1

Eiropas Parlamenta pakalpojumu iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru reglamentē pirmās daļas V sadaļa Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Finanšu regula”), kā arī Komisijas Regula (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Finanšu regulai (OV L 357, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Īstenošanas kārtība”). Šīs normas ir iedvesmojušās no Kopienas direktīvām šajā nozarē, galvenokārt attiecībā uz pakalpojumu publisko iepirkumu, no Padomes Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai (OV L 209, 1. lpp.) ar grozījumiem, kas it īpaši izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/52/EK (OV L 328, 1. lpp.), kas vēlāk atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.).

2

Saskaņā ar Finanšu regulas 100. panta 2. punktu:

“Līgumslēdzēja iestāde visiem kandidātiem vai pretendentiem, kuru pieteikumi vai piedāvājumi ir noraidīti, paziņo šāda lēmuma pamatojumu un visiem pretendentiem, kuru piedāvājumi bijuši pieņemami, pēc to iesniegta rakstiska pieprasījuma paziņo veiksmīgā piedāvājuma raksturlielumus un salīdzinošo izdevīgumu, kā arī tā pretendenta nosaukumu, kuram līgums piešķirts.

Tomēr konkrēta informācija nav jāatklāj, ja šādas informācijas atklāšana kavētu likuma piemērošanu, būtu pretrunā sabiedrības interesēm vai kaitētu valsts vai privāta uzņēmuma likumīgām uzņēmējdarbības interesēm, vai arī varētu deformēt godīgu konkurenci starp šiem uzņēmumiem.”

3

Īstenošanas kārtības 149. panta 3. punkts tā redakcijā, kas ir piemērojama izskatāmās lietas apstākļiem, nosaka:

“Attiecībā uz līgumiem, kurus Kopienas iestādes piešķir uz sava rēķina, līgumslēdzējas iestādes saskaņā ar Finanšu regulas 105. pantu paziņo katram neveiksmīgajam pretendentam vai kandidātam cik ātri iespējams un, vēlākais, nākamajā nedēļā pēc piešķiršanas lēmuma pieņemšanas, vienlaicīgi un individuāli ar vēstuli vai pa faksu, vai elektroniski par to, ka viņu piedāvājums vai kandidatūra nav pieņemta, precizējot ikvienā gadījumā pieteikuma vai kandidatūras atteikuma iemeslus.

Līgumslēdzējas iestādes vienlaicīgi ar atteikuma paziņojumiem neveiksmīgajiem kandidātiem vai pretendentiem paziņo piešķiršanas lēmumu veiksmīgajam pretendentam, precizējot, ka paziņotais lēmums nenozīmē nekādas saistības no attiecīgās līgumslēdzējas iestādes.

Neveiksmīgie pretendenti un kandidāti var saņemt papildu informāciju par atteikuma iemesliem, nosūtot rakstisku pieprasījumu pa pastu, pa faksu vai pa elektronisko pastu, un visiem pretendentiem, kuru piedāvājumi bijuši pieņemami, paziņo veiksmīgā piedāvājuma raksturlielumus un salīdzinošo izdevīgumu, kā arī tā pretendenta nosaukumu, kuram līgums piešķirts, neskarot Finanšu regulas 100. panta 2. punkta otrās daļas noteikumus. Līgumslēdzējas iestādes atbild, vēlākais, piecpadsmit kalendāro dienu laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas. [..]”

4

Prasītāja, VIP Car Solutions SARL, ir liela automašīnu nomas sabiedrība, kas piedāvā automašīnas ar šoferiem.

5

Ar paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, kas publicēts 2006. gada 16. septembraEiropas Savienības Oficiālā Vēstneša pielikumā (OV S 177), Parlaments izteica uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā PE/2006/06/UTD/1 saistībā ar Eiropas Parlamenta locekļu pārvadāšanu ar automašīnu un mikroautobusu ar šoferi Strasbūras sesiju laikā (turpmāk tekstā — “uzaicinājums iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā”).

6

Saskaņā ar uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā IV.2.1. punktu, tiesības slēgt līgumu bija jāpiešķir saimnieciski visizdevīgākajam piedāvājumam, izvērtējot to, pamatojoties uz šādiem izsvērtiem kritērijiem: cena (55 %), rīcībā nodotais automobiļu parks (kvantitatīvi un kvalitatīvi) (30 %), pasākumi, kas tiek piemēroti vai ir raksturīgi transporta līdzekļiem, lai izpildītu vides prasības (7 %), sociālā politika, kas tiek piemērota attiecībā uz personālu (6 %), un piedāvājuma noformējums (2 %).

7

Kā termiņš piedāvājumu vai dalības pieteikumu saņemšanai tika noteikts 2006. gada 27. oktobris. Noteiktajā termiņā tika iesniegti trīs piedāvājumi, tostarp prasītājas piedāvājums. piedāvājumu atvēršanas komisija visus trīs piedāvājums atzina par atbilstošiem uzaicinājumam iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā.

8

2006. gada 30. novembrī piedāvājumu vērtēšanas komiteja (turpmāk tekstā — “vērtēšanas komiteja”) ierosināja tiesības slēgt līgumu piešķir citam pretendentam, nevis prasītājai, kurš bija saņēmis kopumā 566 punktus, kas bija sadalīti šādi: 290 punkti par cenu, 180 punkti par automobiļu parku, 42 punkti par vides pasākumiem, 36 punkti par sociālo politiku un 18 punkti par piedāvājuma noformējumu.

9

Prasītāja tika klasificēta otrajā pozīcijā ar kopumā 504 punktiem, kas bija sadalīti šādi: 343,5 punkti par cenu, 135 punkti par automobiļu parku, 0 punktu par vides pasākumiem, 18 punkti par sociālo politiku un 8 punkti par piedāvājuma noformējumu.

10

2007. gada 3. janvārī Parlaments tiesības slēgt līgumu piešķīra vērtēšanas komitejas ierosinātajam pretendentam (turpmāk tekstā — “veiksmīgais pretendents”).

11

2007. gada 9. janvārī Parlaments prasītājai nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli, kas bija formulēta šādi:

“Pielikumā pievienota vēstule attiecībā uz jūsu piedāvājumu. Šīs vēstules oriģināls jums tiks nosūtīts ar ierakstītu vēstuli. Vai jūs, lūdzu, varētu apliecināt šīs [elektroniskā pasta vēstules] saņemšanu?”

12

Ar šo elektroniskā pasta vēstulei pievienoto vēstuli, kas nebija nedz parakstīta, nedz datēta, Parlaments prasītāju informēja par lēmumu nepieņemt tās piedāvājumu, kas iesniegts saistībā ar uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”).

13

Apstrīdētajā lēmumā īpaši noteikts:

“Iemesli, kas pamatoja jūsu piedāvājuma noraidīšanu, ir šādi: piedāvājums nav saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums, ņemot vērā piešķiršanas kritērijus.

Informējam, ka, nekādi neiespaidojot iespējamo vēršanos tiesu iestādēs, jūs varat iegūt papildu informāciju par jūsu piedāvājuma noraidīšanas iemesliem.

Ja jūs to rakstveidā pieprasīsit, jūs varat saņemt veiksmīgā piedāvājuma raksturlielumus un salīdzinošo izdevīgumu, kā arī tā pretendenta nosaukumu, kuram piešķirtas tiesības slēgt līgumu.

Tomēr konkrēta informācija netiks atklāta, ja šādas informācijas atklāšana kavētu likuma piemērošanu, būtu pretrunā sabiedrības interesēm vai kaitētu valsts vai privāta uzņēmuma likumīgām uzņēmējdarbības interesēm, vai arī varētu deformēt godīgu konkurenci starp šiem uzņēmumiem. [..]”

14

Ar 2007. gada 10. janvāra elektroniskā pasta vēstuli prasītāja sniedza šādu atbildi:

“Apliecinām jūsu [elektroniskā pasta vēstules] par mūsu piedāvājuma noraidīšanu saņemšanu. Tomēr, kā jūs to ierosināt, mēs vēlētos saņemt informāciju par veiksmīgā piedāvājuma raksturlielumiem un salīdzinošo izdevīgumu, kā arī [tā pretendenta] nosaukumu, kam piešķirtas tiesības slēgt līgumu. Tā kā mūsu piedāvājums nebija saimnieciski visizdevīgākais, vai jūs varētu mums norādīt cenu par stundu, kādu bija piedāvājusi sabiedrība, kam tika piešķirtas tiesības slēgt līgumu[?]”

15

Ar 2007. gada 15. janvāra vēstuli prasītāja no jauna lūdza Parlamentu tai paziņot veiksmīgā piedāvājuma raksturlielumus un salīdzinošo izdevīgumu, tā pretendenta nosaukumu, kuram piešķirtas tiesības slēgt līgumu, kā arī veiksmīgā pretendenta piedāvāto cenu. Tā uzsver, ka līdz šai dienai tā vēl arvien nebija saņēmusi ierakstītās vēstules oriģinālu, kas apliecinātu, ka tās piedāvājums noraidīts.

16

Ar 2007. gada 23. janvāra vēstuli Parlaments, atbildot uz prasītājas elektroniskā pasta vēstuli un atsaucoties uz Finanšu regulas 100. panta 2. punktu, atgādināja piešķiršanas izsvērtos kritērijus, kas noteikti uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, turpinājumā norādot:

“Veiksmīgais piedāvājums visos iepriekš minētajos kritērijos kopumā saņēma visaugstāko novērtējumu [..] (566), kas to ievietoja pirmajā vietā.

Informējam, ka, neskatoties uz nedaudz zemāko cenu, jūsu piedāvājums saņēma 504 punktus, kas to ievietoja otrajā vietā.”

17

Ar šo vēstuli Parlaments tāpat prasītājai paziņoja tā uzņēmuma nosaukumu, kam bija piešķirtas tiesības slēgt līgumu.

18

2007. gada 24. janvārī Parlaments prasītājai adresēja oriģinālu vēstulei, ar kuru tā tika informēta par lēmumu noraidīt tās piedāvājumu.

19

Ar 2007. gada 31. janvāra elektroniskā pasta vēstuli Parlaments jautāja prasītājai, vai tā bija saņēmusi šo vēstuli. Tajā pašā dienā prasītāja ar elektroniskā pasta vēstuli sniedza noliedzošu atbildi.

20

Ar 2007. gada 1. marta vēstuli prasītāja ar sava advokāta starpniecību uzsvēra, ka tā uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūras ietvaros bija piedāvājusi īpašu cenu, un lūdza tai nosūtīt piedāvājumu, ko bija iesniedzis veiksmīgais pretendents, lai uzzinātu tā piedāvāto cenu.

21

Ar 2007. gada 20. marta vēstuli, kas adresēta prasītājas padomdevējam, Parlaments, atsaucoties uz Finanšu regulas 100. panta 2. punkta otro daļu, šo lūgumu noraidīja, piemetinot:

“Norādām, ka 48 dienu laikā no līguma parakstīšanas par uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tiek publicēts informatīvs paziņojums [avis de postinformation], kurā tiek atkārtoti būtiskie elementi, tādi kā samaksātā cena.

Pieņemam zināšanai, ka jūsu “klienti zina, ka tie ir piedāvājuši īpašu cenu”.

Katrā ziņā mums jums jāatgādina, ka cena nebija vienīgais tiesību slēgt līgumu piešķiršanas kritērijs. Kvalitatīvajiem un funkcionālajiem kritērijiem ir ļoti īpaša nozīme tādai iestādei kā mūsējā, un tie var attaisnot augstāku cenu.

Mūsu vērtējums, ka, “neskatoties uz nedaudz zemāko cenu” norādīja tieši uz šo uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā aspektu; it īpaši norādām — pat ja jūsu klientu piedāvājums bija saņēmis augstāko novērtējumu attiecībā uz cenu, vērtējumu summa, kā to izveidojusi vērtēšanas komiteja, kas ņēma vērā visus kritērijus, kas uzskaitīti specifikācijā, neļāva tiem iegūt tiesības slēgt līgumu. Faktiski kā tie jau ir tikuši informēti, to piedāvājums kopumā tika novērtēts ar 504 punktiem salīdzinājumā ar 566 punktiem, ko saņēma piedāvājums, ko bija iesniedzis pretendents, kas ieguva tiesības slēgt līgumu.”

22

Ar 2007. gada 23. marta vēstuli prasītāja norādīja, ka, ja cenas kritērijs veidoja 55 % piedāvājumu vērtējuma, nebija iespējams tiesības slēgt līgumu piešķirt citam pretendentam, nevis prasītājai un ka atteikums paziņot cenu, ko bija piedāvājis veiksmīgais pretendents, liedza pārbaudīt tiesību slēgt līgumu piešķiršanas apstākļus, pirms beidzies termiņš, kas noteikts, lai vērstos Pirmās instances tiesā.

23

2007. gada 7. aprīlī paziņojums par tiesību slēgt līgumu piešķiršanu tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī (OV S 69). Tajā norādīts, ka veiksmīgā pretendenta piedāvātā cena bija 26 euro par stundu ārpus grafika un 37,50 euro par stundu atbilstoši grafikam.

24

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 23. martā, prasītāja cēla šo prasību.

25

Tā kā viens palātas loceklis nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs, piemērojot Pirmās instances tiesas Reglamenta 32. panta 3. punktu, iecēla citu tiesnesi palātas nokomplektēšanai.

26

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (sestā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un saistībā ar Reglamenta 64. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem lūdza lietas dalībniekus iesniegt dokumentus. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

27

Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa uzdeva 2008. gada 9. decembra tiesas sēdē.

28

Prasītājas prasības pieteikumā norādītie prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

29

Prasītāja savā replikā turklāt lūdz Pirmās instances tiesu:

30

Iebildumu rakstā Parlamenta prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

31

Atbildē uz repliku Parlamenta prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

32

Tiesas sēdē, atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdotu jautājumu, prasītāja atsauca prasījumu sadaļu, ar kuru tā bija lūgusi uzdot Parlamentam samaksāt vienreizējus izdevumus, kas saistīti ar konkurenci, EUR 5000 apmērā, par ko izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.

33

Prasītāja būtībā izvirza divus pamatus, kas saistīti, pirmkārt, ar pienākuma sniegt pamatojumu pārkāpumu un, otrkārt, ar to, ka atteikums paziņot veiksmīgā pretendenta piedāvāto cenu nav tiesisks.

34

Prasības pieteikumā prasītāja apgalvo, ka saistībā ar uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā cenas kritērija īpatsvars bija 55 %, tas ir, vairāk nekā puse no visiem tiesību slēgt līgumu piešķiršanas kritērijiem kopumā. Tā uzsver, ka tā piedāvāja viszemāko cenu, proti, EUR 31,70 par stundu. Novērtējumā tā esot saņēmusi vienīgi 504 punktus salīdzinājumā ar 566 punktiem, ko saņēmis veiksmīgais pretendents. Prasītāja norāda, ka tā nesaprot šo atšķirību punktos, lai gan tā esot piedāvājusi labāko piedāvājumu no cenas viedokļa. Prasītāja uzskata, ka matemātiski tiesības slēgt līgumu nevarēja tikt piešķirtas citam pretendentam.

35

Replikā prasītāja uzsver, ka Parlaments ir atzinis, ka ir pieļāvis kļūdu, aprēķinot tās punktu kopsummu, kas ir pierādījums vērtēšanas komitejas parādītajam nopietnības trūkumam.

36

Attiecībā uz automobiļu parka kritēriju prasītāja norāda, ka Parlaments patvaļīgā veidā ir piešķīris divas trešdaļas vērtējuma kvantitatīvajam aspektam un tikai vienu trešdaļu — kvalitatīvajam aspektam. Tā neesot tikusi informēta par šo sadalījumu, ko tā uzskata par nepamatotu, jo īpašumtiesības uz transportlīdzekļiem nav nozīmīgāks kritērijs kā to kvalitāte. Tā kā visi pretendenti ir saņēmuši vienādu novērtējumu attiecībā uz kvalitātes kritēriju, atšķirībai starp prasītājas un veiksmīgā pretendenta iegūtajiem punktiem esot bijis jābūt mazākai.

37

Attiecībā uz vides pasākumu kritēriju prasītāja uzskata par neiespējamu, ka tā saņēmusi novērtējumu “nulle”. Faktiski tāpat kā veiksmīgais pretendents arī prasītāja ir pakļauta Francijas tiesiskajam regulējumam lielām transportsabiedrībām, kas prasa, lai transportlīdzekļi būtu lieliskā tehniskā stāvoklī un lai tiktu veiktas ikgadējas kontroles. Tāpēc visi tās transportlīdzekļi bija jauni un aprīkoti ar sīku piesārņojuma daļiņu filtriem. Tādējādi 42 punktu atšķirību nevarot attaisnot vienīgi ar to, ka pretendents bija parakstījis Parīzes mērijas pretpiesārņojuma hartu.

38

Attiecībā uz sociālās politikas kritēriju veiksmīgajam pretendentam viens no diviem pastāvīgajiem līgumiem patiesībā esot līgums uz noteiktu laiku attiecībā uz pārējām aktivitātēm vai pat pagaidu līgums. Faktiski minētā līguma virsraksts esot “Pagaidu darba līgums uz nenoteiktu laiku”, lai gan abi šie jēdzieni esot pretrunīgi. Citiem vārdiem sakot, prasītājas un veiksmīgā pretendenta darba līgumi izrietot no lielo uzņēmumu valsts arodbiedrības. Tādējādi abiem pretendentiem piešķirto punktu atšķirība neesot objektīvi pamatota.

39

Visbeidzot, piedāvājuma noformējuma kritērijs attiecās uz piedāvājuma formu un nevis uz tā saturu. Tātad veiksmīgā pretendenta piedāvājums nevarēja būt “neapstrīdami pārāks”, ievērojot šo kritēriju. Turklāt prasītāja esot bijusi vienīgā, kas savu piedāvājumu iesniegusi DVD formā papildus pareizajai un atbilstošajai formai. Tomēr tā esot saņēmusi zemāku vērtējumu nekā veiksmīgais pretendents.

40

Savā iebildumu rakstā Parlaments uzsver, ka citiem tiesību slēgt līguma piešķiršanas kritērijiem bez cenas bija 45 % īpatsvars un līdz ar to tie varēja iespaidot dažādu piedāvājumu vērtējuma rezultātu. Tas apstiprina, ka piedāvājumus ir izvērtējis objektīvi.

41

Šajā sakarā Parlaments izklāsta, ka vērtēšanas komiteja katru kritēriju novērtēja ar atzīmi no 0 līdz 10, iegūto vērtējumu pēc tam palielinot par kritērijam piešķirto procentu. Attiecībā uz diviem galvenajiem kritērijiem, proti, cenu un automobiļu parka kvantitatīvo aspektu, vērtēšanas komiteja ar mērķi būt objektīvai bija izlēmusi vērtēt pastāvošā līguma atzīmi neitrāli attiecībā uz piešķiramajām tiesībām slēgt līgumu un palielināt šo pirmo objektīvo atzīmi atbilstoši saiknei starp iepriekšējā līgumslēdzēja [sniegtajiem pakalpojumiem] un tiem, ko piedāvājis katrs no pretendentiem.

42

Attiecībā uz atzīmi par cenu vērtēšanas komiteja tādējādi esot uzskatījusi, ka esošā līguma cena, proti, 33 euro, ir uzskatāma par saprātīgu, un piešķīrusi tai atzīmi 6. Prasītājas un veiksmīgā pretendenta piedāvātā cena bija attiecīgi 31,70 euro un 37,50 euro par stundu, un līdz ar to tika sasniegti šādi rezultāti:

43

Attiecībā uz automobiļu parka kritēriju vērtēšanas komiteja esot uzskatījusi, ka galvenais bija kvantitatīvais aspekts, un tam piešķīra divas trešdaļas atzīmes, proti, 20 punktus. Atzīme 6 tiktu piešķirta parkam ar 60 transportlīdzekļiem, kādu piedāvāja iepriekšējais līgumslēdzējs. Prasītājai vērtēšanas komiteja esot fiksējusi 70 transportlīdzekļu parku (60 automašīnas un 10 mikroautobusi) un veiksmīgajam pretendentam — 60 transportlīdzekļu parku. Tā tāpat esot ņēmusi vērā, lai padarītu piedāvājumus salīdzināmus, transportlīdzekļu tiešo pieejamību. Šajā sakarā prasītājas automobiļu parkam tika piemērots koeficients 0,5, jo 67 no 70 transportlīdzekļiem bija jānomā no kādas citas sabiedrības. Šis vērtējums tādējādi esot licis nonākt pie šādiem rezultātiem:

44

Attiecībā uz automobiļu parka kvalitatīvo kritēriju gan prasītāja, gan veiksmīgais pretendents esot saņēmuši atzīmi 10, līdz ar to, ņemot vērā šim kritērijam piešķirto vērtību, tika piešķirti šādi punkti:

45

Parlaments atzina, ka vērtēšanas komiteja ir pieļāvusi kļūdu, nosakot prasītājai 135 punktus attiecībā uz automobiļu parka kritēriju. Faktiski summa esot bijusi 130 punkti, kas nozīmē, ka prasītāja esot kopumā saņēmusi 499 punktus, nevis 504 punktus.

46

Attiecībā uz vides pasākumiem vienīgi veiksmīgais kandidāts esot iesniedzis pierādījumus, ka tas ievēroja Parīzes mērijas pretpiesārņojuma hartu un ka tā jaunākie transportlīdzekļi bija aprīkoti ar sīku piesārņojuma daļiņu filtriem, tādēļ esot piešķirti šādi punkti:

47

Attiecībā uz sociālās politikas kritēriju veiksmīgais pretendents esot piedāvājis divu veida darba līgumus uz nenoteiktu laiku, no kuriem viens esot bijis līgumdarbiniekiem, kamēr prasītājas autovadītājiem bija darba līgumi uz noteiktu laiku. Parlaments no tā secināja, ka, ievērojot šim kritērijam piešķirto vērtību, atšķirība starp šiem diviem piedāvājumiem izpaudās šādi piešķirtā punktu skaitā:

48

Visbeidzot, attiecībā uz piedāvājuma noformējumu veiksmīgā pretendenta piedāvājums esot bijis neapšaubāmi pārāks, tādēļ, ievērojot šim kritērijam piešķirto vērtību, esot piešķirti šādi punkti:

49

Tādējādi katram piedāvājumam piešķirto punktu kopskaits esot izveidojies šāds:

50

Parlaments precizē, ka pēc pārbaudes kompetentais organizators saprata, ka veiksmīgā pretendenta automobiļu parks sasniedza 70 transportlīdzekļus, kādēļ tam kopā tika piešķirti 586 punkti.

51

Parlaments no tā secina, ka veiksmīgā pretendenta piedāvājums ietvēra skaidras kvalitatīvas priekšrocības salīdzinājumā ar prasītājas piedāvājumu, kurš bija labāks vienīgi attiecībā uz cenas kritēriju. Šajā sakarā Parlaments atgādina, ka tiesības slēgt līgumu bija jāpiešķir pretendentam, kas iesniedzis saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. Tā kā tā nebija izsole, kurā pretendenti būtu sakārtoti atbilstoši tikai cenas kritērijam, tiesības slēgt līgumu nevarēja uzreiz piešķirt piedāvājumam, kas finansiāli bija vislētākais.

52

Parlaments atbildē uz repliku piebilst, ka, šķiet, prasītāja jauc objektivitātes neesamību ar līgumslēdzējas iestādes rīcības brīvību, attiecībā uz kuru Pirmās instances tiesai jāaprobežojas ar pārbaudi, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

53

Attiecībā uz automobiļu parka kritēriju Parlaments, atsaucoties uz Tiesas judikatūru, uzsver, ka vērtēšanas komiteja var piešķirt īpašu nozīmi iepriekš noteikta piešķiršanas kritērija apakšelementiem, starp tiem sadalot punktus, ko līgumslēdzēja iestāde, izstrādājot līguma dokumentus vai paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, ir paredzējusi piešķirt atbilstoši šim kritērijam, ar nosacījumu, ka šāds lēmums, pirmkārt, negroza līguma dokumentos vai paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu noteiktos līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijus, otrkārt, neietver elementus, kas būtu varējuši ietekmēt piedāvājuma sagatavošanu, ja tie būtu bijuši zināmi piedāvājuma sagatavošanas laikā, un, treškārt, nav pieņemts, ņemot vērā elementus, kas varētu diskriminējoši ietekmēt kādu no piedāvājumu iesniedzējiem. Prasītāja neesot pierādījusi, ka šie nosacījumi nebūtu izpildīti izskatāmajā lietā.

54

Attiecībā uz vides pasākumu kritēriju Parlaments atzīmē, ka prasītājas piedāvājumā nebija minēts, kādā veidā tā to izpildīja, kas izskaidro to, ka šajā sakarā tās iegūtais vērtējums ir nulle.

55

Visbeidzot, attiecībā uz pēdējo tiesību slēgt līgumu piešķiršanas kritēriju Parlaments uzskata, ka noformējums DVD veidā pats par sevi nepamato to, ka prasītājas piedāvājums būtu uzskatāms par labāk noformētu nekā veiksmīgā pretendenta piedāvājums. Izšķirošais elements esot piedāvājuma pievilcīgais un pārliecinošais raksturs un nevis datu nesēja tips.

56

Ievadam ir jāatgādina, ka Parlamentam tāpat kā citām iestādēm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz elementiem, kas ir jāņem vērā, lai pieņemtu lēmumu par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu konkursā. Tiesas pārbaude, kas piemērojama attiecībā uz šīs rīcības brīvības izmantošanu, tādējādi aprobežojas tikai ar pārbaudi par procedūras noteikumu ievērošanu un pamatojumu, kā arī faktu materiālo precizitāti, acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamību un pilnvaru nepareizu izmantošanu (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 27. septembra spriedumu lietā T-211/02 Tideland Signal/Komisija, Recueil, II-3781. lpp., 33. punkts, un spriedumu lietā T-465/04 Evropaïki Dynamiki/Komisija, Krājumā nav publicēts, 45. punkts).

57

Saskaņā ar uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā administratīvo noteikumu specifikācijas 1. punktu attiecīgā līguma piešķiršana bija pakļauta Finanšu regulai un tās Īstenošanas kārtībai.

58

Līdz ar to attiecībā uz pamatojumu apstrīdētajam lēmumam, ar kuru Parlaments noraidīja prasītājas piedāvājumu, Parlamentam izskatāmajā lietā bija jāpiemēro Finanšu regulas 100. panta 2. punkts un Īstenošanas kārtības 149. panta 3. punkts.

59

No šiem pantiem, kā arī no Pirmās instances tiesas judikatūras izriet, ka Parlaments ir izpildījis pienākumu sniegt pamatojumu, ja tas vispirms aprobežojas ar to, ka nekavējoties visiem neveiksmīgajiem pretendentiem paziņo to piedāvājuma noraidīšanas motīvus, un vēlāk pretendentiem, kas ir iesnieguši pieņemamu piedāvājumu un kuri ir to tieši lūguši, sniedz informāciju par veiksmīgā piedāvājuma raksturlielumiem un salīdzinošo izdevīgumu, kā arī tā pretendenta nosaukumu, kuram piešķirtas tiesības slēgt līgumu, noteiktajā termiņā, kas ir piecpadsmit kalendārās dienas no dienas, kad saņemts rakstisks pieprasījums (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš 56. punktā minēto 2008. gada 10. septembra spriedumu lietā T-465/04 Evropaïki Dynamiki/Komisija, 47. punkts).

60

Šāda rīcība atbilst EKL 253. pantā paredzētajam pienākuma sniegt pamatojumu mērķim, saskaņā ar kuru ir skaidri un nepārprotami jāparāda akta autora argumentācija tā, lai, pirmkārt, ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā lēmuma pamatojumu, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības, un, otrkārt, ļautu Kopienu tiesai veikt lēmuma tiesiskuma pārbaudi (iepriekš 56. punktā minētais spriedumus lietā T-465/04 Evropaïki Dynamiki/Komisija, 48. punkts).

61

Turklāt ir jāuzsver — ja, kā izskatāmajā lietā, Kopienu iestādei ir piešķirta plaša rīcības brīvība, vēl jo lielāka nozīme ir garantiju ievērošanai administratīvajā procesā, ko sniedz Kopienu tiesību sistēma. Šajās garantijās it īpaši ietilpst kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus attiecīgajā lietā nozīmīgos apstākļus un pietiekami pamatot savus lēmumus. Tikai tā Kopienu tiesa var pārbaudīt, vai ir iestājušies faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem ir atkarīga rīcības brīvības izmantošana (Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C-269/90 Technische Universität München, Recueil, I-5469. lpp., 14. punkts; Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-241/00 Le Canne/Komisija, Recueil, II-1251. lpp., 53. un 54. punkts, un iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T-465/04 Evropaïki Dynamiki/Komisija, 54. punkts).

62

Tāpat ir svarīgi atgādināt, ka prasība sniegt pamatojumu ir jānovērtē, pamatojoties uz izskatāmās lietas apstākļiem, proti, akta saturu, izvirzīto pamatu raksturu un interesi, kas varētu būt akta adresātiem vai citām personām, ko akts skar tieši un individuāli, saņemt paskaidrojumus (skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I-1719. lpp., 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Visbeidzot, pienākums sniegt pamatojumu ir nozīmīga formalitāte, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā tiesību akta likumību (Tiesas 2001. gada 22. marta spriedums lietā C-17/99 Francija/Komisija, Recueil, I-2481. lpp., 35. punkts, un Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-406/06 Evropaïki Dynamiki/Komisija, Krājumā nav publicēts, 47. punkts).

64

Šajā sakarā ir jāuzskata, ka savā prasības pieteikumā prasītāja būtībā izvirza pienākuma sniegt pamatojumu pārkāpumu, jo tā neesot varējusi saprast kādā veidā, piedāvājot zemāko cenu un šim kritērijam esot vērtam 55 % piedāvājumu vērtējuma, tā nav ieguvusi tiesības slēgt līgumu. Tāpat ir jānorāda, ka Parlaments iebildumu rakstā ir prasītājas argumentāciju sapratis tādējādi, ka tam tiek pārmesta apstrīdētā lēmuma, ar kuru tas ir atteicis prasītājai piešķirt tiesības slēgt līgumu, pamatojuma neesamība.

65

Katrā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumam, uz kā balstīts nelabvēlīgs lēmums, ir jābūt tādam, lai Kopienu tiesas varētu pārbaudīt tā tiesiskumu un sniegtu ieinteresētajai personai norādes, kas nepieciešamas, lai zinātu, vai lēmums ir labi pamatots. Līdz ar to pamatojuma neesamība vai nepietiekamība, kas kavē šo tiesas pārbaudi, ir absolūts pamats, ko Kopienu tiesas var un kas tām ir jāizvirza pēc savas iniciatīvas (Tiesas 1997. gada 20. februāra spriedums lietā C-166/95 P Komisija/Daffix, Recueil, I-983. lpp., 23. un 24. punkts, un Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-272/06 Evropaïki Dynamiki/Tiesa, Krājumā nav publicēts, 27. un 28. punkts un tajos minētā judikatūra).

66

Tā kā izskatāmajā lietā prasītāja bija iesniegusi pieņemamu piedāvājumu Īstenošanas kārtības 149. panta 3. punkta izpratnē, ir jāanalizē ne vien apstrīdētais lēmums, bet arī 2007. gada 23. janvāra vēstule, kas prasītājai tika nosūtīta, atbildot uz tās tiešu lūgumu ar mērķi saņemt papildu informāciju par attiecīgo lēmumu par tiesību slēgt līgumu piešķiršanu, lai izlemtu, vai Parlaments ir izpildījis prasību sniegt pamatojumu, kas noteikts ar Finanšu regulu un Īstenošanas kārtību.

67

Vispirms ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Parlaments ir aprobežojies ar to, ka atbilstoši Finanšu regulas 100. panta 2. punkta pirmajai daļai ir izklāstījis iemeslus, kas attaisno prasītājas piedāvājuma noraidīšanu. Faktiski tas norādīja, ka prasītājas iedāvājums “[nebija] saimnieciski visizdevīgākais, ievērojot piešķiršanas kritērijus”.

68

Turpinājumā 2007. gada 23. janvāra vēstulē Parlaments vienīgi norādīja:

“Veiksmīgais piedāvājums visos iepriekš minētajos kritērijos kopumā saņēma visaugstāko novērtējumu [..] (566), kas to ievietoja pirmajā vietā.

Informējam, ka, neskatoties uz nedaudz zemāko cenu, jūsu piedāvājums saņēma 504 punktus, kas to ievietoja otrajā vietā.”

69

Līdz ar to Parlaments, lai gan tas ir atbildējis termiņā, kas noteikts Īstenošanas kārtības 149. panta 3. punktā, nav sniedzis prasītājai jebkādu informāciju par veiksmīgā piedāvājuma raksturlielumiem un salīdzinošo izdevīgumu, izņemot to, ka tās piedāvātā cena bija nedaudz zemāka, lai gan tam bija pienākums sniegt šo informāciju saskaņā ar Finanšu regulas un Īstenošanas kārtības noteikumiem.

70

Šāda atbilde skaidri un nepārprotami neparāda Parlamenta argumentāciju tā, lai, pirmkārt, ļautu prasītājai noskaidrot pieņemtā lēmuma pamatojumu, lai tā varētu aizstāvēt savas tiesības, un, otrkārt, ļautu Kopienu tiesai veikt pārbaudi.

71

Turklāt izskatāmās lietas apstākļos šī informācija bija vēl jo nepieciešamāka, jo prasītājas piedāvātā cena bija zemāka nekā veiksmīgā pretendenta piedāvātā un cenas kritērijam bija 55 % īpatsvars, novērtējot piedāvājumus kopumā. Tādējādi prasītājas rīcībā nebija nekādu elementu, kas tai ļautu saprast, kādēļ tās piedāvājums netika pieņemts uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā ietvaros.

72

Jāpiebilst, ka Parlaments, atbildot uz prasītājas 2007. gada 1. marta vēstuli, nosūtīja tai jaunu vēstuli .

73

Šajā sakarā no judikatūras izriet, ka, ja attiecīgā iestāde nosūta vēstuli pēc prasītāja tieši izteikta lūguma sniegt papildu paskaidrojumus par lēmumu pirms prasības celšanas, taču pēc datuma, kas noteikts Īstenošanas kārtības 149. panta 3. punktā, šo vēstuli arī var ņemt vērā, lai izvērtētu, vai pamatojums attiecīgajā lietā ir bijis pietiekams. Faktiski pienākums sniegt pamatojumu ir jāizvērtē, balstoties uz informāciju, kas bija prasītājas rīcībā prasības celšanas brīdī, tomēr ievērojot, ka iestāde nevar sākotnējo pamatojumu aizstāt ar pilnīgi jaunu pamatojumu (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš 56. punktā minēto 2008. gada 10. septembra spriedumu lietā T-465/04 Evropaïki Dynamiki/Komisija, 59. punkts).

74

Tomēr ir jākonstatē, ka 2007. gada 20. marta vēstule neietver informāciju par veiksmīgā piedāvājuma raksturlielumiem un salīdzinošo izdevīgumu. Faktiski Parlaments vienīgi atkārto to, ko tas prasītājai jau bija norādījis vēstulē.

75

Visbeidzot, ir jānorāda, ka Parlaments ir iesniedzis pierādījumus par apstrīdētā lēmuma pamatojumu saistībā ar prasību tiesā. Tādējādi savā iebildumu rakstā tas detalizēti izklāsta prasītājai un veiksmīgajam pretendentam piešķirtos punktus attiecībā uz katru no piešķiršanas kritērijiem, kā arī iemeslus, kuri saskaņā ar Parlamenta viedokli attaisno šādu vērtējumu.

76

Tomēr apstāklis, ka Parlaments tiesvedības laikā ir sniedzis šī lēmuma pamatojumu, nekompensē apstrīdētā lēmuma nepietiekamu sākotnējo pamatojumu. Faktiski saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumu nevar pirmo reizi un a posteriori izskaidrot tiesā, izņemot izņēmuma rakstura apstākļus, kas, nepastāvot nekādai steidzamībai, nav izskatāmajā lietā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1992. gada 2. jūlija spriedumu lietā T-61/89 Dansk Pelsdyravlerforening/Komisija, Recueil, II-1931. lpp., 131. punkts, un spriedumu lietā T-264/06 DC-Hadler Networks/Komisija, Krājumā nav publicēts, 34. punkts).

77

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka lēmumam, ar kuru Parlaments ir atteicis piešķirt prasītājai tiesības slēgt līgumu, piemīt trūkums, kas izpaužas kā pamatojuma neesamība, ievērojot Finanšu regulas 100. panta 2. punktu un Īstenošanas kārtības 149. panta 3. punktu.

78

Līdz ar to pirmais pamats ir jāpieņem.

79

Prasītāja uzskata, ka atteikums tai paziņot veiksmīgā pretendenta nosaukumu ir prettiesisks. Vispirms minētā pretendenta piedāvātā cena neietilpstot Finanšu regulas 100. panta 2. punkta otrās daļas piemērošanas jomā. Faktiski tās izpaušana nenodarītu kaitējumu veiksmīgajam pretendentam. Turpinot, pārskatāmības kontekstā būtu normāli zināt konkrētus piedāvājuma saistībā ar šādas nozīmes līgumu noraidīšanas iemeslus.

80

Prasītāja turklāt uzsver, ka veiksmīgā pretendenta piedāvātā cena bija jāpublicē Oficiālā Vēstneša pielikumā 48 dienu laikā pēc līguma parakstīšanas. Tādējādi šīs cenas paziņošana nevarēja nodarīt kaitējumu veiksmīgā pretendenta likumīgām uzņēmējdarbības interesēm vai kaitēt godīgai konkurencei.

81

Tāpat Parlamenta atteikuma izpildīt prasītājas lūgumu dēļ tiek saīsināts termiņš, lai celtu prasību Pirmās instances tiesā.

82

Parlaments iebilst, ka Finanšu regulas 100. panta 2. punkts nenozīmē obligātu pienākumu paziņot veiksmīgā kandidāta piedāvāto cenu. Faktiski “veiksmīgā piedāvājuma raksturlielumi un salīdzinošais izdevīgums” drīzāk veidojot salīdzinošu piedāvājumu aprakstu. Tādejādi līgumslēdzēja iestāde saglabājot rīcības brīvību attiecībā uz elementiem, kas tai jāpaziņo neveiksmīgajam pretendentam.

83

Citiem vārdiem sakot, būtu bijis leģitīmi uzskatīt, ka cena bija viens no elementiem, kuru paziņošana nodarītu kaitējumu uzņēmēja likumīgām uzņēmējdarbības interesēm Finanšu regulas 100. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē. Tādējādi minētā paziņošana varēja notikt vienīgi kā pēdējais iespējamais solis. Parlaments tomēr atzīst, ka veiksmīgā pretendenta piedāvātā cena bija ietverta paziņojumā par tiesību slēgt līgumu piešķiršanu, kas tika publicēts Oficiālā Vēstneša pielikumā.

84

Citiem vārdiem sakot, atteikums paziņot veiksmīgā pretendenta piedāvāto cenu neesot kavējis prasītāju noteiktajā termiņā celt prasību Pirmās instances tiesā.

85

Pēc Pirmās instances tiesas uzdota jautājuma tiesas sēdē Parlaments attīstīja savu argumentāciju, precizējot, ka līdz paziņojuma par tiesību slēgt līgumu publicēšanai līgums varēja tikt atcelts pēc apstrīdēšanas, kas iesniegta pirms līguma parakstīšanas. Šādā gadījumā cenas nepaziņošana ļautu izvairīties no tā, ka citiem pretendentiem nav zināms šis veiksmīgā pretendenta piedāvājuma elements un minētais pretendents var no jauna iesniegt savu piedāvājumu ar tiem pašiem nosacījumiem.

86

Ievadam ir jāatgādina, ka Parlaments pēc prasītājas 2007. gada 10. janvāra lūguma ar mērķi iegūt papildu informāciju vienīgi norādīja, ka veiksmīgā pretendenta piedāvāta cena bija nedaudz augstāka par [prasītājas piedāvāto cenu]. Šī cena, proti, 26 euro par stundu ārpus grafika un 37,50 euro atbilstoši grafikam, tika publiskota paziņojumā par tiesību slēgt līgumu piešķiršanu.

87

Tomēr saskaņā ar Finanšu regulas 100. panta 2. punkta pirmo daļu Parlamentam bija pēc rakstiska pieprasījuma neveiksmīgajam pretendentam jāpaziņo veiksmīgā piedāvājuma raksturlielumi un salīdzinošais izdevīgums.

88

Tādējādi Parlamentam pēc prasītājas rakstiska lūguma bija pienākums tai paziņot veiksmīgā pretendenta piedāvāto cenu, kas ir viens no veiksmīgā piedāvājuma raksturlielumiem un salīdzinošais izdevīgums, vēl jo vairāk tāpēc, ka izskatāmajā lietā šim kritērijam bija 55 % īpatsvars piedāvājumu novērtējumā.

89

Neviens no Parlamenta izvirzītajiem argumentiem pēc sava rakstura nav tāds, kas liktu apšaubīt šo konstatējumu.

90

Pirmkārt, arguments, ka līgumslēdzēja iestāde saglabā rīcības brīvību, neattaisno to, ka tā atsaka neveiksmīgajam pretendentam, kurš to pieprasījis rakstveidā, paziņot veiksmīgā pretendenta piedāvāto cenu. Šajā sakarā Parlaments nevarēja aprobežoties ar to, ka tas apgalvoja, ka cena nebija daļa no tiesību slēgt līgumu ieguvēja piedāvājuma raksturlielumiem un salīdzinošā izdevīguma, jo, kā norādīts iepriekš, šim kritērijam bija 55 % īpatsvars piedāvājumu novērtējumā.

91

Otrkārt, saskaņā ar Finanšu regulas 100. panta 2. punkta otro daļu konkrēta informācija nav jāatklāj, ja šādas informācijas atklāšana kavētu likuma piemērošanu, būtu pretrunā sabiedrības interesēm vai kaitētu valsts vai privāta uzņēmuma likumīgām uzņēmējdarbības interesēm, vai arī varētu deformēt godīgu konkurenci starp šiem uzņēmumiem. Tomēr savā iebildumu rakstā Parlaments neizskaidro, kādā veidā izskatāmajā lietā veiksmīgā pretendenta piedāvātās cenas paziņošana kaitētu tā uzņēmējdarbības interesēm, un turklāt uzsver, ka šī cena ir minēta paziņojumā par tiesību slēgt līgumu piešķiršanu.

92

Treškārt, arguments, ka līgumslēdzēja iestāde var izlemt, kā to faktiski atļauj Finanšu regulas 101. pants, atteikties no publiska iepirkuma vai atcelt publiskā iepirkuma piešķiršanas procedūru pirms līguma parakstīšanas, nevar izskatāmās lietas apstākļos atbrīvot Parlamentu no veiksmīgā pretendenta piedāvātās cenas paziņošanas prasītājai. Faktiski piekrišana šādam argumentam izraisītu to, ka tiktu atņemta būtība pienākumam sniegt pamatojumu, kas noteikts Finanšu regulas 100. panta 2. punkta otrajā daļā un Īstenošanas kārtības 149. panta 3. punktā.

93

Šajos apstākļos otrais pamats ir jāpieņem.

94

No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

95

Ar savu iebildumu trešo daļu prasītāja lūdz Pirmās instances tiesu atcelt visus apstrīdētajam lēmumam sekojošos aktus.

96

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 21. panta pirmo daļu, kas piemērojama tiesvedībai Pirmās instances tiesā saskaņā ar šo pašu statūtu 53. panta pirmo daļu un Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, katrā prasības pieteikumā ir jābūt norādītam strīda priekšmetam un kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Pirmās instances tiesa varētu veikt pārbaudi. Ar mērķi nodrošināt tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, lai prasības pieteikums būtu pieņemams, galvenajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, uz kuriem balstās prasība, jāizriet, vismaz īsumā, bet loģiski un saprotami, no paša prasības pieteikuma teksta (Pirmās instances tiesas 1993. gada 28. aprīļa rīkojums lietā T-85/92 De Hoe/Komisija, Recueil, II-523. lpp., 20. punkts, un rīkojums lietā T-294/04 Internationaler Hilfsfonds/Komisija, Krājums, II-2719. lpp., 23. punkts).

97

Izskatāmajā lietā prasītāja neprecizē, uz kuriem tiesību aktiem attiecas tās iebildumu trešā daļa, un neizvirza nekādu argumentāciju sava prasījuma pamatojumam.

98

Līdz ar to iebildumu trešā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

99

Prasības pieteikumā prasītāja lūdz piespriest Parlamentam samaksāt summu EUR 500000 kā zaudējumu atlīdzību.

100

Replikā prasītāja apgalvo, ka tā atbilda visiem kritērijiem, lai tai būtu piešķirtas līguma slēgšanas tiesības. Līdz ar to Parlaments esot pārkāpis visas tiesību normas, kas reglamentē līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un prasītājas prasība par zaudējumu atlīdzību esot pieņemama.

101

Attiecībā uz ciesto kaitējumu prasītāja apgalvo, ka tā ir cietusi no saimnieciskā viedokļa, jo tai nav piešķirtas tiesības slēgt līgumu. Tā neesot guvusi labumu, ko tā likumīgi esot varējusi sagaidīt.

102

Parlaments uzskata, ka prasītājas prasība par zaudējumu atlīdzību ir nepieņemama.

103

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības pieteikumā par Kopienas iestādes radīto zaudējumu atlīdzināšanu ir jāietver informācija, kas ļauj identificēt rīcību, kuru prasītājs pārmet iestādei, iemeslus, kuru dēļ tas uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp šo rīcību un kaitējumu, kuru, kā uzskata prasītājs, tas ir cietis, kā arī šī kaitējuma raksturu un apjomu (Pirmās instances tiesas 1997. gada 10. jūlija spriedums lietā T-38/96 Guérin automobiles/Komisija, Recueil, II-1223. lpp., 42. punkts, un spriedums lietā T-19/01 Chiquita Brands u.c./Komisija, Krājums, II-315. lpp., 65. punkts).

104

Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka prasībai par zaudējumu atlīdzību, kas ietverta prasības pieteikumā un kas ir priekšmets tikai vienai iebildumu sadaļai, trūkst viselementārākās precizitātes.

105

Faktiski pat pieņemot, ka prasības pieteikums ietver elementus, kas ļauj noskaidrot rīcību, kas tiek pārmesta Parlamentam, tajā nav minēts nekas ne attiecībā uz apgalvotā pārkāpuma dabu un raksturu, ne iemesliem, kādēļ prasītāja uzskata, ka pastāv cēloniska sakarība starp šo rīcību un šo kaitējumu.

106

Turklāt un pat pieņemot, ka prasītāja varēja tā darīt, tā faktiski nav mēģinājusi novērst šos trūkumus savā replikā.

107

No tā izriet, ka, ciktāl tas attiecas uz prasību par zaudējumu atlīdzību, prasības pieteikums neatbilst nosacījumiem, kas izvirzīti Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā.

108

Šajos apstākļos prasība par zaudējumu atlīdzību ir jāatzīst par nepieņemamu.

109

Replikas stadijā prasītāja lūdza, lai Pirmās instances tiesa uzdod Parlamentam sarīkot likumīgu uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūru.

110

Saskaņā ar Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasītājam pieteikumā par lietas ierosināšanu ir pienākums norādīt strīda priekšmetu un minēt izvirzītos prasījumus. Lai gan šī paša reglamenta 48. panta 2. punkts noteiktos apstākļos ļauj tiesvedībā izvirzīt jaunus pamatus, šo normu nekādā gadījumā nevar interpretēt kā tādu, kas ļauj prasītājam Pirmās instances tiesā iesniegt jaunus prasījumus un mainīt strīda priekšmetu (Pirmās instances tiesas 1992. gada 18. septembra spriedums lietā T-28/90 Asia Motor France u.c./Komisija, Recueil, II-2285. lpp., 43. punkts, un spriedums lietā T-2/99 T. Port/Padome, Recueil, II-2093. lpp., 34. punkts; tāpat skat. pēc analoģijas Tiesas spriedumu lietā 232/78 Komisija/Francija, Recueil, 2729. lpp., 3. punkts).

111

No tā izriet, ka ir jānoraida kā nepieņemama prasījumu sadaļa, ar kuru tiek lūgts, lai Pirmās instances tiesa Parlamentam uzdotu organizēt uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus publiskā iepirkuma procedūrā.

112

Jautājuma pilnīgas izskatīšanas labad ir jāatgādina, ka saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, kas balstīta uz EKL 230. pantu, Kopienu tiesas kompetencē ir vienīgi pārbaudīt apstrīdētā tiesību akta tiesiskumu un ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Pirmās instances tiesa, īstenojot savas pilnvaras, nevar izdot rīkojumu Kopienu iestādēm (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C-5/93 P DSM/Komisija, Recueil, I-4695. lpp., 36. punkts, un Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-145/98 ADT Projekt/Komisija, Recueil, II-387. lpp., 83. punkts). Apstrīdētā akta atcelšanas gadījumā attiecīgajai iestādei atbilstoši EKL 233. pantam ir jāveic pasākumi, lai izpildītu spriedumu par tiesību akta atcelšanu (Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-67/94 Ladbroke Racing/Komisija, Recueil, II-1. lpp., 200. punkts, un iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T-465/04 Evropaïki Dynamiki/Komisija, 35. punkts).

113

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Parlamentam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (sestā palāta)

nospriež: