kā minimums, var apdraudēt Ukrainas institucionālos vai juridiskos pamatus, it īpaši likumības, izpildvaras patvaļas aizlieguma, efektīvas pārbaudes tiesā un vienlīdzības likuma priekšā principu un galarezultātā – apdraudēt tiesiskuma ievērošanu šajā valstī (skat. šā sprieduma 99. punktu). Šādi interpretēts, iekļaušanas kritērijs atbilst attiecīgajiem ES līguma mērķiem un ir samērīgs ar tiem.

102

Pirmām kārtām, prasītājs apgalvo, ka ar tiesiskuma nostiprināšanu un atbalstīšanu saistītais mērķis pirmo reizi esot ņemts vērā novēloti, proti, Ārlietu padomes 2014. gada 3. marta secinājumos par Ukrainu.

103

Ciktāl ar šo argumentu prasītājs cenšas apgalvot, ka viņa vārda iekļaušana sarakstā ir pamatota ar politiskiem apsvērumiem, ir jānorāda, ka arguments, kas attiecas uz it kā novēloto atsaukšanos uz mērķi, kurš ir saistīts ar tiesiskuma nostiprināšanu un atbalstīšanu, pats par sevi nav pietiekams, lai pierādītu, ka, pieņemot 2014. gada marta aktus, Padome nav pamatojusies uz deklarēto un leģitīmo mērķi nostiprināt un atbalstīt tiesiskumu Ukrainā un ka minētais mērķis turklāt nav bijis pamatā pret prasītāju vērsto pasākumu atstāšanai spēkā ar 2015. gada marta aktiem.

104

Ciktāl ar šo argumentu prasītājs patiesībā ceļ iebildumu, kas attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu, ir pietiekami norādīt, ka tas tiks izvērtēts otrā pamata ietvaros.

105

Otrām kārtām, prasītājs apgalvo, ka iekļaušanas kritērija paplašināšanu ar 2015. gada janvāra aktiem (skat. šā sprieduma 14. punktu) nav pareizi interpretēt tādējādi, ka vienkārša izmeklēšana ir pietiekama, lai izpildītu šo kritēriju. Pretējā gadījumā Padome deleģētu Ukrainas iestādēm pilnvaras lemt par Savienības ierobežojošo pasākumu noteikšanu, nepastāvot ne mazākajai tās īstenotai kontrolei.

106

Šajā ziņā, lai gan Savienības tiesa ir nospriedusi, ka tas, ka kāda persona tiek identificēta kā atbildīga par pārkāpumu, obligāti nenozīmē, ka tā tiks notiesāta par šādu pārkāpumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Ezz u.c./Padome, C‑220/14 P, EU:C:2015:147, 71. un 72. punkts), tomēr – kā izriet no šā sprieduma 48. punktā minētās judikatūras – pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība gadījumā, ja tie tiek apstrīdēti, ir jāpierāda tieši kompetentajai Savienības iestādei, un šai personai nav jāiesniedz pierādījumi par šo apsvērumu pamatotības trūkumu.

107

Šajā gadījumā 2014. gada marta aktos noteiktais kritērijs, kas ir grozīts ar 2015. gada janvāra aktiem, ļauj Padomei atbilstoši 2014. gada 27. februāra spriedumam Ezz u.c./Padome (T‑256/11, EU:T:2014:93) ņemt vērā izmeklēšanu par valsts līdzekļu piesavināšanās faktiem kā aspektu, kas vajadzības gadījumā var attaisnot ierobežojošu pasākumu noteikšanu, neskarot apstākli, ka šā sprieduma 106. punktā minētās judikatūras un šā sprieduma 88.–101. punktā veiktās iekļaušanas kritērija interpretācijas gaismā tikai fakts vien, ka pret personu tiek veikta izmeklēšana saistībā ar līdzekļu piesavināšanās nodarījumiem, pats par sevi nevar attaisnot Padomes rīcību uz LES 21. un 29. panta pamata. Līdz ar to iekļaušanas kritēriju nevar interpretēt tādējādi, kas tas ir pilnvaru deleģējums Ukrainas iestādēm lemt par pasākumu noteikšanu.

108

Trešām kārtām, prasītājs apgalvo, ka kritērija paplašināšana ar 2015. gada janvāra aktiem, ar ko tika iekļautas “personas, saistībā ar kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu [..] par amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, lai panāktu nepamatotas priekšrocības sev vai trešai personai, tādējādi radot zaudējumus Ukrainas publiskajiem līdzekļiem vai aktīviem, vai par līdzdalību tādā darbībā”, neatbilst KĀDP mērķiem.

109

Taču ir pietiekami konstatēt, ka šai iekļaušanas kritērija paplašināšanai nav nozīmes šajā lietā, jo prasītāja vārds sarakstā bija iekļauts tikai, pamatojoties uz to, ka uz viņu attiecās Ukrainas iestāžu veikts kriminālprocess par valsts līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos un nevis par amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

110

Ceturtām kārtām, prasītājs apšauba viņa atcelšanu no amata, ko veicis Ukrainas parlaments, un Ukrainas režīma maiņas likumību pēc 2014. gada februāra notikumiem. Viņš apgalvo, ka pastāv vairāki pierādījumi, kas liecina, ka pašreizējais Ukrainas režīms pats apdraud demokrātiju un tiesiskumu, pārkāpj un ir gatavs sistemātiski pārkāpt cilvēktiesības, un uzsver, ka Ukrainas tiesībaizsardzības vai tiesu iestādes pret viņu neizturas taisnīgā, neatkarīgā un objektīvā veidā. Viņš atsaucas, pirmkārt, uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu neesamību Ukrainā un, otrkārt, uz šajā valstī pastāvošo nožēlojamo situāciju cilvēktiesību jomā.

111

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Ukraina ir Eiropas Padomes dalībvalsts kopš 1995. gada un ir ratificējusi Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, un ka Savienība, kā arī starptautiskā sabiedrība jauno režīmu Ukrainā ir atzinusi par leģitīmu. Tādējādi Padome nav pieļāvusi kļūdu, kad tā, neapšaubot Ukrainas režīma un tiesu sistēmas likumību un leģitimitāti, pamatojās uz pierādījumiem, kurus tai ir sniegusi šīs valsts augsta tiesu iestāde un kuri attiecas uz kriminālprocesa esamību attiecībā pret prasītāju saistībā ar apgalvojumiem par valsts līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos.

112

Protams, nevar tikt izslēgts, ka, ja prasītājs sniedz informāciju, kas var pierādīt, ka viņam inkriminētie fakti ir acīmredzami nepatiesi vai sagrozīti, Padomei ir jāpārbauda tai sniegtā informācija un – vajadzības gadījumā – jāprasa papildu informācija vai pierādījumi.

113

Tomēr šajā lietā prasītājs, pirmkārt, atsaucas uz viņa politisko vajāšanu, par ko liecinot pret viņu izvirzīto apsūdzību skaits, no kurām dažas ir nepatiesas un politisku apsvērumu motivētas, otrkārt, uz pašreizējā režīma locekļu daudzajiem publiskajiem paziņojumiem, kuros prasītājs tiek vainots dažādos pārkāpumos, un, treškārt, uz procesuālajiem pārkāpumiem, kas pieļauti viņu skarošajos tiesas procesos. Vispārīgākā līmenī viņš pauž šaubas par jaunā Ukrainas režīma leģitimitāti un par Ukrainas tiesu sistēmas objektivitāti, kā arī par Ukrainā pastāvošo situāciju cilvēktiesību jomā.

114

Tomēr šie aspekti nevar nedz likt apšaubīt pret prasītāju izvirzīto apsūdzību par precīziem publisko līdzekļu piesavināšanās faktiem ticamību, kas ir ceturtā pamata ietvaros veiktās pārbaudes priekšmets, nedz tie ir pietiekami, lai pierādītu, ka prasītāja konkrēto situāciju procesos, kuri uz viņu attiecas un uz kuru pamata pret viņu tika noteikti ierobežojošie pasākumi, būtu ietekmējušas ar Ukrainas tiesu sistēmu saistītās problēmas, uz ko viņš atsaucas. Tādējādi šīs lietas apstākļos Padomei nebija jāveic to pierādījumu papildu pārbaude, kurus tai bija sniegušas Ukrainas iestādes.

115

Papildus tam, tā kā prasītāja argumentācijas izvērtējums nozīmētu, ka Vispārējā tiesa spriež par Ukrainas režīma maiņas likumību un izvērtē dažādo starptautisko institūciju vērtējumu šajā ziņā, tai skaitā Padomes politisko vērtējumu, ir jākonstatē, ka šāds izvērtējums neietilpst Vispārējās tiesas veiktās to aktu, kuri ir šīs lietas priekšmets, pārbaudes tvērumā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 25. aprīlis, Gbagbo/Padome, T‑119/11, EU:T:2013:216, 75. punkts).

116

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punktā izklāstītais iekļaušanas kritērijs, kas grozīts ar Lēmumu 2015/143, atbilst LES 21. pantā minētajiem KĀDP mērķiem, ciktāl tas ir vērsts uz personām, kuras ir identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanos, kas var apdraudēt tiesiskumu Ukrainā.

117

Tas pats secinājums ir jāizdara attiecībā uz prasījumiem par Regulas Nr. 208/2014 atcelšanu. Tajā ir noteikts līdzekļu iesaldēšanas pasākums, kas paredzēts atbilstoši ES līguma V sadaļas 2. nodaļai pieņemtā lēmumā, un tādējādi tā atbilst LESD 215. pantam, jo pastāv spēkā esošs lēmums minētā panta izpratnē.

118

Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.

119

Ar otro pamatu prasītājs apgalvo, ka patiesais mērķis, ko Padome vēlas sasniegt ar attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem, ir iegūt tā sauktā Ukrainas pārejas režīma labvēlību, lai panāktu Savienībai labvēlīgas Ukrainas valdības izveidi – tas esot Savienības politisks mērķis un nevis mērķis nostiprināt un atbalstīt tiesiskumu Ukrainā. To apstiprinot fakts, ka Padome nav pierādījusi, ka pret prasītāju ir vērsts kāds kriminālprocess par valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgu pārvietošanu ārpus Ukrainas.

120

Konkrētāk, runājot par 2015. gada janvāra un marta aktiem, pilnvaru nepareiza izmantošana esot vēl acīmredzamāka, jo, pirmkārt, Padome ir paplašinājusi iekļaušanas kritērijus tā vietā, lai izslēgtu prasītāja vārdu no saraksta, un, otrkārt, paplašinot minētos kritērijus, tā būtībā ir Ukrainas valdībai deleģējusi pilnīgu kontroli pār šiem kritērijiem.

121

Padome, kuru atbalsta Polijas Republika un Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

122

Vispirms ir jāatgādina, ka akts ir saistīts ar pilnvaru nepareizu izmantošanu tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstošām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt tādēļ, lai sasniegtu nevis tajā norādītos, bet gan citus mērķus vai lai izvairītos no procedūras, kas Līgumā īpaši ir paredzēta, lai rīkotos tādos apstākļos, kādi pastāv konkrētajā gadījumā. (skat. spriedumu, 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

123

Šajā lietā ir jāatgādina, ka 2014. gada marta aktos to sākotnējā formulējumā un redakcijā, kas grozīta ar 2015. gada janvāra un marta aktiem, ir paredzēti ierobežojoši pasākumi attiecībā pret personām, kuras ir identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanos, ar mērķi atbalstīt tiesiskumu Ukrainā.

124

Atbilstoši pirmā pamata ietvaros izdarītajiem secinājumiem ir jākonstatē, pirmkārt, ka Lēmuma 2014/119 mērķis atbilst LES 21. panta 2. punkta b) apakšpunktā izvirzītajiem mērķiem un, otrkārt, ka šādu mērķi ir plānots sasniegt ar strīdīgajiem pasākumiem.

125

Tādējādi prasītājs nav pierādījis, ka, pieņemot 2014. gada aktus vai tos grozot ar 2015. gada janvāra un marta aktiem, Padome galvenokārt īstenoja citu mērķi, nevis tiesiskuma nostiprināšanu un atbalstīšanu Ukrainā.

126

Šo secinājumu nevar likt apšaubīt prasītāja norādītais apstāklis, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi faktiski vai plānotā veidā veicina Ukrainas un Savienības tuvināšanos.

127

Turklāt ir arī jānorāda, ka tas, ka Ukrainā it kā nenotiekot neviens kriminālprocess, vai tas, ka notiekot tikai vienkārša pirmstiesas izmeklēšana, nav apstākļi, kas ir pietiekami, lai pamatotu to, ka Padome ir nepareizi izmantojusi pilnvaras, ciktāl tai, pamatojoties uz pietiekami drošiem faktiem, kā izriet no ceturtā pamata izvērtējuma (skat. šā sprieduma 130.–153. punktu), bija zināmi prasītājam inkriminētie fakti un šie fakti varēja attaisnot iejaukšanos ar mērķi konsolidēt un atbalstīt tiesiskumu Ukrainā.

128

Tāpat, pretēji prasītāja apgalvojumiem, ir jānorāda, pirmkārt, ka ar 2015. gada janvāra aktiem Padome nav paplašinājusi iekļaušanas kritērijus, bet gan tikai precizējusi jēdzienu “līdzekļu piesavināšanās”, un ka jebkurā gadījumā iekļaušanas kritērija precizēšanai nav nozīmes, runājot par prasītāja vārda sākotnējās iekļaušanas sarakstā ar 2014. gada marta aktiem tiesiskumu (skat. šā sprieduma 49.–51. punktu), un tādējādi tās rezultātā viņa vārds nebija jāizslēdz no saraksta. Otrkārt, kā tika norādīts šā sprieduma 107. punktā, iekļaušanas kritēriju nevar interpretēt tādējādi, ka tas ir pilnvaru deleģējums Ukrainas iestādēm lemt par attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikšanu.

129

Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.

130

Ar ceturto pamatu prasītājs apgalvo, ka, iekļaujot viņa vārdu sarakstā, nav ievēroti Lēmumā 2014/119 izklāstītie iekļaušanas kritēriji, kas ir grozīti ar Lēmumu 2015/143.

131

Padome, kuru atbalsta Polijas Republika un Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

132

Ar savu galveno argumentu prasītājs būtībā apgalvo, ka pamatojums viņa vārda iekļaušanai sarakstā, kas ir grozīts ar 2015. gada marta aktiem, neatbilst iekļaušanas kritērijiem, kuri ir grozīti ar 2015. gada janvāra aktiem.

133

Vispirms ir jāatgādina, ka, sākot no 2015. gada 7. marta, uz prasītāju attiecās jauni ierobežojoši pasākumi, kas ir ieviesti ar 2015. gada marta aktiem, pamatojoties uz Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punktā noteikto iekļaušanas kritēriju, kurš ir “precizēts” ar 2015. gada janvāra aktiem. Proti, Lēmums 2015/364 nav vienkāršs apstiprinošs akts, bet gan autonoms lēmums, ko Padome ir pieņēmusi Lēmuma 2014/119 5. panta trešajā daļā paredzētās regulārās pārskatīšanas noslēgumā.

134

Tādējādi ir jāizvērtē prasītāja vārda iekļaušanas sarakstā ar 2015. gada marta aktiem tiesiskums, vispirms ņemot vērā iekļaušanas kritēriju, kas ir precizēts ar 2015. gada janvāra aktiem, turpinājumā – iekļaušanas pamatojumu un, visbeidzot, pierādījumus, uz kuru pamata ir notikusi minētā iekļaušana.

135

Vispirms, runājot par iekļaušanas kritēriju, ir jāatgādina, ka šis kritērijs, kas ir grozīts ar 2015. gada janvāra aktiem, paredz, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir piemērojami it īpaši personām, kuras “ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas” par Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanos, – tas ietver personas, “saistībā ar kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu” par Ukrainas valsts līdzekļu un aktīvu piesavināšanos (skat. šā sprieduma 14. punktu). Turklāt, kā tika precizēts pirmā pamata ietvaros, minētais kritērijs ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nevis abstrakti attiecas uz jebkādu valsts līdzekļu piesavināšanās faktu, bet gan uz valsts līdzekļu vai aktīvu piesavināšanās faktiem, kas var apdraudēt tiesiskuma ievērošanu Ukrainā (skat. šā sprieduma 101. punktu).

136

Turpinājumā, runājot par prasītāja vārda iekļaušanas sarakstā pamatojumu, ir jāatgādina, ka no 2015. gada 7. marta prasītājs sarakstā ir iekļauts ar pamatojumu, ka pret viņu “Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos” (skat. šā sprieduma 19. punktu).

137

Visbeidzot, runājot par pierādījumiem, uz kuru pamata ir notikusi prasītāja vārda iekļaušana sarakstā, ir jānorāda – kā to atzīst Padome –, ka prasītāja vārda iekļaušanas pamatojuma grozītās redakcijas tiesiskums ir jānovērtē, galvenokārt ņemot vērā 2014. gada 10. oktobra vēstuli, kurā ir aprakstītas norises dažādajās izmeklēšanās, kas attiecas uz prasītāju.

138

Šajā vēstulē it īpaši ir aprakstītas trīs pirmstiesas izmeklēšanas tādu kriminālprocesu ietvaros, kuri ir uzsākti pret prasītāju un attiecas uz valsts līdzekļu piesavināšanās faktiem. Būtībā šīs trīs izmeklēšanas attiecas šādiem aspektiem: pirmā izmeklēšana attiecas uz mantas piesavināšanos kopā ar citām personām telekomunikāciju tīkla būvniecības nelikumīgas finansēšanas kontekstā; otrā izmeklēšana attiecas uz ēku, iekārtu un zemes gabala, kā arī cita valsts īpašuma piesavināšanos un nelikumīgi gūtās peļņas legalizāciju un trešā izmeklēšana attiecas uz zemes gabala piesavināšanos.

139

Šajos apstākļos pirmām kārtām ir jānorāda, ka šī vēstule, kas ir pierādījums, uz kuru Padome ir pamatojusies, lai pieņemtu 2015. gada marta aktus, pietiekamā mērā pierāda faktu, ka 2015. marta aktu pieņemšanas datumā pret prasītāju notika kriminālprocesi par valsts līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos.

140

Otrām kārtām ir jāpārbauda, vai prasītāja vārda atstāšana sarakstā pēc 2015. gada marta aktu pieņemšanas tā iemesla dēļ, ka pret viņu notika kriminālprocess par šādiem nodarījumiem, atbilst iekļaušanas kritērijam, kas ir precizēts ar 2015. gada janvāra aktiem un kas ir interpretēts pirmā pamata ietvaros (skat. šā sprieduma 135. punktu).

141

Ņemot vērā pārkāpumus, kas prasītājam tiek inkriminēti un kas ir aprakstīti 2014. gada 10. oktobra vēstulē, pirmkārt, ir jāatgādina, ka kriminālvajāšana par ekonomiskiem noziegumiem, piemēram, valsts līdzekļu piesavināšanos, ir būtisks līdzeklis korupcijas apkarošanai un ka korupcijas apkarošana Savienības ārējās darbības kontekstā ir princips, kas ietilpst tiesiskuma jēdzienā (skat. šā sprieduma 98. punktu).

142

Otrkārt, ir jāatgādina, ka pārkāpumi, kas tiek inkriminēti prasītājam, ir skatāmi plašākā kontekstā, kurā iepriekšējo Ukrainas vadošo aprindu būtiska daļa tiek turēta aizdomās par smagiem pārkāpumiem, kas ir izdarīti valsts resursu apsaimniekošanā, tādējādi nopietni apdraudot valsts institucionālos un juridiskos pamatus un kaitējot it īpaši likumības, izpildvaras patvaļas aizlieguma, efektīvas pārbaudes tiesā un vienlīdzības likuma priekšā principiem (skat. šā sprieduma 99.–101. punktu). Tas ir vēl acīmredzamāk šajā gadījumā, ciktāl runa ir par darbībām, ko esot veicis bijušais Ukrainas prezidents.

143

No tā izriet, ka, aplūkojot tos kopumā un ņemot vērā funkcijas, ko prasītājs īstenoja Ukrainas iepriekšējās vadošajās aprindās, attiecīgie ierobežojošie pasākumi efektīvā veidā palīdz veikt kriminālvajāšanu par valsts līdzekļu piesavināšanās noziegumiem, kas ir izdarīti, kaitējot Ukrainas institūcijām, un ļauj Ukrainas iestādēm vieglāk atgūt labumu, kas ir gūts šādas piesavināšanās rezultātā. Tas gadījumā, ja kriminālvajāšana izrādīsies pamatota, var atvieglot sankciju piemērošanu tiesas ceļā par koruptīvajām darbībām, ko esot veikuši iepriekšējā režīma locekļi, un tādējādi palīdz atbalstīt tiesiskumu šajā valstī (šajā ziņā skat. šā sprieduma 95. punktā minēto judikatūru).

144

Tādējādi ir jāsecina, ka prasītāja vārda iekļaušana sarakstā ar 2015. gada marta aktiem, balstoties uz pierādījumiem, kuri ir sniegti 2014. gada 10. oktobra vēstulē, atbilst iekļaušanas kritērijam, kas ir grozīts ar 2015. gada janvāra aktiem un kas ir interpretēts, ņemot vērā mērķi, kurš ir tā pamatā, proti, nostiprināt un atbalstīt tiesiskumu Ukrainā.

145

Pirmām kārtām, prasītājs apgalvo, ka 2014. gada 10. oktobra vēstule ir sagatavota dažus mēnešus pirms jaunā pamatojuma pieņemšanas, to ir nosūtījušas personas, kuras vairs nepilda tām piešķirtās funkcijas, un tajā ir atrodamas noteiktas neatbilstības salīdzinājumā ar 2014. gada 8. jūlija vēstuli.

146

Ir jānorāda, ka šie apstākļi, pat pieņemot, ka tie ir pamatoti, paši par sevi nevar pierādīt, ka uz prasītāju jauno pasākumu noteikšanas dienā neattiecās kriminālprocess, kuru veic Ukrainas iestādes saistībā ar valsts līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos – turklāt to neapstrīd arī prasītājs. Konkrētāk, runājot par neatbilstībām starp abām vēstulēm, lai arī ir žēl, ka Padome nav ieguvusi precīzāku informāciju par katras izmeklēšanas detaļām, tomēr ir jākonstatē, ka 2014. gada 10. oktobra vēstulē ir punktuāli aprakstīti fakti, par kuriem notiek dažādās izmeklēšanas, kas ir uzsāktas attiecībā pret prasītāju. Informācija par šiem faktiem, kuru pastāvēšana nav tikusi nopietni apšaubīta, varēja Padomei sniegt pienācīgu pamatu, lai izlemtu atstāt prasītāja vārdu sarakstā.

147

Otrām kārtām, prasītājs apgalvo, ka viņam izvirzītās apsūdzības ir formulētas ar mērķi attaisnot attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikšanu. Viņš atsaucas it īpaši uz šādiem apstākļiem: pirmkārt, kā izrietot no paziņojuma presei, ģenerālprokurors esot apsolījis darīt “visu viņam iespējamo, lai novērstu Eiropas Savienības sankciju atcelšanu”; otrkārt, lietā, kas attiecas uz prasītāja dēlu, apgalvojumi, kuru dēļ ir iespējams atstāt spēkā ierobežojošos pasākumus, esot tikuši pausti pēdējā brīdī; treškārt, 2014. gada 8. jūlija vēstulē esot iekļautas “gandrīz tikai” atsauces uz vardarbīgu rīcību; ceturtkārt, apsūdzības par valsts līdzekļu piesavināšanos esot tikušas formulētas tikai tad, kad kļuva skaidrs, ka apgalvojumi par vardarbīgu rīcību nav pietiekami, lai atstātu spēkā ierobežojos pasākumus attiecībā pret viņu.

148

Ir vēlreiz jānorāda, ka neviens no šiem apstākļiem nepierāda, ka brīdī, kad Padome nolēma atstāt prasītāja vārdu sarakstā, uz viņu neattiecās kriminālprocess par līdzekļu piesavināšanās faktiem. It īpaši fakts, ka pirms 2014. gada marta aktu pieņemšanas Padome izvērtēja iespēju noteikt ierobežojušus pasākumus, kas būtu pamatoti ar citiem apgalvojumiem, nevis līdzekļu piesavināšanos, pat pieņemot, ka šis fakts tiktu konstatēts, nepierāda, ka apsūdzības par līdzekļu piesavināšanos ir izvirzītas mākslīgi, lai attaisnotu ierobežojošo pasākumu noteikšanu un vēlāk – to atstāšanu spēkā.

149

Trešām kārtām, prasītājs apgalvo, ka Padome jau ir akceptējusi, ka argumentiem saistībā ar tiesībaizsardzības iestādēm it kā sniegtajām norādēm izmantot pārmērīgu spēku, izklīdinot miermīlīgas demonstrācijas, nav nekāda juridiska vai faktiska pamata.

150

Šis arguments, pat pieņemot, ka tas tiktu pierādīts, nav efektīvs, jo konkrētie ierobežojošie pasākumi attiecībā pret prasītāju nav noteikti, pamatojoties uz minētajiem apstākļiem.

151

Ceturtām kārtām, prasītājs apgalvo, ka Padomei, ņemot vērā specifisko Ukrainas situāciju, esot bijis jāveic īpaši rūpīga to faktisko apstākļu pārbaude, uz kuru pamata ir noteikti ierobežojošie pasākumi šajā lietā. Viņš it īpaši atsaucas uz šādiem apstākļiem: pirmkārt, fakts, ka Ukraina nav Savienības dalībvalsts; otrkārt, pret viņu vērsto apgalvojumu politiskā motivācija; treškārt, progresa trūkums pret viņu ierosinātajā krimināllietā; ceturtkārt, tas, ka Ukrainā nepastāv līdzsvarots un taisnīgs process attiecībā uz lēmumu pieņemšanu posmā pirms apsūdzības izvirzīšanas; piektkārt, fakts, ka Ukrainas tiesas esot konstatējušas, ka noteikta Ukrainas iestāžu sniegtā informācija ir nepatiesa; un, sestkārt, fakts, ka Padomes rīcībā ir bijis zināms laikposms, lai sniegtu vai pārbaudītu pierādījumus un informāciju, kas attaisno viņa atkārtoto iekļaušanu sarakstā.

152

Šie argumenti jau ir tikuši noraidīti, izvērtējot pirmo pamatu (skat. šā sprieduma 110.–114. punktu). Ciktāl tie ir vērsti uz to, lai pierādītu, ka Padome šajā ziņā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, tie ir aplūkoti piektā pamata ietvaros.

153

Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida.

154

Ar piekto pamatu prasītājs apgalvo, ka Padome nevarot pamatoties tikai uz apgalvojumiem, kurus tai ir izteikusi dalībvalsts vai trešā valsts, un ka tai ir pašai jāpārbauda tai sniegto apgalvojumu patiesums. Tādējādi Padome, pamatojoties uz nepamatotiem apgalvojumiem, lai iekļautu un atstātu prasītāja vārdu sarakstā, esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

155

Padome, kuru atbalsta Polijas Republika un Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

156

Ir jākonstatē, ka šā sprieduma 40. punktā minētās judikatūras gaismā Padome ir izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu. Proti, pieņemot 2015. gada marta aktus, Padomes rīcībā bija plašāk pamatota informācija par valsts līdzekļu piesavināšanās faktiem, kura Ukrainas iestāžu ieskatā attaisnoja izmeklēšanas uzsākšanu attiecībā pret prasītāju. Padome esot uzzinājusi ar šiem faktiem it īpaši ar 2014. gada 10. oktobra vēstules palīdzību, kura tika darīta zināma prasītajam pirms minēto aktu pieņemšanas.

157

Turklāt, tā kā prasītāja iekļaušana sarakstā bija pamatota ar Ukrainas tieslietu iestādes aktu, kas ir aprakstīts 2014. gada 10. oktobra vēstulē, proti, izmeklēšanas uzsākšanu par valsts līdzekļu piesavināšanās nodarījumu, Padomei nevar tikt pārmests, ka tā nav pārbaudījusi, vai informācija, kuru ir sniegusi viena no šīs valsts augstākajām tiesu iestādēm un kura apstiprina šādu izmeklēšanu esamību, ir patiesa un pamatota (skat. šā sprieduma 110.–115. punktu).

158

Turklāt Padomei ir nevis jāpārbauda to izmeklēšanu pamatotība, kuras attiecas uz prasītāju, bet ir vienīgi jāpārbauda lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pamatotība, ņemot vērā šīs izmeklēšanas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Ezz u.c./Padome, C‑220/14 P, EU:C:2015:147, 77. punkts), ko tā arī ir darījusi, kad tā pieņēma 2015. gada marta aktus, pamatojoties uz pierādījumiem, kas apliecināja, ka notiek kriminālprocesi par konkrētiem valsts līdzekļu piesavināšanās faktiem.

159

Ņemot vērā iepriekš minēto, piektais pamats ir jānoraida.

160

Ar septīto pamatu prasītājs apgalvo, pirmkārt, ka ierobežojošie pasākumi viņam esot tikuši piemēroti, neievērojot pienācīgas garantijas, kuras viņam būtu ļāvušas Padomē sevi aizstāvēt. Otrkārt, šie pasākumi esot tikuši noteikti, pārkāpjot iekļaušanas kritēriju. Treškārt, iekļaušanas pamatojumā vairs neesot paredzēta Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīga pārvietošana ārpus Ukrainas. Ceturtkārt, Padome neesot pierādījusi, ka pilnīga līdzekļu iesaldēšana atšķirībā no daļējas iesaldēšanas šajā lietā ir samērīga, ņemot vērā faktu, ka no apsūdzībām, kas izvirzītas pret prasītāju, neizrietot, ka it kā piesavinātais nekustamais īpašums ir ticis pārdots vai nevar tikt atgūts citādā veidā un ka līdzekļu iesaldēšana neesot attaisnojama apmērā, kas pārsniedz it kā piesavinātās mantas summu, kura izriet no 2014. gada 10. oktobra vēstules.

161

Padome, kuru atbalsta Polijas Republika un Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

162

Vispirms ir jākonstatē, ka pirmais un otrais arguments jau ir izvērtēti un noraidīti attiecīgi sestā un ceturtā pamata ietvaros.

163

Ir jānoraida arī prasītāja trešais arguments, ka iekļaušanas pamatojumā vairs nav paredzēta Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīga pārvietošana ārpus Ukrainas. Proti, kaut arī valsts līdzekļu nelikumīga pārvietošana ārpus Ukrainas vairs nav paredzēta iekļaušanas pamatojumā, kas ir grozīts ar 2015. gada marta aktiem, tomēr atsauce uz valsts līdzekļu piesavināšanos – gadījumā, ja tā ir pamatota, – ir pietiekama, lai pati par sevi attaisnotu pret prasītāju veiktos ierobežojošos pasākumus.

164

Runājot par ceturto argumentu, kas attiecas uz ierobežojošo pasākumu nesamērīgumu, ir jāatgādina, ka samērīguma princips, kas ir vispārīgs Savienības tiesību princips, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus. Tātad, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 205. punkts un tajā minētā judikatūra).

165

Šajā gadījumā ir taisnība, ka prasītāja tiesības uz īpašumu ir ierobežotas, jo viņš tostarp nevar rīkoties ar saviem līdzekļiem, kas atrodas Savienības teritorijā, ja vien netiek saņemtas īpašas atļaujas, un ka nekādi līdzekļi un nekādi saimnieciskie resursi nevar tikt tieši vai netieši nodoti viņa rīcībā.

166

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina – kā tika konstatēts pirmā un ceturtā pamata ietvaros –, ka, pirmkārt, Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punktā noteiktais iekļaušanas kritērijs, kas grozīts ar Lēmumu 2015/143, atbilst KĀDP mērķiem un ka, otrkārt, prasītāja vārda iekļaušana sarakstā atbilst iekļaušanas kritērijam (skat. šā sprieduma 88.–116. punktu un 133.–144. punktu).

167

Turpinājumā ir jānoraida arī prasītāja arguments, ka, pirmkārt, netiek apgalvots, ka it kā piesavinātais nekustamais īpašums ir ticis pārdots vai nevar tikt atgūts citādā veidā, un ka, otrkārt, līdzekļu iesaldēšana neesot attaisnojama apmērā, kas pārsniedz it kā piesavinātās mantas summu, kura izriet no 2014. gada 10. oktobra vēstules.

168

Proti, ir jākonstatē – kā to uzsver Padome –, ka, pirmkārt, šajā vēstulē minētie skaitļi sniedz tikai norādes par to aktīvu vērtību, kas esot tikuši piesavināti, un ka, otrkārt, jebkādu mēģinājumu ierobežot iesaldēto līdzekļu summu būtu ārkārtīgi sarežģīti vai pat neiespējami īstenot praksē.

169

Turklāt neērtības, ko rada ierobežojošie pasākumi, nav nesamērīgas salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem, ņemot vērā, pirmkārt, ka šiem pasākumiem pēc to būtības ir pagaidu un atgriezenisks raksturs un tādējādi tie neapdraud tiesību uz īpašumu “būtisko saturu” un, otrkārt, ka no tiem var atkāpties, lai apmierinātu attiecīgo personu pamatvajadzības, segtu tiesāšanās izmaksas vai arī ārkārtas izdevumus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 209. punkts).

170

Līdz ar to ir jānoraida septītais pamats un rezultātā ir jānoraida prasība kopumā, ciktāl ar to tiek lūgts atcelt prasītāja vārda atstāšanu sarakstā ar 2015. gada marta aktiem.

171

Pakārtoti, Padome tiesiskās noteiktības apsvērumu dēļ lūdz 2014. gada marta aktu daļējas atcelšanas gadījumā Vispārējai tiesai atzīt, ka Lēmuma 2014/119 sekas paliek spēkā, līdz stājas spēkā Regulas Nr. 208/2014 daļēja atcelšana. 2015. gada marta aktu daļējas atcelšanas gadījumā tā prasa arī atstāt spēkā Lēmuma 2014/119 grozītās redakcijas sekas, līdz stājas spēkā Regulas Nr. 208/2014, kas grozīta ar Īstenošanas regulu 2015/357, daļēja atcelšana.

172

Prasītājs iebilst pret Padomes lūgumu.

173

Ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa, pirmkārt, ir atcēlusi Lēmumu 2014/119 un Regulu Nr. 208/2014 to sākotnējās redakcijās, ciktāl tās attiecas uz prasītāju, un, otrkārt, ir noraidījusi prasību, ciktāl tā ir vērsta pret Regulu 2015/138 un 2015. gada marta aktiem, ciktāl tie skar prasītāju.

174

Šajā ziņā ir jānorāda – kā tika atgādināts šā sprieduma 133. punktā –, ka Lēmums 2015/364 nav vienkāršs apstiprinošs akts, bet gan autonoms lēmums, ko Padome ir pieņēmusi Lēmuma 2014/119 5. panta trešajā daļā paredzētās regulārās pārskatīšanas noslēgumā. Šajos apstākļos, lai gan 2014. gada marta aktu atcelšana, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, ietver arī prasītāja vārda iekļaušanas sarakstā atcelšanu laikposmā pirms 2015. gada marta aktu stāšanās spēkā, tā tomēr nevar likt apšaubīt šīs iekļaušanas sarakstā tiesiskumu laikposmā pēc minētās stāšanās spēkā.

175

Līdz ar to nav jālemj par Padomes lūgumu atstāt spēkā Lēmuma 2014/119 sekas.

176

Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 2. punktu, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali.

177

Tā kā šajā lietā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz prasības pieteikumā izvirzīto atcelšanas prasījumu, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo prasījumu saskaņā ar prasītāja prasījumiem. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz prasījumu grozījumu rakstā izvirzīto atcelšanas prasījumu, viņam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo prasījumu saskaņā ar Padomes prasījumiem.

178

Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Tādējādi Polijas Republika un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1. Par prasījumiem atcelt 2014. gada marta aktus to sākotnējā formulējumā, ciktāl tie attiecas uz prasītāju

2. Par prasījumiem atcelt 2014. gada marta aktus, kas grozīti ar 2015. gada janvāra un marta aktiem, ciktāl tie attiecas uz prasītāju

Par Vispārējās tiesas kompetenci izvērtēt Lēmuma 2015/143 tiesiskumu

Par iebildi par nepieņemamību saistībā ar to, ka prasītājam nav “locus standi” attiecībā uz Regulu 2015/138

Par lietas būtību

Par sesto pamatu – tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu

Par trešo pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

Par pirmo pamatu – juridiskā pamata neesamību

– Par galveno prasītāja argumentu – iekļaušanas kritērija nesamērīgumu, ņemot vērā ES līguma mērķus

– Par pārējiem prasītāja izvirzītajiem argumentiem

– Secinājumi par pirmo pamatu

Par otro pamatu, kas attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu

Par ceturto pamatu – sarakstā iekļaušanas kritēriju neievērošanu

– Par prasītāja galveno argumentu

– Par pārējiem prasītāja izvirzītajiem argumentiem

Par piekto pamatu – acīmredzamu kļūdu vērtējumā

Par septīto pamatu – tiesību uz īpašumu pārkāpumu

Par Lēmuma 2014/119 seku atstāšanu spēkā

Par tiesāšanās izdevumiem