Apvienotās lietas T‑204/08 un T‑212/08

Team Relocations NV u.c.

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgus Beļģijā – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Cenu noteikšana – Tirgus sadale – Manipulācijas ar publisko iepirkumu procedūrām – Vienots un turpināts pārkāpums – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Naudas sodi –2006. gada pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi un saskaņotas darbības, kas veido vienotu pārkāpumu – Jēdziens

(EKL 81. panta 1. punkts)

2.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Apgrozījums

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 13. punkts)

3.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Sankciju individuālas piemērošanas princips

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)

4.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma ilgums

(Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)

5.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Preventīvs raksturs – Novērtēšana

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 25. punkts)

6.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Novērtēšana

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkts)

7.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Pret konkurenci vērsta rīcība, kuru ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkta pēdējais ievilkums)

8.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Samazinājums uzņēmuma finansiālās situācijas dēļ – Nosacījumi

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 35. punkts)

1.      Būtu mākslīgi sadalīt turpinātu rīcību, ko raksturo viens mērķis, saskatot tajā vairākus atsevišķus pārkāpumus, lai gan, gluži pretēji, tas ir viens vienots pārkāpums, kas pakāpeniski ir ticis konkretizēts gan ar nolīgumiem, gan ar saskaņotām darbībām.

Šādos apstākļos uzņēmums, kas ir piedalījies pārkāpumā, veicot patstāvīgas darbības, kuras atbilst priekšstatam par nolīgumu vai saskaņotām darbībām, kas vērstas pret konkurenci EKL 81. panta 1. punkta izpratnē un kuras veicina pārkāpuma īstenošanu kopumā, ir atbildīgs arī par darbībām, ko veikuši citi uzņēmumi saistībā ar šo pārkāpumu, par visu tā piedalīšanās pārkāpumā laiku.

Lai noteiktu uzņēmuma dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, Komisijai ir jāpierāda, ka uzņēmums ar savu paša rīcību ir vēlējies dot ieguldījumu kopējiem mērķiem, kas bija visiem dalībniekiem, un ka tas zināja par citu uzņēmumu iecerētajām vai veiktajām materiālajām darbībām, īstenojot šos pašus mērķus, vai ka tas varēja tās saprātīgi paredzēt un bija gatavs uzņemties ar tām saistīto risku.

Aizliegtas vienošanās tikai tad var uzskatīt par faktoriem, kas veido pret konkurenci vērstu vienotu nolīgumu, ja ir pierādīts, ka tās ietilpst vispārējā plānā, kam ir vienots mērķis. Turklāt uzņēmuma dalība attiecīgajās aizliegtajās vienošanās var liecināt par tā pievienošanos šim nolīgumam tikai tad, ja, piedaloties šajās vienošanās, tas zināja vai tam vajadzēja zināt, ka, to darot, tas līdzdarbojas vienotā nolīgumā.

Tādējādi, lai pierādītu dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, ir jābūt izpildītiem trīs nosacījumiem, proti, jāpastāv vispārējam plānam, kam ir vienots mērķis, uzņēmumam apzināti jāsniedz ieguldījums šī plāna īstenošanā, un tam jāzina (kas ir pierādīts vai prezumēts) par citu dalībnieku pārkāpjošo rīcību.

Attiecībā uz vispārēja plāna, kam ir vienots mērķis, pastāvēšanu vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārēju norādi uz konkurences izkropļošanu pārkāpuma skartajā tirgū, jo konkurences ietekmēšana gan kā mērķis, gan kā sekas ir obligāts elements jebkādām darbībām, kas ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šāda vienota mērķa jēdziena definīcija varētu atņemt vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienam tā nozīmi, ciktāl tās sekas būtu tādas, ka vairākas darbības, kas skar vienu ekonomisko sektoru un ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, būtu sistemātiski jākvalificē kā elementi, kas veido vienotu pārkāpumu. Tādējādi, lai dažādas darbības kvalificētu kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, jāņem vērā jebkādi apstākļi, kas var pierādīt vai likt apšaubīt papildinošas saiknes – tādas kā piemērošanas periods, saturs (tostarp izmantotās metodes) esamību un līdz ar to dažādo saskaņoto darbību mērķi.

(sal. ar 33.–37. un 40. punktu)

2.      Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 13. punktā noteikts: “Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu [..].” No šīs tiesību normas neizriet, ka, aprēķinot atbilstošo pārdošanas apjomu, vērā var tikt ņemts vienīgi to darījumu apjoms, kurus reāli ietekmējusi pārkāpjošā prakse. Tā, minēto pamatnostādņu 13. panta formulējumā ir atsauce uz “pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto [..] pārdošanas apjomu”, nevis uz “pārkāpuma ietekmēto pārdošanas apjomu”. Tādējādi 13. punkta formulējums attiecas uz pārdošanas apjomu konkrētajā tirgū.

Šo interpretāciju apstiprina Savienības konkurences tiesību normu mērķis. Lai noteiktu aizliegtu vienošanos lietās uzliekamā naudas soda pamatsummu, Komisijai nav pienākuma katrā gadījumā noteikt, kāds ir individuālais pārdošanas apjoms, ko ietekmējusi aizliegtā vienošanās. Šādu pienākumu Savienības tiesas nekad nav uzlikušas, un nekas neliecina par to, ka Komisijai būtu bijis nodoms minētajās pamatnostādnēs paredzēt sev šādu pienākumu. Turklāt aizliegtu vienošanos lietās, kas pēc sava rakstura ir slepenas, ir neizbēgami, ka daži no dokumentiem, kas liecina par katras pret konkurenci vērstās prakses izpausmēm, netiks atklāti.

Turklāt apgrozījuma daļa, kas rodas no pārkāpumā iesaistītām precēm, sniedz pareizu norādi par pārkāpuma plašumu konkrētajā tirgū. It īpaši preču, attiecībā uz kurām notika ierobežojošā prakse, realizētais apgrozījums ir objektīvs elements, ar kuru var precīzi noteikt, cik šāda prakse ir kaitīga normālai konkurencei.

(sal. ar 61.–66. punktu)

3.      Gadījumos, kad pārkāpumu izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jāizvērtē katra šī uzņēmuma dalības pārkāpumā relatīvais smagums. Šāds secinājums izriet no soda un sankciju individualizācijas principa loģikas, atbilstoši kurai uzņēmumiem var piemērot sankcijas tikai par faktiem, par kuriem tiem individuāli ir izteikti pārmetumi, un šis princips ir piemērojams jebkurā administratīvajā procesā, kura iznākumā varētu tikt noteiktas sankcijas atbilstoši Kopienu konkurences tiesību normām. Pārkāpuma smagums ir jānosaka, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem – tādiem kā īpašie lietas apstākļi, tās konteksts un naudas sodu preventīvais raksturs. Tas, ka uzņēmums nav piedalījies visos aizliegto vienošanos veidojošajos pamatelementos vai ka tajos aspektos, kuros tas ir piedalījies, tam ir bijusi nenozīmīga loma, ir jāņem vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu un vajadzības gadījumā – nosakot naudas sodu.

Tomēr individuālo apstākļu novērtēšana tiek veikta, nevis novērtējot pārkāpuma smagumu, t.i., nosakot naudas soda pamatsummu, bet gan pielāgojot pamatsummu atkarībā no atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem.

Komisija var ņemt vērā noteiktus “smaguma” aspektus Regulas Nr. 1/2003 23. panta izpratnē saistībā ar atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem, nevis saistībā ar “smagumu” naudas soda noteikšanai tās pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai izpratnē.

Minētās pamatnostādnes būtiski mainīja naudas soda aprēķināšanas metodoloģiju. Pirmkārt, tika atcelta pārkāpumu klasificēšana trīs kategorijās (“sīkāks pārkāpums”, “smags pārkāpums” un “sevišķi smags pārkāpums”). Pašreizējā sistēma, kas paredz diapazonu no 0 % līdz 30 %, pieļauj sīkāku diferenciāciju atkarībā no pārkāpumu smaguma. Otrkārt, tika atceltas fiksētās summas. Tagad pamatsumma tiek aprēķināta, par pamatu ņemot pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto pārdošanas apjomu. Šī jaunā metodoloģija tādējādi ļauj vieglāk ņemt vērā katra uzņēmuma individuālās dalības pārkāpumā apjomu, nosakot tā smagumu. Tā ļauj arī ņemt vērā iespējamo vienotā pārkāpuma smaguma samazinājumu laika gaitā.

Lai gan dalības pārkāpumā relatīvais smagums, un īpašie lietas apstākļi, ir jāņem vērā, Komisija, piemērojot minētās pamatnostādnes, var veikt šādu vērā ņemšanu, novērtējot pārkāpuma smagumu vai pielāgojot naudas soda pamatsummu atkarībā no atbildību mīkstinošiem vai pastiprinošiem apstākļiem. Gadījumos, kad Komisija izmanto šo pēdējo minēto pieeju, atbildību mīkstinošo un pastiprinošo apstākļu vērtējumam tomēr jāļauj atbilstoši ņemt vērā dalības vienotā pārkāpumā relatīvo smagumu, kā arī šī smaguma iespējamās izmaiņas laikā.

(sal. ar 84.–87., 89., 90. un 92. punktu)

4.      Attiecībā uz summas, kas noteikta atkarībā no pārdošanas apjoma, reizināšanu ar gadu, kuru gaitā uzņēmums piedalījies pārkāpumā, skaitu, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā norādīts vienīgi, ka, “nosakot soda naudas apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu”, neprecizējot konkrēto veidu, kādā jāņem vērā ilgums. Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, paredzētā reizināšana ar dalības pārkāpumā gadu skaitu ir līdzvērtīga summas palielināšanai par 100 % gadā. Šī pieeja rada fundamentālas metodoloģijas izmaiņas attiecībā uz aizliegtās vienošanās ilguma ņemšanu vērā. Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts tomēr šādu attīstību neaizliedz.

Lai gan pagātnē Komisija dažreiz ir ņēmusi vērā pārkāpuma attīstību laikā, palielinot naudas soda apmēru saistībā ar tā ilgumu, neviena minēto pamatnostādņu tiesību norma tai neuzliek pienākumu šādā gadījumā piemērot reizināšanas koeficientu, kas nepārsniedz divi, vai samazināt saistībā ar pārkāpuma smagumu izmantoto pārdošanas apjoma procentuālo izteiksmi.

(sal. ar 107.–110. punktu)

5.      Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 25. punktā noteikts: “Neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija iekļauj pamatsummā summu, kas līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma [..], lai aizkavētu uzņēmumus pat noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu.”

Tā kā Komisija visiem sava lēmuma adresātiem piemēro tādu pašu papildu summu, to pamatojot ar to, ka tie visi ir piedalījušies vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas ietvēra cenu noteikšanu un/vai tirgus sadali, vienlīdzīgas attieksmes princips nav ticis pārkāpts.

Minēto pamatnostādņu 25. panta formulējums ([“iekļauj”], “inclura”, “will include” un “fügt hinzu”) turklāt liecina par to, ka attiecībā uz acīmredzamiem pārkāpumiem papildu summas piemērošana ir automātiska darbība, kas neprasa citu faktoru pastāvēšanu.

(sal. ar 116. un 117. punktu)

6.      Atbilstoši Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 29. punkta trešajam ievilkumam, lai varētu saņemt naudas soda samazinājumu saistībā ar atbilstību mīkstinošiem apstākļiem, attiecīgajam uzņēmumam jāsniedz “pierādījum[i], ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela”, un “tādējādi [jā]pierāda, ka laikposmā, kad tas bija nelikumīgas vienošanās dalībnieks, tas faktiski šo vienošanos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū”.

Tomēr frāzes “telles que” [latviešu valodas versijā – “proti”] izmantošana norāda, ka minēto pamatnostādņu 29. punktā norādītais apstākļu saraksts nav izsmeļošs. Turklāt īpašie lietas apstākļi, tostarp uzņēmuma dalība vai nepiedalīšanās visos pārkāpumu veidojošajos pamatelementos, ir jāņem vērā ja ne attiecībā uz pārkāpuma smaguma vērtējumu, tad vismaz saistībā ar pamatsummmas pielāgošanu atkarībā no atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem. Faktiski šis pienākums ir viens no iemesliem, kas Tiesai ļāva apstiprināt, ka vienota un turpināta pārkāpuma jēdziens nav pretrunā principam, ka atbildībai par konkurences tiesību normu pārkāpumiem ir personisks raksturs. 29. punkta trešajā ievilkumā minētie kritēriji paši par sevi nav pietiekami, lai nodrošinātu šo iespēju.

(sal. ar 126. un 127. punktu)

7.      Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 29. punkta pēdējā ievilkumā ir noteikts, ka “naudas soda pamatsummu var samazināt [..], ja pret konkurenci vērsto rīcību ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes vai tiesiskais regulējums”. Šajā ziņā tas vien, ka ir zināms par rīcību, kas vērsta pret konkurenci, nenozīmē, ka iestāde ir netieši “atļāvusi vai veicinājusi” šo rīcību minēto pamatnostādņu 29. punkta pēdējā ievilkuma izpratnē. Apgalvotā bezdarbība nevar tikt pielīdzināta pozitīvai rīcībai, tādai kā atļauja vai pamudināšana.

(sal. ar 131. un 134. punktu)

8.      Naudas soda samazināšana atbilstoši Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 35. punktam ir atkarīga no trīs kumulatīviem nosacījumiem, proti: pieprasījuma iesniegšanas administratīvā procesa laikā, īpaša sociālā un ekonomiskā konteksta pastāvēšanas un uzņēmuma maksātspējas neesamības, turklāt uzņēmumam ir jāsniedz objektīvi pierādījumi, kas liecina par to, ka naudas soda uzlikšana neatgriezeniski apdraudētu tā dzīvotspēju un izraisītu visu tā aktīvu vērtības zudumu.

Pieprasījuma par naudas soda samazināšanu iesniegšana nav vienkārši formāla prasība, bet gan prasība, kuras neizpilde liedz pamatoti novērtēt ekonomisko situāciju, jo Komisijai nav atbilstošas informācijas, tādas kā attiecīgā uzņēmuma iekšējie dati, kas tai ļautu novērtēt tā dzīvotspēju.

(sal. ar 171. un 176. punktu)

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2011. gada 16. jūnijā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgus Beļģijā – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Cenu noteikšana – Tirgus sadale – Manipulācijas ar publisko iepirkumu procedūrām – Vienots un turpināts pārkāpums – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Naudas sodi – 2006. gada pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai

Apvienotās lietas T‑204/08 un T‑212/08

Team Relocations NV, Zaventema (Beļģija), ko pārstāv H. Giljamss [H. Gilliams] un J. Bokens [J. Bocken], avocats,

prasītāja lietā T‑204/08,

Amertranseuro International Holdings Ltd,

Trans Euro Ltd,

Team Relocations Ltd,

Londona (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv L. Giselens [L. Gyselen], advokāts,

prasītājas lietā T‑212/08,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Bukē [A. Bouquet], A. Antoniadis [A. Antoniadis] un N. fon Lingens [N. von Lingen], pārstāvji,

atbildētāja,

par lūgumu daļēji atcelt Komisijas 2008. gada 11. marta Lēmumu  C(2008) 926, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.543 – Starptautiskie pārcelšanās pakalpojumi), kā arī, pakārtoti, atcelt vai samazināt prasītājām uzlikto naudas sodu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: tiesneši S. Papasavs [S. Papasavvas], kas veic priekšsēdētāja pienākumus, N. Vāls [N. Wahl] un A. Ditrihs [A. Dittrich] (referents),

sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 28. aprīļa tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Fakti

1.     Strīda priekšmets

1        Atbilstoši Komisijas 2008. gada 11. marta Lēmumam C(2008) 926, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.543 – Starptautiskie pārcelšanās pakalpojumi) (turpmāk tekstā – “lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts 2009. gada 11. augusta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 188, 16. lpp.), Team Relocations NV ir bijusi tādas aizliegtas vienošanās starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgū Beļģijā dalībniece, kura attiecās uz tiešu un netiešu cenu noteikšanu, tirgus sadali un manipulāciju ar procedūrām piedāvājumu iesniegšanai. Eiropas Kopienu Komisija norāda, ka aizliegtā vienošanās ir pastāvējusi gandrīz 19 gadus (no 1984. gada oktobra līdz 2003. gada septembrim). Tās dalībnieki ir noteikuši cenas, iesnieguši klientiem viltotas tāmes (t.s. “viltus tāmes”) un viens otram atlīdzinājuši par noraidītajiem piedāvājumiem ar finansiālo kompensāciju sistēmas palīdzību (turpmāk tekstā – “komisijas maksa”).

2.     Prasītājas

2        Team Relocations tika nodibināta 1993. gada 7. maijā ar nosaukumu Transeuro Worldwide Movers NV (Belgium). Tās nosaukums tika mainīts 2002. gada 5. septembrī. Kopš 1994. gada janvāra Team Relocations 100 % mātes sabiedrība ir Team Relocations Ltd, kas ir sabiedrība, kura darbojas pārcelšanās pakalpojumu jomā un kuras akciju 100 % pieder sabiedrībai Trans Euro Ltd. Kopš 2000. gada 8. septembra 100 % no Trans Euro akcijām pieder Amertranseuro International Holdings Ltd (turpmāk tekstā – “Amertranseuro”).

3        2006. gada 30. septembrī slēgtā finanšu gada laikā Amertranseuro konsolidētais vispasaules apgrozījums bija EUR 44 352 733.

3.     Administratīvais process

4        Atbilstoši lēmumā teiktajam Komisija procesu uzsāka pēc savas iniciatīvas, jo tās rīcībā bija informācija, kas norādīja uz to, ka dažas Beļģijas sabiedrības, kas darbojās pārcelšanās jomā, piedalās nolīgumos, uz kuriem varēja attiekties EKL 81. pantā paredzētais aizliegums.

5        Tādējādi, pamatojoties uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmās regulas par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 14. panta 3. punktu, 2003. gada septembrī Allied Arthur Pierre NV, Interdean NV, Transworld International NV un Ziegler SA tika veiktas pārbaudes. Pēc šīm pārbaudēm Allied Arthur Pierre iesniedza lūgumu par atbrīvojuma piešķiršanu vai naudas soda samazināšanu atbilstoši Komisijas Paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”). Allied Arthur Pierre atzina savu dalību nolīgumos par komisijas maksām un viltus tāmēm, uzskaitīja iesaistītos konkurentus, tostarp vienu konkurentu, par kuru Komisijas dienestiem iepriekš nebija zināms, un iesniedza dokumentus, kuri apstiprināja tās mutvārdu paziņojumus.

6        Atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantam pret konkurenci vērstajos nolīgumos iesaistītajiem uzņēmumiem, to konkurentiem, kā arī vienai profesionālajai organizācijai tika nosūtīti vairāki rakstveida informācijas pieprasījumi. 2006. gada 18. oktobrī tika pieņemts un vairākām sabiedrībām nosūtīts paziņojums par iebildumiem. Visi adresāti uz to atbildēja. To pārstāvji, izņemot Amertranseuro, Stichting Administratiekantoor Portielje, Team Relocations Ltd un Trans Euro Ltd pārstāvjus, atsaucās uz savām tiesībām uz piekļuvi Komisijas lietas materiālos esošajiem dokumentiem, kuriem varēja piekļūt vienīgi Komisijas telpās. Piekļuve tiem tika piešķirta laikā no 2006. gada 6. līdz 29. novembrim. Uzklausīšana notika 2007. gada 22. martā.

7        2008. gada 11. martā Komisija pieņēma lēmumu.

4.     Lēmums

8        Komisija apgalvo, ka lēmuma adresāti, tostarp prasītājas – Team Relocations, Amertranseuro, Trans Euro un Team Relocations Ltd – ir bijuši aizliegtas vienošanās starptautisko pārcelšanās pakalpojumu jomā Beļģijā dalībnieki vai ir par to atbildīgi. Aizliegtās vienošanās dalībnieki ir noteikuši cenas, sadalījuši klientus un veikuši manipulācijas ar piedāvājumu iesniegšanu vismaz laikā no 1984. līdz 2003. gadam. Tādējādi tie ir īstenojuši vienotu un turpinātu EKL 81. panta pārkāpumu.

9        Atbilstoši Komisijas teiktajam attiecīgie pakalpojumi ietver gan fizisko personu –privātpersonu vai uzņēmumu vai citu publisku iestāžu darbinieku – īpašuma pārvadāšanu, gan uzņēmumu vai publisko iestāžu īpašuma pārvadāšanu. Šo pārvadājumu raksturiezīme bija tā, ka vai nu to sākumpunkts, vai galamērķis bija Beļģijā. Ņemot vērā arī to, ka attiecīgās starptautiskās pārcelšanās sabiedrības visas atrodas Beļģijā un aizliegtās vienošanās darbības norisinās Beļģijā, Komisija uzskatīja, ka aizliegtās vienošanās ģeogrāfiskais centrs atradās Beļģijā.

10      Aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējo apgrozījumu starptautisko pārcelšanās pakalpojumu jomā Beļģijā Komisija novērtēja EUR 41 miljona apmērā attiecībā uz 2002. gadu. Tā kā Komisija šīs nozares lielumu novērtēja aptuveni EUR 83 miljonu apmērā, tad attiecīgo uzņēmumu kopējā tirgus daļa tika noteikta aptuveni 50 %.

11      Komisija norāda, ka aizliegtās vienošanās mērķis bija tostarp noteikt un uzturēt augstas cenas un vienlaicīgi vai secīgi sadalīt tirgu dažādos veidos – tādos kā vienošanās par cenām, vienošanās par tirgus sadali ar viltotu tāmju (viltus tāmes) palīdzību un vienošanās par finansiālām kompensācijām par noraidītiem piedāvājumiem vai atturēšanos iesniegt piedāvājumus (komisijas maksa).

12      Komisija uzskata, ka laikā no 1984. gada līdz 90. gadu sākumam aizliegtās vienošanās pamatā bija tostarp rakstveida vienošanās par cenu noteikšanu. Vienlaicīgi tika ieviestas komisijas maksas un viltus tāmes. Komisijas maksa bija galīgās cenas, kas bija jāmaksā patērētājam, nesaņemot ekvivalentu pakalpojumu, apslēpts elements. Tā bija naudas summa, kura pārcelšanās sabiedrībai, kura bija ieguvusi līguma slēgšanas tiesības, bija jāmaksā konkurentiem, kuri nebija ieguvuši līguma slēgšanas tiesības, neatkarīgi no tā, vai šie konkurenti arī bija iesnieguši piedāvājumu vai bija no tā atturējušies. Tādējādi runa ir par zināma veida finansiālu kompensāciju pārcelšanās sabiedrībām, kuras nebija ieguvušas līguma par starptautisku pārcelšanos slēgšanas tiesības. Aizliegtās vienošanās dalībnieki bija viens otram izrakstījuši rēķinus par komisijas maksām par noraidītajiem piedāvājumiem vai piedāvājumiem, kurus tie bija atturējušies iesniegt, norādīdami fiktīvus pakalpojumus, un šo komisijas maksu summa tika iekļauta klientu rēķinos. Komisija apgalvo, ka šī prakse ir uzskatāma par netiešu cenu noteikšanu starptautiskajiem pārcelšanās pakalpojumiem Beļģijā.

13      Šīs aizliegtās vienošanās dalībnieki sadarbojās arī attiecībā uz viltus tāmju iesniegšanu, kas klientiem, t.i., darba devējiem, kuri apmaksāja pārcelšanās izdevumus, lika maldīgi domāt, ka viņi varēja izvēlēties atbilstoši kritērijiem, kuru pamatā ir konkurence. Viltus tāme ir fiktīva tāme, ko klientam vai personai, kura pārceļas, iesniedz pārcelšanās sabiedrība, kurai nav nodoma šo pārcelšanos veikt. Lai iesniegtu viltus tāmi, pārcelšanās sabiedrība, kura vēlējās saņemt līguma slēgšanas tiesības (turpmāk tekstā – “pieprasītāja sabiedrība”), noorganizēja, ka iestāde vai uzņēmums vai nu tieši, vai netieši ar tās personas starpniecību, kurai bija jāpārceļas, saņem vairākas tāmes. Šai nolūkā pieprasītāja sabiedrība saviem konkurentiem norādīja cenas, apdrošināšanas likmes un uzglabāšanas izmaksas, kādas tiem bija jānorāda par pakalpojumu. Šī cena, kas bija augstāka par pieprasītājas sabiedrības piedāvāto, tika norādīta viltus tāmē. Saskaņā ar Komisijas teikto, tā kā darba devējs parasti izvēlas pārcelšanās sabiedrību, kura piedāvā viszemāko cenu, tai pašā starptautiskā pārvadāšanā iesaistītās sabiedrības principā zināja iepriekš, kura no tām iegūs tiesības noslēgt līgumu par šo pārcelšanos.

14      Turklāt Komisija norāda, ka pieprasītājas sabiedrības prasītā cena varēja būt augstāka, nekā tā citādi būtu bijusi, jo tajā pašā pārvadāšanā iesaistītās sabiedrības bija iesniegušas viltus tāmes, kurās bija ietverta pieprasītājas sabiedrības norādītā cena. Kā piemēru Komisija lēmuma 233. apsvērumā min Allied Arthur Pierre 1997. gada 11. jūlija iekšējo elektronisko vēstuli, kurā norādīts: “Klients ir pieprasījis divas [viltus tāmes], tādējādi mēs varam prasīt augstāku cenu.” Tādējādi Komisija apgalvo, ka viltus tāmju iesniegšana klientiem bija manipulēšana ar uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus procedūru tādā veidā, ka visos piedāvājumos norādītās cenas bija apzināti augstākas nekā pieprasītājas sabiedrības norādītā cena un katrā ziņā augstākas, nekā tās būtu bijušas konkurences apstākļos.

15      Komisija apgalvo, ka šāda kārtība bija noteikta līdz pat 2003. gadam. Pēc tās domām, šo komplekso darbību mērķis bija viens – noteikt cenas, sadalīt tirgu un tādējādi izkropļot konkurenci.

16      Noslēgumā Komisija pieņēma lēmuma rezolutīvo daļu, kuras 1. pantā noteikts:

“Šādi uzņēmumi pārkāpa [EKL] 81. panta 1. punkta noteikumus, tieši vai netieši nosakot cenas starptautiskajiem pārcelšanās pakalpojumiem Beļģijā, savā starpā sadalot šā tirgus daļu un manipulējot ar piedāvājumu pieteikumu iesniegšanas procedūru šādos periodos:

[..]

g)      [Team Relocations] no 1997. gada 20. janvāra līdz 2003. gada 10. septembrim [..] un Team Relocations Ltd no 1997. gada 20. janvāra līdz 2003. gada 7. septembrim; [..] ar [Amertranseuro], Trans Euro [..] un Team Relocations Ltd no 2000. gada 8. septembra līdz 2003. gada 10. septembrim;

[..].” [Neoficiāls tulkojums]

17      Līdz ar to ar lēmuma 2. panta i) punktu Komisija Team Relocations uzlika EUR 3,49 miljonu naudas sodu, tostarp EUR 3 miljonus, par kuriem ir solidāri atbildīgas Trans Euro un Team Relocations Ltd, un EUR 1,3 miljonus, par kuriem ir solidāri atbildīgas Amertranseuro, Trans Euro un Team Relocations Ltd (turpmāk tekstā visas kopā – “Amertranseuro grupa”).

18      Lai aprēķinātu naudas soda apmēru, Komisija izmantoja metodoloģiju, kas aprakstīta Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”).

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

19      Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2008. gada 4. jūnijā, prasītājas cēla šīs prasības.

20      Ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2010. gada 5. marta rīkojumu atbilstoši Reglamenta 50. pantam lietas T‑204/08 un T‑212/08 tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

21      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu. Vispārējā tiesa 2010. gada 28. aprīļa tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem. Ar pieteikumu, kas kancelejā reģistrēts 2010. gada 6. augustā, Team Relocations lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procesu. Šis lūgums tika noraidīts ar 2010. gada 23. septembra lēmumu.

22      Lietā T‑204/08 Team Relocations prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt lēmuma 1. pantu;

–        atcelt lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl tai ar to tiek uzlikts naudas sods EUR 3,49 miljonu apmērā;

–        pakārtoti, būtiski samazināt ar lēmumu uzliktā naudas soda lielumu;

–        katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

23      Turklāt Team Relocations lūdz Vispārējo tiesu uzdot Komisijai atklāt faktorus, ko tā ņēmusi vērā, lai Interdean piemērotu 70 % samazinājumu naudas sodam, kas citādi būtu ticis uzlikts.

24      Lietā T‑212/08 Amertranseuro, Trans Euro un Team Relocations Ltd prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt lēmuma 2. panta i) punktu, jo ar to prasītājas tiek atzītas par solidāri atbildīgām par apgalvoto EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, ko esot izdarījusi Team Relocations laikā no 1997. gada janvāra līdz 2003. gada septembrim;

–        pakārtoti, atcelt lēmuma 2. panta i) punktu, jo ar to Amertranseuro solidārā atbildība faktiski nav ierobežota ar EUR 1,3 miljoniem;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25      Lietās T‑204/08 un T‑212/08 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasības;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

26      Team Relocations izvirza astoņus pamatus, kas vērsti uz lēmuma atcelšanu un naudas soda atcelšanu vai samazināšanu. Amertranseuro, Trans Euro un Team Relocations Ltd izvirza divus pamatus par to, ka tās nav vainojamas Team Relocations izdarītajos pārkāpumos, un par savu nespēju naudas sodu samaksāt. Tā kā šie divi pēdējie minētie pamati atbilst attiecīgi Team Relocations izvirzītā septītā pamata pirmajai daļai un astotajam pamatam, tie jāaplūko šo pamatu pārbaudes ietvaros.

1.     Par pirmo pamatu – Team Relocations neesot piedalījusies lēmumā aprakstītajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā

27      Ar šo pamatu Team Relocations apstrīd to, ka tā būtu piedalījusies lēmumā aprakstītajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā.

 Lietas dalībnieku argumenti

28      Team Relocations apgalvo ka, lai to atzītu par atbildīgu par lēmumā aprakstīto vienoto un turpināto pārkāpumu, Komisijai jāpierāda, pirmkārt, ka Team Relocations bija zināms par pārējo dalībnieku nelikumīgo rīcību vai ka tā to varēja pamatoti paredzēt un bija gatava uzņemties ar to saistīto risku, un, otrkārt, ka dažādajai lēmumā aprakstītajai praksei bija kopīgi mērķi un ka Team Relocations bija nodoms ar savu rīcību sniegt savu ieguldījumu šo mērķu sasniegšanā.

29      Pēc Team Relocations domām, Komisija nav pierādījusi, ka šie nosacījumi bija izpildīti. Pirmkārt, Team Relocations nebija zināms par vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu. Lēmumā nav minēti nekādi dokumentāli pierādījumi par to, ka Team Relocations būtu bijis zināms par nolīgumiem par cenām un viltus tāmēm, kad sākot ar 1997. gadu tā šad un tad piekrita komisijas maksām. Viltus tāmi Team Relocations pirmo reizi izsniedza vai pieprasīja vienīgi 2002. gada februārī. Team Relocations neesot arī piedalījusies pret konkurenci vērstās sanāksmēs, kurās tika noslēgta vienošanās par kopējo pret konkurenci vērsto plānu.

30      Otrkārt, Team Relocations apgalvo, ka tā neesot piedalījusies ne kopējā plānā, ne “turpinātā” pārkāpumā. Tā neesot piedalījusies nekādos rakstveida nolīgumos par cenu noteikšanu. Komisijas maksas, kurām tā piekritusi, esot bijušas domātas, lai individuāliem pārvadātājiem ļautu atgūt izdevumus, ko tiem radījis konkrēts pārvadājums, un nevis tāpēc lai noteiktu cenas un sadalītu klientus vai tirgu. Vienošanās par komisijas maksām esot bijušas konkrētas [ad hoc] un nevis vispārpiemērojamas vai automātiski piemērojamas. Viltus tāmes vienmēr tika saņemtas pēc fiziskās personas, kas pārcēlās, pieprasījuma vai vismaz ar tās piekrišanu un tika izsniegtas tikai pēc tam, kad klients bija izvēlējies pārcelšanās pakalpojumu uzņēmumu.

31      Komisija apstrīd šos apgalvojumus un uzskata, ka, piedalīdamās vismaz divos no šiem nolīgumiem, Team Relocations zināja – vai tai katrā ziņā bija jāzina – par vispārējo plānu, kas bija vienotā pārkāpuma pamatā. Turklāt Komisija uzskata, ka apgalvojums, ka Team Relocations neesot piedalījusies rakstveida nolīgumā par cenām, nekādā veidā neietekmē tās atbildību par vienotu un turpinātu pārkāpumu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

32      Ar šo pamatu Team Relocations neapstrīd, ka tā ir izdarījusi EKL 81. panta pārkāpumus. Taču tā apgalvo, ka tā nav piedalījusies lēmumā aprakstītajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā. Līdz ar to vispirms jāatgādina vienota un turpināta pārkāpuma jēdziens.

 Par vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienu

33      Savā 1999. gada 8. jūlija spriedumā lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni (Recueil, I‑4125. lpp., 82. punkts) Tiesa noteica, ka būtu mākslīgi sadalīt turpinātu rīcību, ko raksturo viens mērķis, saskatot tajā vairākus atsevišķus pārkāpumus, lai gan, gluži pretēji, tas ir viens vienots pārkāpums, kas progresīvi ir ticis konkretizēts gan ar nolīgumiem, gan ar saskaņotām darbībām.

34      Šādos apstākļos uzņēmums, kas ir piedalījies pārkāpumā, veicot patstāvīgas darbības, kuras atbilst priekšstatam par nolīgumu vai saskaņotām darbībām, kas vērstas pret konkurenci EKL 81. panta 1. punkta izpratnē un kuras veicina pārkāpuma īstenošanu kopumā, ir atbildīgs arī par darbībām, ko veikuši citi uzņēmumi saistībā ar šo pārkāpumu, par visu pārkāpumā piedalīšanās laiku (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 83. punkts).

35      No šī sprieduma izriet – lai noteiktu uzņēmuma dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, Komisijai ir jāpierāda, ka uzņēmums ar savu paša rīcību ir vēlējies dot ieguldījumu kopējiem mērķiem, kas bija visiem dalībniekiem, un ka tas zināja par citu uzņēmumu iecerētajām vai veiktajām materiālajām darbībām, īstenojot šos pašus mērķus, vai ka tas varēja tās saprātīgi paredzēt un bija gatavs uzņemties ar tām saistīto risku (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 87. punkts).

36      Aizliegtas vienošanās tikai tad var uzskatīt par faktoriem, kas veido pret konkurenci vērstu vienotu nolīgumu, ja ir pierādīts, ka tās ietilpst vispārējā plānā, kam ir vienots mērķis. Turklāt uzņēmuma dalība attiecīgajās aizliegtajās vienošanās var liecināt par tā pievienošanos šim nolīgumam tikai tad, ja, piedaloties šajās vienošanās, tas zināja vai tam vajadzēja zināt, ka, to darot, tas līdzdarbojas vienotā nolīgumā (Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 4027. un 4112. punkts).

37      Tādējādi no šīs judikatūras izriet, ka, lai pierādītu dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, ir jābūt izpildītiem trīs nosacījumiem, proti, jāpastāv vispārējam plānam, kam ir vienots mērķis, uzņēmumam apzināti jāsniedz ieguldījums šī plāna īstenošanā, un tam jāzina (kas ir pierādīts vai prezumēts) par citu dalībnieku pārkāpjošo rīcību.

38      Tādējādi šis pamats ir jāpārbauda, ievērojot šos nosacījumus.

 Par attiecīgās pārkāpjošās rīcības kvalifikāciju

–       Par vispārēja plāna ar kopēju mērķi esamību

39      Attiecībā uz, pirmkārt, vispārēja plāna ar vienotu mērķi esamību Komisija apgalvo, ka attiecīgajiem uzņēmumiem bija viens vienīgs ekonomisks mērķis, proti, izkropļot cenu dabisku attīstību.

40      Tomēr vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārēju norādi uz konkurences izkropļošanu pārkāpuma skartajā tirgū, jo konkurences ietekmēšana gan kā mērķis, gan kā sekas ir obligāts elements jebkādām darbībām, kas ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šāda vienota mērķa jēdziena definīcija varētu atņemt vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienam tā nozīmi, ciktāl tā sekas būtu tādas, ka vairākas darbības, kas skar vienu ekonomisku sektoru un ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, būtu sistemātiski jākvalificē kā elementi, kas veido vienotu pārkāpumu. Tādējādi, lai dažādas darbības kvalificētu kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, jāņem vērā jebkādi apstākļi, kas var pierādīt vai likt apšaubīt papildinošas saiknes – tādas kā piemērošanas periods, saturs (tostarp izmantotās metodes) un līdz ar to dažādo attiecīgo nolīgumu un saskaņoto darbību mērķis – pastāvēšanu (Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 179.–181. punkts).

41      Šajā lietā no lēmuma izriet, ka kopējais mērķis, kuru mēģināja sasniegt dažādos veidos, kas iekļāvās vispārējā plānā, bija – sasniegt un saglabāt augstu cenu līmeni starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgū Beļģijā un sadalīt šo tirgu. Šis kopējais mērķis ir detalizēti aprakstīts lēmuma 314. apsvērumā un 322.–344. apsvērumā.

42      Team Relocations argumenti nevar apšaubīt šo secinājumu.

43      Šajā sakarā jānorāda, ka komisijas maksu sistēma ir kompensāciju sistēma, kura iekļaujas klientu sadalē, un ka viltus tāmju sagatavošana ir būtisks klientu sadales elements, ja klienti vēlas saņemt piedāvājums no vairākiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem.

44      Pretēji Team Relocations apgalvotajam komisijas maksas un viltus tāmes attiecās uz cenām. Attiecībā uz komisijas maksām: to daudzums un līmenis tika noteikti iepriekš, pirms pārcelšanās sabiedrības klientiem iesniedza savas tāmes. Pat pieņemot, kā apgalvo Team Relocations, ka to summas netika tieši pieskaitītas pārcelšanās cenām, tām neizbēgami bija jāparādās uzņēmumu aprēķinos un jāsadārdzina to pakalpojumi. Attiecībā uz tāmēm: “neīstajā” piedāvājumā norādīto cenu noteica sabiedrība, kas šo tāmi bija pieprasījusi, un sabiedrība, kas viltus tāmi sagatavoja, to pieņēma, un tas ļāva šai pirmajai minētajai sabiedrībai noteikt augstāku cenu nekā cena, kāda izveidotos brīvas konkurences apstākļos, un kas bija tuva “neīstajai” cenai, par kuru kopīgi vienojās. Lēmuma 233. apsvērumā Komisija ir parādījusi šo viltus tāmju ietekmi uz cenām (skat. iepriekš 14. punktu).

45      Abām šīm praksēm tāpat kā rakstveida nolīgumam par cenām bija kopējs mērķis, proti, ierobežot konkurenci starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem, nosakot augstāku cenu līmeni nekā tas būtu bijis, nolīgumiem nepastāvot. Konkurentiem, kuri neieguva līguma slēgšanas tiesības, maksātās komisijas maksas tos būtiski atturēja no konkurētspējīgas cenas piedāvāšanas, un, apmainoties ar informāciju par saviem piedāvājumiem saistībā ar viltus tāmēm, aizliegtās vienošanās dalībnieki bija ierobežojuši cenu konkurenci. Turklāt nolīgums par viltus tāmēm dalībniekiem ļāva saglabāt cenas augstākā līmenī, nekā tās būtu bijušas, nepastāvot šādam nolīgumam.

46      Attiecībā uz argumentiem, ka viltus tāmes tika iesniegtas vienīgi pēc tam, kad klients bija izdarījis savu izvēli, ir jāuzsver, ka persona, kam ir kontakti ar pakalpojuma sniedzēju, piemēram, Komisijas darbinieks, nav patiesais pārcelšanās [pakalpojumu] sabiedrību klients. Patiesībā pārcelšanās sabiedrības izvēle ir tā uzņēmuma vai iestādes, kas maksā par pārcelšanos, ziņā. Tieši ar mērķi sev nodrošināt izvēli virkne uzņēmumu un iestāžu pieprasa iesniegt vairākus piedāvājumus.

–       Par Team Relocations apzinātu ieguldījumu vispārējā plānā

47      Attiecībā uz, otrkārt, Team Relocations ieguldījumu pārkāpuma izdarīšanā nav apstrīdēts, ka tā piedalījās divās no trijām lēmumā aprakstītajām praksēm, proti, nolīgumā par komisijas maksām un nolīgumā par viltus tāmēm.

48      Taču Team Relocations nekad nav piedalījusies rakstveida nolīgumā par cenām. Un, lai gan uzņēmums, kas ar savu rīcību ir piedalījies pārkāpumā, ir atbildīgs arī par citu uzņēmumu rīcību šī paša pārkāpuma ietvaros, tas attiecas tikai uz šī uzņēmuma piedalīšanās minētajā pārkāpumā laiku (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 83. punkts). Tādējādi Team Relocations nevar tikt atzīta par atbildīgu par rīcību, kas bija beigusies vairāk kā piecus gadus pirms tās iesaistīšanās aizliegtajā vienošanās.

49      Tomēr lēmumā Komisija ir atzinusi, ka Team Relocations ir pārkāpusi EKL 81. panta 1. punktu tikai attiecībā uz laiku no 1997. gada 20. janvāra līdz 2003. gada 10. septembrim – laiku, kurā Team Relocations piedalījās visās aizliegtās vienošanās izpausmēs. Tādējādi Komisija ir pienācīgi ņēmusi vērā to, ka Team Relocations bija aizliegtās vienošanās dalībniece tikai sākot ar 1997. gadu.

50      Turklāt Team Relocations apgalvojumi, ka nolīgumi par komisijas maksām un viltus tāmēm netika piemēroti vienlaicīgi un ka vienošanās par komisijas maksām ir bijušas ad hoc, nav atbilstoši tiktāl, ciktāl pretēji šīs prasītājas apgalvotajam šīm divām praksēm ir bijis viens un tas pats mērķis.

–       Par to, ka Team Relocations bija zināms par pārkāpjošo rīcību

51      Attiecībā uz, treškārt, jautājumu par to, vai Team Relocations bija zināms par pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku pārkāpjošo rīcību, ir taisnība, ka šīs sabiedrības dalības laikā nenotika pret konkurenci vērstas sanāksmes. Tomēr tas, ka Team Relocations nekad nav piedalījusies šādā sanāksmē, nav noteicošais, jo aizliegtās vienošanās darbība liecina par to, ka dalībniekiem nebija jāpiedalās sanāksmēs, lai tie būtu informēti par nolīgumiem par komisijas maksām vai viltus tāmēm vai lai tajos piedalītos. Nolīgumi parasti tika noslēgti telefoniski, ar elektroniskā pasta un/vai faksa palīdzību.

52      Turklāt Team Relocations bija katrā ziņā jābūt zināmam par pārējo dalībnieku pārkāpjošo rīcību, jo komisijas maksu un viltus tāmju prakses pamatā bija savstarpēja sadarbība ar partneriem, kas katrā reizē mainījās. Šīs sistēmas pamatā faktiski bija princips “do ut des”, jo katrs uzņēmums, kurš maksāja komisijas maksu vai izsniedza viltus tāmi, sagaidīja, ka nākotnē tas pats varēs gūt labumu no šīs sistēmas un saņems komisijas maksu vai viltus tāmi. Tādējādi pretēji Team Relocations apgalvotajam šīs vienošanās nebija vis ad hoc, bet tām bija papildinošs raksturs.

53      Team Relocations apgalvojums, ka tai nebija zināms par rakstveida nolīgumiem un ka tai nebija zināms par komisijas maksu praksi pirms 1997. gada, nav atbilstošs, jo lēmumā Team Relocations ir atzīta par atbildīgu par pārkāpumu tikai pēc šī laika. Vēlākais 1997. gadā, kad tā pieņēma savu pirmo komisijas maksu, Team Relocations uzzināja par to, ka visi uzņēmumi nedarbojās parastos konkurences apstākļos. Tādējādi tai bija zināms par pārējo uzņēmumu pārkāpjošo rīcību, kā arī to pret konkurenci vērsto mērķi. Šādos apstākļos nav ticami, ka Team Relocations kļuva zināms par viltus tāmju praksi tikai 2002. gadā.

54      Tādējādi Komisijai bija pamats atzīt, ka Team Relocations bija zināms vai tai bija jābūt zināmam par pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku pārkāpjošo rīcību.

55      No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija pamatoti atzina, ka Team Relocations ir piedalījusies lēmumā aprakstītajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā. Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.

2.     Par otro pamatu, kas attiecas uz Team Relocations pārdošanas apjoma aprēķināšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

56      Ar savu otro pamatu Team Relocations apstrīd pārdošanas apjomu, kas tika ņemts vērā, aprēķinot naudas soda pamatsummu.

57      Team Relocations galvenokārt apgalvo, ka, lai aprēķinātu atbilstošo Team Relocations pārdošanas apjomu 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta izpratnē, vērā jāņem vienīgi pārcelšanos radītais pārdošanas apjoms, ko reāli ietekmēja pārkāpjošā prakse, nevis kopējais Team Relocations apgrozījums Beļģijas starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgū.

58      Pakārtoti Team Relocations uzskata, ka atbilstošais pārdošanas apjoms neietver apgrozījumu, kas panākts saistībā ar privātpersonu pārcelšanos, proti, fizisko personu, kam pašām bija jāapmaksā savas pārcelšanās izmaksas, pārcelšanos. Attiecībā uz Team Relocations nekad nav ticis apstrīdēts, ka komisijas maksas tāpat kā viltus tāmes nekad netika noteiktas, nedz arī piemērotas attiecībā uz privātpersonu pārcelšanos. Team Relocations apgalvo, ka lēmuma 528. apsvērumā Komisija ir piekritusi Gosselin pārdošanas apjomā neiekļaut militāro pārcelšanos pakalpojumus, jo uz tiem pārkāpums neattiecās. Tādējādi arī pārdošanas apjoms, ko radījušas privātpersonu pārcelšanās, nevar tikt ņemts vērā, aprēķinot atbilstošo Team Relocations pārdošanas apjomu.

59      Komisija apstrīd šos argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

60      Team Relocations apšauba atbilstošā pārdošanas apjoma aprēķinu un, pakārtoti, apgalvo, ka tajā nebija jāiekļauj apgrozījums, kas panākts saistībā ar privātpersonu apmaksātiem pārcelšanās pakalpojumiem.

 Par atbilstošo pārdošanas apjomu

61      Attiecībā uz pārdošanas apjomu, kas jāņem vērā, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu – kas tiek apstrīdēts šī pamata pirmajā daļā – 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā noteikts šādi:

“Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu [..].”

62      Pretēji Team Relocations apgalvojumiem no šīs tiesību normas neizriet, ka, aprēķinot atbilstošo pārdošanas apjomu, vērā var tikt ņemts vienīgi to pārcelšanos pārdošanas apjoms, kuras reāli ietekmējusi pārkāpjošā prakse.

63      Tā 2006. gada pamatnostādņu 13. panta formulējumā ir atsauce uz “pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto [..] pārdošanas apjomu”, nevis uz “pārkāpuma ietekmēto pārdošanas apjomu”. Tādējādi 13. punkta formulējums attiecas uz pārdošanas apjomu konkrētajā tirgū. Tas turklāt ļoti skaidri izriet no 2006. gada pamatnostādņu 6. punkta vācu valodas versijas, kurā ir runāts par “Umsatz auf den vom Verstoß betroffenen Märkten” (pārdošanas apjoms tirgos, uz kuriem attiecas pārkāpums). A fortiori 2006. gada pamatnostādņu 13. punkts neattiecas vienīgi uz gadījumiem, kuros Komisijai dokumentāri pierādījumi par pārkāpumu.

64      Šo interpretāciju apstiprina Kopienu konkurences tiesību normu mērķis. Team Relocations piedāvātā interpretācija nozīmētu, ka, lai noteiktu aizliegtu vienošanos lietās uzliekamā naudas soda pamatsummu, Komisijai būtu pienākums katrā gadījumā noteikt, kāds ir individuālais pārdošanas apjoms, ko ietekmējusi aizliegtā vienošanās. Šādu pienākumu Savienības tiesas nekad nav uzlikušas, un nekas neliecina par to, ka Komisijai būtu bijis nodoms 2006. gada pamatnostādnēs paredzēt sev šādu pienākumu.

65      Turklāt aizliegtu vienošanos lietās, kas pēc sava rakstura ir slepenas, ir neizbēgami, ka daži no dokumentiem, kas liecina par katras pret konkurenci vērstās prakses izpausmēm, netiks atklāti. Šajā lietā būtu faktiski neiespējami atrast dokumentus par katru no skartajiem pārvadājumiem. Tā Team Relocations prasības pieteikumā apstiprina, ka “viltus tāmes un komisijas maksas prasītājas sistēmās netika uzskaitītas un tādējādi vienīgi par lietu atbildīgās personas varēja tās atklāt”.

66      Visbeidzot, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka apgrozījuma daļa, kas rodas no pārkāpumā iesaistītām precēm, sniedz pareizu norādi par pārkāpuma plašumu konkrētajā tirgū (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 121. punkts). It īpaši preču, attiecībā uz kurām notika ierobežojošā prakse, realizētais apgrozījums ir objektīvs elements, ar kuru var precīzi noteikt, cik šāda prakse ir kaitīga normālai konkurencei (Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T‑151/94 British Steel/Komisija, Recueil, II‑629. lpp., 643. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑50/03 Saint‑Gobain Gyproc Belgium/Komisija, Krājumā nav publicēts, 84. punkts). Šis princips ir pārņemts 2006. gada pamatnostādnēs.

67      Tiesas sēdē Team Relocations apgalvoja, ka pretēji šai lietai lietā “Carglass” (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls), kuras kopsavilkums ir publicēts 2009. gada 25. jūlija Oficiālajā Vēstnesī (OV C 173, 13. lpp.), Komisija naudas soda aprēķināšanai kā atbilstošo pārdošanas apjomu izmantoja vienīgi to stikla piegādātāju automašīnu ražotājiem pārdošanas apjomu, attiecībā uz kuru pastāvēja tieši pierādījumi par aizliegto vienošanos. Tomēr jānorāda, ka lēmuma lietā “Carglass” 663. apsvērumā Komisija balstās uz principu, ka tas, ka nav pieejami konkrēti pierādījumi par katru no diskusijām, kuras attiecās uz “automašīnu rēķiniem”, neierobežo pārdošanas apjoma noteikšanu ar vienīgi tiem rēķiniem, par kuriem ir pieejami tieši pierādījumi, jo aizliegtu vienošanos prakse pēc sava rakstura ir slepenas vienošanās un vairumā gadījumu, ja ne vienmēr, pierādījumi būs nepilnīgi. Lai gan Komisija šī lēmuma 664.–667. apsvērumā šo principu atspoguļoja niansēti, jāatzīst, ka tā to darīja vienīgi attiecībā uz diviem izņēmuma laikposmiem pārkāpuma laika sākumā un beigās, jo tā pieņēma, ka šajos laikposmos automašīnu stikla piegādātāji savu piedāvājumu grozīja vienīgi attiecībā uz lielas vērtības [pasūtījumu] izvēli. Tādējādi minētajā lēmumā Komisijas izmantotā pieeja nav pretrunā [apstrīdētajā] lēmumā izmantotajai pieejai.

68      Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka lēmumiem, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējošs raksturs, nosakot, vai ir diskriminācija, ņemot vērā, ka ir maz ticams, ka lietas faktiskie apstākļi, piemēram, attiecīgie tirgi, preces, uzņēmumi un laikposmi, būs līdzīgi (Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 201. un 205. punkts, un 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Krājums, I‑4405. lpp., 60. punkts). Ņemot vērā lēmuma lietā “Carglass” 664.–667. apsvērumā minētos apstākļus, Team Relocations nav sniegusi pietiekamus pierādījumus, kas ļautu secināt, ka šajā lietā šie nosacījumi būtu izpildīti.

69      Tādēļ šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par privātpersonu apmaksātu pārcelšanos gadījumiem

70      Attiecībā uz pakārtoto argumentu, ka konkrētajā pārdošanas apjomā nav jāiekļauj apgrozījums, kas realizēts saistībā ar privātpersonu pārcelšanos, proti, tiem pārcelšanos gadījumiem, kurus neapmaksā trešā persona, jānorāda, ka šāda veida pārcelšanos gadījumos nekad netika izrakstītas viltus tāmes, jo privātpersona nekad nebūtu piekritusi saņemt vairākas tāmes no vienas un tās pašas pārcelšanās pakalpojumu sabiedrības. Viltus tāmes tika izmantotas tikai tādos pārcelšanās gadījumos, kuros personas, kura pārcēlās, darba devējs kā nosacījumu pārcelšanās izdevumu apmaksāšanai pieprasīja tāmes no vismaz viena cita pārcelšanās pakalpojumu sniedzēja.

71      Tomēr no lēmuma 537. apsvēruma izriet, ka daži citi šī lēmuma adresāti, kā šķiet, bija piekrituši maksāt komisijas maksas par privātpersonu apmaksātiem starptautiskās pārcelšanās pakalpojumiem. Tādējādi pretēji militāro pārcelšanos gadījumiem, attiecībā uz kuriem Gosselin iesaistījās kā ASV pārcelšanās pakalpojumu sniedzēju apakšuzņēmējs, nevar izslēgt, ka attiecīgais vienotais pārkāpums ietekmēja noteiktas privātas pārcelšanās. Izšķirošā atšķirība starp militāro pārcelšanos gadījumiem un privātpersonu pārcelšanos gadījumiem ir, ka attiecībā uz militāro pārcelšanos gadījumiem aizliegtās vienošanās dalībnieki paši nepiedalījās komercsarunās un tādējādi tiem nebija nekādas ietekmes uz galveno līgumu. Šāda strukturāla garantija, kas izslēdz jebkādu iespējamu negatīvu ietekmi, nepastāv privāto pārcelšanos gadījumos. No tā izriet, ka, izslēdzot vienu pārcelšanās kategoriju, bet neizslēdzot citu, Komisija nav pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

72      Ir taisnība, ka attiecībā uz Team Relocations Komisija nav pierādījusi, ka būtu pastāvējusi vienošanās par komisijas maksām vai tās būtu tikušas piemērotas attiecībā uz privātpersonu apmaksātiem pārcelšanās gadījumiem. Tomēr pieņemt šo argumentu nozīmētu uzlikt Komisijai pienākumu iekļaut atbilstošajā pārdošanas apjomā vienīgi to individuālās pārdošanas apjomu, kuru ir ietekmējusi aizliegtā vienošanās un par kuru tai ir dokumentāli pierādījumi. Taču šāda pienākuma pastāvēšana jau tika noraidīta, izskatot šī pamata pirmo daļu.

73      Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.

3.     Par trešo pamatu – 17 % likmes piemērošanu Team Relocations pārdošanas apjomam, lai noteiktu tās naudas soda pamatsummu

74      Šo pamatu veido četras daļas. Divas pirmās daļas ir attiecīgi par pienākuma noteikt naudas soda apmēru, pamatojoties uz Team Relocations individuālo lomu pārkāpumā, pārkāpumu un par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Ar trešo daļu Team Relocations apgalvo, ka ar 17 % likmes noteikšanu tiek pārkāpts samērīguma princips. Šī pamata ceturtā daļa ir par pamatojuma nesniegšanu.

 Lietas dalībnieku argumenti

75      Pirmkārt, Team Relocations apgalvo, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai naudas sodam pareizi jāatspoguļo katra uzņēmuma reāli izdarītā pārkāpuma smagums (Vispārējās tiesas 2006. gada 15. marta spriedums lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 280. punkts; 2007. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02 Bolloré u.c./Komisija, Krājums, II‑947. lpp., 429. punkts, un 2007. gada 12. septembra spriedums lietā T‑36/05 Coats Holdings un Coats/Komisija, Krājumā nav publicēts, 207. un 209. punkts). Šajā lietā vairāki specifiski vai neparasti apstākļi būtu bijuši jāņem vērā, lai novērtētu Team Relocations izdarītā pārkāpuma smaguma pakāpi. Precīzāk, Team Relocations pirms 2002. gada nav izsniegusi vai pieprasījusi nevienu viltus tāmi un tā nekad nav piedalījusies rakstveida nolīgumos, ar kuriem tika noteiktas cenas un citi nosacījumi starptautisko pārcelšanās pakalpojumu sniegšanai Beļģijā. Tādējādi Komisija nav noteikusi individuālo lomu, kāda bija Team Relocations praksē, kas ir lēmuma priekšmets. Šī kļūdainā vērtējuma dēļ izmantotā pārdošanas apjoma daļa (17 %) un tādējādi Team Relocations uzliktais naudas sods esot acīmredzami pārmērīgi.

76      Otrkārt, Team Relocations uzskata, ka salīdzinājumā ar vispārējiem rakstveida nolīgumiem par cenām, ko bija noslēguši noteikti citi lēmuma adresāti, tās izdarītā pārkāpuma raksturs ir radikāli atšķirīgs un nepārprotami mazāk smags. Piemērojot to pašu pārdošanas apjoma daļu (17 %), lai aprēķinātu gan Team Relocations, gan citiem lēmuma adresātiem uzlikto naudas sodu, Komisija tādējādi esot pārkāpusi savu pienākumu noteikt naudas sodu apmēru bez diskriminācijas.

77      Treškārt, Team Relocations apgalvo, ka 17 % pārdošanas apjoma izmantošana neizbēgami noved pie naudas soda apmēra, kas no vairākiem viedokļiem ir acīmredzami nesamērīgs attiecībā uz Team Relocations rīcības smaguma reālo pakāpi, proti, tās reālo atbildību, kā arī tās izdarītā pārkāpuma ierobežoto smagumu un nelielo ekonomisko ietekmi.

78      Ceturtkārt, Team Relocations uzsver, ka lēmumā nav norādīts iemesls, kura dēļ Komisija neņēma vērā to, ka Team Relocations nav piedalījusies visos pārkāpuma aspektos. Pamatojums attiecībā uz pārdošanas apjoma procentuālās daļas noteikšanu esot nepietiekams un pretrunīgs.

79      Komisija uzskata arī, ka tai bija pamats attiecībā uz Team Relocations piemērot tādu pašu pārdošanas apjoma daļu, proti, 17 %, kā attiecībā uz citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, jo Team Relocations piedalījās vienotā un turpinātā pārkāpumā, kuru var atzīt par sevišķi smagu EKL 81. panta pārkāpumu. Uzņēmuma individuālā loma netiek vis ņemta vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu, bet gan pielāgojot naudas sodu, lai ņemtu vērā atbildību mīkstinošus vai pastiprinošus apstākļus. Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka tā ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā lēmumā ir norādījusi vērtējuma faktorus, kas tai ļāva novērtēt izdarītā pārkāpuma smagumu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

80      Šī pamata ietvaros Team Relocations būtībā apstrīd to, ka, novērtējot pārkāpuma smagumu, visiem attiecīgajiem uzņēmumiem tika piemērota vienota 17 % likme. Šajā sakarā jānošķir divi dažādi jautājumi, proti, pirmkārt, jautājums par to, vai attieksme pret Team Relocations bija piemērota salīdzinājumā ar attieksmi pret pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem (pirmā un otrā daļa), un, otrkārt, jautājums par to, vai, atsevišķi ņemot, Komisijas piemērotā likme ir samērīga attiecībā pret Team Relocations rīcību (trešā daļa).

 Par pienākumu noteikt naudas soda pamatsummu atkarībā no Team Relocations individuālās lomas

81      Attiecībā uz šī pamata pirmajām divām daļām, kas ir jāizskata kopā, jo tās ir cieši saistītas, jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir viens no Kopienu tiesību pamatprincipiem, aizliedz ne vien atšķirīgi izturēties pret salīdzināmām situācijām, bet arī vienādi izturēties pret atšķirīgām situācijām, ja vien šāda atšķirīga attieksme nav objektīvi pamatota (šajā ziņā skat. Tiesas 1986. gada 8. oktobra spriedumu lietā 91/85 Christ‑Clemen u.c./Komisija, Recueil, 2853. lpp., 10. punkts, un 1990. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑174/89 Hoche, Recueil, I‑2681. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

82      Jāatzīst, ka, novērtējot pārkāpuma smagumu, Komisija pret [aizliegtās vienošanās] dalībniekiem faktiski neattiecās atšķirīgi, izvēlēdamās izmantoto pārdošanas apjoma procentuālo likmi, bet tā visiem attiecīgajiem uzņēmumiem piemēroja vienotu 17 % likmi. Komisija šo pieeju pamato ar to, ka runa bija par vienotu un turpinātu pārkāpumu.

83      Tādējādi rodas jautājums, vai, ņemot vērā Team Relocations pieminēto judikatūru, Komisija drīkstēja atteikties no jebkādas diferenciācijas starp pārkāpuma dalībniekiem un no jebkādas attiecīgās lietas konkrēto apstākļu ņemšanas vērā, lai noteiktu Team Relocations izdarītā pārkāpuma smagumu.

84      Šajā sakarā no judikatūras izriet, ka gadījumos, kad pārkāpumu izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jāizvērtē katra šī uzņēmuma dalības pārkāpumā relatīvais smagums (Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 623. punkts, un iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 150. punkts). Šāds secinājums izriet no soda un sankciju individualizācijas principa loģikas, atbilstoši kurai uzņēmumiem var piemērot sankcijas tikai par faktiem, par kuriem tiem individuāli ir izteikti pārmetumi, un šis princips ir piemērojams jebkurā administratīvajā procesā, kura iznākumā varētu tikt noteiktas sankcijas atbilstoši Kopienu konkurences tiesību normām (Vispārējās tiesas 2005. gada 29. novembra spriedums lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 119. punkts).

85      Turklāt no daudziem Tiesas un Vispārējās tiesas spriedumiem izriet, ka pārkāpuma smagums ir jānosaka, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem – tādiem kā īpašie lietas apstākļi, tās konteksts un naudas sodu preventīvais raksturs (skat. iepriekš 66. punktā minēto Tiesas spriedumu apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 106. punkts, un 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑219/95 P Ferriere Nord/Komisija, Recueil, I‑4411. lpp., 33. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējās tiesas 2005. gada 18. jūlija spriedumu lietā T‑241/01 Scandinavian Airlines System/Komisija, Krājums, II‑2917. lpp., 83. un nākamie punkti). Tā Tiesa ir nospriedusi, ka tas, ka uzņēmums nav piedalījies visos aizliegto vienošanos veidojošajos pamatelementos vai ka tajos aspektos, kuros tas ir piedalījies, tam ir bijusi nenozīmīga loma, ir jāņem vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu un vajadzības gadījumā – nosakot naudas sodu (skat. iepriekš 33. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 90. punkts, un iepriekš 75. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Bolloré u.c./Komisija, 429. punkts un tajā minētā judikatūra).

86      Tomēr Vispārējās tiesas praksē individuālo apstākļu novērtēšana tiek veikta, nevis novērtējot pārkāpuma smagumu, t.i., naudas soda pamatsummu, bet gan pielāgojot pamatsummu atkarībā no atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem (Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑73/04 Carbone‑Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 100. un nākamie punkti, apstiprināts apelācijas instancē ar Tiesas 2009. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑554/08 P Carbone‑Lorraine/Komisija, Krājumā nav publicēts). Tādējādi, lai gan Team Relocations citētajos fragmentos no iepriekš 75. punktā minētajiem spriedumiem lietā BASF/Komisija un lietā Coats Holdings un Coats/Komisija ir minēts termins “smagums”, tas neattiecas uz naudas soda pamatsummas noteikšanu, bet gan patiesībā uz jautājumu par to, vai Komisija varēja ņemt vērā attiecīgi līdera lomu kā atbildību pastiprinošu apstākli (iepriekš 75. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 280. punkts) un nenozīmīgu lomu, kas drīzāk līdzinājās starpnieka lomai, kā atbildību mīkstinošu apstākli (iepriekš 75. punktā minētais spriedums lietā Coats Holdings un Coats/Komisija, 214. punkts).

87      Šī judikatūra tomēr atbilst iepriekš 84. un 85. punktā minētajai judikatūrai. Šajos spriedumos termins “smagums” ir ticis izmantots vispārīgi, lai aprakstītu pārkāpuma intensitāti, un nevis pamatnostādņu naudas soda noteikšanai tehniskajā nozīmē. Tādējādi Komisija varēja ņemt vērā noteiktus “smaguma” aspektus Regulas Nr. 1/2003 23. panta izpratnē saistībā ar atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem un nevis saistībā ar “smagumu” naudas soda noteikšanai Pamatnostādņu izpratnē.

88      Tā tas ir it īpaši attiecībā uz dalības vienotā un turpinātā vairāku uzņēmumu izdarītā pārkāpumā relatīvā smaguma vērtējumu. Šajā ziņā Tiesa attiecībā uz pamatnostādnēm sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”) ir apstiprinājusi, ka ir jāpārbauda katra no attiecīgajiem uzņēmumiem dalības pārkāpumā relatīvais smagums saistībā ar iespējamo atbildību pastiprinošo vai mīkstinošo apstākļu piemērošanu (iepriekš 86. punktā minētais 2009. gada 12. novembra spriedums lietā Carbone‑Lorraine/Komisija, 27. punkts). Vienota un turpināta pārkāpuma gadījumā “pārkāpuma” jēdziens, kā tas lietots 1998. gada pamatnostādnēs, tādējādi attiecas uz kopējo pārkāpumu, kurā iesaistīti vairāki uzņēmumi, un šī vienotā pārkāpuma “smagums” ir tāds pats attiecībā uz visiem dalībniekiem.

89      Iepriekš 86. punktā minētais 2009. gada 12. novembra spriedums lietā Carbone‑Lorraine/Komisija tomēr attiecas uz 1998. gada pamatnostādnēm. 2006. gada pamatnostādnes būtiski mainīja naudas soda aprēķināšanas metodoloģiju. Pirmkārt, tika atcelta pārkāpumu klasificēšana trīs kategorijās (“sīkāks pārkāpums”, “smags pārkāpums” un “sevišķi smags pārkāpums”). Pašreizējā sistēma, kas paredz diapazonu no 0 % līdz 30 %, pieļauj sīkāku diferenciāciju atkarībā no pārkāpumu smaguma.

90      Otrkārt, tika atceltas fiksētās summas. Tagad pamatsumma tiek aprēķināta, par pamatu ņemot pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto pārdošanas apjomu. Šī jaunā metodoloģija tādējādi ļauj vieglāk ņemt vērā katra uzņēmuma individuālās dalības pārkāpumā apjomu, nosakot tā smagumu. Tā ļauj arī ņemt vērā iespējami vienotā pārkāpuma smaguma samazinājumu laika gaitā.

91      Treškārt, tiesas sēdē Komisija apstiprināja, ka savā lēmumu pieņemšanas praksē tā katrā ziņā vairs nepiemēro vienotu likmi visiem šāda pārkāpuma dalībniekiem. 2008. gada 1. oktobra Lēmumā C(2008) 5476 “Candle waxes” par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/C.39.181 – Sveču vasks), kura kopsavilkums ir publicēts 2009. gada 4. decembra Oficiālajā Vēstnesī (OV C 295, 17. lpp.), un 2009. gada 11. novembra Lēmumā C(2009) 8682 “Heat stabilisers” par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.589 – Termiskie stabilizatori), kura kopsavilkums ir publicēts 2010. gada 12. novembra Oficiālajā Vēstnesī (OV C 307, 9. lpp.), Komisija piemēroja atšķirīgas likmes dažādām atbilstošo aizliegto vienošanos dalībnieku kategorijām atkarībā no to dalības pārkāpumā relatīvā smaguma. Konkrētāk, šajā pēdējā minētajā lietā visiem uzņēmumiem, kuri bija piedalījušies ne vien cenu noteikšanā, bet arī klientu un/vai tirgus sadalē, tika noteikta augstāka likme.

92      Tomēr jaunā metodoloģija nepieprasa šādu pieeju. Lai gan iepriekš 84. un 85. punktā minētajā judikatūrā ir norādīts, ka dalības pārkāpumā relatīvais smagums un īpašie lietas apstākļi ir jāņem vērā, Komisija, piemērojot 2006. gada pamatnostādnes, var veikt šādu vērā ņemšanu, novērtējot pārkāpuma smagumu vai pielāgojot naudas soda pamatsummu atkarībā no atbildību mīkstinošiem vai pastiprinošiem apstākļiem. Gadījumos, kad Komisija izmanto šo pēdējo minēto pieeju, atbildību mīkstinošo un pastiprinošo apstākļu vērtējumam tomēr jāļauj atbilstoši ņemt vērā dalības vienotā pārkāpumā relatīvo smagumu, kā arī šī smaguma iespējamās izmaiņas laikā.

93      Šajā lietā Komisija visiem attiecīgajiem uzņēmumiem noteica vienotu 17 % likmi. Tā kā Team Relocations apgalvo, ka tās dalības relatīvais smagums esot mazāks nekā pārējiem iesaistītajiem uzņēmumiem un ka bija jāņem vērā vairāki specifiski vai neparasti apstākļi, tās argumentācija, kas sniegta šī apgalvojuma pamatojumam, tādējādi tiks aplūkota saistībā ar pamatiem par to, ka Komisija esot kļūdaini novērtējusi atbildību mīkstinošos apstākļus. Team Relocations piedalījās visos aizliegtās vienošanās aspektos, kas tika praktizēti tās dalības laikā, un atsaucas vienīgi uz savas iesaistīšanās nelielo intensitāti. Tādējādi šī pamata pirmā un otrā daļa ir jānoraida un Team Relocations argumenti jāņem vērā sestā pamata pārbaudes ietvaros (127. un nākamie punkti).

 Par apgalvoto samērīguma principa pārkāpumu

94      Attiecībā uz apgalvoto samērīguma principa pārkāpumu Vispārējā tiesa uzskata, ka, atsevišķi ņemot, 17 % likme nav nesamērīga attiecībā pret Team Relocations reālo atbildību par pārkāpumu, ko veidoja tostarp tirgus sadale un manipulācijas ar uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus procedūru. 2006. gada pamatnostādņu 23. punktā norādīts, ka attiecībā uz horizontāliem nolīgumiem par cenu noteikšanu un tirgus sadali vērā ņemamai pārdošanas apjoma daļai parasti jāatrodas “diapazona augšdaļā”. Tādējādi Komisija bija tiesīga noteikt 17 % likmi, kas atrodas “diapazona augšdaļas” zemākajā daļā.

 Par apgalvoto pamatojuma nesniegšanu

95      Attiecībā uz šī pamata ceturto daļu jāatzīst, ka pamatojums par naudas soda pamatsummas noteikšanu, tostarp par preventīvā nolūkā noteikto papildsummu, patiešām nav īpaši detalizēts. Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka Komisija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, ja lēmumā tā ir norādījusi vērtējuma elementus, kas tai ir ļāvuši noteikt izdarītā pārkāpuma smagumu, un tai nav pienākuma iekļaut precīzāku izklāstu vai skaitliskus rādījumus par naudas soda aprēķināšanas metodi (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 252. punkts un tajā minētā judikatūra).

96      Šajā lietā Komisija lēmuma 542. apsvērumā ir izklāstījusi iemeslus, kas tai likuši secināt, ka pārkāpums ir sevišķi smags, proti, konstatēto acīmredzamo konkurences ierobežojumu raksturu. Turklāt tā šajā pašā apsvērumā paskaidroja, kāpēc tā nav pārbaudījusi pārkāpuma ģeogrāfiskās robežas un ietekmi, atsaukdamās uz judikatūru, saskaņā ar kuru nepārprotamu ierobežojumu gadījumā pārkāpums var tikt kvalificēts kā sevišķi smags, un nav nepieciešams, lai šādu rīcību raksturotu īpašas ģeogrāfiskās robežas vai ietekme (iepriekš 85. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Scandinavian Airlines System/Komisija, 84. un 85. punkts, un 2005. gada 27. jūlija spriedums apvienotajās lietās no T‑49/02 līdz T‑51/02 Brasserie nationale u.c./Komisija, Krājums, II‑3033. lpp., 178. un 179. punkts). No tā izriet, ka, ņemot vērā šo judikatūru, Komisija ir pietiekami pamatojusi pārkāpuma kvalificēšanu par “sevišķi smagu”.

97      Tomēr, pirmkārt, ir vēlami, lai Komisija pastiprinātu pamatojumu attiecībā uz naudas sodu aprēķināšanu, lai uzņēmumiem ļautu zināt precīzu tiem uzliktā naudas soda aprēķināšanas veidu. Vispārīgāk, tas var veicināt administrācijas darbību pārskatāmību un atvieglot Vispārējās tiesas darbu, īstenojot tās neierobežoto kompetenci, ļaujot tai novērtēt ne vien apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, bet arī uzliktā naudas soda piemērotību (Tiesas 2000 gada 16. novembra spriedums lietā KNP BT/Komisija, Recueil, I‑9641. lpp., 46. punkts).

98      Otrkārt, jānorāda, ka Komisijas minētajā judikatūrā ir atsauces uz Pamatnostādnēm sodanaudas noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.), un ka tā attiecas uz laiku pirms Pamatnostādņu pieņemšanas. Taču 2006. gada pamatnostādnes būtiski mainīja naudas soda aprēķināšanas metodoloģiju. Konkrētāk, tika atcelta pārkāpumu klasificēšana trīs kategorijās (“sīkāks pārkāpums”, “smags pārkāpums” un “sevišķi smags pārkāpums”) un ieviests diapazons no 0 % līdz 30 %, lai ļautu smalkāku diferenciāciju. Turklāt naudas soda pamatsumma tagad “atbilst pārdošanas apjoma daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums” (2006. gada pamatnostādņu 19. punkts). Vispārējais princips ir, ka “pārdošanas apjoma daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma” (21. punkts). Attiecībā uz horizontāliem nolīgumiem par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu, kas “pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem”, vērā ņemamai pārdošanas apjoma daļai jāatrodas “diapazona augšdaļā” (23. punkts).

99      Šādos apstākļos Komisija principā vairs nevar aprobežoties ar to, ka tā pamato vienīgi pārkāpuma kvalificēšanu par “sevišķi smagu”, bet ne vērā ņemto pārdošanas apjoma daļu. Kā norādīts iepriekš, no Komisijas rīcības brīvības, nosakot naudas sodus, izriet pienākums norādīt pamatojumu, kurš ieinteresētajai personai ļauj uzzināt, kāds ir pieņemtā pasākuma pamatojums, un Vispārējai tiesai – veikt savu kontroli.

100    Šajā lietā jāatzīst, ka lēmuma 543. apsvērumā Komisija šo [pārdošanas apjoma] daļu noteikusi līmenī, kas tikai nedaudz pārsniedz šī diapazona viduspunktu, proti, 17 % apjomā, savu izvēli pamatojot vienīgi ar pārkāpuma “sevišķi smago” raksturu. Tomēr Komisija nav sīkāk paskaidrojusi, kā pārkāpuma kvalificēšana par “sevišķi smagu” tai likusi šo daļu noteikt 17 % apjomā un nevis līmenī, kas būtu ievērojami tuvāk “diapazona augšdaļai”. Šis pamatojums var būt pietiekams vienīgi situācijā, kad Komisija piemēro [pārdošanas apjoma] daļu, kas ir ļoti tuvu vissmagākajiem ierobežojumiem paredzētā diapazona zemākajai robežai, kas turklāt ir prasītājai ļoti labvēlīgi. Šādā gadījumā papildu pamatojums, kas pārsniedz pamatnostādnēs ietverto pamatojumu, nav nepieciešams. Savukārt tad, ja Komisija būtu vēlējusies piemērot augstāku likmi, tai būtu bijis jāsniedz detalizētāks pamatojums, kā tā to ir darījusi lēmumā “Carglass” (669.–678. apsvērums), “Heat Stabilisers” un “Candle Waxes” (641.–653. apsvērums).

101    Attiecībā uz pamatojumu nediferencētas likmes noteikšanai 17 % apmērā no lēmuma var secināt, ka Komisija balstās uz principu, ka secinājums, ka ir izdarīts vienots un turpināts pārkāpums, pamato vienotas likmes piemērošanu. Šis secinājums ir pietiekami motivēts un pamatots (skat. iepriekš 39. un nākamos punktus).

102    Tādējādi šī prasības pamata ceturtā daļa ir noraidāma.

103    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida kopumā.

4.     Par ceturto pamatu – ka neesot pamatojuma atkarībā no pārdošanas apjoma noteikto summu reizināt ar dalības pārkāpumā gadu skaitu

 Lietas dalībnieku argumenti

104    Team Relocations apgalvo, ka 2006. gada pamatnostādņu 24. punkts, kurā paredzēta summas, kas noteikta atkarībā no pārdošanas apjoma, sistemātiska reizināšana ar gadu, kuru gaitā uzņēmums piedalījies pārkāpumā, skaitu, apgalvotajam pārkāpuma ilgumam piešķir nesamērīgu nozīmi salīdzinājumā ar citiem atbilstošajiem faktoriem, tostarp pārkāpuma smagumu. Tādējādi šajā tiesību normā neesot pietiekami ņemta vērā prasība, ka katram uzņēmumam uzliktā naudas soda apmēram ir jābūt pielāgotam individuālajam gadījumam, un tajā esot paredzēta naudas soda aprēķināšanas formula, ar kuru pārkāpuma ilgumam piešķirta acīmredzami nesamērīga nozīme.

105    Pakārtoti, Team Relocations lūdz Vispārējo tiesu piemērot reizināšanas koeficientu, kas nepārsniedz divi. Katrā ziņā, ja Vispārējā tiesa apstiprinātu reizināšanu ar septiņi, Team Relocations apgalvo, ka tās gadījumā pārdošanas apjoms attiecībā uz pirmajiem pieciem gadiem (no 1997. līdz 2002. gadam) ir jāsamazina līdz, augstākais, 5 %, jo šajos gados tā nepiedalījās viltus tāmju [izsniegšanā], un attiecībā uz diviem pēdējiem gadiem (proti, 2002. un 2003. gadu) – līdz, augstākais, 12 %.

106    Komisija uzskata, ka šie prasījumi ir jānoraida.

 Vispārējās tiesas vērtējums

107    Lai gan Team Relocations atsaucas uz to, “ka neesot pamata” reizināt summu, kas noteikta atkarībā no pārdošanas apjoma, ar gadu, kuru gaitā uzņēmums piedalījies pārkāpumā, skaitu, tā neapstrīd, ka šīs metodoloģijas pamatā ir 2006. gada pamatnostādnes. Tādējādi šis pamats ir drīzāk par 2006. gada pamatnostādņu 24. punkta it kā nesamērīgo raksturu tiktāl, ciktāl tajā šāda reizināšana ir paredzēta.

108    Šajā sakarā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā norādīts vienīgi, ka, “nosakot soda naudas apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu”, neprecizējot konkrēto veidu, kādā jāņem vērā ilgums. Šī vispārīgā tiesību norma ir tikusi precizēta dažādās pamatnostādnēs naudas soda noteikšanai. Konkrētāk, 1998. gada pamatnostādnēs attiecībā uz ilgtermiņa pārkāpumiem (parasti vairāk kā pieci gadi) paredzēta saistībā ar pārkāpuma smagumu noteiktās summas palielināšanās līdz 10 % gadā. Savukārt, 2006. gada pamatnostādnēs paredzētā reizināšana ar dalības pārkāpumā gadu skaitu ir līdzvērtīga summas palielināšanai par 100 % gadā.

109    Šī pieeja rada fundamentālas metodoloģijas izmaiņas attiecībā uz aizliegtās vienošanās ilguma ņemšanu vērā. Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts tomēr šādu attīstību neaizliedz. Ir taisnība, ka franču valodas versijā [“il y a lieu de prendre en considération, outre la gravité de l’infraction, la durée de celle-ci”] ilgumam, šķiet, ir piešķirta otršķirīga loma salīdzinājumā ar smagumu naudas soda apmēra noteikšanas mērķiem. Savukārt citu valodu versijas, kā, piemēram angļu valodas versija (“[..] regard shall be had both to the gravity and to the duration of the infringement”) un vācu valodas versija (“[..] ist sowohl die Schwere der Zuwiderhandlung als auch deren Dauer zu berücksichtigen”) norāda, ka šajā tiesību normā pārkāpuma smagumam un ilgumam ir piešķirta tāda pati nozīme.

110    Attiecībā uz pakārtotajiem lūgumiem ir pietiekami atzīt, ka, lai gan pagātnē Komisija dažreiz ir ņēmusi vērā pārkāpuma attīstību laikā, palielinādama naudas soda apmēru saistībā ar tā ilgumu, neviena 2006. gada pamatnostādņu tiesību norma tai neuzliek pienākumu šādā gadījumā piemērot reizināšanas koeficientu, kas nepārsniedz divi, vai samazināt saistībā ar pārkāpuma smagumu izmantoto pārdošanas apjoma procentuālo izteiksmi. Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, uzskata, ka nav jāpiešķir samazinājums, kas ir Team Relocations pirmā lūguma pamatā. Attiecībā uz otro lūgumu: tas tiks aplūkots 125. un nākamajos punktos.

111    Neskarot šo pēdējo aspektu, ceturtais pamats ir jānoraida.

5.     Par piekto pamatu – ka neesot pamata uzlikt papildu summu

112    Šī pamata ietvaros Team Relocations atsaucas uz vienlīdzīgas attieksmes principa un uz samērīguma principa pārkāpumu.

 Lietas dalībnieku argumenti

113    Pirmkārt, Team Relocations apgalvo, ka papildu summas iekļaušana atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 25. punktam neatbilst vienlīdzīgas attieksmes principam, jo pretēji dažiem citiem lēmuma adresātiem Team Relocations nebija noslēgusi nolīgumus gan par cenu noteikšanu, gan par tirgus sadali. Turklāt Team Relocations īstenotā prakse neietilpst to pārkāpumu kategorijās, kas var attaisnot papildu summas iekļaušanu naudas soda pamatsummā.

114    Otrkārt, Team Relocations uzskata, ka, ņemot vērā nelielo tās izdarītā pārkāpuma smagumu, ar lēmumu tiek pārkāpts samērīguma princips, jo tajā noteikta papildu summa 17 % apmērā no pārdošanas apjoma.

115    Komisija uzskata, ka papildu summas 17 % apmērā iekļaušana bija attaisnota.

 Vispārējās tiesas vērtējums

116    Team Relocations atsaucas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu (pirmā daļa) un samērīguma principa pārkāpumu (otrā daļa) attiecībā uz papildu summas aprēķināšanu. Šajā ziņā 2006. gada pamatnostādņu 25. punktā noteikts:

“Neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija iekļauj pamatsummā summu, kas līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma [..], lai aizkavētu uzņēmumus pat noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu.”

117    Attiecībā uz pamata pirmo daļu jānorāda, ka vienlīdzīgas attieksmes princips nav ticis pārkāpts, jo Komisija visiem lēmuma adresātiem ir piemērojusi tādu pašu papildu summu, pamatojot ar to, ka tie visi ir piedalījušies vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas ietvēra cenu noteikšanu un/vai tirgus sadali. 2006. gada pamatnostādņu 25. panta formulējums ([“iekļauj”], “inclura”, “will include” un “fügt hinzu”) turklāt liecina par to, ka attiecībā uz acīmredzamiem pārkāpumiem papildu summas piemērošana ir automātiska darbība, kas neprasa citu faktoru pastāvēšanu. Attiecībā uz pārējo ir jāatsaucas uz 81. un nākamajiem punktiem iepriekš, jo tajos izklāstītā argumentācija mutatis mutandis ir piemērojama papildu summas piemērošanai.

118    Attiecībā uz pamata otro daļu jāatsaucas uz 94. punktu iepriekš, kurā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, atsevišķi ņemot, 17 % likme ir samērīga attiecībā pret Team Relocations reālo atbildību par pārkāpumu. Šie apsvērumi ir piemērojami arī papildu summai, kas arī tika noteikta 17 % apmērā. Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka 17 % likme ir piemērota, lai nodrošinātu atbilstošu preventīvo ietekmi. Tam, ka attiecībā uz papildu summu 2006. gada vadlīnijās paredzētais diapazons ir no 15 % līdz 25 % un nevis no 0 % līdz 30 %, šajā ziņā nav nozīmes.

119    Tādējādi piektais pamats ir jānoraida.

6.     Par sesto pamatu – atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

120    Prasītāja norāda, ka pastāv vairāki atbildību mīkstinoši apstākļi, kas ir pamats būtiskam tās naudas soda samazinājumam atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 20. un 29. punktam. Šāds atbildību mīkstinošs apstāklis ir ierobežota uzņēmuma dalība pārkāpumā. Team Relocations apgalvo, ka šajā lietā tā nav aktīvi piedalījusies pret konkurenci vērsto pasākumu izveidošanā, ka tā nekad nav piedalījusies sanāksmē, kuras mērķis būtu konkurences ierobežošana, ka tā nekad nav piedalījusies pārkāpuma smagākajos aspektos, proti, rakstveida nolīgumos par cenu noteikšanu un shēmās par komisijas maksām attiecībā uz biroju pārcelšanos, ka tā ir piekritusi komisijas maksām vai sagatavojusi vai pieprasījusi viltus tāmes tikai dažreiz un atsevišķos ad hoc gadījumos, un attiecībā uz ļoti nelielu klientu un pārcelšanos skaitu, un ka tā nav sagatavojusi vai pieprasījusi nevienu viltus tāmi pirms 2002. gada. Tomēr Team Relocations dalības pārkāpumā ierobežotais raksturs nemaz neesot ticis ņemts vērā – ne nosakot pārkāpuma smagumu vai ilgumu, ne pārbaudot atbildību mīkstinošos apstākļus.

121    Turklāt Team Relocations apgalvo, ka vairākas viltus tāmes ir pieprasījuši Komisijas darbinieki. Allied Arthur Pierre paziņojumi apstiprina, ka visu līmeņu Komisijas darbiniekiem bija zināms par viltus tāmēm un tie tās pat bija pieprasījuši. Komisija nevarot noliegt savu atbildību par viltus tāmju praksi, kas ir notikusi ar tās pašas darbinieku piekrišanu vai pēc to pieprasījuma.

122    Komisija apgalvo, ka Team Relocations izvirzītie argumenti ir neatbilstoši, neefektīvi un/vai maldinoši. It īpaši tā neuzskata, ka tie [pārkāpuma] aspekti, kuros piedalījās Team Relocations, būtu mazāk smagi nekā rakstveida nolīgumi par cenām.

 Vispārējās tiesas vērtējums

123    No lēmuma izriet, ka Komisija nav uzskatījusi, ka pastāvētu kādi atbildību mīkstinoši apstākļi. Tomēr Team Relocations apgalvo, ka pastāv vairāki apstākļi, kas tās izdarīto pārkāpumu atšķir no pārējo attiecīgo uzņēmumu izdarītā pārkāpuma, kas pierāda tās dalības ierobežoto raksturu vai ir saistīti ar Komisijas rīcību.

 Par piedalīšanos pret konkurenci vērsto pasākumu izveidošanā

124    Pirmkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka Team Relocations nav aktīvi piedalījusies attiecīgo pret konkurenci vērsto pasākumu izveidošanā, jāatzīst, ka pirmā dokumentētā Team Relocations dalība nolīguma par komisijas maksām īstenošanā patiešām ir notikusi 1997. gadā, lai gan šī prakse tika iedibināta 80. gados. Tomēr šis apstāklis ir atbilstošs vienīgi saistībā ar jautājumu, vai uzņēmumam ir bijusi līdera vai iniciatora loma, kas var tikt uzskatīta par atbildību pastiprinošu apstākli atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 28. punktam. Savukārt tas, ka [uzņēmums] nav aktīvi piedalījies attiecīgo, pret konkurenci vērsto pasākumu izveidošanā, pats par sevi nav atbildību mīkstinošs apstāklis.

 Par apgalvoto Team Relocations dalības pārkāpumā ierobežoto raksturu

125    Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto Team Relocations dalības pārkāpumā ļoti ierobežoto raksturu nav strīda, ka Team Relocations nekad nav piedalījusies rakstveida nolīgumos par cenu noteikšanu, sanāksmēs, kurām ir bijis pret konkurenci vērsts mērķis, ad hoc cenu noteikšanā attiecībā uz konkrētu pārcelšanos un par komisijas maksām noslēgtās shēmās. Turklāt Team Relocations piedalījās viltus tāmju praksē vienīgi laikā no 2002. gada februāra līdz 2003. gada septembrim.

126    Šajā ziņā jānorāda, ka atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta trešajam ievilkumam, lai varētu saņemt naudas soda samazinājumu saistībā ar atbilstību mīkstinošiem apstākļiem, attiecīgajam uzņēmumam jāsniedz “pierādījum[i], ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela”, un “tādējādi [jā]pierāda, ka laikposmā, kad tas bija nelikumīgas vienošanās dalībnieks, tas faktiski šo vienošanos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū”. Taču šajā lietā šie nosacījumi nav izpildīti.

127    Tomēr frāzes “telles que” [latviešu valodas versijā – “proti”] izmantošana norāda, ka 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā norādītais apstākļu saraksts nav izsmeļošs. Turklāt, kā tika atzīts trešā pamata ietvaros, īpašie lietas apstākļi, tostarp uzņēmuma dalība vai nepiedalīšanās visos pārkāpumu veidojošajos pamatelementos, ir jāņem vērā ja ne attiecībā uz pārkāpuma smaguma vērtējumu, tad vismaz saistībā ar pamatsummmas pielāgošanu atkarībā no atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem. Faktiski šis pienākums ir viens no iemesliem, kas Tiesai ļāva apstiprināt, ka vienota un turpināta pārkāpuma jēdziens nav pretrunā principam, ka atbildībai par konkurences tiesību normu pārkāpumiem ir personisks raksturs (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 84. punkts). 29. punkta trešajā ievilkumā minētie kritēriji paši par sevi nav pietiekami, lai nodrošinātu šo iespēju. Tādējādi ir jānovērtē lietas īpašie apstākļi.

128    Šajā ziņā nav strīda, ka attiecīgais pārkāpums ir laika gaitā attīstījies. Pirmie rakstveida nolīgumi tika piemēroti pārkāpuma pirmās fāzes laikā no 1984. gada līdz 90. gadu sākumam un pēc tam tika atmesti. Otro pārkāpuma fāzi raksturo viltus tāmju un komisijas maksu izmantošana. Tādējādi atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 19. punktam izmantojamā pārdošanas apjoma daļa principā varētu tikt modulēta laikā. Šis apstāklis varētu arī pamatot naudas soda samazinājumu saistībā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem.

129    Tomēr jāuzskata, ka darbības, kurās piedalījās Team Relocations, nav mazāk smagi pārkāpumi kā rakstveida nolīgumi par cenu noteikšanu vai konkrēto pārcelšanos ad hoc cenas noteikšanu. Pretēji Team Relocations apgalvotajam arī viltus tāmes un komisijas maksas ietekmēja cenas (skat. iepriekš 44. punktu). Tāpat šīs lietas apstākļos tam, ka Team Relocations nepiedalījās shēmās par komisijas maksām attiecībā uz biroju pārcelšanos un nepiedalījās viltus tāmju sistēmā pirms 2002. gada februāra, ir visai neliela nozīme attiecībā uz pārkāpuma smaguma noteikšanu. Tas tā ir arī attiecībā uz nepiedalīšanos pret konkurenci vērstās sanāksmēs, jo aizliegtā vienošanās darbojās ar tādu mehānismu palīdzību, kuri šādas sanāksmes padarīja nevajadzīgas.

130    No tā izriet, ka Komisija bija tiesīga noteikt vienotu likmi attiecībā uz visu vienotā un turpinātā pārkāpuma laiku un neņemt vērā šī pārkāpuma attīstību laikā kā atbildību mīkstinošu apstākli.

 Par apgalvoto rīcības atļauju

131    Treškārt, attiecībā uz argumentu, ka Komisija esot atļāvusi vai veicinājusi viltus tāmju praksi, jāatzīst, ka 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta pēdējā ievilkumā ir noteikts, ka “naudas soda pamatsummu var samazināt [..], ja pret konkurenci vērsto rīcību ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes vai tiesiskais regulējums”.

132    Taču lietas materiālos nav nekādu dokumentu, kas liecinātu, ka Komisija kā iestāde būtu atļāvusi, veicinājusi vai pieprasījusi viltus tāmes. Patiesībā Komisijai nebija nekādas intereses veicināt vai pieciest viltus tāmju sistēmu, jo tā apdraudēja tās intereses. Tas, ka noteikti darbinieki pieprasīja viltus tāmes saistībā ar pārcelšanos, kuras izdevumus galu galā atlīdzināja Komisija, nenozīmē, ka iestādei bija zināms par šādu praksi, ne arī to, ka tā šādā praksē piedalījās, jo jānošķir Komisijas darbinieki un Komisija kā iestāde.

133    Pat pieņemot, ka iestādes darbinieki ir pieprasījuši viltus tāmes, Team Relocations bija jāzina, ka šādi pieprasījumi nevarēja tikt izteikti iestāžu vārdā vai pēc to ierosmes, jo [šie pieprasījumi] bija acīmredzami pretrunā to finansiālajām interesēm. Patiesībā prasība iesniegt divas vai trīs tāmes ir domāta tieši tāpēc, lai nodrošinātu minimālu konkurenci un izvairītos no tā, ka viens vienīgs pārcelšanās uzņēmums var vienpusēji noteikt pārcelšanās cenu.

134    Turklāt tas vien, ka ir zināms par rīcību, kas vērsta pret konkurenci, nenozīmē, ka Komisija ir netieši “atļāvusi vai veicinājusi” šo rīcību 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta pēdējā ievilkuma izpratnē. Apgalvotā bezdarbība nevar tikt pielīdzināta pozitīvai rīcībai, tādai kā atļauja vai pamudināšana.

135    Katrā ziņā jāatzīst, ka Team Relocations argumenti attiecas vienīgi uz viltus tāmēm. Taču viltus tāmju prakse ir tikai viena no vienota un turpināta pārkāpuma sastāvdaļām. Izvirzītie argumenti nekādā gadījumā nevar attaisnot komisijas maksāšanu.

136    Tādējādi šie pamati ir jānoraida un līdz ar to ir jānoraida sestais pamats kopumā.

7.     Par Team Relocations septīto pamatu un Amertranseuro grupas pirmo pamatu – ka Amertranseuro neesot vainojama Team Relocations izdarītajos pārkāpumos

137    Ar septīto pamatu Team Relocations būtībā apgalvo, ka Komisija Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētās 10 % maksimālās robežvērtības noteikšanai kļūdaini ir ņēmusi vērā Amertranseuro apgrozījumu, jo šai pēdējai minētai nebija zināms par tās meitas sabiedrības pret konkurenci vērsto praksi. Amertranseuro grupa vispārīgāk apstrīd iespēju to atzīt par vainīgu Team Relocations izdarītajos pārkāpumos.

 Lietas dalībnieku argumenti

138    Team Relocations apgalvo, ka tā esot vienīgā juridiskā persona, kuru var uzskatīt par atbildīgu par dažu tās darbinieku rīcību. Tomēr naudas soda apmērs pārsniedz 60 % no tās apgrozījuma pasaulē. Ne Amertranseuro, ne Trans Euro, ne Team Relocations Ltd neesot atbildīgas par šo praksi. Šīm mātes sabiedrībām nekad neesot bijis zināms par ad hoc nolīgumiem par komisijas maksām un par viltus tāmēm, un tām nav arī bijis pamats aizdomām par tādu pastāvēšanu. Gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka Komisija pamatoti Team Relocations mātes sabiedrībām uzlikusi atbildību par daļu no šīs pēdējās minētās izdarītā pārkāpuma, tā tomēr apgalvo, ka šīs lietas īpašajos apstākļos 10 % robežvērtības no Amertranseuro konsolidētā apgrozījuma noteikšana neatbilst samērīguma principam.

139    Amertranseuro grupa, pirmkārt, norāda, ka Komisija ir pamatojusi prasītāju solidāro atbildību ar to, ka visas trīs mātes sabiedrības atradās stāvoklī, kas tām ļāva izšķiroši ietekmēt Team Relocations komerciālo politiku. Tomēr Tiesa un Vispārējā tiesa bieži aprakstījušas spēju īstenot izšķirošu ietekmi, izmantojot ievērojami šaurāku formulējumu nekā tas, ko Komisija izmantojusi lēmuma 394. apsvērumā.

140    Otrkārt, Amertranseuro grupa norāda, ka pārāk šaurais mātes sabiedrību spējas izšķiroši ietekmēt tās meitas sabiedrības jēdziens rada gandrīz neatspēkojamu tās atbildības prezumpciju. Tādējādi to atbildība kļūst par atbildību bez vainas (“strict liability”). Šī atbildība neattiektos vienīgi uz vienkāršiem finanšu ieguldītājiem, kuriem nav intereses noteikt sabiedrību, kurās tie veikuši ieguldījumus, stratēģisko rīcību.

141    Treškārt, Amertranseuro grupa uzskata, ka Team Relocations bija pilnīgi autonoma pārvaldības jautājumos, un nevienai no trīs mātes sabiedrībām nebija zināms par strīdīgo praksi. Tādējādi tās nav neizpildījušas savu rūpības pienākumu.

142    Ceturtkārt, Amertranseuro grupa Komisijai pārmet, ka tā šajā lietā ir izmantojusi “asimetrisku” pieeju attiecībā uz mātes sabiedrību atbildību. Attiecībā uz laiku pirms 2000. gada 8. septembra tā atzina par atbildīgām divas Team Relocations starpposma mātes sabiedrības (proti, Team Relocations Ltd un Trans Euro), bet ne E. kungu, kurš ir šīs grupas priekšgalā esošs gala īpašnieks. Savukārt attiecībā uz laiku no 2000. gada 8. septembra Komisija ir atzinusi ne tikai šo divu starpposma mātes sabiedrību atbildību, bet arī Amertranseuro, kas ir Trans Euro jaunais īpašnieks, atbildību. Tā kā Amertranseuro pieder viss šo abu starpposma mātes sabiedrību kapitāls, tas nozīmē, ka tās akcionāri de facto ir atbildīgi par visu pārkāpumu.

143    Komisija apstrīd šos argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

144    Ar šo pamatu Team Relocations apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. pantu (pirmā daļa) un samērīguma principu (otrā daļa), tai uzlikdama naudas sodu, kura apmērs pārsniedz 10 % no tās apgrozījuma. Tā kā pirmās pamata daļas pamatotība ir atkarīga no jautājuma, vai, nosakot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto 10 % maksimālo robežvērtību, var tikt ņemts vērā Amertranseuro apgrozījums, šis iebildums un Amertranseuro grupas pirmais pamats par to, ka Amertranseuro grupas locekļus nevar atzīt par vainojamiem Team Relocations izdarītajos pārkāpumos, jāizskata kopā.

 Par Amertranseuro grupas locekļu atzīšanu par vainojamiem Team Relocations izdarītajos pārkāpumos

145    Savienības konkurences tiesībās ir atzīts, ka dažādas sabiedrības, kas pieder vienai grupai, veido ekonomisku vienību un tātad uzņēmumu EKL 81. un 82. panta izpratnē, ja attiecīgās sabiedrības autonomā veidā nenosaka savu rīcību tirgū (Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 48/69 Imperial Chemical Industries/Komisija, Recueil, 619. lpp., 132. un 133. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 290. punkts). Tādējādi viena uzņēmuma konkurenci deformējošā rīcībā var vainot citu uzņēmumu, ja pirmais no minētajiem savu rīcību tirgū nav noteicis autonomi, bet galvenokārt ir izpildījis otra uzņēmuma dotos norādījumus, it īpaši ņemot vērā starp tiem pastāvošo ekonomisko un juridisko saikni (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 117. punkts).

146    Tādējādi rodas jautājums par to, kad uzņēmums savu rīcību tirgū nenosaka autonomi, bet galvenokārt izpilda savas mātes sabiedrības dotos norādījumus.

147    Šajā sakarā no judikatūras izriet, ka ir jābūt izpildītiem diviem kumulatīviem nosacījumiem: pirmkārt, mātes sabiedrībai jāspēj izšķiroši ietekmēt tās meitas sabiedrību un, otrkārt, tai šī ietekme faktiski jāīsteno (iepriekš 145. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 137. punkts).

148    Attiecībā uz pirmo nosacījumu nav nekādu šaubu, ka mātes sabiedrība katrā ziņā spēj izšķiroši ietekmēt meitas sabiedrību, ja tai – kā šajā lietā Amertranseuro – pieder 100 % no tās kapitāla, vai nu tas būtu tiešas līdzdalības veidā, vai ar līdzdalības citās sabiedrības starpniecību.

149    Attiecībā uz to, kādas prasības ir jānosaka, lai pierādītu, ka mātes sabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitas sabiedrību, prasītājas uzskata, ka mātes sabiedrību pārkāpumā var vainot tikai tad, ja papildus simtprocentīgai dalībai kapitālā mātes sabiedrībai bija zināms par praksi, par kuru ir uzlikts sods, vai arī tā nav izpildījusi savu rūpības pienākumu.

150    Komisija savukārt lēmuma 386. apsvērumā pamatojas uz judikatūru, saskaņā ar kuru gadījumā, ja mātes sabiedrībai pieder 100 % no tās meitas sabiedrības, kas ir īstenojusi pārkāpjošo rīcību, kapitāla, kā tas ir šajā lietā, pastāv atspēkojama prezumpcija par to, ka mātes sabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitas sabiedrības komerciālo politiku (šajā ziņā skat. Tiesas 1983. gada 25. oktobra spriedumu lietā 107/82 AEG‑Telefunken/Komisija, Recueil, 3151. lpp., 50. punkts, un 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 29. punkts, un Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 961. un 984. punkts, un 2007. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, II‑5049. lpp., 62. punkts).

151    Šo judikatūru Tiesa ir apstiprinājusi 2009. gada 10. septembra spriedumā lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (Krājums, I‑8237. lpp.). Tā cita starpā norādīja, ka, lai gan tā tik tiešām iepriekš 150. punktā minētā sprieduma lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija 28. un 29. punktā ir minējusi papildus īpašumtiesībām uz 100 % meitas sabiedrības kapitāla citus apstākļus, kā, piemēram, to, ka nav apstrīdēts, ka mātes sabiedrība ietekmē meitas sabiedrības komerciālo politiku, un kopējo abu sabiedrību pārstāvību administratīvā procesa laikā, Tiesa šos apstākļus tomēr ir minējusi tikai, lai norādītu visus pierādījumus, uz kuriem Vispārējā tiesa ir balstījusi savu pamatojumu, un nevis tādēļ, lai noteiktu iepriekš minētās prezumpcijas īstenošanai nosacījumu par papildu netiešu pienākumu iesniegšanu par to, ka mātes sabiedrība faktiski ir īstenojusi savu ietekmi (sprieduma 62. punkts).

152    Šajā lietā prasītājas nav atspēkojušas prezumpciju par izšķirošas ietekmes īstenošanu, jo to argumentācijas pamatā ir politiska rakstura apsvērumi un tādi vienkārši apgalvojumi kā Team Relocations pārvaldības autonomija. Katrā ziņā no lēmuma 490. un 491. punkta izriet, ka, lai Amertranseuro atzītu par vainojamu par Team Relocations dalību aizliegtā vienošanās, Komisija nav balstījusies vienīgi uz neapstrīdēto faktu, ka viss Team Relocations kapitāls pieder Amertranseuro, bet arī uz citiem faktiem, kas pierāda, ka Amertranseuro izšķiroši ietekmēja Team Relocations komerciālo politiku.

153    Tā no 1994. gada līdz 2001. gada septembrim katru mēnesi notika Team Relocations vadības un par Beļģijas meitas sabiedrības darbības un finansiālo vadību atbildīgo Trans Euro pārstāvju tikšanās, kā arī tikšanās ar tālaika Trans Euro grupas īpašnieku, kas bija atbildīgs par grupas vadību un vispārīgi atbildēja par Beļģijas meitas sabiedrību. No 2001. gada 6. septembra līdz 2003. gada septembrim notika arī neformālas Team Relocations un par grupas vadību atbildīgā un par meitas sabiedrību vispārīgi atbildīgā Amertranseuro pārstāvja tikšanās. Komisija turklāt konstatēja, ka Team Relocations no 1994. gada 1. janvāra līdz 2000. gada 7. septembrim bija jāsniedz vairāki ziņojumi, tostarp par gada darbības pārskatiem, Team Relocations Ltd, kā arī no 2000. gada 8. septembra, tātad tās dalības pārkāpumā laikā – Amertranseuro.

154    Šādos apstākļos Komisija bija tiesīga atzīt Amertranseuro par vainojamu Team Relocations izdarītajos pārkāpumos, jo prasītājas veidoja ekonomisku vienību un tātad uzņēmumu Kopienu tiesību konkurences normu izpratnē. Tādējādi Amertranseuro apgrozījums var tikt ņemts vērā, nosakot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto 10 % maksimālo robežvērtību. No tā izriet, ka iebildumu par šo vērā ņemšanu ir jānoraida.

 Par apgalvoto Komisijas “asimetrisko” pieeju

155    Amertranseuro grupa Komisijai pārmet, ka tā ir izmantojusi “asimetrisku” pieeju, atzīstot Amertranseuro par atbildīgu sākot ar datumu, kad tā ieguva Trans Euro grupu, proti, sākot ar 2000. gada 8. septembri, lai gan tā neatzina par atbildīgu iepriekšējo Trans Euro grupas īpašnieku E. kungu attiecībā uz laiku pirms 2000. gada 8. septembra.

156    Tiktāl, ciktāl Amertranseuro grupa apgalvo, ka Komisijai arī E. kungs bija jāatzīst par atbildīgu par pārkāpumu attiecībā uz laiku līdz 2000. gada 7. septembrim, jāuzsver, ka, pat ja Komisija būtu varējusi to darīt, prasītājas nevar atsaukties uz to, ka tā to nav darījusi, lai pierādītu lēmuma prettiesiskumu. No judikatūras izriet, ka Komisijai ir rīcības brīvība papildus sabiedrībai, kas tieši iesaistīta pret konkurenci vērstajā rīcībā, attiecināt atbildību par pārkāpumu [arī] uz mātes sabiedrību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 331. un 332. punkts). Šī rīcības brīvība paredz arī to, ka Komisija var izvēlēties lēmumu adresēt vienīgi attiecīgo uzņēmumu pašreizējām mātes sabiedrībām un nevis agrākajiem grupas īpašniekiem.

157    Turklāt Komisija atbildību par attiecīgo pārkāpumu nav attiecinājusi arī uz Zenic International Holdings Ltd, kas ir prasītāju pašreizējā holdinga sabiedrība. Tādējādi lēmumu nevar uzskatīt par “asimetrisku”.

158    Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

 Par argumentiem par Amertranseuro grupas prasījumu otro punktu

159    Savos prasījumos un sava pirmā pamata ietvaros Amertranseuro grupa šķiet apgalvojam, ka, lai arī Amertranseuro ir atzīta par atbildīgu vienīgi EUR 1,3 miljonu apmērā, kas atspoguļo tās atbildību par ierobežotu laiku, proti, sākot no 2000. gada 8. septembra, tā faktiski ir atzīta par atbildīgu par visu naudas soda apmēru, tiktāl, ciktāl tā ir Trans Euro un Team Relocations Ltd īpašniece un akcionāre.

160    Šis apgalvojums nevar likt apšaubīt lēmuma tiesiskumu, jo tajā vienīgi aprakstītas zināmas sekas, kas no tā izriet attiecībā uz Amertranseuro. Tādējādi šis prasījumu punkts ir jānoraida.

 Par naudas soda apgalvoto nesamērīgo raksturu

161    Attiecībā uz izvirzītā pamata otro daļu ir jāatsaucas uz iepriekš 94. punktā formulētajiem apsvērumiem, saskaņā ar kuriem piemērotā 17 % likme ir samērīga attiecībā pret Team Relocations reālo atbildību par pārkāpumu. Tam, ka Team Relocations uzliktā naudas soda apmērs pārsniedz 10 % no tās apgrozījuma, nav nozīmes, jo šī summa nepārprotami ir zemāka nekā 10 % robežvērtība no Amertranseuro grupas apgrozījuma.

162    No visa iepriekš minētā izriet, ka Team Relocations septītais pamats un Amertranseuro grupas pirmais pamats ir jānoraida.

8.     Par Team Relocations astoto pamatu un Amertranseuro grupas otro pamatu – prasītāju maksātspējas neesamību un pilnvaru nepareizu izmantošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

163    Team Relocations apgalvo, ka no tās pārskatu projektiem par finanšu gadu, kas noslēdzās 2007. gada 30. septembrī, izriet, ka tās pašas kapitāla apmērs, neskaitot jebkādu naudas sodu, kas tai būtu jāmaksā Komisijai, ir negatīvs, ka finanšu gads tika noslēgts ar EUR 363 432 zaudējumiem un ka tās naudas plūsma ir negatīva. Sabiedrības aktīvi ir pilnībā ieķīlāti. Tā nespēj nodrošināt papildu finansējumu un tādējādi nevar samaksāt naudas sodu, ko Komisija tai ir uzlikusi.

164    Team Relocations skatījumā Komisijai bija zināms par tās nestabilo finansiālo situāciju un tādējādi, uzliekot tai naudas sodu, ko tā acīmredzami nespēj samaksāt un kas izraisītu tās aiziešanu no tirgus, Komisija ir nepareizi izmantojusi pilnvaras. Turklāt Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Šajā sakarā Team Relocations lūdz Vispārējo tiesu samazināt naudas sodu par summu, kas atspoguļotu tos pašus principus, kurus Komisija ir piemērojusi Interdean, un uzdot Komisijai atbilstoši Reglamenta 58. un 65. pantam atklāt faktorus, ko šī pēdējā minētā ir ņēmusi vērā, lai piemērotu Interdean naudas soda samazinājumu 70 % apmērā.

165    Amertranseuro grupa apgalvo, ka Team Relocations uzliktais naudas sods, kas ir līdzvērtīgs gandrīz divām trešdaļām no tās apgrozījuma 2006. gadā un pat tuvojas Regulā Nr. 1/2003 paredzētajai absolūtajai 10 % robežvērtībai, ir pilnīgi nesamērīgs. Atbilstoši Amertranseuro 2006. gada 30. septembra konsolidētajiem finanšu pārskatiem kopējais grupas parāds ir 35 miljoni sterliņu mārciņu (GBP). Amertranseuro turklāt esot cietusi zaudējumus attiecībā uz tās ierastajām darbībām pēc nodokļiem, un visi tās aktīvi esot pilnībā ieķīlāti. Tādējādi grupa nevar samaksāt EUR 3,49 miljonu naudas sodu vai saņemt bankas garantiju šī maksājuma vēlākai veikšanai.

166    Replikā Amertranseuro grupa piebilst, ka attiecībā uz pieprasījuma nepieciešamību 2006. gada pamatnostādņu 35. punkta piemērošanai Komisijai būtu jāatgriežas pie 1998. gada pamatnostādnēs izmantotās pieejas un pēc savas iniciatīvas jāņem vērā maksātspējas neesamība kā pamats naudas soda samazināšanai, kā tā to ir darījusi iepriekš. Turklāt Amertranseuro grupa uzstāj, ka grupas finansiālā veselība 2007. gada 30. septembrī noslēgtā finanšu gada laikā ir vēl vairāk pasliktinājusies.

167    Komisija apstrīd šos argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

168    Ar savu pēdējo pamatu prasītājas apgalvo, ka, uzliekot tām naudas sodu, kas pārsniedz to maksātspēju, Komisija esot nepareizi izmantojusi pilnvaras, pārkāpusi 2006. gada pamatnostādņu 35. punktu un pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

169    Attiecībā uz apgalvoto pilnvaru nepareizu izmantošanu jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar tiesību aktu ir nepareizi izmantotas pilnvaras tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no Līgumā īpaši paredzētas procedūras, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem (skat. Tiesas 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑331/88 Fedesa u.c., Recueil, I‑4023. lpp., 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

170    Taču prasītājas šajā gadījumā neapgalvo, ka Komisija tām būtu uzlikusi naudas sodu ar mērķi sasniegt citus mērķus nekā norādītie, proti, īstenot Kopienu konkurences tiesību normas vai izvairīties no Līgumā īpaši paredzētas procedūras. Tādējādi ar lēmumu nav nepareizi izmantotas pilnvaras.

171    Attiecībā uz naudas soda samazināšanu atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 35. punktam jānorāda, ka šāda samazināšana ir atkarīga no trīs kumulatīviem nosacījumiem, proti:

–        pieprasījuma iesniegšana administratīvā procesa laikā;

–        īpaša sociālā un ekonomiskā konteksta pastāvēšana, un

–        uzņēmuma maksātspējas neesamība, turklāt uzņēmumam ir jāsniedz objektīvi pierādījumi, kas liecina par to, ka naudas soda uzlikšana neatgriezeniski apdraudētu tā dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem.

172    Jāatzīst, ka vismaz divi no šiem trīs nosacījumiem nav izpildīti. Pirmkārt, pretēji pārējiem attiecīgajiem uzņēmumiem prasītājas administratīvā procesa laikā nav iesniegušas nekādu pieprasījumu par naudas soda samazināšanu saistībā ar to maksātspējas neesamību, lai gan 2006. gada pamatnostādnēs paredzēts, ka šāds pieprasījums ir jāiesniedz. Šajā kontekstā argumentam, ka atbilstoši 1998. gada pamatnostādnēm Komisija būtu varējusi pēc savas iniciatīvas ņemt vērā maksātspējas neesamību, nav nozīmes, jo tas nevar pamatot apgalvojumu par 2006. gada pamatnostādņu pārkāpumu. Tiktāl, ciktāl šis arguments ir izvirzīts, lai apgalvotu, ka neatkarīgi no 2006. gada pamatnostādņu 35. punkta Komisijai ir pienākums pēc savas iniciatīvas pārbaudīt attiecīgo uzņēmumu maksātspēju, jānorāda, ka šāds pienākums neizriet no judikatūras.

173    Vēstulē, kas kancelejā iesniegta 2010. gada 6. augustā, Team Relocations lūdz atsākt mutvārdu procesu tāpēc, ka Komisija esot mainījusi savu praksi attiecībā uz nepieciešamību atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 35. punktam iesniegt pieprasījumu administratīvā procesa laikā. Šis lūgums tika noraidīts ar 2010. gada 23. septembra lēmumu, jo pretēji šīs prasītājas apgalvotajam tās minētajās lietās pieprasījumi bija tikuši iesniegti administratīvā procesa laikā. Lai gan no raksta presē izriet, ka Komisija “apsver iespēju formāli mainīt tās pamatnostādnes”, lai varētu ņemt vērā notikumus pēc lēmuma pieņemšanas, jāatzīst, ka šie grozījumi vēl nav pieņemti. Katrā ziņā 2006. gada pamatnostādņu interpretācijas maiņa nevar padarīt par prettiesisku lēmumu, kas pieņemts pirms šīm pārmaiņām.

174    Otrkārt, prasītājas nav apstrīdējušas Komisijas secinājumu lēmuma 651. apsvērumā, ka šajā gadījumā nepastāv “īpašais sociālais un ekonomiskais konteksts” 2006. gada pamatnostādņu 35. punkta izpratnē.

175    Šādos apstākļos nav jāpārbauda, vai šajā lietā ir izpildīts trešais nosacījums, proti, apgalvotā prasītāju maksātspējas neesamība, un Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka 2006. gada pamatnostādņu 35. punkta piemērošanas nosacījumi nav izpildīti.

176    Attiecībā uz iebildumu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir pietiekami atzīt, ka pretēji Interdean prasītājas administratīvā procesa stadijā nav izvirzījušas jautājumu par savu maksātspēju un tās nav iesniegušas pieprasījumu par naudas soda samazināšanu šī iemesla dēļ. Tādējādi to situācija nav salīdzināma ar Interdean situāciju. Šajā kontekstā jānorāda, ka pieprasījuma par naudas soda samazināšanu iesniegšana nav formāla prasība, bet gan prasība, kuras neizpilde liedz pamatoti novērtēt ekonomisko situāciju, jo Komisijai nav atbilstošas informācijas, tādas kā attiecīgā uzņēmuma iekšējie dati, kas tai ļautu novērtēt tā dzīvotspēju.

177    Tādējādi prasītāju pēdējais pamats, kā arī Team Relocations lūgums uzdot Komisijai atklāt faktorus, ko tā ņēmusi vērā, lai piemērotu Interdean naudas soda samazinājumu 70 % apmērā, ir jānoraida.

178    Tā kā visi prasītāju izvirzītie prasības pamati ir noraidīti, prasības ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

179    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      prasības noraidīt;

2)      Team Relocations NV, Amertranseuro International Holdings Ltd, Trans Euro Ltd un Team Relocations Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Papasavvas

Wahl

Dittrich

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 16. jūnijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

FaktiII – 2

1.  Strīda priekšmetsII – 2

2.  PrasītājasII – 2

3.  Administratīvais processII – 3

4.  LēmumsII – 3

Process un lietas dalībnieku prasījumiII – 6

Juridiskais pamatojumsII – 7

1.  Par pirmo pamatu – Team Relocations neesot piedalījusies lēmumā aprakstītajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumāII – 7

Lietas dalībnieku argumentiII – 7

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 8

Par vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienuII – 8

Par attiecīgās pārkāpjošās rīcības kvalifikācijuII – 9

–  Par vispārēja plāna ar kopēju mērķi esamībuII – 9

–  Par Team Relocations apzinātu ieguldījumu vispārējā plānāII – 10

–  Par to, ka Team Relocations bija zināms par pārkāpjošo rīcībuII – 11

2.  Par otro pamatu, kas attiecas uz Team Relocations pārdošanas apjoma aprēķināšanuII – 12

Lietas dalībnieku argumentiII – 12

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 12

Par atbilstošo pārdošanas apjomuII – 12

Par privātpersonu apmaksātu pārcelšanos gadījumiemII – 14

3.  Par trešo pamatu – 17 % likmes piemērošanu Team Relocations pārdošanas apjomam, lai noteiktu tās naudas soda pamatsummuII – 15

Lietas dalībnieku argumentiII – 15

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 16

Par pienākumu noteikt naudas soda pamatsummu atkarībā no Team Relocations individuālās lomasII – 16

Par apgalvoto samērīguma principa pārkāpumuII – 19

Par apgalvoto pamatojuma nesniegšanuII – 20

4.  Par ceturto pamatu – ka neesot pamatojuma atkarībā no pārdošanas apjoma noteikto summu reizināt ar dalības pārkāpumā gadu skaituII – 21

Lietas dalībnieku argumentiII – 21

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 22

5.  Par piekto pamatu – ka neesot pamata uzlikt papildu summuII – 23

Lietas dalībnieku argumentiII – 23

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 23

6.  Par sesto pamatu – atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanuII – 24

Lietas dalībnieku argumentiII – 24

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 25

Par piedalīšanos pret konkurenci vērsto pasākumu izveidošanāII – 25

Par apgalvoto Team Relocations dalības pārkāpumā ierobežoto raksturuII – 25

Par apgalvoto rīcības atļaujuII – 26

7.  Par Team Relocations septīto pamatu un Amertranseuro grupas pirmo pamatu – ka Amertranseuro neesot vainojama Team Relocations izdarītajos pārkāpumosII – 27

Lietas dalībnieku argumentiII – 27

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 28

Par Amertranseuro grupas locekļu atzīšanu par vainojamiem Team Relocations izdarītajos pārkāpumosII – 28

Par apgalvoto Komisijas “asimetrisko” pieejuII – 30

Par argumentiem par Amertranseuro grupas prasījumu otro punktuII – 31

Par naudas soda apgalvoto nesamērīgo raksturuII – 31

8.  Par Team Relocations astoto pamatu un Amertranseuro grupas otro pamatu – prasītāju maksātspējas neesamību un pilnvaru nepareizu izmantošanuII – 32

Lietas dalībnieku argumentiII – 32

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 32

Par tiesāšanās izdevumiemII – 34

---

* Tiesvedības valoda – angļu.