1

2006. gada 3. maijā Eiropas Kopienu Komisija pieņēma Lēmumu C(2006) 1766, galīgā redakcija, par [EKL] 81. pantā un EEZ līguma 53. pantā paredzētās procedūras piemērošanu Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals Holding AB, Eka Chemicals AB, Degussa AG, Edison SpA, FMC Corporation, FMC Foret SA, Kemira OYJ, L’Air Liquide SA, Chemoxal SA, Snia SpA, Caffaro Srl, Solvay SA/NV, Solvay Solexis SpA, Total SA, Elf Aquitaine SA un Arkema SA (Lieta COMP/38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts) (turpmāk tekstā – “ŪPP lēmums”).

2

ŪPP lēmumā Komisija tostarp konstatēja, ka prasītāja Degussa AG, kas kļuvusi par Evonik Degussa GmbH, ir piedalījusies EKL 81 panta pārkāpumā Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) teritorijā ar sešpadsmit citām sabiedrībām, kas darbojas ūdeņraža peroksīda un perborāta nozarē. Tā kā prasītāja bija pirmā sabiedrība, kura 2002. gada decembrī uzsāka sakarus ar Komisiju, tad, piemērojot tās paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”), un tā kā tā šajā gadījumā pilnībā sadarbojās, sniedzot Komisijai visu tās rīcībā esošo informāciju par pārkāpumu, tai tika piešķirts pilnīgs atbrīvojums no naudas soda.

3

2007. gadā Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta (ĢD) (turpmāk tekstā – “DG COMP”) tīmekļa vietnē tika publicēta pirmā ŪPP lēmuma nekonfidenciālā versija.

4

Ar vēstuli, kura prasītājai tika nosūtīta 2011. gada 28. novembrī, Komisija to informēja par nolūku publicēt detalizētāku ŪPP lēmuma nekonfidenciālo versiju, kurā būtu ietverta visa minētajā lēmumā ietvertā informācija, izņemot konfidenciālo informāciju. Vienlaikus Komisija lūdza prasītājai norādīt to informāciju ŪPP lēmumā, kurai tā vēlas lūgt piemērot konfidencialitāti.

5

Uzskatot, ka šajā detalizētākajā nekonfidenciālajā versijā bija ietverta konfidenciāla informācija vai komercnoslēpumi, prasītāja paziņoja Komisijai ar vēstuli, kas datēta 2011. gada 23. decembrī, ka tā iebilst pret iecerēto publicēšanu. Savu iebildumu pamatojumam prasītāja it īpaši apgalvoja, ka minētajā nekonfidenciālajā versijā bija ietverta liela daļa informācijas, kuru tā bija nodevusi Komisijai saistībā ar iecietības programmu, kā arī vairāki tās sadarbības partneru vārdi, kā arī norādes par tās komercattiecībām. Prasītāja apgalvo, ka iecerētā publicēšana turklāt esot pretrunā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes principiem un ar to tiekot kaitēts Komisijas izmeklēšanas darbībām.

6

Ar 2012. gada 15. marta vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka tā piekrita izņemt no jaunās nekonfidenciālās versijas, kura bija paredzēta publicēšanai, visu informāciju, ar kuru var tieši vai netieši identificēt informācijas avotus, kas paziņota atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību, kā arī prasītājas sadarbības partneru vārdus. Turpretī Komisija uzskatīja, ka nebija pamata ievērot konfidencialitāti attiecībā uz pārējo informāciju, kurai prasītāja bija lūgusi piemērot konfidencialitāti.

7

Piemērojot iespēju, kas paredzēta Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmumā 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (OV L 275, 29. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem”), prasītāja vērsās pie uzklausīšanas amatpersonas, lai tā izslēgtu no publicējamās nekonfidenciālās versijas visu informāciju, kuru tā ir sniegusi atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību.

8

Ar 2012. gada 24. maija lēmumu C(2012) 3534, galīgā redakcija, uzklausīšanas amatpersona Komisijas vārdā noraidīja prasītājas iesniegtos lūgumus piemērot konfidencialitāti un līdz ar to tā atļāva informācijas publicēšanu, kuru prasītāja bija paziņojusi Komisijai, lai tai piemērotu Komisijas iecietības programmu.

9

Apstrīdētajā lēmumā uzklausīšanas amatpersona iesākumā uzsvēra savu darba uzdevumu robežas, atbilstoši kurām tai ir atļauts vienīgi pārbaudīt to, vai noteiktu informāciju var uzskatīt par konfidenciālu, nevis novērst apgalvotu pārkāpumu saistībā ar to, par ko prasītājai bija tiesiskā paļāvība pret Komisiju.

10

Tā turklāt norādīja, ka prasītāja ir iebildusi pret jaunas detalizētākas ŪPP lēmuma nekonfidenciālās versijas publicēšanu tādēļ vien, ka tajā bija ietverta informācija, kas sniegta atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību, un ka šādas informācijas paziņošana trešajām personām varētu tai radīt zaudējumus saistībā ar valsts tiesās celtām prasībām par zaudējumu atlīdzību un procentiem. Uzklausīšanas amatpersona apgalvoja, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lai izlemtu publicēt vairāk nekā galveno no tās lēmumu [satura]. Turklāt atsauces uz administratīvajā lietā ietvertajiem dokumentiem pašas par sevi neesot komercnoslēpumi vai cita veida konfidenciāla informācija.

11

Uzklausīšanas amatpersona apgalvoja, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tās Komisijai paziņotās informācijas, lai piemērotu iecietības programmu, publicēšana varēja tai nodarīt ievērojamus zaudējumus. Uzņēmuma, kuram Komisija ir piemērojusi naudas sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu, intereses, lai sabiedrībai netiktu izpausta detalizēta informācija par tai pārmesto pārkāpjošo rīcību, katrā ziņā nav pelnījušas nekāda veida speciālu aizsardzību. Uzklausīšanas amatpersona šajā ziņā atgādināja, ka prasības par zaudējumu atlīdzību ir neatņemama Eiropas Savienības politikas daļa konkurences jomā un līdz ar to prasītāja nevarēja atsaukties uz leģitīmām interesēm tikt pasargātai no tā, ka pret viņu ceļ šādas prasības viņas dalības kartelī dēļ, kas ir minēta ŪPP lēmumā.

12

Uzklausīšanas amatpersona turklāt uzskatīja, ka tai nebija kompetences atbildēt uz prasītājas argumentu, atbilstoši kuram informācijas, kuru prasītāja ir paziņojusi Komisijai saistībā ar iecietības programmu, izpaušana trešajām personām radītu kaitējumu šai programmai, jo šāds jautājums pārsniedz tās darba uzdevumu robežas. Šī amatpersona šajā ziņā atgādināja, ka saskaņā ar judikatūru vienīgi Komisijai ir jānovērtē, kādā mērā faktu un notikumu attīstības konteksts, kurā ietilpst inkriminētā rīcība, ir jādara zināms sabiedrībai, ciktāl tas nesatur konfidenciālu informāciju.

13

Visbeidzot uzklausīšanas amatpersona norādīja, ka, tā kā darba uzdevumi, kuri tai bija uzticēti, pamatojoties uz lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. pantu, bija ierobežoti ar novērtējuma izdarīšanu par to, kādā mērā informācija satur dienesta noslēpumu vai tai ir jāpiemēro konfidencialitāte uz cita pamata, tai nebija kompetences pieņemt lēmumu par prasītājas argumentu, atbilstoši kuram informācijai, kuru tā ir paziņojusi saistībā ar iecietības programmu, ir piemērota nepamatota nevienlīdzīga attieksme, salīdzinot ar citiem pārkāpuma dalībniekiem, par kuru ir noteikts sods ŪPP lēmumā, un tādējādi esot ticis pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

14

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2012. gada 2. augustā, prasītāja cēla šo prasību.

15

Ar 2012. gada 16. novembra rīkojumu Evonik Degussa/Komisija (T‑341/12 R) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nolēma, pirmkārt, atlikt apstrīdētā lēmuma izpildi un, otrkārt, noteica Komisijai pienākumu nepublicēt detalizētāku ŪPP lēmuma versiju, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, nekā versiju, kas ir publicēta DG COMP tīmekļa vietnē kopš 2007. gada.

16

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas trešajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

17

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, veicot Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, uzdeva Komisijai iesniegt vienu dokumentu. Šī iestāde iesniedza prasīto dokumentu noteiktajā termiņā.

18

Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2014. gada 9. aprīļa tiesas sēdē.

19

Prasītāja dienā, kurā notika tiesas sēde, iesniedza Komisijas vēstules, kas datēta 2014. gada 11. februārī, kopiju attiecībā uz šķīrējtiesas tiesvedību, kas atradās izskatīšanā Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēc trešās palātas priekšsēdētaja uzaicinājuma iepazīstināt ar saviem apsvērumiem par šo jauno pierādījumu nedēļas laikā pēc tiesas sēdes Komisija apstiprināja ar vēstuli, kas tika saņemta Vispārējās tiesas kancelejā 2014. gada 15. aprīlī, ka tā iebilst pret tās ņemšanu vērā šajā tiesvedībā tās novēlotās iesniegšanas dēļ.

20

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

21

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

22

Prasītāja savas prasības atbalstam būtībā izvirza piecus pamatus. No tiem pirmais ir par lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. panta pārkāpumu, tiesību uz labu pārvaldību un tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, otrais pamats ir par nepietiekamu pamatojumu, trešais pamats ir par dienesta noslēpuma, kas aizsargāts ar LESD 339. pantu un Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. pantu, kā arī informācijas, kuru ir iecerējusi publicēt Komisija, konfidenciālā rakstura pārkāpumu, ceturtais pamats ir par tiesiskās paļāvības, tiesiskās noteiktības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu un piektais pamats ir par galīguma principa, kas ietverts Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [LESD 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 28. panta 1. punktā, pārkāpumu, kā arī Komisijas paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, ievērojot [LESD 101.] un [LESD 102.] pantu, EEZ līguma 53., 54. un 57. pantu un Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 (OV 2005, C 325, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par piekļuvi lietas materiāliem”), pārkāpumu.

23

Šis pamats būtībā sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā prasītāja pārmet uzklausīšanas amatpersonai, ka tā nav izskatījusi pēc būtības argumentus par tiesiskās paļāvības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu, kurus prasītāja iesniedza šai amatpersonai, tāpat kā argumentu, ka Komisijas iecerētā publicēšana esot pretrunā Regulas Nr. 1/2003 28. panta 1. punktā minētajam principam, ka informāciju, kas savākta atbilstoši 17.–22. pantam, izmanto tikai nolūkā, kādā tā iegūta. Ierobežojot savu pārbaudi tikai attiecībā uz jautājumu par to, vai informācijas publicēšana, pret kuru iebilda prasītāja, bija konfidenciāla, uzklausīšanas amatpersona esot nepamatoti ierobežojusi pārbaudes apmēru, kuru tā varēja veikt atbilstoši lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. pantu.

24

Otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka uzklausīšanas amatpersona, nelemjot par atsevišķiem tās iesniegtajiem argumentiem, ir pieņēmusi lēmumu, pārkāpjot prasītājas tiesības uz labu pārvaldību, kuras ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā. Šāda atturēšanās no lemšanas esot kvalificējama arī kā prasītājas tiesību tikt lietderīgi uzklausītai administratīvajā procesā, kas ir paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, pārkāpums.

25

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

26

Attiecībā uz pirmo daļu iesākumā jānorāda, ka ar šo pirmo pamatu prasītāja būtībā pārmet uzklausīšanas amatpersonai, ka tā nav atbildējusi uz trīs atsevišķiem argumentiem, kurus tā izvirzīja šai amatpersonai, jo katrs no šiem argumentiem prasītājas ieskatā bija tāds, kas varēja būt šķērslis Komisijas iecerētajai pilnīgākās ŪPP lēmuma nekonfidenciālās versijas publicēšanai. Šie argumenti ir, pirmkārt, par Regulas Nr. 1/2003 28. panta 1. punktā ietverto galīguma principu, saskaņā ar kuru informāciju, kas savākta atbilstoši 17.–22. pantam, izmanto tikai nolūkā, kādā tā iegūta, otrkārt, par tiesiskās paļāvības pārraušanu, kāda bija prasītājai attiecībā uz faktu, ka strīdīgā informācija netikšot publicēta, un, treškārt, par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kas izriet no fakta, ka šīs publicēšanas sekas būtu tādas, ka prasītājai tiktu radīta nelabvēlīgāka situācija nekā pārējiem ŪPP lēmuma adresātiem, kuri nav sadarbojušies ar Komisiju, saistībā ar prasībām par zaudējumu atlīdzību, kuras attiecīgā gadījumā celtu tādā konkurences tiesību pārkāpumā cietušie, par kuru ir noteikts sods šajā lēmumā.

27

Saskaņā ar lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 1. panta 1. punktu konkurences tiesību procedūrās uzklausīšanas amatpersonu pilnvaras un pienākumi ir definēti minētajā lēmumā.

28

Lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. panta 1.–3. punktā ir noteikts šādi:

“1.   Ja Komisija plāno izpaust informāciju, kas var būt kāda uzņēmuma vai personas komercnoslēpums vai cita konfidenciāla informācija, [DG COMP] rakstiski tos informē par šo nodomu un tā iemesliem. Attiecīgi nosaka termiņu, kurā uzņēmums vai persona var rakstiski iesniegt komentārus.

2.   Ja attiecīgais uzņēmums vai persona iebilst pret informācijas izpaušanu, tie var nodot šo jautājumu uzklausīšanas amatpersonai. Ja uzklausīšanas amatpersona konstatē, ka informāciju var izpaust, jo tā nav komercnoslēpums vai cita konfidenciāla informācija vai tāpēc, ka pastāv prioritāras intereses, kuru dēļ tā ir jāizpauž, šo konstatējumu izklāsta argumentētā lēmumā, kuru paziņo attiecīgajam uzņēmumam vai personai. Lēmumā norāda termiņu, pēc kura informācija tiks izpausta. Minētais termiņš nevar būt īsāks par vienu nedēļu no paziņošanas datuma.

3.   Šā panta 1. un 2. punktu mutatis mutandis piemēro informācijas izpaušanai, to publicējot Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.”

29

Iesākumā attiecībā uz uzklausīšanas amatpersonai izteikto iebildumu, ka tā nav izskatījusi argumentu par galīguma principa pārkāpumu, ja vien var uzskatīt, ka prasītāja savā 2012. gada 10. aprīļa lūgumā šādu argumentu ir iesniegusi tieši uzklausīšanas amatpersonai, ir jāpiekrīt Komisijas viedoklim, ka apstrīdētajā lēmumā būtībā ir sniegta atbilde. Apstrīdētā lēmuma 19. punktā uzklausīšanas amatpersona norādīja, ka, ja vien ir ievērots dienesta noslēpums, Komisijai ir jānosaka tā informācija, kuru tā bija iecerējusi publicēt, kas pārsniedz būtisko lēmumu, kurus tā pieņēma saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, saturu. Apstrīdētā lēmuma 20. un 21. punktā uzklausīšanas amatpersona turklāt noraidīja prasītājas argumentu, ka bija izslēgts publicēt informāciju, kas ir paziņota Komisijai, lai tiktu piemērota tās iecietības programma.

30

Tādējādi neatkarīgi no šādas pieejas lietderības pārbaudes saistībā ar piekto pamatu no apstrīdētā lēmuma netieši, tomēr katrā ziņā izriet, ka informācijas publicēšana, kuru ir paziņojis uzņēmums, kurš lūdz tam piemērot iecietības programmu, lai gan šis uzņēmums ir izteicis iebildumus šajā ziņā, nav pretrunā Regulas Nr. 1/2003 28. panta 1. punktā ietvertajam principam, saskaņā ar kuru informāciju, kas savākta izmeklēšanā par konkurences tiesību normu pārkāpumu, izmanto tikai nolūkā, kādā tā iegūta.

31

Tālāk attiecībā uz argumentiem par to, ka uzklausīšanas amatpersona neesot atbildējusi uz iebildumiem par tiesiskās paļāvības pārraušanu, kāda bija prasītājai attiecībā uz faktu, ka strīdīgā informācija netikšot publicēta, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ir jānorāda, ka šie argumenti tik tiešām bija iekļauti tās lūgumā, kuru tā iesniedza uzklausīšanas amatpersonai 2012. gada 10. aprīlī.

32

Līdz ar to ir jānosaka, vai šī amatpersona apstrīdētā lēmuma 15. un 24. punktā ir pamatoti uzskatījusi, ka tai nebija kompetences lemt par šiem argumentiem, ievērojot tai uzticēto darba uzdevumu robežas saskaņā ar lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. pantu.

33

Šajā ziņā iesākumā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa ir lēmusi, ka, ja uzklausīšanas amatpersona pieņem lēmumu atbilstoši Komisijas 2001. gada 23. maija Lēmuma 2001/462/EK par uzklausīšanas amatpersonu darba uzdevumiem dažos tiesas procesos par konkurenci (OV L 162, 21. lpp.) 9. panta trešajai daļai, kas ir aizstāta ar lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. panta 3. punktu, tai ir ne tikai jāpārbauda, vai tās izskatīšanā nodotā lēmuma, ar kuru piemēro sodu par EKL 81. panta pārkāpumu, versija saturēja komercnoslēpumu vai citu konfidenciālu informāciju, kas ir līdzīgi aizsargājama, bet arī jāpārliecinās, vai šī versija neietver citu informāciju, kas nevar tikt publiski izpausta vai nu tādēļ, ka Kopienu tiesību noteikumi to aizsargā īpaši, vai arī tādēļ, ka tā attiecas uz informāciju, kas pēc savas būtības ietilpst dienesta noslēpumā (Vispārējās tiesas 2006. gada 30. maija spriedums lietā T-198/03 Bank Austria Creditanstalt/Komisija, Krājums, II-1429. lpp., 34. punkts, un 2007. gada 12. oktobra spriedums lietā T-474/04 Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, Krājums, II-4225. lpp., 66. punkts).

34

No šīs judikatūras turklāt izriet, ka šīs tiesību normas, ar kurām īpaši aizsargā noteiktu informāciju, ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) 4. pants, kurā ir paredzēti izņēmumi no tiesībām uz piekļuvi iestāžu dokumentiem, kas paredzētas šīs pēdējās minētās regulas 2. panta 1. punktā (iepriekš 33. punktā minētais spriedums Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, 64. punkts).

35

Tālāk ir jāuzsver, ka laikā, kad tika pasludināti iepriekš 33. punktā minētie spriedumi lietās Bank Austria Creditanstalt/Komisija un Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, Lēmuma 2001/462 9. pantā bija vienīgi atsauce uz tādu uzņēmumu komercnoslēpumu aizsardzību, par kuriem veic izmeklēšanu konkurences tiesību pārkāpumu jomā. Šī tiesību norma tādējādi šajā jautājumā bija atšķirīga no lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. panta, ar kuru tā tiek aizstāta, jo minētajā [8.] pantā ir atsauce gan uz uzņēmumu komercnoslēpumu, gan citu konfidenciālu informāciju.

36

Kā jau tika uzsvērts iepriekš 33. punktā, Vispārējā tiesa tomēr Lēmuma 2001/462 9. panta 3. punktam ar judikatūru, kas minēta iepriekš norādītajā punktā, piemēroja interpretāciju, kas bija plašāka par šīs normas tekstu, kura bija balstīta uz šī lēmuma konteksta un mērķu analīzi.

37

Tādējādi Vispārējā tiesa iesākumā norādīja, ka Lēmuma 2001/462 9. panta mērķis bija noteikt attiecībā uz procesuālajiem jautājumiem Kopienas tiesībās paredzēto aizsardzību informācijai, ar kuru ir iepazinusies Komisija saistībā ar procesiem par konkurences tiesību normu piemērošanu (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 28. punkts). Atgādinot šajā ziņā par informācijas aizsardzību, kura tās veida dēļ ir aizsargāta ar dienesta noslēpumu saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā Regula par Līguma [EKL 81.] un [EKL 82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 20. panta 2. punktu, Vispārējā tiesa norādīja, ka atbilstoši judikatūrai ar dienesta noslēpumu aizsargātās informācijas joma ir plašāka nekā uzņēmumu komercnoslēpumi (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 29. punkts).

38

Vispārējā tiesa tālāk norādīja, pirmkārt, ka Lēmuma 2001/462 9. panta pirmās divas daļas attiecās uz informācijas izpaušanu personām, uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, lai tās varētu īstenot savas tiesības tikt uzklausītām saistībā ar procesu par konkurences tiesību normu piemērošanu, un, otrkārt, ka šajās divās daļās paredzētā procedūra ir mutatis mutandis piemērojama vienīgi informācijas izpaušanai to publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī dēļ, kura ir paredzēta šīs tiesību normas trešajā daļā. Tam tostarp bija tādas sekas, ka tad, ja uzklausīšanas amatpersona pieņem lēmumu, pamatojoties uz Lēmuma 2001/462 9. panta trešo daļu, tai ir jāuzrauga dienesta noslēpuma ievērošana attiecībā uz informāciju, kurai nav vajadzīga tik īpaša aizsardzība kā tai, kas piešķirta komercnoslēpumiem un tostarp informācijai, ko var paziņot trešajām personām, kurām ir tiesības tikt uzklausītām savā lietā, bet kuras konfidenciālais raksturs nepieļauj izpaušanu sabiedrībai (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 31. punkts).

39

Vispārējā tiesa turklāt attaisnoja savu plašo Lēmuma 2001/462 9. panta interpretāciju, atsaucoties uz minēta lēmuma preambulas 9. apsvērumu, saskaņā ar kuru, “atklājot informāciju par fiziskām personām, īpaša uzmanība [bija] jāpievērš [..] Regulai Nr. 45/2001” (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 32. punkts).

40

Šādi secinājumi ir piemērojami arī attiecībā uz lēmumu par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem.

41

Tāpat kā Lēmuma 2001/462 9. panta, arī lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. panta mērķis ir noteikt attiecībā uz procesuālajiem jautājumiem Savienības tiesībās paredzēto aizsardzību informācijai, ar kuru ir iepazinusies Komisija saistībā ar procesiem par konkurences tiesību normu piemērošanu, kas tagad ir paredzēta Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punktā. Tādējādi minētajā 8. pantā ir paredzēta tāda pati nošķiršana kā tā, kura ir atgādināta iepriekš 38. punktā starp informācijas konfidencialitātes aizsardzību tām trešajām personām, kurām ir tiesības tikt uzklausītām saistībā ar konkurences tiesību normu piemērošanu, un plašāku aizsardzību, kura ir jāuzrauga, ja ir iecerēta publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Turklāt lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem preambulas 23. apsvērumā būtībā ir pārņemts Lēmuma 2001/462 preambulas 9. apsvēruma saturs, minot, ka uzklausīšanas amatpersonai tostarp ir jāņem vērā Regula Nr. 45/2001, ja tā izpauž informāciju, kas attiecas uz fiziskām personām.

42

Šajā lietā tomēr tiesiskās paļāvības un vienlīdzīgas attieksmes principi, uz kuriem atsaucas prasītāja savā lūgumā uzklausīšanas amatpersonai, nav tiesību normas, kuras speciāli aizsargā pret tādas informācijas izpaušanu sabiedrībai, kā tās, kuras tika paziņotas Komisijai, lai saņemtu tās iecietību.

43

Pretēji, piemēram, normām, kuras ir iekļautas Regulā Nr. 45/2001 attiecībā uz personas datu apstrādes aizsardzību, ko veic Savienības iestādes vai struktūras, vai Regulas Nr. 1049/2001 4. pantam attiecībā uz izņēmumiem no tiesībām uz piekļuvi dokumentiem, šādu principu priekšmets principā nav aizsargāt informācijas vai dokumentu konfidencialitāti. Tā kā šie principi tātad paši par sevi neattiecas uz Savienības tiesībās paredzēto tādas informācijas aizsardzību, ar kuru ir iepazinusies Komisija saistībā ar konkurences tiesību normu piemērošanu, tie pārsniedz uzklausīšanas amatpersonai uzticētos uzdevumus saskaņā ar lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. pantu.

44

No tā izriet, ka uzklausīšanas amatpersona šajā lietā ir pamatoti noraidījusi savu kompetenci atbildēt uz prasītājas izvirzītajiem iebildumiem par strīdīgo publicēšanu, kuri bija pamatoti uz tiesiskās paļāvības un vienlīdzīgas attieksmes principiem.

45

Turklāt attiecībā uz iebildumu par to, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo neviens no Komisijas dienestiem nav izskatījis prasītājas principiālos iebildumus pret ŪPP lēmuma detalizētākās nekonfidenciālās versijas publicēšanu, kurus prasītāja iesniedza pirmā pamata atbalstam, arī tas nav apmierināms.

46

Šis iebildums, kā to pamatoti apgalvo Komisija, ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu par to, Komisija vispārīgā veidā neesot ieņēmusi nostāju par šo jautājumu.

47

Tādējādi vēstulē, kuru DG COMP2011. gada 28. novembrī nosūtīja prasītājai, Komisija norādīja, ka tā bija nolēmusi publicēt jaunu ŪPP lēmuma detalizētāku nekonfidenciālu versiju pārskatāmības iemeslu labad.

48

Turklāt no DG COMP2012. gada 15. martā nosūtītās vēstules prasītājai izriet, ka saistībā ar principiālo iebildumu pret publicēšanu Komisija uzskatīja, ka tai tostarp ir jālīdzsvaro tās izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzība, kura ir minēta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētajā izņēmumā no pārskatāmības principa, ar lietas dalībnieku leģitīmajām interesēm. Komisija turklāt norādīja, ka tādam dokumentam kā uzņēmuma izdarītam paziņojumam nevar piemērot aizsardzību tikai tādēļ vien, ka tas ir ticis paziņots saistībā ar lūgumu piemērot iecietību, un ka iecerētā publicēšana neapdraudēja tās izmeklēšanas darbību mērķus. Tā turklāt uzsvēra, ka šajā lietā bija jāņem vērā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punkts, saskaņā ar kuru izņēmumi no piekļuves dokumentiem, kuri ir minēti pirmajos trijos šī panta punktos, bija piemērojami vienīgi laikposmā, kurā tajā paredzētā aizsardzība bija attaisnota, ievērojot dokumenta saturu. Komisija no tā izdarīja secinājumu, ka ar strīdīgo publicēšanu netiktu radīts prasītājas tiesiskās paļāvības pārrāvums.

49

Tātad pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija ir izskatījusi principiālos iebildumus, kurus prasītāja izteica par strīdīgo publicēšanu.

50

Visbeidzot, ņemot vērā iepriekš 30., 44. un 49. punktā izdarītos konstatējumus, ir jānoraida kā nepamatota šī pamata otrā daļa, ar kuru prasītāja apgalvo, ka uzklausīšanas amatpersonas atteikuma atbildēt uz noteiktiem tās iebildumiem par strīdīgo publicēšanu sekas esot tās tiesību uz labu pārvaldību pārkāpums, kas garantētas Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā, kā arī tās tiesību tikt lietderīgi uzklausītai administratīvajā procesā, kas ir minētas Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā.

51

No tā izriet, ka pirmais pamats nav pamatots un ir noraidāms.

