1

2014. gada 28. jūnijā Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu “Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam” (OV C 200, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētās pamatnostādnes”).

2

Apstrīdēto pamatnostādņu 3.7.2. punktā ir noteikti nosacījumi, kuriem ir jābūt ietvertiem dalībvalstu piešķirtajā atbalstā, ko sniedz, samazinot līdzdalību enerģijas no atjaunojamiem energoresursiem finansēšanā (turpmāk tekstā – “atvieglojumi”), lai to varētu uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Pamatnostādņu 185. punktā ir paredzēts:

“Atbalsts būtu jāattiecina tikai uz nozarēm, kuru konkurētspēja ir apdraudēta to izmaksu dēļ, kas rodas finansējuma enerģijas no atjaunojamiem energoresursiem atbalstam rezultātā, ņemot vērā to elektroietilpību un starptautisko tirdzniecību. Attiecīgi atbalstu var piešķirt vienīgi tad, ja uzņēmums darbojas kādā no nozarēm, kas norādītas [apstrīdēto pamatnostādņu] 3. pielikumā. Šis saraksts ir paredzēts vienīgi tam, lai noteiktu šā konkrētā kompensācijas veida atbilstību.”

3

Apstrīdēto pamatnostādņu 84.[85.] zemsvītras piezīme, kas ir ievietota 185. punkta priekšpēdējā teikuma beigās, ir formulēta šādi:

“Komisija uzskata, ka šāds risks pastāv nozarēs, kurās tirdzniecības intensitāte ES līmenī ir 10 %, ja nozares elektroietilpība sasniedz 10 % ES līmenī. Turklāt līdzīgs risks pastāv nozarēs, kurās ir zemāka tirdzniecības intensitāte (bet vismaz 4 %) un daudz augstāka elektroietilpība (vismaz 20 % līmenī), vai ekonomikas ziņā līdzīgās nozarēs (piemēram, to aizvietojamības dēļ). Tāpat nozares, kurās ir nedaudz zemāka elektroietilpība (bet vismaz 7 %) un ļoti augsta tirdzniecības intensitāte (vismaz 80 %), skars tādi paši riski. Atbalstāmo nozaru saraksts tika izveidots, balstoties uz šo pamatojumu. Visbeidzot, sarakstā tika iekļautas šādas nozares, jo tās ir ekonomikas ziņā līdzīgas sarakstā jau iekļautajām nozarēm un nodrošina aizvietojamu produktu ražošanu (tērauda, vieglo un krāsaino metālu liešana [..] šķirotu materiālu pārstrāde [..]).”

4

Pamatnostādņu 186. punktā ir noteikts šādi:

“Turklāt, lai ņemtu vērā faktu, ka konkrētās nozarēs var būt dažāda elektroietilpība, dalībvalsts var iekļaut uzņēmumu valsts [atvieglojumu] shēmā [..], ja uzņēmuma elektroietilpība ir vismaz 20 % un tas darbojas nozarē, kurā tirdzniecības intensitāte ir vismaz 4 % Savienības līmenī, pat tad, ja šī nozare nav iekļauta [apstrīdēto pamatnostādņu] [..] 3. pielikumā.”

5

Apstrīdēto pamatnostādņu III pielikumā (turpmāk tekstā – “III pielikums”) “Attiecināmo nozaru saraksts atbilstoši [apstrīdēto pamatnostādņu] 3.7.2. [punktam]” ir uzskaitītas ekonomikas nozares, kurās uzņēmumi varēja izmantot atvieglojumu, kuru Komisija uzskatīja par saderīgu ar iekšējo tirgu, neprasot, lai tajās atsevišķi tiktu sasniegta īpaša elektroietilpība.

6

Apstrīdēto pamatnostādņu V pielikumā (turpmāk tekstā – “V pielikums”) ar nosaukumu “Ieguves rūpniecības un ražošanas nozares, kuras nav iekļautas [III pielikumā] un kurās ES ārējās tirdzniecības intensitāte ir vismaz 4 %” ir uzskaitītas konkrētas ekonomikas nozares, kas nav iekļautas III pielikumā, kurās uzņēmumi varēja izmantot atvieglojumu, kuru Komisija uzskatīja par saderīgu ar iekšējo tirgu, ar nosacījumu, lai tajās atsevišķi tiktu sasniegta 20 % elektroietilpība. Starp šīm nozarēm ir minēta piena pārstrādes un siera ražošanas nozare (NACE 10.51) (turpmāk tekstā – “piena nozare”).

7

Prasītājas Milchindustrie-Verband eV un Deutscher Raiffeisenverband eV ir divas grupas, kuru mērķis ir pārstāvēt un aizsargāt attiecīgi Vācijas piena ražošanas un Vācijas lauksaimniecības pārtikas nozares uzņēmumu intereses. Milchindustrie-Verband dalībnieki ir uzņēmumi un kooperatīvi, kuri Vācijā nodrošina aptuveni 95 % piena apgādes un visu eksporta apjomu. Kas attiecas uz Deutscher Raiffeisenverband, tad starp tās dalībniekiem ir uzņēmumi, kuri darbojas lauksaimniecības nozarē, kā arī dzīvnieku un augu izcelsmes produktu, tostarp piena, pārstrādē un tirdzniecībā.

8

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 19. septembrī, prasītājas cēla šo prasību, kurā to prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

9

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 4. decembrī, Komisija atbilstoši 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 114. pantam cēla iebildi par nepieņemamību. Tās prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

10

Prasītājas savus apsvērumus attiecībā uz iebildi par nepieņemamību iesniedza 2015. gada 19. janvārī. Tās prasa Vispārējai tiesai noraidīt iebildi par nepieņemamību atbilstoši 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 4. punkta pirmajai daļai un turpināt tiesvedību.

11

Ja atbildētājs prasa, Vispārējā tiesa saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu var lemt par nepieņemamību un nekompetenci, neaplūkojot lietu pēc būtības.

12

Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli tai ir pietiekami skaidri, un lemj, ka nav vajadzības turpināt tiesvedību.

13

Prasītājas prasa atcelt apstrīdētās pamatnostādnes, ciktāl piena pārstrādes un siera ražošanas nozare nav minēta III pielikumā, lai arī tās tirdzniecības intensitāte un elektroietilpība pārsniedz 10 %. Prasītājas norāda, ka III pielikums ir izsmeļošs un ka tas ir precīzi jātransponē Vācijas tiesību aktos. Tādējādi III pielikumā uzskaitītās nozares ir iekļautas 2014. gada 21. jūlijaErneuerbare-Energien-Gesetz (Vācijas Likums par atjaunojamo enerģiju) 4. pielikuma 1. sarakstā (BGBl. 2014 I, 1066. lpp.; turpmāk tekstā – “2014. gada EEG”) attiecībā uz nozarēm, kurām pienākas atvieglojums. V pielikumā uzskaitītās nozares, tostarp piena nozare, esot iekļautas 2014. gada EEG 4. pielikuma 2. sarakstā, un uzņēmumiem, kuri darbojas šajās nozarēs, šī tiesību akta 64. pantā ir paredzētas stingrākas prasības atvieglojumu piešķiršanai. Tādējādi tikai dažas piena ražotnes, kas izpilda šos stingros nosacījumus, varētu izmantot atvieglojumu, kas var nopietni apdraudēt aptuveni 80 % Vācijas piena ražotņu starptautisko konkurētspēju un pastāvēšanu.

14

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru apvienību vai grupu celtas prasības ir pieņemamas trīs gadījumos, proti, ja tās pārstāv personu intereses, kam ir tiesības vērsties tiesā, vai ja tās ir individualizētas, jo ir skartas to kā apvienību vai grupu pašu intereses, it īpaši tādēļ, ka tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir ietekmējis to kā sarunu dalībnieču stāvokli, vai arī ja tiesību normā tām ir skaidri atzīta virkne procesuālā rakstura iespēju (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 18. marts, Forum 187/Komisija, T‑189/08, Krājums, EU:T:2010:99, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

15

Šajā lietā prasītājas, pirmkārt, nemin nevienu tiesību normu, ar kuru tām ir atzītas procesuālas tiesības attiecībā uz apstrīdētajām pamatnostādnēm, un, otrkārt, neatsaucas uz īpašu sarunu dalībnieces stāvokli to pieņemšanas procedūrā. Tātad, kā Komisija to pamatoti apgalvo un prasītājas to pieņem, prasības pieņemamība ir atkarīga tikai no jautājuma, vai prasītāju pārstāvētie uzņēmumi, kas darbojas piena ražošanas nozarē (turpmāk tekstā – “pārstāvētie uzņēmumi”), varētu prasīt apstrīdēto pamatnostādņu atcelšanu, ciktāl piena pārstrādes un siera ražošanas nozare nav iekļautas šī paziņojuma III pielikumā.

16

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona saskaņā ar šīs pašas tiesību normas pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas nav adresēts šai personai, divos gadījumos, proti, pirmkārt, ja tas viņu skar tieši un individuāli un, otrkārt, ja ir runa par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

17

Tātad ir jāpārbauda, vai uz pārstāvētajiem uzņēmumiem attiecībā uz apstrīdētajām pamatnostādnēm ir attiecināms viens no diviem iepriekšējā punktā minētajiem gadījumiem, pret ko Komisija iebilst. Tā kā katrā no abiem gadījumiem ir paredzēts nosacījums, ka apstrīdētājam tiesību aktam ir jāskar prasītājs tieši, tad vispirms ir jāizvērtē šis kritērijs.

18

Šajā ziņā ir jānorāda, ka vārdkopa “viņu skar tieši” identiski ir ietverts abos LESD 263. panta ceturtā daļas gadījumos un ir tieši pārņemts no EKL 230. panta ceturtās daļas, lai arī šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir ietverts tikai pirmais no abiem gadījumiem. Jau ir lemts par to, ka tiešās skaršanas jēdziens, kāds izriet no minētā otrā gadījuma, nekādā ziņā nevar tikt interpretēts šaurāk nekā tas, kurš izriet no pirmā gadījuma (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Microban International un Microban (Europe)/Komisija, T‑262/10, Krājums, EU:T:2011:623, 32. punkts). Tātad neviens fakts neļauj uzskatīt, ka šajā lietā tiešas skaršanas nosacījumam būtu jāsniedz plašāka interpretācija gadījumā, ja apstrīdētās pamatnostādnes ir reglamentējošs akts, kurā nav ietverti īstenošanas pasākumi.

19

Komisija apgalvo, ka apstrīdētās pamatnostādnes neskar pārstāvētos uzņēmumus tieši, pret ko prasītājas iebilst.

20

Jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, ka Savienības tiesību aktam fiziska vai juridiska persona ir jāskar tieši, kā tas noteikts LESD 263. panta ceturtajā daļā, prasa, lai apstrīdētais tiesību akts tieši ietekmētu indivīda tiesisko situāciju un nepieļautu nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, jo tā ir pilnīgi automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas (skat. spriedumu, 2008. gada 13. marts, Komisija/Infront WM, C‑125/06 P, Krājums, EU:C:2008:159, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Tā tas ir arī tad, ja šo adresātu iespēja neieviest Savienības tiesību aktu ir tīri teorētiska, bet to griba izdarīt no tā attiecīgus secinājumus nerada nekādas šaubas (spriedumi, 1998. gada 5. maijs, Dreyfus/Komisija, C‑386/96 P, Krājums, EU:C:1998:193, 44. punkts, un Glencore Grain/Komisija, C‑404/96 P, Krājums, EU:C:1998:196, 42. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumus, 1971. gada 23. novembris, Bock/Komisija, 62/70, Krājums, EU:C:1971:108, 6.–8. punkts, un 1985. gada 17. janvāris, Piraiki-Patraiki u.c./Komisija, 11/82, Krājums, EU:C:1985:18, 8.–10. punkts).

22

Tātad ir jāizvērtē, vai apstrīdētās pamatnostādnes tieši ietekmē pārstāvēto uzņēmumu tiesisko situāciju, ko Komisija apšauba.

23

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka īpašajā valsts atbalsta jomā Komisija var noteikt pamatnostādnes tās rīcības brīvības pilnvaru īstenošanai. Ciktāl tajās nav atkāpes no Līguma noteikumiem, tajās ietvertie indikatīvie noteikumi iestādei ir saistoši (šajā ziņā skat. spriedumus, 1987. gada 24. februāris, Deufil/Komisija, 310/85, Krājums, EU:C:1987:96, 22. punkts; 1993. gada 24. marts, CIRFS u.c./Komisija, C‑313/90, Krājums, EU:C:1993:111, 34. un 36. punkts, un 1996. gada 15. oktobris, IJssel-Vliet, C‑311/94, Krājums, EU:C:1996:383, 42. punkts).

24

Tādējādi, pieņemot apstrīdētās pamatnostādnes, Komisija uzņēmās saistības principā saistoši īstenot tai piešķirto rīcības brīvību, kā tas ir bija paziņots pamatnostādnēs, lai novērtētu tajās ietverto atbalsta veidu saderību ar iekšējo tirgu. It īpaši tā apņēmās neuzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu nevienu dalībvalsts piešķirto atvieglojumu tādai nozarei, kas nav uzskaitīta III pielikumā, un uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu tādam uzņēmumam, kas darbojas V pielikumā uzskaitītajās nozarēs, piešķirtu atvieglojumu tikai tādā gadījumā, ja uzņēmums sasniedz 20 % elektroietilpību.

25

Tomēr iepriekš izklāstītais nenozīmē, ka apstrīdētās pamatnostādnes tieši skar pārstāvētos uzņēmumus.

26

Proti, pirmkārt, saistībā ar pārstāvētajiem uzņēmumiem, kas izmanto atvieglojumu, par kuru Vācijas Federatīvā Republika ir paziņojusi Komisijai un attiecībā uz kuru Komisija vēl nav pieņēmusi lēmumu par tā saderīgumu ar iekšējo tirgu pirms apstrīdēto pamatnostādņu piemērošanas uzsākšanas brīža, ir, protams, skaidrs – kā to apgalvo prasītājas –, ka atbilstoši šo pamatnostādņu 246. un 247. punktam tās piemēro no 2014. gada 1. jūlija līdz 2020. gada 31. decembrim visiem atbalsta pasākumiem, par kuriem Komisijai ir jālemj, arī par tiem, par kuriem ir ticis paziņots pirms agrākā no šiem datumiem. Tomēr Komisija var piemērot apstrīdētās pamatnostādnes attiecībā uz šādu atvieglojumu, tikai pieņemot lēmumu saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108]. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 4. panta 2. un 3. punktu vai lēmumu uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, vai arī visbeidzot lēmumu izbeigt šo procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 7. pantu. Tātad šie lēmumi, nevis minētais pielikums pārstāvētos uzņēmumus varētu skart tieši, ja tajos tiktu konstatēts, ka atvieglojums, kuru tie izmanto, nav saderīgs ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz to, ka piena nozare nav uzskaitīta III pielikumā. Pārstāvētie uzņēmumi varētu apstrīdēt šo lēmumu tiesiskumu Vispārējā tiesā un tostarp apgalvot, ka piena nozarei būtu jābūt uzskaitītai III pielikumā.

27

Otrkārt, attiecībā uz pārstāvētajiem uzņēmumiem, kuri izmanto atvieglojumu, par kuru Vācijas Federatīvā Republika ir paziņojusi Komisijai un kuru Komisija ir atzinusi par saderīgu ar iekšējo tirgu pirms apstrīdēto pamatnostādņu piemērošanas dienas, ir jānorāda, ka atbilstoši to 250. punktam Komisija ierosina nepieciešamus esošā atbalsta grozījumus, lai padarītu to saderīgu ar minētajām pamatnostādnēm vēlākais līdz 2016. gada 1. janvārim. Tātad, kā Komisija to pamatoti apgalvo, ciktāl dalībvalstīm apstrīdētās pamatnostādnes nav saistošas, dalībvalstis var ņemt vērā šos ierosinājumus vai arī tos noraidīt. Gadījumā, ja Komisijas ierosinājums tiktu ievērots, visas tiesiskās sekas pārstāvētajiem uzņēmumiem izriet no attiecīgās dalībvalsts rīcības, kuru vajadzības gadījumā var apstrīdēt kompetentajās valsts tiesās. Gadījumā, ja attiecīgā dalībvalsts noraidītu Komisijas ierosinājumu, visas tiesiskās sekas pārstāvētajiem uzņēmumiem izrietētu tikai no apturēšanas pienākuma, kas seko iespējamam Komisijas lēmumam uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 19. panta 2. punktu. Arī šajā gadījumā pārstāvētie uzņēmumi varētu apšaubīt šī lēmuma tiesiskumu Vispārējā tiesā un it īpaši apgalvot, ka piena nozarei būtu jābūt uzskaitītai III pielikumā.

28

Treškārt, saistībā ar pārstāvētajiem uzņēmumiem, kas izmanto atvieglojumu, kuru Komisija var uzskatīt par prettiesisku atbalstu, ciktāl tas ir ticis piešķirts, pirms par to tika paziņots, un kuru Komisija ir izskatījusi pēc apstrīdēto pamatnostādņu piemērošanas uzsākšanas dienas, ir jānorāda, ka Komisija var piemērot minētās pamatnostādnes attiecībā uz šādu atvieglojumu tikai ar vienu no lēmumiem, kas minēti iepriekš 26. punktā, un pārstāvētos uzņēmumus var skart tieši tikai tāds lēmums, ko tie vajadzības gadījumā ar apstrīdēt Vispārējā tiesā.

29

Visbeidzot, ceturtkārt, saistībā ar iespējamu dalībvalsts lēmumu nepiešķirt jaunus atvieglojumus nozarēm, kuras nav uzskaitītas III pielikumā, kā Komisija to pamatoti apgalvo, tas ir attiecīgās dalībvalsts suverēns lēmums.

30

Proti, apstrīdēto pamatnostādņu esamība neliedz dalībvalstij paziņot Komisijai par jaunu atvieglojumu nozarei, kura nav uzskaitīta III pielikumā, vai nu pamatojoties uz to, ka attiecīgā gadījumā pēc attiecīgo uzņēmumu sniegtajiem paskaidrojumiem tā uzskata, ka šajā nozarē ir izpildīti visi nosacījumi, lai tā tiktu iekļauta minētajā pielikumā, vai arī pamatojoties uz to, ka tā uzskata, ka Komisija nevar pamatoti izvirzīt šos nosacījumus. Protams, ir ļoti iespējams, ka, piemērojot apstrīdētās pamatnostādnes, Komisijai būtu jāpieņem lēmums saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 7. panta 5. punktu, konstatējot, ka plānotais atvieglojums ir ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts. Tomēr vienīgi šis lēmums varētu radīt tiešas tiesiskas sekas uzņēmumiem, kuriem būtu bijis jāizmanto atvieglojums. Šie uzņēmumi tāpat kā attiecīgā dalībvalsts varētu Vispārējā tiesā apstrīdēt Komisijas pieņemtā lēmuma pamatotību un it īpaši apgalvot, ka piena nozarei bija jābūt iekļautai III pielikumā.

31

Šo secinājumu nevar atcelt ar argumentu, ko prasītājas izvirzījušas savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību, saskaņā ar kuru jau apstrīdēto pamatnostādņu pieņemšanas laikā ir bijis skaidrs, ka Vācija “vārds vārdā” iekļaus III pielikumu savos tiesību aktos par atvieglojumiem tādā veidā, ka iepriekš 21. punktā minētā judikatūra būtu piemērojama šajā lietā.

32

Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka Komisija 2013. gada decembrī ir uzsākusi formālu izmeklēšanas procedūru saistībā ar Vācijas tiesību aktiem par atvieglojumiem un ir norādījusi uz šaubām par paredzēto atvieglojumu ārpus tērauda un alumīnija nozarēm tiesiskumu. Tātad laikā, kad tika izstrādātas apstrīdētās pamatnostādnes, bija jānotiek intensīvām sarunām starp Komisiju un Vācijas iestādēm par III pielikumā iekļaujamo nozaru sarakstu. Lai arī 2014. gada 28. februārī tika iesniegta prasība atcelt lēmumu uzsākt formālas izmeklēšanas procedūru, Vācijas iestādes esot norādījušas, pirmkārt, to, ka tās vēlējās panākt kompromisu un, otrkārt, ka Vācijas jaunie tiesību akti par atvieglojumiem bija cieši jākoordinē ar izstrādāšanā esošajām pamatnostādnēm, pat jāievēro to priekšraksti.

33

Tomēr tas nenozīmē, ka iepriekš 21. punktā minētā judikatūra ir piemērojama šajā lietā, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas.

34

Proti, kā tas ir norādīts iepriekš 30. punktā, tā kā nedz apstrīdētās pamatnostādnes ir saistošas dalībvalstīm, nedz dalībvalstīm ir pienākums paziņot Komisijai par atvieglojumiem, ar kuriem netiek ievēroti pamatnostādnēs paredzētie nosacījumi, iespēju, ka minētās dalībvalstis atstāj spēkā vai pieņem ar šīm pamatnostādnēm nesaderīgus valsts tiesību aktus, nevar uzskatīt par tīri teorētisku. Katrā ziņā prasītājas nekādi nepaskaidro, kāpēc dalībvalstīm, it īpaši Vācijas Federatīvajai Republikai, juridiski vai faktiski būtu pienākums piekrist indikatīviem noteikumiem, kurus Komisija ir piemērojusi sev, īstenojot savu rīcības brīvību, pieņemot apstrīdētās pamatnostādnes.

35

Iepriekš minēto apstiprina fakts, kā to norāda pašas prasītājas, ka Vācijas Federatīvā Republika Vispārējā tiesā bija iesniegusi prasību atcelt Komisijas pieņemto lēmumu uzsākt formālas izmeklēšanas procedūru saistībā ar Vācijas tiesību aktiem par atvieglojumiem pirms 2014. gada EEG. Šajā prasībā, no kuras tā vēlāk nolēma atteikties (2015. gada 8. jūnija rīkojums, Vācija/Komisija, T‑134/14, EU:T:2015:392), Vācijas Federatīvā Republika varēja apstrīdēt Komisijas sākotnējo novērtējumu attiecībā uz atvieglojumiem, kurus tā bija plānojusi piešķirt, jo šis novērtējums, pēc pašu prasītāju domām, esot identisks tam, kas izriet no apstrīdējām pamatnostādnēm.

36

Šajos apstākļos tas, ka Vācijas iestādes bija paziņojušas, ka tās pielāgošot savus tiesību aktus par atvieglojumiem tā, lai tos padarītu saderīgus ar apstrīdētajām pamatnostādnēm, pirms to pieņemšanas, pieņemot to par pierādītu, nenozīmē, ka šīs pamatnostādnes pārstāvētos uzņēmumus ir skārušas tieši.

37

Katrā ziņā situācija lietā ļoti atšķiras no tām, kuras bija iepriekš 21. punktā minētās judikatūras pamatā.

38

Tādējādi spriedumi Bock/Komisija, minēts 21. punktā (EU:C:1971:108), un Piraiki-Patraiki u.c./Komisija, minēts 21. punktā (EU:C:1985:18), attiecas uz prasībām atcelt divus lēmumus, ar kuriem Komisija konkrētām dalībvalstīm pēc to lūguma bija atļāvusi piemērot aizsargpasākumus konkrētu valstu izcelsmes izstrādājumiem. Tiesa ir uzskatījusi, ka, tā kā attiecīgās dalībvalstu iestādes bija norādījušas, ka tās piemēros prasītos aizsargpasākumus, uzņēmumus, kuriem tie bija jāpieredz, Komisijas atļauja skāra tieši.

39

Taču šajā lietā Vācijas Federatīvajai Republikai nav vajadzīga Komisijas atļauja, lai tā varētu pielāgot savus tiesību aktus par atvieglojumiem, lai tos padarītu saderīgus ar apstrīdētajām pamatnostādnēm vai lai paziņotu Komisijai par atvieglojumiem, kuri nav ar tām saderīgi, atšķirībā no dalībvalstīm, kuras skāra iepriekš 38. punktā minētie aizsargpasākumi, kuru noteikšanai par pienākumu bija vajadzīga Komisija atļauja. Iespējamos Vācijas Federatīvās Republikas nepiešķirto atvieglojumu saņēmējus apstrīdētās pamatnostādnes tātad neskar analoģiski veidam, kādā bija skarti uzņēmumi, kuriem bija jāpieredz attiecīgie aizsargpasākumi.

40

Runājot par spriedumiem Dreyfus/Komisija, minēts 21. punktā (EU:C:1998:193), un Glencore Grain/Komisija, minēts 19. punktā (EU:C:1998:196), tie attiecas uz prasībām atcelt attiecīgi Krievijas iestādēm un Ukrainas iestādēm adresētus lēmumus, kuros Komisija noraidīja konkrētu lauksaimniecības produktu par īpašām cenām piegādes finansēšanu. Taču, ņemot vērā kritisko ekonomisko un finansiālo situāciju, ar kuru saskārās Krievijas Federācija un Ukraina, kā arī to situācijas pasliktināšanos pārtikas un medicīnas jomā, samaksu par piegādēm bija iespējams veikt tikai ar Savienības finansējuma palīdzību, Tiesa uzskatīja par tīri teorētisku attiecīgo iestāžu iespēju īstenot piegādes līgumus atbilstoši cenu nosacījumiem, kurus Komisija apšaubīja, un tādējādi atteikties no minētās finansēšanas.

41

Šajā lietā nav nekāda pamata uzskatīt, ka Vācijas Federatīvā Republika atrodas tikpat kritiskā situācijā kā iepriekš 40. punktā minētās valstis, kurā tai būtu tikai tīri teorētiska iespēja neievērot apstrīdētās pamatnostādnes, piemēram, paziņojot Komisijai par atvieglojumiem, kas nav ar tām saderīgi.

42

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, pirmkārt, ka pretēji prasītāju apgalvotajam Vācijas Federatīvajai Republikai ne juridiski, ne faktiski nebija pienākuma pielāgot savus tiesību aktus par atvieglojumiem, lai tos padarītu saderīgus ar apstrīdētajām pamatnostādnēm, un, otrkārt, ka piena nozares neiekļaušana III pielikumā tieši neskar pārstāvēto uzņēmumu tiesisko situāciju.

43

Ciktāl apstrīdētās pamatnostādnes tieši neskar pārstāvētos uzņēmumus, nav jāpārbauda, vai tās tos skar individuāli, nedz to, vai minētās pamatnostādnes ir reglamentējošs akts, kuram nav nepieciešami īstenošanas pasākumi, lai izspriestu, ka tie nevar lūgt to atcelšanu.

44

No tā izriet, ka prasītājas nav nevienā no situācijām, kas saskaņā ar iepriekš 14. punktā izklāstīto judikatūru ļauj apvienību vai grupu celto prasību atzīt par pieņemamu.

45

Tādējādi prasība ir jānoraida kā nepieņemama.

46

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka tās atlīdzina tiesāšanās izdevumus saskaņā Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

izdod rīkojumu:

Luksemburgā, 2015. gada 23. novembrī