1

Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), kas ir izveidots ar Komisijas 1999. gada 28. aprīļa Lēmumu 1999/352/EK, EOKT, Euratom (OV L 136, 20. lpp.), ir cita starpā atbildīgs par iekšējo administratīvo izmeklēšanu veikšanu, kas paredzētas, lai izmeklētu ar profesionālās darbības veikšanu saistītus nopietnus faktus, ko varētu uzskatīt par Kopienu ierēdņu un darbinieku pienākumu nepildīšanu, attiecībā uz ko var uzsākt disciplināras un attiecīgos gadījumos kriminālprocesuālas darbības.

2

Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Regula (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic OLAF (OV L 136, 1. lpp.), reglamentē inspekcijas, pārbaudes un citus pasākumus, ko OLAF darbinieki veic, pildot savus pienākumus. OLAF veikto izmeklēšanu veido “ārēja” izmeklēšana, proti, ārpus Kopienu iestādēm, un “iekšēja” izmeklēšana, proti, šo iestāžu iekšienē.

3

Regulas Nr. 1073/1999 10. apsvērumā noteikts:

“tā kā šī izmeklēšana jāveic saskaņā ar Līgumu, un jo īpaši saskaņā ar Protokolu par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās, ievērojot Civildienesta noteikumus un pārējo Eiropas Kopienu darbinieku nodarbināšanas kārtību [..] un pilnībā ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības, īpaši taisnīguma principu, ievērojot iesaistīto personu tiesības izteikt savus uzskatus par faktiem, kas uz tām attiecas, un ievērojot principu, ka izmeklēšanas secinājumi var pamatoties vienīgi uz elementiem, kam ir pierādījumu vērtība; tā kā tālab iestādēm, organizācijām, birojiem un aģentūrām jāizstrādā noteikumi, saskaņā ar kuriem veic tādas iekšējās izmeklēšanas; tā kā attiecīgi būtu jāgroza Civildienesta noteikumi, lai noteiktu ierēdņu un pārējo darbinieku tiesības un pienākumus sakarā ar iekšējo izmeklēšanu.”

4

Regulas Nr. 1073/1999 13. apsvērumā noteikts:

“tā kā vai nu kompetentām valsts iestādēm, vai arī iestādēm, organizācijām, birojiem vai aģentūrām jāizlemj, kā rīkoties pēc pabeigtas izmeklēšanas, pamatojoties uz [OLAF] sagatavotu ziņojumu; tā kā tomēr [OLAF] direktora pienākums ir tieši nodot attiecīgās dalībvalsts tiesu iestādēm [OLAF] iekšējā izmeklēšanā iegūto informāciju par apstākļiem, kas var būt par iemeslu krimināllietām.”

5

Regulas Nr. 1073/1999 4. pants ir izteikts šādi:

“Iekšēja izmeklēšana

1.   Šīs regulas 1. pantā minētajās jomās [OLAF] veic administratīvu izmeklēšanu iestādēs, organizācijās, birojos un aģentūrās [..].

Šo iekšējo izmeklēšanu veic saskaņā ar Līgumu noteikumiem, jo īpaši saskaņā ar Protokolu par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās, un atbilstīgi ievērojot Civildienesta noteikumus, saskaņā ar nosacījumiem un procedūrām, kas paredzētas šajā regulā un iestāžu, organizāciju, biroju un aģentūru pieņemtajos lēmumos. Iestādes savstarpēji apspriežas par noteikumiem, kas jāpieņem ar šādiem lēmumiem.

[..]

5.   Ja izmeklēšana atklāj, ka loceklis, vadītājs, ierēdnis vai cits darbinieks var būt personiski līdzdalīgs, par to informē attiecīgo iestādi, organizāciju, biroju vai aģentūru, kurai viņš ir piederīgs.

Ja izmeklēšanai vajadzīga pilnīga slepenība vai vajadzīgi izmeklēšanas līdzekļi, kas ir valsts tiesu iestāžu kompetencē, šādas informācijas sniegšanu var atlikt.

[..]”

6

Saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 6. panta 5. punktu:

“Izmeklēšanu veic nepārtraukti laikā, kam jābūt samērīgam ar lietas apstākļiem un sarežģītību.”

7

Regulas Nr. 1073/1999 8. pants ar nosaukumu “Konfidencialitāte un datu aizsardzība” ir izteikts šādi:

“1.   Neatkarīgi no tā, kādā formā veikta ārējā izmeklēšana, tajā iegūto informāciju aizsargā attiecīgi noteikumi.

2.   Neatkarīgi no tā, kādā formā veikta iekšējā izmeklēšana, tajā nodotā vai iegūtā informācija ir profesionāls noslēpums, un to aizsargā noteikumi, kas attiecas uz Eiropas Kopienu iestādēm.

Šādu informāciju var darīt zināmu tikai tām personām Eiropas Kopienu vai dalībvalstu iestādēs, kurām šī informācija jāzina amata pienākumu veikšanai, un to var izmantot tikai tam, lai novērstu krāpšanu, korupciju vai kādu citu nelikumīgu darbību.

3.   Direktors nodrošina to, ka Biroja [OLAF] darbinieki un citas personas, kas darbojas viņa pakļautībā, ievēro Kopienas un attiecīgo valstu noteikumus par personas datu aizsardzību, īpaši tos, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti [OV L 281, 31. lpp.].

4.   [OLAF] direktors un 11. pantā minētās Uzraudzības komitejas locekļi nodrošina šā panta un [EKL] 286. un 287. panta piemērošanu.”

8

Regulas Nr. 1073/1999 9. pantā ar nosaukumu “Ziņojums par izmeklēšanu un turpmāka rīcība” noteikts:

“1.   Kad pabeigta [OLAF] veiktā izmeklēšana, [OLAF] direktora vadībā sagatavo ziņojumu, kurā norāda konstatētos faktus, finanšu zaudējumus, ja tādi ir, un izmeklēšanas secinājumus, tostarp [OLAF] direktora ieteikumus par turpmāku rīcību.

2.   Sagatavojot šādus ziņojumus, ņem vērā attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos noteiktās procedūras prasības. Tā sagatavoti ziņojumi kļūst par pierādījumiem administratīvās lietās vai tiesvedībā tajā dalībvalstī, kurā šo ziņojumu izmantošana izrādās vajadzīga, tieši tāpat un ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts administratīvo inspektoru sagatavotie administratīvie ziņojumi. Uz tiem attiecas tādi paši vērtēšanas noteikumi kā tie, ko piemēro valsts administratīvo inspektoru sagatavotiem administratīviem ziņojumiem, un tiem ir tāda pati vērtība kā šādiem ziņojumiem.

3.   Pēc ārējās izmeklēšanas sagatavotus ziņojumus un jebkurus citus dokumentus, kas ar to saistīti, nosūta attiecīgo dalībvalstu kompetentām iestādēm saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz ārējo izmeklēšanu.

4.   Pēc iekšējās izmeklēšanas sagatavotus ziņojumus un jebkurus citus dokumentus, kas ar to saistīti, nosūta attiecīgajai iestādei, organizācijai, birojam vai aģentūrai. Iestāde, organizācija, birojs vai aģentūra veic tādus pasākumus, īpaši disciplinārus pasākumus vai prasības ierosināšanu tiesā, kādus prasa šīs izmeklēšanas rezultāti, un par to ziņo [OLAF] direktoram termiņā, kādu tas noteicis sava ziņojuma secinājumos.”

9

Regulas Nr. 1073/1999 10. pantā ar nosaukumu “Informācijas nodošana, ko veic [OLAF]” noteikts:

“1.   Neskarot šīs regulas 8., 9. un 11. pantu un Regulas (Euratom, EK) Nr. 2185/96 noteikumus, [OLAF] jebkurā laikā var nodot attiecīgo dalībvalstu kompetentām iestādēm ārējā izmeklēšanā iegūto informāciju.

2.   Neskarot šīs regulas 8., 9. un 11. pantu, [OLAF] direktors nodod attiecīgās dalībvalsts tiesu iestādēm informāciju, ko [OLAF] iekšējā izmeklēšanā ieguvis par jautājumiem, kuri var būt par iemeslu krimināllietai. Saskaņā ar izmeklēšanas prasībām viņš reizē informē attiecīgo dalībvalsti.

3.   Neskarot šīs regulas 8. un 9. pantu, [OLAF] var jebkurā laikā nodot attiecīgai iestādei, organizācijai, birojam vai aģentūrai iekšējā izmeklēšanā iegūto informāciju.”

10

Regulas Nr. 1073/1999 11. pantā ar nosaukumu “Uzraudzības komiteja” noteikts:

“1.   Uzraudzības komiteja stiprina [OLAF] neatkarību, pastāvīgi uzraugot izmeklēšanas uzdevumu īstenošanu.

Pēc direktora lūguma vai pēc savas ierosmes komiteja nodod direktoram atzinumus, kas attiecas uz [OLAF] darbību, tomēr neiejaucoties kārtējās izmeklēšanas darbā.

[..]

7.   Direktors katru gadu nosūta Uzraudzības komitejai šīs regulas 1. pantā minēto [OLAF] darbības programmu. Direktors regulāri informē Komiteju par [OLAF] darbību, tā veikto izmeklēšanu, izmeklēšanas rezultātiem un rīcību sakarā ar tiem. Ja izmeklēšana ir turpinājusies ilgāk par deviņiem mēnešiem, direktors informē Uzraudzības komiteju par iemesliem, kādēļ vēl nav bijis iespējams pabeigt izmeklēšanu, un par paredzēto pabeigšanas laiku. Direktors informē komiteju par gadījumiem, kad attiecīgā iestāde, organizācija, birojs vai aģentūra nav ievērojusi sniegtos ieteikumus. Direktors informē komiteju par gadījumiem, kad informācija jānosūta dalībvalsts tiesu iestādēm.

[..]”

11

Regulas Nr. 1073/1999 12. panta 3. punkta otrajā un trešajā daļā noteikts:

“Direktors regulāri ziņo Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai par [OLAF] veiktās izmeklēšanas secinājumiem, ievērojot šīs izmeklēšanas konfidencialitāti, attiecīgo personu likumīgās tiesības un, vajadzības gadījumā, attiecīgās valsts noteikumus, kas attiecas uz tiesvedību.

Iepriekšminētās iestādes nodrošina [OLAF] veiktās izmeklēšanas konfidencialitātes un attiecīgo personu likumīgo tiesību ievērošanu un, ja sākta tiesvedība, visu to attiecīgās valsts noteikumu stingru ievērošanu, kuri attiecas uz šādu tiesvedību.”

12

Komisijas 1999. gada 2. jūnija Lēmuma 1999/396/EK, EOTK, Euratom par noteikumiem iekšējās izmeklēšanas veikšanai sakarā ar krāpšanas, korupcijas un citu Kopienas interesēm kaitējošu prettiesisku darbību novēršanu (OV L 149, 57. lpp.) 4. pantā paredzēti nosacījumi iesaistītās personas informēšanai:

“Ja ir konstatēta kāda Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka iespējama personiska saistība ar lietu, attiecīgā persona ātri jāinformē, ja vien tas nevar traucēt izmeklēšanu. Nekādā ziņā pēc izmeklēšanas pabeigšanas nedrīkst izdarīt secinājumus, kuros minēts kāda konkrēta Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka vārds, ja iesaistītajai personai nav dota iespēja paust savu viedokli par visiem faktiem, kas uz viņu attiecas.

Gadījumos, kad izmeklēšanai nepieciešams ievērot pilnīgu slepenību un vajadzīga tāda izmeklēšana, kas piekrīt kādas valsts tiesu iestādei, ar Komisijas priekšsēdētāja vai ar ģenerālsekretāra piekrišanu var neievērot prasību uzaicināt Komisijas locekli, ierēdni vai citu darbinieku izteikt savu viedokli.”

13

Saskaņā ar Iekšējās OLAF Uzraudzības komitejas reglamenta (OV 2000, L 41, 12. lpp.) 2. pantu ar nosaukumu “Likumības ievērošana”:

“Komiteja nodrošina, ka OLAF darbības tiek veiktas, pilnībā ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības un saskaņā ar Līgumiem un atvasinātajām tiesībām, tostarp Protokolu par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās un Civildienesta noteikumiem.” [Neoficiāls tulkojums]

14

Saskaņā ar Iekšējās OLAF Uzraudzības komitejas reglamenta 14. panta 1.–3. punktu:

“1.   Uzraudzības komitejas sēdes nav publiskas. Tās lēmumi, kā arī visa veida dokumenti, kas ir tās lēmumu pamatā, ir konfidenciāli, ja vien Uzraudzības komiteja nelemj par pretējo.

2.   OLAF direktora iesniegtajiem dokumentiem un informācijai piemēro [EKL] 287. panta noteikumus par noslēpuma glabāšanu.

3.   Uzraudzības komiteja pieņem lēmumu, pamatojoties uz dokumentiem un atzinumu, ziņojumu un lēmumu projektiem.”

15

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā — “ECTK”), kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, 6. pantā par tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu noteikts:

“[..]

2.   Ikviens, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu.

3.   Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz:

[..].”

16

2000. gada 7. decembrī Nicā proklamētajā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (OV C 364, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “harta”) paredzēts:

“41. pants

Tiesības uz labu pārvaldību

1.   Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.

2.   Šīs tiesības ietver:

3.   Ikvienai personai ir tiesības panākt, lai Savienība atlīdzinātu zaudējumus, kurus ir radījušas tās iestādes vai darbinieki savu dienesta pienākumu izpildē, saskaņā ar dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgiem vispārējiem tiesību principiem.

[..]

48. pants

Nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību

1.   Ikvienu apsūdzēto uzskatu par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu.

2.   Ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību.”

17

Prasītāji, Īvs Franšē [Yves Franchet] un Daniels Bīks [Daniel Byk], attiecīgi ir Eurostat (Eiropas Kopienu Statistikas birojs) bijušais ģenerāldirektors un bijušais direktors.

18

Vairākās iekšējās pārbaudēs Eurostat tika atklāti iespējami pārkāpumi finanšu vadības jomā. Līdz ar to OLAF uzsāka vairākas izmeklēšanas it īpaši saistībā ar līgumiem, ko Eurostat bija noslēdzis ar sabiedrībām Eurocost, Eurogramme, Datashop, Planistat un CESD Communautaire un tām piešķirtajām subsīdijām.

19

2002. gada 4. jūlijāOLAF Luksemburgas tiesu iestādēm nodeva lietas materiālus par Eurocost, kā arī citus lietas materiālus, kuri ir saistīti ar izmeklēšanu attiecībā uz Eurogramme.

20

Franšē 2002. gada 13. novembrī nosūtīja [OLAF] ģenerāldirektoram šādu vēstuli:

“[..]

No Cocobu es uzzināju, ka esat viņiem snieguši informāciju par lietas materiāliem, ko tikāt nosūtījuši Luksemburgas tiesu iestādēm; informāciju, kuras man nav; žurnālā Stern es lasu, ka esat konstatējuši Eurostat“virkni gadījumu”, attiecībā uz ko Jūsu dienesti man neko nav paziņojuši.

[..]”

21

2005. gada 13. martā Parlaments pieņēma rezolūciju par Eurostat lietu.

22

OLAF ģenerāldirektors 2003. gada 19. martā nosūtīja Francijas tiesu iestādēm vēstuli, kuras priekšmets bija “Informācijas par faktiem, kuri var būt iemesls krimināllietai, nosūtīšana CMS Nr. IO/2002/0510 — Eurostat/Datashop/Planistat” (turpmāk tekstā — “ vēstule”), papildinātu ar divu OLAF izmeklētāju piezīmēm, kas tajā pašā dienā nosūtītas OLAF ģenerāldirektoram, kuru priekšmets ir “Faktu, kurus varētu kvalificēt krimināltiesiski, atmaskošana, CMS Nr. IO/2002/0510 — Eurostat/Datashop/Planistat” (turpmāk tekstā — “ piezīmes”).

23

OLAF ģenerāldirektors 2003. gada 3. aprīlī nosūtīja pārskata piezīmes par notiekošo izmeklēšanu saistībā ar Eurostat Komisijas ģenerālsekretāra uzmanībai.

24

Prasītāji 2003. gada 19. maijā lūdza Komisijai “palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, lai saglabātu [savu] reputāciju un [savas] tiesības uz aizstāvību pret autoriem un tiem, kas izplata šo nepatieso informāciju”, un atbrīvot viņus no dienesta pienākumiem, lai nodrošinātu viņu aizstāvību.

25

2003. gada 21. maijā prasītāji pēc viņu pašu lūguma tika pārcelti citā amatā.

26

Prasītāji 2003. gada 26. maijā nosūtīja OLAF ģenerāldirektoram divas vēstules un tostarp lūdza, lai tos informētu, “cik vien ātri iespējams, par OLAF iebildumiem un formulētajām apsūdzībām” attiecībā pret viņiem, lai nodrošinātu tiesības uz aizstāvību 2003. gada jūnijā noteikto uzklausīšanu ietvaros. Viņi arī lūdza piekļuvi lietas materiāliem pilnībā. Viņi arī uzsvēra, ka nav tikuši ne informēti, ne uzklausīti pirms lietas materiālu nosūtīšanas valsts tiesu iestādēm. Turklāt tie norādīja, ka “arī acīmredzami šķiet, ka no OLAF ir notikusi konfidenciālu faktu noplūde presē, šī noplūde ir, vajadzības gadījumā, brīvprātīgi organizētas kampaņas Eurostat, pat citu Komisijas iekšienē augsti esošu ierēdņu, nomelnošanai un apšaubīšanai”.

27

Tajā pašā dienā prasītāji arī nosūtīja divas vēstules OLAF Uzraudzības komitejai, informējot, ka presē viņi ir uzzinājuši, ka OLAF ir nosūtījis valsts tiesu iestādēm lietas materiālus ar apsūdzībām, atsaucoties uz “uzticības ļaunprātīgu izmantošanu, uzticības laupīšanu un noziedzīgas organizācijas izveidošanu”, ka OLAF viņus nekad netika uzklausījis un ka ir notikusi [informācijas] noplūde. Viņi lūdz Uzraudzības komitejai “lemt par OLAF nepieļaujamo rīcību, kurš vai nu ir organizējis šo [informācijas] noplūdi, vai nav veicis visus vajadzīgos pasākumus, lai to novērstu, uzņemoties pilnu atbildību attiecībā pret viņiem [..], otrkārt, OLAF rūpēties par to, ka tiek tomēr ievērotas viņu pamattiesības”.

28

Prasītāji 2003. gada 26. maijā nosūtīja vēl divas vēstules attiecīgi Komisijas ģenerālsekretāram un tās ģenerāldirektoram, lūdzot, lai Komisija precizē palīdzības saturu, ko tā piekrita viņiem sniegt. Viņi arī lūdza iespēju iepazīties ar pierādījumiem saistībā ar OLAF lietas materiāliem, kas, iespējams, ir Komisijas rīcībā.

29

Prasītāji 2003. gada 5. jūnijā vērsās pie OLAF ģenerāldirektora, lūdzot viņam piekļuvi lietas materiāliem pirms 2003. gada jūnijā paredzētajām noklausīšanās.

30

2003. gada 11. jūnijā Komisija pilnvaroja Iekšējās revīzijas dienestu (SAI) pārbaudīt Eurostat noslēgtos līgumus un piešķirtās subsīdijas saistībā ar apstiprināšanas procedūras uzraudzību. SAI sagatavoja trīs ziņojumus: pirmo — , otro — un trešo — .

31

2003. gada jūnijā un jūlijā Parlamenta Budžeta kontroles komisija (Cocobu) satikās un apmainījās viedokļiem par Eurostat lietas materiāliem ar tostarp atsevišķiem Komisijas locekļiem.

32

Prasītāji 2003. gada 18. jūnijā no jauna vērsās pie OLAF ģenerāldirektora, uzsverot, ka “tiesības tikt uzklausītam paredz[ēja], ka ieinteresētā persona ir jāinformē par iebildumiem pret to un ka personai ir piekļuve lietas materiāliem”, norādot, ka jūnija beigās paredzētās uzklausīšanas nevar notikt likumīgi. Viņi konstatēja, ka “tad, kad būtu piekļuve lietas materiāliem un kad padomdevējiem un to klientiem varētu būt pienācīgs laiks, lai iepazītos ar dokumentiem, uzklausīšanas varētu notikt”.

33

Pirmajā OLAF uzklausīšanā 2003. gada 23. jūnijā Franšē iesniedza iepriekšēju paziņojumu ar juridisko piezīmi saistībā ar tiesībām uz aizstāvību. un OLAF viņus uzklausīja attiecībā uz Eurocost lietas materiāliem. un viņus uzklausīja par Datashop un Planistat lietas materiāliem un par CESD Communautaire lietas materiāliem.

34

P., Komisijas ģenerālsekretariāta nodaļas vadītājs, 2003. gada 1. jūlijā nosūtīja piezīmes Komisijas locekļu uzmanībai par Cocobu tikšanos, kā arī par viedokļu apmaiņu ar Komisijas ģenerālsekretāru un OLAF ģenerāldirektoru .

35

Bīku 2003. gada 3. un uzklausīja OLAF par lietas materiāliem par Datashop un Planistat. Viņš arī iesniedza iepriekšēju paziņojumu ar juridisku piezīmi par tiesībām uz aizstāvību.

36

2003. gada 9. jūlijā Komisija nolēma uzsākt disciplināro procedūru (disciplinārlieta) pret prasītājiem. Šī disciplinārlieta tūlīt tika apturēta tāpēc, ka vēl joprojām nebija pabeigta OLAF izmeklēšana. Komisija izveidoja arī plaša profila operatīvo grupu, sauktu task-force (turpmāk tekstā — “task-force”).

37

Tajā pašā dienā Komisija publiskoja paziņojumu presei ar nosaukumu “Komisija veic pasākumus pēc finanšu piesavināšanās Eurostat[ā]” (IP/03/979).

38

Prasītāji 2003. gada 17. jūlijā nosūtīja Komisijas priekšsēdētājam vēstules, informējot viņu par savu situāciju.

39

Prasītāji 2003. gada 22. jūlijā nosūtīja Komisijai vēstuli, norādot uz kļūdām, ko esot pieļāvusi Komisija un kas rada tās atbildību. Viņi arī lūdza, lai Komisija tiem nosūta lēmumos par disciplinārlietu ierosināšanu norādītos dokumentus.

40

Prasītāju uzklausīšanas jūnija beigās un jūlija sākumā protokoli tika sagatavoti 2003. gada 11. augustā.

41

OLAF ģenerāldirektors 2003. gada 24. septembrī nosūtīja Komisijas priekšsēdētājam “šobrīd pabeigto Eurostat lietu kopsavilkumu”. Saskaņā ar piezīmi pie sūtījuma “šīs pārskata piezīmes nevar[ēja] nekādā veidā tikt uzskatītas par izmeklēšanas gala ziņojumu Regulas Nr. 1073/1999 izpratnē” un “tam nebija nekādu citu nodomu kā vien parādīt no īstenotās izmeklēšanas izrietošos galvenos secinājumus”.

42

Tajā pašā dienā šis kopsavilkums, papildināts ar ziņojumu ar nosaukumu “Eurostat task-force (TFES) ziņojums — Secinājumu kopsavilkums” un informatīvām piezīmēm par Eurostat, kas pamatotas uz otro SAI sagatavoto starpposma ziņojumu, tika nosūtīts Parlamentam.

43

OLAF2003. gada 25. septembrī sagatavoja izmeklēšanas gala ziņojumus Regulas Nr. 1073/1999 9. panta izpratnē lietā Eurocost, Datashop, Planistat un CESD Communautaire.

44

Tajā pašā dienā Komisijas priekšsēdētāju uzklausīja Cocobu un viņš arī teica runu Parlamenta deputātu grupu priekšsēdētāju apspriedē.

45

Prasītāji 2003. gada 25. septembrī nosūtīja Komisijai vēstuli, atsaucoties uz Parlamentam paziņotajiem dokumentiem. Šajā vēstulē viņi uzskatot, ka “bija nepieņemami viņus publiski apšaubīt bez piekļuves viņus apsūdzošajiem dokumentiem” un izteica šaubas par to, vai “tas bija normāli, ka no jauna viņi no preses uzzina, ka tiek vainoti dažādās piesavināšanās”. Ar šo vēstuli tie arī lūdza Komisijai nosūtīt tiem ziņojumus, kā arī dokumentus, kas tika pieprasīti ar vēstuli, proti:

46

Komisija 2003. gada 1. oktobrī pieņēma lēmumu par Eurostat reorganizāciju ar . Tika nolemts slēgt vienu direkciju un vienu direktora amatu.

47

Prasītāji 2003. gada 10. oktobrī saņēma gala ziņojumu lietā Eurocost, Datashop un CESD Communautaire kopijas, kā arī vienu Parlamentam nosūtīto trīs dokumentu, kas minēti šī sprieduma 42. punktā, kopiju. Tajā pašā datumā viņi saņēma dokumentus, kas minēti lēmumos par disciplinārprocedūras uzsākšanu, kas tika lūgti ar un vēstulēm, izņemot vēstuli un piezīmes, pamatojot ar to, ka “runa bija par vēstuli, ko OLAF nosūtījis Francijas tiesu iestādēm Parīzē, un ka tā līdz ar to bija izmeklēšanas procedūras valsts līmenī neatņemama sastāvdaļa”.

48

Prasītāji 2003. gada 23. oktobrī iesniedza lūgumu, pamatojoties uz Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, versijā, kas bija piemērojama šajā lietā (turpmāk tekstā — “Civildienesta noteikumi”), ar mērķi saņemt atlīdzinājumu par nodarīto kaitējumu sakarā ar Komisijas pieļautajām kļūdām, tostarp tām, kas piedēvējamas OLAF.

49

Ar 2004. gada 10. maija lēmumu, kuru prasītāji saņēmuši , iecēlējinstitūcija šo lūgumu noraidīja.

50

Prasītāji 2004. gada 19. maijā iesniedza sūdzību, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu par lēmumu. prasītāji iesniedza papildinājumu savai sūdzībai.

51

Ar 2004. gada 27. oktobra lēmumu, kurš prasītājiem paziņots ar vēstuli, iecēlējinstitūcija skaidri noraidīja šo sūdzību.

52

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 28. janvārī, prasītāji cēla šo prasību.

53

Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (trešā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus līdz tiesas sēdei iesniegt atsevišķus dokumentus un atbildēt uz dažiem rakstveida jautājumiem. Lietas dalībnieki šos lūgumus izpildīja noteiktajos termiņos.

54

Ar 2007. gada 6. jūnija rīkojumu saskaņā ar Reglamenta 65. panta b) punktu, 66. panta 1. punktu un 67. panta 3. punkta otro daļu Pirmās instances tiesa pieprasīja Komisijai uzrādīt visus Eurostat lietas ietvaros Francijas tiesu iestādēm nosūtītos dokumentus, paredzot, ka šie dokumenti netiek nosūtīti prasītājiem šajā posmā. Tā šo rīkojumu izpildīja.

55

Komisija 2007. gada 11. jūnijā iesniedza savus apsvērumus par prasītāju atbildēm uz Pirmās instances tiesas jautājumiem un rīkojumiem uzrādīt dokumentus. Tajā pašā dienā prasītāji iesniedza savus apsvērumus par Komisijas atbildēm uz šiem jautājumiem un rīkojumiem.

56

2007. gada 3. oktobra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz jautājumiem, ko mutvārdos uzdeva Pirmās instances tiesa.

57

Tiesas sēdē lietas dalībnieki apstiprināja, ka pēc Pirmās instances tiesas noteiktā izmeklēšanas pasākuma Komisijas iesniegto dokumentu starpā vienīgie dokumenti, kuru prasītājiem nav, ir 2003. gada 19. marta piezīmju pielikumi, sūdzība un Planistat gala ziņojums. Prasītāji deva savu piekrišanu tam, ka Pirmās instances tiesa varētu izmantot, vajadzības gadījumā, šajos dokumentos esošo informāciju, kura tiem netika nosūtīta, kas tika norādīts protokolā. Pirmās instances tiesa uzskatīja par vajadzīgu izmantot tikai tos dokumentus, kuri prasītājiem bija.

58

Tiesas sēdē pēc Pirmās instances tiesa rīkojuma Komisija iesniedza OLAF piezīmes, kas datētas ar 2003. gada 16. maiju. Prasītāji neiebilda šādai iesniegšanai, kas līdz ar to tika norādīts protokolā.

59

Prasītāji lūdz Pirmās instances tiesai:

60

Komisija lūdz Pirmās instances tiesai:

61

Savas prasības par zaudējumu atlīdzību atbalstam prasītāji vienlaikus atsaucas uz OLAF un Komisijas pieļautām kļūdām, būtiska materiālā zaudējuma [kaitējuma] un morālā kaitējuma rašanos, kā arī tiešo cēloņsakarību starp apgalvotajām kļūdām un no tām izrietošo kaitējumu.

62

Vispirms Komisija apstrīd, ka prasītāji iesniedz atsevišķus OLAF Uzraudzības komitejas dokumentus, kas pievienoti prasības pieteikumam.

63

Komisija arī uzskata, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir daļēji priekšlaicīga.

64

Komisija lūdz, lai atsevišķi OLAF Uzraudzības komitejas dokumenti, kurus prasītāji iesnieguši savas prasības pamatojumam, tiek izņemti no lietas materiāliem. Runa ir par prasības pieteikuma sešiem pielikumiem.

65

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka šie ir iekšēja rakstura dokumenti un tos nav paredzēts publiskot. Otrkārt, prasītāji tos ieguva ar nelikumīgiem līdzekļiem un līdz ar to tie ir jāizņem no lietas materiāliem, tajā skaitā prasības pieteikumā esošās atsauces un citāti (Tiesas 1981. gada 17. decembra spriedums apvienotajās lietās no 197/80 līdz 200/80, 243/80, 245/80 un 247/80 Ludwigshafener Walzmühle Erling u.c./Padome un Komisija, Recueil, 3211. lpp., 13.–16. punkts).

66

Komisija uzsver, ka prasītāji var uzrādīt iekšējos konfidenciālos dokumentus savas prasības atbalstam tikai tad, ja viņi var pierādīt, ka ir ieguvuši tos likumīgiem līdzekļiem.

67

Šajā lietā dokumenti ir OLAF Uzraudzības komitejas iekšējie dokumenti un saskaņā ar tās iekšējā reglamenta 14. pantu tie esot konfidenciāli. Uzraudzības komiteja nekad neesot lēmusi par ar šiem dokumentiem saistītās konfidencialitātes atcelšanu un tos publiskot, ne pat nosūtīt tos prasītājiem to aizstāvības ietvaros. Ņemot vērā, ka runa ir par dokumentiem, kuriem paredzēts palikt iekšējiem dokumentiem, fakts, ka uz šiem dokumentiem nav norādes “konfidenciāli”, nav tāds, lai tie zaudētu konfidencialitāti.

68

Katrā ziņā, kā uzskata Komisija, prasītājiem ir jānorāda, ar kādiem likumīgiem līdzekļiem viņi šos dokumentus ir ieguvuši, piemēram, ar lūgumu par piekļuvi, kam sekoja OLAF Uzraudzības komitejas labvēlīga atbilde. Tas, ka prasītāji uzrāda apliecinājumus, ka nav atņēmuši, nozaguši, pārtvēruši nevienu OLAF Uzraudzības komitejas radītu iekšēju dokumentu, attiecībā uz ko Komisija tos nekad nav apsūdzējusi, nav pamatojums šo dokumentu likumīgai iegūšanai.

69

Visbeidzot, kā uzskata Komisija, neviens no šiem dokumentiem nav tāds, lai pierādītu, kādas ir apgalvotās OLAF un Komisijas kļūdas.

70

Prasītāji apstrīd šo dokumentu konfidenciālo raksturu, kā arī faktu, ka tie esot iegūti ar nelikumīgiem līdzekļiem.

71

Prasītāji uzsver, ka, tā kā šīs lietas, kuras ietvaros tiek lūgts atlīdzināt zaudējumus, materiālos nav iespējams ne komentēt, ne piekļūt dokumentiem, kas reāli pierāda OLAF un Komisijas pieļautās kļūdas, kas ir būtiski pierādījumi, lai rastos atbildība, ir skaidrs, ka tas esot būtisks un reāls apdraudējums tiesību uz aizstāvību ievērošanai pilnībā un efektīvai tiesiskai aizsardzībai.

72

Prasītāji apgalvo, ka attiecīgie dokumenti apstiprina to nostāju attiecībā uz viņu kritiku par OLAF darbību, kas ir patiesais iemesls, kādēļ Komisija apstrīd to uzrādīšanu.

73

Komisija norāda, ka atsevišķos prasības pieteikuma pielikumos ir OLAF Uzraudzības komitejas iekšējie konfidenciālie dokumenti, kurus prasītāji ir ieguvuši nelikumīgi. Runa ir par šādiem dokumentiem:

74

Ir jānorāda, ka ne iespējamais attiecīgo dokumentu konfidenciālais raksturs, ne fakts, ka šie dokumenti, iespējams, tika iegūti nelikumīgi, neliedza tos atstāt lietas materiālos.

75

Nav noteikuma, kas skaidri aizliegtu ņemt vērā nelikumīgi iegūtus pierādījumus, piemēram, pārkāpjot pamattiesības.

76

Nav strīda, ka iepriekš šī sprieduma 65. punktā minētajā spriedumā apvienotajās lietās Ludwigshafener Walzmühle Erling u.c./Padome un Komisija, uz ko atsaucas Komisija, Tiesa konstatēja, ka, tā kā bija šaubas gan par apstrīdētā dokumenta raksturu, gan par to, vai personas, kas iestājās lietā, to ir ieguvušas ar likumīgiem līdzekļiem, dokuments bija jāizņem no lietas materiāliem (16. punkts).

77

Tādējādi parasti iestādei ir tiesības prasīt izņemt iekšēju dokumentu, ja tas, kurš uz to atsaucas, nav to ieguvis ar likumīgiem līdzekļiem. Iekšējs dokuments ir konfidenciāls, ja vien iestāde, no kuras tas iziet, nepiekrīt to izpaust.

78

Tomēr vēlākā judikatūrā Tiesa neizslēdza, ka iekšēji dokumenti atsevišķos gadījumos var lietas materiālos būt likumīgi (Tiesas 1985. gada 19. marta rīkojums lietā 232/84 Tordeur u.c., Krājumā nav publicēts, 8. punkts, un rīkojums lietā 31/86 LAISA/Padome, Krājumā nav publicēts, 5. punkts). Turklāt Pirmās instances tiesa reizēm piekrīt ņemt vērā dokumentus, par ko nav pierādījumu, ka tie ir iegūti ar likumīgiem līdzekļiem.

79

Tādējādi noteiktās situācijās nav vajadzīgs prasītājam pierādīt, ka tas ir ieguvis savas tēzes pamatojumam norādīto konfidenciālo dokumentu likumīgi. Pirmās instances tiesa uzskatīja, rīkojoties, lai ievērotu līdzsvaru starp aizsargājamām interesēm, ka ir jānovērtē, vai īpašie apstākļi, tādi kā dokumenta uzrādīšanas izšķirošais raksturs, lai nodrošinātu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūras likumības kontroli (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2001. gada 6. marta spriedumu lietā T-192/99 Dunnett u.c./EIB, Recueil, II-813. lpp., 33. un 34. punkts) vai konstatētu pilnvaru nepareizu izmantošanu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-280/94 Lopes/Eiropas Kopienu Tiesa, Recueil FP, I-A-77. un II-239. lpp., 59. punkts), pamato dokumenta neizņemšanu.

80

Ir jānorāda, ka šajā lietā šīs prasības īpašais konteksts ļaut uzskatīt, ka attiecīgie dokumenti būtu jāatstāj lietas materiālos. Šie dokumenti ir vajadzīgi, lai novērtētu OLAF rīcību izmeklēšanas par Eurostat ietvaros. Tādēļ šīs prasības īpašais raksturs, kuras ietvaros prasītāji cenšas pierādīt OLAF rīcības nelikumību, pamato šo dokumentu neizņemšanu (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 79. punktā minēto spriedumu lietā Dunnett u.c./EIB, 33. un 34. punkts).

81

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka runa ir par OLAF Uzraudzības komitejas sagatavojošiem dokumentiem, kuras uzdevums saskaņā ar tās iekšējā reglamenta 2. pantu ir rūpēties, “lai OLAF darbības tiktu veiktas, pilnībā ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības un saskaņā ar līgumiem un atvasinātajām tiesībām, tostarp Protokolu par privilēģijām un imunitātēm un Civildienesta noteikumiem”. Turklāt ir jākonstatē, ka prasītāji ir sarežģītā situācijā, lai pierādītu OLAF rīcības iespējamo nelikumīgo raksturu. Visbeidzot ir jānorāda, ka šie dokumenti var pierādīt faktus, kurus prasītāji pārmet OLAF, un tiem var arī būt zināma nozīme šī strīda atrisināšanai.

82

Līdz ar to, ņemot vērā attiecīgo dokumentu raksturu un tiesvedības īpašos apstākļus, ir jānoraida lūgums par šo dokumentu izņemšanu.

83

Komisija norāda, ka lielākā daļa prasītāju apgalvojumu par apgalvotajām pieļautajām nelikumībām izmeklēšanas procesā ir priekšlaicīgi.

84

Komisija precizē, ka tā neatsaucas uz prasības nepieņemamību, bet ir norādījusi uz prasības priekšlaicīgumu, tā, pirmkārt, uzskata, ka atsevišķi prasītāju pamati saistībā ar tās un OLAF pieļautajām procesuālajām kļūdām varēs tikt novērtēti, tikai ņemot vērā sekas, kas šīm kļūdām varētu būt uz iespējamo galīgo lēmumu kriminālprocesā un disciplinārprocesā (Pirmās instances tiesas 1992. gada 18. decembra spriedums apvienotajās lietās no T-10/92 līdz T-12/92 un T-15/92 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II-2667. lpp., 48. punkts) un, otrkārt, ka, pieņemot, ka tai un OLAF var tikt pārmestas kļūdas, nodarītā kaitējuma vērtējums mainās atkarībā kriminālprocesuālo un/vai disciplināro lēmumu, kas viņus skar, virziena. Tādējādi apgalvotā morālā kaitējuma vērtējums esot atkarīgs no to “vainas” pakāpes un OLAF un Komisijas kļūdu sekas, pieņemot, ka tās tiek konstatētas, nevarot tikt novērtētas, neņemot vērā iespējamās prasītāju kļūdas.

85

Komisija atsaucas uz Tiesas 1979. gada 28. marta spriedumu lietā 90/78 Granaria/Padome un Komisija (Recueil, 1081. lpp., 6. punkts) un atsaucas uz iespēju Pirmās instances tiesai procesa pirmajā posmā lemt par to, vai OLAF un Komisijas rīcība ir tāda, kas rada Kopienas atbildību, acīmredzami atliekot lemšanu par norādīto kļūdu raksturu un jautājumu par morālā kaitējuma apjomu uz vēlāku posmu.

86

Prasītāji apstrīd apgalvoto prasības priekšlaicīgumu un konstatē, ka Komisijas secinājumi šajā sakarā ir neskaidri.

87

Prasītāji norāda, ka prasības pieteikums atbilst visiem pieņemamības un materiāltiesiskajiem nosacījumiem, kas vajadzīgi Komisijas atbildības radīšanai un lai ļautu Pirmās instances tiesai veikt tiesas kontroli.

88

Nekas neļauj uzskatīt, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir pakārtota disciplinārprocedūras un/vai dalībvalsts tiesu iestāžu veiktas izmeklēšanas uzsākšanai. Tas būtu pretrunā tiesību pamatprincipam par efektīvu tiesisko aizsardzību un tiesībām uz pienācīgu tiesvedību, ja nākotnes notikums, kas ir neskaidrs, varētu radīt nosacījumus vai paralizēt prasību par zaudējumu atlīdzību, kā rezultātā zaudējumi turpina augt, un to, ka ieinteresētajām personām tiktu liegtas tiesības saņemt tā atlīdzinājumu.

89

Kā uzskata prasītāji, kaitējums ir radies un tas ir esošs kopš brīža, kad Komisija pieļāva kļūdas, un laika gaitā tas tikai palielinās.

90

Ir skaidrs, ka valsts tiesu procesi vēl noris. Līdz ar to šo procesu iespējamie rezultāti nevar ietekmēt šo procesu. Šajā procesā nav jautājuma par to, vai prasītājiem pārmestie fakti ir pamatoti, vai nē, šis jautājums neizriet no Pirmās instances tiesas kompetences. Tādējādi šajā lietā nav runas par to, vai prasītāji savā profesionālajā darbībā ir pieļāvuši kļūdu, vai nē, bet gan tiek pārbaudīts, vai veids, kādā OLAF veica un pabeidza izmeklēšanu, kurā pirms galīgā lēmuma tika norādīti prasītāju vārdi un kurā viņiem tika piedēvēta atbildība ar publiski konstatētiem pārkāpumiem, kā arī veids, kādā Komisija rīkojās šīs izmeklēšanas kontekstā. Ja valsts tiesu iestādes neuzskatīs prasītājus par vainīgiem, šis fakts vairs nenovērsīs iespējamo kaitējumu, kas viņiem nodarīts.

91

Tādējādi, ņemot vērā, ka šīs prasības ietvaros norādītais apgalvotais kaitējums atšķiras no kaitējuma, ko varētu apliecināt prasītāju nevainīguma atzīšana no valsts tiesu iestāžu puses, prasījumi par kaitējuma atlīdzību nevar tikt noraidīti kā priekšlaicīgi tādējādi, ka prasītāji varot sniegt šādu lūgumu tikai pēc valsts tiesu iestāžu iespējamā galīgā lēmuma.

92

Līdz ar to, tā kā prasība nav priekšlaicīga, nav jāatliek uz vēlāku posmu jautājumu pārbaude saistībā ar kaitējuma raksturu un apjomu.

93

No pastāvīgās judikatūras izriet — lai iestātos Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība par tās iestāžu nelikumīgu rīcību EKL 288. panta otrās daļas izpratnē, ir jābūt izpildītiem šādiem kritērijiem: iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskums, zaudējumu esamība un cēloņsakarības starp apgalvoto rīcību un norādītā kaitējuma esamība (Tiesas 1982. gada 29. septembra spriedums lietā 26/81 Oleifici Mediterranei/EEK, Recueil, 3057. lpp., 16. punkts; Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-175/94 International Procurement Services/Komisija, Recueil, II-729. lpp., 44. punkts; spriedums lietā T-336/94 Efisol/Komisija, Recueil, II-1343. lpp., 30. punkts, un spriedums lietā T-267/94 Oleifici Italiani/Komisija, Recueil, II-1239. lpp., 20. punkts).

94

Ja viens no šiem kritērijiem nav izpildīts, prasība ir pilnībā jānoraida, nepārbaudot citus kritērijus (Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. februāra spriedums lietā T-170/00 Förde-Reederei/Padome un Komisija, Recueil, II-515. lpp., 37. punkts; šajā sakarā skat. Tiesas spriedumu lietā C-146/91 KYDEP/Padome un Komisija, Recueil, I-4199. lpp., 81. punkts).

95

Attiecībā uz pirmo kritēriju judikatūra prasa, lai tiktu pierādīts pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kas indivīdiem piešķir tiesības (Tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedums lietā C-352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I-5291. lpp., 42. punkts). Runājot par prasību, ka pārkāpumam jābūt pietiekami būtiskam, noteicošais kritērijs, kas pierāda, ka šī prasība ir izpildīta, ir tas, ka attiecīgā Kopienu iestāde acīmredzami un būtiski ir pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas. Ja šai iestādei ir tikai visnotaļ ierobežota rīcības brīvība vai pat tās nav vispār, tad vienkāršs Kopienu tiesību pārkāpums var būt pietiekams, lai uzskatītu, ka pastāv pietiekami būtisks pārkāpums (Tiesas spriedums lietā C-312/00 P Komisija/Camar un Tico, Recueil, I-11355. lpp., 54. punkts, un Pirmās instances tiesas spriedums apvienotajās lietās T-198/95, T-171/96, T-230/97, T-174/98 un T-225/99 Comafrica un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, Recueil, II-1975. lpp., 134. punkts).

96

Prasītāji apgalvo, ka kļūdas vienlaikus pieļāva gan OLAF, gan Komisija un ka tikai Komisiju var sodīt par visām šīm kļūdām. OLAF esot pieļāvis kļūdas arī pret prasītājiem un pret Komisiju.

97

Tādējādi Pirmās instances tiesa uzskata, ka vispirms ir jāpārbauda, vai OLAF un/vai Komisija pieļāva pietiekami būtiskus normas, ar ko piešķir tiesības indivīdiem, pārkāpumus.

98

Vispirms prasītāji uzsver esošo skaidro atšķirību saistībā ar OLAF informācijas pārsūtīšanu, kas ir starp ārējo izmeklēšanu un iekšējo izmeklēšanu. Tie norāda uz to, ka tiek jaukts izmeklēšanas un [lietas materiālu] nosūtīšanas Francijas tiesu iestādēm 2003. gada 19. martā raksturs. Saskaņā ar OLAF ģenerāldirektora paziņojumiem Cocobu runa esot par “ārējiem lietas materiāliem”, kuros tomēr minēti prasītāju vārdi. Izmeklēšana esot bijusi pilnībā iekšēja, kas prasot, ka attiecīgajai iestādei ir jāinformē pirms nosūtīšanas uz ārpusi.

99

Kā uzskata prasītāji, OLAF līdz ar to šīs iekšējās izmeklēšanas klasificēja ar ārējām izmeklēšanām, lai slēptu procesuālās kļūdas, kas izriet no fakta, ka ne Komisija, ne tā Uzraudzības komiteja pirms tam netika informētas par to, ka OLAF nosūtījis Eurostat lietas materiālus Francijas un Luksemburgas tiesu iestādēm.

100

Turklāt prasītāji norāda, ka arī viņi netika iepriekš informēti par to, ka OLAF nosūtījis Datashop un Planistat lietas materiālus Francijas tiesu iestādēm, un ka Franšē netika informēts par Eurocost lietas, kurā Bīks nav iesaistīts, materiālu nosūtīšanu Luksemburgas tiesu iestādēm.

101

Tādējādi OLAF esot apzināti pārkāpis labas pārvaldības principu, sacīkstes principu, tiesības uz aizstāvību un prasību par apsūdzošu un attaisnojošu izmeklēšanu, kas it īpaši noteikti ECTK un hartā.

102

Prasītāji atsaucas arī uz Lēmuma 1999/396 4. pantu un norāda šajā sakarā uz Eiropas ombuda 2002. gada 26. aprīļa lēmumu par sūdzību, kas reģistrēta ar numuru 781/2001/IJH, tā kā tā attiecas uz OLAF, saskaņā ar kuru “šis noteikums nosaka OLAF pienākumu izdarīt nelabvēlīgus secinājumus par personu, attiecībā uz kuru tas veic izmeklēšanu, tikai tad, kad ieinteresētā persona ir informēta par apgalvojumiem attiecībā uz sevi un faktiem, uz ko tie pamatoti, un tai ir dota iespēja izteikt savu viedokli”, tā kā Ombuds turklāt esot uzskatījis, ka “šeit ir runa par visu efektīvu un tasinīgu procesu normālu faktoru” un ka “turklāt liecībai, kuru nav bijis iespējams apstrīdēt, parasti neesot pierādījuma vērtība”.

103

Kā uzskata prasītāji, Komisija interpretē Regulas Nr. 1073/1999 4. un 10. pantu, kā arī Lēmuma 1999/396 4. pantu ļoti šauri un tādējādi neievēro pamattiesības. Saskaņā ar šādu interpretāciju OLAF lēmums sniegt iestādei pienākošos informāciju principā nav kontrolējams un OLAF varot arī pieņemt šādu lēmumu, lai atbrīvotu sevi bez reāla laika ierobežojuma no pienākuma sniegt informāciju.

104

Ne OLAF, ne Komisija nekad nav paskaidrojuši, kādēļ bija nepieciešams absolūtais noslēpums vai kāds esot bijis pamatojums apgalvotajai vajadzībai izpaust informāciju Komisijai, izņemot pārskata piezīmes par notiekošo izmeklēšanu saistībā ar Eurostat, ko OLAF ģenerāldirektors nosūtīja Komisijas ģenerālsekretāra uzmanībai 2003. gada 3. aprīlī (skat. šī sprieduma 23. punktu). Attiecībā uz vajadzību izpaust informāciju attiecīgajam ierēdnim, kā zināms prasītājiem, ģenerālsekretārs nekad neesot devis Lēmuma 1999/396 4. panta otrajā daļā prasīto piekrišanu.

105

Prasītāji atsaucas arī uz Parlamenta un Padomes 2004. gada 10. februāra regulas ierosinājumu, ar ko grozītu Regulu Nr. 1073/1999 (COM (2004) 103, galīgā redakcija), kā arī uz starpiestāžu vienošanās projektu, kas paredz ieviest rīcības kodeksu, lai nodrošinātu ātru informācijas apmaiņu starp OLAF un Komisiju iekšējās izmeklēšanas ietvaros (SEC (2003) 871, konsolidētā versija), kas tostarp paredz pienākumu norādīt OLAF informācijas saturu. Tāpat saskaņā ar regulas, ar kuru grozītu Regulu Nr. 1073/1999, ierosinājumu iesaistītajam ierēdnim jābūt uzklausītam, nosūtot informāciju valsts tiesu iestādēm, kas nav grozījums esošajā regulā, jo tas nedarītu neko citu, kā vien noteiktu tostarp hartā esošos pamatprincipus, kā to būtu atgādinājusi Komisija. Prasītāji norāda, ka OLAF tos uzklausīja, jo viņi lūdza šo uzklausīšanu, un ne tāpēc, ka OLAF viņus uzaicināja.

106

Visbeidzot, kā uzskata prasītāji, OLAF“deva ievirzi” Francijas tiesu iestādēm, sniedzot par faktiem krimināltiesisku kvalifikāciju, ko tas uzskatīja, ka tam ir pilnvaras identificēt Eurostat lietā, kas ir pretrunā tā lomai veikt administratīvu izmeklēšanu. 2003. gada 19. marta piezīmēs, kas nosūtītas Francijas tiesu iestādēm, ir norādīto faktu reāla juridiskā analīze saskaņā ar Francijas tiesībām un to krimināltiesiskā kvalifikācija atbilstoši Francijas tiesībām, kas pārsniedz Regulas Nr. 1073/1999 paredzēto informācijas nosūtīšanu.

107

Pirmkārt, Komisija norāda, ka prasītāji nevar atsaukties uz OLAF pienākumu informēt, viņus uzklausīt vai viņus informēt pirms informācijas nosūtīšanas valsts tiesu iestādēm, lai kāda būtu izmeklēšanas kvalifikācija (iekšēja vai ārēja).

108

Komisija apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. pantu OLAF ir jānosūta attiecīgās dalībvalsts tiesu iestādēm informācija, kas iegūta iekšējā izmeklēšanā par faktiem, kuri var būt iemesls krimināllietai, lai gan iekšējās izmeklēšanas ietvaros šī ir tikai iespēja. Neviens šī panta noteikums neparedz, ka pirms šīs nosūtīšanas vai reizē ar to būtu jāinformē attiecīgā iestāde vai, iespējams, iesaistītie ierēdņi.

109

Komisija atsaucas uz Regulas Nr. 1073/1999 4. panta 5. punktu un konstatē, ka iestādes, pie kuras pieder ierēdņi, kuri var tikt personiski iesaistīti, neinformēšana var tikt pamatota ar vajadzību šo informāciju slēpt. Pat ja pieņemtu, ka šāda saistība nevarētu tikt pamatota šajā lietā, iespējamā Komisijas neinformēšana neietekmējot procesa, kas skar prasītājus, likumību, tā kā prasītāji nekādā veidā neesot skarti ar šo informācijas neesamību.

110

Attiecībā uz prasītāju tiesībām tikt uzklausītiem un informētiem Komisija apgalvo, ka saskaņā ar Lēmuma 1999/396 4. pantu ierēdņa, kas varētu būt personiski saistīts, informēšana ir pakārtota nosacījumam, ka tas nevar traucēt izmeklēšanu, šo nosacījumu atstājot OLAF vērtējumam. Pienākums ļaut ieinteresētajam izteikt savu viedokli par visiem faktiem, kas uz viņu attiecas, esot nosakāms brīdī, kad OLAF izdara secinājumus, pabeidzot izmeklēšanu, no šī pienākuma var atkāpties atsevišķos īpašos gadījumos tikai ar Komisijas priekšsēdētāja vai ģenerālsekretāra atļauju, bet ne tad, kad, pamatojoties uz Regulas Nr. 1073/1999 10. pantu, OLAF izmeklēšanas laikā nosūta informāciju dalībvalsts tiesu iestādēm.

111

Turklāt saskaņā ar Lēmuma 1999/396 4. pantu prasītāji esot varējuši paust savu viedokli par visiem faktiem, kas uz viņiem attiecas, pirms OLAF bija izdarījis secinājumus no viņus skarošajām izmeklēšanām.

112

Pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, būtu kļūdaini apstiprināt, ka OLAF lēmums neizpaust iestādei pienākošos informāciju neesot principā kontrolējams, tomēr šo kontroli var veikt, tikai beidzoties izmeklēšanai, ja tai neseko rezultāti, vai beidzoties kriminālprocesam un/vai disciplinārlietai. Tādējādi, kā uzskata Komisija, neinformēšanu pamato absolūtā noslēpuma vajadzība izmeklēšanas mērķiem vai prasība izmantot no valsts tiesu iestādes kompetences izrietošus līdzekļus, un vēlme īstenot šī pamatojuma kontroli vēlākā posmā izriet no “aizsardzības pārraušanas”.

113

Turklāt Komisija uzsver, ka kļūda var rasties tikai no faktu laikā esošo tiesību normu neievērošanas, un nevis no noteikuma neievērošanas, kas ietverts jauna tiesiskā regulējuma priekšlikumā, kas iesniegts pēc faktiem.

114

Kā arī Komisija norāda, ka krimināltiesiskā kvalificēšana, ko OLAF piemēro faktiem par pārkāpumiem un ko tas nosūta valsts tiesu iestādei, ir tikai norādes, kas šai valsts tiesu iestādei nekādi nav saistošas. Runa ir tikai par OLAF darbinieku, kuru atbildībā ir šāda lieta, domu izklāstu; nosūtīšana tiesu iestādei ir pamatota tikai tad, ja OLAF uzskata, ka attiecīgie fakti var tikt kvalificēti krimināltiesiski. Komisija uzsver, ka OLAF iesaistītās valsts tiesu iestādes saglabā brīvību pieņemt un/vai ierobežot šo vēršanos tiesā un ka nav OLAF pienākuma sniegt jebkādas norādes šīm iestādēm.

115

Turklāt prasītāji kļūdaini izprot Komisijas 2003. gada 2. aprīļa ziņojuma par OLAF darbības vērtējumu (COM (2003) 154, galīgā redakcija) 3.4.3. punktu. Komisija nekad neesot vēlējusies teikt, ka vēršanās pie valsts tiesu iestādes dēļ šai iestādei ir saistoši no OLAF jomas rezultāti, tieši pretēji.

116

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulu Nr. 1073/1999 OLAF veic ārējo izmeklēšanu, tā teikt, ārpus Kopienu iestādēm, un iekšējo izmeklēšanu, tā teikt, šo iestāžu iekšienē. Procesuālie noteikumi, kas jāievēro OLAF, atšķiras atkarībā no izmeklēšanas rakstura.

117

Prasītāji norāda, ka OLAF klasificēja šo iekšējo izmeklēšanu kā ārējo izmeklēšanu, lai nosegtu procesuālas kļūdas. Izmeklēšana pēc sava rakstura bija pilnībā iekšēja izmeklēšana, tādēļ pirms nosūtīšanas uz ārpusi bija jāinformē attiecīgā iestāde, OLAF Uzraudzības komiteja un iesaistītie ierēdņi.

118

Pirmās instances tiesa norāda, ka to norises laikā tiešām tiek jauktas attiecīgās dažādās izmeklēšanas.

119

Šajā sakarā no 2003. gada 3. aprīļa pārskata piezīmēm izriet (skat. šī sprieduma 23. punktu), ka OLAF kā iekšēju izmeklēšanu klasificēja Eurocost izmeklēšanu (nosūtīta Luksemburgas tiesu iestādēm) un Datashop izmeklēšanu (nosūtīta Francijas tiesu iestādēm). “Šobrīd pabeigto Eurostat lietu kopsavilkumā” padziļinātā Eurocost lietas materiālu izmeklēšana tika klasificēta kā iekšējā izmeklēšana, Eurogramme lietas materiālu — kā iekšējā izmeklēšana, saistībā ar CESD Communautaire lietas materiāliem — kā iekšējā izmeklēšana un attiecībā uz Datashop lietas materiāliem — kā iekšējā izmeklēšana. Tajā ir arī konstatēts, ka iekšējā izmeklēšana par Datashop tīklu ļāva pierādīt sabiedrības Planistat centrālo lomu, iemesls, kura dēļ OLAF uzsāka ārēju izmeklēšanu attiecībā uz šo sabiedrību.

120

No 2003. gada 1. jūlija piezīmēm (skat. šī sprieduma 34. punktu) par Cocobu tikšanos un viedokļu apmaiņu ar Komisijas ģenerālsekretāru un OLAF ģenerāldirektoru izriet, ka šī klasifikācija bija neskaidra. Saskaņā ar šīm piezīmēm OLAF ģenerāldirektors norādīja, ka iekšējās un ārējās daļas pārklājas Eurostat lietā un, precīzāk, ka Eurocost un Eurogramme lietās ārējā daļa bija gandrīz pabeigta, ko tas nosūtīja Luksemburgas tiesu iestādēm, un ka lietās Datashop un Planistat bija tā pati ārējo un iekšējo daļu pārklāšanās.

121

Turklāt OLAF Uzraudzības komitejas 2004. gada 15. janvāra ziņojumā, kas sagatavots pēc Parlamenta pieprasījuma par procesuāliem jautājumiem, ko radīja izmeklēšana saistībā ar Eurostat, šī komiteja konstatēja šādi:

“OLAF ir arī pieredzējis grūtības Regulas noteikumu, pirmkārt, par iekšējo izmeklēšanu un, otrkārt, ārējo izmeklēšanu ieviešanā. Sākotnēji OLAF uzsāka ārēju izmeklēšanu un tikai tad, kad izrādījās, ka varētu tikt vainoti ierēdņi, tika uzsākta iekšējā izmeklēšana. Šī pilnībā administratīvā to pašu lietu sadalīšana bija iemesls apjukumam.”

122

No lietas materiāliem izriet, ka vismaz izmeklēšanas beigās lietas Eurocost, Datashop un CESD Communautaire bija iekšējas lietas, kamēr Eurogramme un Planistat bija ārējas lietas. Tomēr no tā izriet, ka Datashop lieta un Planistat lieta bija cieši saistītas.

123

Ir jānosaka 2003. gada 19. marta sūtījuma Francijas tiesu iestādēm raksturs. Šajā sakarā ir jānorāda, ka fakts, ka vēstulē un piezīmēs ir atsauce uz ārējo lietu Planistat (kas uzsākta dienu iepriekš), un nevis uz iekšējo lietu Datashop, nav būtisks. Šāds fakts nevar atbrīvot no ar iekšējo procedūru, kurā tika iesaistīti ierēdņi, saistītajiem pienākumiem. Turklāt, neraugoties uz piezīmēs izdarīto atsauci uz ārējo lietu, izmeklēšana pamatojas uz atbilstošo Regulas Nr. 1073/1999 noteikumu par informācijas, ko OLAF ieguvis iekšējā izmeklēšanā, nosūtīšanu. vēstulē nav precizēts, vai runa ir par iekšēju, vai ārēju izmeklēšanu. Tomēr saskaņā ar tās priekšmetu runa ir par “informācijas nodošanu, kas var būt iemesls krimināllietai”, kas atbilst Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta saturam saistībā ar iekšējā izmeklēšanā iegūtas informācijas par faktiem, kas var būt iemesls krimināllietai, nodošanu. Tādējādi fakts, ka nav norādes uz iekšējo lietu, neļauj ignorēt tajā minēto personu tiesības uz aizstāvību. Katrā ziņā saskaņā ar atsauci lietas materiālos ir minēts “Eurostat/Datashop/Planistat”. Turklāt OLAF ģenerāldirektors pats savās 2003. gada 3. aprīļa piezīmēs (skat. šī sprieduma 23. punktu) konstatēja, ka iekšējā lieta Datashop, kurā iesaistīti ierēdņi, tika nosūtīta Republikas prokuroram Parīzē [procureur de la République de Paris] ( Francija).

124

Tādēļ ir jāuzskata, ka šī procesa mērķiem lietas Eurocost nodošana Luksemburgas tiesu iestādēm 2002. gada 4. jūlijā attiecas uz iekšēju izmeklēšanu, tāpat kā lietas Datashop — Planistat nodošana Francijas tiesu iestādēm .

125

Tādējādi ir jāpārbauda, vai OLAF pārkāpa tiesību normu, ar ko piešķir tiesības indivīdiem, nododot iekšējās izmeklēšanas materiālus valsts tiesu iestādēm.

126

Prasītāji norāda, ka viņi netika iepriekš informēti par lietas Datashop — Planistat nodošanu Francijas tiesu iestādēm un ka Franšē netika arī informēts par Eurocost lietas, kurā Bīks nebija iesaistīts, nodošanu Luksemburgas tiesu iestādēm. Tādējādi OLAF esot apzināti neievērojis labas pārvaldības principu, sacīkstes principu, tiesību uz aizstāvību principu un apsūdzošas un attaisnojošas izmeklēšanas prasību, kas tostarp noteikti ECTK un hartā. Viņi atsaucas arī uz Lēmuma 1999/396 4. pantu.

127

Pirmās instances tiesa atgādina, ka attiecīgo ierēdņu informēšana Lēmuma 1999/396 4. pantā, saskaņā ar kuru Komisija definēja iekšējās izmeklēšanas nosacījumu un noteikumu ieviešanu, ir paredzēta tikai iekšējā izmeklēšanā.

128

No Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas izriet, ka ieinteresētais ierēdnis ir ātri jāinformē par iespējamo tā personisko iesaistīšanu, ja vien tas nevar traucēt izmeklēšanu, un ka katrā ziņā pēc izmeklēšanas pabeigšanas nedrīkst izdarīt secinājumus, kuros minēts kāda konkrēta Komisijas ierēdņa vārds, ja ieinteresētajai personai nav dota iespēja paust savu viedokli par visiem faktiem, kas uz viņu attiecas (Tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 8. aprīļa rīkojums lietā C-471/02 P(R) Gómez-Reino/Komisija, Recueil, I-3207. lpp., 63. punkts).

129

Šo normu, kas paredz nosacījumus, kurus izpildot var tikt saskaņota attiecīgā ierēdņa tiesību uz aizstāvību ievērošana ar attiecīgo konfidencialitātes prasību visām šāda veida izmeklēšanām, neievērošana būtu izmeklēšanas procesam piemērojamo būtisko formas prasību pārkāpums (iepriekš šī sprieduma 128. punktā minētais rīkojums lietā Gómez-Reino/Komisija, 64. punkts).

130

Tomēr Lēmuma 1999/396 4. pants neskar tieši informācijas nodošanu valstu tiesu iestādēm un līdz ar to neparedz pienākumu informēt attiecīgo ierēdni pirms šādas nodošanas. Saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. pantu OLAF var (ārējās izmeklēšanās) vai tam ir (iekšējās izmeklēšanās) jānodod informācija valstu tiesu iestādēm. Šāda informācijas nodošana līdz ar to var būt pirms “secinājumu izdarīšanas pēc izmeklēšanas pabeigšanas”, kas parasti ir iekļauti izmeklēšanas ziņojumā.

131

Turklāt saskaņā ar rīkojumu iepriekš šī sprieduma 128. punktā minētajā lietā Gómez-Reino/Komisija (68. punkts) secinājumi, ko OLAF izdarījis pēc izmeklēšanas pabeigšanas, kuri tostarp attiecas uz ierēdni Lēmuma 1999/396 4. panta izpratnē, noteikti ir tie, kas ir ziņojumā, kas sagatavots šī biroja direktora vadībā, kā to paredz Regulas Nr. 1073/1999 9. pants, un attiecīgās iestādes turpmākā rīcība saistībā ar iekšējo izmeklēšanu var būt tostarp disciplinārlieta un tiesvedība.

132

Tādējādi ir pilnībā iespējams uzskatīt, ka brīdī, kad informācija tiek nodota valsts tiesu iestādēm, nebija ziņojuma Regulas Nr. 1073/1999 9. panta izpratnē, ko OLAF būtu bijis jāiesniedz Komisijai un kurā būtu personiski vainoti prasītāji.

133

Tomēr vēl ir arī jāpārbauda, vai ir iespējams, ka Luksemburgas un Francijas tiesu iestādēm nodoto “informāciju” būtu jāsaprot tādējādi, ka tajā ir “secinājumi, kuros minēti” prasītāji.

134

Attiecībā, pirmkārt, uz Eurocost lietas nodošanu Luksemburgas tiesu iestādēm 2002. gada 4. jūlijā piezīmēs par nodošanu ir norādīts, ka OLAF nav uzklausījis ne Franšē, ne Eurocost pārstāvjus apzināti, lai nekaitētu tiesas izmeklēšanas rezultātiem. Tādējādi nav šaubu, ka Franšē netika uzklausīts attiecībā uz šo lietu pirms tās nodošanas Luksemburgas tiesu iestādēm.

135

Šajās piezīmēs ir norādīts, ka Franšē ir Eurocost dibinātājs, kā arī bijušais prezidents, viceprezidents un dalībnieks, kas regulāri piedalījās Eurocost kopsapulcēs un kas parakstīja Eurocost direktora darba līgumu laikā, kad bija prezidents. OLAF ģenerāldirektors uzsver, ka bija iespējams interešu konflikts un ka iekšējā audita secinājumi pierāda vairākas nelikumības un krāpšanas gadījumus, ko izdarīja Eurocost atbildīgās amatpersonas attiecībā pret Eurostat. Attiecībā uz “manipulācijām grāmatvedībā, lai slēptu krāpšanu, kaitējot Eurostat”, tajās ir norādīts, ka šajā sakarā tika minētas slepenas vienošanās ar Eurostat. Ir norādīts arī uz “divkāršu un pat trīskāršu atsevišķu izmaksu maksāšanu”.

136

Ir jānorāda, ka šīs nodošanas piezīmes, kurās skaidri min Franšē attiecībā uz iespējamo interešu konfliktu, ir jāinterpretē kā tādas, kurās ir “secinājumi, kuros minēts” Franšē. Šajā sakarā ir arī jāuzsver, ka 2003. gada 3. aprīļa piezīmēs (skat. šī sprieduma 23. punktu) OLAF ģenerāldirektors norādīja, ka “ar vēstuli Luksemburgas valsts prokurors neiebilda, ka OLAF izmeklētāji uzklausa apsūdzētos ierēdņus” un ka “varētu būt iesaistīts Eurostat ģenerāldirektors”.

137

Attiecībā, otrkārt, uz Datashop — Planistat lietas nodošanu Francijas tiesu iestādēm 2003. gada 19. martā nav strīda par to, ka prasītāji netika ne informēti, ne viņiem tika dota iespēja izteikties par lietu pirms tās nodošanas. Turklāt ir jāatgādina, ka vēstules priekšmets bija “informācijas par faktiem, kas var būt iemesls krimināllietām, nodošana” un to papildinošo piezīmju — “faktu, kas var būt iemesls krimināllietām, atmaskošana”.

138

2003. gada 19. marta vēstulē OLAF ģenerāldirektors norāda, ka, izņemot Francijas tiesu iestāžu vērtējumu, “šķiet, ka OLAF ir precizējis krāpnieciskas darbības, kas radīja kaitējumu Kopienu budžetam un kas varētu būt pamats krimināllietām”, precizējot, ka “izmeklēšana pierādīja, ka šie fakti bija sabiedrības Planistat Europe SA, kuras juridiskā adrese ir Parīzē, vadītāju darbs ar aktīvu Eiropas ierēdņu līdzdalību”.

139

“Izmeklēšanā aplūkoto faktu vēsturiskajā” kontekstā 2003. gada 19. marta piezīmju 2.3. punktā ar nosaukumu “Izmeklēšanas laikā izdarītie secinājumi” ir norādīts, ka Eurostat iekšējā audita ziņojums, kas datēts ar 1999. gada septembri, par Datashops, kas atrodas Briselē (Beļģija), Luksemburgā (Luksemburga) un Madridē (Spānija), pamatojoties uz ko sākās OLAF izmeklēšana, “parādīja virkni nelikumību šo trīs Datashops pārvaldībā laikā no 1996. gada līdz 1999. gada beigām” un ka šajā lietā “būtiska šo trīs Datashops“deklarētā” apgrozījuma daļa — no 50 līdz 55 % — nodrošināja melno kasi, kuras izmantošanai bija nepieciešama [Eurostat] ierēdņa atļauja”.

140

Tajā ir arī norādīts, ka “vienīgajiem, kam bija vispārējs skats uz visu šo lietu, bija Groupe Planistat vadītājiem un, iespējams, Bīkam, Eurostat nodaļas vadītājam, francūzim pēc tautības”, ka viltotie rēķini, “esot maksāti no melnās kases [..] pēc Daniela Bīka, Eurostat direktora, francūža pēc tautības, apstiprinājuma”, ka “tādējādi tika iesniegti rēķini un samaksāti [EUR] 922500” un ka “Eurostat ar melno kašu viltību tādējādi atrisināja būtisku Planistat Europe SA deficītu, kas parasti būtu palicis Komisijas līgumpartnera atbildībā”, precizējot, ka “melnās kases arī kalpoja restorānu, viesnīcu, ceļojumu izdevumu, kas radās atsevišķiem Eurostat ierēdņiem, to skaitā Bīkam, samaksai”.

141

Aprakstot attiecīgos krimināltiesiskos pārkāpumus 3.1. punktā ar nosaukumu “Uzticības ļaunprātīga izmantošana”, ir konstatēts šādi:

“Atsevišķu Kopienu ierēdņu ieviests tirgus dalībnieku tīkls, kura viens no mērķiem ir slēpt no Komisijas daļu no ieņēmumiem no statistikas produktu vai pakalpojumu pārdošanas, varētu būt “līdzekļu, vērtspapīru vai jebkāda īpašuma, kas norādīts Kriminālkodeksa 314-1. pantā, kas definē uzticības ļaunprātīgu izmantošanu. Visi pārkāpumu veidojošie fakti tika īstenoti, līdzdarbojoties attiecīgajiem Kopienu ierēdņiem, Planistat grupas vadītājiem un Datashops vadītājiem. Kopienu ierēdņi nevarēja ignorēt spēkā esošo Finanšu regulu, kas tiem liek palielināt visus ienākumus.

Turklāt šo pašu ierēdņu rīcībā bija attiecīgās summas Kopienu interesēm pretējiem mērķiem, jo šī nauda acīmredzami kalpoja sabiedrības Planistat Europe SA līgumā ar Komisiju neparedzētu izdevumu samaksai vai šo ierēdņu personisko izdevumu samaksai. Krāpnieciskais nodoms izriet no šādas izmantošanas Kopienai neatbilstošiem mērķiem.””

142

Pēc jautājuma aplūkošanas par uzticības ļaunprātīgu izmantošanu attiecībā uz sabiedrību Planistat 3.3. punktā ar nosaukumu “Noziedzīga organizācija” ir norādīts šādi:

“Saskaņā ar Kriminālkodeksa 450-1. pantu “noziedzīga organizācija ir visi grupējumi, kas izveidoti, vai aizliegtās vienošanās, kas izveidotas, lai sagatavotu, ko raksturo viens vai vairāki būtiski fakti, vienu vai vairākus noziegumus vai vienu vai vairākus likumpārkāpumus, par ko soda ar vismaz pieciem gadiem brīvības atņemšanas”.

Atliek šaubīties, vai šāda kvalifikācija nevarēja tikt ieviesta arī šajā lietā, tā kā, lai sekmīgi pabeigtu Kopienu līdzekļu piesavināšanos, bija vajadzīga ierēdņu, Planistat un Datashops vadītāju, kas ļaunprātīgi izmantoja uzticību, organizācija.

[..]”

143

Visbeidzot 3.5. punktā ar nosaukumu “Francijas likuma piemērošana franču izdarītiem pārkāpumiem ārvalstīs” ir norādīts:

“[..]

Šajā lietā Īvs Franšē, Eurostat direktors, un Daniels Bīks, Eurostat nodaļas vadītājs, abi Eiropas Komisijas ierēdņi, dzīvojoši Luksemburgā, kas, iespējams, ieviesuši visu vai daļu no sistēmas, ir pēc tautības francūži.

Visi iepriekš norādītie pierādījumi ļauj apliecināt, ka OLAF saskaras ar plašu Kopienu līdzekļu piesavināšanās organizāciju, kam pamatā ir, atstājot vērtējumu kompetentai tiesu iestādei, virkne faktu, kas varētu būt pamats krimināllietām.

Līdz ar to šīs piezīmes un pievienotie dokumenti ir nododami Republikas prokuroram Parīzē.”

144

No 2003. gada 19. marta piezīmēm skaidri izriet, ka tajās ir “secinājumi, kuros nosaukti vārdā” prasītāji.

145

Tādēļ pirms nosūtīt Eurocost lietu Luksemburgas tiesu iestādēm attiecībā uz Franšē un pirms nodot Datashop — Planistat lietu Francijas tiesu iestādēm attiecībā uz Franšē un Bīku tie principā esot bijuši jāinformē un jāuzklausa attiecībā par tos skarošiem faktiem, pamatojoties uz Lēmuma 1999/396 4. pantu.

146

Tomēr šis pants paredz izņēmumu saistībā ar vajadzību saglabāt absolūtu noslēpumu izmeklēšanas mērķiem, kas prasa valsts tiesu iestādes kompetencē esošu izmeklēšanas līdzekļu izmantošanu. Šādā gadījumā pienākums aicināt ierēdni izteikties ar Komisijas ģenerālsekretāra piekrišanu varētu tikt atlikts. Tādējādi, lai neatklātu informāciju, ir jāizpilda divkāršais nosacījums par vajadzību saglabāt absolūtu noslēpumu izmeklēšanas mērķiem un prasību izmantot valsts tiesu iestādes kompetencē esošus izmeklēšanas līdzekļus. Turklāt ir jāsaņem iepriekšēja piekrišana no Komisijas ģenerālsekretāra.

147

Šajā sakarā attiecībā uz Eurocost lietas nodošanu Luksemburgas tiesu iestādēm no Komisijas ģenerālsekretāra 2002. gada 2. augusta vēstules OLAF ģenerāldirektoram izriet, ka Komisijas ģenerālsekretārs deva savu piekrišanu neinformēt ieinteresētās personas. Viņš to pamatoja, norādot, ka, “gaidot diskusiju iznākumu starp [jūsu] dienestiem attiecībā uz veidu, kādā uzlabot esošās procedūras, [viņš varēja] dot savu piekrišanu [OLAF ģenerāldirektora] priekšlikumam neinformēt priekšmetā norādītajā lietā ieinteresētās personas”. Tādējādi Komisijas ģenerālsekretārs nenorādīja ne uz vienu no minētajiem nosacījumiem. Katrā ziņā šī piekrišana tika dota pēc attiecīgās lietas nodošanas.

148

Attiecībā uz Datashop — Planistat lietas nodošanu Francijas tiesu iestādēm no 2003. gada 3. aprīļa piezīmēm, kuras līdz ar to ir pēc nodošanas , izriet, ka OLAF ģenerāldirektors tajās konstatēja, ka, tā kā esot iesaistīti Eurostat un Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju biroja ierēdņi, šī daļa tika nodota Francijas tiesu iestādēm un ka bija jāatkāpjas no ierēdņu informēšanas saskaņā ar Lēmuma 1999/396 4. pantu sakarā ar vajadzību saglabāt absolūtu noslēpumu izmeklēšanas mērķiem. Tajā līdz ar to nav nevienas atsauces uz otro iepriekš minēto nosacījumu.

149

Turklāt, atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu, Komisija apstiprināja, ka tās ģenerālsekretāram “nebija iespējas dot savu piekrišanu atkāpties no pienākuma aicināt prasītājus izteikties”.

150

Tādēļ nosacījumi Lēmumā 1999/396 4. pantā paredzētā izņēmuma, kas ļauj neizpaust informāciju, piemērošanai šajā lietā netika izpildīti.

151

Ir jānorāda, ka pienākums lūgt un saņemt Komisijas ģenerālsekretāra piekrišanu nav vienkārša formalitāte, kuru vajadzības gadījumā var izpildīt vēlāk. Prasība saņemt šādu piekrišanu zaudē savu esamības iemeslu, proti, garantēt, ka tiek ievērotas attiecīgo ierēdņu tiesības uz aizstāvību, lai to neinformēšana notiktu tikai patiešām ārkārtas gadījumos un lai šī ārkārtas rakstura vērtējums nebūtu tikai OLAF ziņā, bet tam vajadzīgs arī Komisijas ģenerālsekretāra vērtējums.

152

Šajos apstākļos OLAF pārkāpa Lēmuma 1999/396 4. pantu un prasītāju tiesības uz aizstāvību, nododot Datashop — Planistat lietu Francijas tiesu iestādēm, kā arī šo pašu pantu un Franšē tiesības uz aizstāvību, nododot Eurocost lietu Luksemburgas tiesu iestādēm.

153

Netiek apstrīdēts, ka tiesību norma šajā lietā, saskaņā ar kuru personas, par kurām veic izmeklēšanu, ir jāinformē un jādod iespēja par visiem tās skarošiem faktiem, piešķir tiesības indivīdiem (šajā sakarā skat. un pēc analoģijas Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T-259/03 Nikolaou/Komisija, Krājumā nav publicēts, Krājums, II-99.* lpp., 263. punkts).

154

Nav strīda, ka ar Lēmuma 1999/396 4. pantu tiek piešķirta OLAF rīcības brīvība gadījumos, kad vajadzīgs saglabāt absolūtu noslēpumu izmeklēšanas mērķiem un jāizmanto no valsts tiesu iestāžu kompetences izrietoši izmeklēšanas līdzekļi (skat. pēc analoģijas iepriekš šī sprieduma 153. punktā minēto spriedumu lietā Nikolaou/Komisija, 264. punkts). Tomēr attiecībā uz lēmuma par attiecīgo ierēdņu neinformēšanu pieņemšanas apstākļiem OLAF nav rīcības brīvības. Tāpat OLAF nav rīcības brīvības attiecībā uz Lēmuma 1999/396 4. panta piemērošanas nosacījumu pārbaudi.

155

Kā tika konstatēts iepriekš, šī izņēmuma piemērošanas nosacījumi un apstākļi šajā lietā netika ievēroti, jo OLAF neatsaucās uz šādu izmeklēšanas līdzekļu īstenošanu un netika laikus lūdzis, ne arī saņēmis Komisijas ģenerālsekretāra piekrišanu, lai atliktu izmeklēšanā skarto ierēdņu obligātas aicināšanas izteikties.

156

Šajos apstākļos, neievērojot tam noteikto informēšanas pienākumu, OLAF pieļāva pietiekami būtisku normas, ar kuru piešķir tiesības indivīdiem, pārkāpumu.

157

Prasītāji norāda, ka Komisija netika iepriekš informēta par to, ka ar Eurostat saistītās lietas OLAF nodod Luksemburgas un Francijas tiesu iestādēm. Pirmās instances tiesa uzskata, ka šis arguments ir jāsaprot tādējādi, ka runa ir par to, lai noteiktu, vai Komisija bija jāinformē kādā citā veidā, nevis piemērojot Lēmuma 1999/396 4. pantu, lai tās ģenerālsekretārs dotu savu piekrišanu, kas tika pārbaudīts iepriekš.

158

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punktu OLAF ir jānodod attiecīgās dalībvalsts tiesu iestādēm informācija, kas iekšējā izmeklēšanā iegūta par faktiem, kuri var būt iemesls krimināllietai, lai gan ārējā izmeklēšanā šāda nodošana ir tikai iespēja. Šajā lietā ir jānorāda, ka izmeklēšanas ziņojumi vēl nebija gatavi un ka līdz ar to lietu nodošana bija a priori informācijas nodošana, pat ja tajā bija secinājumi, kuros minēti prasītāji, un nevis izmeklēšanas ziņojumu nodošana, ko regulē Regulas Nr. 1073/1999 9. pants. Saskaņā ar 10. panta 3. punktu iekšējā izmeklēšanā iegūtas informācijas nodošana no attiecīgās iestādes puses arī ir izvēle. Neviena šī panta norma neparedz, ka attiecīgā iestāde ir jāinformē pirms vai vienlaikus ar informācijas nodošanu valsts tiesu iestādēm.

159

Attiecīgās iestādes informēšana iekšējās izmeklēšanas sakarā ir paredzēta Regulas Nr. 1073/1999 4. panta 5. punktā. Tomēr šajā noteikumā neparedz termiņu šīs informācijas sniegšanai. Tas neparedz, piemēram, ka attiecīgā iestāde ir jāinformē pirms informācijas nodošanas valsts tiesu iestādēm. Turklāt tajā ir izņēmums gadījumā, ja vajadzīgs saglabāt absolūtu noslēpumu izmeklēšanas mērķiem. Šādā gadījumā OLAF var neveikt informēšanu. No lietas materiāliem izriet, ka OLAF uzskatīja, ka vismaz attiecībā uz Datashop — Planistat lietu runa bija par vajadzību saglabāt absolūtu noslēpumu izmeklēšanas mērķiem (skat. 2003. gada 3. aprīļa piezīmes, kas minētas šī sprieduma 23. punktā iepriekš). Ir jānorāda, ka tas ir OLAF ziņā lemt, vai ir piemērojams šis izņēmums.

160

Šajā lietā ir jānorāda, ka OLAF nebija pienākuma informēt Komisiju pirms informācijas nodošanas valstu tiesu iestādēm, pamatojoties uz Regulas Nr. 1073/1999 4. panta 5. punktu.

161

Tādējādi OLAF nepārkāpa Regulas Nr. 1073/1999 4. un 10. pantu, neinformējot Komisiju pirms informācijas nodošanas valstu tiesu iestādēm.

162

Katrā ziņā prasītāji nav pierādījuši, kā fakts, ka Komisija netika informēta pirms informācijas nodošanas valstu tiesu iestādēm, varēja mazināt to tiesības, izņemot apsvērumus, kas norādīti, piemērojot Lēmuma 1999/396 4. pantu. Ir jānorāda, ka iepriekšējā punktā minētajās normās nav noteikumu, ar kuriem piešķir tiesības indivīdiem, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa.

163

Prasītāji norāda, ka arī OLAF Uzraudzības komiteja netika informēta pirms informācijas nodošanas Luksemburgas un Francijas tiesu iestādēm.

164

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 7. punktu, Uzraudzības komitejai īstenojot izmeklēšanas funkcijas īstenošanas regulāru pārbaudi, “[OLAF] direktors informē komiteju par gadījumiem, kad informācija jānosūta dalībvalsts tiesu iestādēm”. Ir jānorāda, ka šī noteikuma formulējums norāda, ka šī informēšana jāveic pirms nosūtīšanas. Pretējā gadījumā tas neatsauktos uz “gadījumiem, kad informācija jānosūta”; formulējums, kas norāda uz notikumu nākotnē. Šādu interpretāciju apstiprina arī OLAF Uzraudzības komitejas priekšsēdētāja paziņojums House of Lords Select Committee on the European Union (Lordu palātas Īpašā Eiropas Savienības komiteja, Apvienotā Karaliste) 2004. gada 19. maijā, kurā viņš apliecināja, ka “OLAF bija pienākums informēt [Uzraudzības] komiteju pirms vēršanās jebkurā tiesu iestādē”.

165

No Komisijas atbildes uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu izriet, ka 2002. gada 25. oktobrīOLAF ģenerāldirektors informēja Uzraudzības komiteju par Eurocost un Eurogramme lietas nosūtīšanu Luksemburgas tiesu iestādēm, proti, pēc veiktās nodošanas. Tāpat Uzraudzības komiteja tika informēta par Datashop — Planistat lietas nodošanu Francijas tiesu iestādēm jeb arī pēc veiktās nosūtīšanas.

166

Tādējādi OLAF pārkāpa Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 7. punktu. Tomēr vēl ir jāpārbauda, vai runa ir par tiesību normu, kura piešķir tiesības indivīdiem, kuras ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa.

167

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, pat ja saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 1. punktu OLAF Uzraudzības komiteja neiejaucas kārtējā izmeklēšanas darbībā, saskaņā ar tās iekšējā reglamenta 2. pantu tā “rūpējas par to, ka OLAF darbības tiek veiktas, pilnībā ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības un saskaņā ar līgumiem un atvasinātajām tiesībām, it īpaši Protokolu par privilēģijām un imunitātēm un Civildienesta noteikumiem”.

168

Tādējādi šīs komitejas mērķis ir aizsargāt personas, par kurām veic OLAF izmeklēšanu. Līdz ar to nebūtu jāapstrīd, ka prasības konsultēties ar šo komiteju pirms informācijas nodošanas valstu tiesu iestādēm mērķis ir piešķirt tiesības attiecīgajām personām.

169

Tādējādi ir jāuzskata, ka, pārkāpjot Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 7. punktu, OLAF pārkāpa tiesību normu, kas piešķir tiesības indivīdiem.

170

Turklāt, ņemot vērā, ka Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 7. punktā paredzēts, ka Uzraudzības komitejas informēšana ir beznosacījuma pienākums un neatstāj nekādu rīcības brīvību, runa ir par pietiekami būtisku pārkāpumu.

171

Prasītāji norāda, ka OLAF“sniedza ievirzi” Francijas tiesu iestādēm, uzreiz dodot krimināltiesisku kvalifikāciju faktiem, ko tas uzskatīja, ka var identificēt Eurostat lietā, kas ir pretrunā tā lomai veikt administratīvu izmeklēšanu.

172

Pirmās instances tiesa atgādina, ka par valsts iestāžu darbībām, reaģējot uz OLAF tām nodoto informāciju, atbild vienīgi šīs iestādes pašas. Tādēļ šīm iestādēm pašām ir jāpārbauda, vai šāda informācija attaisno kriminālprocesa ierosināšanu, vai prasa, lai tas tiktu uzsākts. Līdz ar to tiesiskā aizsardzība šāda procesa uzsākšanas gadījumā ir jānodrošina valsts līmenī ar visām garantijām, ko sniedz valsts tiesības, tostarp tām, kuras izriet no pamattiesībām, kas kā Kopienu tiesību pamatprincipu daļa ir jāievēro dalībvalstīm, īstenojot Kopienu tiesības (Tiesas 1989. gada 13. jūlija spriedums lietā 5/88 Wachauf, Recueil, 2609. lpp., 19. punkts; spriedums apvienotajās lietās C-20/00 un C-64/00 Booker Aquaculture un Hydro Seafood, Recueil, I-7411. lpp., 88. punkts, un Tiesas priekšsēdētāja rīkojums lietā C-521/04 P(R) Tillack/Komisija, Krājums, I-3103. lpp., 38. punkts).

173

Tādējādi prasītāju arguments saistībā ar īstenoto ietekmi uz valstu tiesu iestādēm ir neefektīvs.

174

Prasītāji pārmet OLAF konfidencialitātes pienākuma, kas tostarp noteikts Regulas Nr. 1073/1999 8. un 12. pantā, labas pārvaldības un nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu. Pirmkārt, tika pieļauta [informācijas] noplūde attiecībā uz Datashop — Planistat lietas nodošanu Francijas tiesu iestādēm. Prasītāji 2003. gada maijā presē uzzināja par pret viņiem vērstajām apsūdzībām un par to, ka lieta nodota izskatīšanai Francijas tiesu iestādēm.

175

Otrkārt, šī [informācijas] noplūde turpinājās. Kā uzskata prasītāji, tā balstīta uz pierādījumiem vai nu ziņojumā un valsts tiesu iestādēm nosūtītajiem pierādījumiem, vai tieši uz sarunām, kas prasītājiem bija ar OLAF izmeklētājiem 2003. gada 23. jūnijā un . To izcelsme līdz ar to būtu labi pamatota. OLAF izmeklētājiem sniegtos paskaidrojumus viņi nākamajā dienā vai pēc dažām dienām atrada pārrakstītus gandrīz vārds vārdā presē.

176

Arī OLAF2003. gada 24. septembra paziņojums Komisijas priekšsēdētājam par “šobrīd pabeigto Eurostat lietu kopsavilkumu” ir konfidencialitātes pienākuma pārkāpums. Šis dokuments neesot ticis nosūtīts prasītājiem un OLAF ģenerāldirektoram esot bijis jāzina, ka Komisijas priekšsēdētājs to izmantos publiski nākamajā dienā un ka tas tika publiski izplatīts iepriekšējā vakarā Parlamentam.

177

Turklāt OLAF esot publiski — tajā skaitā ar [informācijas] noplūdi presē — norādījis uz prasītājiem kā uz vainojamiem virknē kriminālpārkāpumu, kas esot licis domāt par to vainu un esot iepriekš noteicis Francijas tiesas vērtējumu par faktiem, tādējādi pārkāpjot nevainīguma prezumpcijas principu. OLAF ģenerāldirektors esot nodevis paziņojumus presē un Cocobu, kvalificējot lietu kā smagu un nopietnu, kuros esot arī ietverts vērtējums par lietu, lai gan izmeklēšana vēl turpinājās. Tādējādi OLAF neesot arī ievērojis konfidencialitātes pienākumu.

178

Komisija apstrīd prasītāju argumentus un konstatē, ka viņiem ir jāpierāda viņu izteikto OLAF godam būtiski kaitējošo apsūdzību un apvainojumu patiesīgums.

179

Attiecībā uz 2003. gada 24. septembra paziņojumu par “šobrīd pabeigto Eurostat lietu kopsavilkumu” Komisija atsaucas uz Regulas Nr. 1073/1999 10. pantu un konstatē, ka, pat ja runa ir par ārēju izmeklēšanu, OLAF būtu varējis nosūtīt šo informāciju arī Komisijai, jo tā tiek skarta saistībā ar Kopienu finanšu interešu aizsardzību.

180

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka iebildums par nevainīguma prezumpcijas neievērošanu ir nepamatots. OLAF nevarot pieņemt tiesas vai disciplināru lēmumu par prasītājiem, jo tas nav tiesas vai disciplinārs orgāns. Pat ja nevainīguma prezumpcijas apdraudējumu varēja radīt citas publiskas iestādes, prasītāji neesot pierādījuši, kādos apstākļos OLAF viņus publiski ir norādījis par vainīgiem virknē kriminālpārkāpumu.

181

Kā uzskata prasītāji, pirmkārt, notika [informācijas] noplūde attiecībā uz Datashop — Planistat lietas nodošanu Francijas tiesu iestādēm. Otrkārt, šī [informācijas] noplūde turpinājās.

182

Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar judikatūru prasītājam prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros ir jāpierāda, ka ir izpildīti nosacījumi, lai rastos Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība EKL 288. panta otrās daļas izpratnē (Pirmās instances tiesas 2003. gada 19. marta spriedums lietā T-273/01 Innova Privat-Akademie/Komisija, Recueil, II-1093. lpp., 23. punkts, un spriedums lietā T-146/01 DLD Trading/Padome, Recueil, II-6005. lpp., 71. punkts). Tādējādi, tā kā prasītāji šajā lietā neesot pierādījuši, ka informācijas publiskošana par izmeklēšanu pret viņiem izriet no OLAF piedēvējamas informācijas izpaušanas, šāda publikācija principā nebūtu tam jāpārmet (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 153. punktā minēto spriedumu lietā Nikolaou/Komisija, 141. punkts).

183

Šai normai tomēr ir īpatnība, ja kaitējošu faktu varēja radīt dažādi iemesli un ja Kopienu iestāde nav sniegusi pierādījumus, kas ļautu noteikt, kam būtu piedēvējami šī fakta cēloņi, lai gan tā vislabāk varēja sniegt pierādījumus šajā sakarā, tādējādi, ka paliekošā neskaidrība ir piedēvējama Kopienu iestādei (šajā sakarā skat. Tiesas 1986. gada 8. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 169/83 un 136/84 Leussink-Brummelhuis/Komisija, Recueil, 2801. lpp., 16. un 17. punkts). Šāda pieeja esot jāpieņem, pārbaudot, vai prasītāji ir pierādījuši, ka zināmu informāciju ir izpaudis OLAF vai tā darbinieki, neskarot šajā posmā Pirmās instances tiesas vērtējumu par to, vai iespējamā izpaušana ir OLAF pieļauta nelikumība (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 153. punktā minēto spriedumu lietā Nikolaou/Komisija, 142. punkts).

184

Ir jānorāda, ka [informācijas] noplūdes esamība ir jāuzskata par vispārzināmu faktu šajā lietā. Komisija pati tiesas sēdē atzina, ka “bija kāds paziņojums valsts tiesu iestādēm, kurā tajā vai citā brīdī noteikti bija [informācijas] noplūde, kas izpaudās tādējādi, ka dažas nedēļas vēlāk tas parādījās presē”. Neraugoties uz šo vispārīgo atzīšanos par [informācijas] noplūdes esamību, Komisija uzstāj uz faktu, ka prasītājiem ir jāpierāda, ka noplūde ir radusies no OLAF. Prasītāji no savas puses atzīst, ka viņiem nav rakstveida pierādījumu, ka tā vai cita persona bijusi [informācijas] noplūdes avots, bet ka visas norādes un pieņēmumi kopumā norāda, ka tā radās no OLAF.

185

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka Komisijas ģenerālsekretāra runas OLAF Uzraudzības komitejā 2003. gada 3. septembrī citāts norāda uz [informācijas] noplūdes esamību. Ir jācitē viena rindkopa no šī citāta, ko Komisija pieprasīja izņemt no lietas materiāliem, kas liecina par esošām grūtībām:

“Attiecībā uz personu uzklausīšanas problēmām pilnībā piekrītu, ka tā ir reāla problēma. Viss var notikt, ja saglabājam konfidencialitāti. Ja tiešām runa ir par konfidencialitāti, OLAF sagatavotā lieta ir nosūtīta prokuratūrai un prokuratūra ir tā, kurai ir jāvērtē, vai ir jāuzklausa cilvēki. Tas viss būtu labi, ja nebūtu [informācijas] noplūdes. Diemžēl, šobrīd OLAF viss atklājas. Līdz ar to tā saucamā konfidencialitāte — es [Franšē vai Bīks], Financial Times izlasu, ka esmu apsūdzēts Kopienu līdzekļu piesavināšanās. Piedodiet, bet jūsu reputācija ir iznīcināta. Nav līdzekļa, pat pēc atmazgāšanas pilnībā, šie cilvēki profesionāli un pat personiski ir iznīcināti. Līdz ar to tas viss ir nopietni. Mēs spēlējamies ar karjeru, personisko dzīvi, personas integritāti. Līdz ar to, manuprāt, tā kā neesam izvairījušies no [informācijas] noplūdes, ir jāpievērš liela uzmanība tam, ko rakstām un sakām; ir jābūt vēl piesardzīgākiem.”

186

Turklāt saskaņā ar OLAF Uzraudzības komitejas sekretariāta 2003. gada 27. maija piezīmēm Uzraudzības komitejas priekšsēdētāja uzmanībai:

“Dažādi raksti, kas parādījās Vācijas, pēc tam Francijas presē, norādīja uz to, ka OLAF nodevis informāciju Republikas prokuroram Parīzē.

[Informācijas] noplūde Vācijas presē šķita labi sinhronizēta ar, pirmkārt, vairāku OLAF atbildīgo amatpersonu atrašanos Vācijā un, otrkārt, ar pasākumiem saistībā ar Eurostat [50.] jubileju.

Šeit pievienotais raksts žurnālā Libération, publicēts 2003. gada 22. maijā, tika sagatavots, kā šķiet, pamatojoties tikai uz OLAF sūtījumu Republikas prokuroram Parīzē. Rakstu ir parakstījuši divi žurnālisti ar amata vietu Briselē, kas ļauj domāt, ka [informācijas] noplūde radās Briselē un nevis Parīzē.”

187

Tāpat saskaņā ar OLAF Uzraudzības komitejas 2004. gada 15. janvāra ziņojumu, kas sagatavots pēc Parlamenta pieprasījuma par procesuāliem jautājumiem, kas radušies sakarā ar izmeklēšanu saistībā ar Eurostat:

“Šo lietu iezīmē OLAF tīšs vai netīšs informācijas paziņojums presei un iestādēm un paziņojumi, kas apdraud personu, par kurām ir izmeklēšana, individuālās tiesības, kā arī izmeklēšanas raitu norisi, pret ko bija jāizturas konfidenciāli.”

188

No 2003. gada 1. jūlija piezīmēm (skat. šī sprieduma 34. punktu) arī izriet, ka [informācijas] noplūde bija zināms fakts OLAF ģenerāldirektoram, kurš norādīja šādi: “Attiecībā uz [informācijas] noplūdi Komisijas Drošības dienests veic izmeklēšanu.”

189

Šajos apstākļos ir jānorāda, ka [informācijas] noplūdes esamība ir jau pietiekami konstatēta, pamatojoties uz iepriekš minētajiem dokumentiem.

190

Savās atbildēs uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu prasītāji precizē, ka informācija un vārdi, kas izmantoti OLAF2003. gada 19. marta vēstulē un piezīmēs, ir pamats pirmajai rakstu sērijai un mediju un Eiropas deputātu publiskai nostājai, tā kā tiem noteikti bija piekļuve šiem dokumentiem. Šajā sakarā viņi citē vairākus rakstus presē.

191

Savos apsvērumos par prasītāju atbildi Komisija apstrīd faktu, ka uzrādītie raksti presē pierāda [informācijas] noplūdi, it īpaši, ka tā radusies OLAF, un secina, ka runa ir par apgalvojumu bez pierādījumiem. Tā norāda, ka nekas šajos rakstos neļauj apstiprināt, ka OLAF bija [informācijas] noplūdes avots saistībā ar 2003. gada 19. martā veikto nosūtīšanu Francijas tiesu iestādēm vai saistībā ar kādu citu gadījumu.

192

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa norāda, ka prasītāju uzrādītie raksti presē apstiprina [informācijas] noplūdi. Tajos tostarp ir atsauces uz “labi informētu avotu”, kā arī tieši citāti no 2003. gada 19. marta vēstules un piezīmēm, kas nosūtītas Francijas tiesu iestādēm.

193

Ir vēl jācitē atsevišķi šie raksti, lai detalizētāk pārbaudītu [informācijas] noplūdes saturu.

194

Saskaņā ar rakstu, kas parādījās Süddeutsche Zeitung2003. gada 26. aprīlī:

“Tai būtu jābūt svētku dienai. 16. maijā Eiropas Kopienu Statistikas birojam būs 50 gadu [..]

Tomēr, iespējams, ka svētki būs mazāk grandiozi, nekā paredzēts. Tieši pirms šīs lielās jubilejas Eurostat vadība ir kritikas ugunīs. Saskaņā ar Süddeutsche Zeitung saņemto informāciju iekšējais audits atklāj būtiskas apsūdzības. Runa ir par “melnām kasēm”, kuras sūknēja līdzekļus no Eiropas Savienības finansētām organizācijām. Jau mēnesi OLAF veic aktīvu izmeklēšanu šajā sakarā.

[..] Vēlākais, kopš 1999. gada vismaz EUR 900000 — kas atbilst no šiem Data Shops ņemtajiem ienākumiem — ir ļaunprātīgi izmantoti no oficiāliem kontiem. Ir aizdomas, ka augsta līmeņa ierēdņi ir ļaunprātīgi izmantojuši šos līdzekļus no melnajām kasēm sev.

Zināms visai maz par detaļām. Ir jāprezumē visu dalībnieku nevainīgums, līdz tiek pierādīts pretējais. Ja apsūdzības apstiprināsies, piedzīvosim īpaši nekaunīgu krāpšanu. [..]

Aizdomas krīt arī uz pārraudzītājiem ar francūzi Īvu Franšē priekšgalā. Franšē ir viens no sabiedrības Eurocost, kas ilgu laiku saņēma Statistikas biroja finansiālo palīdzību, dibinātājiem. Kā to norāda Eiropas Parlaments, martā Eurocost tika tostarp apsūdzēta par manipulācijām tās bilancē. [..]

Ar šīm jaunajām apsūdzībām par melnajām kasēm Eurostat lieta varētu atkal atsākties. Kā apgalvo Eiropas Parlamenta deputāte S.: “Ja šī nopietnā apsūdzība apstiprinās, lieta iegūst jaunu apmēru.” [..]”

195

Financial Times2003. gada 16. maijā tika publicēts vēl viens raksts, saskaņā ar kuru:

“Francijas prokuratūra ir uzsākusi kriminālizmeklēšanu saistībā ar apgalvojumiem, kas norāda uz “plašu” Eiropas Savienības līdzekļu “piesavināšanās organizāciju”, kurā iesaistīti divi galvenie Eurostat uzraudzītāji [..]

[..]

Paziņojums par kriminālizmeklēšanu nogranda Eurostat 50. jubilejas piecu dienu atceres laikā. [..]

Šobrīd runa ir par tiesvedības informāciju par X, ko uzsākusi tribunal de grande instance de Paris. Tā tika steidzināta, atbildot uz OLAF izmeklēšanu [..] vērstu pret diviem augstu stāvošiem franču tautības ierēdņiem, Īvu Franšē, Eurostat ilglaicīgu ģenerāldirektoru, un Danielu Bīku, direktoru vienai no sešām Eurostat direkcijām.

Saskaņā ar 1[9]. martā OLAF Francijas iestādēm nosūtītajiem lietas materiāliem abi vīrieši tiek turēti aizdomās par konta atvēršanu noguldījumu bankā Luksemburgā, kas kalpoja, lai uzkrātu līdz EUR 900000, kam bija jānonāk Eurostat.

[..]”

196

Citā rakstā, ko sagatavojis tas pats žurnālists Briselē, ir norāde uz “kriminālizmeklēšanu, ko steigusi veikt Francijas prokuratūra attiecībā uz apsūdzībām, kas gulstas uz Īvu Franšē, ģenerāldirektoru, un Danielu Bīku, vienu no iestādes direktoriem”, šiem pēdējiem minētajiem tiekot “turētiem aizdomās par saistību ar bankas konta atvēršanu noguldījumu bankā Luksemburgā, ko nekontrolēja finanšu kontrolieri”. Šajā rakstā arī ir atsauce uz Eurocost, Eurogramme un CESD Communautaire lietu.

197

Turklāt saskaņā ar rakstu, kas parādījās La Voix du Luxembourg2003. gada 16. maijā, “pēc padziļinātas izmeklēšanas un saskaņā ar labi informētu avotu izrādās, ka šī lieta ir daudz plašāka” un ka “ir pierādīts vēstulē, kas datēta ar 19. martu un nosūtīta Tribunal de grande instance de Paris Republikas prokuroram Parīzē, [OLAF] ģenerāldirektors norāda uz atklātām “krāpnieciskām darbībām”, kas radījušas kaitējumu Kopienu budžetam, ko varētu kvalificēt par kriminālnoziegumu”. Ir jānorāda, ka šajā rakstā ir tieši citāti no Francijas tiesu iestādēm nosūtītās vēstules.

198

Tādējādi no šiem rakstiem izriet liela varbūtība, ka preses rīcībā bija noteikta informācija par informācijas nodošanu Francijas iestādēm. Šajos rakstos ir atsauce uz “melnām kasēm” un prasītāji ir tostarp minēti kā aizdomās turamie par visas vai daļas no sistēmas ieviešanu.

199

Turklāt 2003. gada 14. maijā Franšē nosūtīja Komisijas ģenerālsekretāram anonīmu vēstuli, kas tika saņemta un kas, kā viņš uzskata, tika nosūtīta kādam Luksemburgas laikrakstam. Ir jānorāda, ka šajā anonīmajā vēstulē, kuras priekšmetam dots nosaukums “Eurostat 50. jubileja”, ir izvilkumi no Francijas tiesu iestādēm nosūtītās vēstules un piezīmēm un skaidra norāde uz prasītāju vārdiem. Ir arī jānorāda, ka šie izvilkumi ir tie paši, kas atrodami rakstā, kas parādījās La Voix du Luxembourg, minēti šī sprieduma 197. punktā.

200

Turklāt no kāda 2003. gada 16. maija paziņojuma par Eurostat, kas tika izplatīts ar paziņojumu presei (IP/03/709) un kuru prasītāji ir iesnieguši, atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu, izriet, ka Komisija “nožēloja konfidencialitātes pārkāpumu šajā OLAF izmeklēšanā, kas radīja sarežģītu situāciju, vispirms, medijos minētajiem ierēdņiem, kā arī Komisijai, kas nespēja izlemt par veicamajiem pasākumiem, jo tai nebija pienācīgas informācijas no OLAF izmeklēšanas”. Tā tajā konstatēja, ka “medijos cirkulēja informācija [..] par iespējamām nelikumībām saistībā ar Eurostat“datashops” un iespējamo [atsevišķu tās] ierēdņu saistību” un ka “par šiem apgalvojumiem [..] OLAF veic izmeklēšanu, attiecībā uz kuras atsevišķiem aspektiem OLAF nosūtīja lietu Francijas prokuratūrai”.

201

Tādējādi, pamatojoties uz visiem šiem dokumentiem, ir jānorāda, ka bija notikusi [informācijas] noplūde un ka prasītāji no preses uzzināja par Datashop — Planistat lietas nodošanu Francijas tiesu iestādēm, ko Komisija neapstrīd.

202

Attiecībā uz šīs [informācijas] noplūdes piedēvēšanu OLAF, atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumu tiesas sēdē, Komisija norādīja, ka, ņemot vērā, ka Francijas tiesu iestādēm nodotā informācija tika nosūtīta OLAF Uzraudzības komitejai un Komisijas juridiskajam dienestam pirms šīs informācijas parādīšanās presē, nevarēja skaidri noteikt, ka [informācijas] noplūde varēja rasties tikai OLAF. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa uzskata, ka pietiek tikai konstatēt, ka iespējamā [informācijas] noplūde radās OLAF Uzraudzības komitejā, kas ir piedēvējama OLAF, un ka katrā ziņā, pat ja šī [informācijas] noplūde radās Komisijas juridiskajā dienestā, arī Kopienai būtu jāatbild.

203

Šajos apstākļos un ņemot vērā, ka Komisija nav norādījusi uz iespējamību, ka [informācijas] noplūdes avots varēja būt ārpus Kopienas, tāds kā Francijas tiesu iestādes, fakts, ka šī iestāde varēja zināt šo informāciju, nekavē pieņemt, ka šīs informācijas avots bija OLAF vai kāds cits avots, par ko ir jāatbild Kopienai.

204

Tādējādi ir jāuzskata, ka [informācijas] noplūde ir konstatēta attiecībā uz Datashop — Planistat lietas nodošanu Francijas tiesu iestādēm. Turklāt visas norādes lietas materiālos kā šis konteksts (skat. iepriekš veikto dažādo dokumentu analīzi) ļauj uzskatīt, ka [informācijas] noplūdes avots ir OLAF un, neesot norādēm, kas parādītu, ka avots drīzāk bija Komisijas juridiskais dienests, ir jāprezumē, ka [informācijas] noplūdes avots bija tieši OLAF.

205

Attiecībā uz apgalvoto [informācijas] noplūdi saistībā ar prasītāju tikšanos ar OLAF izmeklētājiem laikā no 2003. gada 23. jūnija līdz 4. jūlijam un saistībā ar ziņojumiem ir jānorāda, ka iepriekš pārbaudītie dokumenti skaidri neatklāj, ka bija notikusi [informācijas] noplūde saistībā ar šīm tikšanās un šiem ziņojumiem. Prasītāji nav arī centušies to pierādīt, izmantojot pašu iesniegtos rakstus presē. Tādēļ šīs iespējamās [informācijas] noplūdes esamība nav pietiekami pierādīta.

206

Ir jāsecina, ņemot vērā iepriekš minēto, ka, neesot Komisijas iesniegtiem pierādījumiem, cenšoties pierādīt, ka [informācijas] noplūde varēja rasties citādi, OLAF ir atbildīgs par [informācijas] noplūdi saistībā ar 2003. gada 19. marta vēstulē un piezīmēs esošo informāciju par Datashop — Planistat lietas nodošanu Francijas tiesu iestādēm un par šīs informācijas nonākšanu presē pēc šīs [informācijas] noplūdes.

207

Tādēļ ir jāpārbauda, vai OLAF pārkāpa tiesību normu, ar ko piešķir tiesības indivīdiem.

208

Prasītāji norāda it īpaši uz OLAF izmeklēšanas konfidencialitātes pienākuma pārkāpumu, labas pārvaldības principa pārkāpumu un nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu.

209

Attiecībā uz nevainīguma prezumpcijas principu Pirmās instances tiesa atgādina, ka šis princips, kas ir pamattiesības un kas noteikts ECTK 6. panta 2. punktā un hartas 48. panta 1. punktā, piešķir tiesības indivīdiem, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa (Pirmās instances tiesas 2006. gada 4. oktobra spriedums lietā T-193/04 Tillack/Komisija, Krājums, II-3995. lpp., 121. punkts).

210

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā — “Cilvēktiesību tiesa”) judikatūru ECTK 6. panta 2. punkts regulē visu kriminālprocesu neatkarīgi no kriminālvajāšanas iznākuma un ne tikai apsūdzību pamatotības pārbaudi. Šis noteikums nodrošina visām personām, ka tās netiks ne sauktas par vainīgām, ne pret tām izturēsies kā pret vainīgām noziegumā — pirms to vainu nepierādīs tiesa. Tādējādi tā tostarp prasa, ka, pildot savus pienākumus, tiesas locekļi nepiekrīt aizspriedumainām iedomām, ka apsūdzētais ir veicis inkriminēto darbību. Nevainīguma prezumpciju apdraud paziņojumi un lēmumi, kas atspoguļo uzskatu, ka persona ir vainīga, kas rosina sabiedrību domāt par tā vainu un kas iepriekš nosaka kompetentā tiesneša vērtējumu par faktiem (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā Pandy pret Beļģiju, 41. un 42. punkts).

211

Eiropas Cilvēktiesību tiesa turklāt ir lēmusi, ka, lai gan nevainīguma prezumpcijas princips, kas noteikts ECTK 6. panta 2. punktā, ir to taisnīga kriminālprocesa elementu starpā, ko prasa ECTK 6. panta 1. punkts, tas nav tikai procesuāla garantija krimināllietā: tā piemērojamība ir plašāka un tas prasa, ka neviens valsts pārstāvis nepaziņo par personas vainu pārkāpumā, pirms viņas vainu nav noteikusi tiesa (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 28. oktobra spriedumu lietā Y. B. u.c. pret Turciju, 43. punkts). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir jau uzskatījusi savā spriedumā lietā Allenet de Ribemont pret Franciju (A sērija, Nr. 308, 35. un 36. punkts), uz ko norāda prasītāji, atgādinot, ka ECTK ir jāinterpretē tādējādi, lai nodrošinātu konkrētas un reālas, nevis teorētiskas un iluzoras tiesības, ka nevainīguma prezumpciju var apdraudēt ne tikai tiesnesis un tiesa, bet arī citas valsts iestādes. Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra nozīmi valsts darbinieku vārdu izvēlei paziņojumos, kas izteikti pirms kādas personas atzīšanas par vainīgu pārkāpumā. ECTK 6. panta 2. punkta piemērošanas nolūkos ir svarīga attiecīgo paziņojumu patiesā nozīme un nevis to gramatiskā forma. Tomēr tas, vai valsts darbinieka paziņojums ir nevainīguma prezumpcijas pārkāpums, ir jāaplūko konkrētajos apstākļos, kādos apstrīdētais paziņojums tika formulēts (iepriekš minētais spriedums lietā Y. B. u.c. pret Turciju, 44. punkts).

212

Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka ECTK 6. panta 2. punkts nevarētu kavēt ņemt vērā ECTK 10. pantu, kas nodrošina vārda brīvību, iestādes informēt sabiedrību par notiekošo kriminālizmeklēšanu, bet tas prasa, lai iestādes to dara ar diskrētumu un atturību, ko prasa nevainīguma prezumpcijas ievērošana (iepriekš šī sprieduma 211. punktā minētie spriedumi lietā Allenet de Ribemont pret Franciju, 38. punkts, un lietā Y. B. u.c. pret Turciju, 47. punkts).

213

Šī principa sekas ir OLAF uzliktais konfidencialitātes pienākums saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 8. panta 2. punktu.

214

Tāpat tika nospriests, ka saskaņā ar tās pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses un labas pārvaldības principu administrācijai, pirmkārt, ir jāizvairās sniegt informāciju presei, kas varētu nodarīt kaitējumu attiecīgajam ierēdnim, un, otrkārt, jānosaka visi vajadzīgie pasākumi, lai iestādes iekšienē novērstu informācijas visa veida izpaušanu, kam varētu būt ierēdņa godu aizskarošs raksturs (skat. Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 1995. gada 12. decembra rīkojumu lietā T-203/95 R Connolly/Komisija, Recueil, II-2919. lpp., 35. punkts).

215

Šajā lietā prasītāji norāda, ka OLAF viņus ir minējis publiski — tajā skaitā [informācijas] noplūdē presē — kā vainīgos virknē kriminālpārkāpumu, kas mudina uzskatīt tos par vainīgiem, un esot iepriekš izlēmis Francijas tiesas vērtējumu par faktiem, tādējādi pārkāpjot nevainīguma prezumpcijas principu.

216

Ir jāatgādina, ka, piemēram, 2003. gada 16. maija rakstā presē, kas parādījās Financial Times, citēts šī sprieduma 195. punktā, ir skaidri norādīts, pamatojoties uz informāciju pilnībā, iespējams, no OLAF noplūdusi informācija, ka prasītāji varētu būt radījuši “plašu Kopienu līdzekļu piesavināšanās organizāciju”. Ir acīmredzams, ka šis paziņojums pārkāpj nevainīguma prezumpciju, jo tas atspoguļo uzskatu, ka prasītāji ir vainojami, un rosina sabiedrību domāt, ka viņi ir vainīgi.

217

Tādējādi, ļaujot kļūt zināmai informācijai, kurā jau ir šāds paziņojums, OLAF pārkāpa nevainīguma prezumpcijas principu. Ar šo [informācijas] noplūdi tas ir arī pārkāpis izmeklēšanas konfidencialitātes pienākumu un, provocējot, ka presē izplatās delikāti izmeklēšanas fakti, tas apdraudēja labas pārvaldības intereses, jo ļāva plašai sabiedrībai piekļūt izmeklēšanas laikā konfidenciālai administrācijas informācijai.

218

Kā tika konstatēts jau iepriekš, nevainīguma prezumpcijas princips piešķir tiesības indivīdiem. Ir jānorāda, ka konfidencialitātes pienākums arī piešķir tiesības indivīdiem, kurus skar OLAF izmeklēšana, ciktāl tiem ir tiesības sagaidīt, ka tos skarošā izmeklēšana notiks, ievērojot to pamattiesības. Šādā pašā veidā prasītājiem ir tiesības šajā lietā atsaukties uz labas pārvaldības principu tādējādi, ka tas paredz tiesības, ka lietas tiek izskatītas, ievērojot konfidencialitāti.

219

Ir jānorāda, ka runa ir par šo tiesību normu pietiekami būtisku pārkāpumu, jo OLAF ir pienākums rūpēties, lai nenotiktu šāda [informācijas] noplūde, ar ko pārkāpj tādas attiecīgo personu pamattiesības kā nevainīguma prezumpcija, jo administrācijai nav rīcības brīvības attiecībā uz šī pienākuma ievērošanu.

220

Prasītāji norāda, ka OLAF pārkāpa konfidencialitātes pienākumu, 2003. gada 24. septembrī nosūtot Komisijas priekšsēdētājam “kopsavilkumu par šobrīd pabeigtām Eurostat lietām”.

221

Šo kopsavilkumu Komisijas priekšsēdētājam nosūtīja OLAF ģenerāldirektors. Saskaņā ar nosūtīšanas piezīmēm ģenerāldirektors priekšsēdētājam nosūtīja “īsu šobrīd pabeigto Eurostat lietu kopsavilkumu, par ko, iespējams, varētu tikt paziņots”. Turklāt ģenerāldirektors precizēja, ka “šīs pārskata piezīmes nevar[ēja] nekādā gadījumā uzskatīt par izmeklēšanas gala ziņojumu Regulas Nr. 1073/1999 izpratnē”. Visbeidzot viņš norādīja, ka “šim vispārīgajam dokumentam nav ne mazāko centienu izdarīt principiālus secinājumus, kas izriet no pabeigtās izmeklēšanas”. Kopsavilkumā katrai lietai (Eurocost, Eurogramme, Datashop, Planistat un CESD Communautaire) ir norādīts izmeklēšanas priekšmets, rezultāti un secinājumi.

222

Šajā sakarā pietiek tikai atgādināt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 3. punktu OLAF var jebkurā laikā nodot attiecīgai iestādei iekšējā izmeklēšanā iegūto informāciju. Turklāt savos argumentos prasītāji ir nedaudz pretrunīgi, jo, pirmkārt, pārmet OLAF, ka tas nav nosūtījis Komisijai noteiktu informāciju, un, otrkārt, tam pārmet, ka ir to izdarījis attiecībā uz pārējo informāciju. Turklāt ir jāatgādina, ka prasītāji jau tika uzklausīti par šīm lietām 2003. gada jūnijā un jūlijā un tādēļ tiem nebūtu jāapgalvo, ka nav uzklausīti pirms šīs nosūtīšanas.

223

Katrā ziņā, ņemot vērā, ka OLAF bija tiesības nodot šo dokumentu Komisijai, ir jānorāda, ka OLAF nevarēja uzskatīt par atbildīgu par iespējamo faktu, ka Komisijas priekšsēdētājs ir izmantojis šo dokumentu publiski un ka tas ir publiski izplatīts Parlamentā. Šis aspekts vēl tiks izskatīts turpmāk, novērtējot iespējamo Komisijas nelikumīgo rīcību.

224

Prasītāji norāda, ka OLAF ģenerāldirektors ieņēma nostāju attiecībā uz lietām, kvalificējot tās kā smagas un būtiskas gan presē, kā arī paziņojot par to Cocobu.

225

Attiecībā uz apgalvotajiem OLAF ģenerāldirektora paziņojumiem presē Pirmās instances tiesa konstatē, ka prasītāji par to nav iesnieguši nevienu pierādījumu. Turklāt viņi nav pierādījuši, kā tas, ka OLAF ģenerāldirektors televīzijas pārraidē 2003. gada 30. jūnijā paziņoja, ka Eurostat lieta ir “nopietna lieta”, apdraudēja lietas konfidencialitāti. Katrā ziņā prasītāji neiesniedz nevienu tāda rakstura pierādījumu, kas ļautu pārbaudīt šo paziņojumu televīzijā saturu.

226

Attiecībā uz OLAF ģenerāldirektora paziņojumiem Cocobu2003. gada 30. jūnijā un prasītāji nav arī pierādījuši, kā fakts, ka ģenerāldirektors Eurostat lietu kvalificēja kā “nenormālu” un “neklasisku”, apdraudēja lietas konfidencialitāti.

227

Tomēr prasītāji šajā sakarā arī norāda uz nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu.

228

Šajā sakarā ir jāpārbauda, ko OLAF ģenerāldirektors teica paziņojumos Cocobu. Saskaņā ar 2003. gada 1. jūlija piezīmēm OLAF ģenerāldirektors konstatēja savā runā Cocobu, ka “OLAF turpin[āja] iekšējo izmeklēšanu un ka Franšē un Bīks tik[a] uzklausīti, izmeklēšanu līdz ar to nevarēs pabeigt jūnija beigās”. Viņš turklāt apliecināja, ka “attiecībā uz to, kāpēc nav pieņemti tādi disciplināri pasākumi kā atstādināšana, viņš norād[īja] uz svārstīšanos no OLAF puses, tomēr norādīja, ka OLAF nevēlējās apdraudēt iekšējo izmeklēšanu, tūlīt zvanot trauksmes zvanu”. Viņš turklāt norādīja, ka “nevienā brīdī Franšē un Bīks nav mēģinājuši ietekmēt izmeklēšanu”. runā Cocobu OLAF ģenerāldirektors uzsvēra, “ka [bija] ārkārtas gadījums, ka esot iesaistīts ģenerāldirektors” un ka “sākotnēji šis fakts neparādījās”. Viņš arī norādīja, “ka audita ziņojums vēl noteikti nenozīmē, ka ir pierādījumi”. Viņš arī konstatēja, ka Franšē tika informēts par izmeklēšanas norisi, kā arī par rezultātu nodošanu Luksemburgas tiesu iestādēm.

229

Ir jānorāda, ka, lai gan OLAF ģenerāldirektors tieši minēja prasītājus savā runā Cocobu, nebūtu jāuzskata, ka viņš pārkāpa nevainīguma prezumpcijas principu. Šie komentāri turklāt bija informatīva rakstura, tostarp, atbildot uz Cocobu locekļu jautājumiem, nevis lika domāt par prasītāju vainīgumu.

230

Šajos apstākļos OLAF nepārkāpa nevainīguma prezumpcijas principu šajā sakarā.

231

Prasītāji atsaucas uz Ombuda 2003. gada 3. jūlija lēmumu par sūdzību par OLAF, kas reģistrēta ar Nr. 1625/2002/IJH, saskaņā ar kuru labas pārvaldības princips prasa, ka OLAF administratīvā izmeklēšana tiek veikta “piesardzīgi, bezkaislīgi un objektīvi”. Šajā lietā tā nebija.

232

OLAF jau esot izdarījis secinājumus 2002. gada 1. jūlija piezīmēs par Eurocost lietu, lai gan tas bija tālu no šīs lietas izmeklēšanas pabeigšanas un Franšē uzklausīšanas, kas bija norādīts sūtījumā Luksemburgas tiesu iestādēm.

233

Turklāt ne 2003. gada 24. septembra“kopsavilkumā par šobrīd pabeigtajām Eurostat lietām”, ne OLAF gala ziņojumos netika ņemti vērā prasītāju sniegtie pierādījumi 2003. gada jūnija un jūlija uzklausīšanā par Eurocost, Datashop — Planistat un CESD Communautaire lietu. Tāpat OLAF neesot pamatojis iemeslus, kādēļ tie neesot ņemti vērā. Jāmin tikai fakts, ka, ja attiecīgās personas apstrīd savu atbildību, nenozīmē, ka tās nav pienācīgi uzklausījuši OLAF izmeklētāji.

234

Turklāt OLAF neesot iesniedzis šos secinājumus prasītājiem pirms gala ziņojumu sagatavošanas, tādējādi pārkāpjot atkal to tiesības tikt uzklausītiem.

235

Prasītāji uzsver, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. apsvērumu izmeklēšanas secinājumi var pamatoties vienīgi uz elementiem [faktiem], kam ir pierādījumu vērtība. Tādējādi OLAF esot bijis jāņem vērā visi saņemtie fakti secinājumu izdarīšanai un nebija tie jāinterpretē atbilstoši pirms tam noteiktam iemeslam vai mērķim.

236

Turklāt OLAF esot izdarījis būtisku spiedienu uz valstu tiesu iestādēm, lai tās kriminālvajātu prasītājus. OLAF nosūtītie gala ziņojumi Francijas tiesu iestādēm par CESD Communautaire un Datashop — Planistat lietu esot pretrunā Regulas Nr. 1073/1999 9. panta 4. punktam, jo veicamie pasākumi — disciplinārie un tiesvedības — sakarā ar gala ziņojumiem ir jāveic attiecīgajai iestādei un nevis OLAF.

237

Komisija attiecībā uz pienākumu veikt izmeklēšanu piesardzīgi un objektīvi uzsver, ka OLAF pats var izlemt brīdi, kurā tas uzskata, ka izmeklēšanā gūtā informācija jānosūta. Komisija apstrīd faktu, ka izmeklētāji esot norādījuši, ka informācija esot nosūtīta, nezinot tieši un pilnībā par faktiem, uz ko tie atsaucas. Prasītāji paši esot atzinuši, ka OLAF izmeklētāji tika viņus uzklausījuši. Tomēr izmeklētāji viņus varēja uzklausīt tikai tad, kad to ļāva izmeklēšanas attīstības gaita, kas padarot par relatīvu prasītāju apgalvojumu, ka viņi ir izklausīti tikai pēc to lūguma.

238

Attiecībā uz prasītāju OLAF uzklausīšanā 2003. gada jūnijā un jūlijā sniegto faktu neņemšanu vērā Komisija konstatē, ka attiecīgās lietas šobrīd ir Francijas un Luksemburgas tiesu iestādēs un kā līdz ar to tā neuzskata, ka tai ir pienākums izteikties par šo lietu būtību šīs lietas ietvaros. Katrā ziņā OLAF negrasoties piekrist prasītāju viedoklim. Turklāt “kopsavilkumā par šobrīd pabeigtām Eurostat lietām” esot precizēts, ka attiecīgie ierēdņi tika uzklausīti un ka viņi apstrīdēja savu atbildību.

239

Attiecībā uz apgalvoto OLAF spiedienu uz Francijas tiesu iestādēm, ņemot vērā, ka Komisijai un nevis OLAF jānosūta izmeklēšanas ziņojumi saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 9. panta 4. punktu, Komisija uzsver, ka šis noteikums nekādi nekavē OLAF nosūtīt iekšējās izmeklēšanas gala ziņojumu valsts tiesu iestādei, turklāt, ja tā jau ir saņēmusi informāciju izmeklēšanas gaitā. Šis noteikums atstāj attiecīgās iestādes ziņā disciplinārā vai tiesvedības, kā tā uzskata par pienācīgu, veidā reaģēt uz izmeklēšanas rezultātiem.

240

Pirmkārt, attiecībā uz 2002. gada 1. jūlija piezīmēm pietiek tikai norādīt, ka šajās piezīmēs nav nevienas, pat netiešas norādes uz Franšē. Katrā ziņā, ņemot vērā, ka Pirmās instances tiesa jau iepriekš konstatēja, ka Franšē esot bijis jāuzklausa attiecībā uz Eurocost lietas nosūtīšanu Luksemburgas tiesu iestādēm, nav vairs jāpārbauda, vai viņš bija jāuzklausa attiecībā uz šīm piezīmēm, kas ietilpst šīm iestādēm nosūtītajos lietas materiālos.

241

Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto prasītāju sniegto faktu neņemšanu vērā, sagatavojot gala ziņojumus, pietiek tikai konstatēt, ka prasītāji vienīgi veic garu faktu izklāstu, tomēr nesniedzot nevienu pierādījumu to atbalstam. Turklāt Pirmās instances tiesai nepiekrīt vēlreiz pārbaudīt šīs lietas. Kā arī, kā to konstatē Komisija, OLAF un tā izmeklētājiem nekādi nav pienākuma piekrist prasītāju viedoklim. Turklāt 2003. gada 24. septembra“kopsavilkumā par šobrīd pabeigtām lietām” tas uzsvēra, ka attiecīgie ierēdņi, kurus uzklausīja OLAF dienesti, apstrīdēja savu atbildību attiecībā uz tiem pārmestajiem faktiem, tostarp uzskatot, ka vienmēr ir rīkojušies Komisijas interesēs.

242

Turklāt attiecībā uz prasītāju argumentu, ka izmeklēšanas secinājumi var pamatoties vienīgi uz elementiem [faktiem], kam ir pierādījumu vērtība, un ka tādējādi OLAF esot bijis jāņem vērā visi saņemtie fakti, tos neinterpretējot pirms tam noteiktam iemeslam vai mērķim, pietiek tikai konstatēt, ka prasītāji nav nekādi pamatojuši faktu, ka OLAF esot pamatojis savus secinājumus uz pierādījumiem, kam nav pierādījumu vērtība, vai ka tas iepriekš bija noteicis noteiktu mērķi.

243

Turklāt attiecībā uz apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu tādējādi, ka OLAF neesot paskaidrojis iemeslus, kādēļ tas neņēma vērā prasītāju apsvērumus, pietiek tikai norādīt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā noteiktais pienākums norādīt pamatojumu pats par sevi nav tāds, kas radītu Kopienas atbildību (Tiesas 1982. gada 15. septembra spriedums lietā 106/81 Kind/EEK, Recueil, 2885. lpp., 14. punkts; spriedums lietā C-119/88 AERPO u.c./Komisija, Recueil, I-2189. lpp., 20. punkts, un spriedums lietā C-76/01 P Eurocoton u.c./Padome, Recueil, I-10091. lpp., 98. punkts; Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-167/94 Nölle/Padome un Komisija, Recueil, II-2589. lpp., 57. punkts; spriedums apvienotajās lietās T-481/93 un T-484/93 Exporteurs in Levende Varkens u.c./Komisija, Recueil, II-2941. lpp., 104. punkts; spriedums lietā T-18/99 Cordis/Komisija, Recueil, II-913. lpp., 79. punkts, un spriedums lietā T-43/98 Emesa Sugar/Padome, Recueil, II-3519. lpp., 63. punkts). Šis arguments līdz ar to ir jānoraida.

244

Katrā ziņā pienākums norādīt pamatojumu neparedz, ka būtu prasīts, lai visi faktu un tiesību jautājumi, kurus ieinteresētās personas norādījušas procesā, tiktu diskutēti (šajā sakarā skat. Tiesas 1984. gada 17. janvāra spriedumu apvienotajās lietās 43/82 un 63/82 VBVB un VBBB/Komisija, Recueil, 19. lpp., 22. punkts; Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-277/01 Stevens/Komisija, Recueil FP, I-A-253. un II-1273. lpp., 71. punkts, un spriedums lietā T-198/02 N/Komisija, Recueil FP, I-A-115. un II-507. lpp., 109. punkts).

245

Tādējādi prasītājiem nebūtu jāatsaucas uz to, ka OLAF neesot ņēmis vērā visus viņu sniegtos pierādījumus un apsvērumus.

246

Treškārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, ka OLAF neesot iesniedzis savus secinājumus prasītājiem pirms to gala ziņojumu sagatavošanas, tādējādi pārkāpjot viņu tiesības tikt uzklausītiem, pietiek tikai konstatēt, ka prasītāji tika uzklausīti 2003. gada jūnija beigās un jūlija sākumā par attiecīgajām lietām, proti, krietni pirms OLAF sagatavoja šos ziņojumus 2003. gada septembrī. Tiesības tikt uzklausītam neprasa, ka OLAF iesniegtu savus secinājumus prasītājiem.

247

Ceturtkārt, attiecībā uz gala ziņojumu nosūtīšanu valstu tiesu iestādēm un apgalvoto spiediena izdarīšanu uz tām ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 9. panta 4. punktu pēc iekšējās izmeklēšanas sagatavotu ziņojumu un jebkuru citu dokumentu, kas ar to saistīts, nosūta attiecīgajai iestādei, organizācijai, birojam vai aģentūrai, kas veic tādus pasākumus, tostarp disciplinārus vai tiesvedības, kādus prasa šīs izmeklēšanas rezultāti, un par to ziņo OLAF direktoram.

248

Ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punktu OLAF direktors nodod attiecīgās dalībvalsts tiesu iestādēm informāciju, ko OLAF iekšējā izmeklēšanā ieguvis par jautājumiem [faktiem], kuri var būt iemesls krimināllietai.

249

Šajā lietā OLAF bija jau nodevis informāciju saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punktu Francijas tiesību iestādēm. Ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1073/1999 9. panta 4. punkts nekavē OLAF informatīvos nolūkos nosūtīt iekšējās izmeklēšanas gala ziņojumu kādai valsts tiesu iestādei, vēl jo vairāk, ja tā jau ir saņēmusi informāciju izmeklēšanas laikā. Šīs regulas 9. panta 4. punkts atstāj attiecīgai iestādei atbildību veikt disciplinārus pasākumus vai prasības ierosināšanu tiesā [celt prasību tiesā], kādus prasa šīs izmeklēšanas rezultāti, un par to informēt OLAF direktoru.

250

Katrā ziņā prasītājiem nav izdevies pierādīt, ka OLAF būtu tiešām izdarījis būtisku spiedienu uz Francijas tiesu iestādēm.

251

No iepriekš minētā izriet, ka prasītājiem nav izdevies pierādīt, ka OLAF rīcība būtu bijusi nelikumīga attiecībā uz piezīmju un gala ziņojumu sagatavošanu un nosūtīšanu, izņemot nelikumīgo rīcību, kas jau tika konstatēta informācijas nodošanas Luksemburgas un Francijas tiesu iestādēm pārbaudē.

252

Prasītāji apgalvo, ka, atsakoties nosūtīt tiem lietas materiālus pilnībā, OLAF pieļāva administratīvu kļūmi, turklāt apdraudēja to pamattiesības. Nekas atbilstošajā tiesiskajā regulējumā nepamato izmeklēšanas lietas, a fortiori, izmeklēšanas (iekšējas vai ārējas) ziņojuma nosūtīšanas atteikumu personai, kuru apsūdz OLAF, neraugoties uz to, vai izmeklēšana ir pabeigta pilnībā vai daļēji.

253

Netiek atzīts, ka OLAF ir tiesības atteikt piekļuvi tā dokumentiem, pamatojot to ar tam noteiktā uzdevuma efektivitātes un konfidencialitātes nodrošināšanu, kā arī ar tā neatkarību. Tā kā piekļuve dokumentiem ir pamattiesības, visi iespējamie ierobežojumi ir jāvērtē šauri.

254

Komisija norāda, ka OLAF nav nekādi nelikumīgi iebildis pret šādu piekļuvi, jo tam nav šāds pienākums sākotnējā posmā, kas ir tā [veiktā] izmeklēšana. Tikai vēlākā posmā, ja tiek veikti disciplināri un/vai tiesvedības pasākumi, ko prasa OLAF ziņojumi, tiek noteikta piekļuve lietas materiāliem. Turklāt prasītājiem to uzklausīšanā esot jāiesniedz attiecīgie dokumenti saistībā ar viņiem uzdotajiem jautājumiem.

255

Ir jāatgādina, ka OLAF nav pienākuma piešķirt Kopienu ierēdnim, uz kuru, domājams, attiecas iekšējā izmeklēšana — pirms viņa iecēlējinstitūcija pieņem gala lēmumu ar iebildumiem tam —, piekļuvi dokumentiem, par kuriem veic šādu izmeklēšanu vai kurus OLAF pats ir sagatavojis šajā sakarā; pretējā gadījumā varētu tikt likti šķēršļi OLAF uzticētā uzdevuma efektivitātei un konfidencialitātei. It īpaši vienkāršs fakts, ka daļa no izmeklēšanas konfidenciālās lietas šķietami ir nelikumīgi nosūtīta presei, neattaisno atkāpšanos par labu, domājams, skartajam ierēdnim no šīs lietas un OLAF veiktās izmeklēšanas konfidencialitātes. Attiecīgā ierēdņa tiesību uz aizstāvību ievērošanu pietiekami nodrošina Lēmuma 1999/396 4. pants (Pirmās instances tiesas 2003. gada 18. decembra rīkojums lietā T-215/02 Gómez-Reino/Komisija, Recueil FP, I-A-345. un II-1685. lpp., 65. punkts; iepriekš šī sprieduma 153. punktā minētais spriedums lietā Nikolaou/Komisija, 241. punkts).

256

Tādējādi Lēmuma 1999/396 4. pants neliek OLAF sniegt piekļuvi dokumentiem, par kuriem notiek iekšējā izmeklēšana, vai OLAF šajā sakarā sagatavotiem dokumentiem, it īpaši tādēļ, ka šī noteikuma interpretācija, kas tam to liktu darīt, liktu šķēršļus šī orgāna darbībai (iepriekš šī sprieduma 153. punktā minētais spriedums lietā Nikolaou/Komisija, 242. punkts).

257

Šī pieeja nav pretrunā tiesību uz labu pārvaldību, kas paredzētas hartas 41. pantā, ievērošanai, saskaņā ar kuru šajās tiesībās ietilpst visu personu tiesības piekļūt visiem dokumentiem, kas tos skar, lai ievērotu konfidencialitātes un profesionālā noslēpuma un darījumu likumīgās intereses. Tādējādi piekļuve lietas materiāliem var tikt liegta saskaņā ar šo principu, ja to prasa konfidencialitātes ievērošana.

258

Ņemot vērā, ka šī interpretācija izslēdz jebkādu OLAF pienākumu sniegt piekļuvi tās lietas materiāliem pirms tā gala ziņojuma pieņemšanas, ir jānoraida prasītāju argumentācija par piekļuvi izmeklēšanas lietas materiāliem.

259

Attiecībā uz piekļuvi gala ziņojumam ir jākonstatē, ka neviens no pienākumiem, kas izriet no Lēmuma 1999/396 4. panta, uz to neattiecas. Attiecībā uz sacīkstes principu nelikumību saistībā ar OLAF var konstatēt tikai gadījumā, ja gala ziņojums tiktu publiskots vai pēc tā pieņemšanas tiktu pieņemts nelabvēlīgs tiesību akts (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš šī sprieduma 153. punktā minēto spriedumu lietā Nikolaou/Komisija, 267. un 268. punkts).

260

Šajā lietā netiek apgalvots, ka ziņojumi tika publiskoti, pirms tam tos nenosūtot prasītājiem. Ciktāl gala ziņojuma adresātiem, proti, Komisijai un Francijas un Luksemburgas tiesu iestādēm, būtu nodoms pieņemt šādu aktu attiecībā pret prasītājiem, pamatojoties uz gala ziņojumiem, citām iestādēm un nevis OLAF vajadzības gadījumā ir pienākums sniegt prasītājiem piekļuvi tiem saskaņā ar to atbilstošajām procesuālajām normām (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 153. punktā minēto spriedumu lietā Nikolaou/Komisija, 269. punkts).

261

Līdz ar to ir jāuzskata, ka OLAF nepieļāva nelikumību šajā lietā attiecībā uz piekļuvi gala ziņojumiem.

262

Katrā ziņā, kā arī tas izriet no šī sprieduma 47. punkta, prasītājiem bija piekļuve gala ziņojumiem pēc to pieprasījuma, izņemot gala ziņojumu saistībā ar Planistat lietu, kas attiecas uz Datashop — Planistat lietas ārējo daļu.

263

Prasītāji pārmet OLAF, ka izmeklēšana nonāca pie gala ziņojumiem tikai 2003. gada 25. septembrī jeb gandrīz trīs gadus kopš tās uzsākšanas un trīsarpus gadus pēc lietas nodošanas OLAF attiecībā uz Eurocost lietu un Datashop — Planistat lietu un 18 mēnešus pēc tās uzsākšanas vai gandrīz divus gadus pēc lietas nodošanas OLAF attiecībā uz CESD Communautaire lietu. Šie termiņi līdz ar to esot nesaprātīgi un nepamatoti, ņemot vērā Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 7. punktā paredzēto deviņu mēnešu termiņu un šīs pašas regulas 6. panta 5. punktā paredzēto pienākumu veikt izmeklēšanu nepārtraukti laikā, kam jābūt samērīgam ar lietas apstākļiem un sarežģītību.

264

Franšē nosūtīja OLAF audita ziņojumus, kas ir izmeklēšanas pamatā, jau 2000. gada martā (Eurocost lieta) un 2001. gada novembrī (CESD Communautaire lieta). Finanšu kontrolierim esot bijis pieejams audita ziņojums par Datashop — Planistat lietu kopš 2000. gada februāra un tas esot nosūtīts OLAF 2000. gada martā. OLAF esot uzsācis izmeklēšanu tikai 2000. gada 6. oktobrī attiecībā uz Eurocost un Datashop — Planistat lietu un attiecībā uz CESD Communautaire lietu, kas tādējādi aizņēma astoņus mēnešus (lieta Eurocost un Datashop — Planistat) un četrus mēnešus (lieta CESD Communautaire), lai pieņemtu lēmumu uzsākt izmeklēšanu, tādējādi neatliekot laikam prasītāju uzklausīšanai.

265

Kā uzskata prasītāji, OLAF vispār neinformēja savu Uzraudzības komiteju par motīviem, kādēļ izmeklēšanu nevarēja pabeigt deviņos mēnešos, ne arī par paredzamo izmeklēšanas pabeigšanas termiņu.

266

Tādējādi, veltot daudz laika izmeklēšanas uzsākšanai, tās padziļināšanai un pabeigšanai, nosūtot lietu tiesu iestādēm neloģiskos apstākļos un pamatojoties uz nepilnīgu vai nepabeigtu izmeklēšanu, OLAF esot rīkojies tādējādi, ka nav ievērojis saprātīga termiņa jēdzienu un labas pārvaldības un rūpīgas pārvaldības principu.

267

Turklāt prasītājiem esot nodarīts kaitējums šī termiņa dēļ un tiem esot pamats sūdzēties par izmeklēšanas pārmērīgu ilgumu pirms aktīvas izmeklēšanas par viņiem un pirms tika atzīta to iesaistīšana šajā izmeklēšanā.

268

Komisija atzina, ka pagāja ilgs laiks no brīža, kad OLAF saņēma informāciju par dažādajām lietām, līdz brīdim, kad tas uzsāka izmeklēšanu un kad tas to pabeidza. Šie termiņi daļēji ir izskaidrojami ar paša OLAF izveidošanu, kas uzsāka savu darbību 1999. gada 1. jūnijā ar bijušā task-force“Cīņa pret krāpšanu” personālu, ko tas aizstāja. Jauno darbinieku ierašanās esot notikusi pakāpeniski posmos no 2001. gada vidus līdz 2002. gada vidum, tā kā šī personāla maiņa radīja dienesta reorganizāciju pilnībā un kadru maiņu un lietu pārdali.

269

Tādēļ termiņa ilgums neesot nesaprātīgs, ja ņem vērā lietas sarežģītības pakāpi. OLAF esot skatījis dažādās lietas saistībā ar šo lietu punktuāli un tikai pēc visu šo dažādo lietu salikšanas kopā, kas varēja notikt tikai pēc zināma laika, esot varējusi parādīties problēmas nopietnība.

270

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 6. panta 5. punktu izmeklēšanu veic nepārtraukti laikā, kam jābūt samērīgam ar lietas apstākļiem un sarežģītību.

271

Turklāt Regulas Nr. 1073/1999 11. panta 7. punkts paredz, ka, ja izmeklēšana ir turpinājusies ilgāk par deviņiem mēnešiem, OLAF direktors informē tā Uzraudzības komiteju par iemesliem, kādēļ vēl nav bijis iespējams pabeigt izmeklēšanu, un par paredzēto pabeigšanai vajadzīgo laiku.

272

Tādējādi ir jākonstatē, ka Regula Nr. 1073/1999 neparedz precīzu un obligātu termiņu OLAF izmeklēšanas pabeigšanai.

273

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvajā procesā ir Kopienu tiesību vispārējs princips, kura ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa un kas turklāt ir noteikts kā tiesību uz labu pārvaldību sastāvdaļa hartas 41. panta 1. punktā (Pirmās instances tiesas 2006. gada 11. aprīļa spriedums lietā T-394/03 Angeletti/Komisija, Krājums-CDL, I-A-2-95. un II-A-2-441. lpp., 162. punkts).

274

Tādējādi process OLAF nevar tikt pagarināts, pārsniedzot saprātīgu termiņu, kas ir jānovērtē saskaņā ar lietas apstākļiem.

275

Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka OLAF respektīvi bija 2000. gada 17. marta, un audita ziņojumi attiecībā uz Datashop lietu, Eurocost lietu un CESD Communautaire lietu.

276

No lietas materiāliem arī izriet, ka OLAF uzsāka iekšējo izmeklēšanu Datashop lietā un Eurocost lietā 2000. gada 6. oktobrī un CESD Communautaire lietā. Tādējādi pagāja attiecīgi gandrīz septiņi un seši mēneši izmeklēšanas uzsākšanai Datashop lietā un Eurocost lietā un četri mēneši CESD Communautaire lietā.

277

Šo izmeklēšanu pabeidza ar gala ziņojumiem 2003. gada 25. septembrī. Tādējādi padziļināta izmeklēšana Datashop lietā un Eurocost lietā tika pabeigta apmēram trīs ar pusi gadus pēc lietas nosūtīšanas OLAF un gandrīz trīs gadus pēc to uzsākšanas; padziļināta izmeklēšana CESD Communautaire lietā tika pabeigta apmēram gadu un divus mēnešus pēc lietas nosūtīšanas OLAF un pusotru gadu pēc tās uzsākšanas.

278

Ir jānorāda, ka šos termiņus varētu uzskatīt par relatīvi ilgiem.

279

Kā to atzīst pati Komisija, ilgs termiņš pagāja no brīža, kad OLAF saņēma informāciju par dažādām lietām līdz izmeklēšanas uzsākšanai un līdz izmeklēšanas pabeigšanai. Šis termiņš ir daļēji izskaidrojams ar OLAF izveidošanu, kas esot uzsācis savu darbību 1999. gada 1. jūnijā ar agrākā “Pretkrāpšanas cīņas koordinācijas”task-force, ko tas aizstāja, personālu. Jauno darbinieku ierašanās esot bijusi pakāpeniska no 2001. gada vidus līdz 2002. gada vidum, tā kā šī personāla maiņa radīja dienesta reorganizāciju pilnībā un kadru mainību, un lietu pārdali.

280

Pirmās instances tiesa uzskata, ka šādi paskaidrojumi vien nevar pamatot šos ilgos termiņus. Kā to pamatoti konstatē prasītāji, attiecīgajiem ierēdņiem neesot jācieš no Komisijas dienestu administratīvās organizācijas trūkumiem. Fakts, ka OLAF radās grūtības darbības uzsākšanā, nevar būt iemesls Komisijas atbrīvošanai no atbildības.

281

Tomēr, kā to norāda Komisija, ir arī jāņem vērā lietas sarežģītības pakāpe. Eurostat lietas sarežģītība, ko radīja dažādās izmeklēšanas, ko tā radīja, un iespējamā mijiedarbība starp tām nav apstrīdēta un izriet no lietas materiāliem.

282

Tādējādi termiņus nevar uzskatīt par nesaprātīgiem šīs lietas apstākļos.

283

Attiecībā uz prasītāju argumentu, ka OLAF vispār nav informējis savu Uzraudzības komiteju par motīviem, kādēļ izmeklēšanu nevarēja pabeigt deviņos mēnešos, ne arī sniedzis izmeklēšanas pabeigšanas paredzamo termiņu, pietiek konstatēt, ka, pat ja tā būtu, prasītāji nav pierādījuši, ka runa ir par tiesību normas, ar kuru piešķir tiesības indivīdiem, pietiekami būtisku pārkāpumu.

284

Šajos apstākļos ir jānoraida prasītāju iebildumi par apgalvoto izmeklēšanas nesaprātīgo termiņu.

285

No visa iepriekš minētā izriet, ka OLAF pieļāva vairākas kļūdas, kas varētu radīt Kopienas atbildību. Šīs kļūdas ir informācijas nodošana Luksemburgas un Francijas tiesu iestādēm, pirms tam neuzklausot prasītājus un tā Uzraudzības komiteju, un kļūdas saistībā ar Datashop — Planistat lietas nosūtīšanu Francijas tiesu iestādēm.

286

Prasītāji norāda, ka iestādēm ir pienākums ievērot OLAF izmeklēšanas konfidencialitāti un attiecīgo personu likumīgās tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 12. panta 3. punktu, kā arī ievērot pamattiesības, ko Komisija neesot darījusi.

287

Šajā lietā informācijas un OLAF ziņojumu nodošana valstu tiesu iestādēm esot novedusi pie “vairāk vai mazāk vadītas, acīmredzot brīvprātīgas [informācijas] noplūdes no OLAF puses”, kas noveda pie prasītāju nomelnošanas kampaņas medijos, kas būtiski apdraudēja viņu likumīgās tiesības, viņu godu un cieņu. Tāpat pēc prasītāju uzklausīšanas ar OLAF izmeklētājiem presei esot bijuši zināmi īpaši precīzi fakti no Eurostat lietas. Tādējādi Komisija neesot nodrošinājusi konfidencialitātes ievērošanu. Prasītāji turklāt norāda, ka Komisija šos faktus neapstrīd.

288

Turklāt Komisija esot pati izplatījusi informāciju, neievērojot savu pienākumu, kā arī sacīkstes principu un nevainīguma prezumpcijas principu. Prasītāji atsaucas uz 2003. gada 9. jūlija paziņojumu presei, kurā Komisija darīja zināmu, ka tā ir uzsākusi disciplinārlietas pret šiem trīs ierēdņiem. Lai gan šajā paziņojumā tika precizēts, ka šādu procesu uzsākšana tika izlemta, nepārkāpjot nevainīguma prezumpcijas principu, tas parādījās kontekstā, kas noteikti apdraudēja prasītāju likumīgās tiesības. Turklāt šajā paziņojumā presei Komisija esot publiskojusi konfidenciālus faktus saistībā ar Eurostat lietu, pamatojoties uz izmeklēšanu, kuras laikā prasītāji pirms tam neesot tikuši uzklausīti.

289

Turklāt 2003. gada 24. septembrī Komisija esot izplatījusi Parlamentam trīs dokumentus, kuros apsūdzēti prasītāji vai izteikta kritika attiecībā uz prasītajiem (skat. šī sprieduma 42. punktu), kas pirms tam neesot nosūtīti prasītājiem un par kuriem prasītājiem līdz ar to nav bijusi iespēja izteikt apsvērumus, un kas prasītājiem tika nosūtīti tikai pēc to pieprasījuma , neraugoties uz plašu izplatīšanu iestāžu iekšienē un presē kopš .

290

Prasītāji norāda, ka, pat ja attiecīgie dokumenti ir no task-force un SAI, tos neapsūdz tieši un individuāli, ņemot vērā, ka šo iestāžu uzdevums nebija oficiāli izteikties par krāpšanu vai kādu apsūdzēt individuāli, vienkāršs fakts, ka tajos ir ziņas par iztaujāšanu par atsevišķu konstatēto faktu likumību, viņiem kaitē.

291

Replikas rakstā prasītāji norāda, ka šī izplatīšana tika veikta, pārkāpjot ietvarlīgumu par attiecībām starp Parlamentu un Komisiju (Parlamenta Iekšējā reglamenta XIII pielikums), saskaņā ar kuru šīm abām iestādēm konfidenciālas informācijas sakarā it īpaši ir jāievēro “personas pamattiesības, tajā skaitā tiesības uz aizstāvību un privātās dzīves aizsardzību”. Turklāt konfidenciālā informācija ir jānosūta tikai Parlamenta priekšsēdētājam, ieinteresēto Parlamenta komisiju priekšsēdētājiem, kā arī uz priekšsēdētāju biroju un priekšsēdētāju sapulcei. Šajā lietā izplatīšana esot bijusi plašāka, jo izplatītie dokumenti esot arī bijuši praktiski pieejami visiem parlamentāriešiem un turklāt presei. Turklāt Komisijas priekšsēdētājs esot teicis runu parlamentāro grupu priekšsēdētāju priekšā, kategorijai, kas neesot paredzēta šī ietvarlīguma 1. panta 4. punktā.

292

Turklāt savā 2003. gada 25. septembra runā Parlamenta deputātu grupu priekšsēdētāju sapulcē Komisijas priekšsēdētājs esot izteicis ārkārtīgi smagas apsūdzības attiecībā uz prasītājiem un it īpaši attiecībā uz Franšē. Pat ja Komisijas priekšsēdētājs neapsūdzēja Franšē, ka tieši viņš ir atbildīgs par nelikumībām, priekšsēdētājs viņam pārmeta, ka Franšē ir ļāvis šādām nelikumībām īstenoties. Franšē esot arī ticis apsūdzēts uzraugošā Komisijas locekļa dezinformēšanā, kā to atzīst Komisija, un viņam esot bijusi interese “slēpt patiesību par faktiem pagātnē”.

293

Tādējādi ar šo apsūdzības rakstu, pirms kura nebija pat tikšanās ar apsūdzēto, kurš tika “izlikts apēšanai”Cocobu locekļu priekšā un presē, un tikai pamatojoties uz ziņojumiem, kas sagatavoti aizdomu noskaņā attiecībā uz Komisiju, kurai tādējādi bija jābūt stingrai, Komisijas priekšsēdētājs nerīkojās atbilstoši cieņai un godam, ko katram pilsonim ir tiesības no viņa sagaidīt. Viņš neesot ievērojis pamattiesības un it īpaši tiesības uz aizstāvību, un esot balstījis šo vērtējumu uz kļūdainiem faktiem. Kā uzskata prasītāji, ir nepieņemami tikai politisku motīvu dēļ atrast vienu vainojamo, lai atbrīvotos no jebkādas kritikas. Šādas “lietussarga stratēģijas”, kā to klasificēja prese, mērķis bija tikai iegūt laiku.

294

Komisija uzsver, ka, ņemot vērā, ka OLAF sava izmeklēšanas uzdevuma ietvaros rīkojas pilnībā neatkarīgi, tai nav pienākuma iejaukties tā izmeklēšanas darbībās. Regulas Nr. 1073/1999 12. panta 3. punkts liek Komisijai ievērot konfidencialitāti attiecībā uz OLAF izmeklēšanu, ciktāl par to tai ir zināms. Komisija uzņemas visu iespējamo OLAF atbildību, bet tas tai nedod kompetenci iejaukties OLAF izmeklēšanas darbībās, lai nodrošinātu konfidencialitāti.

295

Attiecībā uz 2003. gada 9. jūlija paziņojumu presei, kā arī tajā pašā dienā pieņemtajiem lēmumiem, kā uzskata Komisija, tie šķiet īpaši rūpīgi, izsvērti un atbilstoši indivīdu aizsardzībai, ja ņem vērā kontekstu, “ko iezīmē nenoliedzams starpiestāžu saspīlējuma klimats pēc atbrīvošanas sakarā ar 2001. budžeta gadu”.

296

Attiecībā uz 2003. gada 24. septembrī Parlamentam nosūtītajiem trīs dokumentiem (skat. šī sprieduma 42. punktu) Komisija konstatē, ka task-force darbību kopsavilkumā un secinājumos prasītāji netiek apsūdzēti. Informatīvajās piezīmēs, kas pamatotas uz SAI sagatavoto otro starpposma ziņojumu, ir sākotnējie secinājumi, kuru izsmeltība neesot nodrošināta un kuri neskarot prasītāju iespējamo tiešo un individuālo atbildību, kas nevarot līdz ar to sūdzēties, ka šie dokumenti viņiem netika nosūtīti iepriekš un ka viņiem neesot bijusi iespēja izteikt savus apsvērumus. Šie dokumenti tikai konstatē sistemātisku disfunkciju. Ja atzītu, ka ziņojumi no tādām struktūrām kā task-force un SAI var kaitēt ierēdņiem ar vienkāršu faktu, ka tajos ir iztaujāšana par atsevišķu aktu vai rīcības likumību, vienkārši noliegtu audita darbības iespējamību.

297

Attiecībā uz Komisijas priekšsēdētāja 2003. gada 25. septembra runu — tā esot bijusi veltīta analīzei, nepieļaujot smagu situāciju, necenšoties tomēr parādīt prasītājus kā “grēkāžus”. Lai gan tajā tika pārmests, ka Franšē nav pietiekami ātri izstājies no atsevišķām organizācijām, pretēji iepriekšējām Komisijas dotajām instrukcijām, un līgumattiecību turpināšana ar atsevišķām sabiedrībām, neraugoties uz atsevišķu auditu rezultātiem, kas bija tās rīcībā, kas esot pretrunā rūpības principam tā visvienkāršākajā nozīmē, viņš tomēr neesot apsūdzējis prasītājus šajās nelikumībās.

298

Kā uzskata Komisija, principā izteiktais pārmetums Franšē ir nevis iespējamā personiskā saistība krāpšanā vai nelikumībās, bet nepietiekamā informācijas sniegšanā Komisijas loceklim, kurš īsteno uzraudzību, nesniedzot informāciju par Eurostat lietu. Komisija norāda, ka Komisijas priekšsēdētājs arī skaidri identificēja saziņas problēmas starp OLAF un Komisiju un atzina vajadzību uzlabot finanšu pārvaldību centrālās kontroles līmenī. Nekad neesot norādīts uz prasītāju kriminālatbildību vai disciplināratbildību, bet esot skaidri norādīts uz Franšē “administratīvi politisko atbildību”.

299

Sākotnēji attiecībā uz prasītāju iebildumu par to, ka Komisija neesot parūpējusies par izmeklēšanas konfidencialitāti sūtījumos valstu tiesu iestādēm, pietiek norādīt, ka ir skaidrs, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 12. panta 3. punkta trešo daļu iestādes nodrošina OLAF veiktās izmeklēšanas konfidencialitātes un attiecīgo personu likumīgo tiesību ievērošanu. Tomēr šis noteikums nebūtu jāinterpretē kā tāds, ar ko apgrūtina Komisiju ar vispārēju pienākumu nodrošināt, ka OLAF, kas veic izmeklēšanu pilnībā neatkarīgi, ievēro konfidencialitāti. Šī norma būtu jāaplūko kopsakarā ar iepriekšējo daļu, saskaņā ar kuru OLAF ģenerāldirektors regulāri ziņo iestādēm par šīs izmeklēšanas rezultātiem, ievērojot šos pašus principus. Tādējādi no Regulas Nr. 1073/1999 12. panta izriet, ka gadījumos, kad OLAF ģenerāldirektors nosūtīja iestādēm, tajā skaitā Komisijai, informāciju par izmeklēšanu, šīs informācijas apstrādē tām bija jānodrošina šīs informācijas konfidencialitāte un attiecīgo personu likumīgās tiesības.

300

Tādējādi ir jāpārbauda, vai Komisija rīkojās nelikumīgi, kad tā pati attiecīgās izmeklēšanas ietvaros izpauda dažādu informāciju.

301

Atsaucoties uz 2003. gada 9. jūlija paziņojumu presei (IP/03/979), prasītāji norāda, ka Komisija pati izpauda informāciju, pārkāpjot savu konfidencialitātes pienākumu, kā arī sacīkstes principu un nevainīguma prezumpcijas principu.

302

Ir jācitē paziņojums presei:

“Komisija nosaka pasākumus attiecībā uz līdzekļu piesavināšanos Eurostat

Šajās pēdējās nedēļās Eiropas Komisija ir veikusi atbilstošo izmeklēšanu [Eurostat] iekšienē. Šīs analīzes sākotnējie rezultāti skaidri atklāj, ka ir trūkumi un nelikumības pārvaldības sistēmā Eurostat iekšienē. Pilnībā respektējot šobrīd neatkarīgi veiktos OLAF pasākumus, Komisija uzskata, ka ir nekavējoties jāstājas pretī šīm raizēm. Tādējādi Komisija šodien ir lēmusi par virkni pasākumu, kas radīti, lai noregulētu steidzamākās problēmas.

Komisijas priekšsēdētājs [..] paziņoja: “Mēs pacietīgi gaidām dažādo notiekošo izmeklēšanu rezultātus. Tomēr mūsu pašreizējā analīze dod mums iemeslu rīkoties un Komisija vērīgi raugās, lai lietas paātrinās. Šodien domājam par radikāliem un sāpīgiem, bet neizbēgamiem pasākumiem. Lai kādi ir bijuši fakti pagātnē, tie tiks iztirzāti un Eurostat darbībā tiks ievērotas normas un principi, kurus pašreizējā Komisija zvērēja piemērot.”

Pasākumi

Komisija ir uzsākusi disciplinārlietas pret trijiem Komisijas ierēdņiem. Aizsardzības nolūkos zināms skaits Eurostat vadītāju tiks pārcelti un viņiem tiks uzticētas padomnieku funkcijas.

Ja izrādīsies, ka esošie vai bijušie Eurostat darbinieki ir izdarījuši finanšu regulējuma un personāla noteikumu pārkāpumu, pret tiem tiks uzsākta disciplinārlieta. Komisija tiecas uzsvērt, ka lēmumi par disciplinārlietas uzsākšanu un ierēdņu pārcelšanu ir pieņemti, nepārkāpjot nevainīguma prezumpciju.

[..]

[Budžeta ĢD veiktā audita ziņojumu, kas sagatavoti pēc Eurostat iekšējā audita, analīze] atklāj, ka ir zināms skaits nopietnu finanšu regulējuma pārkāpumu, un pasākumiem, kas veikti attiecībā uz vairākiem svarīgiem iekšējā audita ziņojumu aspektiem, nebija vajadzīgā apjoma un bardzības, ne tie noveduši pie būtiskiem līdzekļiem.

[..]

[SAI] rezultāti ir sākotnēji un vēl ir jāapstiprina. Tomēr šie rezultāti un pirmās norādes ļauj domāt, ka ir izdarīti smagi noziegumi.

OLAF ziņojums, kas [bija] paredzēts jūnija beigās, vēl tiek gaidīts.”

303

Kā uzskata prasītāji, šis paziņojums presei apdraud to likumīgās tiesības un pārkāpj nevainīguma prezumpcijas principu.

304

Pirmās instances tiesa norāda, ka prasītāji nav skaidri nosaukti šajā paziņojumā presei. Tomēr, ņemot vērā, ka viņu vārdi jau bija plaši izplatīti publiski, it īpaši 2003. gada maijā, attiecībā uz trūkumiem un nelikumībām pārvaldības sistēmā Eurostat iekšienē, nebija nekādu šaubu, ka šis paziņojums presei norādīja uz prasītājiem.

305

Komisija pati jau bija paziņojusi prasītāju vārdus sabiedrībai ar paziņojumu par Eurostat, ko tā izplatīja ar 2003. gada 19. maija paziņojumu presei (IP/03/709) un ko prasītāji iesniedza, atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu. Saskaņā ar šo paziņojumu:

“Pagājušajā piektdienā Komisija saņēma īsas starppiezīmes no OLAF par notiekošo izmeklēšanu saistībā ar apgalvotām nelikumībām pagātnē Eurostat iekšienē, kas apstiprina, ka atsevišķi izmeklējamie jautājumi varētu radīt atsevišķu augstu ierēdņu individuālo atbildību. Tomēr šajās piezīmēs nav vēl pierādījumu par konkrētiem ierēdņiem. Turklāt attiecīgos ierēdņus OLAF vēl nav uzklausījis.

Komisija izpētīs šo situāciju nākamajā tikšanās šo trešdien no pienācīgu pasākumu veikšanas skatupunkta, lai nodrošinātu notiekošās izmeklēšanas ātru pabeigšanu un aizstāvētu Kopienu finanšu intereses, kā arī iestādes un tās ierēdņu reputāciju. Šajā sakarā Komisija iepazīsies ar Īva Franšē, Eurostat ģenerāldirektora, Daniela Bīka, Eurostat direktora, lūgumu tikt pārceltiem no to pašreizējā amata, lai nodrošinātu iestādes intereses un spētu aizstāvēties.

Komisija lūgs OLAF paātrināt notiekošo izmeklēšanu un tostarp dot iespēju ierēdņiem, ko tas uzskata, iespējams, par iesaistītiem, tikt uzklausītiem.”

306

Tādējādi Komisija skaidri sasaistīja prasītāju vārdus ar apgalvotajām nelikumībām Eurostat lietā. Tas atkārtojās 2003. gada 21. maijā, kad Komisija publicēja citu paziņojumu presei ar nosaukumu “Komisija rīkojas, lai nodrošinātu iestādes un tās personāla intereses attiecībā uz apgalvojumiem saistībā ar Eurostat” (IP/03/723), ko prasītāji ir iesnieguši, atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu un saskaņā ar kuru:

“Komisija šobrīd ir iepazinusies ar situāciju, ko radījuši apgalvojumi par Eiropas Statistikas biroju, Eurostat. Šajā sakarā tā ir noteikusi četrus pasākumus iestādes un tās personāla interešu nodrošināšanai.

Pirmkārt, Komisija piekrita, ka pēc viņu lūguma uz izmeklēšanas laiku tiek pārcelti uz jauniem amatiem Eurostat ģenerāldirektors Īvs Franšē un Eurostat direktors Daniels Bīks. Šī pārcelšana nekādā ziņā nav disciplinārs pasākums, bet notiek, lai aizsargātu iestādes intereses un sniegtu attiecīgajām personām pienācīgus līdzekļus aizstāvēties pret apgalvojumiem. Sākot no šodienas, abas personas tiek uz laiku ieceltas par padomniekiem [Administrācijas] ģenerāldirektorātā. Komisija ir arī pieņēmusi lēmumu uz laiku iecelt [V. A.], šobrīd tulkošanas ģenerāldirektors, par Eurostat ģenerāldirektoru, lai nodrošinātu Eurostat vadības turpinātību.

Komisija norāda, ka [OLAF] ir nodoms sagatavot ziņojumu par Komisijas ierēdņu iespējamo saistību šīs izmeklēšanas ietvaros šī gada jūnija beigās.

Otrkārt, ņemot vērā situāciju, kas radusies attiecībā uz Franšē un Bīku, it īpaši medijos, Komisija nolēma viņiem palīdzēt aizsargāt savu reputāciju un tiesības uz aizstāvību.

Treškārt, tā uzdeva [Budžeta] ģenerāldirektorātam analizēt Eurostat sagatavotos audita ziņojumus, lai pārbaudītu, ka ir izpildīti finanšu regulējumā paredzētie noteikumi gadījumiem, ko izmeklē OLAF.

Visbeidzot Komisija nolēma celt civilprasību Republikas prokurora Parīzē uzsāktajā izmeklēšanā, lai aizstāvētu iestādes gan civilās, gan finanšu intereses.

Komisija uzsver, ka OLAF izmeklēšanas turpinās un norāda, ka OLAF, pirmkārt, piedāvās potenciāli skartajiem ierēdņiem iespēju tikt uzklausītiem un, otrkārt, centīsies pabeigt izmeklēšanu, cik vien ātri iespējams.

Komisija vēlas arī uzsvērt katra indivīda tiesības uz nevainīguma prezumpciju un atgādina, ka informācija, kas tai šobrīd ir, neļauj izdarīt secinājumus attiecībā uz konkrētu ierēdņu atbildību.

OLAF tika izveidots, tieši lai aizsargātu Kopienu finanšu intereses, un tiek garantēta tā darbības un izmeklēšanas neatkarība. Komisija respektē OLAF prerogatīvas. Tā līdz ar to atturas no jebkādas rīcības, kas varētu vājināt tā izmeklēšanas rezultātus, un neparedz tās rezultātus. Tas līdz ar to nozīmē, ka Komisija nevar izdarīt savus secinājumus — pirms OLAF ir pabeidzis savu darbu un iesniedzis ziņojumu.”

307

Tādējādi šis paziņojums presei no jauna skaidri sasaistīja prasītāju vārdus ar apgalvojumiem saistībā ar Eurostat.

308

Līdz ar to, ņemot vērā kontekstu un publicitāti, ko Komisija jau bija sagādājusi prasītājiem un to iespējamai saistībai ar naudas piesavināšanos Eurostat, ir jānorāda, ka Komisijas 2003. gada 9. jūlija lēmuma uzsākt disciplinārlietu pret trīs tās ierēdņiem paziņošana sabiedrībai varēja vairot ideju, ka prasītāji varētu būt vainīgi vai vismaz tikt turēti aizdomās par naudas piesavināšanos, par ko tiek veikta izmeklēšana saistībā ar Eurostat kompetencē esošo programmu pārvaldību. Šo iespaidu neatcēla norāde, ka “Komisija vēlas uzsvērt, ka lēmums par disciplinārlietas uzsākšanu un par ierēdņu pārcelšanu ir pieņemti, nepārkāpjot nevainīguma principu” (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas spriedumus lietā T-339/03 Clotuche/Komisija, Krājumā-CDL vēl nav publicēts, 145. punkts, un apvienotajās lietās T-118/04 un T-134/04 Caló/Komisija, Krājumā-CDL vēl nav publicēts, 120. punkts).

309

Ir jānorāda, ka paziņojumam sabiedrībai par 2003. gada 9. jūlija lēmumu uzsākt disciplinārlietu sniegtā forma sabiedrībai vai daļai no tās ir noteikti radījusi iespaidu, ka prasītāji ir iejaukti Eurostat izdarītajās nelikumībās (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 308. punktā minētos spriedumus lietā Clotuche/Komisija, 219. punkts, un apvienotajās lietās Caló/Komisija, 155. punkts).

310

Šajā sakarā ir jāatgādina, kā tas tika konstatēts šī sprieduma 210. un 211. punktā, ka nevainīguma prezumpcijas princips prasa, ka nelikumībā apsūdzēta persona tiktu uzskatīta par nevainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta bez saprātīgām šaubām tiesvedībā. Šī paziņojuma publicēšanas laikā presē, kā arī vēl šobrīd prasītāju vaina vēl nav pierādīta.

311

Tomēr ir arī jāatgādina, ka iestādēm nebūtu jāliedz informēt sabiedrību par notiekošo izmeklēšanu (skat. šī sprieduma 212. punktu). Šajā lietā nebūtu jāuzskata, ka Komisija to darīja ar prasīto diskrētumu un rezervētību, ievērojot taisnīgu līdzsvaru starp prasītāju interesēm un iestādes interesēm. Ar publicitāti, ko tā nolēma piešķirt Eurostat lietai, cenšoties sasaistīt prasītājus ar naudas piesavināšanos, tā pārkāpa dienesta interešu robežas.

312

Šajos apstākļos Komisijas arguments, ka 2003. gada 9. jūlija paziņojums presei šķita īpaši rūpīgs, apsvērts un indivīdu aizsardzību nodrošinošs, nebūtu jāpieņem, ja ņem vērā kontekstu, ko “iezīmē starpiestāžu saspīlējuma rašanās pēc atbrīvošanas no atbildības par 2001. gada budžetu”.

313

Tādējādi Komisija, publicējot šo paziņojumu presei, pārkāpa nevainīguma prezumpcijas principu.

314

Kā tas tika konstatēts šī sprieduma 209. punktā, šis princips piešķir tiesības indivīdiem. Turklāt ir jānorāda, ka lietas apstākļos šis pārkāpums būtu jāuzskata par pietiekami būtisku, jo Komisijai nav rīcības brīvības attiecībā uz tai uzlikto pienākumu ievērot nevainīguma prezumpciju.

315

Prasītāji norāda, ka 2003. gada 24. septembrī Komisija izplatīja Parlamentā trīs dokumentus, kas tos apsūdzēja vai kritizēja, kas viņiem iepriekš netika nosūtīti un par kuriem viņiem līdz ar to nebija iespējas izteikt apsvērumus.

316

Runa ir par “kopsavilkumu par šobrīd pabeigtajām Eurostat lietām”, ko sagatavojis OLAF ģenerāldirektors, ziņojumu ar nosaukumu “Eurostat task-force (TEFS) ziņojums — Kopsavilkums un secinājumi” un informatīvas piezīmes par Eurostat, kas pamatotas uz SAI sagatavoto otro starpposma ziņojumu.

317

Attiecībā uz “kopsavilkumu par šobrīd pabeigtajām Eurostat lietām” to Komisijas priekšsēdētājam nosūtīja OLAF ģenerāldirektors. Ir jāuzsver, ka prasītāji pārmet Komisijai tikai to, ka tā viņiem nenosūtīja šo dokumentu un viņus neuzklausīja pirms tā nosūtīšanas. Pietiek tikai norādīt, ka, ņemot vērā, ka runa nav par Komisijas sagatavotu dokumentu, tai nebija pienākuma uzklausīt prasītājus pirms tā nosūtīšanas Parlamentam. Turklāt, kā tas izriet no šī sprieduma 33. un 35. punkta, OLAF uzklausīja prasītājus 2003. gada jūnijā un jūlijā, tātad krietni pirms šī kopsavilkuma sagatavošanas.

318

Turklāt attiecībā uz attiecīgajiem task-force un SAI dokumentiem prasītāji norāda, ka, pat ja tie viņus neapsūdz tieši un individuāli, ņemot vērā, ka šo instanču uzdevums nebija formāli lemt par krāpšanas esamību vai kādu apsūdzēt individuāli, vienkāršs fakts, ka tajos ir jautājumi par atsevišķu konstatēto faktu likumību, ir viņiem kaitējošs.

319

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa norāda, ka dokumentā ar task-force ziņojuma kopsavilkumu un secinājumiem prasītāji netiek apsūdzēti tieši. Runa nav par nelabvēlīgu aktu, kādēļ prasītājiem nebūtu lietderīgi atsaukties uz tiesību uz aizstāvību principu, lai kritizētu faktu, ka viņi netika uzklausīti pirms šī ziņojuma sagatavošanas. Prasītājiem nebūtu arī jāatsaucas uz iespējamo kaitējumu, kas rodas no tā nosūtīšanas uz Parlamentu.

320

Attiecībā uz informatīvajām piezīmēm par Eurostat, kas pamatotas uz SAI sagatavoto otro starpposma ziņojumu, arī tajā prasītāji netiek apsūdzēti tieši. Kā uzskata prasītāji, šajā dokumentā ir kaitējoši fakti it īpaši attiecībā uz Franšē, jo tajā minēts pārskatāmības trūkums un saziņas starp bijušo Eurostat ģenerāldirektoru un uzraugošo Komisijas locekli trūkums. Turklāt viņi uzsver, ka ir konstatēts, ka “šo līdzekļu pārvaldības trūkums rada risku nepieņemamā veidā izpausties krāpšanai un nelikumībām”. Tomēr Pirmās instances tiesa norāda, ka prasītāji necitē šādu frāzi, ka, “ņemot vērā SAI uzdevumu, [nav iespējams] lemt par krāpšanas iespējamību, kas radītu personisku iedzīvošanos”. Ir jānorāda, ka ar šiem faktiem nepietiek, lai pierādītu, ka prasītāji bija jāuzklausa šajā sakarā pirms šī ziņojuma sagatavošanas, ne arī, ka tā nosūtīšana Parlamentam viņiem radīja jebkādu kaitējumu. Katrā ziņā SAI ziņojums, uz ko bija pamatotas šīs piezīmes, vēl nebija galīgais ziņojums. Turklāt nebūtu jāuzskata, ka runa ir par nelabvēlīgu aktu.

321

Visbeidzot replikas rakstā prasītāji norāda, ka attiecīgo trīs dokumentu izplatīšana tika izdarīta, pārkāpjot ietvarlīgumu par attiecībām starp Parlamentu un Komisiju (Parlamenta Iekšējā reglamenta XIII pielikums), saskaņā ar kuru šīm abām iestādēm konfidenciālas informācijas sakarā ir jāievēro it īpaši “personas pamattiesības, tajā skaitā tiesības uz aizstāvību un privātās dzīves aizsardzību”.

322

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa uzskata, ka pietiek tikai konstatēt, ka runa ir par jaunu pamatu, kas ir iesniegts tiesvedībā, kas nav balstīts uz tiesvedībā norādītiem tiesību vai faktiskiem pierādījumiem. Tādējādi tas ir jānoraida kā nepieņemams saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu.

323

Pakārtoti ir jānorāda, ka prasītāji nav nekādi pierādījuši, ka Komisija ir nosūtījusi konfidenciālu informāciju citiem adresātiem kā vien tiem, kas ir minēti šajā ietvarlīgumā, un ka izplatītie dokumenti bija pieejami visiem parlamentāriešiem un turklāt presei.

324

Tādējādi, ņemot vērā, ka Komisijai nebija pienākuma uzklausīt prasītājus pirms attiecīgo trīs dokumentu nosūtīšanas Parlamentam vai tos viņiem pirms tam nosūtīt, ir jānoraida prasītāju iebildums šajā sakarā.

325

Prasītāji norāda, ka savā 2003. gada 25. septembra runā Parlamenta parlamentāriešu grupu priekšsēdētāju sapulcē Komisijas priekšsēdētājs izteica ārkārtīgi smagas apsūdzības attiecībā uz prasītājiem un it īpaši Franšē un ka tādējādi viņš neievēroja viņu pamattiesības.

326

Kā uzskata Komisija, tās priekšsēdētājs savā runā neapsūdzēja prasītājus. Tomēr Pirmās instances tiesa norāda, ka interpretācija, ko Komisija izdara no šīs runas (skat. šī sprieduma 297. un 298. punktu) neatspoguļo īstenību. Nav strīda, ka šajā runā Komisijas priekšsēdētājs uzsvēra pārskatāmības un saziņas trūkumu starp bijušo Eurostat ģenerāldirektoru un uzraugošo Komisijas locekli. Tomēr tas ļauj uzskatīt, ka Eurostat ģenerāldirektora tāpat kā vēl viena augsta ierēdņa saistība ar nelikumībām šaubas neradīja.

327

Piemēram, viņš konstatē, ka, “neraugoties uz šīs Komisijas dotajiem norādījumiem pamest šīs organizācijas [..], ģenerāldirektors tomēr turpina sadarboties ar šiem veidojumiem citās formās un citos apstākļos”, ka “parādījās novirzes” un ka “zināms skaits audita ziņojumu [..] uzsver nelikumības, reizēm nopietnas vai ļoti nopietnas, saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem un rada kaitējumu Savienības finanšu interesēm”. Viņš turpina, uzsverot, ka Komisijai fakti kļuva zināmi “visā nopietnībā un visā apjomā 2003. gada maijā no pirmajām OLAF ģenerālsekretāra nosūtītajām piezīmēm pēc būtības”, ka “papildus faktu nopietnībai nebijis un nepārspējams fakts bija Eurostat ģenerāldirektora un viena cita augsta ierēdņa apsūdzēšana Datashops lietā” un ka “parādījās būtiska saistība”, proti, “ģenerāldirektoram piešķirtā tiesiskā paļāvība politiskā līmenī, kas citā gaismā parādīja visu Eurostat lietu un kam bija vajadzīga padziļināta visu notikumu hronoloģijas pārskatīšana”.

328

Viņš no tā tostarp atvasina informāciju, ka attiecīgie fakti “papildus to kriminālai kvalificēšanai atklāj sliktu praksi, pārmērīgu iecietību [..] pat amatierismu pārvaldībā un kontrolē, acīmredzamas nelikumības un krāpšanas risku, ja ne pat pašu krāpšanu”, un ka “šo visu veica Eurostat visaugstākā līmeņa ierēdņi”.

329

Turklāt attiecībā uz saziņas trūkumu starp Eurostat ģenerāldirektoru un uzraugošo Komisijas locekli Komisijas priekšsēdētājs konstatē, ka no brīža, kad viņa kabinets saņēma pēc viņa lūguma 2002. gada jūlijā “īsas [brīfinga] piezīmes” pēc OLAF paziņojuma publicēšanas, kurā paziņots par Eurostat lietu nodošanu Luksemburgas tiesu iestādēm, “kabinetam ir pieejamas kādas puzles gabaliņi, gabaliņi, kas paši par sevi ir nepietiekami, lai izsauktu reakciju, jo trūka vissvarīgāko faktu”, proti, “ģenerāldirektora paša apsūdzēšana”. Viņš turpina, atzīstot, ka “katrs var atbilstoši savai attiecīgajai administratīvajai kultūrai novērtēt šo acīmredzamo saziņas trūkumu un līdz ar to reakciju”, pat ja “atsevišķas personas varētu uzskatīt, ka kabinetam ir jābūt modrākam un jāpieprasa informācija, ko ģenerāldirektors uzreiz nedod”. Viņš no savas puses tomēr uzskata, ka ir jānosaka, “kurš bija ieinteresēts slēpt pagātnes patiesos faktus” un ka tas nebija “noteikti [Komisijas loceklis]”.

330

Ir jānorāda, ka no šīm rindkopām skaidri izriet, ka, pat ja Komisijas priekšsēdētājs neapsūdzēja Franšē, nosaucot viņu vārdā, kā atbildīgo par nelikumībām, viņš viņam pārmet, ka ir ļāvis šādām nelikumībām izpausties, un ka viņam Franšē atbildība reāli šaubas nerada. Turklāt viņš visai tieši vaino Franšē attiecīgo faktu slēpšanā. Tāpat viņš vaino “kādu citu ierēdni” attiecībā uz Datashop lietu, kas neatstāj nekādas šaubas par Bīka identitāti, kura vārdu jau publiski izplatīja pati Komisija.

331

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka ar šo runu Komisijas priekšsēdētājs nav pilnībā ievērojis prasītāju pamattiesības un it īpaši nevainīguma prezumpciju, ciktāl šie paziņojumi tādi kā “visu šo veica Eurostat hierarhijas augsti ierēdņi” un “Eurostat ģenerāldirektora un kāda cita ierēdņa apsūdzēšana”, kas ir šajā runā, atspoguļo uzskatu, ka prasītāji ir vainojami norādītajā naudas piesavināšanās. Šāda rīcība ir pietiekami būtisks šī principa, kas piešķir tiesības indivīdiem, pārkāpums.

332

No iepriekš minētā izriet, ka Komisija ar 2003. gada 9. jūlija paziņojumu presei un tās priekšsēdētāja runu pieļāva pietiekami būtiskus nevainīguma prezumpcijas pārkāpumus, lai radītu Kopienas atbildību.

333

Prasītāji norāda, ka Komisija rīkojās pretrunīgi. Tā esot nolēmusi uzsākt disciplinārlietas, lai viņus atstādinātu līdz tās uzsāktās administratīvās izmeklēšanas rezultātiem, rīcība, kas turklāt ir mazāk saprotama, jo šo disciplinārlietu uzsākšana bija balstīta uz tādiem pašiem faktiem, kuru kontekstā Komisija esot nolēmusi piešķirt prasītājiem savu palīdzību. Prasītāji norāda, ka fakts, ka krimināltiesā tika iesniegta sūdzība, nekavē iestādi uzsākt disciplinārlietu, jo iespējamo disciplinārsodu var uzlikt tikai pēc kriminālprocesa, ko veic valsts tiesu iestādes, beigām.

334

Kā uzskata prasītāji, disciplinārlietai pirms iekšējās izmeklēšanas pabeigšanas nav nekādas nozīmes un tā ir pretrunā labas pārvaldības principam un pienācīgas pārvaldības principam. Saskaņā ar Vispārējiem administratīvās izmeklēšanas un disciplināro lietu veikšanas īstenošanas noteikumiem, kas publicēti 2004. gada 30. jūnijā, Informations administratives Nr. 86-2004, administrācijas un personāla ģenerāldirektors uzsāk disciplinārlietu pēc Komisijas Izmeklēšanas un disciplīnas biroja (IDOC) ziņojuma vai, vajadzības gadījumā, uzreiz pēc OLAF ziņojuma.

335

Šajā lietā Komisija, īstenojot 2003. gada 9. jūlijā vairākas un paralēlas izmeklēšanas un uzsākot disciplinārlietas, esot rīkojusies panikā, lai “mazinātu satraukumu”, kas izrietot no OLAF Uzraudzības komitejas priekšsēdētāja piedāvājumiem Komisijas ģenerālsekretāra runā sakarā ar Uzraudzības komitejas tikšanos . Komisijai arī esot bijis jāsagaida iekšējās izmeklēšanas, ko tā bija noteikusi, beigas un OLAF darba beigas un vēl nesāktā IDOC darba sākums un tā rezultāti pirms tā paziņoja par disciplinārlietas uzsākšanu pret prasītājiem.

336

Prasītāji norāda, ka, pat ja lēmums uzsākt disciplinārlietu nav nelabvēlīgs akts, tas rada kaitējumu apmelojošā rakstura dēļ, kas šādam lēmumam noteikti ir.

337

Komisija uzsver, ka lēmums uzsākt disciplinārlietu bija tikai procesuāls sagatavošanās posms, kas iepriekš nenoteica administrācijas galīgo nostāju, un ka tas nebūtu jāuzlūko kā nelabvēlīgs akts. Turklāt prasītāji neesot pierādījuši, ka iecēlējinstitūcijas īstenotās darbības būtu nelikumīgas, kamēr iecēlējinstitūcijas formulētie iebildumi, lai pamatotu disciplinārlietas uzsākšanu, esot bijuši pamatoti ar vairākiem ziņojumiem un OLAF nosūtīto informāciju tā 2003. gada 3. un piezīmēs.

338

Kā uzskata Komisija, bija vēlams apturēt prasītāju disciplinārlietas, lai izvairītos no iespējamās iejaukšanās starp šīm procedūrām un jau par līdzīgiem faktiem uzsāktajiem kriminālprocesiem, un turklāt valsts tiesu iestādēm ir tādi izmeklēšanas līdzekļi, kādu nav administratīvām iestādēm.

339

Prasītāji, pirmkārt, pārmet Komisijai, ka tā ir nolēmusi uzsākt disciplinārlietas, kuras tūlīt pat apstādinājusi līdz izmeklēšanas rezultātiem, un, otrkārt, uzsākusi disciplinārlietas pirms vēl nebija pabeigta iekšējā izmeklēšana.

340

Vispirms Pirmās instances tiesa atgādina, ka iecēlējinstitūcijas lēmums uzsākt disciplinārlietu bija tikai procesuāli sagatavojošs posms. Tas iepriekš nenoteica administrācijas galīgo nostāju un līdz ar to nebūtu jāuzskata par nelabvēlīgu aktu Civildienesta noteikumu 91. panta izpratnē. To var līdz ar to pārsūdzēt tikai prasībā par ierēdnim nelabvēlīgu galīgo disciplinārlēmumu (Pirmās instances tiesas 2003. gada 13. marta spriedums lietā T-166/02 Pessoa e Costa/Komisija, Recueil FP, I-A-89. un II-471. lpp., 37. punkts).

341

Attiecībā, vispirms, uz faktu, ka disciplinārlietas tika apturētas, ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 88. panta piektajā daļā paredzēts, ka, “ja par tādiem pašiem nodarījumiem ierēdņa lietu izskata tiesa, galīgais lēmums ir jāpieņem tikai pēc tam, kad stājies spēkā lietu izskatījušās tiesas spriedums”. No šī noteikuma izriet, ka iecēlējinstitūcijai ir aizliegts disciplinārā ziņā galīgi izlemt attiecīgā ierēdņa situāciju, pieņemot lēmumu par faktiem, kas vienlaikus ir arī kriminālprocesa priekšmets, tik ilgi, kamēr krimināllietu izskatošās tiesas spriedums nav stājies spēkā (iepriekš šī sprieduma 340. punktā minētais spriedums lietā Pessoa e Costa/Komisija, 45. punkts). Civildienesta noteikumu 88. panta piektā daļa tādējādi nepiešķir atbildīgajai iecēlējinstitūcijai rīcības brīvību galīgi lemt par ierēdņa, pret kuru ir uzsākta disciplinārā procedūra, stāvokli atšķirībā no Civildienesta noteikumu IX pielikuma 7. panta otrās daļas, atbilstoši kurai procesa krimināllietu tiesā gadījumā disciplinārlietu kolēģija var izlemt nesniegt atzinumu līdz brīdim, kamēr tiesa nebūs pieņēmusi nolēmumu (Pirmās instances tiesas 1998. gada 19. marta spriedums lietā T-74/96 Tzoanos/Komisija, Recueil FP, I-A-129. un II-343. lpp., 32. un 33. punkts, un spriedums lietā T-307/01 François/Komisija, Krājums, II-1669. lpp., 59. punkts).

342

Ir jāprecizē, ka Civildienesta noteikumu 88. panta piektajai daļai ir divkāršs esamības iemesls. Pirmkārt, šis pants atbilst prasībai neietekmēt attiecīgā ierēdņa stāvokli kriminālprocesā, kas uzsākts pret viņu sakarā ar faktiem, par ko turklāt ir arī disciplinārlieta iestādē (iepriekš šī sprieduma 341. punktā minētais spriedums lietā Tzoanos/Komisija, 34. punkts). Otrkārt, disciplinārlietas apturēšana līdz kriminālprocesa pabeigšanai ļauj ņemt vērā šajā disciplinārlietā krimināltiesas tiesneša izmantotos faktiskos secinājumus, kad tās spriedums ir stājies spēkā. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 88. panta piektā daļa nosaka principu, ka “disciplinārais process ir atkarīgs no kriminālprocesuālā lēmuma”, ko tostarp pamato fakts, ka valsts krimināllietu tiesām ir lielākas izmeklēšanas pilnvaras nekā iecēlējinstitūcijai (Pirmās instances tiesas 2000. gada 21. novembra spriedums lietā T-23/00 A/Komisija, Recueil FP, I-A-263. un II-1211. lpp., 37. punkts). Līdz ar to gadījumos, kad vieni un tie paši fakti var veidot noziedzīgā nodarījuma sastāvu un ierēdņa Civildienesta noteikumos ietverto pienākumu pārkāpumu, administrācijai ir saistoši krimināllietu tiesas kriminālprocesa ietvaros konstatētie fakti. Tiklīdz krimināltiesa konstatē lietas faktus, administrācija ir tiesīga veikt to juridisko vērtējumu saistībā ar disciplinārā pārkāpuma jēdzienu, tostarp pārbaudot, vai tie veido Civildienesta noteikumos ietverto pienākumu pārkāpumus (iepriekš šī sprieduma 341. punktā minētais spriedums lietā François/Komisija, 75. punkts).

343

Tādējādi šajā lietā, ņemot vērā, ka ir konstatēts, ka pret prasītājiem uzsāktās disciplinārlietas vismaz daļēji ir par tiem pašiem faktiem, par kuriem ir kriminālprocesi, Komisijai nebija tiesību pieņemt galīgo lēmumu attiecībā uz ierēdņu situāciju disciplinārās procedūras ietvaros līdz galīgā krimināltiesiskās jurisdikcijas sprieduma pieņemšanai (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 341. punktā minēto spriedumu lietā François/Komisija, 73. punkts).

344

Šajos apstākļos līdz ar to Komisijai nevar pārmest, ka tā apturēja pret prasītājiem uzsāktās disciplinārlietas, gluži pretēji, tai bija tās jāaptur.

345

Attiecībā turklāt uz faktu, ka Komisija uzsāka disciplinārlietas pirms bija pabeigta iekšējā izmeklēšana, ir tiesa saskaņā ar Vispārējo administratīvās izmeklēšanas un disciplināro lietu veikšanas īstenošanas noteikumu 4. panta 2. punktu, uz kuru atsaucas prasītāji, ka:

“Pirms izmeklēšanas uzsākšanas Personāla un administrācijas ģenerāldirektors konsultējas ar [OLAF], lai nodrošinātu, ka tas paralēli neuzsāk izmeklēšanu un tam nav nodoma to uzsākt. Kad OLAF veic izmeklēšanu saskaņā ar Regulu Nr. 1073/1999, netiek uzsākta neviena administratīvā izmeklēšana iepriekšējā punkta izpratnē.”

346

Tādējādi saskaņā ar šo noteikumu disciplinārlietu nevar uzsākt, kamēr vēl notiek OLAF izmeklēšana par tiem pašiem faktiem. Šis lēmums vēl netika piemērots laikā, kad tika pieņemti lēmumi par disciplinārlietu uzsākšanu 2003. gada 9. jūlijā. Tajā laikā atbilstošais noteikums bija Komisijas Lēmuma C (2002) 540 par administratīvo izmeklēšanu un disciplinārlietu veikšanu 5. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru:

“Pirms izmeklēšanas uzsākšanas Personāla un administrācijas ģenerāldirektors vispirms konsultējas ar [OLAF], lai nodrošinātu, ka tas paralēli neuzsāk izmeklēšanu un tam nav nodoma to uzsākt.”

347

Pat ja šajā noteikumā nav tieša aizlieguma uzsākt disciplinārlietu pirms nav pabeigta OLAF izmeklēšana par tiem pašiem faktiem, ir jāšaubās par šī noteikuma noderību, ja tas nebūtu šādi interpretējams. Ja ir paredzēts, ka Personāla un administrācijas ģenerāldirektoram bija jāpārliecinās, ka OLAF neveica izmeklēšanu no savas puses un tam nebija nodoma to darīt, tas nozīmētu, ka, ja tā būtu, disciplinārlietu nevarētu uzsākt.

348

Turklāt Lēmuma C (2002) 540 5. panta 7. punktā paredzēts, ka, “ja iecēlējinstitūcija saņem OLAF izmeklēšanas ziņojumu, tā to pārbauda, ja ir vajadzīgs, vismaz divas nedēļas un, ja uzskata par vajadzīgu, lūdz OLAF pabeigt ziņojumu vai veikt papildu administratīvo izmeklēšanu”. Tādējādi, pamatojoties uz šo OLAF izmeklēšanas ziņojumu, iecēlējinstitūcija pieņem lēmumu, iespējams, uzsākt administratīvu izmeklēšanu un, vajadzības gadījumā, uzsākt disciplinārlietu.

349

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 9. panta 4. punktu iestādes veic tādus pasākumus, īpaši disciplinārus pasākumus vai prasības ierosināšanu tiesā [tiesvedības], kādus prasa OLAF izmeklēšanas rezultāti.

350

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka Komisijai nebūtu bijis jālemj par disciplinārlietu uzsākšanu 2003. gada 9. jūlijā, kamēr vēl nebija pabeigta OLAF izmeklēšana par tiem pašiem faktiem. Tā varēja pieņemt šādu lēmumu tikai pēc pēc tam, kad bija saņemti izmeklēšanas gala ziņojumi.

351

Tādējādi Komisija pārkāpa normas, kas regulē disciplinārlietas un aizliedz uzsākt disciplinārlietu pirms nav pabeigta OLAF izmeklēšana.

352

Ir jānorāda, ka šo normu mērķis ir tostarp aizsargāt attiecīgo ierēdni, nodrošinot, ka iecēlējinstitūcijai pirms disciplinārlietas uzsākšanas ir precīzi un atbilstoši pierādījumi, tostarp viņu attaisnojoši, kas konstatēti sakarā ar OLAF izmeklēšanu, kam ir plaši izmeklēšanas līdzekļi. No tā izriet, ka iepriekš minētās disciplinārlietas regulējošās normas ir tiesību normas, kas piešķir tiesības indivīdiem.

353

Turklāt ir jānorāda, ka runa ir par pietiekami būtisku šo normu pārkāpumu, jo Komisijai nav rīcības brīvības attiecībā uz tai uzlikto pienākumu ievērot normas saistībā ar disciplinārprocedūru. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka nav pilnībā izslēgts, ka Komisija uzsāka šīs disciplinārlietas, lai “nomierinātu satraukumu”, kā to norāda prasītāji. Tādējādi Komisija pienācīgi neņēma vērā prasītāju intereses, uzsākot disciplinārlietas pirms vēl nebija pabeigta izmeklēšana.

354

Prasītāji norāda, ka to pamattiesībām varēja kaitēt task-force izveidošana, jo to veidoja ierēdņi, kas nepiederēja pie OLAF un kas līdz ar to nebija pakļauti stingrām normām, kas attiecas uz OLAF ierēdņiem pilnvaru, pilnvarojuma un konfidencialitātes ziņā saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 6. pantu, arī tas pat tad, ja task-force2003. gada 23. jūlijā tika nodots OLAF pārraudzībā. Turklāt, tā kā Komisija esot nolēmusi pastiprināt OLAF personālu ar 20 vienībām Eurostat lietai, sakarība starp šīm divām darba grupām neesot bijusi zināma.

355

Kā uzskata prasītāji, apjukums ar procedūrām radās no administratīvo izmeklēšanu daudzuma. Paralēli tika veiktas vismaz astoņas izmeklēšanas Eurostat lietā: vismaz piecas izmeklēšanas veica OLAF, vienu SAI, vienu task-force un vienu Komisijas Budžeta ģenerāldirektorāts (ĢD). Turklāt lieta tika nosūtīta divu valstu tiesu iestādēm. Šo dažādo izmeklēšanu esamība, to metodes un pārklāšanās esot radījušas vairākus tādus jautājumus kā šo izmeklēšanu samērīgums attiecībā pret izmaksām.

356

Komisijas ģenerālsekretāra 2003. gada 10. oktobra vēstule neatbild uz prasītāju jautājumiem šajā sakarā. Viņi norāda, ka task-force mērķis līdz m bija uzņemties OLAF vadītās izmeklēšanas iekšējo un ārējo daļu un veikt administratīvu izmeklēšanu, lai novērtētu personāla atbildību attiecībā uz finanšu nelikumībām. Savā ziņojumā ar nosaukumu “Eurostat task-force (TFES) ziņojums — Kopsavilkums un secinājumi” tas uzsvēra virkni problēmu un jautājumu attiecībā uz prasītājiem un katrā ziņā attiecībā uz Franšē.

357

Prasītāji norāda, ka fakts, ka IDOC personāls tika nodots task-force rīcībā, nav nevainīgs fakts un tas ietekmēja administratīvo izmeklēšanu, ko IDOC varēja tikt lūgta veikt Eurostat lietā. Ņemot vērā, ka task-force neesot noteikti pārbaudījusi jautājumus, kas skar prasītājus, un tā kā tie paredz personisku saistību, IDOC šķietami veica izmeklēšanu ārpus sava organizatoriskā ietvara.

358

Turklāt prasītāji norāda, ka Komisija pārkāpa labas administrācijas principu. Viņi netika uzklausīti dažādo Komisijas uzsākto izmeklēšanu ietvaros. Viņiem tika dota tikai iespēja izteikt apsvērumus par Budžeta ģenerāldirektorāta 2003. gada jūnija ziņojumu.

359

Šī rīcība pierāda hronisku saziņas trūkumu un pārskatāmības trūkumu attiecībā uz Eurostat. Prasītāji prāto, kāpēc finanšu kontrolieris nekad nav vērsies pie Eurostat, lai pieprasītu tā paskaidrojumus vai apmainītos viedokļiem pēc audita ziņojuma par Datashop nosūtīšanas, un kādēļ tas tieši vērsās pie OLAF ar īpaši satraucošiem vārdiem. Finanšu kontrolieris nesaglabāja Eurostat nevienu tā 2000. gada 2. marta piezīmju OLAF kopiju un tas ir pretrunā ieteikumiem, kas bija šajās piezīmēs. Tas nekad nevērsās Eurostat par iespējamiem trūkumiem attiecībā uz tā pārvaldības un kontroles mehānismu, lai gan SAI un Budžeta ģenerāldirektorāts izteica šādus pārmetumus 2003. gadā. Ja šādi pārmetumi bija pamatoti un tā kā Komisijas priekšsēdētājs formulēja un publiski izteica nopietnas apsūdzības, šiem dienestiem esot bijis jāiztaujā attiecīgais Komisijas loceklis. Tās tomēr saglabājušas bezdarbību vairākus gadus. Kā uzskata prasītāji, nekas nevar pamatot Komisijas atkārtotu bezdarbību.

360

Turklāt prasītāji atsaucas uz diviem parlamentāriešu jautājumiem, ko Komisijai uzdeva 2003. gada jūlijā un oktobrī, kas pierāda apjukumu, ko radīja Komisijas un OLAF rīcība Eurostat lietā, kā arī pieņemto lēmumu likumība. Viņi vienlīdz norāda uz to, ka prese varēja noteikt Komisijas un OLAF radīto “kaitējumu”.

361

Komisija attiecībā uz task-force ieviešanu norāda, ka tās ģenerālsekretārs sniedza garus skaidrojumus prasītājiem šajā sakarā savā 2003. gada 10. oktobra vēstulē. Turklāt no task-force ziņojuma skaidri izriet, ka tā koncentrēja savu darbību uz sistēmātisku nepareizu darbību un neesot noformulējusi secinājumus attiecībā uz personām. IDOC locekļu iecelšana, lai piedalītos task-force, esot radusies ad hoc, lai bagātinātu task-force kompetences paleti. Kā uzskata Komisija, šāda iecelšana bija iespējama, jo task-force darbības neietilpst Lēmuma C (2002) 540 piemērošanas jomā, bet izriet no administratīvās izmeklēšanas un disciplināro procedūru atšķirīgā mērķa, proti, sistemātiskās nepareizās darbības atklāšanas.

362

Katrā ziņā prasītājiem neesot jāvērtē piemērotība no veida, kādā Komisija nolēma uzsākt iekšējo izmeklēšanu ar mērķi noskaidrot visas Eurostat darbības, jo šīs dažādās izmeklēšanas neesot ietekmējušas viņu kā indivīdu tiesības.

363

Attiecībā uz tiesībām tikt uzklausītiem prasītāji paši atzīst, ka viņiem bija iespēja izteikt apsvērumus par Budžeta ģenerāldirektorāta 2003. gada jūnija ziņojumu.

364

Visbeidzot Komisija norāda, ka tai šajā posmā nav jāatbild uz apgalvojumiem, kas it īpaši attiecas uz apsūdzību saturu, kas noveda pie disciplinārlietu uzsākšanas pret prasītājiem. Tikai šo procedūru ietvaros esot jāpārbauda prasītāju argumenti, kuru mērķis ir pierādīt tiem adresēto iebildumu nepamatotību, ievērojot to tiesības uz aizstāvību.

365

Pirmkārt, attiecībā uz task-force izveidošanu pietiek tikai konstatēt, ka prasītāji nav konkrēti pierādījuši, kā task-force izveidošana būtu pārkāpusi viņu pamattiesības un kā tā izveidošanas iespējamā nepamatotība varētu tieši ietekmēt viņu tiesības. Šis arguments līdz ar to ir jānoraida.

366

Otrkārt, attiecībā uz izmeklēšanu daudzskaitlību arī pietiek tikai konstatēt, ka prasītāji nav konkrēti pierādījuši, kā dažādo izmeklēšanu vienkārša uzsākšana un esamība varētu būt tiesību normas, ar ko piešķir tiesības indivīdiem, pietiekami būtisks pārkāpums. Pat ja šāds apjukums atbilst īstenībai, prasītājiem nav jālemj par veida, kādā Komisija nolēma veikt iekšējo izmeklēšanu ar mērķi noskaidrot visas Eurostat darbības, pamatototību, kā to konstatē Komisija. Turklāt jautājums par izmeklēšanu samērīgumu attiecībā pret izmaksām neizriet no tiesību normas, ar kuru piešķir tiesības indivīdiem. Tādējādi ir jānoraida argumenti saistībā ar izmeklēšanu daudzskaitlību.

367

Treškārt, attiecībā uz apgalvoto labas pārvaldības principa pārkāpumu tādējādi, ka Komisija netika uzklausījusi prasītājus daudzajās tās uzsāktajās izmeklēšanās, pietiek konstatēt to, ka prasītāju tiesības tikt uzklausītiem tika pārbaudītas jau iepriekš, pārbaudot šajā sakarā konkrēti norādītos argumentus. Būtu tikai pareizi atgādināt, ka, tā kā nebija runa par Komisijas nelabvēlīgiem aktiem pret prasītājiem, tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu prasītājiem nebūtu lietderīgi norādīt, lai kritizētu faktu, ka viņi netika uzklausīti pirms ziņojumu un piezīmju sagatavošanas dažādo izmeklēšanu ietvaros.

368

Visbeidzot, attiecībā uz pārējo vispārīgi izteikto kritiku saistībā ar Komisijas rīcību pietiek tikai konstatēt, ka atkal prasītāji nepierāda tiesību normas, ar kuru piešķir tiesības indivīdiem, pietiekami būtisku pārkāpumu.

369

Prasītāji norāda, ka Komisija atsakās tiem nosūtīt dokumentus, kas ir tās rīcībā un kam ir OLAF izcelsme, tādējādi apdraudot to pamattiesības piekļūt dokumentiem, kas noteiktas EKL 255. pantā, hartas 41. pantā un Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).

370

Prasītāji atsaucas uz to prasību, kas formulēta, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001 apvienotajās lietās T-391/03 un T-70/04. Tomēr viņi uzsver, ka pārmetums šīs prasības ietvaros nav atkarīgs no Regulas Nr. 1049/2001, jo tas attiecas uz viņu atbilstošajām interesēm neatkarīgi no visu pilsoņu tiesībām piekļūt Komisijas dokumentiem. Viņiem esot pilnībā īpaša interese saņemt dokumentus, kas ir Komisijas rīcībā un kuru izcelsme ir OLAF, ņemot vērā to personisko situāciju Eurostat lietā.

371

Konkrēti, Komisija esot atteikusies nosūtīt 2003. gada 19. marta vēstuli un piezīmes, kas adresētas Francijas tiesu iestādēm, vēstulē to pamatojot ar faktu, ka tās ir neatņemama valsts līmeņa izmeklēšanas procedūras sastāvdaļa. Runa ir par būtiskiem dokumentiem šīs lietas ietvaros, kam būtu jāļauj prasītājiem novērtēt un kritizēt Komisijas un tās administratīvā dienesta, OLAF, rīcības likumību, kā arī aizsargāt to tiesības.

372

Komisija tikai atsaucas uz faktu, ka prasītāji iesniedza pieteikumus apvienoto lietu T-391/03 un T-70/04 ietvaros, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, un uzsver, ka to lūgums par piekļuvi un tās atteikums atbilst šai regulai.

373

Tā kā prasītāji atsaucas uz piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, prasītāju lūgums neietilpt šajā tiesvedībā, jo šis lūgums jau tika aplūkots Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. jūlija spriedumā apvienotajās lietās T-391/03 un T-70/04 Franchet un Byk/Komisija (Krājums, II-2023. lpp.).

374

Turklāt, ciktāl prasītāji atsaucas uz savu īpašo interesi, pietiek tikai konstatēt, ka šajā tiesvedībā tie saņēma piekļuvi 2003. gada 19. marta vēstulei un piezīmēm, kas nosūtītas Francijas tiesu iestādēm, un ka līdz ar to viņi varēja pienācīgi aizsargāt savas tiesības. Tāpat tiesas sēdes laikā viņi saņēma piekļuvi OLAF piezīmēm, uz kuru ir atsauce paziņojumā presei, un viņi varēja pienācīgi aizsargāt savas tiesības.

375

Tādējādi vairs nav jālemj par lūgumu piekļūt OLAF dokumentiem, kas ir Komisijas rīcībā.

376

No iepriekš minētā izriet, ka Komisija pieļāva vairākas kļūdas, kas varētu radīt Kopienas atbildību. Šīs kļūdas ir 2003. gada 9. jūlija pazinojuma presei publicēšana, tās priekšsēdētāja runa un disciplinārlietu uzsākšana pirms izmeklēšanas pabeigšanas.

377

Tādējādi ir jāpārbauda apgalvotā kaitējuma patiesums un cēloņsakarības esamība starp Pirmās instances tiesas konsatētajām kļūdām un nodarīto kaitējumu.

378

Ņemot vērā īpaši tuvo saikni, kas ir šīs lietas apstākļos starp jautājumu, vai prasītājiem ir nodarīts atlīdzināms kaitējums, un cēloņsakarību starp nelikumībām un apgalvoto kaitējumu, abi jautājumi jāaplūko kopā.

379

Prasītāji, vispirms, norāda, ka to profesionālā reputācija, ko atzina un novērtēja visi gan Eurostat iekšienē un Komisijā, gan ārpus šīs iestādes, “ir tikusi publiski un smagi aptraipīta”. Prasītāji esot bez iepriekšēja brīdinājuma, bez uzklausīšanas “nozākāti straujā aizsardzības reakcijas kustībā”, kas bija necieņa pret visu hierarhiju. Turklāt bīstamie uzbrukumi, ko veica konkrēti Vācijas preses izdevumi pret prasītājiem, kas pamatojas uz komentāriem, kas pilnībā atšķiras no patiesajiem faktiem un kas izteikti Parlamentā un no atsevišķu ierēdņu puses, esot likuši prasītājiem 2003. gada 21. maijā iesniegt sūdzības par neslavas celšanu.

380

Prasītāji norāda arī uz viņu atraidījumu profesionālajā vidē un neatlīdzināmu aizskārumu viņu reputācijai. Viņi esot piedzīvojuši reālu “profesionālo linčošanu”. Šajā sakarā prasītāji atsaucas uz Komisijas ģenerālsekretāra runu OLAF Uzraudzības komitejā 2003. gada 3. septembrī.

381

Franšē, kurš 2004. gada martā tika atlaists pensijā, esot piedzīvojis pilnīgu un brutālu saišu pārraušanu ar saviem kolēģiem, partneriem un profesionālo vidi. Attiecībā uz viņu tika “baumots” iznīcinoši un netaisni.

382

Attiecībā uz Bīku, lai gan atlases komisija viņu uzskatīja par labāko Eurostat direktora amata ieņemšanai, uz kuru viņš pieteicās pēc tā reorganizācijas, viņš nevarēja tikt nominēts sakarā ar esošo lietu pret viņu. Tiekot pārcelts uz Personāla un administrācijas ģenerāldirektorātu, viņam esot bijis jāzaudē jebkāda perspektīva un cerības kādu dienu atrast savai specializācijai un pieredzei atbilstošu darbu. Presē izplatītās nepamatotās apsūdzības esot radījušas lielas ciešanas un zināmu izmisumu.

383

Turklāt prasītāji norāda uz smagām sekām to privātajā un sociālajā dzīvē. Par lietu tika iztaujāti viņu tuvākie. Turklāt no tā esot cietusi prasītāju veselība un Bīks esot pārcietis insultu, kas, iespējams, saistīts ar ciešanām un aizkaitinājumu saistībā ar Eurostat lietu. Viņi uzskata, ka ir politiskās spēles izpirkuma upuri, kas esot izvērsta attiecībā pret viņiem un kura lielākoties viņiem bija jāpacieš, ievērojot savu pienākumu glabāt noslēpumu.

384

Attiecībā uz morālā kaitējuma novērtējumu prasītāji izsaka to skaitļos aptuveni EUR 800000 vērtībā, kas atbilstu Komisijas un OLAF pieļauto kļūdu smagumam un sekām, kas tām bija uz viņu fizisko un garīgo veselību. Šo summu esot vienādi jāsadala starp prasītājiem, jo viņi ir cietuši no vienām un tām pašām kļūdām tajos pašos apstākļos un sekas viņu veselības stāvoklim, lai gan nedaudz atšķirīgas, esot jānovērtē vienādi.

385

Kā uzskata prasītāji, ja Komisija un OLAF būtu reaģējuši uz 2000. gadā Franšē nosūtītajiem iekšējā audita ziņojumiem par attiecīgajām lietām un ja tajā brīdī būtu sācies dialogs, nekad nebūtu bijusi Eurostat lieta un neviena persona nebūtu netaisni uztraukta. Reakcijas trūkums no Komisijas un OLAF puses lielā daļā ir cēlonis tālākajam notikumu pavērsienam un pret prasītājiem izteiktajām netaisnīgajām apsūdzībām.

386

Prasītāji uzsver, ka visu acīs viņi bija vainīgi, lai gan kriminālizmeklēšana pret Bīku Parīzē vēl turpinās un disciplinārlietas ir uzsāktas. Publisks nopēlums bez vērtējuma un ticamas iepriekšējas izmeklēšanas ir smaga kļūda un vērā ņemama un pieaugoša morālā kaitējuma avots, ciktāl ciešanas turpinās. Šis publiskais nopēlums varēja arī ietekmēt izmeklēšanas iznākumu Francijas tiesu iestādēs.

387

Komisija neapstrīd, ka prasītāju pārdzīvotā situācija varētu radīt morālu kaitējumu. Tomēr tā nesaprot, kā iespējamais kaitējums tika novērtēts EUR 800000 apmērā, kādu daļu no šīs summas saņems katrs no viņiem un uz kāda pamata.

388

Prasītāji norāda, ka materiālo kaitējumu būtībā veido būtiskas izmaksas, ar ko viņiem bija jāsaskaras savu tiesību aizsardzībai no tā brīža (2003. gada maijs), kad viņi pirmo reizi uzzināja par pret viņiem vērstajām apsūdzībām.

389

Viņi novērtē materiālo kaitējumu EUR 200000 apmērā aptuveni, iespējams, to palielinot [vēlāk]. Šo kaitējumu varētu samazināt, ja Pirmās instances tiesa piespriestu Komisijai segt visus tiesāšanās izdevumus.

390

Replikas rakstā prasītāji precizē, ka materiālais kaitējums ir ne tikai izmaksu un advokātu honorāru atmaksāšana tiesāšanās izdevumu ietvaros. Viņiem vēl paliekot tādas būtiskas nenosegtas izmaksas kā transporta izmaksas sakarā ar pārvietošanos, kas bija jāveic no Nicas uz Luksemburgu, pat Briseli, kopš šī procesa sākuma 2003. gada maijā. Turklāt prasītājiem esot bijis jāaizstāvas kopš tā laika un jālūdz savu advokātu palīdzība OLAF procesā un visā pirmstiesas lūgumu un sūdzību procesā, šiem izdevumiem neesot nosegtiem ar tiesāšanās izdevumiem. Turklāt bija papildu izmaksas un maksājumi, ko radīja padziļināta izmeklēšana Francijā, kas nosedz Francijas advokātu pārvietošanos un honorārus. Prasītāji atsaucas arī uz savu prasību atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001.

391

Pēc Pirmās instances tiesas lūguma prasītāji esot gatavi detalizēti izklāstīt visus viņu materiālo zaudējumu veidojošos elementus, izņemot tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

392

Komisija norāda, ka prasītāji neesot pierādījuši materiālo kaitējumu. Izmaksas, kas prasītājiem ir radušās savai aizstāvībai, neesot materiālais zaudējums, bet tiesāšanās izdevumi. Viņi nevarot atgūt to tiesāšanās izdevumu daļu, kas ir neatgūstamie izdevumi, jo tie rodas no izmaksām, kas radušās pirmstiesas procesā, kvalificējot to kā materiālo zaudējumu.

393

Prasītāji norāda, ka visa tiem nodarītā kaitējuma tiešais cēlonis ir Komisijas un OLAF un citu dienestu kļūdainā rīcība. Viņus esot būtiski skāris, piemēram, pret viņiem vērsto uzbrukumu spējais raksturs, viņu vainošana bez iepriekšējas izmeklēšanas un neievērojot tiesības uz aizstāvību no Francijas tiesu iestāžu puses, iepriekšējā neuzklausīšana, apzināti vadītā [informācijas] noplūde ar mērķi nomelnot, kā arī disciplinārlietu uzsākšana, tās tūlīt pat apstādinot, lai ļautu Komisijai “saglābt seju” Parlamenta priekšā.

394

Prasītāji uzsver, ka, ja Komisija būtu rīkojusies nekļūdīgi, netiktu apsūdzēti prasītāji un to reputācija netiktu publiski iznīcināta. To darba vide nebūtu viņus “atstūmusi” un Komisijas priekšsēdētājs nebūtu tos atzinis par vainīgiem visļaunākajās nekrietnībās. Nebūtu bijis Eurostat lietas. No “institucionālā jucekļa”, kas būtu novedis pie Komisijas nopēluma, varēja izvairīties tikai ar tādu manevru kā prasītāju vainošana. Turklāt publiskās apsūdzības varēja iepriekš izlemt izmeklēšanu, ko pret Bīku veic Francijas tiesu iestādes.

395

Visbeidzot, prasītāji prāto par to, kas [cits] būtu viņiem nodarītā kaitējuma avots, ja tas nebūtu veids, kādā pret viņiem izturējās Komisija un OLAF. Viņi jautā, kā Komisija var, no vienas puses, atzīt reāla morālā kaitējuma esamību un, no otras puses, noliegt cēloņsakarību starp šī kaitējuma rašanos un tās pieļautajām kļūdām.

396

Komisija norāda, ka prasītāji nesniedz pierādījumus cēloņsakarībai. Tiešais cēlonis prasītājiem nodarītajam kaitējumam ir [informācijas] noplūdē presē, bet viņi nenorāda nevienu pierādījumu, lai parādītu, ka par šo informācijas noplūdi atbildīga būtu Komisija vai OLAF.

397

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai kaitējums būtu jāatlīdzina, tam pietiekami tieši skaidri jāizriet no pārmestās uzvedības (Tiesas 1979. gada 4. oktobra spriedums apvienotajās lietās 64/76, 113/76, 167/78, 239/78, 27/79, 28/79 un 45/79 Dumortier Frères u.c./Padome, Recueil, 3091. lpp., 21. punkts; iepriekš šī sprieduma 93. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā International Procurement Services/Komisija, 55. punkts; spriedums lietā T-7/96 Perillo/Komisija, Recueil, II-1061. lpp., 41. punkts, un spriedums lietā T-72/99 Meyer/Komisija, Recueil, II-2521. lpp., 49. punkts). No iedibinātās judikatūras arī izriet, ka prasītājam ir jāpierāda cēloņsakarība saskaņā ar EKL 288. panta otro daļu (šajā sakarā skat. Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C-363/88 un C-364/88 Finsider u.c./Komisija, Recueil, I-359. lpp., 25. punkts; Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-168/94 Blackspur u.c./Padome un Komisija, Recueil, II-2627. lpp., 40. punkts, un spriedumu lietā T-149/96 Coldiretti u.c./Padome un Komisija, Recueil, II-3841. lpp., 101. punkts).

398

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka OLAF kļūdas, kas var radīt Kopienas atbildību, veido informācijas nosūtīšana Luksemburgas un Francijas tiesu iestādēm bez prasītāju un tā Uzraudzības komitejas uzklausīšanas un [informācijas] noplūde saistībā ar Datashop — Planistat lietas nodošanu Francijas tiesu iestādēm (skat. šī sprieduma 285. punktu); Komisijas kļūdas, kas var radīt Kopienas atbildību, veido 2003. gada 9. jūlija paziņojuma presei publikācija, tās priekšsēdētāja runa un disciplinārlietu uzsākšana pirms nebija pabeigta izmeklēšana (skat. šī sprieduma 376. punktu).

399

Prasītāji šajā lietā ir norādījuši divus atsevišķus kaitējumus, proti morālo kaitējumu un materiālo zaudējumu. Pirmās instances tiesa uzskata, ka šie kaitējuma veidi ir jāizskata viens pēc otra, lai novērtētu, pirmkārt, cik lielā mērā to esamība un, otrkārt, cēloņsakarība, kas pastāv starp tiem un vienu no OLAF un Komisijas izdarītajām nelikumībām, ir pierādīta.

400

Ir jānorāda, ka fakts, ka OLAF nosūtīja Eurocost un Datashop — Planistat lietas valstu tiesu iestādēm, neuzklausot prasītājus, viņiem ir nodarījis kaitējumu. Nespēja varēt izteikties par faktiem, kas viņus skar tieši, un sevi noteikti aizstāvēt ir radījusi prasītājiem netaisnīguma un frustrācijas sajūtu. Ir jākonstatē, ka šis kaitējums rodas tieši no OLAF nelikumīgās rīcības un ka ir arī cēloņsakarība starp šo rīcību un minēto kaitējumu.

401

Attiecībā uz faktu, ka OLAF neinformēja savu Uzraudzības komiteju pirms šīs nosūtīšanas, pietiek tikai norādīt, ka šāds fakts nerada prasītājiem nekādu papildu kaitējumu. Šīs nelikumības sekas ir tādas pašas kā tās, kas rodas no fakta, ka prasītāji netika uzklausīti, un līdz ar to nav atsevišķa kaitējuma.

402

Attiecībā uz [informācijas] noplūdi saistībā ar Datashop — Planistat lietas nodošanu Francijas tiesu iestādēm arī Komisija ir pieļāvusi, ka tas kaitē prasītāju godam un profesionālajai reputācijai, ņemot vērā presē publicēto informāciju. Ir arī jākonstatē, ka nav šaubu par cēloņsakarības tiešumu starp OLAF izdarīto nelikumību un morālo kaitējumu prasītājiem. Tā kā notika konfidenciālas informācijas noplūde, tās publicēšana ir paredzamas un dabiskas šīs nelikumības sekas, tādējādi cēloņsakarība ir pietiekami tieša.

403

Attiecībā uz 2003. gada 9. jūlija paziņojuma presei publicēšanu (skat. šī sprieduma 302. punktu) ir jānorāda, radot priekšstatu ar šo sabiedrībai brīvi pieejamo paziņojumu presei, ka prasītāji tiek saistīti ar attiecīgo naudas piesavināšanos, Komisija skāra viņu reputāciju un godu (skat. šī sprieduma 308.–310. punktu). Ņemot vērā, ka šo paziņojumu presei publicēja Komisija pati, tiešas cēloņsakarības esamība starp šo Komisijas izdarīto nelikumību un šādu morālo kaitējumu šaubas nerada.

404

Tāpat attiecībā uz Komisijas priekšsēdētāja runu nevar tikt noliegts, ka ar šiem paziņojumiem Parlamentā viņš aizskāra prasītāju reputāciju un godu (skat. šī sprieduma 326.–331. punktu) un ka tādējādi pastāv tieša cēloņsakarība starp šiem paziņojumiem un šo kaitējumu.

405

Saistībā ar faktu, ka Komisija uzsāka disciplinārlietas pret prasītājiem pirms bija pabeigta OLAF izmeklēšana, ir jānorāda, ka šis apstāklis prasītājiem radīja aizskārumu viņu reputācijai un privātās dzīves traucējumus un atstāja viņus neziņā, radot morālu kaitējumu, kas ir jāatlīdzina (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 341. punktā minēto spriedumu lietā François/Komisija, 110. punkts). Turklāt, lai gan Komisija tās apturēja, šai apturēšanai nebija iedarbības sabiedrībā, jo 2003. gada 9. jūlija paziņojums presei norādīja uz lēmumiem par disciplinārlietu uzsākšanu, nevis to apturēšanu. Tomēr, ņemot vērā, ka OLAF izmeklēšana tika pabeigta divus mēnešus pēc disciplinārlietu uzsākšanas, brīdis, kad Komisija varēja likumīgi uzsākt šīs lietas, šīs neskaidrības stāvoklis nebija ilgstošs.

406

Turklāt prasītāji norāda, ka Bīks, lai gan atlases komisija viņu uzskatīja par labāko Eurostat direktora amata vietas ieņemšanai, uz ko viņš bija pieteicies pēc tā restrukturizācijas 2003. gada rudenī, nevarēja tikt iecelts sakarā ar pret viņu uzsākto procesu. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa konstatē, ka prasītāji nav pierādījuši savu apgalvojumu. Tieši pretēji, no 2004. gada 5. marta piezīmēm, ko prasītāji iesniedza Pirmās instances tiesai, atbildot uz rakstveida jautājumu, izriet, ka trīs kandidāti, tostarp Bīks, atbilst attiecīgajam amatam prasītajām kvalifikācijām. No šīm pašām piezīmēm izriet, ka konsultatīvā komiteja ir norādījusi uz abu pārējo kandidātu labajām kvalifikācijām. Tādējādi šis arguments ir jānoraida.

407

Katrā ziņā Bīkam bija iespējams prasīt atcelt šo apgalvoto kandidatūras noraidījumu, ja viņš uzskatīja, ka tas kļūdaini ir pamatots uz esošas disciplinārlietas esamību pret viņu (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 340. punktā minēto spriedumu lietā Pessoa e Costa/Komisija, 69. punkts).

408

Turklāt prasītāji norāda uz kaitējumu saistībā ar viņu veselības stāvokli. Pirmās instances tiesa vispirms norāda, ka prasītāji nav nekādi pamatojuši savus argumentus ar pierādošiem dokumentiem — tādiem kā ārsta izziņas, un ka tādējādi šis kaitējums nav pierādīts.

409

Katrā ziņā ir jānorāda, ka prasītājiem nav izdevies pierādīt, ka iepriekš noteiktās nelikumības bija tiešs cēlonis šī sprieduma 397. punktā minētās judikatūras izpratnē viņu fiziskās un garīgās veselības stāvokļa iespējamai ietekmēšanai. Turklāt viņi paši ir atsaukušies uz “atsevišķu Vācijas preses izdevumu bīstamiem uzbrukumiem” pret viņiem, kas arī varēja būt tam cēlonis.

410

Visbeidzot, attiecībā uz faktu par morālo kaitējumu saistībā ar smagām sekām viņu tuviniekiem ir jāuzsver, ka prasītāju apgalvojumi nav pamatoti ar konkrētiem faktiem, kas pierāda norādītā kaitējuma faktu, kā arī cēloņsakarību starp apgalvoto kaitējumu un izmeklēšanas un disciplinārajām procedūrām pret viņiem (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 9. jūlija spriedumu lietā T-21/01 Zavvos/Komisija, Recueil FP, I-A-101. un II-483. lpp., 334. punkts).

411

No visa iepriekš minētā izriet, ka sakarā ar OLAF un Komisijas nelikumīgo rīcību prasītājiem bija jāsaskaras ar netaisnīguma un frustrācijas sajūtu un ka tika aizskarts viņu gods un profesionālā reputācija. Ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus un faktu, ka tika būtiski skarta prasītāju reputācija, šī kaitējuma summa tiek novērtēta ex aequo et bono EUR 56000 apmērā.

412

Prasītāji norāda, ka to materiālo kaitējumu būtībā veido būtiskas izmaksas, ar ko viņiem bija jāsaskaras, lai aizsargātu savas tiesības kopš tā laika (2003. gada maijs), kad viņi uzzināja pirmo reizi par pret viņiem vērstajām apsūdzībām.

413

Pirmās instances tiesa konstatē, ka prasījums par materiālā zaudējuma atlīdzināšanu nebūtu jāuzskata par pieņemamu. Lai gan prasītāji kopumā šo kaitējumu ir novērtējuši EUR 200000 apmērā, nav atšifrētas dažādās šo apgalvoto kaitējumu veidojošās daļas un nav pierādīta, ne pat apgalvota īpaša apstākļu esamība, kas pamatotu šī kaitējuma atšifrējuma izlaišanu prasības pieteikumā. Šajā sakarā nepietiek tikai norādīt, ka “pēc Pirmās instances tiesas lūguma” viņi ir “gatavi detalizēti izklāstīt visus viņu [apgalvoto] materiālo zaudējumu veidojošos elementus, izņemot tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā”. Tādējādi ir jānorāda, ka prasība par attiecīgā materiālā zaudējuma atlīdzināšanu neatbilst Reglamenta 44. panta 1. punktam un līdz ar to ir jānoraida kā nepieņemama (šajā sakarā skat. Tiesas 2004. gada 23. septembra spriedumu lietā C-150/03 P Hectors/Parlaments, Krājums, I-8691. lpp., 62. punkts; Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-37/89 Hanning/Parlaments, Recueil, II-463. lpp., 82. punkts, un spriedumu lietā T-309/03 Camós Grau/Komisija, Krājums, II-1173. lpp., 166. punkts).

414

Pakārtoti ir jānorāda, kā to pareizi konstatē Komisija, ka izmaksas, kas lietas dalībniekiem radušās sakarā ar aizstāvību, nav materiālais zaudējums, bet tiesāšanās izdevumi. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka izmaksas, kas lietas dalībniekiem radušās sakarā ar tiesvedību, nevar uzskatīt par tādām, kas veido kaitējumu, kas atšķiras no tiesāšanās izdevumiem (šajā sakarā skat. Tiesas 1999. gada 10. jūnija spriedumu lietā C-334/97 Komisija/Montorio, Recueil, I-3387. lpp., 54. punkts).

415

Attiecībā uz advokātu izmaksām, kas radušās pirms tiesvedības uzsākšanas, norādītais kaitējums patiesībā izriet no attiecīgās prasītāju izvēles un nevar līdz ar to tikt piedēvēts Komisijai (šajā sakarā skat. Tiesas 2007. gada 28. jūnija spriedumu lietā C-331/05 P Internationaler Hilfsfonds/Komisija, Krājums, I-5475. lpp., 27. punkts).

416

No tā izriet, ka prasītājiem nav pamata prasīt prasības par zaudējumu atlīdzināšanu ietvaros atlīdzināt zaudējumus, kas acīmredzami radās administratīvajā procesā Komisijā. Ir jānorāda, ka šis pats risinājums attiecas uz advokātu izmaksām saistībā ar procesu OLAF.

417

Attiecībā uz iespējamām izmaksām, kas atbilst tiesvedības norisei valstu tiesās, ir jāuzskata, ka šīs lietas ietvaros tās nevar tikt atlīdzinātas, ja nav cēloņsakarības starp apgalvoto zaudējumu un OLAF un Komisijas pieļautajām kļūdām (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 341. punktā minēto spriedumu lietā François/Komisija, 109. punkts). Katrā ziņā valsts līmenī radušos izdevumu izmaksas ietilpst tikai valsts tiesas kompetencē, šai tiesai, tā kā šī joma Kopienas līmenī nav saskaņota, jālemj šāds jautājums, piemērojot piemērojamos valsts tiesību noteikumus (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 243. punktā minēto spriedumu lietā Nölle/Padome un Komisija, 37. punkts).

418

Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītāju prasība par materiālā kaitējuma atlīdzināšanu ir nepieņemama un katrā ziņā nepamatota.

419

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Pirmās instances tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala, ņemot vērā, ka saskaņā ar minētā Reglamenta 88. pantu tiesvedībā, kurā lietas dalībnieki ir Kopienas un to darbinieki, iestādes sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

420

Šajā lietā, tā kā prasība bija daļēji pieņemama, būtu izdarīts taisnīgs vērtējums, ņemot vērā lietas īpašo kontekstu, nospriežot, ka Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina prasītāju tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta)

nospriež:

Atbilstošās tiesību normas

Prāvas rašanās fakti

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

I — Par lūgumu izņemt atsevišķus prasības pieteikuma pielikumus

A — Lietas dalībnieku argumenti

B — Pirmās instances tiesas vērtējums

II — Par prasības priekšlaicīgumu

A — Lietas dalībnieku argumenti

B — Pirmās instances tiesas vērtējums

III — Par Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības rašanos

A — Par OLAF rīcības nelikumību

1. Par pieļautajām kļūdām, OLAF nosūtot lietas materiālus par Eurostat lietu Francijas un Luksemburgas tiesu iestādēm

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

Par izmeklēšanas kvalificēšanu

Prasītāju, Komisijas un OLAF Uzraudzības komitejas informēšana

— Prasītāju informēšana

— Komisijas informēšana

— OLAF Uzraudzības komitejas informēšana

Valstu tiesu iestāžu ietekmēšana

2. Par OLAF informācijas izpaušanu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

Par [informācijas] noplūdi

— Par [informācijas] noplūdes esamību un saturu

— Apgalvoto tiesību normu, kas piešķir tiesības indivīdiem, pārkāpumu, kas varēja rasties [informācijas] noplūdes no OLAF rezultātā, analīze

Par 2003. gada 24. septembra sūtījumu

Par OLAF ģenerāldirektora ieņemto nostāju

3. Par apgalvoto [informācijas] noplūdi saistībā ar piezīmju un gala ziņojumu sagatavošanu un nosūtīšanu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

4. Par atteikumu piekļūt atsevišķiem dokumentiem

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

5. Par Eurostat lietas izskatīšanu nesaprātīgā termiņā un Regulas Nr. 1073/1999 6. un 11. panta neievērošanu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

B — Par Komisijas rīcības nelikumību

1. Par informācijas izpaušanu no Komisijas puses

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

Par 2003. gada 9. jūlija Komisijas paziņojumu presei

Par 2003. gada 24. septembrī Parlamentam nosūtītajiem dokumentiem

Par Komisijas priekšsēdētāja 2003. gada 25. septembra runu

2. Par disciplinārlietām

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

3. Par dažādām Komisijas izmeklēšanām un to norisi

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

4. Par atteikumu piekļūt dokumentiem

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

C — Par kaitējumu un cēloņsakarību

1. Lietas dalībnieku argumenti

a) Par morālo kaitējumu

b) Par materiālo kaitējumu

c) Par cēloņsakarību

2. Pirmās instances tiesas vērtējums

a) Par morālo kaitējumu

b) Par materiālo zaudējumu

Par tiesāšanās izdevumiem