52

Prasītāja pārmet uzklausīšanas amatpersonai, ka tā nav pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu, pirmkārt, pārkāpjot LESD 296. pantu un Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktu un, otrkārt, lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. panta 2. punktu. Tādējādi apstrīdētajā lēmumā neesot izklāstīts, kas vairāk nekā piecus gadus pēc pirmās ŪPP lēmuma nekonfidenciālās versijas publicēšanas attaisno šī lēmuma nekonfidenciālas detalizētākas versijas publicēšanu. Lai arī prasītāja atzīst, ka Komisija vēstulē, kuru tā tai nosūtīja 2011. gada 28. novembrī, ir atsaukusies uz pārskatāmības motīviem, šī vienīgā atsauce tomēr neļaujot saprast iemeslus, kuri Komisijai ir likuši uzskatīt, ka pirmā nekonfidenciālā versija, kas tika publicēta 2007. gadā Komisijas tīmekļa vietnē, neatbilst vai vairs neatbilst šai prasībai. Īpašs pamatojums par šo jautājumu pašā apstrīdētajā lēmumā esot vēl jo vairāk nepieciešams, jo Komisijas lēmums publicēt ŪPP lēmuma nekonfidenciālu detalizētāku versiju bija atkāpe no iepriekšējās administratīvās prakses.

53

Komisija apgalvo, ka apstrīdētais lēmums, to aplūkojot saistībā ar tā kontekstu, ir pietiekami pamatots šajā ziņā.

54

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma pamatot individuālu lēmumu mērķis ir ļaut Savienības tiesai pārbaudīt lēmuma likumību un sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi par to, vai lēmums ir pamatots vai arī tam ir trūkumi, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību; šī pienākuma apjoms tomēr ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta būtības un tā pieņemšanas apstākļiem (Tiesas 1983. gada 9. decembra spriedums lietā 322/81 Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 14. punkts; Vispārējās tiesas 1996. gada 11. decembra spriedums lietā T-49/95 Van Megen Sports/Komisija, Recueil, II-1799. lpp., 51. punkts).

55

Tādējādi, lai arī saskaņā ar LESD 296. pantu Komisijai ir pienākums minēt faktiskos un tiesiskos apstākļus, no kuriem ir atkarīgs lēmuma juridiskais pamatojums, un apsvērumus, kas tai likuši pieņemt šo lēmumu, netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ciktāl jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst šajā tiesību normā paredzētajām prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas reglamentē attiecīgo jomu (skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I-1719. lpp., 63. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējās tiesas 2012. gada 26. oktobra spriedumu lietā T‑53/12 CF Sharp Shipping Agencies/Padome, 37. punkts). It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to noteiktā pasākuma apjomu (Vispārējās tiesas 2011. gada 15. aprīļa spriedums lietā T-465/08 Čehijas Republika/Komisija, Krājums, II-1941. lpp., 163. punkts).

56

Šis pienākums norādīt pamatojumu tiek īstenots ar lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. panta 2. punktu, to lasot kopsakarā ar šīs tiesību normas 3. punktu, attiecībā uz lēmumiem, kuri ir jāpieņem uzklausīšanas amatpersonai par lūgumiem piemērot konfidencialitāti noteiktai informācijai saistībā ar procesiem par konkurences tiesību normu piemērošanu.

57

Šajā lietā gan no prasītājas 2011. gada 23. decembra vēstules, kas tika nosūtīta DG COMP, kā arī no vēstules, kuru tā 2012. gada 10. aprīlī nosūtīja uzklausīšanas amatpersonai, izriet, ka prasītāja ir apgalvojusi, ka jauna ŪPP lēmuma publicēšana administratīvā procesa laikā, kurā ir ietverta informācija, kuru tā brīvprātīgi ir paziņojusi, lai saņemtu 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanu, pārkāpjot to, uz ko prasītāja varēja tiesiski paļauties, un turklāt to neattaisnojot nekāda veida sevišķas sabiedrības intereses. Turklāt no šīm pašām vēstulēm izriet, ka prasītāja ir apgalvojusi, ka šāda publicēšana būtu atkāpe no iepriekšējās Komisijas administratīvās prakses, kura bija tāda, ka trešajām personām netiek izpausta informācija, kuru tai ir paziņojuši uzņēmumi saistībā ar iecietības programmu.

58

Par šo jautājumu ir jānorāda, ka, ja uzklausīšanas amatpersona nav konkrēti atbildējusi pēc būtības uz katru no šiem argumentiem, tas bija tādēļ – kā būtībā izriet no pirmā pamata izvērtēšanas –, lai ievērotu darba uzdevumu, kas tai uzticēti atbilstoši lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. pantam, robežas.

59

Tomēr, kā jau ir ticis uzsvērts iepriekš 49. punktā, apstrīdētais lēmums ir pieņemts tāda administratīvā procesa noslēgumā, kura laikā Komisijai bija jāatbild uz prasītājas izvirzītajiem principiālajiem iebildumiem pret iecerēto publicēšanu, kuri pārsniedza uzklausīšanas amatpersonas kompetenču robežas.

60

Šādos apstākļos, lai garantētu prasītājas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, apstrīdētais lēmums ir jāapskata tajā kontekstā, kas izraisīja šī lēmuma pieņemšanu, un tātad jāuzskata, ka minētajā lēmumā netieši, bet katrā ziņā ir ietvertas Komisijas ieņemtās nostājas par iecerēto publicēšanu, kuras ir izpaustas ar DG COMP starpniecību, ciktāl tās ir par aspektiem, kuri neietilpst uzklausīšanas amatpersonas darba uzdevumos.

61

Apstrīdētais lēmums, to šādi aplūkojot, ļauj prasītājai saprast faktiskos un tiesiskos apstākļus, no kuriem ir atkarīgs lēmuma juridiskais pamatojums.

62

Līdz ar to, pirmkārt, kā jau ir ticis uzsvērts iepriekš 47. punktā, Komisija vēstulē, kuru tās DG COMP2011. gada 28. novembrī nosūtīja prasītājai, attaisnoja savu ieceri publicēt jaunu detalizētāku, nekonfidenciālu ŪPP lēmuma versiju ar atsauci uz pārskatāmības mērķi.

63

Otrkārt, ja ir patiesi, ka uzklausīšanas amatpersona noraidīja savu kompetenci, lai pārbaudītu iespējamu pārkāpumu saistībā ar to, uz ko prasītāja varēja tiesiski paļauties, pamatojoties ar to, ka šāda pārbaude būtu pārsniegusi tās darba uzdevumu robežas, kuras tai izriet no lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. panta, Komisija prasītājai 2012. gada 15. martā nosūtītajā vēstulē tomēr ir tieši atbildējusi uz tās argumentu, atbilstoši kuram strīdīgā publicēšana ir pretrunā tam, uz ko tā var tiesiski paļauties.

64

Kā jau ir uzsvērts iepriekš 48. punktā, no minētās vēstules tik tiešām būtībā izriet, ka saistībā ar analīzi par principiālajiem iebildumiem pret strīdīgo publicēšanu Komisija uzskatīja, ka tai tostarp ir jālīdzsvaro tās izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzība, kura ir minēta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētajā izņēmumā no pārskatāmības principa, ar lietas dalībnieku leģitīmajām interesēm. Komisija turklāt norādīja, ka dokumentam nevar piemērot aizsardzību tikai tādēļ vien, ka tas ir ticis paziņots saistībā ar lūgumu piemērot iecietību, un ka iecerētā publicēšana neapdraudēja tās izmeklēšanas darbību mērķus. Tā turklāt uzsvēra, ka šajā lietā bija jāņem vērā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punkts, saskaņā ar kuru izņēmumi no piekļuves dokumentiem, kuri ir minēti pirmajos trijos šī panta punktos, bija piemērojami vienīgi laikposmā, kurā tajā paredzētā aizsardzība bija attaisnota, ievērojot dokumenta saturu. Komisija no tā izdarīja secinājumu, ka ar strīdīgo publicēšanu netika radīts prasītājas tiesiskās paļāvības pārrāvums.

65

Treškārt, apstrīdētajā lēmumā ir minēti vairāki apstākļi par labu tam, lai noraidītu prasītājas iesniegto lūgumu piemērot konfidencialitāti. Uzklausīšanas amatpersona tajā iesākumā uzsvēra, ka atsauces uz dokumentiem, kuri ir ietverti administratīvajā lietā, paši par sevi nav kvalificējami kā komercnoslēpums vai citāda rakstura konfidenciāla informācija. Lūgumu piemērot konfidencialitāti noraidījums tālāk tika attaisnots, pirmkārt, ar plašo novērtējuma brīvību, kāda bija Komisijai, lai publicētu vairāk nekā būtiskāko no tajos lēmumos ietvertā, kurus tā ir pieņēmusi, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, otrkārt, ar apstākli, ka prasītāja nav pierādījusi, ka informācijas publicēšana, kuru tā ir paziņojusi Komisijai saistībā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību, rada risku, ka tai tiks nodarīts būtisks kaitējums, un, treškārt, ar faktu, ka, pat ja pieņemtu, ka šāds risks būtu pierādīts, no judikatūras izrietēja, ka prasītājas interese, lai detalizētas ziņas par tās dalību pārkāpumā nebūtu paziņotas sabiedrībai, nav tādas, kas ir pelnījušas aizsardzību. Uzklausīšanas amatpersona piebilda, ka minētā judikatūra šajā lietā bija piemērojama pēc analoģijas, jo, lai gan ŪPP lēmumā prasītājai nebija piespriests naudas sods, tajā bija konstatēta tās dalība vienotā un turpinātā EKL 81. panta, kā arī EEZ 53. panta pārkāpumā, par kuru bija pieņemts minētais lēmums.

66

Visbeidzot, iepriekšējā punktā izdarītie secinājumi liek arī noraidīt prasītājas argumentu par to, ka apstrīdētajā lēmumā neesot izklāstīti iemesli, kuri attaisno atkāpi no Komisijas iepriekšējās administratīvās prakses. Ja pieņemtu, ka ir pierādīts, ka pastāvēja iepriekšējā administratīvā prakse, uz kuru atsaucas prasītāja un kura tiek apskatīta saistībā ar ceturto pamatu, apstrīdētā lēmuma aplūkošana tā pieņemšanas kontekstā sniedz pietiekami daudz faktu, kuri prasītājai ļauj saprast iemeslus, kuru dēļ Komisija šajā lietā ir atkāpusies no šīs prakses.

67

Tātad prasītājai nevar piekrist par viņas apgalvojumu, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots, un otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

68

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā uzklausīšanas amatpersona ir pārkāpusi Komisijai tās veiktās izmeklēšanas laikā brīvprātīgi nodotās informācijas konfidenciālo raksturu. Šī iemesla dēļ ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts gan LESD 339. pants, gan arī ECPAK 8. pants.

69

Prasītāja apgalvo, ka šāds konfidenciāls raksturs izrietot vispirms no apstākļa, ka šīs informācijas avots ir viņas pašas vai citu uzņēmumu paziņojumi, kas izdarīti atbilstoši programmai par iecietību, pat dokumenti, kas ir brīvprātīgi nodoti Komisijai izmeklēšanās laikā. Šāda informācija attiecoties uz prasītājas privātajām darbībām, kuras aizsargā ECPAK 8. panta 1. punkts pilnīgi neatkarīgi no to satura. Turklāt no Tiesas 1985. gada 7. novembra sprieduma lietā 145/83 Adams/Komisija (Recueil, 3539. lpp.) izrietot, ka Komisijai ir jāpiemēro brīvprātīgi paziņotajai informācijai un dokumentiem īpaša aizsardzība, ar nosacījumu, ka tā tos neizpauž.

70

Prasītāja tālāk apgalvo, ka informācija, kurai tā lūdz piemērot konfidencialitāti, attiecas uz dienesta noslēpumu, kas ir aizsargāts ar LESD 339. pantu, kā arī Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktu, jo šī informācija atbilst trīs kritērijiem, kuri šajā ziņā ir identificēti iepriekš 33. punktā minētajā spriedumā lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija. Tādējādi šī informācija esot zināma tikai ierobežotam personu skaitam, tās izpaušanas varētu radīt prasītajai būtisku kaitējumu un šīs informācijas neizpaušana esot objektīvs pienākums, pat ņemot vērā pretējas intereses, kuras runā par labu šīs informācijas izpaušanai.

71

Prasītāja šajā ziņā norāda, ka informācija, kuru ir iecerēts publicēt šajā lietā un kura nebija ietverta pagaidu ŪPP lēmuma nekonfidenciālajā versijā, kas tika publicēta 2007. gadā, detalizēti atklāj ziņas ne tikai par pret konkurenci vērstiem nolīgumiem un apmaiņu ar informāciju, kas minēta ŪPP lēmumā, bet arī veidu, kā prasītāja tajos ir piedalījusies. Šo informāciju papildinot daudzi citāti, kas ņemti no pretendentu uz iecietības programmu iesniegtajiem dokumentiem, kā arī no Komisijas sniegtajiem interpretācijas skaidrojumiem. Šāda publicēšana esot pielīdzināma tiešai prasītājas un citu uzņēmumu, kas ir ŪPP lēmuma adresāti un kas ir izdarījuši savus paziņojumus saistībā ar iecietības programmu, paziņojumu publicēšanai, kura ir tāda, kas var nodarīt būtisku kaitējumu prasītājas reputācijai un ietekmēt tās pozīciju tirgū. Prasītāja piebilst, ka iecerētā publicēšana tai nodarītu būtiskāku kaitējumu nekā to, kas nodarīts citiem uzņēmumiem, kuri ir piedalījušies pārkāpumā, par ko ir noteikts sods ŪPP lēmumā, jo, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda, tai nebija citas izvēles kā pilnībā atzīt savu dalību pārkāpumā un sniegt savu ieguldījumu, cik vien lielā apmērā iespējams, lai Komisija varētu noskaidrot faktus.

72

No judikatūras turklāt izrietot, ka informācija par sabiedrību darījumu attiecībām, to preču cenām, cenu struktūru, tirgus daļām vai līdzīgiem faktiem, kā, piemēram, informācija, kuru ir iecerēts publicēt šajā lietā, ietilpst minēto sabiedrību komercinteresēs, kuras ir pelnījušas aizsardzību, pat ja tā attiecas uz darbībām, kuras ir atzītas par prettiesiskām. Iecerētā publicēšana turklāt radītu paaugstinātu risku prasītājai, ka tai tiks piespriests maksāt zaudējumu atlīdzību saistībā ar tiesvedībām, kas tiks uzsāktas valstu tiesās. Prasītāja tiesas sēdē uzsvēra, ka tā bija jāizsargā no šādām prasībām par atbildības konstatēšanu.

73

Prasītāja turklāt apgalvo, ka tas, ka uzklausīšanas amatpersona ir noraidījusi tās lūgumus piemērot konfidencialitāti, ir pretrunā vispārējai prezumpcijai par prettiesiskumu, kāda ir tās informācijas publicēšanai, kuras avots ir uzņēmumu paziņojumi atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību, kā arī dokumentiem, kurus šie uzņēmumi ir labprātīgi paziņojuši Komisijai. Būtu jāizvairās, lai ar publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī netiktu atņemta to strikto normu būtība, ar kurām regulē informācijas apstrādi, kuru saņem Komisija saistībā ar procesiem aizliegto vienošanos jomā, it īpaši normas, kas izriet no 2002. gada paziņojuma par sadarbību. Tāpat prasītāja tiesas sēdē uzsvēra, ka Komisija ar publicēšanu nevar atņemt iedarbību aizsardzībai pret izpaušanu, kas noteikta veida informācijai ir piešķirta ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu.

74

Prasītāja turklāt norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav konstatētas nekādas sevišķas sabiedrības intereses, kuras attaisno iecerēto publicēšanu, lai gan strīdīgajai informācijai ir konfidenciāls raksturs. Tā kā sabiedrība jau ir pietiekami informēta ar nekonfidenciālās versijas publicēšanu 2007. gadā, katrā ziņā šajā lietā nepastāv šādas sabiedrības intereses. Attiecībā uz iespējamām pārkāpumā, par kuru ir piemērots sods ŪPP lēmumā, cietušo personu interesēm, lai tiktu publicēta detalizētāka minētā lēmuma versija, tās esot tīri privātas intereses. Tiesas sēdē prasītāja par šo pēdējo punktu piebilda, ka apstrīdētajā lēmumā katrā ziņā nav paskaidrots, kādēļ iecerētā publicēšana būtu nepieciešama, lai aizsargātu no ŪPP lēmumā minētā karteļa cietušo personu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.

75

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

76

Šajā pamatā būtībā ir ietvertas trīs daļas, pirmā ir par prasītājas komercnoslēpuma vai vismaz komerciāla rakstura informācijas, kura attiecas uz prasītāju, konfidencialitātes pārkāpumu, otrā daļa ir par Komisijai paziņotās informācijas saistībā ar iecietības programmu konfidencialitātes pārkāpumu un trešā daļa ir par tiesību uz privātās dzīves aizsardzību pārkāpumu.

77

Šajā ziņā Vispārējā tiesa iesākumā norāda, ka argumenti par tiesiskās paļāvības pārkāpumu, kura, kā apgalvots, prasītājai radās no 2002. gada paziņojuma par sadarbību, kā arī no Komisijas iepriekšējās prakses, kuri ir izvirzīti trešā pamata atbalstam, būtībā sakrīt ar daļu no argumentācijas, kas ir izklāstīta ceturtajā pamatā. Šie argumenti tātad tiks aplūkoti saistībā ar to.

78

Tālāk ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 339. pantu Savienības iestāžu locekļi, Savienības komiteju locekļi, Savienības ierēdņi un darbinieki arī pēc to amatu atstāšanas nedrīkst izpaust informāciju, uz ko tās rakstura dēļ attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumus, it īpaši informāciju par uzņēmumiem, to darījumu attiecībām un to ražošanas izmaksām.

79

Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 28. panta 1. punktu informācija, ko ir savākusi Komisija izmeklēšanas laikā, kuru tā veic saskaņā ar minēto regulu atbilstoši tās 17.–22. pantam, var tikt izmantota – neskarot šīs pašas regulas 12. un 15. pantu – tikai nolūkā, kādā tā iegūta. Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punktā, ar kuru tiek papildināta LESD 339. pantā noteiktā norma attiecībā uz šīs regulas piemērošanas jomu, tostarp ir precizēts, ka, neskarot sadarbību starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm, kā arī iespēju atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem adresātiem iepazīties ar izmeklēšanas materiāliem, Komisija un minētās iestādes, to ierēdņi, darbinieki un citas personas, kas strādā šo iestāžu uzraudzībā, kā arī citu dalībvalstu iestāžu darbinieki un ierēdņi neatklāj informāciju, ko tie ieguvuši vai iemainījuši atbilstoši šai regulai un kas ir tāda veida, uz kuru attiecas dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums.

80

Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 30. panta 1. punktu Komisija tostarp publicē lēmumus, ar kuriem tā piemēro naudas sodus uzņēmumiem vai uzņēmumu grupām, kurās tā uzskata par atbildīgām Savienības tiesību pārkāpumā aizliegto vienošanos jomā. Atbilstoši šīs regulas 30. panta 2. punktam šādā publikācijā ir minēti ieinteresēto pušu nosaukumi un būtiskākais no lēmuma satura, tostarp uzliktie sodi, tomēr tajā jāņem vērā uzņēmumu leģitīmās intereses, lai netiktu izpausts to komercnoslēpums.

81

Visbeidzot Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 16. panta 1. punktā būtībā ir paredzēts, ka Komisijai ir pienākums nepadarīt pieejamu un nepaziņot informāciju, tostarp dokumentus, kuri ir ietverti izmeklēšanas lietas materiālos, ciktāl tie satur komercnoslēpumu vai citu jebkuras personas konfidenciālu informāciju.

82

Šajā lietā prasītāja neapstrīd savu dalību aizliegtās vienošanās darbībā, uz ko attiecas ŪPP lēmums. Turpretī tā apgalvo, pirmkārt, ka strīdīgās informācijas konfidencialitāte izriet tikai no fakta, ka tā ir brīvprātīgi paziņota Komisijai saistībā ar iecietības programmu, un ka līdz ar to iecerētā publicēšana tādējādi var traucēt Komisijas izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību.

83

Otrkārt, tā vispirms atsaucas uz faktu, ka Komisijas iecerētā detalizētākas ŪPP lēmuma nekonfidenciālās versijas publicēšana radot nepamatotu kaitējumu tās komercinteresēm Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma izpratnē, ciktāl minētajā versijā ir ietverta informācija par tās praktizētajiem cenu līmeņiem, iecerētajiem cenu paaugstinājumiem, tās lomu starp konkurentiem notikušajās sanāksmēs, vietām, kurās notika šādas sanāksmes, un to datumiem, personām, kas tajās piedalījās, un šo sanāksmju saturu. Kā apgalvo prasītāja, iecerētā publicēšana tādējādi radot būtisku kaitējumu tās reputācijai un palielinot risku, ka ar ŪPP lēmumu sodītajā pārkāpumā cietušās personas pret viņu cels prasības par zaudējumu atlīdzību vai ka pārējie uzņēmumi, kuri ir piedalījušies minētajā pārkāpumā, pret viņu cels regresa prasības. Tā tālāk apgalvo, ka strīdīgā informācija katrā ziņā ir kvalificējama kā komercnoslēpums vai vismaz kā konfidenciāla komercinformācija, kuras publicēšana ir izslēgta saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punktu un 30. panta 2. punktu. Tālāk tā turklāt apgalvo, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētā tiesvedības aizsardzība ir šķērslis strīdīgajai publicēšanai, ciktāl tās sekas būtu pušu procesuālo tiesību vienlīdzības pārkāpums valstu tiesās celtās civilprasībās, tādējādi pārkāpjot objektivitātes principu, kas ietverts Pamattiesību hartas 41. pantā. Visbeidzot strīdīgās informācijas konfidencialitāte izrietot no fakta, ka šī Komisijai brīvprātīgi sniegtā informācija izmeklēšanas laikā attiecas uz prasītājas privāto darbību, kura līdz ar to ir aizsargāta ar ECPAK 8. panta 1. punktu.

84

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nav ne slepena, ne konfidenciāla informācija, kura tāda ir bijusi, bet ir piecus vai vairāk gadus veca un tādēļ ir uzskatāma par novecojušu, ja vien izņēmuma kārtā prasītājs nepierāda, ka, lai gan šī informācija ir novecojusi, tā vēl joprojām ietver nozīmīgus elementus par tās vai trešās personas tirgus pozīciju (Vispārējās tiesas 1990. gada 15. novembra rīkojums apvienotajās lietās no T‑1/89 līdz T‑4/89 un no T-6/89 līdz T-15/89 Rhône-Poulenc u.c./Komisija, Recueil, II-637. lpp., 23. punkts; skat. Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2005. gada 22. februāra rīkojumu lietā T-383/03 Hynix Semiconductor/Padome, Krājums, II-621. lpp., 60. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2012. gada 8. maija rīkojumu lietā T‑108/07 Diamanthandel A. Spira/Komisija, 65. punkts, un 2012. gada 10. maija rīkojumu lietā T‑354/08 Diamanthandel A. Spira/Komisija, 47. punkts).

85

Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka visa strīdīgā informācija ir vairāk nekā piecus gadus veca, vairums no šīs informācijas ir pat vairāk nekā desmit gadus veca. Jākonstatē, ka prasītāja nav izvirzījusi nekāda veida īpašus argumentus, lai pierādītu, ka, lai gan minētā informācija ir novecojusi, tā joprojām ietver nozīmīgus elementus par tās vai trešās personas tirgus pozīciju. Tādējādi prasītāja ir vienīgi apgalvojusi, ka lielā daļā no ŪPP lēmuma, kuru Komisija bija iecerējusi publicēt, fragmentiem, kuros vienlaikus ir aprakstīti pārkāpumu veidojošie elementi, bija ietverta informācija par prasītājas darījumu attiecībām un cenu politiku, ka komercnoslēpuma aizsardzība nebija izslēgta attiecībā uz informāciju par prettiesisku rīcību un, visbeidzot, ka komercnoslēpumam piemērojamā aizsardzība nevar tikt ierobežota uz laikposmu ar strikti noteiktu ilgumu.

86

No tā izriet, ka, pat ja pieņemtu, ka atsevišķu informāciju, kas ietverta ŪPP lēmumā, kura publicēšanu Komisija bija iecerējusi pirmoreiz, varētu noteiktā laikā kvalificēt kā komercnoslēpumu, to katrā ziņā ir jāuzskata par novecojušu, un ka turklāt nav pierādīts, kādēļ joprojām būtu attaisnojams tai izņēmuma kārtā piešķirt Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktā paredzēto aizsardzību.

87

Līdz ar to pirmā daļa nav pamatota un ir jānoraida.

88

Tā kā informācijas, kas ietilpst komercnoslēpumā, joma ietver vairāk nekā uzņēmumu komercnoslēpumu (šajā ziņā skat. iepriekš 69. punktā minēto spriedumu lietā Adams/Komisija, 34. punkts, un iepriekš 33. punktā minēto spriedumu lietā Austria Creditanstalt/Komisija, 29. punkts), ir jānosaka, neskarot analīzi par ceturtā pamata pamatotību, vai, kā to apgalvo prasītāja, informācija ir aizsargājama tādēļ vien, ka uzņēmums to ir brīvprātīgi paziņojis Komisijai ar mērķi, ka tam tiks piemērota iecietības programma.

89

Saskaņā ar LES 1. panta otro daļu Savienībā lēmumu pieņemšana notiek, stingri ievērojot atklātības principu. Šis princips ir atspoguļots LESD 15. pantā, kurš ar noteiktiem nosacījumiem nodrošina pilsoņu tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem. Atbilstoši šim principam un tādēļ, ka nav tiesību normu, kas tieši prasītu vai aizliegtu publicēšanu, iestāžu tiesības izpaust aktus, ko tās pieņēmušas, ir noteikums, kam pastāv izņēmumi, ciktāl Savienības tiesības, tostarp ar to tiesību normu palīdzību, kas nodrošina dienesta noslēpuma ievērošanu, aizliedz izpaust šos aktus vai noteiktu informāciju, ko tie ietver (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 69. punkts).

90

Ne LESD 339. pantā, ne Regulas Nr. 1/2003 28. pantā nav tieši norādīts, uz kādu informāciju, neskaitot komercnoslēpumu, attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu. No Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punkta nevar secināt, ka tā ir jebkura informācija, kas iegūta, piemērojot minēto regulu, izņemot to, kuras publicēšana atbilstoši tās 30. pantam ir obligāta. Tāpat kā LESD 339. pantā – arī Regulas Nr. 1/2003 28. pantā, ar kuru papildina un ievieš šo primāro tiesību normu uzņēmumiem piemērojamo konkurences noteikumu jomā, – ir aizliegts izpaust tikai to informāciju, kura pēc savas būtības ietilpst dienesta noslēpumā (skat. pēc analoģijas iepriekš 33. punktā minēto spriedumu lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 70. punkts).

91

Turklāt ir patiesi, ka saskaņā ar iepriekš 33. punkta minētā sprieduma lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija 75. punktu un iepriekš 33. punktā minētā sprieduma lietā Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija 64. punktu, ciktāl noteiktas informācijas konfidencialitāti aizsargā ar izņēmumu no tiesībām uz piekļuvi dokumentiem, kas ir noteikts Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, šāda aizsardzība ir atbilstoša, lai noteiktu, vai Komisija ir ievērojusi aizliegumu, kas tai ir noteikts ar Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punktu, izpaust informāciju, kura pēc savas būtības ietilpst dienesta noslēpumā.

92

Tomēr pēc šo spriedumu pasludināšanas Tiesa ir interpretējusi Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu tādējādi, ka iestādēm ir atļauts pamatoties uz vispārējiem pieņēmumiem, kuri ir piemērojami noteiktām dokumentu kategorijām, jo līdzīgi vispārēji apsvērumi var tikt izvirzīti pret lūgumiem izpaust informāciju par viena veida dokumentiem. Šī interpretācija ir obligāta, ja procesu reglamentējošajā regulējumā ir paredzēti vienlaikus arī strikti noteikumi par šādā procesā iegūtās vai konstatētās informācijas apstrādi (Tiesas 2012. gada 28. jūnija spriedums lietā C‑404/10 P Komisija/Éditions Odile Jacob, 108., 116. un 118. punkts). Tieši šāds gadījums ir Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkts un 28. pants un Regulas Nr. 773/2004 6., 8., 15. un 16. pants, kuros ierobežojošā veidā ir regulēta dokumentu izmantošana, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar LESD 101. panta piemērošanas procedūru (Tiesas 2014. gada 27. februāra spriedums lietā C‑365/12 P Komisija/EnBW Energie Baden-Württemberg, 86. punkts). Šādā kontekstā ņemt vērā Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu tādējādi, ka Komisijai ir aizliegts publicēt jebkuru informāciju, kurai tā varētu atteikt piekļuvi saskaņā ar šo pēdējo tiesību normu, atsaucoties uz vispārēju pieņēmumu, atņemtu iedarbību Regulas Nr. 1/2003 30. pantam. Šādai interpretācijai būtu tādas sekas, ka Komisijai tiktu atņemta iespēja publicēt pat būtiskāko no tās lēmuma satura, ciktāl tam katrā ziņā jāizriet no izmeklēšanas lietas materiālu elementiem. Otrkārt, tās sekas turklāt būtu tādas, ka tiktu pārnests pierādīšanas pienākums, kas konfidenciālas informācijas apstrādes jomā ir uzlikts tam, kurš lūdz veikt šādu apstrādi, jo viņam pietiktu atsaukties uz vispārējo pieņēmumu, uz kuru var atsaukties iestādes iepriekš aprakstītajos apstākļos, un faktiski likt Komisijai pierādīt, ka strīdīgā informācija var tikt iekļauta lēmuma publicētajā versijā.

93

Pretēji tam, ko būtībā apgalvo prasītāja, informācijas izpaušana par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu ar lēmuma, kurā par minēto pārkāpumu ir noteikts sods, publicēšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 30. pantu, principā nedrīkst tikt sajaukta ar trešo personu piekļuvi dokumentiem, kuri ir ietverti Komisijas izmeklēšanas lietas materiālos attiecībā uz šādu pārkāpumu. Tādējādi šajā lietā informācijas par pārkāpumu veidojošajiem elementiem, kuri nebija ietverti 2007. gadā publicētā ŪPP lēmuma nekonfidenciālajā versijā, publicēšanai, ja tā notiktu, nebūtu tādas sekas, ka trešajām personām tiktu paziņoti prasītājas lūgumi Komisijai piemērot iecietību, protokoli, kuros ir fiksētas prasītājas mutvārdu liecības, kuras tā ir devusi saistībā ar iecietības programmu, vai, iespējams, dokumenti, kurus tā brīvprātīgi ir nodevusi Komisijai izmeklēšanas laikā.

94

Atbilstoši šādiem principiem ir jāpārbauda trīs kumulatīvi nosacījumi, kuri ir jāizpilda, lai informāciju tās būtības dēļ varētu atzīt par komercnoslēpumu un tādējādi varētu saņemt aizsardzību pret tās izpaušanu sabiedrībai, proti, pirmkārt, ir vajadzīgs, lai šo informāciju zinātu tikai ierobežots personu skaits, otrkārt, tās izpaušana var izraisīt būtisku kaitējumu personai, kas to sniegusi, vai trešajai personai un, visbeidzot treškārt, ir nepieciešams, lai intereses, kurām informācijas izpaušana var nodarīt kaitējumu, būtu objektīvi aizsargājamas (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 71. punkts, un iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, 65. punkts).

95

Komisija apgalvo, ka šajā lietā nav izpildīts pirmais nosacījums, jo informācija, kuru izmeklēšanas laikā tai paziņoja prasītāja, bija ietverta lietas materiālos, kuriem pārējiem ŪPP lēmuma adresātiem bija piekļuve.

96

Šī argumentācija ir jānoraida. Šajā ziņā ir jānošķir aizsardzība, kas piešķirama informācijai, kura ietilpst komercnoslēpumā, attiecībā uz personām, uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, kam ir tiesības tikt uzklausītām konkurences noteikumu piemērošanas procesā, no aizsardzības, kas tādai informācijai piešķirama attiecībā uz sabiedrību kopumā (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 29. punkts; skat. arī pēc analoģijas Tiesas priekšsēdētāja vietnieka 2013. gada 10. septembra rīkojumu lietā C‑278/13 P(R) Komisija/Pilkington group, 56. un 57. punkts).

97

Tādējādi iestāžu ierēdņu un darbinieku pienākums neizpaust to rīcībā esošo informāciju, kuru aptver komercnoslēpums, kas ir noteikts LESD 339. pantā un ko uzņēmumiem piemērojamo konkurences noteikumu jomā īsteno ar Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punktu, ir mīkstināts attiecībā uz personām, kurām atbilstoši minētās regulas 27. panta 2. punktam ir tiesības tikt uzklausītām. Komisija var paziņot šādām personām noteiktu informāciju, kuru aptver dienesta noslēpums, ar nosacījumu, ka tas ir vajadzīgs pareizai izmeklēšanas norisei. Šādos apstākļos tomēr ir jāuzskata, ka šī informācija bija zināma tikai ierobežotam personu skaitam.

98

No tā izriet, ka Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktā paredzētās Komisijas izmeklēšanas skarto pušu tiesības piekļūt administratīvās lietas materiāliem neietekmē aizsardzību pret Komisijai izmeklēšanas laikā paziņotās informācijas, kuru aptver dienesta noslēpums, izpaušanu sabiedrībai kopumā.

99

Attiecībā uz otro nosacījumu Vispārējā tiesa konstatē, ka arī tas šajā lietā ir izpildīts.

100

Kā ir norādīts iepriekš 83. punktā, prasītāja apgalvo, ka iecerētā publicēšana tai radot būtisku kaitējumu nodarītā smagā aizskāruma tās reputācijai dēļ un palielinātā riska, ka šīs publicēšanas tai var būt nelabvēlīgs iznākums saistībā ar prasībām par zaudējumu atlīdzību, kuras celtu ŪPP lēmumā sodītā pārkāpumā cietušie, pat regresa prasības, kuras pret to uzsāktu citi uzņēmumi, kuri ir piedalījušies minētajā pārkāpumā.

101

Šajā ziņā ir acīmredzams, ka strīdīgā informācija, kuras publicēšana ir atkarīga no šī strīda iznākuma, galvenokārt sastāv no EKL 81. panta pārkāpuma, par kuru Komisija ir piemērojusi sodu ŪPP lēmumā, veidojošo elementu apraksta.

102

Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka strīdīgās informācijas publicēšana varot nodarīt kaitējumu tās reputācijai un ietekmēt tās pozīciju darījumu attiecībās, jākonstatē, ka noteikts skaits fragmentu ŪPP lēmumā, kuru publicēšana ir iecerēta pirmoreiz, tik tiešām nodod atklātībā daudz detalizētākā veidā prasītājas pārkāpjošo rīcību, nekā minētā lēmuma nekonfidenciālajā versijā, kura ir publicēta 2007. gadā. Tādējādi, piemēram, ar fragmentiem, kuri ir ietverti ŪPP lēmuma, kura publicēšanu bija iecerējusi Komisija, 115., 116., 123., 126., 130., 140., 147., 149., 150., 151., 169., 170., 188., 189., 201., 211., 233., 260. un 277. apsvērumā, var saprast svarīgo prasītājas lomu ne tikai uz EKL 81. panta pārkāpuma rašanos, uz ko attiecas šis lēmums, bet arī tā turpināšanā gandrīz septiņu gadu garumā.

103

Otrkārt, lai arī ir tiesa, ka Komisija nav speciāli pamatojusi apstrīdēto lēmumu, atsaucoties uz mērķi atvieglot prasību par zaudējumu atlīdzību celšanu valstu tiesās, tomēr no lietas materiāliem izriet, ka prima facie Komisijas iecerētā detalizētākas nekonfidenciālās ŪPP lēmuma versijas, it īpaši minētā lēmuma daļas attiecībā uz aizliegtās vienošanās funkcionēšanu, publicēšana ir tāda, kas ļautu trešajām personām, kuras sevi uzskata par cietušām Savienības konkurences tiesību pārkāpumā, kas ir ticis konstatēts šajā lēmumā, vieglāk noteikt prasītājas un citu uzņēmumu, kas ir piedalījušies šajā aizliegtās vienošanās darbībā, civiltiesisko atbildību, kā arī attiecīgā gadījumā šīs atbildības apmēru.

104

Kā ilustrē iepriekš 102. punktā minētie ŪPP lēmuma nekonfidenciālās versijas, kuru ir iecerēts publicēt, fragmenti, minētajā versijā ir detalizēti atklātas koluzīvās sarunas vai pret konkurenci vērsti nolīgumi, kuros ir piedalījusies prasītāja, tostarp minot šajās sarunās vai nolīgumos aplūkoto preču nosaukumus, tajos ir atklāti šifrēti dati par praktizētajām cenām, kā arī mērķi, kurus sasniedza dalībnieki attiecībā uz cenām, kā arī tirgus daļu sadale. Šāda veida informācija var atvieglot savu zaudējumu pierādīšanu fiziskām vai juridiskām personām, kuras sevi uzskata par cietušām EKL 81. pārkāpumā, par kuru ir noteikts sods ŪPP lēmumā, kā arī cēloņsakarības, kas minēto pārkāpumu saista ar apgalvotajiem zaudējumiem, pierādīšanu.

105

Tātad šajā argumentācijas stadijā nav pat vajadzīgs lemt par to, vai, kā to apgalvo prasītāja, strīdīgās informācijas publicēšana varētu to prasībā par zaudējumu atlīdzību nostādīt nelabvēlīgākā situācijā, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, kuri ir piedalījušies ar ŪPP lēmumu sodītajā pārkāpumā, tomēr kuri nav izrādījuši tik pat lielu vēlmi sadarboties, un ir jāpieņem par pierādītu, ka informācijas izpaušana, kurai prasītāja lūdza piemērot konfidencialitāti, ir tāda, kas tai var nodarīt būtisku kaitējumu.

106

Visbeidzot attiecībā uz trešo nosacījumu ir jāatgādina, ka tas nozīmē, ka informācijas konfidenciālā rakstura novērtējums prasa, lai tiktu līdzsvarotas leģitīmās intereses pret tās izpaušanu un vispārējās intereses, kuras prasa, lai iestāžu darbība būtu cik iespējams atbilstoša atklātības principam (iepriekš 33. punkta minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 71. punkts, un iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, 65. punkts).

107

Šajā ziņā attiecībā uz prasītājas argumentu, ka iecerētā publicēšana nodarīšot kaitējumu tās reputācijai un tādējādi tās komercinteresēm, uzreiz ir jānorāda, ka tāda uzņēmuma, kuram Komisija ir uzlikusi naudas sodu par konkurences noteikumu pārkāpumu, intereses, lai detalizēta informācija par tā pārkāpjošo rīcību netiktu izpausta sabiedrībai, principā nav īpaši aizsargājamas, ņemot vērā sabiedrības intereses pēc iespējas labāk zināt jebkādas Komisijas rīcības iemeslus, uzņēmēju intereses zināt, par kādu rīcību var tikt piemērotas sankcijas, un to personu intereses, kurām ar pārkāpumu nodarīts kaitējums, saņemt detalizētu informāciju, lai vajadzības gadījumā izmantotu savas tiesības pret sodītajiem uzņēmumiem, un ņemot vērā šāda uzņēmuma iespēju iesniegt šādu lēmumu pārbaudei tiesā (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 78. punkts, un iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, 72. punkts; skat. pēc analoģijas EBTA Tiesas 2012. gada 21. decembra spriedumu lietā E‑14/11 DB Schenker/EBTA Uzraudzības iestāde, EBTA Tiesas Krājums, 1178. lpp., 189. punkts).

108

No tā izriet, ka prasītājai nav leģitīma pamata iebilst pret to, ka Komisija publicē informāciju, ar kuru detalizētā veidā tiek atklāta tās piedalīšanās ar ŪPP lēmumu sodītajā pārkāpumā, tādēļ, ka šāda publicēšana var izmainīt tēlu, kāds tai piemīt komercattiecībās, un tādējādi aizskart tās komercintereses.

109

Tālāk attiecībā uz prasītājas argumentu, ka iecerētā publicēšana nepamatoti iejauktos izskatīšanā esošās vai turpmākās civilprasībās, jo tās dēļ valstu tiesas pašas nevarot novērtēt nepieciešamību lūgt Komisijai paziņot tāda veida informāciju, kas ir šī strīda pamatā, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 15. panta 1. punktu, arī to nevar atbalstīt.

110

Jākonstatē, ka ar šo argumentu prasītāja būtībā vēlas aizsargāties pret iespējamu kādas valsts tiesas nelabvēlīgu nolēmumu prasībā par zaudējumu atlīdzību tās piedalīšanās EKL 81. panta pārkāpumā dēļ. Sabiedrības, kas ir piedalījusies EKL 81. panta pārkāpumā, intereses izvairīties no šāda nelabvēlīga nolēmuma nav intereses, kas būtu pelnījušas aizsardzību, tostarp ņemot vērā jebkuras personas tiesības prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kurus tai būtu izraisījusi rīcība, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci (Tiesas 2001. gada 20. septembra spriedums lietā C-453/99 Courage un Crehan, Recueil, I-6297. lpp., 24. un 26. punkts; 2006. gada 13. jūlija spriedums apvienotajās lietās no C-295/04 līdz C-298/04 Manfredi u.c., Krājums, I-6619. lpp., 59. un 61. punkts, un 2012. gada 6. novembra spriedums lietā C‑199/11 Otis u.c., 41. punkts).

111

No tā turklāt izriet, ka prasītājas iebildumi par iespējamu Pamattiesību hartas 41. pantā ietvertā objektivitātes principa, kā arī pušu procesuālo tiesību vienlīdzības tiesvedībās valstu tiesās principa pārkāpumu nav pamatoti un tie ir jānoraida.

112

Tomēr neatkarīgi no ceturtā pamata prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums, atturot uzņēmumus ziņot par Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, par kuriem tiem ir zināms, un sadarboties ar Komisiju, lai saņemtu tās iecietības programmu, ir tāds, kas var kaitēt politikas par cīņu pret Savienības tiesību pārkāpumiem aizliegto vienošanos jomā efektivitātei. Šī interese esot aizsargājama, jo iecietības programmai ir būtiska ietekme uz vispārējo Savienības tiesību aizliegto vienošanos jomā efektivitāti. Tā būtībā piebilst šajā ziņā, ka, ja informācija, kuru ir iecerēts publicēt, skar prasītāju vairāk nekā citus uzņēmumus, kuri nav lūguši tiem piemērot iecietības programmu, tad šāda publicēšana tai rada nesamērīgi nelabvēlīgāku situāciju tiesvedībās valstu tiesās, kas apdraudot iecietības programmas efektivitāti.

113

Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka iecietības programmu efektivitāte varētu ciest, ja dokumentus saistībā ar iecietības procedūru izpaustu personām, kuras vēlas celt prasību par zaudējumu atlīdzību, pat ja pieteikuma iecietības režīma piemērošanai iesniedzēju valstu konkurences iestādes vai Komisija pilnībā vai daļēji atbrīvo no naudas soda, kuru tās būtu varējušas piemērot (skat. pēc analoģijas Tiesas 2011. gada 14. jūnija spriedumu lietā C-360/09 Pfleiderer, Krājums, I-5161. lpp., 26. punkts). Persona, kas ir iesaistīta konkurences tiesību pārkāpumā šādas paziņošanas iespējamības gadījumā, varētu atturēties izmantot tai ar šādām iecietības programmām sniegto iespēju, tostarp ņemot vērā faktu, ka Komisijai paziņotajiem dokumentiem vai šajā iestādē sniegtajām liecībām, kas sniegtas šādā statusā, var būt pašapsūdzošs raksturs.

114

Otrkārt, tiesības saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas nodarīti ar līgumu vai darbībām, kuras var ierobežot vai izkropļot konkurenci, būtiski veicina, ka Savienībā tiek saglabāta efektīva konkurence (skat. iepriekš 110. punktā minēto spriedumu lietā Otis u.c., 42. punkts un tajā minētā judikatūra), un tātad palīdz sasniegt sabiedrības interešu mērķi (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 107. punktā minēto spriedumu lietā DB Schenker/EBTA Uzraudzības iestāde, 132. punkts).

115

Piemērojot šos principus, Tiesa, atbildot uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar strīdu par uzņēmumu, kuri sevi uzskatīja par cietušajiem konkurences tiesību pārkāpumā, lūgumiem saņemt piekļuvi izmeklēšanas lietu materiāliem, kuri bija valstu konkurences iestāžu rīcībā, aicināja valstu tiesas, kurās šie strīdi bija nodoti izskatīšanā, līdzsvarot intereses, kuras attaisno iecietības lūdzēju brīvprātīgi sniegtās informācijas izpaušanu, un šīs informācijas aizsardzību (iepriekš 113. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Pfleiderer, 30. punkts, un 2013. gada 6. jūnija spriedums lietā C‑536/11 Donau Chemie u.c., 30. un 31. punkts).

116

Svarīgi ir izvērtēt šīs judikatūras piemērošanas apjomu šajā lietā.

117

Kā jau ir ticis uzsvērts iepriekš 93. punktā, šī lieta attiecas nevis uz piekļuves atteikuma apstrīdēšanu dokumentiem, kuri attiecas uz procesu konkurences jomā, kas bija strīdus priekšmets iepriekš 113. punktā minētajā spriedumā lietā Pfleiderer un iepriekš 115. punktā minētajā spriedumā lietā Donau Chemie u.c., bet gan uz to, ka Komisija publicē noteiktu informāciju, kas ir ietverta dokumentos un paziņojumos, kurus tai ir brīvprātīgi nodevusi prasītāja, lai tai tiktu piemērota iecietības programma.

118

Šajā lietā prasītāja tikai vispārīgi apgalvo, ka informācijas, kuru tā izmeklēšanas laikā ir brīvprātīgi paziņojusi cerībā, ka tai tiks piemērota iecietības programma, publicēšana nodarītu kaitējumu Komisijas izmeklēšanas darbību mērķim.

119

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, pat ja pieņemtu, ka šis apgalvojums ir patiess, tas neatklāj pastāvošu tiesību normu, kuru Komisija būtu pārkāpusi tādēļ vien, ka saistībā ar iecietības programmu paziņotās informācijas iecerētā publicēšana varētu ietekmēt minētās programmas īstenošanu attiecībā uz izmeklēšanām nākotnē. Turklāt šis atsevišķais arguments sevī ietver sabiedrības intereses cik vien iespējams plaši uzzināt par jebkuras Komisijas darbības motīviem, saimnieciskās darbības subjektu intereses noskaidrot darbības, par kurām tos var sodīt, un, visbeidzot, Komisijas intereses saglabāt tās iecietības programmas lietderīgo iedarbību. Šīs sevišķās intereses nav prasītājas intereses, līdz ar to vienīgi Komisijai atbilstoši šīs lietas apstākļiem ir jālīdzsvaro iecietības programmas efektivitāte, no vienas puses, un sabiedrības un saimnieciskās darbības subjektu intereses noskaidrot tās lēmuma saturu un rīkoties savu tiesību aizsardzībai, no otras puses.

120

Šo secinājumu nevar atspēkot ar prasītājas argumentu, ka būtībā informācija, kurai tā lūdza piemērot konfidencialitāti, nav būtiska, lai saprastu ŪPP lēmuma rezolutīvo daļu, un līdz ar to uz šo informāciju nav attiecināms publicēšanas pienākums, kas Komisijai ir uzlikts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktu. Neesot pat vajadzībai veikt novērtējumu, vai tas tā ir, pietiek konstatēt, ka, ņemot vērā iepriekš 107. punktā izdarīto secinājumu, ar šo tiesību normu netiek ierobežota Komisijas brīvība pēc savas ierosmes publicēt tās lēmuma pilnīgāku versiju, nevis nepieciešamo minimumu un tajā ietvert arī informāciju, kuras publicēšana nav prasīta, ciktāl tās izpaušana nav nesavienojama ar dienesta noslēpuma aizsardzību (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 79. punkts).

121

Attiecībā uz prasītājas izdarīto atsauci uz Tiesas 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-67/91 Asociación Española de Banca Privada u.c. (Krājums, I-4785. lpp.) analīze par tās atbilstību šajā lietā ietilpst piektajā pamatā un saistībā ar to arī tiks izskatīta.

122

No tā izriet, ka otrā daļa nav pamatota un līdz ar to tā ir jānoraida.

123

Visbeidzot prasītāja atsaucas uz tās tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību, kas ir garantēta ECPAK 8. panta 1. punktā un tagad noteikta Pamattiesību hartas 7. pantā.

124

Šajā ziņā ir jānorāda kopā ar prasītāju, ka no iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Éditions Odile Jacob 76. punkta izriet, ka Komisija ir atzinusi, ka informācija, kuru tai iesnieguši uzņēmumi, kas ir koncentrācijas dalībnieki, ir jāuzskata par tādu, kas attiecas uz privātu darbību, un kā tādai tai ir piemērojams ECPAK 8. panta noteikumu pienākums.

125

Tomēr, lai arī principā arī Komisijai ir jāievēro šāds pienākums, tai ievācot informāciju no uzņēmumiem saistībā ar izmeklēšanu par Savienības tiesību pārkāpumu aizliegto vienošanos jomā, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas pastāvīgo judikatūru persona nevar atsaukties uz ECPAK 8. pantu, lai sūdzētos par savas reputācijas aizskārumu, kas paredzamā veidā rastos no tās pašas darbībām, piemēram, kriminālpārkāpuma (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 27. jūlija spriedumu lietā Sidabras un Džiautas pret Lietuvu, lēmumi Nr. 55480/00 un Nr. 59330/00, 49. punkts, Recueil des arrêts et décisions 2004‑VIII, 367. lpp.; 2008. gada 16. oktobra spriedumu lietā Taliadorou un Stylianou pret Kipru, lēmumi Nr. 39627/05 un Nr. 39631/05, 56. punkts, un 2012. gada 3. aprīļa spriedumu lietā Gillberg pret Zviedriju, lēmums Nr. 41723/06, 67. punkts).

126

No tā izriet, kā to pamatoti apgalvo Komisija, ka ECPAK 8. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves aizsardzību nevar būt šķērslis tādas informācijas izpaušanai, kura tāpat kā šajā lietā iecerētā publicēšana ir par uzņēmuma dalību Savienības tiesību pārkāpumā aizliegto vienošanos jomā, kas ir konstatēts Komisijas lēmumā, kurš pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, un paredzēts publicēšanai atbilstoši tās pašas regulas 30. pantam.

127

Tātad trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota un ar to trešais pamats kopumā.

128

Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārrauta tās tiesiskā paļāvība, kuru, kā viņa apgalvo, tā ir ieguvusi ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību, kā arī ar vairākiem Komisijas paziņojumiem tajā ziņā, ka Komisijai brīvprātīgi paziņotā informācija saistībā ar iecietības programmu netikšot izpausta. Prasītāja varēja tiesiski paļauties, ka informācijai, kuru tā ir brīvprātīgi paziņojusi Komisijai, tikšot piemērota konfidencialitāte gan attiecībā uz trešo personu tiešu piekļuvi dokumentiem un paziņojumiem, kuri ir ietverti izmeklēšanas lietas materiālos, gan arī uz visu vai daļēju šādu dokumentu vai paziņojumu satura izpaušanu ar detalizētākas ŪPP lēmuma versijas publicēšanu.

129

Līdz ar to Komisija, pārkāpjot šādu tiesisko paļāvību un Komisijas iepriekšējo administratīvo praksi, esot pieņēmusi lēmumu publicēt strīdīgo informāciju vairākus gadus pēc procesa noslēgšanas, kura iznākumā tika pieņemts ŪPP lēmums. Šāda publicēšana ne vien atturot uzņēmumus no brīvprātīgas sadarbības ar Komisiju saistībā ar EKL 81. panta pārkāpumu izmeklēšanu un vajāšanu par tiem, bet turklāt arī pārkāpjot vienlīdzības principu. Šajā ziņā neesot nozīmes tam, ka strīdīgā informācija ir vairāk nekā piecus gadus veca.

130

Prasītāja turklāt apgalvo, ka tās iegūtā tiesiskā paļāvība uz to, ka strīdīgā informācija netiks publicēta, izriet arī no fakta, ka Komisija jau 2007. gadā savā tīmekļa vietnē publicēja ŪPP lēmuma nekonfidenciālu versiju un ka šajā publikācijā bija ņemts vērā vairums no lūgumiem piemērot konfidencialitāti. Līdz ar to no šīs publikācijas izrietot netiešs Komisijas lēmums apmierināt prasītājas iesniegtos lūgumus piemērot konfidencialitāti. Apvēršot šo netiešo lēmumu, apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpta ne tikai prasītājas tiesiskā paļāvība, bet arī tiesiskās noteiktības princips.

131

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

132

Šajā ziņā iesākumā ir jāuzsver, ka saskaņā ar iepriekš 58.–60. punktā izklāstīto argumentāciju apstrīdētais lēmums ir jāaplūko kontekstā ar administratīvo procesu, kurā tas tika pieņemts, un ka līdz ar to minētajā lēmumā ir ietvertas Komisijas nostājas par iecerēto publicēšanu, ciktāl tās ir par aspektiem, kuri neietilpst uzklausīšanas amatpersonas darba uzdevumos.

133

No tā izriet, ka apstāklis vien, ka uzklausīšanas amatpersonai nebija kompetences pieņemt lēmumu par prasītājas izvirzītajiem argumentiem par tiesiskās paļāvības, tiesiskās noteiktības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu, kurš būtībā izriet no pirmā pamata pārbaudes, neietekmē Savienības tiesas kompetenci šajā prasībā lemt par šādiem argumentiem.

134

Pēc būtības ir jāatgādina, ka, pieņemot tādas uzvedības normas kā tās, kas ir ietvertas 2002. un 2006. gada paziņojumos par sadarbību, un ar to publicēšanu paziņojot, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumiem, ar kuriem tās ir saistītas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības izmantošanas iespējas un nevar atkāpties no šīm normām bez pamatojuma, citādi tā tiktu sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes principa vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 211. punkts; Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T-73/04 Carbone-Lorraine/Komisija, Krājums, II-2661. lpp., 71. punkts).

135

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu var ikviena persona, kurai kāda Savienības iestāde, sniedzot tai precīzus solījumus, ir radījusi pamatotas cerības (Tiesas 1987. gada 11. marta spriedums lietā 265/85 Van den Bergh en Jurgens un Van Dijk Food Products (Lopik)/EEK, Recueil, 1155. lpp., 44. punkts, un 2010. gada 16. decembra spriedums lietā C-537/08 P Kahla Thüringen Porzellan/Komisija, Krājums, I-12917. lpp., 63. punkts).

136

Šajā lietā, pirmkārt, ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka aizliegums Komisijai izpaust jebkādos apstākļos informāciju, kas ir ietverta lūgumos piemērot iecietību, vai paziņojumi, kas izdarīti saistībā ar iecietības programmu, izrietot no 2002. gada paziņojuma par sadarbību vai pat no 2006. gada paziņojuma par sadarbību.

137

Lai gan no 2002. gada paziņojuma par sadarbību 32. un 33. punkta izriet, ka “visi rakstiskie paziņojumi, kas iesniegti Komisijai [šajā ziņā], nedrīkst tikt izpausti vai izmantoti citiem nolūkiem, izņemot [EKL] 81. panta piemērošanu”, un ka “Komisija uzskata, ka [lūguma piemērot iecietību] sakarā saņemto dokumentu izpaušana jebkurā laikā kaitēs aizsardzībai pārbaužu un izmeklēšanas nolūkā Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta nozīmē”. Vienlīdz ir tiesa, ka 2006. gada paziņojumā par sadarbību, kurš tika pieņemts pēc laikposma, kurā prasītāja sadarbojās izmeklēšanā, kuras noslēgumā tika pieņemts ŪPP lēmums, Komisija ir precizējusi, pirmkārt, ka dažu uzņēmumu izrādītās iniciatīvas tai spontāni paziņot tiem zināmo par kādu aizliegto vienošanos, kā arī viņu lomu šādā vienošanās “nevajadzētu atturēt ar lēmumiem, kuros ir uzdots nodot lietas materiālus civilprocesos” (6. punkts), un, otrkārt, ka “citām pusēm, piemēram, sūdzības iesniedzējiem, n[ebija] piekļuves uzņēmumu izdarītajiem paziņojumiem”, kas izdarīti saistībā ar iecietības programmu (33. punkts).

138

Tomēr, kā pamatoti uzsver Komisija, šīs dažādās apņemšanās attiecas vienīgi uz tādu dokumentu izpaušanu, kurus tai ir brīvprātīgi iesnieguši uzņēmumi, kuri vēlas, lai tiem tiktu piemērota iecietības programma, kā arī uz paziņojumiem, kurus šie paši uzņēmumi ir izdarījuši šajā pašā sakarā. Tās turklāt ir šīs apņemšanās, atbilstoši kurām ir jāinterpretē Komisijas lēmums, uz kuru tā atsaucas savos procesuālajos rakstos, atteikt EnBW Energie Baden-Württemberg AG piekļuvi visiem dokumentiem, kuri ir ietverti administratīvās lietas materiālos lietā COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas.

139

Šīs apņemšanās turklāt sniedz skaidrojumu, kas ir Komisijas lēmuma pamatā no publicēšanai iecerētās ŪPP lēmuma detalizētākās nekonfidenciālās versijas dzēst visu informāciju, kura ļauj tieši vai netieši identificēt tai paziņotās informācijas avotu, kuru ir paziņojusi prasītāja, lai tai tiktu piemērota iecietības programma.

140

Otrkārt, ir jānorāda, ka iepriekš 136.–139. punktā norādītā atšķirība nav pretrunā Komisijas paziņojumiem vai ieņemtajām nostājām, uz kurām atsaucas prasītāja.

141

Tādējādi vispirms attiecībā uz vēstules fragmentu, ko DG COMP ģenerāldirektors nosūtīja Amerikas Savienoto Valstu tiesnesim un kas tika pārpublicēts 2011. gada 22. decembrī preses izdevuma rakstā, kuru ir iesniegusi prasītāja, tas nevarēja prasītājai radīt tiesisko paļāvību, uz kuru tā atsaucas. Atbilstoši minētajam fragmentam DG COMP ģenerāldirektors apgalvoja, ka lēmuma, ar kuru Komisija bija konstatējusi EKL 81. panta pārkāpumu, konfidenciālās versijas izpaušana saistībā ar tiesvedību, kura atradās izskatīšanā Amerikas Savienoto Valstu tiesā, aizskartu Savienības sabiedrības intereses un būtiski ietekmētu tās spēju konstatēt un apkarot aizliegtās vienošanās. Tomēr ir acīmredzams, ka šāda veida konfidenciālā versija, atšķirībā no ŪPP lēmuma nekonfidenciālās versijas, kuru ir iecerēts publicēt šajā lietā, ietver tostarp norādes par tādas informācijas avotiem, kuru Komisijai ir brīvprātīgi paziņojuši uzņēmumi, lai tiem tiktu piemērota iecietības programma, un ka līdz ar to šādā versijā var būt ietverti uzņēmumu izdarīti pašapsūdzoši paziņojumi. Turklāt šādā konfidenciālā versijā var būt ietverti uzņēmumu, kuri ir konstatēti kā dalībnieki pārkāpumā, darbinieku vārdi.

142

Šādos apstākļos no DG COMP ģenerāldirektora vēstules fragmenta, uz kuru atsaucas prasītāja un kas ir minēts iepriekšējā punktā minētajā preses izdevuma rakstā, nevar secināt, ka pastāv tāda Komisijas politika, ar kuru garantē jebkuras brīvprātīgi paziņotas informācijas konfidencialitāti, ko ir veicis uzņēmums, kurš lūdz, lai tam tiktu piemērota iecietības programma, tostarp saistībā ar lēmumu, kurus Komisija pieņem, balstoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, publicēšanu.

143

Iepriekš 141. un 142. punktā izklāstītā argumentācija pēc analoģijas ir piemērojama arī vēstulei saistībā ar šķīrējtiesas tiesvedību, kas ir izskatīšanā Amerikas Savienotajās Valstīs, kuru DG COMP 2014. gada 11. februārī nosūtīja advokātu birojam un kuru prasītāja iesniedza dienā, kurā notika tiesas sēde. Pat neesot vajadzībai lemt par šāda pierādījuma pieņemamību, kuru apstrīd Komisija, ir jākonstatē, ka šī vēstule tāpat kā iepriekš 141. punktā minētā vēstule norāda uz to, ka Komisija ir iebildusi vienīgi pret lēmuma, ar kuru tā ir konstatējusi Savienības tiesību pārkāpumu aizliegto vienošanos jomā un šajā ziņā piemērojusi sodu vairākiem uzņēmumiem, konfidenciālās versijas publicēšanu. Turklāt un katrā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka minētajai vēstulei, kura ir datēta 2014. gada 14. februārī, nav nozīmes, lai novērtētu to, vai 2012. gada maijā pieņemtā lēmuma sekas ir prasītājas tiesiskās paļāvības pārrāvums.

144

Tālāk attiecībā uz Komisijas apsvērumiem, kurus tā kā amicus curiae 2011. gada novembrī iesniedza High Court of Justice (England & Wales) (Anglijas un Velsas Augstākā tiesa, Apvienotā Karaliste) un kuri tika iesniegti saistībā ar procesa organizatorisko pasākumu, arī tie nevarēja radīt prasītājai tiesisko paļāvību tajā ziņā, ka Komisija nepublicēšot detalizētāku ŪPP lēmuma nekonfidenciālo versiju par to, kura tika publicēta 2007. gadā.

145

Savos apsvērumos Komisija vienīgi iebilda pret to, ka trešajām personām tiek izpausta, pirmkārt, lēmuma, ar kuru tā bija konstatējusi Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, konfidenciālā versija un, otrkārt, dokumenti, kurus tai brīvprātīgi bija paziņojuši uzņēmumi, saistībā ar izmeklēšanu, kuras noslēgumā tika pieņemts minētais lēmums, lai tiem tiktu piemērota tās iecietības programma, kā arī paziņojumi, kuri izmeklēšanas laikā ir izdarīti saistībā ar iecietības programmu. Tādējādi, ciktāl tās apsvērumi ir par lēmuma, ar kuru konstatē Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, konfidenciālās versijas izpaušanu, iepriekš 141. un 142. punktā minētā argumentācija ir piemērojama mutatis mutandis. Attiecībā uz Komisijas iebildumu izpaust trešajām personām dokumentus, kurus tai ir brīvprātīgi paziņojuši uzņēmumi iecietības programmas saņemšanai, no šī iebilduma nevar secināt, ka pastāv Komisijas politika, ar kuru vispārējā veidā piemēro konfidencialitāti visai informācijai par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, kuru ir paziņojis uzņēmums, lūdzot tam piemērot iecietības programmu.

146

Katrā ziņā ir jānorāda, ka attiecīgo apsvērumu 20., 21. un 23. punktā Komisija tostarp pamatoja savu viedokli, atbilstoši kuram izpaust trešajām personām attiecīgā lēmuma konfidenciālo versiju būtu nesamērīgi, jo minētajā versijā bija tikai nedaudz papildu informācijas par attiecīgās aizliegtās vienošanās Apvienotajā Karalistē funkcionēšanas veidu, salīdzinot ar sabiedrībai pieejamo minētā lēmuma nekonfidenciālo versiju. Komisija šajā īpašajā gadījumā uzskatīja, ka attiecīgā lēmuma konfidenciālās versijas izpaušana nav attaisnota, ņemot vērā ļoti ierobežoto interesi, kāda uz šādu izpaušanu bija minētās aizliegtās vienošanās prezumētajam cietušajam, kurš Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes tiesās vēlējas saņemt atlīdzību par tam apgalvoti nodarītajiem zaudējumiem.

147

Turpretī strīds šajā lietā attiecas uz Komisijas ŪPP lēmuma nekonfidenciālās versijas publicēšanu, kurā ir ietverta daudz detalizētāka informācija par aizliegto vienošanos, par kuru minētajā lēmumā ir piemērots sods, kura nebija ietverta šī lēmuma versijā, kas 2007. gadā tika publicēta DG COMP tīmekļa vietnē. Kā ir ticis uzsvērts iepriekš 103. punktā, šāda publicēšana pēc savas būtības, prima facie, ļautu trešajām personām, kuras sevi uzskata par cietušām no minētās aizliegtās vienošanās, vieglāk noteikt prasītājas un citu uzņēmumu, kas tajā ir piedalījušies, civiltiesisko atbildību, kā arī attiecīgā gadījumā šīs atbildības apmēru. No tā izriet, ka Komisijas izteiktais viedoklis iepriekš 144. punktā attiecās uz situāciju, kas ir tik ļoti atšķirīga no tās, kura raksturo šo lietu, ka ar minētajiem apsvērumiem prasītājai nekādā gadījumā nevarēja rasties tāda tiesiskā paļāvība, uz kādu tā atsaucas.

148

Turklāt nevar piekrist arī argumentam attiecībā uz Komisijas aizstāvēto koncepciju saistībā ar Amerikas Savienotajās Valstīs uzsāktajām civilprasībām, atbilstoši kurai uzņēmumiem, kuri ar to labprātīgi sadarbojas un atklāj aizliegto vienošanos pastāvēšanu, šādās prasībās nevar tikt radīta nelabvēlīgāka situācija nekā citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kuri nav izrādījuši šādu gribu sadarboties.

149

Šajā ziņā, pirmkārt, tā kā uzņēmuma, kuram Komisija ir uzlikusi naudas sodu par konkurences noteikumu pārkāpumu, intereses, lai detalizēta informācija par tā pārkāpjošo rīcību netiktu izpausta sabiedrībai, principā nav nekādā veidā īpaši aizsargājamas (skat. iepriekš 107. punktu), prasītāja nevar prasīt šādu aizsardzību, pamatojoties uz to, ka tai ir jāsaņem īpašs statuss valsts tiesā, salīdzinot ar tādu uzņēmumu statusu, kuri nav izrādījuši tik pat lielu vēlmi sadarboties ar Komisiju. Tālāk, ciktāl publicētajā lēmumā ir atstāstīti fakti, ar kuriem tiek pamatota katra šī lēmuma adresāta atbildība par LESD 101. panta pārkāpumu, prasītāja šajā ziņā neatrodas sliktākā situācijā, salīdzinot ar citiem pārkāpuma dalībniekiem. Visbeidzot ir jāatgādina, ka prasītājas sadarbība ar Komisiju atbilstoši iepriekš 2. punktā aprakstītajiem nosacījumiem izraisīja pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, kas ir [sadarbības] parastās sekas atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību. Jebkurā gadījumā prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, ar kuru var pierādīt, ka informācijas publicēšana, kurai tā šajā lietā lūdz piemērot konfidencialitāti un kura attiecas uz aizliegtās vienošanās darbības mehānismu tās kopumā, radītu prasītājai sliktāku situāciju, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, ŪPP lēmuma adresātiem, saistībā ar prasībām par zaudējumu atlīdzību. Tātad nepastāv nekādas pretrunas starp šo nostāju, kura tostarp ir atspoguļota apsvērumos, kas 2011. gada novembrī ir iesniegti High Court of Justice un kas ir minēti iepriekš 144. punktā, un viedokli, kuru Komisija aizstāv šajā lietā.

150

Attiecībā uz prasītājas veiktajām atsaucēm uz Komisijas aizstāvēto viedokli 2012. gada 22. maija spriedumā lietā T‑344/08 EnBW Energie Baden-Württemberg/Komisija un iepriekš 92. punktā minētajā Tiesas spriedumā lietā Komisija/EnBW Energie Baden-Württemberg tās nav atbilstošas šajā lietā, jo, kā to pamatoti uzsver Komisija, minētā lieta bija par lēmumu par lūgumu piekļūt visiem dokumentiem, kas bija ietverti Komisijas lietas materiālos attiecībā uz konkurences tiesību pārkāpumu. No tā izriet, ka Komisijas aizstāvētais viedoklis šajā ziņā nevarēja radīt prasītājai tiesisko paļāvību par to, ka Komisija atturēsies no jebkuras informācijas, kuru prasītāja tai ir labprātīgi paziņojusi izmeklēšanas laikā, lai tai tiktu piemērota iecietības programma, izpaušanas sabiedrībai.

151

Visbeidzot treškārt, ir jāizskata prasītājas arguments, atbilstoši kuram tās tiesiskās paļāvības pārrāvuma cēlonis esot rodams arī Komisijas agrākajā praksē, kura bija tāda, ka netika izpausta informācija, kuru uzņēmumi tai bija brīvprātīgi paziņojuši saistībā ar lūgumiem piemērot iecietības režīmu un kurai minētie uzņēmumi bija lūguši piemērot konfidencialitāti. Šo praksi atspoguļojot ŪPP lēmuma nekonfidenciālā versija, kura tika publicēta 2007. gadā, kurā lielā mērā ir ņemti vērā prasītājas iesniegtie lūgumi piemērot konfidencialitāti, un atšķirībā no citām lēmumu, ar kuriem soda Savienības konkurences tiesību pārkāpumus, publicētajām versijām Komisija to nebija kvalificējusi par pagaidu versiju.

152

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, pat ja šādu praksi pieņemtu par pierādītu, prasītājai no tās nevarētu rasties tiesiskā paļāvība par to, ka Komisija šo praksi nākotnē nemainīs.

153

Lai arī tiesiskās paļāvības princips ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, tomēr saimnieciskās darbības subjektiem nav attaisnojuma paļauties uz to, ka tiks saglabāta kāda pastāvoša situācija, kuru Savienības iestādēm ir tiesības grozīt atbilstoši to rīcības brīvībai (Tiesas 1982. gada 15. jūlija spriedums lietā 245/81 Edeka, Recueil, 2745. lpp., 27. punkts; skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 8. septembra spriedumu lietā T-29/05 Deltafina/Komisija, Krājums, II-4077. lpp., 426. punkts un tajā minētā judikatūra).

154

Šajā lietā no trešā pamata vērtējuma izriet, ka informāciju, pret kuras publicēšanu iebilst prasītāja, ņemot vērā tās iesniegto argumentāciju administratīvajā procedūrā un šajā tiesvedībā, nevar uzskatīt par tādu, kas pati par sevi ir konfidenciāla.

155

Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lai izlemtu, vai publicēt šāda veida informāciju. Ievērojot iepriekš 89. un 90. punktā atgādinātos principus, Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Komisijai uzliktajam publicēšanas pienākumam tajā ir paredzēts ierobežojums tikai attiecībā uz norādi par ieinteresētajām pusēm un būtiskāko no to lēmumu satura, uz kuriem ir izdarīta atsauce šīs normas pirmajā punktā, lai atvieglotu Komisijas uzdevumu informēt sabiedrību par šo lēmumu pastāvēšanu un saturu, tostarp ievērojot no valodu lietojuma izrietošo slogu saistībā ar publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī. Turpretī šī norma neierobežo Komisijas iespēju, ja tā to uzskata par vajadzīgu un ja to atļauj resursi, publicēt tās lēmumu teksta pilnu versiju vai vismaz ļoti detalizētu versiju, ievērojot aizsardzību, kāda ir piemērojama komercnoslēpumam un konfidenciālai informācijai (skat. pēc analoģijas iepriekš 33. punktā minēto spriedumu lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 76. punkts).

156

Lai arī Komisijai tātad ir piemērojams vispārējais pienākums publicēt tikai savu lēmumu nekonfidenciālās versijas, šī pienākuma ievērošanas garantēšanai nav nepieciešamas interpretēt Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktu tādējādi, ka tajā būtu piešķirtas īpašas tiesības lēmumu, kas ir pieņemti, pamatojoties uz minētās regulas 7.–10. pantu un 23. un 24. pantu, adresātiem iebilst pret to, ka Komisija Oficiālajā Vēstnesī un attiecīgā gadījumā šīs iestādes tīmekļa vietnē publicē informāciju, kura, kaut arī nav konfidenciāla, nav nepieciešama šo lēmumu rezolutīvas daļas saprašanai (skat. pēc analoģijas iepriekš 33. punktā minēto spriedumu lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 77. punkts). Tādējādi Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktā nav paredzēts ierobežot Komisijas brīvību brīvprātīgi publicēt sava lēmuma versiju, kas ir pilnīgāka nekā nepieciešamais minimums, un tajā ietvert arī informāciju, kuras publicēšana nav prasīta, ja tās izpaušana nav nesaderīga ar dienesta noslēpuma aizsardzību (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 79. punkts).

157

Līdz ar to no šīs novērtējuma brīvības izriet, ka saskaņā ar iepriekš 153. punktā atgādināto judikatūru prasītājai, pieņemot, ka ir pierādīta iepriekšējā administratīvā prakse, uz kuru atsaucas prasītāja, nevarēja rasties nekāda tiesiskā paļāvība, uz kuru tā atsaucas, par to, kā šī prakse tiks saglabāta.

158

Šāds secinājums šajā lietā ir jāpieņem vēl jo vairāk tādēļ, ka detalizētas informācijas publicēšana par Savienības tiesību pārkāpumu aizliegto vienošanos jomā var atvieglot civiltiesiskās atbildības par šādu pārkāpumu konstatēšanu un tādējādi pastiprināt minēto tiesību piemērošanu privāttiesību sfērā. Vienlaikus šajā ziņā ir jāņem vērā fakts, ka Komisija 2002. gada paziņojuma par sadarbību 31. punktā un 2006. gada paziņojuma par sadarbību 39. punktā ir uzsvērusi, ka “tas, ka [bija] piešķirts atbrīvojums no sodanaudas [naudas soda] vai sodanaudas [naudas soda] samazinājums, nepasargā uzņēmumu no civiltiesiskajām sekām, kas saistīta[s] ar dalību [EKL] 81. panta pārkāpšanā”.

159

Ir jānoraida arī prasītājas arguments par to, ka tās tiesiskās paļāvības uz faktu, ka Komisija neizpaudīšot izmeklēšanas laikā brīvprātīgi paziņoto informāciju, avots ir rodams 2007. gadā publicētajā pirmajā ŪPP lēmuma nekonfidenciālajā versijā, ievērojot tās iesniegtos lūgumus piemērot konfidencialitāti.

160

Ir tiesa, ka Komisija nav tieši kvalificējusi šo 2007. gadā publicēto pirmo ŪPP lēmuma nekonfidenciālo versiju par pagaidu.

161

Tomēr ir jāatgādina, ka tolaik Vispārējā tiesa jau bija interpretējusi Regulas Nr. 17 21. panta 2. punktu, kas būtībā atbilst Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktam tajā ziņā, ka ar šo normu nebija paredzēts ierobežot Komisijas brīvību brīvprātīgi publicēt sava lēmuma versiju, kas ir pilnīgāka nekā nepieciešamais minimums, un tajā ietvert arī informāciju, kuras publicēšana nav prasīta, ja tās izpaušana nav nesaderīga ar dienesta noslēpuma aizsardzību (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 79. punkts). Šajā ziņā ir jāuzskata, ka apstāklis vien, ka Komisija ir publicējusi pirmo nekonfidenciālo ŪPP lēmuma versiju 2007. gadā un ka tā to nav kvalificējusi par pagaidu, nevarēja sniegt prasītājai nekādu konkrētu garantiju, ka vēlāk netiks publicēta jauna detalizētāka minētā lēmuma nekonfidenciālā versija iepriekš 135. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

162

Turklāt prasītājas 2006. gada jūlijā iesniegtie lūgumi piemērot konfidencialitāti bija pamatoti tostarp ar apstākli, ka ŪPP lēmuma nekonfidenciālā versija, tās ieskatā, atklāja daudz slepenas komercinformācijas, kas attiecas uz to. Tomēr pirmās ŪPP lēmuma nekonfidenciālās versijas publicēšanas laikā jau bija izveidota pastāvīga judikatūra par to, ka nav ne slepena, ne konfidenciāla informācija, kura tāda ir bijusi, bet ir piecus vai vairāk gadus veca un tādēļ ir uzskatāma par novecojušu, ja vien izņēmuma kārtā attiecīgais uzņēmums nepierāda, ka, lai gan šī informācija ir novecojusi, tā vēl joprojām ietver nozīmīgus elementus par tās vai trešās personas tirgus pozīciju (skat. iepriekš 84. punktā minēto judikatūru). Tātad prasītāja jau tolaik varēja saprast, ka šīs informācijas iespējami konfidenciālais raksturs nevarēs tikt bezgalīgi grantēts.

163

Tā kā prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, ar kuru var pierādīt, ka Komisija ir tieši attiecībā pret viņu apņēmusies nepublicēt ŪPP lēmuma nekonfidenciālo versiju, kurā ir ietverts vairāk informācijas nekā tajā, kas 2007. gadā ir tikusi publicēta DG COMP tīmekļa vietnē, prasītāja nevar pamatoties tikai uz šo publikāciju vien, lai no tās izsecinātu tiesisko paļāvību šajā ziņā.

164

Visbeidzot iebildumi par tiesiskās noteiktības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu arī ir jānoraida, jo prasītājas izvirzītie argumenti to atbalstam būtībā ir tie paši, kuri ir izvirzīti par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.

165

No tā izriet, ka ceturtais pamats nav pamatots un ir noraidāms.

166

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl ar to ir publicēti paziņojumi un dokumenti, kuru avots ir lūguma piemērot iecietības programmu pieteicēji, ir pretrunā galīguma principam, kas ir ietverts Regulas Nr. 1/2003 28. panta 1. punktā. Saskaņā ar šo tiesību normu informāciju, kas savākta atbilstoši procedūrām, kuras veiktas, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 17.–22. pantu, var izmanto tikai nolūkā, kādā tā ir iegūta. Informācijas izpaušana, kuras avots ir Komisijas lietas materiāli, publicējot pilnīgāku ŪPP lēmuma nekonfidenciālo versiju, kurš ir pieņemts pirms vairākiem gadiem, esot pretrunā mērķiem, kuru dēļ minētā informācija tika ievākta. Šo secinājumu apstiprinot paziņojuma attiecībā uz piekļuvi lietas materiāliem 48. punkts, atbilstoši kuram šādu piekļuvi sniedz tikai ar nosacījumu, ka iegūtie dokumenti netiks izmantoti tiesvedībās vai administratīvajās procedūrās, kuru priekšmets ir attiecīgo Savienības konkurences tiesību piemērošana saistītā administratīvā procedūrā.

167

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

168

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka prasītajai nevar piekrist, ja tā atbilstoši šim pamatam vēlas pamatot apstrīdētā lēmuma kritiku ar paziņojuma attiecībā uz piekļuvi lietas materiāliem 48. punktu.

169

Kā to pamatoti norāda Komisija, no paziņojuma attiecībā uz piekļuvi lietas materiāliem 48. punkta formulējuma izriet, ka tajā noteiktais aizliegums attiecībā uz dokumentu, kuri ietilpst izmeklēšanas lietas materiālos, izmantošanu citiem mērķiem, nevis tiesvedībām vai administratīvajām procedūrām, kuru priekšmets ir attiecīgo Savienības konkurences tiesību piemērošana saistītā administratīvā procedūrā, ir piemērojama tām personām, uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, kurām Komisija ir nosūtījusi paziņojumu par iebildumiem un kuriem ir piekļuve minētajiem lietas materiāliem paziņojuma attiecībā uz piekļuvi lietas materiāliem 3. punkta izpratnē. Minētā 48. punkta mērķis līdz ar to nav ierobežot to, kā Komisija izmanto paziņojumus un dokumentus, kuri ir savākti izmeklēšanā saistībā ar EKL 81. panta pārkāpumu.

170

Tālāk attiecībā uz iebildumu par Regulas Nr. 1/2003 28. panta 1. punktā ietvertā galīguma principa pārkāpumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar šīs tiesību normas formulējumu informāciju, kas savākta, piemērojot minētās regulas 17.–22. pantu, var izmantot tikai nolūkā, kādā tā iegūta, neskarot šīs pašas regulas 12. un 15. pantu par apmaiņu ar informāciju ar dalībvalstu konkurences iestādēm un sadarbību starp Komisiju un dalībvalstu tiesām.

171

Šis iebildums tomēr nav apmierināms un nav pat vajadzības lemt par lietas dalībnieku debatēto jautājumu par to, vai Komisijai brīvprātīgi paziņota informācija izmeklēšanas laikā ietilpst minētās tiesību normas piemērošanas jomā, lai gan Regulas Nr. 1/2003 17.–22. pants attiecas uz Komisijas izmeklēšanas pilnvaru ierobežojumiem.

172

Komisijas pieņemto lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. pantam publicēšana principā, kā to apliecina minētās regulas 30. pants, ir pēdējā stadija administratīvajā procedūrā, ar kuru Komisija konstatē un novērš EKL 81. panta pārkāpumus.

173

No tā izriet, ka, lai gan ir aizsardzība, kāda ir piemērojama konfidenciālai informācijai, kas ir ietverta Komisijas izmeklēšanas lietas materiālos, tās veikta šādu lēmumu nekonfidenciālās versijas publicēšana, kurā ir ietverta uzņēmumu brīvprātīgi paziņota informācija, lai tiem tiktu piemērota iecietības programma, nevar tikt kvalificēta par citādu nolūku, nevis to, kādā minētā informācija ir tikusi ievākta.

174

Šis konstatējums turklāt ļauj nošķirt šo lietu no tās, par kuru ir pieņemts iepriekš 121. punktā minētais spriedums lietā Asociación Española de Banca Privada u.c., uz kuru atsaucas prasītāja. Pat neesot vajadzībai atgādināt par atšķirībām, kādas pastāv starp Regulas Nr. 17 20. panta 1. punktu un Regulas Nr. 1/2003, ar kuru to aizstāj, 28. panta 1. punktu, pietiek konstatēt, ka minētais spriedums bija par iespēju valsts iestādēm kā pierādījumus izmantot Komisijas no uzņēmumiem savāktu informāciju, kura nebija minēta tās lēmumā, ar kuru piemēro sodu par konkurences tiesību pārkāpumu un kurš bija publicēts atbilstoši Regulas Nr. 17 21. pantā paredzētajiem nosacījumiem, un Tiesa lēma, ka šāda informācijas izmantošana bija aizliegta, jo tā bija atšķirīga no nolūka, kādā šī informācija tika ievākta (iepriekš 121. punktā minētais spriedums lietā Asociación Española de Banca Privada u.c., 35.–38. un 47.–54. punkts).

175

Tātad piektais pamats nav pamatots un ir jānoraida tāpat kā visa prasība kopumā.

176

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

177

Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež: