1

Padomes 1994. gada 27. jūlija Regulas (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (OV L 227, 1. lpp., turpmāk tekstā — “Pamatregula”) 59. pants, kas attiecas uz iebildumiem pret aizsardzības piešķiršanu, paredz:

“1.   Jebkura persona var iesniegt Birojā rakstisku iebildumu pret Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršanu.

2.   Iebildumu cēlējs ir puse [lietas dalībnieks], kas iesaistīta Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršanas procesā līdzās pretendentam. Neierobežojot 88. pantu, iebildumu cēlējiem ir pieejami dokumenti, to skaitā tehniskās pārbaudes rezultāti un šķirnes apraksts, kā noteikts 57. panta 2. punktā.

[..]

5.   Lēmumus par iebildumiem var pieņemt kopā ar lēmumiem, ko pieņem saskaņā ar 61., 62. vai 63. pantu.”

2

Pamatregulas 67. panta 1. punkts noteic, ka “pārsūdzēt var tos Biroja lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar 20., 21., 59., 61., 62., 63. un 66. pantu”.

3

Pamatregulas 68. pants nosaka:

“Saskaņā ar 82. pantu jebkura fiziska vai juridiska persona var pārsūdzēt lēmumu, kurš adresēts šai personai, vai lēmumu, kurš, lai gan tāda lēmuma formā, kas adresēts citai personai, tieši vai individuāli attiecas uz pirmo no minētajām personām. Procesā iesaistītās puses [lietas dalībnieki] var būt un Birojs ir pārsūdzības procesā iesaistītā puse [lietas dalībnieks].”

4

Komisijas 1995. gada 31. maija Regulas (EK) Nr. 1239/95 par noteikumiem, kas jāievēro, piemērojot Padomes Regulu (EK) Nr. 2100/94 attiecībā uz lietu izskatīšanas procesiem Kopienas augu šķirņu birojā (OV L 121, 37. lpp., turpmāk tekstā — “Izpildes regula”), 49. panta 1. punkts ar virsrakstu “Pārsūdzības noraidīšana kā nepieņemama” paredz, ka, “ja pārsūdzība neatbilst pamatregulas un jo īpaši tās 67., 68. un 69. panta un šīs regulas un jo īpaši tās 45. panta nosacījumiem, Apelācijas padome par to informē pārsūdzības iesniedzēju un pieprasa, lai tas, ja iespējams, novērš atklātos trūkumus Apelācijas padomes noteiktā termiņā”, un ka, “ja pārsūdzības trūkumi netiek laikus novērsti, Apelācijas padome noraida to kā nepieņemamu”.

5

Izpildes regulas 50. pantā attiecībā uz procesa mutisko daļu Kopienas Augu šķirņu birojā (KAŠB) ir precizēts:

“1.   Pēc lietas izskatīšanas atjaunošanas Apelācijas padomes priekšsēdētājs nekavējoties sasauc pārsūdzības procesā iesaistītās puses [lietas dalībniekus] uz procesa mutisko daļu, kā paredzēts [P]amatregulas 77. pantā, un vērš viņu [to] uzmanību uz šīs regulas 59. panta 2. punktu.

2.   Procesa mutiskā daļa un pierādījumu iesniegšana principā notiek vienlaikus.

3.   Lūgumus par atkārtotu lietas izskatīšanu noraida, izņemot lūgumus, kas pamatoti ar apstākļiem, kas lietas izskatīšanas laikā vai pēc tās mainījušies.”

6

Prasītāja ir federācija, kurā ir apvienojušies Alikantes [Alicante], Kastiljonas [Castellón] un Valensijas (Spānija) provinču lauksaimniecības kooperatīvu sindikāti, kuri paši apvieno gandrīz visas šo trīs provinču vietējās kooperatīvās sabiedrības.

7

Mandarīnu šķirnes “Nadorcott” selekcionārs N. 1995. gada 22. augustā savas ar šo šķirni saistītās tiesības nodeva M. Šis pēdējais tajā pašā dienā iesniedza pieteikumu KAŠB Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršanai.

8

1996. gada 26. februārī pieteikums tika publicēts “KAŠB Oficiālajā Vēstnesī”.

9

1997. gada 21. martā M. savas ar šķirni “Nadorcott” saistītās tiesības nodeva personai, kas iestājusies lietā, un paziņoja par šo tiesību nodošanu KAŠB.

10

Ar 2004. gada 4. oktobra lēmumu Nr. 14111 KAŠB personas, kas iestājusies lietā, šķirnei piešķīra Kopienas aizsardzību (turpmāk tekstā — “Lēmums par piešķiršanu”).

11

Lēmums par piešķiršanu tika publicēts “KAŠB Oficiālajā Vēstnesī”2004. gada 15. decembrī.

12

2005. gada 11. februārī prasītāja par Lēmumu par piešķiršanu iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzības pamati tika izklāstīti 2005. gada 14. aprīļa rakstā. It īpaši attiecībā uz šīs apelācijas sūdzības pieņemamību — prasītāja šajā rakstā norāda, ka aizsardzības piešķiršana šķirnei “Nadorcott” to skar tieši un individuāli. Attiecībā uz lietas būtību tā it īpaši uzskatīja, ka attiecīgās šķirnes jaunuma un atšķirtspējas trūkuma dēļ šī aizsardzība nav spēkā.

13

2005. gada 24. februārī persona, kas iestājusies lietā, iesniedza iestāšanās rakstu un 2005. gada 29. jūlijā atsevišķā rakstā tā izklāstīja savus argumentus. Tā ir norādījusi, ka it īpaši tāpēc, ka prasītāju Lēmums par piešķiršanu neskar tieši un individuāli, prasītājai nav tiesību celt iebildumus. Persona, kas iestājusies lietā, apstrīdēja arī apelācijas sūdzības pamatotību.

14

2005. gada 15. septembra rakstā KAŠB vispirms cēla iebildi par apelācijas sūdzības nepieņemamību tāpēc, ka nav tiesību celt iebildumus. Pēc būtības KAŠB tāpat nosprieda apelācijas sūdzību noraidīt.

15

Apelācijas padomes sēde notika 2005. gada 8. novembrī. Prasītāja tajā norādīja, ka saskaņā ar Izpildes regulas 49. pantu Apelācijas padomei pirms sēdes ir jāaicina iesniegt dokumentus, kas pierāda, ka Lēmums par piešķiršanu prasītājas dalībniekus skar tieši un individuāli. Tā lūdza noteikt termiņu, lai tā varētu atgriezties Spānijā, lai šajā sakarā savāktu un iesniegtu izsmeļošu dokumentāciju, vai vismaz lai tai tiktu atļauts sēdē iesniegt nepilnīgu dokumentāciju, ko bija sagatavojuši tās pārstāvji. Tā apstiprināja, ka šī dokumentācija iekļauj dokumentus, kas to pilnvaro iesniegt apelācijas sūdzību atsevišķu mandarīnu ražotāju vārdā, kā arī līgumu starp Geslive (organizācija, kas Spānijā nodarbojas ar personas, kas iestājusies lietā, ar šķirni “Nadorcott” saistīto tiesību un interešu pārvaldi un aizsardzību) un kooperatīvu Anecoop (kooperatīvu sindikāta dalībniece, kas ir prasītājas dalībnieks) attiecībā uz licences maksas, ko pēdējā maksā par šķirnes “Nadorcott” izmantošanu, samaksu.

16

Ar 2005. gada 8. novembra lēmumu (turpmāk tekstā — “Apstrīdētais lēmums”) Apelācijas padome prasītājas apelācijas sūdzību noraidīja kā nepamatotu, jo tai nav tiesību celt iebildumus. Tāpat tā noraidīja prasītājas lūgumu iesniegt dokumentus.

17

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

18

KAŠB prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

19

Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

20

Lai pamatotu savu prasību, prasītāja būtībā izvirza trīs pamatus par, pirmkārt, Izpildes regulas 49. un 50. panta pārkāpumu un pienācīgas rūpības un labas pārvaldības principu pārkāpumu, otrkārt, Apelācijas padomes prasītājas tiesību celt iebildumus neatzīšanu un, treškārt, pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu.

21

Pirmais pamats sadalās divās daļās, no kurām pirmā attiecas uz Izpildes regulas 49. panta pārkāpumu un otrā — Izpildes regulas 50. panta pārkāpumu. Abās daļās prasītāja norāda arī uz pienācīgas rūpības un labas pārvaldības principa pārkāpumu.

22

Prasītāja uzskata — ja tās apelācijas sūdzība neatbilst Pamatregulas 68. pantam, Apelācijas padomei, pamatojoties uz Izpildes regulas 49. pantu, bija prasītājai jāpaziņo par šo faktu un jāaicina, ja iespējams, novērst atklātos trūkumus Apelācijas padomes noteiktā termiņā. Apelāciju padome neesot paziņojusi prasītājai, ka tai nav tiesību celt iebildumus, un neesot aicinājusi to novērst. Apelācijas padomes rīcība tādējādi balstoties uz kļūdainu Izpildes regulas 49. panta interpretāciju.

23

Prasītāja, pirmkārt, uzskata, ka no Izpildes regulas 49. panta formulējuma izriet, ka nevarētu uzskatīt, ka šis pants norāda tikai uz “acīmredzamiem apelācijas sūdzības trūkumiem”. Tā kā šajā normā starp šiem trūkumiem ir tieši minēta Pamatregulas 68. pantā norādītā nepieņemamība, esot maz ticams, ka Kopienu likumdevējs būtu gribējis atsaukties tikai uz acīmredzamajiem trūkumiem, jo nepieņemamības trūkums nekad neesot acīmredzams. Tātad, neraugoties uz ar trūkuma novēršanu saistītajām grūtībām, Apelācijas padomei esot bijis jāizpilda Izpildes regulas 49. pantā paredzētais pienākums, ja vien trūkumu bija iespējams novērst. Šajā sakarā prasītāja balstās ne tikai uz pienācīgas rūpības un labas pārvaldības principiem, bet arī uz prasītājai Kopienas tiesību sistēmā piešķirto garantiju, ko nevarot interpretēt tik ierobežotā veidā, kā tas tika darīts šajā lietā. Prasītāja turklāt pamatojas uz apelācijas sūdzības noraidīšanu tās tiesību celt iebildumus iespējamās neesamības dēļ, lai uzsvērtu, ka Apelācijas padome neapstrīd nedz to, ka šī kļūda pastāvēja, nedz arī to, ka sēdē tai vēl bija šaubas par atbilstošiem kritērijiem, lai novērtētu prasītājas tiesību celt iebildumus [esamību].

24

Otrkārt, prasītāja apstrīd Apelācijas padomes veikto Izpildes regulas 49. panta vārdu “lai tas, ja iespējams” interpretāciju. Tā uzskata, ka Apelācijas padomei nav jāpārbauda, vai trūkumu var viegli novērst, un, pat ja tai vajadzētu šādu pārbaudi veikt, tai vienmēr būtu jālūdz prasītājai trūkumu novērst. Tā kā atklāts trūkums jālabo ieinteresētai personai, nevis Apelācijas padomei, tai neesot tiesību uzreiz izskatīt jautājumu, vai prasītāja var vai nevar to novērst. Šāda interpretācija novestu pie patvaļas, jo ieinteresētās personas tiesību īstenošana būtu pakļauta administrācijas viedoklim par šīs personas spēju savas tiesības īstenot.

25

Treškārt, prasītāja norāda, ka Izpildes regulas 49. pants, kurā paredzēts, ka “Apelācijas padome par to informē pārsūdzības iesniedzēju un pieprasa, lai tas [..] novērš atklātos trūkumus”, ir izteikts imperatīvā veidā. Tātad šis pants Apelācijas padomei uzliekot pienākumu paziņot par trūkumu un aicināt to novērst. Apelācijas padome šos divus pienākumus neesot izpildījusi. Prasītāja uzskata, ka Apelācijas padomei turpretim nav pienākuma tai norādīt, ka trūkuma novēršanai ir jāiesniedz dokumenti. Izpildes regulas 49. pants to neparedzot, jo dokumentu iesniegšana esot tikai viens no vairākiem ieinteresētās personas rīcībā esošiem līdzekļiem atklāta trūkuma novēršanai.

26

Ceturtkārt, prasītāja uzskata, ka citu iesaistīto lietas dalībnieku iebildumu par apelācijas sūdzības pieņemamību paziņošana neattaisno Apelācijas padomes pienācīgas rūpības trūkumu Izpildes regulas 49. pantā paredzētā pienākuma izpildē. Apelācijas padome sava pienākuma ievērošanu nedrīkstot aizstāt ar iesaistīto lietas dalībnieku apgalvojumu pārbaudi un nedrīkstot arī rīkoties tikai tad, ja lietas dalībnieki neatsaucas uz Izpildes regulas 49. pantā minētajiem trūkumiem. Runa neesot par “strīda starp privātpersonām noregulēšanu”.

27

Piektkārt, prasītāja norāda, ka, uzskatot, ka atļaut prasītājai novērst tiesību celt iebildumus neesamību nozīmētu pāragri izlemt strīdīgu jautājumu starp lietas dalībniekiem, Apelācijas padome nav ievērojusi apelācijas procesa administratīvo raksturu. Tā atgādina, ka nepieņemamība ir publisko tiesību jautājums, kas iestādei, kura izskata apelācijas sūdzību, jāizskata pēc savas iniciatīvas. Tādējādi tam, vai uz tiesību celt iebildumus trūkumu norāda lietas dalībnieki, neesot nozīmes.

28

Visbeidzot, prasītāja pirmo reizi Pirmās instances tiesas sēdē norādīja, ka vienīgais dokuments, ko Apelācijas padome tai bija sniegusi pirms [tās] sēdes, ir 2005. gada 27. jūnija lēmums par apturēšanu, atbilstoši kuram, neskarot galīgo lēmumu, Apelācijas padome neuzskatīja, ka apelācijas sūdzība ir acīmredzami nepamatota. Prasītāja uzskata, ka, pamatojoties uz šo lēmumu, kā arī Izpildes regulas 49. panta 1. punktu, tai bija tiesiskā paļāvība, ka tās tiesības celt iebildumus bija pietiekamā mērā atzītas pirms sēdes.

29

KAŠB uzskata, ka prasītājas piedāvātā Izpildes regulas 49. panta interpretācija nav pamatota. Uzskatot, ka tiesību celt iebildumus neesamību labot ir grūti, KAŠB norāda, ka Izpildes regulas 49. pantā iekļautā atsauce uz Pamatregulas 68. pantu varētu nozīmēt tikai tīri formālu kļūdu novēršanu. Turklāt, tā kā rakstveida stadijā prasītāja uz personas, kas iestājusies lietā, apgalvojumiem par tiešas un individuālas skaršanas neesamību esot atbildējusi, tās tiesības celt iebildumus esot kļuvušas par lietas “jautājumu pēc būtības”. Tādējādi Apelācijas padomei neesot vajadzējis mēģināt labot šo trūkumu kā formālu kļūdu. Turklāt KAŠB uzskata, ka atsevišķu ražotāju pilnvarojuma pieļaušana nozīmētu ļaut jaunai vienībai kļūt par procesa dalībnieci, lai gan iebildumu iesniegšanas termiņš bija beidzies. Apelācijas sūdzību iesniedzot savā vārdā, prasītāja sēdē neesot drīkstējusi balstīties uz atsevišķu ražotāju pilnvarojumu, kas nav tieši tās organizācijas dalībnieki.

30

Persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka Apelācijas padomei nav pienākuma iepriekš pārbaudīt, vai no prasītājas iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka tai ir tiesības celt iebildumus. Prasītajai pašai esot jānorāda uz savām tiesībām celt iebildumus un jāiesniedz ar to saistītie pierādījumi. Izpildes regulas 49. pants uzliekot Apelācijas padomei pienākumu pārbaudīt, vai šis formālais nosacījums ir izpildīts, bet neuzliekot pienākumu pārbaudīt, vai prasītājai patiešām ir tiesības celt iebildumus.

31

Ar šo pamatu prasītāja pārmet Apelācijas padomei, ka, no vienas puses, padome nebija paziņojusi, ka tā uzskata, ka prasītājai nav tiesību celt iebildumus, un, no otras puses, ka tā prasītāju nebija aicinājusi tiesības celt iebildumus pierādīt.

32

Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai, kā tai pārmet prasītāja, Apelācijas padome ir pārkāpusi Izpildes regulas 49. panta 1. punktu. Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka šī tiesību norma Apelācijas padomei uzliek pienākumu, pirmkārt, pārbaudīt apelācijas sūdzības atbilstību Pamatregulas un Izpildes regulas noteikumiem un, otrkārt, paziņot prasītājai par atklātajiem trūkumiem un aicināt, ja tas ir iespējams, tos novērst Apelācijas padomes noteiktajā termiņā.

33

Attiecībā uz pienākumu pārbaudīt apelācijas sūdzības atbilstību Pamatregulas un Izpildes regulas noteikumiem ir jānorāda, ka Izpildes regulas 49. panta 1. punkta citu valodu redakcijas paredz apelācijas sūdzības atbilstību visiem abu regulu noteikumiem, bet franču un grieķu valodu redakcijas paredz Apelācijas padomes kontroli attiecībā uz apelācijas sūdzības atbilstību tikai Pamatregulas 67., 68. un 69. panta, kā arī Izpildes regulas 45. panta noteikumiem. Tā kā Kopienu tiesību vienotas interpretācijas nepieciešamība izslēdz iespēju aplūkot attiecīgo tekstu izolēti, bet prasa, lai šaubu gadījumā tas tiktu interpretēts un piemērots, ievērojot tekstus citās oficiālajās valodās (skat. Tiesas 1996. gada 17. oktobra spriedumu lietā C-64/95 Lubella, Recueil, I-5105. lpp., 17. punkts un minētā judikatūra), Pirmās instances tiesa uzskata, ka Izpildes regulas 49. panta 1. punkta franču un grieķu valodu redakcijas šim noteikumam nepiešķir nozīmi, kas atšķirtos no citu valodu redakciju nozīmes, un ka tās ir jāinterpretē un jāpiemēro, ievērojot tekstus citās oficiālajās valodās (šajā sakarā skat. Tiesas 1997. gada 27. februāra spriedumu lietā C-177/95 Ebony Maritime un Loten Navigation, Recueil, I-1111. lpp., 29.–31. punkts).

34

Kas attiecas uz divkāršu pienākumu paziņot un aicināt novērst trūkumus, pirmkārt, ir jāatzīmē, ka no Izpildes regulas 49. panta 1. punkta vācu, angļu, dāņu, spāņu, itāļu un nīderlandiešu valodu redakcijas izriet, ka vārdi “ja iespējams” pienākumu paziņot un aicināt novērst trūkumus pakļauj objektīvas iespējas novērst atklātos trūkumus nosacījumam. Tātad, pretēji prasītājas norādītajam, šis noteikums Apelācijas padomei uzliek pienākumu novērtēt prasītājas iespēju labot trūkumu, lai aicinājumus ierobežotu ar korekcijām, ko ir iespējams veikt. Tā kā Izpildes regulas 49. panta 1. punktā paredzētā pienākuma paziņot un aicināt novērst trūkumus mērķis ir ļaut prasītājai noteiktos termiņos novērst Apelācijas padomes atklātos trūkumus, ir jābūt iespējai minētos trūkumus novērst. Taču, kā norāda KAŠB un persona, kas iestājusies lietā, tiesību celt iebildumus trūkumu nevar novērst.

35

Turklāt tas, kas ir jānovērš, Izpildes regulas 49. panta 1. punktā ir apzīmēts ar vārdu “irrégularités” — franču, “Mängel” — vācu, “deficiencies” — angļu, “irregolarità” — itāļu,“mangler” — dāņu un “irregularidades” — portugāļu valodā, kas ļauj uzskatīt, ka tajā ir runa par formāla rakstura kļūdām (piemēram, skat. šo vārdu lietošanu Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1. lpp.), 9. noteikuma 1. punktā, un Komisijas 2002. gada 21. oktobra Regulas (EK) Nr. 2245/2002, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem (OV L 341, 28. lpp.) 10. panta 1. un 2. punktā). Tāpat Izpildes regulas 49. panta 1. punkta otrajā teikumā uzmantotais termins “rectifié” — franču, “berichtigt” — vācu, “berigtiges” — dāņu, “rettificato” — itāļu un “regularizado” — portugāļu valodā norāda drīzāk uz formāla rakstura kļūdu korekciju (piemēram, skat. Regulas Nr. 2868/95 53. noteikumu un attiecībā uz vārdiem franču, vācu un dāņu valodā — Regulas Nr. 2245/2002 12. panta 2. punktu), nevis uz lūgumu par papildu argumentiem vai pierādījumiem, ko kāds lietas dalībnieks vēl nav iesniedzis un kuri attiecas uz apelācijas sūdzības pieņemamības būtiskiem elementiem, tādiem kā tiesības celt iebildumus.

36

Tādējādi ir uzskatāms, ka Izpildes regulas 49. panta 1. punkts neuzliek Apelācijas padomei pienākumu lūgt prasītājai novērst ar tiesību celt iebildumus neesamību saistīto trūkumu, ko Apelācijas padome atklājusi, jo šāds trūkums ir būtisks trūkums, kuru nevar “novērst” šīs tiesību normas otrā teikuma izpratnē un kuru prasītāja nevar labot.

37

Otrkārt, ir jākonstatē, ka paziņošanas pienākums ir saistīts ar pienākumu aicināt novērst tādus trūkumus, ko var novērst. Tā kā Izpildes regulas 49. panta 1. punkts Apelācijas padomei uzliek pienākumu pārbaudīt apelācijas sūdzības atbilstību visiem Pamatregulas un Izpildes regulas noteikumiem, pretējā gadījumā tai būtu pienākums paziņot par visām pieņemamības problēmām, ieskaitot tās, ko nevar novērst, kas būtu pretrunā šīs tiesību normas iepriekš 34. punktā izklāstītajam mērķim. Lai gan īpašās situācijās paziņojums par pieņemamības problēmu, ko nevar novērst, prasītāju, protams, varētu pasargāt no lēmuma, kas ir balstīts uz pamatojumu, kurš nav ticis apspriests, tik vispārīgs paziņošanas pienākums, visticamāk, Apelācijas padomei būtu smags un vienlaikus neefektīvs, jo prasītājs šo trūkumu nevarētu novērst. Turklāt ir jāatgādina, ka šajā lietā prasītājas tiesību celt iebildumus neesamība jau tika apspriesta starp lietas dalībniekiem un bija viens no lietas elementiem.

38

Kopš 2005. gada 24. februāra iestāšanās raksta iesniegšanas prasītājai šī problēma jau bija zināma, no kā izriet, ka, lai prasītāja varētu ieņemt nostāju, Apelācijas padomes paziņojums vairs nebija vajadzīgs. 2005. gada 14. aprīļa rakstā prasītāja reaģēja uz personas, kas iestājusies lietā, apgalvojumiem un norādīja iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka tai ir tiesības celt iebildumus. Turklāt persona, kas iestājusies lietā, 2005. gada 29. jūlija rakstā precizēja savus argumentus par prasītājas tiesību celt iebildumus trūkumu un KAŠB savā rakstā arī norādīja, ka prasītājai nav tiesību celt iebildumus.

39

Turklāt, pretēji prasītājas norādītajam, Izpildes regulas 49. panta 1. punktā esošā norāde uz Pamatregulas 68. pantu nav pretrunā ar šo interpretāciju, jo, īstenojot šo noteikumu, var rasties formāla rakstura problēmas, kuras var novērst. Piemēram, tā kā ar šo tiesību normu pārsūdzības iespēju piešķir juridiskām personām, atbilstoši Pamatregulas 82. pantam tām ir pienākums norādīt to atrašanās adresi vai darbības vietu, vai arī to pārstāvja dzīvesvietu. Ja šāda norāde netiek veikta, Apelācijas padomei ir pienākums paziņot par šo trūkumu prasītājai un lūgt to trūkumu novērst.

40

No minētā izriet, ka Apelācijas padome nav pārkāpusi Izpildes regulas 49. panta 1. punktu, nepaziņojot prasītājai, ka tā uzskata, ka prasītājai nebija tiesību celt iebildumus, un to neaicinot novērst šo trūkumu.

41

Otrkārt, attiecībā uz pienācīgas rūpības un labas pārvaldības principu iespējamo pārkāpumu ir jāatzīmē, ka prasītāja nav norādījusi nevienu apstākli, kas ļautu šo principu pārkāpumu konstatēt, izņemot to, ka Apelācijas padome tai nav paziņojusi par tiesību celt iebildumus konstatēto neesamību un to nav aicinājusi šo trūkumu novērst. Tā kā it īpaši no iepriekš minētā 34.–40. punkta izriet, ka šī Apelācijas padomes nostāja atbilda Izpildes regulas 49. panta 1. punkta prasībām, tā nav pārkāpusi pienācīgas rūpības un labas pārvaldības principus.

42

Visbeidzot, saistībā ar prasītājas apgalvojumu par tās tiesisko paļāvību, ka tās tiesības celt iebildumus bija pietiekamā mērā noteiktas pirms sēdes, ir jāatgādina, ka šo argumentu prasītāja pirmo reizi izvirzīja Pirmās instances tiesā. 2005. gada 27. jūnija lēmums par apturēšanu, ko prasītāja norāda, lai pamatotu savu tiesisko paļāvību, tika pieņemts, atbildot uz personas, kas iestājusies lietā, lūgumu atcelt prasītājas pret Lēmumu par piešķiršanu iesniegtās apelācijas sūdzības atliekošās sekas. Ir jāatzīmē, ka šo lēmumu pieņēma nevis Apelācijas padome, bet gan īpaša komiteja, kas ir kompetenta pieņemt lēmumus, ar ko atceļ apelācijas sūdzības atliekošās sekas, pie tam šo komiteju neveidoja tās pašas personas, kuras piedalās Apelācijas padomē. Turklāt šī komiteja sava lēmuma 10. punktā norādīja, ka aktuālajā procesa stadijā ir problemātiski novērtēt prasītājas Apelācijas padomē iesniegtās apelācijas sūdzības pamatotību, it īpaši tāpēc, ka persona, kas iestājusies lietā, vēl nebija iesniegusi savu iestāšanās rakstu. Turpinot, tā norādīja, ka, neskarot KAŠB galīgo nostāju, šajā stadijā netiek secināts, ka apelācijas sūdzība ir acīmredzami nepamatota. No tā izriet, ka komiteja nedz ir veikusi īpašu prasītājas apelācijas sūdzības vērtējumu, nedz arī minēja šādu Apelācijas padomes lēmumu. Turklāt savus apsvērumus tā ir izteikusi, neskarot galīgo lēmumu. Šajos apstākļos ir uzskatāms, ka šis lēmums prasītājai nevarēja radīt tiesisko paļāvību attiecībā uz tās tiesību celt iebildumus Apelācijas padomē esamību. Tādējādi šis arguments ir jānoraida.

43

No minētā izriet, ka pirmā daļa ir jānoraida.

44

Prasītāja uzskata, ka, pamatojoties uz Izpildes regulas 50. pantu, Apelācijas padomei vajadzēja noturēt otru sēdi, lai ļautu citiem lietas dalībniekiem izskatīt dokumentus, kurus prasītājai bija nodoms iesniegt, lai pierādītu savas apelācijas sūdzības pieņemamību. Šajā sakarā prasītāja norāda, ka saskaņā ar Izpildes regulas 50. panta formulējumu sēde ir procesa stadija, kurā notiek pierādījumu iesniegšana. No tā prasītāja secina, ka, piemērojot labas pārvaldības principu, Apelācijas padomei jāļauj sniegt visus pierādījumus, ko puses uzskata par nepieciešamiem, vai, ja tas nav iespējams, noturēt otru sēdi, kā to tieši paredz Izpildes regula.

45

Saskaņā ar prasītājas viedokli, lai gan Kopienu iestādēm, īstenojot savu kompetenci, ir zināma rīcības brīvība, tad tomēr šo rīcības brīvību atsver pienācīgas rūpības un labas pārvaldības principi, ar kuriem šīm iestādēm tiek izvirzīta prasība, pieņemot lēmumu, pilnībā noskaidrot lietas apstākļus. Judikatūrā arī esot atzīts, ka gadījumā, ja Kopienu iestādēm ir rīcības brīvība, Kopienu tiesību sistēmā paredzēto garantiju administratīvajos procesos, kuru starpā esot kompetentas iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus konkrētās lietas nozīmīgos apstākļus, ievērošanai esot fundamentāla nozīme.

46

Tā kā konstatējums, ka prasītājai nav tiesību celt iebildumus pret Lēmumu par piešķiršanu, nozīmē, ka tai tiek atņemtas vienīgās pieejamās efektīvas pārsūdzības tiesības gan Kopienu tiesībās, gan arī valsts tiesībās, Apelācijas padomei, uzskata prasītāja, bija tai jāpiešķir iespēja atrisināt jautājumu par pieņemamību, par kuru Apelācijas padome esot šaubījusies.

47

KAŠB uzskata, ka Apelācijas padomei nebija nekāda pienākuma piekrist prasītājas lūgtajai dokumentu iesniegšanai, jo, lai izvērtētu jautājumu par prasītājas tiesībām celt iebildumus, kura apelācijas sūdzību bija iesniegusi savā un nevis noteiktu atsevišķu ražotāju vārdā, šiem dokumentiem nebija nozīmes. Pieļaut šo dokumentu iesniegšanu nozīmētu neievērot procesuālās garantijas, jo apelācijas sūdzība tiktu būtiski grozīta sēdes stadijā. Turklāt KAŠB uzskata, ka, tā kā Apelācijas padome ir atzinusi, ka “Nadorcott” šķirnes preču piegādātāji ar Lēmumu par piešķiršanu var tikt uzskatīti par skartiem, līguma starp Geslive un Anecoop par licences maksu samaksu iesniegšana sēdē prasītājas tiesību celt iebildumus pārbaudi neietekmētu. Turklāt procesu Apelācijas padomē regulējošie noteikumi neesot lieguši prasītājai iesniegt rakstveida apsvērumus, atbildot uz personas, kas iestājusies lietā, 2005. gada 29. jūlija un KAŠB 2005. gada 15. septembra rakstos iekļautajiem nepieņemamības argumentiem. Visbeidzot, KAŠB uzskata, ka lēmums par iespēju noturēt otru sēdi ietilpst Apelācijas padomes kompetencē, kurai attiecībā uz procesuālās ekonomijas jautājumiem jābūt iespējai rīkoties neatkarīgi.

48

Persona, kas iestājusies lietā, turklāt uzskata, ka Apelācijas padome ir pamatoti noraidījusi prasītājas pieteikumu, jo jaunu dokumentu pieļaušana nozīmētu, ka tiktu noturēta jauna sēde un netiktu ievērots Izpildes regulas 50. pantā noteiktais vienas sēdes princips.

49

Vispirms ir jāatgādina, ka sēdē Apelācijas padomē prasītāja pamatā lūdza tai noteikt termiņu, lai sastādītu un vēlāk Apelācijas padomē iesniegtu izsmeļošu dokumentāciju, kas pierāda, ka Lēmums par piešķiršanu tās dalībniekus skar tieši un individuāli. Pakārtoti tā lūdza, lai tai ļautu sēdē iesniegt nepilnīgu tās pārstāvju sagatavotu dokumentāciju, kura iekļauj atsevišķu ražotāju pilnvarojumus iesniegt apelācijas sūdzību par Lēmumu par piešķiršanu, un līgumu starp kooperatīvu Anecoop un Geslive par licences maksas par šķirnes “Nadorcott” izmantošanu samaksu.

50

Pirmkārt, attiecībā uz iespējamo Izpildes regulas 50. panta pārkāpumu ir jāatgādina, ka ar tās 1. un 2. punktu ir paredzēta strīdu ātra noregulēšana, izmantojot nekavējoties organizējamo mutisko daļu, kas ir vērsta uz vienu tiesas sēdi. No šī paša panta 3. punkta izriet, ka procesa puse lūgt noturēt otru sēdi var tikai tad, ja tas ir vajadzīgs faktu izmaiņu dēļ, kas ir notikušas sēdes laikā vai pēc tās.

51

Šajā sakarā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka dokumenti, ko prasītāja vēlējās iesniegt, nebija pamatoti ar faktiem, kas bija mainījušies sēdes laikā vai pēc tās. Līgums un pilnvarojumi, ko tā vēlējās iesniegt sēdē, acīmredzami ir dokumenti, kas tika sagatavoti pirms minētās sēdes. Katrā gadījumā nedz šos dokumentus, nedz arī papildu pilnvarojumus, ko prasītāja vēlējās iesniegt pēc sēdes, nevarēja uzskatīt par tādiem, kas atklāj lietas faktu izmaiņas. KAŠB un persona, kas iestājusies lietā, pamatoti norāda, no vienas puses, ka prasītāja apelācijas sūdzību iesniedza savā vārdā un procesa gaitā to nevar aizstāt citas personas, kas paredzētajā termiņā nekādu apelācijas sūdzību nebija iesniegušas. No otras puses, prasītāja nav norādījusi nevienu jaunu faktu, jo, kā ir atzīmējusi Apelācijas padome, tā ir aprobežojusies ar norādi uz to, ka atsevišķiem mandarīnu ražotājiem un attiecīgajā gadījumā Anecoop par aizsargātās šķirnes piegādēm un izmantošanu bija jāmaksā licences maksa. Šis pienākums izriet tieši no augu šķirņu aizsardzības sistēmas un Apelācijas padome to ir atzinusi, neesot vajadzībai sniegt pierādījumu.

52

Otrkārt, pat ja pieņemtu, ka norādītie pierādīšanas līdzekļi attiecas uz lietu, prasītājai ir bijis vairākus mēnešus ilgs laika periods no brīža, kad iesniegti personas, kas iestājusies lietā, un KAŠB raksti, līdz sēdei. Šajā periodā tai bija iespēja sagatavot un nodot dokumentus vai vismaz lūgt Apelācijas padomi atlikt sēdi, lai visus pierādījumus varētu izskatīt vienā sēdē. Nekas nenorāda uz to, ka, ja prasītāja attiecībā uz sēdes sagatavošanu būtu izrādījusi pienācīgu rūpību, pierādījumu iesniegšana nebūtu varējusi notikt vienā sēdē.

53

No minētā izriet, ka, tā kā lietas apstākļi neatbilst Izpildes regulas 50. pantā paredzētajiem otras sēdes noturēšanas nosacījumiem, Apelācijas padome, noraidot prasītājas lūgumu, šo tiesību normu nav pārkāpusi.

54

Otrkārt, attiecībā uz pienācīgas rūpības un labas pārvaldības principu pārkāpumu ir jāatzīmē, ka prasītāja nav norādījusi nevienu apstākli, kas ļautu konstatēt šo principu pārkāpumu, izņemot to, ka Apelācijas padome nav atļāvusi iesniegt pierādījumus, ko prasītājas pārstāvji bija sagādājuši uz sēdi vai vēlējās sagatavot vēlāk. No iepriekš minētā izriet, ka atbilstoši Izpildes regulas 50. pantam Apelācijas padomei nav pienākuma atļaut iesniegt visus pierādījumus, ko lietas dalībnieki uzskata par vajadzīgiem. Tieši pretēji, vadoties no labas pārvaldības mērķa, atbilstoši šim noteikumam Apelācijas padomei pierādījumi, kam ir vajadzīga otra sēde, jāpieļauj tikai tad, ja runa ir par elementiem, kuri attiecas uz lietu un kuri mainījušies sēdes laikā vai pēc tās.

55

Tāpat ir jāatzīmē, ka šajā lietā nav noteikts, ka pierādījumi, ko prasītāja lūdza izskatīt Apelācijas padomei, ir pamatoti ar faktiem, kas mainījušies sēdes laikā vai pēc tās (skat. iepriekš 51. punktu). Turklāt norādītie pierādījumi neattiecas uz lietu (skat. iepriekš 51. punktu) un netika iesniegti pienācīgā laikā, lai tos varētu izskatīt vienā sēdē (skat. iepriekš 52. punktu). Šajos apstākļos Izpildes regulas 50. panta formulējums šo pierādījumu iesniegšanu nepieļauj. No tā izriet, ka, noraidot šos pierādījumus, Apelācijas padome nevarēja pārkāpt pienācīgas rūpības un labas pārvaldības principus.

56

Tādējādi otrā daļa ir jānoraida.

57

No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida.

58

Otrais pamats iekļauj divas daļas, kas attiecas, pirmkārt, uz to, ka prasītāju un tās dalībniekus Lēmums par piešķiršanu skar individuāli, un, otrkārt, uz iespējamu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā trūkumu.

59

Pirmkārt, prasītāja pārmet Apelācijas padomei, ka tā ir koncentrējusies uz to, ka prasītāja ir asociācija, un nav ņēmusi vērā tās dalībnieku tiesības celt iebildumus. Esot vajadzējis pārbaudīt ne tikai to, vai prasītājai pašai ir tiesības celt iebildumus pret Lēmumu par piešķiršanu, bet arī to, vai šādas tiesības ir tās dalībniekiem vai dalībnieku dalībniekiem (šajā lietā — Copal de Algemesi, kas ir Anecoop dalībniece). Apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome neesot ņēmusi vērā Pirmās instances tiesas judikatūru, atbilstoši kurai uzņēmumu asociācijas esot tiesīgas prasīt aktu atcelšanu arī tad, ja to dalībnieki var tos pārsūdzēt individuālā kārtā.

60

Otrkārt, prasītāja uzskata, ka prasītājas tiesības celt iebildumus Apelācijas padome ir kļūdaini padarījusi atkarīgas no šīm visu tās dalībnieku tiesībām. Tātad Apelācijas padome esot piešķīrusi nozīmi tam, ka Lēmums par piešķiršanu attiecas tikai uz dažiem prasītājas dalībniekiem kā ražotājiem, bet citi varēja būt ar to neskarti. Atbilstoši judikatūrai asociācijām gadījumā, ja vismaz vienam no to dalībniekiem pašam ir pārsūdzības tiesības, esot tiesības celt iebildumus.

61

Treškārt, prasītāja apstrīd Apelācijas padomes apsvērumus attiecībā uz to, vai prasītāja patiešām pārstāv attiecīgo ražotāju vispārējās intereses. Prasītāja uzskata, ka Apelācijas padome neievēro to, ka šķirnes “Nadorcott” aizsardzību prasītāja apstrīd visu ražotāju — kooperatīvu dalībnieku vārdā, jo atbilstoši tās statūtu 2. panta a) punktam tā pārstāv kooperatīvu sindikātus, kuri nav izteikuši nekādus iebildumus par šo apelācijas sūdzību un kuri paši pārstāv kooperatīvus. Turklāt no judikatūras izrietot, ka ir uzskatāms, ka visi asociācijas dalībnieki ir pilnvarojuši asociāciju rīkoties to vārdā gadījumā, ja tas ir paredzēts statūtos un dalībnieki nav izteikuši iebildumus.

62

Ceturtkārt, prasītāja uzskata — apstiprinot, ka Lēmums par piešķiršanu prasītāju neskar individuāli tādēļ, ka tai neesot noteiktu tai raksturīgu īpašību vai tādēļ, ka tā neatrodas faktiskā situācijā, kas to izceltu attiecībā pret jebkuru citu personu, Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu. No judikatūras izrietot, ka šis nosacījums ir izpildīts tad, ja apstrīdētais akts uzņēmuma tiesisko stāvokli ietekmē tā noteiktu un tam raksturīgu īpašību vai kādas to raksturojošas faktiskas situācijas, salīdzinot ar visām pārējām personām, dēļ, kas tādēļ to individualizē tāpat kā tos, kuriem lēmums ir adresēts. Tas, ka akts rada sekas attiecībā uz visiem ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem, neesot pretrunā tam, ka dažus no tiem tas skar individuāli.

63

Pirmkārt, saistībā ar prasītājas kā augu materiāla piegādātājas īpašību, Lēmuma par piešķiršanu sekas būtu tādas, ka jebkurai personai, kas vēlas piedalīties augu materiāla reproducēšanā vai piegādē, jābūt īpašnieka piešķirtai licencei. Tādējādi esot jāpārbauda, vai prasītājas dalībnieku tiesiskais stāvoklis ir skarts citā veidā nekā citu augu materiāla reproducēšanā vai piegādē iesaistīto personu tiesiskais stāvoklis. Daži prasītājas dalībnieki, kas piegādā šķirni “Nadorcott”, Lēmuma par piešķiršanu rezultātā būtu spiesti šo darbību pārtraukt, kas izraisa nopietnus zaudējumus, kas tos individualizē attiecībā pret visiem citiem augu materiāla piegādātājiem. Lai gan Apelācijas padome Apstrīdētajā lēmumā min, ka Anecoop šo augu materiālu piegādā, turpmāk tā šo informāciju neesot ņēmusi vērā un esot pievērsusies tam, ka prasītāja pati augu materiālu nepiegādā. Anecoop situācijas pārbaude būtu parādījusi, ka prasītājai ir tiesības celt iebildumus, lai prasītu Lēmuma par piešķiršanu atcelšanu.

64

Otrkārt, attiecībā uz prasītājas kā ražotājas īpašību — tā uzsver, ka, norādot, ka tā tika skarta individuāli, tā nav apstiprinājusi, ka pārstāv vispārējās ražotāju intereses. Prasītāja turpretī uzskata, ka tiesības celt iebildumus tai ir tāpēc, ka tā pārstāv dalībnieku intereses, kas ir tieši skarti kā ražotāji. Prasītāja norāda, ka, tā kā 90 % sabiedrību, kas iepako “Nadorcott” šķirni, darbojas Valensijā, nevar apgalvot, ka Lēmumam par piešķiršanu tās pašas sekas būtu gan attiecībā uz prasītāju, gan arī uz citām ražotāju un kooperatīvu federācijām Kopienā. Tā kā attiecīgie kooperatīvi izplata vairāk nekā pusi Valensijas izcelsmes citrusaugu un prasītāja apvieno gandrīz visus no šiem kooperatīviem, personas, kurām ar Lēmumu par piešķiršanu galvenokārt tiek nodarīts kaitējums, atrodas starp to dalībniekiem.

65

Tā kā gandrīz visai “Nadorcott” šķirnes produkcijai ir Valensijas izcelsme, Lēmuma par piešķiršanu sekas, ka katram Kopienas ražotājam, lai tas varētu kultivēt “Nadorcott” šķirni, būtu jāmaksā licences maksa, nozīmējot, ka šīs maksas nesamaksas gadījumā gandrīz visa Valensijas produkcija būtu nelikumīga. Proti, tikai šie ražotāji būtu spiesti maksāt licences maksu vai iznīcināt savas plantācijas, kas ietekmētu to konkurences stāvokli tirgū preces pārdošanas brīdī. Tādējādi esot neprecīzi apgalvot, ka Lēmums par piešķiršanu prasītāju skar tādā pašā veidā kā jebkuru ražotāju, kas nākotnē kultivēs attiecīgo šķirni, jo, tieši pretēji, tās dalībniekiem ir īpašību kopums, kas tos izceļ attiecībā pret jebkuru citu ražotāju.

66

Treškārt, prasītāja uzskata, ka tās dalībniekiem ir tādas pašas īpašības kā sabiedrībai Van Zanten Plants (turpmāk tekstā — “Van Zanten”), kura Apelācijas padomē bija iesniegusi apelācijas sūdzību (lietas A 005/2003 un A 006/2003). Tā kā Van Zanten bija tādas aizsargātas šķirnes pasaules izplatītājs, kam pēc tā viedokļa bija līdzības ar jaunu šķirni, kurai KAŠB piešķīra Kopienas aizsardzību, Apelācijas padome tā tiesības celt iebildumus esot atzinusi. Apelācijas padome esot uzskatījusi, ka, ja šķirņu līdzība izrādītos patiesa, tirgū rastos neskaidrība, un ka tātad Van Zanten esot spiesta aizstāvēt savas tiesības, ceļot iebildumus par tiesību nelikumīgu izmantošanu.

67

Prasītāja uzskata, ka šajā lietā situācija ir līdzīga, jo, ja tās dalībnieki nepieņem personas, kas iestājusies lietā, nosacījumus, kas rada lielas izmaksas, atbilstoši Lēmumam par piešķiršanu tiem būtu visas savas plantācijas jāiznīcina. Tā kā prasītāja pārstāv uzņēmumus, kas piegādā ar šķirni “Nadorcott” konkurējošās šķirnes “Afourer” materiālu, tās individuālā skaršana abos gadījumos rodas no tās kā aizsardzības pieteikuma iesniedzējas sabiedrības konkurentes īpašības. Šajā lietā Apelācijas padomei esot jāņem vērā prasītājas kā sarunu dalībnieces un konkurentes stāvoklis, kā tā esot darījusi lietā attiecībā uz Van Zanten.

68

Ceturtkārt, prasītāja Apelācijas padomei pārmet, ka šajā lietā tā kļūdaini nepiemēroja Kopienas judikatūru valsts atbalsta jomā. Tā uzskata, ka iebildumu process augu šķirņu aizsardzības jomā neatšķiroties no procesa valsts atbalstu jomā tādā mērā, lai judikatūru attiecībā uz spēju pārsūdzēt Komisijas pieņemtos lēmumus valsts atbalstu jomā tam nevarētu piemērot. No šīs judikatūras izrietot, ka EKL 88. panta 2. punktā minētās ieinteresētās personas ir arī personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķiršana, it īpaši konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības (Tiesas 1984. gada 14. novembra spriedums lietā 323/82 Intermills/Komisija, Recueil, 3809. lpp., 16. punkts, un 2001. gada 3. maija spriedums lietā C-204/97 Portugāle/Komisija, Recueil, I-3175. lpp., 31. punkts). Prasītāja uzskata, ka tiesību celt iebildumus atzīšana attiecībā uz uzņēmumiem, kas ir uzņēmuma, kurš iegūst valsts atbalstu, konkurenti, neizriet no EKL 87. un 88. pantā paredzētajai valsts atbalstu kontroles procedūrai piemītošajām īpašībām. Drīzāk šī īpašība izriet no valsts atbalsta ietekmes uz tā paša tirgus dalībnieku, kuri atbalstu neiegūst, konkurences stāvokļa. Prasītāja uzskata, ka šajā lietā situācija ir līdzīga, kas ļauj šo judikatūru šai situācijai piemērot.

69

Turklāt prasītāja uzskata, ka trešo personu, kas vēlas apstrīdēt augu šķirnes aizsardzību, tiesības neaprobežojas ar Pamatregulas 59. pantā paredzēto iebildumu procesu. Tām esot arī tiesības pārsūdzēt, pamatojoties uz šīs pašas regulas 67. un turpmākajiem pantiem. Pamatregulas 59. pantā paredzētajam iebildumu procesam, ar ko lietas dalībniekiem esot ļauts vienīgi apstrīdēt faktus, balstoties uz kuriem KAŠB ir piešķīris aizsardzību, esot citi mērķi nekā pārsūdzības procesa uz Pamatregulas 67. panta pamata mērķi. Prasītāja uzskata, ka, neievērojot šī pārsūdzības procesa iespēju, Apelācijas padome ir nonākusi pretrunā ar savu lēmumu pieņemšanas praksi tiesību celt iebildumus jomā. Lēmumā attiecībā uz Van Zanten tā esot apstiprinājusi, ka Pamatregulas 67. pants trešām personām neatņem atbilstoši šim noteikumam pastāvošās pārsūdzības tiesības tā iemesla dēļ, ka iepriekš tie nebija iesnieguši iebildumus. Apelācijas padome nav norādījusi, kāpēc šajā lietā dalība aizsardzības piešķiršanas procesā ir vajadzīga.

70

Prasītāja uzskata, ka, tāpat kā valsts atbalsta saņēmēja gadījumā, aizsargātas šķirnes īpašnieks iegūst priekšrocību attiecībā pret saviem konkurentiem, kura ietekmē tā konkurences stāvokli. No judikatūras izrietot, ka, pat ja atbalsti valsts atbalstu saņēmēju tiešo konkurentu konkurences stāvokli nepieciešami ietekmē, to stāvoklis tirgū tomēr netiek ietekmēts būtiski, jo par atbalstu saņēmēju konkurentiem varot uzskatīt visus Kopienas lauksaimniekus. Šajā lietā šķirnei “Nadorcott” piešķirtā aizsardzība prasītājas pārstāvētos ražotājus ietekmē būtiski. Tie tiekot nostādīti neizdevīgākā situācijā, salīdzinot ar jebkuru Kopienas ražotāju, kas vēlas uzsākt šīs šķirnes kultivēšanu, jo Lēmuma par piešķiršanu pieņemšanas datumā tie to jau kultivē. Prasītāja uzskata, ka ražotāji, kuriem vēl nav šīs šķirnes mandarīnu, var izvēlēties citu šķirni, ja licences, ko tiem piedāvā iegādāties, piešķiršanas nosacījumi tiem nešķiet pieņemami, un tas neizraisa smagas sekas attiecībā uz to ekonomisko darbību. Turpretī ražotājiem, kuru plantācijās jau ir šīs šķirnes koki, tie esot jāiznīcina. Tā kā to “izmantošanas dzīve” esot aptuveni divdesmit gadi, gandrīz visiem ražotājiem šīs plantācijas neesot atmaksājušās. Tātad prasītājas dalībnieku situācija neesot salīdzināma ar citu ražotāju situāciju un Lēmums par piešķiršanu pirmo ražotāju konkurences stāvokli ietekmējot būtiski.

71

Visbeidzot, attiecībā uz judikatūru, saskaņā ar kuru, lai atzītu prasītājas tiesības celt iebildumus, kas ir vērsti uz Komisijas lēmuma valsts atbalsta jomā atcelšanu, ir vajadzīga tā dalība administratīvajā procesā, prasītāja norāda, ka process Apelācijas padomē arī ir administratīvais process. Tā kā Apelācijas padome ir daļa no administratīvās iestādes, kam augu šķirņu aizsardzības jomā ir lēmumu pieņemšanas tiesības, tā neesot tiesa. Līdz ar to pret KAŠB lēmumu iesniegtā apelācijas sūdzība esot administratīvā procesa, kas noslēdzas ar augu šķirnes aizsardzību, stadija. Tātad prasītāja esot piedalījusies administratīvajā procesā.

72

Vispirms KAŠB Pamatregulas 68. panta formulējumu uzskata par identisku EKL 230. pantam. Tādējādi tas uzskata, ka šī pamata izskatīšanai jābalstās uz šajā pēdējā tiesību normā norādītā “individuāli skartas personas” jēdziena judikatūrā veikto interpretāciju. Profesionālas asociācijas, kas ir izveidota tās dalībnieku interešu aizsardzībai, tiesības celt iebildumus judikatūrā ir atzītas tad, ja asociācija ir individualizēta tās pašas interešu skaršanas dēļ, ja tā pārstāv personu, kurām pašām ir tiesības celt iebildumus, intereses un ja ar kādu tiesību normu tai tieši tiek atzītas vairākas procesuāla rakstura tiesības.

73

Pirmkārt, KAŠB uzskata, ka atbilstoši judikatūrai akts prasītāju individuāli neskar tad, ja, pieņemot šo aktu, tās situācija nav ņemta vērā un šis akts tādējādi to ietekmē tādā pašā veidā kā visas pārējās tādā pašā situācijā esošās personas. Šajā lietā neesot pierādīts, ka prasītāja ir augu materiāla piegādātāja, un jebkurā gadījumā tai neesot īpašu raksturojumu vai apstākļu, kas ļautu to atšķirt no citiem augu materiāla piegādātājiem.

74

Otrkārt, KAŠB uzskata, ka saskaņā ar prasītājas statūtiem tās tiešie dalībnieki ir kooperatīvu sindikāti, nevis paši kooperatīvi vai mandarīnu ražotāji. Tātad prasītāja varot likumīgi pārstāvēt kooperatīvu sindikātu intereses, bet tā neesot iesniegusi nevienu pierādījumu, kas pierādītu, ka šie sindikāti, kuri tikai aizstāv vispārējās to dalībnieku intereses, ir skarti individuāli. Turklāt tiktāl, ciktāl daži no šiem dalībniekiem var piegādāt augu materiālu, prasītāja neesot norādījusi nevienu īpašu raksturojumu, kas ļautu tos atšķirt no citiem ražotājiem. Saistībā ar atsevišķu ražotāju situāciju KAŠB norāda, ka apelācijas sūdzību prasītāja ir iesniegusi savā vārdā un ka statūtos nav neviena elementa, ar ko varētu apstiprināt, ka prasītājai ir tiesības celt prasību, lai aizstāvētu noteiktu konkrētu mandarīnu ražotāju intereses. Turklāt noteiktu mandarīnu ražotāju individuālās intereses atšķiroties no kooperatīvu vispārējām interesēm, ko prasītāja drīkst pārstāvēt. Visbeidzot, šķirnes “Nadorcott” ražotāji, kas ir netieši prasītājas dalībnieki, esot skarti tikai objektīvas faktiskās situācijas dēļ, kas tos nekādā veidā nediferencējot attiecībā pret visiem citiem šķirnes ražotājiem, jo pienākums maksāt licences maksu par šķirnes, kas no šī laika tiek aizsargāta, kultivēšanu izrietot tieši no augu šķirņu aizsardzības Kopienas sistēmas. No judikatūras īpaši izrietot, ka, lai noteikti tirgus dalībnieki tiktu atzīti par tādiem, kurus kāds akts skar individuāli, nepietiek ar to, ka šis akts tiem rada nozīmīgākas ekonomiskās sekas nekā citiem šīs nozares tirgus dalībniekiem.

75

Treškārt, KAŠB uzsver, ka Pamatregula un, konkrētāk, tās 59. punkts lietas dalībniekiem, kas piedalās KAŠB piešķiršanas procesā, atzīst vairākas procesuālā rakstura tiesības. Tas norāda, ka prasītāja zināja par “KAŠB Oficiālajā Vēstnesī”1996. gada 26. februārī publicēto aizsardzības pieteikumu un ka tā pret to neiebilda. Tādējādi tā nevarot tikt skarta individuāli procesuālā rakstura tiesību dēļ, ko tā būtu varējusi iegūt, piedaloties šajā procesā. Turklāt, ja tā vietā, lai sniegtu apsvērumus administratīvā procesa gaitā, visi, kas vēlas iebilst pret šķirnes aizsardzības piešķiršanu, varētu sagaidīt procesa KAŠB noslēgumu, lai iesniegtu apelācijas sūdzību, apgalvojot piešķirtās aizsardzības spēkā neesamību, Pamatregulas 59. pants zaudētu nozīmi. Visbeidzot starp Van Zanten, kas bija KAŠB reģistrētas šķirnes, kas tieši konkurēja ar jaunu šķirni, kurai tika piešķirta aizsardzība, īpašnieka ekskluzīvā izplatītāja, un prasītājas, kas nenorāda, ka tā vai tās dalībnieki ir subjektīvo reģistrēto tiesību īpašnieki un bauda aizsardzību, situāciju pastāv būtiska atšķirība.

76

Persona, kas iestājusies lietā, pēc būtības izvirza tos pašus argumentus kā KAŠB.

77

Vispirms ir jākonstatē, ka, tā kā prasītāja nav iekļauta starp Lēmumā par piešķiršanu norādītajiem adresātiem, atbilstoši Pamatregulas 68. pantam tai, lai tā varētu iesniegt apelācijas sūdzību Apelācijas padomē, ir jābūt ar šo lēmumu tieši un individuāli skartai.

78

Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Pamatregulas 68. panta spāņu un itāļu valodu redakcijās attiecīgi ir paredzēts, ka pārsūdzēt var personas, kas ir skartas “directa y personalmente” un “direttamente e personalmente”. Tomēr angļu, vācu, portugāļu, dāņu, maltiešu, nīderlandiešu, poļu, zviedru, un grieķu valodu redakcijas atbilst franču valodas redakcijas formulējumam “tieši un individuāli”. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Kopienas regulu vienotas interpretācijas nepieciešamība prasa, lai šaubu gadījumā tās tiktu interpretētas un piemērotas, ievērojot tekstus citās oficiālajās valodās (skat. iepriekš 33. punktu). Tādējādi ir uzskatāms, ka spāņu un itāļu valodu redakcijas šim noteikumam nepiešķir nozīmi, kas atšķirtos no citu valodu redakciju nozīmes, un ka tās ir jāinterpretē un jāpiemēro, ievērojot tekstus citās oficiālajās valodās (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ebony Maritime un Loten Navigation, 29.–31. punkts).

79

Tātad Pamatregulas 68. panta formulējums uzskatāms par identisku EKL 230. panta ceturtās daļas formulējumam. Tā kā Tiesa šos noteikumus jau ir īpaši interpretējusi (1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. lpp., 223. punkts), Pirmās instances tiesa uzskata, ka, ciktāl tas nav pretrunā Pamatregulas sistēmai, jēdzienam “individuāli skarta persona” ir jānodrošina viendabīga interpretācija.

80

Šajā kontekstā, otrkārt, ir jāatgādina, ka Pamatregulas 59. panta 1. punkts ļauj jebkurai personai iesniegt KAŠB rakstisku iebildumu pret aizsardzības piešķiršanu un iebildumu cēlējs ir lietas dalībnieks, kas iesaistīts piešķiršanas procesā līdzās pretendentam. Turklāt Pamatregulas 59. panta 5. punkts tieši paredz, ka lēmumus par iebildumiem KAŠB pieņem vienlaikus ar aizsardzības pieteikuma noraidīšanas lēmumiem, lēmumiem par aizsardzības piešķiršanu vai lēmumiem attiecībā uz šķirnes nosaukumu. No Pamatregulas 67. panta 1. punkta izriet, ka lēmumus par iebildumiem var pārsūdzēt Apelācijas padomē. Tā kā iebildumu cēlāji tādējādi ir šo lēmumu adresāti Pamatregulas 68. panta izpratnē, jebkura persona, kas vēlas iebilst pret aizsardzības piešķiršanu, pamatojoties uz dalību administratīvajā procesā, var iesniegt apelācijas sūdzību Apelācijas padomē.

81

Turklāt atbilstoši Pamatregulas 20. un 21. pantam pēc aizsardzības piešķiršanas un neatkarīgi no Apelācijas padomē iesniegtas apelācijas sūdzības jebkura persona var aicināt KAŠB pasludināt aizsardzību par spēkā neesošu vai atcelt aizsardzību, norādot, ka šī aizsardzība tika piešķirta šķirnei, kas neatbilst minētās regulas 7.–10. punktā paredzētajiem materiālajiem kritērijiem.

82

Šajos apstākļos ir uzskatāms, ka prasītājas piedāvātā plašā vārda “individuāli” interpretācija trešo personu interešu aizsardzībai nav nepieciešama.

83

Treškārt, ir jāatzīmē, ka KAŠB pamatoti norāda, ka Pamatregulas sistēma prasa šaurāku vārda “individuāli” interpretāciju nekā prasītājas piedāvātā interpretācija. Plaša interpretācija ļautu jebkurai personai, kas vēlas iebilst pret aizsardzības piešķiršanu, pēc piešķiršanas procesa beigām izvirzīt apgalvojumu par aizsardzības spēkā neesamību apelācijas sūdzībā tā vietā, lai iesniegtu savus apsvērumus šī procesa gaitā, kas ir garš un smags vajadzīgo tehnisko pārbaužu dēļ. Tādējādi prasītājas piedāvātā interpretācija negatīvi ietekmētu šāda procesa lietderību, kaut gan tādai interpretācijai, kas tika izmantota iepriekš minētajā spriedumā lietā Plaumann/Komisija, būtu jāmudina katra ieinteresētā persona iesniegt savus iebildumus piešķiršanas administratīvajā procesā.

84

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Pirmās instances tiesa uzskata, ka, lai noteiktu, vai persona ir skarta individuāli Pamatregulas 68. panta izpratnē, ir jāatsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Plaumann/Komisija.

85

No minētā izriet, ka Lēmumam par piešķiršanu prasītāja jāskar noteiktu tai raksturīgu īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas, kura to izceļ, salīdzinot ar visām pārējām personām, dēļ un kura tādēļ to individualizē tāpat kā tos, kuriem lēmums ir adresēts (iepriekš minētais spriedums lietā Plaumann/Komisija).

86

Šajā sakarā no judikatūras izriet, ka profesionāla apvienība, kas izveidota tās biedru interešu aizsardzībai un pārstāvēšanai, ir tiesīga celt prasību atcelt tiesību aktu, pirmkārt, tiklīdz pati apvienība ir skarta individuāli, jo ir skartas tās kā apvienības intereses, tostarp tāpēc, ka tās kā sarunu dalībnieces nostāju ir ietekmējis tiesību akts, kuru tiek lūgts atcelt, otrkārt, tiklīdz apvienība pārstāv uzņēmumu intereses, kuri arī paši būtu tiesīgi celt prasību, un, treškārt, tiklīdz tiesību akts tai tieši atzīst procesuāla rakstura tiesības (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 13. decembra rīkojumu lietā T-381/02 Confédération générale des producteurs de lait de brebis et des industriels de roquefort/Komisija, Krājums, II-5337. lpp., 54. punkts un minētā judikatūra).

87

Vispirms, attiecībā uz prasītājas pašas interešu skaršanu, pirmkārt, ir jāatzīmē, ka tā nav norādījusi, ka tā pati būtu augu materiāla ražotāja vai piegādātāja.

88

Otrkārt, prasītāja neapgalvo, ka tā būtu subjektīvo aizsargāto tiesību, kas ir reģistrētas valsts vai Kopienas līmenī, īpašniece. No tā izriet, ka tā nav skarta kā tiesību īpašniece un neatrodas situācijā, kas būtu salīdzināma ar Van Zanten situāciju.

89

Treškārt, ciktāl prasītāja apgalvo, ka Lēmums par piešķiršanu ietekmēja tās kā sarunu dalībnieces stāvokli, ir jākonstatē, ka tā savu apgalvojumu nav pamatojusi.

90

Visbeidzot, tā kā no iepriekš minētā izriet, ka prasītājas norādītie apstākļi nepierāda, ka Lēmums par piešķiršanu skar tās pašas intereses, jautājumam, kādā mērā prasītājas stāvoklis atšķiras no citu līdzīgo federāciju stāvokļa Kopienā, nav nozīmes. Jebkurā gadījumā tas vien, ka atbilstoši prasītājas viedoklim 90 % sabiedrību, kas iepako strīdus šķirni, atrodas Valensijā, aizsardzības piešķiršanas ziņā neļauj atšķirt prasītāju no citām federācijām. Lai noteikti tirgus dalībnieki tiktu atzīti par tādiem, kurus kāds akts skar individuāli, nepietiek ar to, ka šis akts tiem rada nozīmīgākas ekonomiskās sekas nekā citiem šīs nozares tirgus dalībniekiem (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 23. novembra rīkojumu lietā T-173/98 Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, II-3357. lpp., 50. punkts, un turpmāk 102. un 103. punktā minētā judikatūra.

91

Tādējādi prasītāja nav pierādījusi, ka Lēmums par piešķiršanu skar tās pašas kā asociācijas tiesības.

92

Otrkārt, attiecībā uz pieņēmumu, ka prasītāja pārstāv uzņēmumu intereses, kuriem ir tiesības celt iebildumus, ir jāpārbauda, pirmkārt, vai prasītāja apelācijas Apelācijas padomē ietvaros saskaņā ar tās statūtiem pārstāv tās biedru intereses un, otrkārt, vai šiem biedriem ir tiesības celt iebildumus (šajā sakarā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Confédération générale des producteurs de lait de brebis et des industriels de roquefort/Komisija, 61. punkts).

93

Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas dalībniekiem un to interesēm ir jāatgādina, ka atbilstoši tās statūtu 4. pantam prasītājas dalībnieki var būt Alikantes, Kastiljonas un Valensijas provinču kooperatīvu sindikāti, kas atbilst noteiktiem kritērijiem. Turklāt no šo statūtu 2. panta izriet, ka prasītāja pārstāv tās dalībniekus. Tādējādi prasītāja var pārstāvēt kooperatīvu sindikātu, kas ir tās dalībnieki, intereses.

94

Attiecībā uz jautājumu, vai prasītājas dalībnieki var celt iebildumus, ir jākonstatē, ka prasītāja nedz Apelācijas padomē, nedz arī Pirmās instances tiesā nav iesniegusi pierādījumus, ka Lēmums par piešķiršanu tos skar individuāli. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka runa ir par kooperatīvu sindikātiem, kas paši mandarīnus neražo, bet kas ir izveidoti, lai aizstāvētu to pašu dalībnieku — lauksaimnieku kooperatīvu — intereses. Lai gan prasītāja savos rakstos norāda, ka kooperatīvs Anecoop ir viens no tās dalībniekiem un piegādā augu materiālu ražotājiem, tad tomēr tiesas sēdē tā ir atzinusi, ka Anecoop ir nevis viens no tās dalībniekiem, bet viena kooperatīvu sindikāta dalībnieks, kas pats ir prasītājas dalībnieks. Turklāt tā nav iesniegusi nevienu pierādījumu, ar ko šī piegādātāja skaršanu ar Lēmumu par piešķiršanu varētu atšķirt no jebkura cita augu materiāla piegādātāja skaršanas. Tādējādi ir uzskatāms, ka Lēmums par piešķiršanu Anecoop skar tikai objektīvas faktiskas situācijas dēļ, kas to neizceļ, salīdzinot ar citiem šīs nozares augu materiāla piegādātājiem.

95

Tāpat ir jānorāda, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, ka tās dalībnieki atrodas ar Van Zanten situāciju salīdzināmā situācijā vai ka tie būtu piedalījušies aizsardzības piešķiršanas procesā.

96

Tādējādi prasītāja nav pierādījusi, ka tās dalībnieki var celt iebildumus pret Lēmumu par piešķiršanu Apelācijas padomē.

97

Otrkārt, tā kā prasītāja atsaucas arī uz atsevišķu mandarīnu ražotāju skaršanu, kas ir kooperatīvu dalībnieki, kuri paši ir prasītājas dalībnieki, ir jāatgādina, ka saskaņā ar tās statūtu 4. pantu nedz paši kooperatīvi, nedz arī atsevišķi mandarīnu ražotāji nevar būt prasītājas dalībnieki. Turklāt no minēto statūtu 2. panta izriet, ka prasītājas sabiedrības mērķis aprobežojas ar tās dalībnieku interešu veicināšanu. Tātad prasītājas statūti nenorāda, ka tai būtu tiesības celt prasības, lai aizstāvētu noteiktu konkrētu mandarīnu ražotāju, kas ir tās tiešu dalībnieku netieši dalībnieki, intereses. Tiktāl, ciktāl prasītāja uzskata, ka no Spānijā spēkā esošajiem likumiem un dekrētiem izriet, ka tai ir tiesības pārstāvēt tās dalībnieku dalībniekus, ir jānorāda, ka šo argumentu tā pirmo reizi izvirzīja sēdē Pirmās instances tiesā un ka minētie likumi un dekrēti nav iekļauti lietas dokumentos. Turklāt KAŠB pamatoti norāda, ka nevar izdarīt pieņēmumu, ka kooperatīvu sindikātu, ko prasītāja saskaņā ar tās statūtu 2. pantu ir tiesīga pārstāvēt, intereses būtu identiskas ar noteiktu atsevišķu ražotāju interesēm.

98

Šajā kontekstā prasītāja pārmet Apelācijas padomei, ka tā prasot, lai visiem prasītājas dalībniekiem būtu tiesības celt iebildumus, lai gan no judikatūras izrietot, ka tiesības celt iebildumus ir asociācijām, kur vismaz vienam no dalībniekiem ir tiesības uz pārsūdzību. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka Apelācijas padome izskatīja atsevišķu ražotāju skaršanu, lai noteiktu, vai tiem visiem ir kāda kopēja interese, ko prasītāja, iespējams, pamatojoties uz saviem statūtiem, varētu aizstāvēt. Uzskatot, ka tas tā nav, jo ražotāju intereses var atšķirties, Apelācijas padome aprobežojusies ar norādi, ka attiecībā uz to, ka prasītāja pārstāv ražotāju kā kategorijas vispārējās intereses, tai ir šaubas. Tātad ir jākonstatē, ka, pretēji prasītājas norādītajam, Apelācijas padome nav izvirzījusi prasību, lai visiem prasītājas dalībniekiem būtu tiesības celt iebildumus.

99

Visbeidzot, arī ir jāatgādina, ka apelācijas sūdzību prasītāja ir iesniegusi savā, nevis noteiktu mandarīnu ražotāju vārdā.

100

Tādējādi ir uzskatāms, ka šajā lietā nevar uzskatīt, ka prasītāja Apelācijas padomē pārstāv atsevišķu mandarīnu ražotāju intereses.

101

Pakārtoti ir jākonstatē, ka atsevišķi mandarīnu ražotāji ar aizsardzības piešķiršanu nav skarti individuāli.

102

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka tas, ka lēmums vispār attiecas uz visiem ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem, neizslēdz to, ka dažus no tiem tas var skart individuāli (skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. aprīļa rīkojumu lietā T-154/02 Villiger Söhne/Padome, Recueil, II-1921. lpp., 40. punkts un minētā judikatūra). Tomēr, lai noteikti tirgus dalībnieki tiktu atzīti par tādiem, kurus kāds akts skar individuāli, nepietiek ar to, ka šis akts tiem rada nozīmīgākas ekonomiskās sekas nekā citiem šīs nozares tirgus dalībniekiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 50. punkts). Pat pieņemot, ka prasītāju varētu uzskatīt par vienīgo, kas tiek skarta noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā, un par preču galveno ražotāju vai piegādātāju kādā valstī vai noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā, tai nebūtu tiesību celt iebildumus (šajā sakarā skat. Tiesas 1985. gada 17. janvāra spriedumu lietā 11/82 Piraiki-Patraiki u.c./Komisija, Recueil, 207. lpp., 13. un 14. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 22. februāra spriedumu lietā T-138/98 ACAV u.c./Padome, Recueil, II-341. lpp., 64.–66. punkts).

103

Tātad ar to, ka aizsardzības piešķiršana noteiktiem ražotājiem rada nozīmīgākas ekonomiskās sekas nekā citiem šīs nozares tirgus dalībniekiem tādēļ, ka tiem jau ir šķirnes, kas no šī laika ir aizsargāta, koku plantācijas, un ka 90 % šādā veidā skartu ražotāju atrodas Valensijas ģeogrāfiskajā teritorijā, nepietiek, lai tos individualizētu. Ražotājus, ko prasītāja atbilstoši tās viedoklim pārstāv, pienākums maksāt licences maksu skar tikai objektīvas faktiskas situācijas dēļ, ar ko tie netiek atšķirti no citiem šīs šķirnes ražotājiem, jo šis pienākums izriet tieši no šķirņu aizsardzības Kopienas sistēmas. Turklāt attiecīgo ražotāju darbību var veikt visas personas pašreizējā laikā vai nākotnē.

104

Tāpat ir jānorāda, ka prasītāja nav norādījusi nevienu pierādījumu, ar ko varētu pierādīt, ka augu materiāla ražotāji un piegādātāji, ko prasītāja atbilstoši tās viedoklim pārstāv, būtu piedalījušies aizsardzības piešķiršanas procesā vai ka tie atrastos ar Van Zanten situāciju salīdzināmā situācijā. It īpaši tas, ka Lēmuma par piešķiršanu rezultātā, ja tie nepiekritīs licences maksas samaksai, tie varētu būt spiesti iznīcināt savus kokus un ka šis lēmums var ietekmēt to iespēju piegādāt šķirni “Afourer”, kas konkurē ar šķirni “Nadorcott”, nepierāda īpašas situācijas esamību, kas tos raksturotu, salīdzinot ar jebkuru citu līdzīgā objektīvā faktiskajā situācijā esošu ražotāju vai piegādātāju. Turklāt konkurences attiecības, ko prasītāja šajā sakarā norāda, nav salīdzināmas ar tām, kas pastāvēja lietā attiecībā uz Van Zanten, kur tika apšaubītas tā subjektīvās aizsargātās tiesības.

105

No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tā pārstāv augu materiāla ražotāju vai piegādātāju intereses, kuriem pašiem būtu tiesības celt iebildumus.

106

Treškārt, attiecībā uz tiesību normām, ar ko prasītājai būtu tieši atzītas vairākas procesuāla rakstura tiesības, pirmkārt, ir jāatzīmē, ka tā, protams, atsaucas uz Pamatregulas 59. pantu, bet tikai, lai norādītu, ka šis pants ir paredzēts citam mērķim nekā Pamatregulas 67. un turpmāko pantu mērķis un ka dalība piešķiršanas procesā nav apelācijas sūdzības iesniegšanas iepriekšējs nosacījums.

107

Otrkārt, prasītāja kļūdas attiecībā uz procesuālo tiesību, no kurām tai var rasties tiesības iesniegt apelācijas sūdzību Apelācijas padomē, izcelsmi. Tā kā runa ir par apelācijas sūdzības Apelācijas padomē pieņemamības noteikšanu, procesuālās tiesības, kas ir jāievēro apelācijas procesā, var būt tikai tās, kas izriet no iepriekšējā administratīvā procesa, kas ir par pamatu aizsardzības piešķiršanai. Tā kā prasītāja piešķiršanas procesā nav piedalījusies, tā nevar norādīt nekādas ar to saistītas procesuālās tiesības, kuru aizsardzību tā vēlētos nodrošināt.

108

Treškārt, prasītāja arī apgalvo, ka šīs lietas faktiem esot piemērojama judikatūra valsts atbalstu jomā, saskaņā ar ko EKL 88. panta 2. punktā norādītās ieinteresētās personas ir ne tikai uzņēmumi, kas saņem atbalstu, bet arī personas, uzņēmumi vai asociācijas, kuru intereses atbalsta piešķiršana, iespējams, skar, it īpaši konkurējošie uzņēmumi un profesionālās organizācijas (skat. iepriekš 68. punktu). Prasītājas norādei uz judikatūru valsts atbalstu jomā šajā lietā nav nozīmes.

109

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka šī judikatūra tiek piemērota tikai tad, ja prasības iesniedzēja ar to vēlas uzturēt tai saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu pienākošās procesuālās tiesības (Tiesas 2005. gada 13. decembra spriedums lietā C-78/03 P Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, Krājums, I-10737. lpp., 35. punkts), kuras Komisija tai ir atņēmusi, neuzsākot formālo izmeklēšanas stadiju. Pamatregulas 59., 67. un 68. pants piešķir plašākas tiesības nekā tās, kas ir atzītas iepriekš 68. punktā minētajā judikatūrā, jo ar to jebkurai personai, kas pret aizsardzības piešķiršanu administratīvajā procesā cēlusi rakstveida iebildumu, ir ļauts iesniegt apelācijas sūdzību Apelācijas padomē (skat. iepriekš 80. pantu). Tā kā šādā veidā procesuālo tiesību īstenošana ir atkarīga tikai no prasītājas savlaicīgas iniciatīvas, judikatūra valsts atbalstu jomā šajā lietā nav piemērojama.

110

Pakārtoti, ciktāl prasītāja atsaucas uz iespējamo konkurences situāciju, kas attaisno 68. punktā minētās judikatūras piemērošanu pēc analoģijas, ir jāatzīmē, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu secināt par konkurences attiecībām ar aizsardzības īpašnieku.

111

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmā daļa ir jānoraida.

112

Prasītāja uzskata, ka Pamatregulas 67. pantā paredzētā pārsūdzības iespēja ir vienīgā tai pieejamā tiesiskā iespēja vērsties pret Lēmumu par piešķiršanu. Beidzoties pārsūdzības termiņam, augu šķirnes Kopienas aizsardzību nevarot apstrīdēt nevienā iestādē un nevienā valsts tiesā. Lietā attiecībā uz Van Zanten tas esot bijis viens no iemesliem, uz kuru Apelācijas padome esot tieši balstījusies, lai atzītu šīs sabiedrības tiesības celt iebildumus. Tā kā Tiesa esot apstiprinājusi, ka indivīdiem jābūt iespējai baudīt tiem no Kopienu tiesību sistēmas izrietošo tiesību efektīvu aizsardzību tiesās, tiesības uz šādu aizsardzību esot daļa no vispārējiem tiesību principiem, kas izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām.

113

Tiesa esot arī apstiprinājusi, ka šo tiesību ievērošana Kopienu tiesību sistēmā prasa, lai fiziskām un juridiskām personām būtu iespēja pārbaudīt šādu aktu likumību, atkarībā no situācijas vai nu pakārtoti Kopienas tiesā, vai arī valsts tiesās. Pārsūdzības sistēmas esamība vai neesamība esot neatņemams elements prasītājas individuālas skaršanas nosacījuma pārbaudē, jo Tiesa esot nospriedusi, ka šis nosacījums ir jāinterpretē saskaņā ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, ņemot vērā dažādus apstākļus, kas prasītāju izceļ individuāli.

114

Prasītāja uzskata, ka tā esot skarta individuāli tādēļ, ka, izņemot Pamatregulas 67. pantā paredzēto pārsūdzības iespēju, nepastāv nekādas citas pārsūdzības iespējas nedz valsts, nedz arī Kopienu tiesu iestādēs. Prasītāja uzskata, ka ar Apstrīdēto lēmumu tai tika atņemta vienīgā tās rīcībā esošā efektīvā tiesību aizsardzība tiesās.

115

KAŠB uzskata, ka prasītājai ir bijusi iespēja iebilst pret aizsardzības piešķiršanas pieteikumu un uzskata, ka, ja tā būtu piedalījusies iebildumu procesā, pastāvētu visas iespējas, ka tā būtu skarta individuāli. Turklāt no judikatūras izrietot, ka Kopienu tiesu iestādes nav tiesīgas sūdzību atzīt par pieņemamu tādēļ, ka nepastāv pārsūdzības iespēja valsts tiesās. Kopienu tiesību sistēmas intereses esot garantēt administratīvo aktu tiesu kontroles sistēmas esamību. Lēmums par piešķiršanu neesot izņemts no tiesu kontroles, jo visi tie, kas ir skarti tieši un individuāli, var pret to vērsties Apelācijas padomē.

116

No pastāvīgās judikatūras attiecībā uz EKL 230. panta ceturto daļu izriet, ka, kaut arī šajā tiesību normā paredzētais nosacījums — ka personai jābūt skartai individuāli — ir jāinterpretē saskaņā ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, ņemot vērā dažādus apstākļus, ar ko prasītāju izceļ individuāli, šādas interpretācijas rezultātā nevarētu izvairīties no attiecīgā, Līgumā tieši paredzētā nosacījuma piemērošanas, nepārsniedzot kompetenci, kas Kopienu tiesu iestādēm piešķirta šajā Līgumā (Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C-50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I-6677. lpp., 44. punkts; 2004. gada 30. marta spriedums lietā C-167/02 P Rothley u.c./Parlaments, Recueil, I-3149. lpp., 47. lpp., 2004. gada 1. aprīļa spriedums lietā C-263/02 P Komisija/Jégo-Quéré, Recueil, I-3425. lpp., 36. punkts). Tā kā iepriekš 78.–84. punktā ir atzīmēts, ka “individuāli skartas personas” jēdziens Pamatregulas 68. panta izpratnē jāinterpretē, ievērojot judikatūru attiecībā uz prasību, kas ir celtas atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai, pieņemamību, šie apsvērumi ir piemērojami arī šajā lietā.

117

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatregulas 59., 67. un 68. pantu jebkura persona, kas pret aizsardzības piešķiršanu administratīvajā procesā izvirza rakstveida iebildumu, var iesniegt apelācijas sūdzību Apelācijas padomē (skat. iepriekš 80. punktu). Pie tam Pamatregulas 68. pants šo pašu pārsūdzības iespēju piešķir ikvienai personai, kuru, lai gan tā nav piedalījusies procesā un nav lēmuma, kas pieņemts šī procesa rezultātā, adresāts, lēmums skar tieši un individuāli. Tādējādi, tā kā pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas Apelācijas padomē pastāv iespēja vērsties Kopienu tiesu iestādēs, prasītāja kļūdaini norāda efektīvas tiesību aizsardzības tiesā neesamību šajā lietā.

118

No tā izriet, ka šī daļa ir jānoraida.

119

No visa iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.

120

Prasītāja atgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka, lai aktu varētu uzskatīt par pamatotu, tajā skaidri un nepārprotami ir jābūt paustai tās iestādes argumentācijai, kas tiesību aktu pieņēmusi, lai ieinteresētā persona varētu uzzināt pieņemtā pasākuma pamatojumu un kompetentā tiesa varētu veikt savu kontroli. Apstrīdētais lēmums šai prasībai neatbilstot, jo Apelācijas padome neesot pārbaudījusi kooperatīva Anecoop tiesības celt iebildumus, lai gan tas, kā to Apelācijas padome esot atzinusi, veic darbību, ko Lēmums par piešķiršanu būtiski ietekmēšot. Prasītāja norāda, ka šis apstāklis ir jāizskata saistībā ar Apelācijas padomes lēmumu neatļaut pievienot lietai papildu dokumentus, lai pierādītu, ka tās dalībnieki kā augu materiāla piegādātāji tika smagi ietekmēti. Apelācijas padome neesot pārbaudījusi, vai tās dalībnieki šādā kvalitātē ar Lēmumu par piešķiršanu tika skarti individuāli. Turklāt tās apgalvojums, ka personas, kas var būt aizsargātās šķirnes augu materiāla piegādātājas, ir vairākas un ka prasītāja nav izcelta, salīdzinot ar jebkuru citu tirgus dalībnieku attiecīgajā nozarē, neesot pamatoti ne ar vienu dokumentu vai informāciju.

121

Turklāt, lai noraidītu prasītājas tiesības celt iebildumus kā ražotājai, Apelācijas padome esot aprobežojusies ar apgalvojumu, ka prasītāja pārstāv ražotāju intereses, un neveica nekādu citu pārbaudi. Tātad Apelācijas padomes argumentācija šajā jautājumā neesot pamatota.

122

Visbeidzot, nepamatojot, kādā veidā ražotāji valsts atbalstu jomā un Pamatregulas ražotāji ir atšķirīgi, nedz arī to, kādēļ šīs atšķirības ir tik svarīgas, ka tās nepieļauj valsts atbalstu jomā izstrādāto principu piemērošanu šajā lietā pēc analoģijas, Apelācijas padome neesot ievērojusi tiesības norādīt pamatojumu.

123

KAŠB un persona, kas iestājusies lietā, prasītājas argumentus apstrīd.

124

Ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānodala no pamatojuma pamatotības, kas ietilpst jomā par strīdīgā akta likumību pēc būtības (Tiesas 2001. gada 22. marta spriedums lietā C-17/99 Francija/Komisija, Recueil, I-2481. lpp., 35. punkts). Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumam, ko nosaka EKL 253. pants, skaidri un nepārprotami jāparāda akta autora argumentācija. Šādam pienākumam ir divi mērķi — pirmkārt, ļaut ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemta lēmuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un, otrkārt, lai Kopienu tiesu iestādes varētu veikt lēmuma likumības pārbaudi (Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C-350/88 Delacre u.c./Komisija, Recueil, 395. lpp., 15. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 6. aprīļa spriedums lietā T-188/98 Kuijer/Padome, Recueil, II-1959. lpp., 36. punkts, un 2003. gada 3. decembra spriedums lietā T-16/02 Audi/ITSB (“TDI”), Recueil, II-5167. lpp., 88. punkts).

125

Šajā lietā no visa iepriekš minētā izriet, ka Apstrīdētais lēmums prasītājai dod iespēju aizstāvēt savas tiesības un Pirmās instances tiesai — veikt pārbaudi. Turklāt Apelācijas padome izskatīja prasītājas tiesības celt iebildumus attiecībā uz iespējamo kooperatīva Anecoop darbību (Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 3. punkta ceturtā un piektā rindkopa), iespējamo prasītājas atsevišķu mandarīnu ražotāju pārstāvību (Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 3. punkta astotā līdz desmitā rindkopa) un iespējamo judikatūras valsts atbalstu jomā piemērošanu šīs lietas faktiem (Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 3. punkta vienpadsmitā rindkopa). Apelācijas padome norādīja pamatojumu, kādēļ tā uzskatīja, ka, lai noteiktu prasītājas tiesības celt iebildumus, šie trīs gadījumi nebija piemērojami vai bija nepietiekami. No tā izriet, ka prasītāja nepamatoti norāda, ka Apstrīdētais lēmums šajā sakarā ir nepietiekami pamatots.

126

Katrā gadījumā no judikatūras izriet, ka prasītājai nav nekādu leģitīmu interešu panākt lēmuma atcelšanu formas trūkuma dēļ, ja pēc šī lēmuma atcelšanas tā vietā tiktu pieņemts jauns, pēc būtības identisks lēmums (Tiesas 1983. gada 6. jūlija spriedums lietā 117/81 Geist/Komisija, Recueil, 2191. lpp., 7. punkts; Pirmās instances tiesas 1992. gada 18. decembra spriedums lietā T-43/90 Díaz García/Parlaments, Recueil, II-2619. lpp., 54. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā TDI, 97. punkts; šajā sakarā skat. arī Pirmās instances tiesas 2000. gada 20. septembra spriedumu lietā T-261/97 Orthmann/Komisija, Recueil FP, I-A-181. un II-829. lpp., 33. un 35. punkts).

127

Šajā lietā no otrā pamata analīzes (skat. iepriekš 77.–110. un 116.–119. punktu) izriet, ka prasītāja nav norādījusi nevienu argumentu, ar ko varētu pierādīt, ka tai ir tiesības celt iebildumus Pamatregulas 68. panta izpratnē un ka attiecīgi Apstrīdētā lēmuma atcelšana pamatojuma trūkuma dēļ varētu vienīgi būt pamats jauna identiska lēmuma pieņemšanai. Tādējādi ir uzskatāms, ka Apstrīdētā lēmuma atcelšanā pamatojuma iespējama trūkuma dēļ prasītājai nav nekādas likumīgas intereses.

128

Tātad trešais pamats ir jānoraida.

129

Šādos apstākļos prasība ir jānoraida.

130

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar KAŠB un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)

nospriež:

Atbilstošās tiesību normas

Prāvas priekšvēsture

Lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pirmo pamatu — Izpildes regulas 49. un 50. panta pārkāpumu un pienācīgas rūpības un labas pārvaldības principu pārkāpumu

Par pirmo daļu — Izpildes regulas 49. panta pārkāpumu un pienācīgas rūpības un labas pārvaldības principu pārkāpumu

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Par otro daļu — Izpildes regulas 50. panta pārkāpumu, kā arī pienācīgas rūpības un labas pārvaldības principu pārkāpumu

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Par otro pamatu — prasītājas tiesību celt iebildumus neatzīšanu

Par pirmo daļu — ka Lēmums par piešķiršanu prasītāju un tās dalībniekus skar individuāli

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Par otro daļu par efektīvas tiesību aizsardzības tiesā neesamību

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Par trešo pamatu — pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem