1

EKL 16. pantā ir noteikts:

“Neskarot [EKL] 73., 86. un 87. panta noteikumus un ņemot vērā nozīmi, kāda sabiedriskiem pakalpojumiem ir Savienības kopīgo vērtību sistēmā, kā arī to nozīmi sociālas un teritoriālas kohēzijas veicināšanā, Kopiena un dalībvalstis, nepārsniedzot savas attiecīgās pilnvaras un šā Līguma piemērošanas jomu, rūpējas, lai šādi pakalpojumi pamatotos uz tādiem principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumu.”

2

EKL 86. panta 2. punktā ir noteikts:

“Uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai kas darbojas kā dalībvalstu fiskāli monopoli, attiecas šajā Līgumā ietvertie noteikumi un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus. Tie nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Kopienas interesēm.”

3

EKL 87. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

4

Protokolā par sabiedriskās radioraidīšanas sistēmu dalībvalstīs (OV 1997, C 340, 109. lpp.; turpmāk tekstā — “Amsterdamas protokols”), kurš ar Amsterdamas līgumu tika ieviests kā EK līguma pielikums, ir noteikts:

“[Dalībvalstis], uzskatot, ka sabiedriskās apraides sistēma dalībvalstīs ir tieši saistīta ar katras sabiedrības demokrātiskām, sociālām un kultūras prasībām un ar nepieciešamību saglabāt viedokļu dažādību plašsaziņas līdzekļos, ir vienojušās par šādām interpretējošām tiesību normām, kuras tiek pievienotas [EK] līguma pielikumā:

[EK] līguma noteikumi neskar dalībvalstu iespējas nodrošināt valsts apraides finansējumu, ja šādu finansējumu piešķir apraides organizācijām, lai tās izpildītu valsts pasūtījumu, ko tām uzticējusi, noteikusi un organizējusi attiecīgā dalībvalsts, un ja šāds finansējums nav pretrunā kopējām interesēm, iespaidojot tirdzniecības nosacījumus un konkurenci Kopienā, tomēr ņemot vērā valsts pasūtījuma izpildi.”

5

2001. gada 15. novembrī Komisija publicēja Paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei (OV C 320, 5. lpp.; turpmāk tekstā — “Paziņojums par apraidi”), kurā tā izklāstīja principus, uz kuriem tā pamatojas, piemērojot EKL 87. pantu un EKL 86. panta 2. punktu attiecībā uz sabiedrisko raidorganizācijas iestāžu valsts finansējumu (šī paziņojuma 4. punkts).

6

RTP — Radiotelevisão Portuguesa, SA ir akciju sabiedrība, kuras kapitāldaļas pieder valstij un kurai saskaņā ar attiecīgi 1993. gada 17. martā un 1996. gada 31. decembrī noslēgtajiem līgumiem ar nosaukumu “televīzijas sabiedrisko pakalpojumu koncesijas līgumi” (turpmāk tekstā visi kopā saukti — “Sabiedrisko pakalpojumu līgumi”) ir uzticēts sniegt Portugāles televīzijas sabiedriskos pakalpojumus.

7

Prasītājs, SIC — Sociedade Independente de Comunicação, SA, ir komerciālās televīzijas sabiedrība, kura izmanto vienu no galvenajiem privātajiem Portugāles televīzijas kanāliem.

8

Prasītājs Komisijai iesniedza trīs sūdzības, kuras attiecīgi ir datētas ar 1993. gada 30. jūliju un 1994. gada 12. februāri (NN 133/B/01), 1996. gada 16. oktobri (NN 85/B/2001) un 1997. gada 18. jūniju (NN 94/B/99), informējot to, ka Portugāles Republika RTP labā ir veikusi noteiktus ad hoc pasākumus un ikgadējus kompensācijas maksājumus, kuri ir uzskatāmi par valsts atbalstiem, kas nav saderīgi ar kopējo tirgu.

9

1997. gada 3. martā prasītājs Pirmās instances tiesā iesniedza prasību, kura ir reģistrēta ar numuru T-46/97, lūdzot atcelt Komisijas 1996. gada 7. novembra lēmumu, kurš ticis pieņemts, neveicot EK līguma 93. panta 2. punktā (tagad — EKL 88. panta 2. punkts) noteikto iepriekšējas formālās izmeklēšanas procedūru, un kurš attiecas uz EKL 88. panta piemērošanas procedūru sabiedrisko televīzijas kanālu finansēšanas jomā, kā arī atcelt lēmumu, kurš, iespējams, bija ietverts Komisijas 1996. gada 20. decembra vēstulē. Ar šo lēmumu un šo vēstuli Komisija attiecībā uz vairākiem sūdzībās minētajiem pasākumiem noteica, ka tie neesot uzskatāmi par valsts atbalstu, un par vairākiem citiem pasākumiem pieprasīja informāciju no Portugāles valsts iestādēm.

10

2000. gada 10. maija spriedumā lietā T-46/97 SIC/Komisija (Recueil, II-2125. lpp.) Pirmās instances tiesa, secinot, ka nopietnu grūtību pastāvēšana, Komisijai beidzot iepriekšēju izmeklēšanu, kuras ilgums ievērojami pārsniedza parasti nepieciešamo laikposmu, būtu pamats, lai šī iestāde uzsāktu formālu izmeklēšanas procedūru (sprieduma 105.—109. punkts), atcēla 1996. gada 7. novembra lēmumu. Turpretī prasību, kura tika celta par 1996. gada 20. decembra vēstuli, Pirmās instances tiesa noraidīja kā nepieņemamu, jo šī vēstule nav uzskatāma par lēmumu (sprieduma 49. punkts).

11

Pēc šī sprieduma pasludināšanas prasītājs ar trīs 2001. gada 26. jūlija vēstulēm nosūtīja Komisijai trīs aicinājumus rīkoties saistībā ar šīm trijām sūdzībām un uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par šajās sūdzībās norādītajiem pasākumiem.

12

Šiem aicinājumiem rīkoties sekoja divas prasības sakarā ar bezdarbību, kuras prasītājs iesniedza Pirmās instances tiesā 2001. gada 6. decembrī un kuras tika reģistrētas ar numuriem T-297/01 un T-298/01. Pamatojoties uz Komisijas 2001. gada 7. novembra iniciatīvu un uz šīs iestādes 2001. gada 13. novembrī un 2003. gada 30. septembrī pausto viedokli (turpmāk minētie 13. un 14. punkts), tiesvedība tika izbeigta pirms sprieduma taisīšanas (Pirmās instances tiesas 2004. gada 19. februāra spriedums apvienotajās lietās T-297/01 un T-298/01 SIC/Komisija, Recueil, II-743. lpp.).

13

Ar 2001. gada 7. novembra vēstuli Komisija, piemērojot Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 10. panta 3. punktu, lūdza Portugāles Republikai iesniegt informāciju par iepriekš 8. punktā minētajiem ikgadējiem kompensācijas maksājumiem, lai tā varētu spriest, vai šiem maksājumiem ir jauna vai esoša atbalsta pazīmes. Vēlāk, ar 2003. gada 30. septembra vēstuli Komisija, piemērojot Regulas Nr. 659/1999 17. panta 2. punktu, iesniedza Portugāles Republikai lūgumu izteikt piezīmes un, to darot, uzsāka šo pasākumu kā esošu atbalstu pirmo izmeklēšanas posmu. Šie ikgadējie kompensācijas maksājumi un procedūra, kura saistībā ar tiem tika uzsākta ar 2003. gada 30. septembra lēmumu, nav šīs prasības priekšmets.

14

Ar 2001. gada 13. novembra vēstuli Komisija informēja Portugāles Republiku par savu lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz vairākiem ad hoc pasākumiem, kurus Portugāles Republika ir veikusi RTP labā laikposmā no 1992. līdz 1998. gadam. Šie pasākumi ir šādi:

15

Lēmums par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2002, C 85, 9. lpp.) un tika paziņots prasītājam ar 2002. gada 8. janvāra vēstuli. Šajā lēmumā Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes.

16

Ar 2002. gada 8. februāra vēstuli, kura reģistrēta ar numuru 1543.003.CA.001, un 2002. gada 9. maija vēstuli, kura reģistrēta ar numuru 1543.003.OB.001, prasītājs iesniedza Komisijai savas piezīmes.

17

Šajās piezīmēs prasītājs lūdza, lai Komisija pieprasa Portugāles valsts iestādēm iesniegt RTP ārējā audita ziņojumus, kuri ir paredzēti 1993. gada Sabiedrisko pakalpojumu līguma 19. pantā un 1996. gada Sabiedrisko pakalpojumu līguma 25. pantā (turpmāk tekstā — “līgumos noteiktie ārējā audita ziņojumi”). Prasītājs lūdza iestādi lemt par šo ziņojumu saturu.

18

Komisija nesniedza prasītājam atbildi par šiem lūgumiem.

19

Sākot no 2003. gada marta, lai iegūtu līgumos noteikto ārējā audita ziņojumu dokumentāciju vai apliecinājumu, ka šādi dokumenti nepastāv, prasītājs uzsāka virkni secīgu procedūru valsts līmenī, vispirms vēršoties pie valsts un finanšu ministra, pie ministra prezidentūras lietās un RTP valdes priekšsēdētāja, vēlāk — pie Portugāles Administratīvo dokumentu pieejamības komisijas, un, visbeidzot, Tribunal Administrativo de Círculo de Lisboa (Lisabonas Administratīvā apgabaltiesa, Portugāle).

20

Ar 2003. gada 16. maija vēstuli prasītājs atkārtoti lūdza Komisijai pieprasīt, lai Portugāles valsts iestādes iesniedz līgumā noteiktos ārējā audita ziņojumus.

21

Ar 2003. gada 19. jūnija vēstuli Komisija šo lūgumu noraidīja.

22

2003. gada 4. augusta Komisijai adresētajā vēstulē prasītājs kritizēja tās nostāju.

23

2003. gada 15. oktobra Lēmumā 2005/406/EK par īpašiem pasākumiem, ko Portugāle īsteno RTP vajadzībām (OV 2005, L 142, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Apstrīdētais lēmums”), Komisija nolēma, ka vairāki ad hoc pasākumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu, kurš ir saderīgs ar kopējo tirgu (Apstrīdētā lēmuma 1. punkts), savukārt pārējie ad hoc pasākumi nav uzskatāmi par valsts atbalstiem (Apstrīdētā lēmuma 2. punkts).

24

Ar 2003. gada 4. decembra vēstuli un pēc tam, kad 2003. gada 16. oktobrīTribunal Administrativo de Círculo de Lisboa bija pasludinājusi spriedumu, Portugāles valsts iestādes iesniedza prasītājam vienu no līgumā noteiktajiem ārējā audita ziņojumiem, kuru audita sabiedrība sniedza 2001. gadā par 1998. gada darbību (turpmāk tekstā — “līgumā noteiktais ārējā audita ziņojums par 1998. gadu”). Portugāles valsts iestādes informēja prasītāju, ka attiecībā uz līgumā noteiktajiem ārējā audita ziņojumiem par 1993.—1997. gadu, “tā kā tie neatrodas ministra prezidentūras lietās rīcībā, ir neiespējami iesniegt apliecinājumu, jo nav iespējams pārliecinoši noteikt, vai šādi ziņojumi pastāv”.

25

Ar 2003. gada 11. decembra vēstuli Komisija Apstrīdēto lēmumu darīja zināmu prasītājam.

26

Ar prasības pieteikumu, kurš Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 2003. gada 31. decembrī, prasītājs uzsāka šo tiesvedību.

27

Tā kā no 2004. gada 13. septembra Pirmās instances tiesas palātu sastāvs ir mainīts, tiesnesis referents tika iecelts par piektās palātas priekšsēdētāju, kurai līdz ar to ir jāizskata šī lieta.

28

Replikas pielikumā prasītājs pievienoja 2002. gada 6. jūnijaRTP vadības audita ziņojumu Nr. 08/2002, kuru uzrakstīja Tribunal de Contas (Revīzijas palāta, Portugāle) (turpmāk tekstā — “Tribunal de Contas ziņojums”). Turklāt prasītājs saskaņā ar Pirmās instances tiesas reglamenta 65. panta b) punktu lūdza, lai Pirmās instances tiesa pieprasa Komisijai iesniegt papildu informāciju, kuru, kā tas izriet no iebildumu raksta, Portugāles valsts iestādes iesniedza šai iestādei.

29

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

30

Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

31

Pašreizējā prasība papildus četriem izvirzītajiem pamatiem, kuri ir saistīti ar, pirmkārt, rūpīguma un objektivitātes pienākuma pārkāpumu, otrkārt, ar faktu kļūdām un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, treškārt, ar kļūdu tiesību piemērošanā, kura radusies, vairākus pasākumus nekvalificējot kā valsts atbalstu, un, ceturtkārt, ar kļūdām tiesību piemērošanā attiecībā uz EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumiem, būtībā pamatojas uz diviem galvenajiem strīda objektiem, kuri atbilst diviem Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas punktiem un trešajam un ceturtajam atcelšanas pamatam.

32

Pirmais galvenais strīda objekts, kurš atbilst trešajam atcelšanas pamatam, attiecas uz Apstrīdētā lēmuma 2. punktā ietverto Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru vairāki Portugāles Republikas veikti pasākumi nav uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

33

Otrs galvenais strīda objekts, kurš atbilst ceturtajam atcelšanas pamatam, attiecas uz Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru pārējiem pasākumiem, par kuriem tika secināts, ka tie ir uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, var piemērot EKL 86. panta 2. punktā noteikto atkāpi (Apstrīdētā lēmuma 1. punkts).

34

Īpaši saistībā ar otro strīda objektu prasītājs pirmajā pamatā, kā arī vairākās otrā pamata daļās atsaucas uz to, ka Komisija ir pārkāpusi rūpīgas un objektīvas pārbaudes pienākumu.

35

Vispirms ir jāizvērtē pirmais galvenais strīda objekts un attiecīgi trešais atcelšanas pamats.

36

Saskaņā ar prasītāja teikto, pasākums, kurš ir noteikts 1992. gada 14. augustaLei no 21/92, transforma a Radiotelevisão Portuguesa, E.P., em sociedade anónima (Portugāles likums Nr. 21/92 par Radiotelevisão Portuguesa, E.P. pārveidošanu par akciju sabiedrību) (1992. gada 14. augustaDiário da República I, I-A. sērija, Nr. 187; turpmāk tekstā — “Likums Nr. 21/92”) 11. panta 1. punktā un ar kuru tiek atļauta RTP pārveidošanas par akciju sabiedrību oficiāla reģistrācija bez notariāla akta, esot radījis RTP priekšrocību, kuru nevarēja izmantot citi uzņēmēji, kuri darbojas šajā tirgū. Tā esot izpaudusies kā RTP atbrīvošana no reģistrācijas nodevu un honorāru par šo pārveidošanu maksāšanas. Šis atbrīvojums esot sasniedzis 33 miljonus PTE.

37

Turklāt Likuma Nr. 21/92 11. panta 2. punktā esot ticis arī paredzēts, ka RTP tiek piešķirts neierobežots atbrīvojums no jebkādu nodevu un honorāru maksāšanas par visa veida reģistrācijas pieteikumiem, reģistrācijas un paziņošanas aktiem visās reģistrācijas iestādēs un valsts pārvaldes iestādēs un institūcijās.

38

Šie valsts noteikumi, kuri paredzēja priekšrocības saņēmējam uzņēmumam un kuriem ir selektīvs raksturs, jo tie attiecās tikai uz valsts uzņēmumu, pretēji tam, ko Komisija secināja Apstrīdētajā lēmumā (Apstrīdētā lēmuma 125. un turpmākie apsvērumi), esot uzskatāmi par valsts atbalstu.

39

Neesot skaidrs, kā Portugālē piemērojamās tiesiskās sistēmas vispārējie principi un sistēma, kā to acīmredzot uzskata Komisija, varētu attaisnot šādu privilēģiju piešķiršanu RTP.

40

Komisija atbild, atsaucoties uz tās argumentāciju Apstrīdētā lēmuma 125. un turpmākajos apsvērumos.

41

Tā norāda, ka RTP pārveidošana par akciju sabiedrību neesot bijusi nepieciešama darbība un to nevarēja arī uzskatīt par priekšrocību. Tās nolūks vienīgi esot bijis tuvināt valsts uzņēmuma darbību privāto uzņēmumu darbībai.

42

Tā piebilst, ka, pat ja prasītāja nostāja esot pareiza, un gadījumā, ja RTP esot vajadzējis maksāt visas notariālās un reģistrācijas nodevas, kuras ir saistītas ar grozījumiem tā statūtos, šādi radušās izmaksas esot samaksājusi pati Portugāles Republika, tādējādi šo “atbalstu” nevarot uzskatīt par nelikumīgu, turklāt, tā kā izmaksas nav nodalāmas no uzņēmuma dibināšanas, tās esot tieši saistītas ar RTP uzdevuma sniegt sabiedriskos pakalpojumus izpildi.

43

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsta kvalifikācijai ir nepieciešams, lai būtu izpildīti visi EKL 87. panta 1. punktā minētie nosacījumi (Tiesas 1990. gada 21. marta spriedums lietā C-142/87 Beļģija/Komisija, Recueil, I-959. lpp., 25. punkts; 1994. gada 14. septembra spriedums apvienotajās lietās no C-278/92 līdz C-280/92 Spānija/Komisija, Recueil, I-4103. lpp., 20. punkts, un 2002. gada 16. maija spriedums lietā C-482/99 Francija/Komisija, Recueil, I-4397. lpp., 68. punkts).

44

EKL 87. panta 1. punktā noteiktajā valsts atbalsta aizlieguma principā ir ietverti šādi nosacījumi. Pirmkārt, tam ir jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai ir jāizmanto valsts līdzekļi. Otrkārt, šī iejaukšanās rada priekšrocības tās saņēmējam. Treškārt, tā var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Ceturtkārt, ar to tiek traucēta konkurence vai arī pastāv draudi to traucēt.

45

Pirmais no šiem nosacījumiem attiecībā uz valsts resursu iesaistīšanu šajā gadījumā netiek apstrīdēts. Ir skaidrs, ka tas ir izpildīts.

46

Prasītāja argumenti ir koncentrēti uz otro no šiem nosacījumiem. Nodokļu atbrīvojumi, kuri tika un joprojām selektīvā veidā tiek piešķirti RTP, ir ekonomiska priekšrocība, kuru nesaņem citi uzņēmumi.

47

Pirmās instances tiesa secina, ka prasītājs būtībā izšķir divas priekšrocības.

48

Pirmkārt, RTP esot ieguvis īpašu priekšrocību, kura izpaudās kā atbrīvojums no reģistrācijas nodevu un honorāru par tā pārveidošanu par akciju sabiedrību maksāšanas.

49

Otrkārt, RTP esot ieguvis pastāvīgu priekšrocību, kura esot izpaudusies kā neierobežots atbrīvojums no visu nodevu un honorāru maksāšanas par visa veida reģistrācijas pieteikumiem, reģistrācijas un paziņošanas aktiem visās iestādēs.

50

Vispirms ir jāizvērtē īpašā priekšrocība, kuru saskaņā ar prasītāja viedokli RTP esot saņēmis.

51

Patiesībā šī priekšrocība sastāv no divām daļām: pirmkārt, RTP tika atbrīvots no notariālā akta sastādīšanas, kāds parasti tiek prasīts, un tādējādi arī no notāra honorāra (tiek apzīmēts arī kā “notāra nodeva”) saistībā ar šo aktu. Otrkārt, tas tika atbrīvots no reģistrācijas nodevām un ar to saistītajām publikācijas nodevām, jo reģistrācijas formalitātes saistībā ar RTP pārveidošanu par akciju sabiedrību tika izpildītas automātiski un publikācijas formalitātes — saskaņā ar Komisijas teikto — nebija jāizpilda, jo Likums Nr. 21/92 tika publicēts Diário da República (iepriekš 36. punkts).

52

Apstrīdētajā lēmumā Komisija attiecībā uz īpašās priekšrocības abām daļām norādīja, ka Likuma Nr. 21/92 11. panta 1. punkts, uz kā pamata RTP tika atbrīvots no notāra un reģistrācijas nodevas, nerada RTP īpašas priekšrocības. Ar šo tekstu tikai atkārtoti tika apstiprināts, ka RTP gadījumā ir piemērojams 1988. gada 20. jūlijaLei no 84/88 transformação das empresas públicas em sociedades anónimas (Portugāles likums Nr. 84/99 par valsts uzņēmumu pārveidošanu par akciju sabiedrībām) (1988. gada 20. jūlijaDiário da República I, I sērija, Nr. 166; turpmāk tekstā — “Likums Nr. 84/88”) — likums, saskaņā ar kuru valsts uzņēmumi var tikt pārveidoti par akciju sabiedrībām ar dekrētlikumu, ar kuru tiek apstiprināti akciju sabiedrības statūti, un ar šo dokumentu pietiek, lai tiktu izpildītas visas reģistrācijas prasības (Apstrīdētā lēmuma 127. apsvērums). Atšķirīga attieksme pret valsts uzņēmumiem, kuru juridiskais statuss tiek grozīts, pārveidojot tos par akciju sabiedrībām, ir sistēmas iekšējās loģikas sekas, un ar to šiem uzņēmumiem netiek piešķirtas īpašas priekšrocības, jo nepastāv faktori, kuri radītu izmaksas (Apstrīdētā lēmuma 128. apsvērums).

53

Pirms sākt šo Komisijas apsvērumu izpēti, jācitē attiecīgā Portugāles tiesiskā regulējuma daļas:

54

Likuma Nr. 84/88 1. pantā ir noteikts:

“Valsts uzņēmumi [..] ar dekrētlikumu var tikt pārveidoti par valsts akciju sabiedrībām vai akciju sabiedrībām, kurā lielākā daļa ir valsts kapitāls, atbilstoši Konstitūcijas un šī likuma noteikumiem.”

55

Likuma Nr. 84/88 3. panta 3. punktā ir noteikts, ka “[dekrētlikums, ar kuru tiek veikta šī pārveidošana] ir pietiekams pamats visām nepieciešamajām reģistrācijas darbībām”.

56

Likuma Nr. 21/92 11. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   RTP, SA statūti, kuri ir pievienoti šī likuma pielikumā, tiek apstiprināti bez nepieciešamības sastādīt notariālu aktu, šo statūtu reģistrācija tiek veikta automātiski, nepiemērojot nedz nodokļus, nedz atlīdzību, pamatojoties uz Diário da República, kurā tie ir publicēti.

2.   Visi reģistrācijas pieteikumi, reģistrācijas un apliecinājuma akti visās reģistrācijas iestādēs, valsts institūcijās un iestādēs, īpaši juridisko personu valsts reģistrā, hipotēku reģistrā un automašīnu reģistrācijas iestādē ir jāveic, pamatojoties uz pieteikumu, kuru ir parakstījuši divi sabiedrības valdes locekļi, un tie ir atbrīvoti no visa veida nodokļiem un atlīdzībām.”

57

Pirmkārt, ne no Likuma Nr. 84/88 nosaukuma (skat. iepriekš 52. punktu), ne no šī likuma 1. panta (skat. iepriekš 54. punktu) neizriet, ka ar to tiktu ieviests visiem uzņēmējiem piemērojams vispārējs pasākums. Šis likums attiecas tikai uz valsts uzņēmumu pārveidošanu par akciju sabiedrībām. Līdz ar to šī priekšrocība neattiecas uz privātajiem uzņēmumiem.

58

Turklāt prasītājs prasības pieteikumā ir precīzi norādījis, ka uz privātu uzņēmumu, kurš ir pakļauts tirgus noteikumiem, mainot tā juridisko statusu, neattiecas nodokļu priekšrocības, kuras saņem RTP.

59

Runājot par Komisiju, lai gan tā Apstrīdētā lēmuma 125. apsvērumā ir atzinusi, ka tai ir “jāizvērtē, vai pasākums [..] ir piemērojams īpaši RTP (vai arī tikai valsts uzņēmumiem), bet ne privātajiem uzņēmumiem”, tā Apstrīdētajā lēmumā nesniedz nekādu atbildi uz šo jautājumu, vismaz ne attiecībā uz īpašo priekšrocību.

60

Turklāt Apstrīdētā lēmuma 126.—129. apsvērumā netiek apšaubīts arī iepriekš 57. punktā minētais pieņēmums, ka Likuma Nr. 84/88 noteikumi attiecas tieši uz valsts uzņēmumiem.

61

Protams, ka Apstrīdētā lēmuma 126. apsvērumā ir noteikts, ka RTP nav piešķirts vispārējs atbrīvojums no reģistrācijas nodevām. Tomēr tas nerada šaubas, ka šis atbrīvojums, pat ja tas nav vispārējs, ar Likumu Nr. 84/88 tiek piešķirts tikai valsts uzņēmumiem, nevis visiem uzņēmumiem.

62

Attiecībā uz Apstrīdētā lēmuma 127. apsvērumu, lai gan tajā ir noteikts, ka ar Likuma Nr. 21/92 11. pantu vienīgi tika apstiprināts, ka Likums Nr. 84/88 ir piemērojams RTP, un līdz ar to Likums Nr. 21/92 nerada īpašas priekšrocības RTP, bet vienīgi piemēro tam Likumā Nr. 84/88 noteikto vispārējo sistēmu, tik un tā šī sistēma ir “vispārēja” tikai attiecībā uz valsts uzņēmumiem. Tā neattiecas uz citiem uzņēmējiem. Līdz ar to noteikumu, kuri ir piemērojami valsts atbalsta jomā, nozīmē pastāv priekšrocība, kura ir īpaši piešķirta vairākiem uzņēmumiem.

63

Tomēr Apstrīdētā lēmuma 128. apsvērumā Komisija apgalvo, ka “dažāda valsts uzņēmumu, kas pārveido savu juridisko statusu par akciju sabiedrību, traktēšana izriet no iekšējās sistēmas loģikas un nepiešķir tiem īpašas priekšrocības [ja nepastāv faktori, kuri radītu izmaksas]”.

64

Ir skaidrs, ka tāds valsts pasākums, kurš, kaut arī sniedz priekšrocības īpašai uzņēmēju kategorijai, neatkāpjas no sistēmas normālas piemērošanas, bet, gluži pretēji, iekļaujas tajā un tādējādi rada pasākumu, kurš ir saderīgs ar šo sistēmu, neatbilst selektivitātes kritērijam. Tā tas ir arī gadījumā, ja atšķirīgo attieksmi, kuru izraisa šis pasākums, var pamatot ar sistēmas raksturu vai vispārējo struktūru (skat. ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] secinājumus Tiesas 2005. gada 3. marta spriedumam lietā C-172/03 Heiser, Krājums, I-1627. lpp., I-1631. lpp., 47. punkts; ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumus Tiesas 2001. gada 13. marta spriedumam lietā C-379/98 PreussenElektra, Recueil, I-2099. lpp., I-2103. lpp., 130. punkts, un ģenerāladvokāta Ležē [Léger] secinājumus Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumam lietā C-159/01 Nīderlande/Komisija, Recueil, I-4461. lpp., I-4463. lpp., 36. un 37. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 29. septembra spriedumu lietā T-55/99 CETM/Komisija, Recueil, II-3207. lpp., 52. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2004. gada 1. jūlija spriedumu lietā T-308/00 Salzgitter/Komisija, Krājums, II-1933. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Turklāt, lai attiecīgajā gadījumā varētu secināt, ka atbrīvojums no notāra nodevām — īpašo priekšrocību pirmā daļa — nav uzskatāms par valsts atbalstu, bet ir pamatojams ar sistēmas, kurā tas ietilpst, raksturu un vispārējo struktūru, nepietiek konstatēt, kā to ir izdarījusi Komisija, ka, atsaucoties uz likumu par valsts uzņēmumu pārveidošanu par akciju sabiedrībām, nepastāv faktori, kas radītu notāra nodevas. Šis fakts faktiski tika iesniegts kā pierādījums.

66

Komisijai bija jāizvērtē jautājums, vai Portugāles tiesību sistēmas loģikai atbilst tas, ka valsts uzņēmumu pārveidošana par akciju sabiedrībām notiek ar likumu, vai arī atsauce uz likumu par šādām darbībām ir uzskatāma par atkāpi, kuras mērķis, ņemot vērā no tās izrietošās sekas (notariālā akta nelietderība un tādējādi ar to saistīto izmaksu neesamība), patiesībā ir piešķirt valsts uzņēmumiem priekšrocību, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem.

67

Tātad Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija, neizvērtējot jautājumu, vai atbrīvojums no notāra nodevas, neraugoties uz tā īpašo raksturu, nav uzskatāms par valsts atbalstu, jo atsauce uz likumdošanas instrumentu — atsauce, kura radīja šo atbrīvojumu —, netika izraudzīta, lai valsts uzņēmumi izvairītos no izmaksām, bet tā vienkārši izriet no Portugāles tiesiskās sistēmas loģikas, nav sniegusi juridisku pamatojumu savam secinājumam, ka atbrīvojums no notāra nodevas nav uzskatāms par valsts atbalstu.

68

Attiecībā uz otro īpašās priekšrocības daļu, proti, atbrīvojumu no reģistrācijas nodevām un publikācijas izmaksām saistībā ar RTP pārveidošanu par akciju sabiedrību, Pirmās instances tiesa atzīmē, ka Apstrīdētā lēmuma 129. apsvērumā Komisija norāda, ka jāpiemēro tāda pati argumentācija, kādu tā bija izvirzījusi šī lēmuma 128. apsvērumā. Tā būtībā piebilst, ka, ņemot vērā, ka Likums Nr. 21/92 (kura pielikumā tika ietverti RTP statūti) tika publicēts Diário da República, būtu pārmērīgi likt RTP izpildīt vispārējās tiesībās noteikto publikācijas pienākumu. Publikācija Diário da República radīja tādas pašas sekas kā reģistrācija.

69

Pat ja šie apgalvojumi attiecībā uz publikāciju Diário da República spēku būtu pareizi — kas tomēr ir apšaubāmi, jo no Portugāles likuma teksta (citēts iepriekš 55. punktā), gluži pretēji, izriet, ka reģistrācijas formalitātes ir nepieciešamas, lai arī RTP pārveidošana par akciju sabiedrību noris ar tiesību akta palīdzību — jebkurā gadījumā paliek neatrisināts jautājums, vai tas, ka RTP pārveidošana par akciju sabiedrību notiek nevis parastā veidā, kāds ir paredzēts privātajām sabiedrībām, proti, ar notariālu aktu (ar visām sekām, kuras izriet no vispārējām tiesībām saistībā ar reģistrācijas un publikācijas formalitātēm), bet gan ar likumu, atbilst Portugāles tiesību sistēmas loģikai.

70

Tā kā Komisija Apstrīdētajā lēmumā nav sniegusi atbildi uz šo jautājumu, jāsecina, ka, tāpat kā attiecībā uz atbrīvojumu no notāra nodevas, šī iestāde nav pietiekami juridiski pamatoti konstatējusi, ka ar atbrīvojumu no reģistrācijas un publikācijas nodevām saistībā ar RTP pārveidošanu par akciju sabiedrību tam RTP nav piešķirta īpaša priekšrocība un ka līdz ar to tas nav uzskatāms par valsts atbalstu.

71

Attiecībā uz pastāvīgu priekšrocību, kura tika piešķirta RTP, prasītājs norāda, ka RTP esot saņēmis neierobežotu atbrīvojumu no visu nodevu un honorāru maksāšanas par visa veida reģistrācijas pieteikumiem, reģistrācijas un paziņošanas aktiem visās iestādēs.

72

Komisija iebildumu rakstā iebilst, norādot, ka ar Likuma Nr. 21/92 11. panta 2. punktu (skat. iepriekš 56. punktu) vienīgi tika apliecināts, ka uz RTP attiecas vispārpiemērojama norma — 1990. gada 21. decembraDecreto-Lei Nr. 404/90 (Portugāles dekrētlikums Nr. 404/90) (1990. gada 21. decembraDiário da República I, I sērija, Nr. 293; turpmāk tekstā — “Dekrētlikums Nr. 404/90”) 1. pants, ar kuru tiek apstiprināta sistēma, kas paredz atbrīvot no īpašnieka maiņas nodokļa (“regime de isenção de sisa”) uzņēmumus, kuri veic koncentrācijas vai sadarbības darbības (skat. arī Apstrīdētā lēmuma 130. apsvērumu).

73

Turklāt Komisija apstrīd, ka atbrīvojums, kurš ir noteikts Likuma Nr. 21/92 11. panta 2. punktā, būtu “vispārējs” tādā ziņā, ka tas būtu pastāvīgs laikā. Tā norāda, ka vairākos gadījumos RTP maksāja notāra un reģistrācijas nodevas, kuras bija saistītas ar pārmaiņām sabiedrībā pēc tās pārveidošanas par akciju sabiedrību (skat. arī Apstrīdētā lēmuma 126. apsvērumu).

74

Pirmās instances tiesa norāda, ka Komisijas argumenta mērķis galvenokārt ir uzsvērt, ka ar Likuma Nr. 21/92 11. panta 2. punktu attiecīgajā gadījumā vienīgi tiek piemērota vispārēja rakstura tiesību norma, un līdz ar to šajā gadījumā nav izpildīta EKL 87. panta 1. punktā noteiktā prasība, ka, lai atbalstu kvalificētu kā valsts atbalstu, tam jābūt piešķirtam konkrētiem uzņēmumiem.

75

Šis Komisijas arguments nepārliecina, ja tiek veikta atsauce uz Dekrētlikuma Nr. 404/90 redakciju, kura 1. un 2. pantā ir noteikts:

“Pirmais pants

Uzņēmumiem, kuri līdz 1993. gada 31. decembrim ir veikuši sadarbības vai koncentrācijas darbības, var piešķirt atbrīvojumu no tiesību pārejas nodokļa saistībā ar pamatlīdzekļu pāreju, kuri ir nepieciešami šādas sadarbības vai koncentrācijas veikšanai, kā arī no atlīdzības un citām ar likumu noteiktām nodevām, kuras ir maksājamas par šādu darbību veikšanu.

Otrais pants

1.   Šī dekrētlikuma izpratnē ar koncentrācijas darbību saprot:

2.   Šī dekrētlikuma izpratnē ar sadarbības darbību saprot:

76

Šis dekrētlikums, kurš pēc sākotnējas analīzes ir uzskatāms par vispārpiemērojamu tiesību normu, nepavisam neattiecas uz attiecīgo gadījumu, proti, publisko tiesību sabiedrības pārveidošanu par akciju sabiedrību. Tas attiecas uz gadījumiem, kad noris koncentrācija vai sadarbība starp diviem vai vairākiem uzņēmumiem. Tiesas sēdes laikā, atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdoto jautājumu, prasītājs turklāt paskaidroja, un šo apgalvojumu Komisija nopietni neapstrīdēja, ka šo dekrētlikumu nekad nav bijis paredzēts piemērot šādā gadījumā.

77

Līdz ar to nešķiet, ka privāts uzņēmums, kurš vienīgi maina savas sabiedrības formu uz akciju sabiedrību, varētu atsaukties uz šo tekstu, lai saņemtu atbrīvojumu no nodokļiem un likumā noteiktajām izmaksām saistībā ar šo pārveidošanu. No tā izriet, ka Apstrīdētā lēmuma 130. apsvērums nesniedz pienācīgu pamatojumu, ka ar atbrīvojumu, kurš ir noteikts Likuma Nr. 21/92 11. panta 2. punktā, RTP vienīgi tiek piemērots vispārējais likums.

78

Turklāt, tāpat kā īpašās priekšrocības gadījumā, Pirmās instances tiesa konstatē, ka Komisija nav sniegusi pienācīgu pamatojumu, ka attiecīgais pasākums nesniedz RTP īpašu priekšrocību un līdz ar to nav uzskatāms par valsts atbalstu.

79

Attiecībā uz Komisijas argumentu par atbrīvojuma nepastāvīgo raksturu (skat. iepriekš 73. punktu), tas, visticamāk, ir pamatots, tomēr neko nemaina attiecībā uz secinājumu, ka šī atbrīvojuma vispārējais raksturs nav pietiekami tiesiski pamatots un ka līdz ar to nav iespējams secināt, ka šis atbrīvojums nav uzskatāms par valsts atbalstu.

80

Iebildumu rakstā Komisija izvirzīja argumentu, saskaņā ar kuru, pat ja Pirmās instances tiesa uzskatītu, ka RTP būtu jāsedz notāra, reģistrācijas un publikācijas nodevas, kuras tiek piemērotas privātajiem uzņēmumiem, šādā veidā radušos izdevumus sedza pati valsts, līdz ar to šie “atbalsti” nevar tikt uzskatīti par prettiesiskiem, turklāt, tā kā tie nav nodalāmi no uzņēmuma dibināšanas, tie ir tieši saistīti ar uzdevumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus izpildi.

81

Ja ir patiess Komisijas apgalvojums, ka RTP pārveidošana par akciju sabiedrību tika veikta, jo Portugāles valdība uzskatīja, ka tas ir nepieciešams, lai RTP varētu pienācīgi veikt uzdevumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus, ir loģiski, ja tiktāl, ciktāl šīs pārveidošanas nolūkiem ir nepieciešams sastādīt notariālu aktu un veikt parastās formalitātes, šī pārveidošana pati par sevi RTP ir izdevīga tikai tad, ja ar to saistītos izdevumus pilnībā sedz valsts.

82

Tomēr šo Komisijas apgalvojumu, kurš nav ietverts Apstrīdētajā lēmumā, nepamato nekādi pierādījumi. Tomēr nevar tikt izslēgts, ka Portugāles valdība pārveidoja RTP par akciju sabiedrību citu iemeslu dēļ, kuri nav saistīti ar uzdevuma sniegt sabiedriskos pakalpojumus pienācīgu izpildi. Pati Komisija iebildumu rakstā norāda, ka šāda pārveidošana nebija nepieciešama.

83

Pastāvot šādiem apstākļiem, pēdējais minētais Komisijas arguments ir jānoraida.

84

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Pirmās instances tiesa uzskata, ka šī pamata pirmā daļa attiecībā uz nodokļu atbrīvojumiem ir juridiski pamatota un līdz ar to ir pieņemama.

85

Prasītājs norāda, ka saskaņā ar 1990. gada 7. septembraLei Nr. 58/90 regime da actividade de televisão (Portugāles likums Nr. 58/90 par televīzijas darbības režīmu) (1990. gada 7. septembraDiário da República, I sērija, Nr. 207; turpmāk tekstā — “Likums Nr. 58/90”) 13. panta 1. punkta f) apakšpunktu, ja privātais uzņēmums laikus nesamaksā tīkla nodevu Portugal Telecom, tas var būt pamats licences atņemšanai. Šādu piemēroto sankciju smagums kontrastē ar labvēlību, kāda tika piemērota RTP. Tas ir pretrunā Komisijas argumentam, saskaņā ar kuru nav nekādu atšķirību starp tīkla nodevām, kādas Portugal Telecom noteica RTP un privātajiem uzņēmumiem, jo noteicošais faktors ir saprātīgs laika termiņa ierobežojums maksājuma veikšanai. Līdz ar to tas, ka Portugal Telecom, kurā Portugāles Republika bija lielākais akcionārs laikposmā no 1991. līdz 1997. gadam, akceptēja novēlotus RTP tīkla nodevu maksājumus, ir uzskatāms par valsts atbalstu. Ar minēto faktu, ka Portugal Telecom neatteicās no prasījumu atgūšanas un pieprasīja nokavējuma procentus, nepietiek, lai ar to vien varētu apstrīdēt šo apgalvojumu.

86

Replikā prasītājs norāda, ka Portugāles Republika vismaz līdz 1997. gadam esot kontrolējusi Portugal Telecom un vienošanās, kuras tika noslēgtas starp Portugal Telecom un RTP, attiecas uz 1996. gada martu un 1997. gada decembri. RTP bija tehniska bankrota situācijā.

87

Komisija apstiprina, ka tā ir pētījusi šo jautājumu, tomēr prasītājs esot konstatējis, ka Apstrīdētajā lēmumā netika sniegtas atbildes uz jautājumiem, kuri tika uzdoti administratīvā procesa ietvaros par datumu, kurā attiecīgajā gadījumā tika samaksāts parāds Portugal Telecom, samaksāto procentu par termiņa nokavējumu summu un RTP parādu Portugal Telecom pieprasījuma iesniegšanas dienā.

88

Tas, ka Autoridade Nacional de Comunicações (Portugāles komunikāciju valsts iestāde, turpmāk tekstā — “Anacom”), kura atbild par televīzijas apraides tīkla tarifu noteikumu piemērošanu, 2003. gadā nolēma samazināt tīkla nodevu, kuru televīzijas operatori bija samaksājuši Portugal Telecom 2002. gadā, nekādi neietekmē izpēti attiecībā uz laikposmu no 1992. līdz 1998. gadam.

89

Komisija apstrīd prasītāja viedokli, ka Portugāles Republika esot zinājusi, ka Portugal Telecom ir akceptējis novēlotu maksājumu un līdz ar to esot zinājusi par, iespējams, tādiem piešķirtiem maksājumu nosacījumiem, kuri nav pieejami RTP konkurentiem.

90

Komisija neesot a priori izslēgusi valsts resursu līdzdalību. Tomēr, konstatējot pierādījumu trūkumu tam, ka Portugāles valsts iestādes patiešām piedalījās vienošanos par maksājumu atlikšanu noslēgšanā, tā neesot varējusi konstatēt šādu līdzdalību EKL 87. panta izpratnē.

91

Turklāt Portugal Telecom attieksme pēc 1997. gadā notikušās privatizācijas neesot mainījusies. Portugal Telecom pēc privatizācijas esot turpinājusi slēgt vienošanās ar RTP, piekrītot novēlotiem RTP veikto tīkla nodevu maksājumiem. Šo vienošanos galvenais iemesls esot bijušas domstarpības par gadskārtējās tīkla nodevas apmēru, kas izrietēja no šo abu uzņēmumu savstarpējās atkarības. Uz šo faktu ticis norādīts arī Anacom 2003. gadā pieņemtajā lēmumā, saskaņā ar kuru Portugal Telecom bija ievērojami jāsamazina savi tarifi. Tas pierādot, ka Portugal Telecom attieksme pret RTP bijusi tāda pati, kāda būtu bijusi privātam aizdevējam.

92

Atbildē uz repliku Komisija norādīja, ka tās atsauces uz 2003. gadā pieņemto Anacom lēmumu vienīgais iemesls ir apstāklis, ka šajā lēmumā tika norādīts uz faktu, ka vienošanos starp RTP un Portugal Telecom galvenais iemesls, šķiet, bija domstarpības par gadskārtējās tīkla nodevas apmēru, un tas ir uzskatāms par papildu pierādījumu tam, ka Portugal Telecom attieksme bija tieši tāda, kāda analoģiskā situācijā būtu bijusi privātam aizdevējam.

93

Priekšrocības var kvalificēt kā atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, ja tās, pirmkārt, ir tieši vai netieši piešķirtas no valsts līdzekļiem un, otrkārt, tās ir piešķīrusi valsts (iepriekš 43. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Francija/Komisija, 24. punkts un tajā minētā judikatūra; 2003. gada 22. maija spriedums lietā C-355/00 Freskot, Recueil, I-5263. lpp., 81. punkts, un 2004. gada 15. jūlija spriedums lietā C-345/02 Pearle u.c., Krājums, I-7139. lpp., 35. punkts; ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumi Tiesas 2003. gada 3. jūlija spriedumam lietā C-457/00 Beļģija/Komisija, Recueil, I-6931. lpp., I-6934. lpp., 67. un 69. punkts; Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. marta spriedums apvienotajās lietās T-228/99 un T-233/99 Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, Recueil, II-435. lpp., 179. punkts, un 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā T-351/02 Deutsche Bahn/Komisija, Krājums, II-1047. lpp., 101. punkts).

94

Saskaņā ar judikatūru to, ka pasākums ir valsts pasākums, nevar secināt tikai no apstākļa, ka attiecīgo pasākumu ir veicis valsts uzņēmums (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 51. un 57. punkts).

95

Lai gan valsts var kontrolēt valsts uzņēmumu un īstenot dominējošu ietekmi attiecībā uz tā darbību, nevar automātiski pieņemt, ka šī kontrole konkrētajā gadījumā patiesi tiek veikta. Valsts uzņēmums var darboties vairāk vai mazāk neatkarīgi, atkarībā no autonomijas pakāpes, kādu tam valsts ir piešķīrusi. Tādējādi, lai tā veiktos pasākumus saistītu ar valsti, nepietiek ar to vien, ka valsts uzņēmumu kontrolē valsts. Vēl ir jāizvērtē, vai var uzskatīt, ka šo pasākumu īstenošanā tādā vai citādā veidā ir bijušas iesaistītas valsts iestādes (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 52. punkts).

96

Šajā sakarā nevar prasīt, lai, pamatojoties uz precīzi veiktu izmeklēšanu, tiktu pierādīts, ka valsts iestādes praktiski ir veicinājušas valsts uzņēmumu veikt attiecīgos atbalsta pasākumus. Pirmkārt, ņemot vērā, ka pastāv cieša saikne starp valsti un valsts uzņēmumiem, pastāv reāls risks, ka valsts atbalstu ir piešķīris šo uzņēmumu starpnieks nepārskatāmā veidā, pārkāpjot Līgumā noteikto valsts atbalsta sistēmu (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 53. punkts).

97

Otrkārt, tieši dēļ privileģētajām attiecībām, kādas pastāv starp valsti un valsts uzņēmumu, trešajai personai parasti būtu ļoti grūti konkrētā gadījumā pierādīt, ka atbalsta pasākumi, kurus ir veicis šis uzņēmums, tiešām ir īstenoti, izpildot valsts iestāžu norādījumus (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 54. punkts).

98

Šo iemeslu dēļ Tiesa iepriekš 43. punktā minētā sprieduma Francija/Komisija 55. punktā noteica, ka ir pamats atzīt, ka valsts saistību ar atbalsta pasākumu, kuru ir īstenojis valsts uzņēmums, var secināt no pierādījumu kopuma, kurš izriet no attiecīgā gadījuma apstākļiem un konteksta, kādā šis pasākums ir īstenots. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka jau ir ticis ņemts vērā fakts, ka attiecīgā iestāde nevarēja pieņemt Apstrīdēto lēmumu, neņemot vērā valsts iestāžu prasības (skat. it īpaši Tiesas 1988. gada 2. februāra spriedumu apvienotajās lietās 67/85, 68/85 un 70/85 Van der Kooy u.c./Komisija, Recueil, 219. lpp., 37. punkts), vai, ka, papildus dabiskajiem apstākļiem, kuri saista valsts uzņēmumus ar valsti, tiem, izmantojot starpnieku, ar kura palīdzību tika piešķirts atbalsts, bija jāņem vērā starpministriju komitejas sniegtie norādījumi (Tiesas 1991. gada 21. marta spriedumi lietā C-303/88 Itālija/Komisija, Recueil, I-1433. lpp., 11. un 12. punkts, un lietā C-305/89, Recueil, I-1603. lpp., 13. un 14. punkts).

99

Turklāt attiecīgajā gadījumā, lai secinātu, ka atbalsta pasākums, kuru ir īstenojis valsts uzņēmums, ir valsts pasākumus, nozīme var būt citiem pierādījumiem, tādiem, kā šī uzņēmuma iekļaušanai valsts administrācijas struktūrā, tā darbības veidam un darbības īstenošanai tirgū normālas konkurences ar citiem privātajiem uzņēmumiem apstākļos, uzņēmuma juridiskajam statusam, vai uz to attiecas publiskās tiesības vai vispārējās sabiedrību tiesības, valsts uzņēmumu īstenotās pārraudzības pār uzņēmuma vadību intensitātei, vai jebkādiem citiem pierādījumiem, kuri konkrētajā gadījumā liecinātu par valsts iestāžu līdzdalību vai neiespējamību, ka pasākums ir ticis īstenots bez līdzdalības, turklāt ņemot vērā tā apmēru, saturu, vai nosacījumus, kurus tas ietver (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 56. punkts).

100

Tomēr ar apstākli, ka valsts uzņēmums ir izveidots kā vispārējo tiesību akciju sabiedrība, nepietiek, lai, ņemot vērā autonomiju, kādu šī juridiskā forma tam var sniegt, izslēgtu, ka šādas sabiedrības īstenots atbalsta pasākums ir valsts atbalsts. Situācija, kurā pastāv kontrole un praksē pastāvošas reālas iespējas veikt dominējošu ietekmi, liedz jau pašā sākumā izslēgt jebkādu šādas sabiedrības īstenota pasākuma saistību ar valsti un līdz ar to risku, ka ir pārkāpti Līguma noteikumi attiecībā uz valsts atbalstu, neraugoties uz valsts uzņēmuma juridiskās formas atbilstību kā vienu no pierādījumiem, kurš konkrētā gadījumā ļauj noteikt, vai ir iesaistīta dalībvalsts (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

101

Šajā gadījumā Komisija pēc tam, kad bija noteikusi, ka vismaz līdz 1997. gada vidum Portugāles Republika varēja kontrolēt Portugal Telecom (Apstrīdētā lēmuma 109. apsvērums), tomēr nosprieda, ka nekas nenorāda uz to, ka Portugāles valsts iestādes būtu iesaistītas tīkla nodevas maksājumu atvieglojumu piešķiršanā (Apstrīdētā lēmuma 116. apsvērums).

102

Komisija šajā kontekstā norāda, ka Portugal Telecom piedāvātais tarifu un pakalpojumu regulējums nenosaka atšķirības starp privātajiem uzņēmumiem un sabiedrisko raidorganizāciju, un Portugal Telecom vispārējo pakalpojumu pienākumu ietvaros nav jānodrošina apraides pakalpojumu sniegšana RTP (Apstrīdētā lēmuma 111. apsvērums).

103

Tā norāda, ka Portugal Telecom, kura ir privāto tiesību akciju sabiedrība, nav iekļauta administrācijas struktūrā (Apstrīdētā lēmuma 113. apsvērums).

104

Komisija konstatē, ka, atbildot uz tās uzdoto jautājumu, Portugāles valsts iestādes skaidri ir paziņojušas, ka tās nedz tieši, nedz netieši nav iejaukušās tīkla nodevas maksājuma atvieglojumu piešķiršanā. Turklāt neviena trešā persona nav tai sniegusi norādes par šādu iejaukšanos (Apstrīdētā lēmuma 114. apsvērums).

105

Visbeidzot Komisija, pirmkārt, norāda, ka Portugal Telecom attieksme kopš 1997. gada vidus neesot mainījusies, jo tā esot turpinājusi slēgt vienošanās ar RTP par maksājumu atvieglojumiem, un, otrkārt, precizē, ka šo vienošanos galvenais iemesls esot bijis konflikts par minētās nodevas apmēru. To apstiprina 2003. gadā pieņemtais Anacom lēmums (Apstrīdētā lēmuma 115. apsvērums).

106

Pirmās instances tiesa konstatē, ka prasītāja vērstā kritika pret Komisijas norādītajiem apstākļiem un pamatojumu Apstrīdētajā lēmumā ir ierobežota.

107

Attiecībā uz prasītāja argumentu, saskaņā ar kuru Portugal Telecom kontrolējot Portugāles Republika kā lielākais akcionārs, tas, protams, ir neapstrīdams tiesvedības fakts, tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, ar to nepietiek, lai konstatētu, ka apstrīdētais pasākums ir valsts pasākums.

108

Prasītājs norāda, ka attiecībā uz sankcijām novēlota tīkla nodevas maksājuma gadījumā likumā esot ietverts vienlīdzības starp privātajiem uzņēmumiem un valsts uzņēmumiem principa pārkāpums. Tikai privātie uzņēmumi novēlota maksājuma gadījumā varot zaudēt licenci.

109

Pirmās instances tiesa konstatē, ka, lai arī, kā to norāda prasītājs, Likuma Nr. 58/90 13. panta 1. punkta f) apakšpunkts attiecas tikai uz privātajiem uzņēmumiem, šis fakts nav uzskatāms par pierādījumu tam, ka Portugāles Republika ir iesaistīta tīkla nodevas maksājuma atvieglojumu piešķiršanā RTP. Šajā sakarā Komisija norāda, un to neapstrīd arī prasītājs, ka Portugal Telecom vispārējo pakalpojumu pienākuma ietvaros nekādā ziņā nav pienākuma nodrošināt apraides pakalpojumus RTP. Citiem vārdiem sakot, lai arī likums formāli paredz, ka kavēta maksājuma gadījumā licence tiek atņemta tikai privātajiem uzņēmumiem, nekas neaizliedz Portugal Telecom šādos pašos apstākļos pārtraukt vai atlikt savu pakalpojumu sniegšanu RTP.

110

Visbeidzot, Pirmās instances tiesa konstatē, ka prasītājs neapstrīd Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru maksājumu atvieglojumus galvenokārt izraisīja RTP un Portugal Telecom domstarpības par tīkla nodevas apmēru. Prasītājs vienīgi norāda, ka Anacom 2003. gadā pieņemtais lēmums šajā gadījumā neesot vērā ņemams. Tomēr šis iebildums, kurš, starp citu, neapstrīd Komisijas vērtējumu, nav būtisks. Nekas neliedz Komisijai atsaukties uz šo 2003. gada lēmumu kā uz, protams, attāli, tomēr atbilstošu apstākli, lai pamatotu vērtējumu, saskaņā ar kuru tīkla nodevas maksājumu atvieglojumu pamatā ir RTP un Portugal Telecom domstarpības par tarifiem.

111

Attiecībā uz prasītāja argumentu, ka vienīgi ar minēto faktu, ka Portugal Telecom neatteicās no parāda atmaksas un nokavējuma procentiem, nepietiekot, lai pasākumus nekvalificētu kā valsts atbalstu, jākonstatē, ka tas neattiecas uz apstrīdētā pasākuma saistību ar valsti, bet vienīgi uz jautājumu, vai ir iesaistīti valsts resursi. Tomēr šis jautājums netiek apspriests, jo Apstrīdētā lēmuma 107. apsvērumā Komisija būtībā nolēma uzskatīt, ka valsts resursi varēja tikt iesaistīti.

112

Visbeidzot, attiecībā uz prasītāja atsauci uz apstākli, ka RTP esot atradies tehniska bankrota stāvoklī — atsauci, kura var tikt saprasta kā norāde uz to, ka tikai Portugāles Republikas ietekmes rezultātā Portugal Telecom piešķīra RTP nodevas maksājuma atvieglojumus —, tajā tomēr nav ietverts konkrēts Komisijas tēzes atspēkojums, atbilstoši kurai nodevas maksājuma atvieglojumi tiek izskaidroti ar RTP un Portugal Telecom domstarpībām par tarifiem.

113

Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa uzskata, ka prasītājam nav izdevies atspēkot Komisijas Apstrīdētajā lēmumā ietverto vērtējumu, ka nepastāv nekādas norādes, kas tai ļautu secināt, ka nodevu maksājumu atvieglojumi ir Portugāles Republikas iniciatīva.

114

Līdz ar to šī pamata daļa ir jānoraida.

115

Prasītājs apstrīd, ka Komisijas apsvērums, saskaņā ar kuru informācijas paziņojums par 1994. gada obligāciju emisiju nozīmēja, ka RTP garantē parādu nomaksu no saviem ieņēmumiem, ļāva šai iestādei secināt, ka nepastāv valsts atbalsts.

116

No Apstrīdētā lēmuma izriet, ka RTP finansiālā situācija 1994. gadā bija ļoti slikta. Vienīgi tādēļ, ka visu tā akciju kapitālu ieguva valsts un tika uzskatīts, ka valsts neļaus uzņēmumam bankrotēt, tirgus piekrita 1994. gada obligāciju emisijai. Šī situācija bija pienācīgi jāņem vērā, izvērtējot apstrīdēto pasākumu.

117

Replikā prasītājs atsaucas uz Tribunal de Contas ziņojumu, no kura izrietot, ka RTP parādsaistību bankai apmērs esot izskaidrojams ar to, ka RTP ir valsts uzņēmums, kura uzdevums ir sniegt televīzijas sabiedriskos pakalpojumus un kurš saņem regulāru finansiālu atbalstu no valsts, ko dažādie RTP kreditori esot uzskatījuši par pietiekamu garantiju.

118

Komisija uzskata, ka prasītāja viedoklis esot kļūdains. Apstrīdētajā lēmumā Komisija esot izskaidrojusi (121. apsvērums), kādēļ tā uzskatot, ka 1994. gada obligāciju emisija neesot uzskatāma par valsts atbalstu. Formāli neesot tikusi piešķirta nekāda valsts garantija, un tam piekrītot arī prasītājs. RTP pati esot garantējusi parāda atmaksu. Attiecīgajā laikposmā RTP esot bijusi akciju sabiedrība un tādēļ tai nebija tāda juridiskā statusa, no kura izrietētu netieša valsts garantija.

119

Līdz ar to Komisija uzskata, ka 1994. gada obligāciju emisija esot norisinājusies atbilstoši tirgus nosacījumiem un valsts neesot atteikusies no ieņēmumu gūšanas. Visbeidzot, tas, ka RTP ieguva īpašumā valsts, neko šajā secinājumā nemainot, ņemot vērā, ka [EK] līgums ir neitrāls, neatkarīgi no tā, vai attiecīgais uzņēmums ir privātais vai valsts uzņēmums.

120

Komisija norāda, ka Tribunal de Contas ziņojums neesot pieņemams, jo tas nav ticis ietverts prasības pieteikumā, un atzīmē, ka tieši prasītāja veiktā atsauce uz minēto ziņojumu norādot, ka Portugāles Republika nav sniegusi ne vismazāko garantiju.

121

Apstrīdētā lēmuma 121. apsvērumā Komisija norāda, ka tā nav saņēmusi nekādu informāciju, kas pierādītu, ka 1994. gada obligāciju emisija bija saistīta ar valsts garantiju. Saskaņā ar šīs obligāciju emisijas prospektu parāda atmaksu garantēja pati RTP. RTP nebija tāda juridiska statusa, kas paredzētu netiešu valsts garantiju.

122

Ir skaidrs, ka RTP 1994. gada obligāciju emisijas laikā bija akciju sabiedrība. Šīs juridiskās formas dēļ RTP īpašniekam — Portugāles Republikai — nebija pienākuma neierobežoti atmaksāt šīs sabiedrības parādus.

123

Tāpat ir skaidrs, ka 1994. gada obligāciju emisijas prospekts neparedzēja nekādu valsts garantiju.

124

Prasītājs tomēr uzskata, ka tas, ka valsts bija 100 % RTP akcionārs, norāda, ka pastāvēja netieša garantija, kas ir vienīgais izskaidrojums tam, ka šai sabiedrībai, par spīti sliktai finansiālajai situācijai, izdevās laist tirgū 1994. gada obligāciju emisiju.

125

Tomēr jautājums, vai valsts ir tieši vai netieši piešķīrusi garantiju — vienīgais nozīmīgais jautājums šajā gadījumā —, ir jānodala no jautājuma, kā tirgus reaģēja uz faktu, ka obligāciju emitents bija RTP, nevis vienkārši kāds privāts uzņēmējs.

126

Tas, ka tirgus piekrita apstiprināt 1994. gada obligāciju emisiju, jo, kā uzskata prasītājs, esot uzskatīts, ka valsts de facto garantēs to atmaksu, neļauj secināt, ka pastāv valsts atbalsts, jo ir skaidrs, ka valsts nav sniegusi nedz tiešu, nedz netiešu garantiju. Tikai objektīvi konstatējumi, kas novestu pie secinājuma, ka valstij juridiski bija pienākums atmaksāt šo emisiju RTP līguma nepildīšanas gadījumā, ļautu apstiprināt valsts garantijas esamību.

127

Tomēr nedz no lietas materiāliem, nedz prasītāja dokumentiem neizriet, ka Portugāles Republikai bija šāds pienākums.

128

Attiecībā uz Tribunal de Contas ziņojumu, kurš ir ietverts replikā, šim ziņojumam, kā tas ir secināts turpmāk 186.–193. punktā, nav nozīmes, izvērtējot Apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

129

Tā kā no prasītāja dokumentiem neizriet neviens apstāklis, ar kuru varētu apstrīdēt Komisijas Apstrīdētā lēmuma 121. apsvērumā izteikto vērtējumu, prasītāja iebildums par 1994. gada obligāciju emisiju ir jānoraida.

130

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šis pamats ir daļēji jāapmierina, un Apstrīdētā lēmuma 2. punkts ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tajā ir noteikts, ka atbrīvojums no notāra un reģistrācijas nodevām nav uzskatāms par valsts atbalstu.

131

Turpretī pārējā daļā, proti, attiecībā uz nodevas maksājuma atvieglojumiem un 1994. gada obligāciju emisiju, šis pamats ir jānoraida.

132

Turpinājumā ir jāizvērtē otrais galvenais apgalvojums, kurš tika norādīts iepriekš 33. punktā, un līdz ar to prasības par atcelšanu ceturtais pamats.

133

Šis pamats ir sadalāms divās daļās. Pirmajā daļā prasītājs uzskata, ka tas, ka Portugāles Republika televīzijas sabiedriskos pakalpojumus RTP ir piešķīrusi bez uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu, kavējot piemērot EKL 86. panta 2. punktā noteikto atkāpi. Otrajā daļā prasītājs norāda uz EKL 86. panta 2. punkta pārkāpumu, kurš izrietot no Komisijas Apstrīdētajā lēmumā pieļautā šīs tiesību normas piemērošanas kritēriju, kuri ir noteikti Paziņojumā par apraidi, pārkāpuma.

134

Prasītājs, norādot, ka televīzijas sabiedriskie pakalpojumi RTP netika piešķirti, pamatojoties uz uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu, pārmet Komisijai, ka tā neesot apšaubījusi šīs piešķiršanas tiesiskumu. Prasītājs norāda, ka, ja Komisija būtu veikusi šādu pārbaudi, tai būtu bijis jāsecina, ka šī piešķiršana notikusi, neievērojot Kopienu tiesību prasības, un līdz ar to RTP piešķirtajam finansējumam nevar piešķirt atbrīvojumu saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu. Tas atsaucas uz Komisijas skaidrojošo paziņojumu par koncesijām atbilstoši Kopienu tiesībām (OV 2000, C 121, 2. lpp.; turpmāk tekstā — “Paziņojums par koncesijām”) un interpretāciju, kuru Komisija sniedza tās XXXI Ziņojumā par konkurences politiku (SEC(2002) 462, galīgā redakcija), par Tiesas 2000. gada 7. decembra spriedumu lietā C-324/98 Telaustria un Telefonadress (Recueil, I-10745. lpp.). Prasītājs atsaucas arī uz Tiesas 1999. gada 18. novembra spriedumu lietā C-107/98 Teckal (Recueil, I-8121. lpp.).

135

Replikā prasītājs būtībā norāda, ka ceturtais nosacījums, kas nosaukts Tiesas 2003. gada 24. jūlija sprieduma lietā C-280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (Recueil, I-7747. lpp.; turpmāk tekstā — “ceturtais Altmark nosacījums”) 88.–93. punktā, nosakot, ņemot vērā, ka netika īstenots uzaicinājums iesniegt piedāvājumu, ka Komisijai esot jāpārbauda, vai RTP piešķirtais kompensācijas apmērs ir ticis noteikts, ņemot par pamatu kritērijus, kādi tiktu piemēroti vidēji lielam uzņēmumam, kurš tiek pienācīgi pārvaldīts un kura rīcībā ir atbilstoši līdzekļi. Tomēr tā tas acīmredzami nebija šajā gadījumā.

136

Komisija norāda, ka uzdevumu sniegt televīzijas sabiedriskos pakalpojumus piešķiršana RTP ir jautājums, kurš nekad nav ticis ierosināts formālās procedūras laikā un kurš ir jānošķir no jautājuma par šim uzņēmumam piešķirto kompensāciju atbilstību valsts atbalsta noteikumiem.

137

Lai arī kāda nebūtu nostāja, nedz no EKL 86. panta 2. punkta, nedz no judikatūras neizriet, ka dalībvalstīm, izvēloties uzņēmumus, kuriem tiek piešķirti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (turpmāk tekstā — “PVTN”), būtu jāievēro īpaša procedūra.

138

Katrā ziņā attiecībā uz apraides PVTN Kopienu tiesībās netiekot pieprasīts izmantot atklātu un konkursa procedūru, kādu parasti vispārējā veidā tiek prasīts izmantot sabiedrisko pakalpojumu koncesiju līgumos.

139

Prasītāja izmantotās atsauces uz koncesijām piemērojamo kārtību un Tiesas judikatūru neesot būtiskas.

140

Attiecībā uz ceturto Altmark nosacījumu prasītājs esot kļūdījies par tā nozīmi. Šis nosacījums attiecoties uz jautājumu, vai pasākums ir valsts atbalsts, nevis, vai uz šo pasākumu var attiecināt EKL 86. panta 2. punktā noteikto izņēmumu.

141

Pirmkārt, attiecībā uz Komisijas sākotnējo piezīmi, ka jautājums par televīzijas PVTN piešķiršanas nosacījumiem RTP Kopienu tiesā tiekot uzdots pirmo reizi, jāatgādina, ka, lai gan ieinteresētais lietas dalībnieks procesā, kurš skar valsts atbalsta jomu, nevar Kopienu tiesā atsaukties uz faktiskiem argumentiem, kuri nav zināmi Komisijai un uz kuriem tas nav norādījis pārbaudes procedūras laikā, tomēr šis lietas dalībnieks var, kā tas ir šajā gadījumā, izvirzīt pret gala lēmumu juridisku pamatu, kurš nav ticis izvirzīts administratīvā procesa laikā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 6. oktobra spriedumu lietā T-110/97 Kneissl Dachstein/Komisija, Recueil, II-2881. lpp., 102. punkts un tajā minētā judikatūra; 2004. gada 16. septembra spriedumu lietā T-274/01 Valmont/Komisija, Krājums, II-3145. lpp., 102. punkts, un 2005. gada 11. maija spriedumu apvienotajās lietās T-111/01 un T-133/01 Saxonia Edelmetalle un ZEMAG/Komisija, Krājums, II-1579. lpp., 68. punkts).

142

Līdz ar to Komisijas nostāja, ka prasītāja arguments ir jauns arguments, nevar būt pamats tā noraidīšanai.

143

Neraugoties uz to, Pirmās instances tiesa, sekojot Komisijas paraugam, uzskata, ka šis arguments nevar būt pamats Apstrīdētā lēmuma tiesiskuma apstrīdēšanai.

144

Kā tas ir noteikts Paziņojuma par apraidi 29. punktā, EKL 86. panta 2. punktā noteiktais izņēmums no valsts atbalsta aizlieguma saskaņā ar judikatūru (šajā sakarā skat. Tiesas 1991. gada 10. decembra spriedumu lietā C-179/90 Merci Convenzionali Porto di Genova, Recueil, I-5889. lpp., 26. punkts; Pirmās instances tiesas 1997. gada 27. februāra spriedumu lietā T-106/95 FFSA u.c./Komisija, Recueil, II-229. lpp., 173. un 178. punkts, un 2000. gada 13. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T-204/97 un T-270/97 EPAC/Komisija, Recueil, II-2267. lpp., 125. un 126. punkts) prasa, lai tiktu izpildīti trīs nosacījumi: pirmkārt, attiecīgajam pakalpojumam jābūt PVTN un dalībvalstij tas ir skaidri jāformulē; otrkārt, attiecīgajam uzņēmumam jābūt dalībvalsts tieši pilnvarotam sniegt šo PVTN; treškārt, Līguma konkurences noteikumu — šajā gadījumā valsts atbalsta aizlieguma — piemērošanai ir jātraucē konkrētajam uzņēmumam uzticēto uzdevumu izpilde, un atkāpe nedrīkst ietekmēt tirdzniecības norisi tā, ka tas būtu pretrunā Kopienas interesēm.

145

EKL 86. panta 2. punktā minēto piemērošanas nosacījumu vidū nav paredzēta prasība dalībvalstij piemērot uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūru PVTN piešķiršanai. Pirmās instances tiesa 2005. gada 15. jūnija spriedumā lietā T-17/02 Olsen/Komisija (Krājums, II-2031. lpp., 239. punkts) cita starpā skaidri noteica, ka nedz no EKL 86. panta 2. punkta, nedz no judikatūras saistībā ar šo tiesību normu neizriet, ka PVTN var tikt piešķirti tirgus dalībniekam var piešķirt, vienīgi piemērojot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu.

146

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītāja iebildums, ka Komisijai, veicot pārbaudi saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu, esot bijis jāpārliecinās, vai televīzijas PVTN RTP tika piešķirts pēc uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu izdarīšanas, ir jānoraida.

147

No šī secinājuma, saskaņā ar kuru Komisijai, veicot pārbaudi saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu, nebija jāpārbauda, vai televīzijas PVTN piešķiršana RTP tika veikta uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu ietvaros, arī izriet, ka, pat ja tiktu noteikts, ka attiecībā uz televīzijas PVTN citu iemeslu dēļ nekā tie, kurus ir minējis prasītājs un kuri ir atgādināti iepriekš 134. punkta pēdējos divos teikumos, ir jāizdara šāds uzaicinājums iesniegt piedāvājumu, tas, ka šajā gadījumā šāds uzaicinājums iesniegt piedāvājumu netika veikts, vienīgi varēja būt pamats, lai Komisija uzsāktu pārkāpuma procedūru pret Portugāles Republiku atbilstoši EKL 226. pantam, ar kura palīdzību attiecīgajā gadījumā šai dalībvalstij varēja likt izbeigt šo piešķiršanu un rīkot konkursa procedūru. Tomēr tam, ka šāds uzaicinājums iesniegt piedāvājumu nepastāv, nevar būt tādu seku, ka sabiedrisko pakalpojumu pienākumu valsts finansējums, kuru saņem PVTN ieguvējs, būtu jāuzskata par atbalstu, kurš nav saderīgs ar kopējo tirgu pat tad, ja ir izpildīti PVTN definīcijas, pilnvarojuma un samērīguma nosacījumi.

148

Katrā ziņā Pirmās instances tiesa, pretēji tam, ko prasītājs norāda saistībā ar iepriekš 134. punktā pēdējos divos teikumos minētajiem iemesliem, uzskata, ka Portugāles Republikai nekādā gadījumā nebija pienākuma rīkot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu pirms televīzijas PVTN tika piešķirti RTP.

149

Šajā sakarā prasītājs vispirms atsaucas uz Paziņojumu par koncesijām (iepriekš 134. punkts). Tomēr, pat, ja sabiedrisko pakalpojumu līgumos, kuri ir noslēgti starp Portugāles Republiku un RTP, ir ietverts vārds “koncesija”, nešķiet, un turklāt prasītājs šajā sakarā nav iesniedzis nekādus pierādījumus, ka RTP būtu koncesionārs šī paziņojuma izpratnē (skat. it īpaši Paziņojuma par koncesijām 2.2. punkta sesto daļu un 2.4. punkta trešo daļu), proti, ka RTP saņemtu atalgojumu par izmantošanu (kā televīzija, kura raida abonentiem) un ka līdz ar to uzņemtos risku par izmantošanu.

150

Tieši pretēji, šķiet, ka RTP ir televīzijas publisko tiesību subjekts, kurš izplata programmu visas sabiedrības interesēs un kura sabiedrisko pakalpojumu izmaksas sedz valsts.

151

Turklāt, pat ja RTP būtu koncesionārs Paziņojuma par koncesijām izpratnē, jānorāda, ka šis paziņojums, pat ja tajā ir norādīts, ka “tas principā regulē attiecības starp valsts iestādēm un valsts uzņēmumiem, kuriem ir uzdoti vispārējas tautsaimniecības nozīmes uzdevumi” (Paziņojuma par koncesijām 2.4. punkta astotā daļa), tajā tomēr ir skaidri noteikts, ka “audiovizuālajā jomā ir jāņem vērā [Amsterdamas protokols]” (Paziņojuma par koncesijām 2.4. punkta astotās daļas 29. piezīme). Tādējādi Paziņojumā par koncesijām tiek atzīts sabiedriskās apraides sistēmas īpašais raksturs un tas šo jomu izslēdz no vispārpiemērojamo noteikumu piemērošanas.

152

Visbeidzot jānorāda, ka saskaņā ar Paziņojumu par koncesijām šīs pēdējās minētās [koncesijas] “ir pakļautas Līguma noteikumiem un principiem tiktāl, ciktāl to [..] mērķis ir veikt saimnieciskas darbības” (2.4. punkta pirmā daļa). Turpinājumā Paziņojumā par koncesijām ir norādīts, ka tas “neattiecas uz darbībām, [..] kuru mērķis nav saimnieciska darbība, piemēram, obligātā izglītība vai sociālais nodrošinājums” (2.4. punkta piektās daļas otrais ievilkums).

153

Tomēr, pat, ja apraides sabiedriskie pakalpojumi tiek uzskatīti par PVTN, nevis par vispārēju interešu pakalpojumiem, kuriem saimnieciska rakstura, tomēr jānorāda, ka šādu PVTN kvalifikāciju vairāk izskaidro ietekme, kāda sabiedriskās apraides sistēmai faktiski ir apraides nozarē, kura citādi ir pakļauta konkurences un tirdzniecības noteikumiem, nevis iespējamais sabiedriskās apraides sistēmas komerciālais aspekts. Kā tas skaidri izriet no Amsterdamas protokola, sabiedriskās apraides sistēma ir “tieši saistīta ar katras sabiedrības demokrātiskām, sociālām un kultūras prasībām”. Tāpat Padomes un dalībvalstu 1999. gada 25. janvāra rezolūcijā par sabiedriskās apraides sistēmu (OV C 30, 1. lpp.) tika norādīts, ka sabiedriskajiem pakalpojumiem, “ņemot vērā, ka to kultūras, sociālajiem un demokrātijas uzdevumiem, kurus tie uzņemas kopējam labumam, ir būtiska nozīme, jo tie nodrošina demokrātiju, plurālismu, sociālo kohēziju un kultūras un valodu dažādību, [un] tiem jābūt spējīgiem turpmāk nodrošināt plašu programmu klāstu [..] sabiedrībai kopumā” [neoficiāls tulkojums] (rezolūcijas B apsvērums un 7. punkts).

154

Šis sabiedriskās apraides sistēmas īpašais raksturs turklāt ir pamatā Amsterdamas protokolā atzītajai dalībvalstu brīvībai piešķirt apraides PVTN. Tajā tiek paskaidrots un pamatots apstāklis, ka no dalībvalsts nevar pieprasīt, lai tā izmantotu uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu, piešķirot šo PVTN, vismaz tad, ja tā nolemj pati nodrošināt šos sabiedriskos pakalpojumus ar valsts sabiedrības kā starpnieka palīdzību, kā tas ir šajā gadījumā.

155

Šo pašu apsvērumu dēļ, šķiet, zaudē nozīmi prasītāja izmantotās atsauces uz XXXI Ziņojumu par konkurences politiku un tajā sniegto Komisijas interpretāciju par iepriekš 134. punktā minēto spriedumu lietā Telaustria un Telefonadress, kā arī par iepriekš 134. punktā minēto spriedumu lietā Teckal. Izmantojot šīs atsauces, kuras attiecas uz darbībām, kuras pilnībā atšķiras no sabiedrības apraides sistēmas, prasītājs atkal ir abstrahējies no šīs nozares īpašā rakstura un dalībvalstu īpašajiem mērķiem, nosakot un organizējot apraides sabiedriskos pakalpojumus.

156

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, lai piemērotu EKL 86. panta 2. punktā noteikto atkāpi (iepriekš 146. punkts), Komisijai ne tikai nebija jāizvērtē, vai televīzijas PVTN tika piešķirti, izmantojot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu, bet katrā ziņā Portugāles Republikai nebija jāizsludina uzaicinājums iesniegt piedāvājumu.

157

Attiecībā uz prasītāja iebildumu saistībā ar ceturto Altmark nosacījumu (iepriekš 135. punkts) jānorāda, ka saskaņā ar Reglamenta 113. pantu Pirmās instances tiesa pēc savas ierosmes var lemt par to, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam. Šajā sakarā saskaņā ar minētā reglamenta 48. panta 2. punktu pamati, kuri pirmo reizi tika norādīti replikas ietvaros un kuri nav saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, ir jāatzīst par nepieņemamiem (Pirmās instances tiesas 2002. gada 28. novembra spriedums lietā T-40/01 Scan Office Design/Komisija, Recueil, II-5043. lpp., 96. punkts, un 2005. gada 27. septembra spriedums apvienotajās lietās T-134/03 un T-135/03 Common Market Fertilizers/Komisija, Krājums, II-3923. lpp., 51. punkts). Tomēr pamats vai arguments, kurš papildina sākotnēji prasības pieteikumā norādītu pamatu, ir jāatzīst par pieņemamu (Tiesas 2007. gada 26. aprīļa spriedums lietā C-412/05 P Alcon/ITSB, Krājums, I-3569. lpp., 38.–40. punkts; Pirmās instances tiesas 2007. gada 14. marta spriedums lietā T-107/04 Aluminium Silicon Mill Products/Padome, Krājums, II-669. lpp., 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

158

Pirmās instances tiesa secina, ka šis iebildums ir celts tikai replikas ietvaros (14.–22. punkts) un tas nav saistīts ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kuri ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā Pirmās instances tiesā. Šajā sakarā tas, ka Komisija iebildumu rakstā pēc savas ierosmes atsaucas uz ceturto Altmark nosacījumu (īpaši 37. punktā), lai atspēkotu prasības pieteikumā ietverto argumentu, ka attiecīgo PVTN piešķiršanai esot jāizsludina uzaicinājums iesniegt piedāvājumus, nekādi nav uzskatāms par tiesību vai faktisku apstākli, kurš iepriekšējā punktā norādītās judikatūras izpratnē ir kļuvis zināms iztiesāšanas laikā, kas ļautu prasītājam likumīgi izvirzīt šo iebildumu replikas ietvaros.

159

Turklāt Pirmās instances tiesa norāda, ka šis iebildums tiktāl, ciktāl ar to tiek noteikts pienākums Komisijai pārliecināties, vai nepieciešamais kompensācijas apmērs ir ticis noteikts, ņemot par pamatu kritērijus, kādi tiktu piemēroti vidēji lielam uzņēmumam, kurš tiek pienācīgi pārvaldīts un kura rīcībā ir atbilstoši līdzekļi, sabiedrisko pakalpojumu pienākumu veikšanai, nepapildina nevienu no prasības pieteikumā izvirzītajiem pamatiem. Prasības pieteikumā prasītājs vienīgi izsaka kritiku par to, ka, piešķirot RTP televīzijas PVTN, netika izsludināts uzaicinājums iesniegt piedāvājumus (skat. prasības pieteikuma 175.–183. punktu), nekādi neatsaucoties uz ceturto Altmark nosacījumu un neizvirzot šeit aplūkoto iebildumu, kurš pilnībā atšķiras un saskaņā ar kuru, nepastāvot uzaicinājumam iesniegt piedāvājumu, Komisijai pirms atļaut EKL 86. panta 2. punktā noteikto atkāpi atbilstoši Altmark ceturtajam nosacījumam bija jāpārbauda, kā to uzskata prasītājs, ka RTP piešķirtās kompensācijas apmērs ir ticis noteikts, ņemot par pamatu vidēji liela uzņēmuma, kurš tiek pienācīgi pārvaldīts un kura rīcībā ir atbilstoši līdzekļi, vajadzības.

160

No tā izriet, ka prasītāja iebildums saistībā ar ceturto Altmark nosacījumu nav pieņemams.

161

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.

162

Prasītājs norāda, ka Komisija neesot ievērojusi EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas kritērijus, kuri tika atgādināti Paziņojumā par apraidi un atbilstoši kuriem, pirmkārt, valstij ir jānosaka sabiedrisko pakalpojumu uzdevumi, kuri tiek uzticēti attiecīgajam uzņēmumam, otrkārt, pakalpojumi tiešām ir jāsniedz, treškārt, līgumā noteikto pakalpojumu sniegšana neatkarīgi jākontrolē un, ceturtkārt, valsts sniegtajai finansiālajai kompensācijai jāatbilst pārskatāmības un samērīguma principiem.

163

Attiecībā uz pirmo no šiem kritērijiem, valsts neesot bijusi tiesīga “plaši” definēt sabiedrisko pakalpojumu, izvēloties, kā tas ir šajā gadījumā, piešķirt sabiedriskos pasākumus uzņēmumam, kurš vienlaikus veic saimniecisku darbību, konkurējot ar citiem uzņēmumiem. Šāda definīcija neļautu skaidri nošķirt darbību, kura ir pakļauta konkurences noteikumiem, no sabiedrisko pakalpojumu darbības un padarītu neiespējamu gan sabiedrisko pakalpojumu efektīvas sniegšanas pārbaudi, gan izmaksu, kuras uzņēmumam radušās starp komerciālo darbību un sabiedrisko pakalpojumu darbību, noteikšanu. Portugāle neesot skaidri, pārskatāmi un pārbaudāmā veidā definējusi RTP piešķirtos uzdevumus sniegt sabiedriskos pakalpojumus un līdzekļus, kuri ir piešķirti to finansēšanai.

164

Šī kritika nav abstrakta. Tā tiek konkrēti pamatota ar pārbaudes mehānismu neefektivitāti. Šo pārbaudes mehānismu vidū, kuri ir uzskaitīti Apstrīdētā lēmuma 56.–59. apsvērumā, vienīgie, kurus ir īstenojušas Portugāles Republikas un RTP neatkarīgās iestādes, ir konsultatīvās padomes, kura sastāv no sabiedriskās domas pārstāvjiem un ārējiem auditoriem, veiktie pasākumi.

165

Tomēr Komisija Apstrīdētajā lēmumā ne tikai neesot sniegusi nevienu atsauci uz neatkarīgas pārbaudes veikšanu, tā pat neesot centusies pārliecināties, vai šāda pārbaude praktiski ir veikta. Tomēr Komisijai ne tikai esot bijis jāpieņem zināšanai teorētiski paredzētie mehānismi, bet arī jāpārliecinās, ka tie patiešām tiek piemēroti.

166

Lai gan Komisijai šim nolūkam bija visas izmeklēšanas pilnvaras, tā neesot izrādījusi iniciatīvu un nekādā veidā neesot reaģējusi uz prasītāja atkārtotiem lūgumiem iegūt no Portugāles valsts iestādēm līgumos paredzētos ārējā audita ziņojumus vai informāciju, ka šādi ziņojumi neeksistē. Pirmkārt, informācijas, kuru prasītājs ieguva, izmantojot savus līdzekļus, rezultātā esot atklāts, ka laikposmā no 1992. līdz 1997. gadam RTP netika veikts neviens neatkarīgs audits, un, otrkārt, fakti, kuri ir pieejami par 1998. gadā veikto līgumā paredzēto ārējo auditu, esot atklājuši būtiskus trūkumus.

167

Turklāt Komisija neesot arī ievērojusi kritēriju, kurš ir saistīts ar efektīvas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas prasību. Apstrīdētajā lēmumā neesot nekāda dokumentāla pamatojuma tam, ka RTP patiešām ir ievērojis tam uzticēto uzdevumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus. Turklāt laikposmā no 1992. līdz 1997. gadam neesot veikts neviens neatkarīgs audits, un 1998. gada līgumā paredzētajā ārējā audita ziņojumā RTP sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā tika atklāti vairāki trūkumi.

168

Līdz ar to, tā kā nav ievēroti pašas Komisijas noteiktie EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas kritēriji, Apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

169

Prasītājs piebilst, ka saskaņā ar Paziņojumu par apraidi esot aizliegts konstatēt, ka sabiedriskie pakalpojumi tiekot sniegti efektīvi, ja nedarbojas sabiedrisko pakalpojumu pienākumu izpildes pārbaudes mehānismi. Turklāt, ja pārbaude tiek veikta un kompetentas iestādes uzskata, ka sabiedriskie pakalpojumi nav sniegti vai kādas izmaksas nav saistītas ar šiem pakalpojumiem, Komisija nevarot noraidīt šo pārbaudi un uzskatīt, ka, visu izvērtējot, visas izmaksas ir saistītas ar sabiedriskajiem pakalpojumiem un uzņēmuma iesniegtās izmaksas pilnībā izriet no uzdevuma sniegt sabiedriskos pakalpojumus, kā tā to ir izdarījusi Apstrīdētajā lēmumā un iebildumu rakstā.

170

Esot jāatsaucas uz Tribunal de Contas ziņojumu, kurš tika pieņemts vairāk nekā gadu pirms Apstrīdētā lēmuma un par kuru Portugāles Republika un RTP acīmredzami esot zinājušas, un par kuru tāpat esot bijis jāzina Komisijai. Komisija, ņemot vērā gan tās pārbaudes par RTP veikšanas laiku, gan dalībvalstu lojālas sadarbības ar Kopienu iestādēm pienākumu, neesot bijusi tiesīga ignorēt, ka Tribunal de Contas veic padziļinātu izmeklēšanu, kā arī neesot bijusi tiesīga ignorēt šī ziņojuma esamību.

171

Ar šo ziņojumu esot apstiprināts 1998. gada līgumā paredzētais ārējā audita ziņojums, kā arī formulējums prasības pieteikumā attiecībā uz Komisijas kļūdām, veicot RTP izmaksu, sniedzot sabiedriskos pakalpojumus, analīzi. Tas apstiprinot arī prasītāja apgalvojumus par Komisijas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumiem, īpaši saistībā ar pārbaudes mehānismu neefektivitāti. Visbeidzot, ar to tiekot apstiprināts, ka RTP neesot sniedzis sagaidāmos pakalpojumus. Līdz ar to atbilstoši Paziņojuma par apraidi kritērijiem “Komisija [nevarēja] veikt savus pienākumus saskaņā ar [EKL] 86. panta 2. punktu un tādēļ [nedrīkstēja] pieļaut atbrīvojumu atbilstīgi šim noteikumam” (Paziņojuma 43. punkts).

172

Atbilstoši prasītāja viedoklim Komisija neesot varējusi nezināt par Tribunal de Contas ziņojumu, no kura skaidri izrietot, ka neesot izpildīti EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas kritēriji. Komisija nevarēja pārbaudīt veidu, kādā RTP nodrošina sabiedriskos pakalpojumus, pamatojoties uz uzņēmuma revidenta vai uzņēmuma grāmatvedības ikgadējiem ziņojumiem. Turklāt revidenta uzdevums neesot pārbaudīt, vai attiecīgais uzņēmums nodrošinot sabiedrisko pakalpojumu veikšanu, un vēl mazāk to, kādas summas atbilst šo pakalpojumu veikšanai. Līdz ar to Apstrīdētais lēmums acīmredzami esot prettiesisks un tas ir jāatceļ.

173

Komisija atbild, ka, pretēji prasītāja apgalvojumiem, Paziņojumā par apraidi neesot noteikts neatkarīgas kontroles pienākums attiecībā uz apraides sabiedrisko pakalpojumu efektīvu sniegšanu. Šī paziņojuma 29. punktā esot noteikti trīs kritēriji, lai pasākumam varētu piemērot EKL 86. panta 2. punktā noteikto atkāpi. Šie kritēriji, kuri attiecas uz PVTN definīciju, sabiedrisko pakalpojumu pilnvarojumu un samērīgumu, esot tikuši piemēroti Apstrīdētajā lēmumā.

174

Neesot taisnība, ka sabiedrisko pakalpojumu “plaša” definīcija neļaujot nošķirt darbību, kura ir pakļauta konkurences noteikumiem, no sabiedrisko pakalpojumu darbības, nedz arī, ka tas padarot neiespējamu sabiedrisko pakalpojumu efektīvas sniegšanas pārbaudi un izmaksu noteikšanu, pirmkārt, darbībām, kuras ir pakļautas konkurencei, un, otrkārt, sabiedrisko pakalpojumu darbībām.

175

Komisijas loma apraides nozarē esot ierobežota ar iespējamu acīmredzamu kļūdu noteikšanu, definējot sabiedriskos pakalpojumus, kuriem ir jāsaskan ar mērķi atbilst katras sabiedrības demokrātiskām, sociālām un kultūras prasībām. Komisija šādas kļūdas neesot konstatējusi.

176

Šādos apstākļos esot jānosaka, vai uzdevuma sniegt sabiedriskos pakalpojumus veikšana esot samērīga ar sabiedrisko pakalpojumu neto izmaksām. Tomēr Komisija esot secinājusi, ka kopējais finansējums, kuru RTP saņēma apskatāmajā laikposmā, nepārsniedzot sabiedrisko pakalpojumu neto izmaksas.

177

Šķiet, ka RTP piemēroja atsevišķu grāmatvedību sabiedrisko pakalpojumu darbībām un komercdarbībai, un pēdējo minēto darbību veica juridiski nošķirti uzņēmumi. Līdz ar to RTP grāmatvedībā tika uzrādītas uzdevuma sniegt sabiedriskos pakalpojumus izmaksas un ienākumi, kā arī RTP dalība komercuzņēmumos, kas grāmatvedībā tika uzrādīta kā finanšu investīcijas. RTP finanšu kontiem vienmēr tika veikts ikgadējs revidenta audits. Turklāt Portugāles iekšējās finanšu sistēmas ietvaros RTP atguva tikai daļu no sabiedrisko pakalpojumu izmaksām. Tā ietvaros RTP piemēroja izmaksu uzskaites otro līmeni Šajā sakarā RTP īstenoja izmaksu aprēķina otro līmeni attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu darbībām, kuras patiesi par tādiem jāuzskata — kas ne vienmēr tika atspoguļots sabiedrisko pakalpojumu ziņojumos —, līdz ar to pārredzamā veidā atspoguļojot izmaksas, kuras bija jākompensē par sabiedrisko pakalpojumu darbībām.

178

Esot taisnība, ka sākotnēji Portugāles valsts iestādes esot izvēlējušās ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu īstenot tādu kompensācijas mehānismu, kurš nesedza visas sabiedrisko pakalpojumu izmaksas. Tomēr Kopienu tiesības atļaujot minētās izmaksas segt pilnībā. Līdz ar to prasītājs nevarot apstrīdēt citus pasākumus, kurus Portugāles valsts iestādes pieņēma vēlāk, lai segtu to izmaksu daļu, par kuru vēl nebija saņemta kompensācija.

179

Turklāt viedokli, ka RTP gadījumā pieņemt uzdevuma sniegt sabiedriskos pakalpojumus “plašu” definīciju ir pamatoti, jo ir pierādīts, ka šī uzdevuma finansējums atbilst tā neto izmaksām, apstiprinot apstāklis, ka attiecībā uz komercdarbību, kura izriet no sabiedrisko pakalpojumu darbībām, tirgus nekādā veidā nav ticis kropļots.

180

Arguments par iespējamu kontroles mehānismu neefektivitāti neesot piemērojams. Komisijai nebija jānovērtē, vai RTP vai Portugāles Republika ir pareizi piemērojusi visus Portugāles valsts noteikumus, bet vienīgi jāpārbauda, vai valsts finansējums RTP atbilst Līgumam. Lai to veiktu, Komisijai bija jāanalizē un jānovērtē objektīvi un ticami dati par sabiedrisko pakalpojumu darbību izmaksām un RTP komercdarbību.

181

Ir svarīgi norādīt, ka, kā tas sīkāk ir izklāstīts Apstrīdētā lēmuma 177. un turpmākajos apsvērumos, ka visi Komisijas analizētie un apstiprinātie dati tika pārbaudīti ar atbilstošiem Portugāles kontroles mehānismiem.

182

Pat ja vēlāk tiktu konstatēts, ka visa aprakstītā pārbaudes sistēma pienācīgi nedarbojas vai ka Komisijai iesniegtie dati ir bijuši neprecīzi, tas nenozīmējot, ka Apstrīdētajā lēmumā ir kāda nepilnība. Komisija esot pieņēmusi šo lēmumu, pamatojoties uz faktiem, kuri bija tās rīcībā tā pieņemšanas dienā un kurus nav bijis iemesla apšaubīt.

183

Visbeidzot, arguments, ka Apstrīdētais lēmums nav pamatots ar nevienu pierādījumu, ka RTP būtu efektīvi izpildījis uzdevumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus, esot kļūdains. Komisijai neesot jāsniedz konkrēts vērtējums ne par to, vai sabiedrisko pakalpojumu līgumi ir tikuši pilnībā izpildīti, ne par to, vai ir tikušas ievērotas tajos ietvertās kvalitātes normas. Tās uzdevums esot tikai pārbaudīt, vai darbības, kuras RTP veica kā sabiedriskos pakalpojumus, var tikt uzskatītas par PVTN Līguma izpratnē.

184

Tomēr visas darbības, kuras RTP veica kā PVTN, esot likumīgas un nav saistītas ar acīmredzamu kļūdu. Turklāt izmeklēšanas rezultātā varēja secināt, ka RTP piešķirtais finansējums patiešām esot ticis izmantots uzdevuma sniegt sabiedriskos pakalpojumus izpildei.

185

Komisija norāda, ka Tribunal de Contas ziņojuma iesniegšana replikā esot notikusi novēloti un šai novēlotajai iesniegšanai neesot pārliecinoša pamatojuma. No savas puses, tā kategoriski apstrīd, ka būtu zinājusi par šo ziņojumu pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Katrā ziņā šis ziņojums nerada šaubas par Apstrīdētajā lēmumā ietverto vērtējumu.

186

Vispirms jāapskata jautājums, vai replikas pielikumā pievienotais Tribunal de Contas ziņojums ir pieņemams un vai tas ir saistīts ar šo lietu, lai novērtētu Apstrīdētā lēmuma pamatotību.

187

Jāsāk tieši ar šī ziņojuma atbilstības jautājumu.

188

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 230. pantā noteiktās prasības par tiesību akta atcelšanu ietvaros Kopienu tiesību akta likumība jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda bija dienā, kad tiesību akts tika pieņemts. It īpaši Komisijas kompleksi vērtējumi var tikt veikti, tikai pamatojoties uz apstākļiem, kuri tai bija zināmi to veikšanas brīdī (Tiesas 1979. gada 7. februāra spriedums apvienotajās lietās 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil, 321. lpp., 7. punkts, un 2003. gada 11. septembra spriedums lietā C-197/99 P Beļģija/Komisija, Recueil, I-8461. lpp., 86. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 25. jūnija spriedums apvienotajās lietās T-371/94 un T-394/94 British Airways u.c./Komisija, Recueil, II-2405. lpp., 81. punkts, un 1998. gada 15. septembra spriedums apvienotajās lietās T-126/96 un T-127/96 BFM un EFIM/Komisija, Recueil, II-3437. lpp., 88. punkts).

189

Prasītājs uzskata, ka, ņemot vērā Komisijas veiktās RTP pārbaudes ilgumu un dalībvalstu lojālas sadarbības pienākumu pret Kopienu iestādēm, šī iestāde nevarēja ignorēt to, ka Tribunal de Contas veic padziļinātu izmeklēšanu par RTP, kā arī nevarēja ignorēt šī ziņojuma esamību.

190

Tomēr jākonstatē, ka prasītājs, kuram ir pierādīšanas pienākums, bez iepriekš minētajiem vispārējiem apgalvojumiem nav iesniedzis nevienu konkrētu pierādījumu tam, ka Komisija patiešām varēja Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī zināt par minētā ziņojuma esamību. Prasītājs turklāt norāda, ka tā esot ignorējusi šī ziņojuma esamību šī lēmuma pieņemšanas brīdī.

191

Komisija kategoriski norāda, ka tā neko neesot zinājusi par šāda ziņojuma esamību, pieņemot Apstrīdēto lēmumu, un līdz ar to tai neesot bijis iespējams pieprasīt tā iesniegšanu.

192

Pirmās instances tiesa šajā sakarā uzskata, ka nav ticis pierādīts, ka Komisija būtu zinājusi par Tribunal de Contas ziņojumu Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā.

193

No tā izriet, ka pat neatkarīgi no jautājuma, vai šis ziņojums, pat ja tas ir ticis iesniegts replikas stadijā, ir jāuzskata par pieņemamu saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu, tas tomēr ir jāatzīst par neatbilstošu un to nevar ņemt vērā, izvērtējot Apstrīdētā lēmuma likumību.

194

Pēc tam, kad ir atrisināts sākotnējais jautājums, jāapskata prasītāja kritika saistībā ar to, ka dalībvalsts nebija tiesīga izvēlēties “plašu” sabiedrības pakalpojumu definīciju, izvēloties, kā tas ir šajā gadījumā, piešķirt apraides PVTN uzņēmumam, kurš vienlaikus veic saimniecisku darbību.

195

Vispirms jāatgādina, kā tas ir noteikts judikatūrā (šajā sakarā skat. iepriekš 144. punktā minēto spriedumu lietā FFSA u.c./Komisija, 99. punkts) un kā to norāda Komisija 2000. gada 20. septembra Paziņojuma COM(2000) 580, galīgā redakcija, par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi Eiropā 22. punktā, ka dalībvalstīm ir liela rīcības brīvība, definējot, kas ir atzīstams par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Attiecīgi, Komisija var apstrīdēt dalībvalsts sniegto definīciju šiem pakalpojumiem tikai acīmredzamas kļūdas gadījumā (ģenerāladvokāta Ležē secinājumi Tiesas 2002. gada 19. februāra spriedumam lietā C-309/99 Wouters u.c., Recueil, I-1577. lpp., I-1583. lpp., 162. punkts; iepriekš 145. punktā minētais spriedums lietā Olsen/Komisija, 216. punkts).

196

PVTN nozīmība Eiropas Savienībā un nepieciešamība nodrošināt šo pakalpojumu pienācīgu sniegšanu cita starpā tika norādīta, ar Amsterdamas līgumu iekļaujot EK līgumā EKL 16. pantu (šajā sakarā skat. ģenerāladvokāta Albēra [Alber] secinājumus Tiesas 2001. gada 17. maija spriedumam lietā C-340/99 TNT Traco, Recueil, I-4109. lpp., I-4112. lpp., 94. punkts; ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumus Tiesas 2001. gada 25. oktobra spriedumam lietā C-475/99 Ambulanz Glöckner, Recueil, I-8089. lpp., I-8094. lpp., 175. punkts, un 2003. gada 20. novembra spriedumam lietāC-126/01 GEMO, Recueil, I-13769. lpp., I-13772. lpp., 124. punkts, un ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] secinājumus Tiesas 2006. gada 11. jūlija spriedumam lietā C-205/03 P FENIN/Komisija, Krājums, I-6295. lpp., I-6297. lpp., 26. punkts, 35. zemsvītras piezīme; skat. arī Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 28. maija rīkojumu lietā T-53/01 R Poste Italiane/Komisija, Recueil, II-1479. lpp., 132. punkts).

197

Attiecībā, konkrētāk, uz apraides PVTN, 1974. gada 30. aprīļa spriedumā lietā 155/73 Sacchi (Recueil, 409. lpp.), kurš cita starpā attiecas uz jautājumu, vai ekskluzīvas tiesības veikt visa veida televīzijas pārraides, pat reklāmas nolūkos, kuras dalībvalsts ir piešķīrusi uzņēmumam, ir uzskatāmas par konkurences noteikumu pārkāpumu, Tiesa būtībā atzina, ka dalībvalstis var likumīgi definēt pašus apraides PVTN, kurā ir ietverta vispārēju programmu pārraide. Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka “nevienam Līguma noteikumam nav pretrunā tas, ka dalībvalstis aiz sabiedrības interešu apsvērumiem, kuriem nav saimnieciska rakstura, radio un televīzijas pārraidi [..] nepakļauj konkurencei, piešķirot ekskluzīvas tiesības to veikt vienam vai vairākiem uzņēmumiem” (iepriekš minētais spriedums lietā Sacchi, 14. punkts; skat. arī ģenerāladvokāta Reišla [Reiischl] secinājumus šajā lietā, Recueil, 433. lpp., 445. lpp., no otrās līdz piektajai daļai, un iepriekš 195. punktā minētos ģenerāladvokāta Ležē secinājumus lietā Wouters u.c., 163. punkts).

198

Turklāt, tā kā Amsterdamas protokolā dalībvalstis paziņoja, ka “sabiedriskās apraides sistēma dalībvalstīs ir tieši saistīta ar katras sabiedrības demokrātiskām, sociālām un kultūras prasībām un ar nepieciešamību saglabāt viedokļu dažādību plašsaziņas līdzekļos”, tās tieši atsaucas uz sabiedriskās apraides sistēmām, kuras tās ir radījušas, un to pienākumu pārraidīt vispārējās televīzijas programmas visu šīs dalībvalsts iedzīvotāju interesēs.

199

Visbeidzot, jāatgādina noteikumi, saskaņā ar kuriem Padome un dalībvalstis 1999. gada 25. janvāra rezolūcijā par apraides sabiedriskajiem pakalpojumiem (minēta iepriekš 153. punktā) atkārtoti apliecināja apraides PVTN nozīmību.

200

Šajā rezolūcijā dalībvalstis, “ievērojot, ka apraides sabiedriskajiem pakalpojumiem, ņemot vērā to kultūras, sociālās un demokrātijas funkcijas, kuras tie uzņemas kopējam labumam, ir būtiska nozīme, jo tie nodrošina demokrātiju, plurālismu, sociālo kohēziju un kultūras un valodu dažādību, [..], uzsverot, ka jaunajā mediju vidē pieaugusī programmu dažādība pastiprina sabiedrisko raidorganizāciju globālo mērķu nozīmību [un] atkārtoti apliecina dalībvalstu kompetenci [Amsterdamas protokolā] noteikto pakalpojumu pilnvarām un finansēšanai”, ir atzīmējušas un atkārtoti apstiprinājušas, ka šis protokols apliecina “[to] gribu [..] uzsvērt apraides sabiedrisko pakalpojumu nozīmi”, ka “sabiedriskai apraidei jābūt spējīgai turpmāk nodrošināt plašu programmu klāstu saskaņā ar tās uzdevumu, kā to nosaka dalībvalstis, lai uzrunātu sabiedrību kā veselumu”, un ka “šajā kontekstā sabiedriskā apraide drīkst censties sasniegt plašu auditoriju”.

201

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Kopienu tiesībām nekādi nav pretrunā tas, ka dalībvalsts ir plaši definējusi apraides PVTN, ietverot tajā vispārējo programmu pārraidi.

202

Šaubas par šādu iespēju nerada apstāklis, ka sabiedriskā raidorganizācija cita starpā veic komercdarbību, īpaši, pārdodot reklāmas laiku.

203

Šādas apšaubīšanas rezultātā pat apraides PVTN definīcija tiktu padarīta atkarīga no to finansēšanas veida. Tomēr hipotētiski PVTN jātiek definētiem, ņemot vērā vispārējo tautsaimniecisko nozīmi, kuras vajadzībām tie ir paredzēti, nevis, ņemot vērā līdzekļus, no kuriem tiek nodrošināta to sniegšana. Kā Paziņojuma par apraidi 36. punktā norāda Komisija, “jautājumu par sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja misiju nedrīkst sajaukt ar jautājumu par finansēšanas mehānismu, kas izraudzīts šo pakalpojumu nodrošināšanai”.

204

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka nevar apšaubīt dalībvalstu kompetenci noteikt apraides PVTN tādā veidā, lai tiktu ietverta plaša programmu klāsta apraide, vienlaikus ļaujot uzņēmumam, kuram ir uzticēti šie PVTN, veikt tādu komercdarbību kā reklāmas laika tirdzniecību.

205

Pirmās instances tiesa vispirms norāda, ka papildus kritikai, kuru prasītājs ir izteicis par sabiedrisko pakalpojumu plašo definīciju attiecībā uz raidorganizāciju, kura cita starpā veic komercdarbību, prasītāja iebildumi ir īpaši vērsti pret to, ka šo uzdevumu veic RTP, un Komisijas šajā sakarā veikto pārbaudi.

206

Saskaņā ar prasītāja teikto — Komisija neesot centusies pārliecināties, ka RTP uzdevumu veikšana ir tikusi neatkarīgi kontrolēta. Komisijai neesot bijis vienīgi jāpieņem zināšanai teorētiski paredzētie mehānismi. Tai turklāt esot bijis arī jāpārliecinās, ka tie patiešām tiek piemēroti. Prasītājs pārmet Komisijai, ka tā neesot apmierinājusi viņa lūgumus, lai Portugāles valsts iestādes iesniegtu līgumos paredzētos audita ziņojumus vai lai šīs iestādes iesniegtu informāciju, ka šādi ziņojumi neeksistē. Prasītājs turklāt pārmet Komisijai, ka Apstrīdētajā lēmumā neesot pierādījumu, ka RTP tiešām būtu ievērojusi tai uzticēto uzdevumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus.

207

Būtiskie Apstrīdētā lēmuma apsvērumi ir 56.–59. un 177.–181. apsvērums.

208

Pirms lemt par šo prasītāju iebildumu pamatotību, jāizvērtē jautājums par sabiedriskās raidorganizācijas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pilnvaru ievērošanas kontroli.

209

Šim izvērtējumam nepieciešama analīze divās daļās. Pirmajā daļā ir jāizvērtē jautājums, vai tiek pārbaudīts, kā RTP ievēro kvalitātes kritērijus — vai arī kvalitātes normas —, kuras vispārējā veidā ir piemērojamas visām tās darbībām saistībā ar sabiedriskās apraides sistēmu. Otrajā daļā jāizvērtē jautājums, vai tiek pārbaudīts, kaRTP patiešām sniedz noteiktos sabiedriskos pakalpojumus, kuri no tās tiek gaidīti, kā arī paredzēto izmaksu atbilstība pakalpojumu sniegšanai.

210

Pirmā analīzes daļa attiecas uz subjektīvu sabiedriskās televīzijas kvalitātes līmeņa noteikšanu, bet otrā daļa ir saistīta ar objektīvu jautājumu par RTP administratīvo un grāmatvedības aprēķinu patiesīgumu attiecībā uz ietvertajām izmaksu sadaļām un iesniegtajām izmaksām. Komisijas veiktā pārbaude par sabiedrisko pakalpojumu izmaksu valsts finansējuma samērīgumu ir derīga tikai tad, ja Komisija ir pamatoti pārliecināta par tai nodoto finanšu datu un grāmatvedības uzskaites par sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un viņa darbību uzticamību.

211

Pirmkārt, attiecībā uz jautājumu par kontroli, vai RTP ievēro kvalitātes kritērijus, ir jāsecina, ka, ņemot vērā tās ekonomisko ietekmi, sabiedriskās apraides sistēmas tās plašākā izpratnē valsts finansējumu var atzīt par atbilstošu Līguma noteikumiem par valsts atbalstu tikai tad, ja tiek ievērotas kvalitātes prasības, kuras ir noteiktas sabiedrisko pakalpojumu pilnvarojumā. Šīs kvalitātes prasības ir iemesls, kāpēc apraides ir PVTN valsts audiovizuālajā vidē, un līdz ar to nav iemesla, lai valsts turpinātu finansēt apraides PVTN, kas definēti to plašākā izpratnē un kuri atsakās no šo kvalitātes prasību ievērošanas par labu komercuzņēmumam raksturīgai rīcībai, pārraidot programmu, kura ir īpaši izveidota, lai panāktu optimālu auditoriju no reklāmas sniedzēju viedokļa, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tad, ja kvalitātes prasības tiktu izpildītas.

212

Otrkārt, tomēr vienīgi pati dalībvalsts var novērtēt, vai sabiedriskā raidorganizācija ievēro kvalitātes normas, kuras ir noteiktas sabiedrisko pakalpojumu pilnvarojumā. Kā Komisija norāda 1999. gada 14. decembra Paziņojumā COM(1999) 657, galīgā redakcija, Padomei, Eiropas Parlamentam, Ekonomisko un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Kopienas audiovizuālās politikas principiem un vadlīnijām “jautājumi par saturu dabiski galvenokārt ir valstiski jautājumi, jo tie ir tieši un cieši saistīti ar attiecīgās sabiedrības kultūras, sociālajām un demokrātiskajām vajadzībām” un “atbilstoši subsidiaritātes principam satura pārbaude galvenokārt ir dalībvalstu atbildība”. Līdz ar to Komisijai nav jāpieņem lēmums par kvalitātes standartu izpildi — tai ir jāpamatojas uz dalībvalstu īstenotu piemērotu kontroli (Paziņojuma par apraidi 41. apsvērums).

213

Līdz ar to Komisijas kompetencē neietilpa konkrēta kvalitātes normu ievērošanas pārbaude, tā varēja un principā tai bija vienīgi jākonstatē, ka pastāv sabiedriskās raidorganizācijas pilnvaru ievērošanas kontroles mehānisms, kuru īsteno neatkarīga iestāde.

214

Tikai tad, ja informācijā, kura tika iesniegta Komisijai izmeklēšanas laikā, būtu ietvertas nopietnas pazīmes tam, ka kontroles mehānismi, pat, ja tie pastāv, tomēr netiek īstenoti, Komisija varētu būt spiesta pārbaudīt šīs īstenošanas patiesīgumu, vienlaikus rūpējoties, lai netiktu pārsniegtas šīs pārbaudes robežas un it īpaši, lai tā neaizstātu dalībvalsti, sniedzot konkrētu vērtējumu par kvalitātes kritēriju ievērošanu.

215

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka Komisija ir noteikusi, ka pastāv kontroles mehānisms attiecībā uz to, kā RTP ievēro sabiedrisko pakalpojumu pienākumus. Turklāt Apstrīdētajā lēmumā ir noteikts, ka “pakalpojumu valsts līgumi [sabiedrisko pakalpojumu līgumi] nodrošina [nosaka] Sabiedriskās domas [konsultatīvās] padomes izveidi, kas sastāv no dažādu sabiedriskās domas jomu pārstāvjiem, kas var iesaistīties, lai novērtētu vispārēju vai specifisku sabiedriskās apraides sistēmas saistību atbilsmi [ievērošanu]” (56. apsvērums), ka RTP ir jāiesniedz “ziņojums par sabiedriskā pakalpojuma iepriekšējā gada saistībām [saistību ievērošanu]” (turpmāk tekstā — “ziņojums par sabiedriskajiem pakalpojumiem”) (Apstrīdētā lēmuma 57. apsvēruma otrais teikums) un ka “finanšu ministrs un valdības locekļi, kas ir atbildīgi par plašsaziņas jautājumiem, pārbauda atbilsmi ar pakalpojumu valsts līgumiem [sabiedrisko pakalpojumu līgumiem]” (58. apsvēruma pirmais teikums,).

216

Šie Apstrīdētajā lēmumā ietvertie secinājumi pienācīgi raksturo neatkarīga pārbaudes mehānisma pastāvēšanu saistībā ar to, kā RTP ievēro uzdevuma sniegt sabiedriskos pakalpojumus kvalitātes prasības.

217

Turklāt, pakārtoti, Pirmās instances tiesa nosaka, ka nav ticis apstrīdēts, ka, kā tas ir norādīts Apstrīdētajā lēmumā (178. un 179. apsvērums), RTP patiešām katru gadu ir iesniegusi ziņojumu par sabiedriskajiem pakalpojumiem un finanšu ministrs un valdības locekļi, kuri ir atbildīgi par plašsaziņas jautājumiem, ir veikuši sabiedrisko pakalpojumu līgumu izpildes auditu.

218

Ņemot vērā iepriekš minēto, Apstrīdētā lēmuma likumību nevar apstrīdēt, pamatojoties uz iemesliem, kuri ir saistīti ar Komisijas veiktu pārbaudi par kvalitātes normu pārbaudes mehānismu pastāvēšanu.

219

Otrkārt, ir jāizvērtē jautājums par to, vai tiek pārbaudīts, ka RTP patiešām sniedz noteiktus sabiedriskos pakalpojumus, kuri no tās tiek gaidīti, kā arī paredzēto izmaksu atbilstība pakalpojumu sniegšanai.

220

Prasītājs uzskata, ka Komisija neesot pārliecinājusies ar nepieciešamo rūpību par tai iesniegtās informācijas attiecībā uz sniegtajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem un to izmaksām atbilstību patiesībai un ticamību. Komisijai neesot radušās šaubas, rīkojoties minimāli neitrāli un objektīvi, par RTP iesniegto datu par izmaksām saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, ticamību. Prasītājs īpaši pārmet Komisijai, ka tā nekādā veidā neesot apmierinājusi prasību lūgt Portugāles Republikai iesniegt līgumos noteiktā ārējā audita ziņojumus, kuri ir noteikti arī sabiedrisko pakalpojumu līgumos un kuru mērķis ir novērtēt un pārbaudīt attiecības starp uzdevumiem sniegt sabiedriskos pakalpojumus un attiecīgo faktisko izmaksu segšanu.

221

Komisija atbild, ka, ņemot vērā grāmatvedības un kontroles mehānismus, kuri ir ieviesti un īstenoti, tā esot varējusi secināt, ka iesniegtā informācija ir ticama. Līdz ar to tai nevarot pārmest, ka tā nav uzskatījusi par lietderīgu vai nepieciešamu apmierināt prasītāja prasību Portugāles Republikai iesniegt līgumos noteiktā ārējā audita ziņojumus. Tam, vai visas valsts līmenī noteiktās kontroles procedūras noteikti tika izpildītas, neesot lielas nozīmes, jo pienācīgi tika nodrošināta dalībvalsts iesniegtās informācijas par sniegtajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem un to izmaksām objektīva ticamība.

222

Jāatgādina, ka valsts atbalstu pārbaudes procedūra, ņemot vērā tās vispārējo sistēmu, tiek uzsākta pret dalībvalsti, kura, ņemot vērā tās pienākumus pret Kopienu, ir atbildīga par atbalsta piešķiršanu. Šajā procedūrā ieinteresētās personas, izņemot attiecīgo dalībvalsti, ir tikai informācijas avoti Komisijai un šajā sakarā tās nevar pašas iesaistīties tādā procesā, kurā ir spēkā pušu sacīkstes princips, ar Komisiju, kādu var uzsākt minētā valsts (skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 10. aprīļa spriedumu lietā T-366/00 Scott/Komisija, Recueil, II-1763. lpp., 52. un 53. punkts; 2004. gada 14. janvāra spriedumu lietā T-109/01 Fleuren Compost/Komisija, Recueil, II-127. lpp., 42. un 43. punkts un tajos minētā judikatūra, un iepriekš 141. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Saxonia Edelmetalle un ZEMAG/Komisija, 48. punkts). Ieinteresētajām personām, izņemot attiecīgo dalībvalsti, ir tiesības vienīgi tikt pienācīgā apmērā iesaistītām administratīvajā procesā, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus (iepriekš 188. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās British Airways u.c./Komisija, 60. punkts, un iepriekš 93. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, 125. punkts).

223

Šajā kontekstā ieinteresētajai personai, kura iesniedz Komisijai lūgumu, lai šī iestāde izmantotu savas pilnvaras nolūkā iegūt no dalībvalsts noteiktu informāciju, nav nekādu tiesību prasīt, lai Komisija apmierinātu šo lūgumu. Komisijai ir tiesības attiecīgajā gadījumā izvērtēt šī lūguma lietderību tās veiktās attiecīgo pasākumu pārbaudes vajadzībām. Veicot šo izvērtējumu, Komisija var ņemt vērā informāciju, kura jau ir tās rīcībā.

224

Neraugoties uz to, ierobežotās tiesības ieinteresētajām personām, izņemot dalībvalsti, piedalīties procesā un iegūt informāciju nekādā veidā nav pretrunā rūpīgas un objektīvas pārbaudes pienākumam, kāds Komisijai ir noteikts valsts atbalsta jomā (skat. pēc analoģijas ar argumentāciju, kāda tika piemērota pienākumam sniegt pamatojumu, iepriekš 188. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās British Airways u.c./Komisija, 64. punkts; attiecībā uz rūpīgas un objektīvas pārbaudes pienākuma apstiprinājumu skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I-1719. lpp., 60.–62. punkts; iepriekš 93. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, 167. punkts).

225

Tādējādi Komisija, lai gan tai piemīt rīcības brīvība, ņemot vērā tās rūpīgas un objektīvas pārbaudes pienākumu, nevarēja nevērīgi izturēties pret iespēju pieprasīt iesniegt informāciju, kura saskaņā ar tās viedokli varēja apstiprināt vai noraidīt citu informāciju, kura ir būtiska attiecīgo pasākumu izpētei, bet kuru nevar uzskatīt par pietiekami pierādītu.

226

Šajā gadījumā, pirmkārt, ir skaidrs, ka Komisijas rīcībā bija RTP gada pārskati (Apstrīdētā lēmuma 67. apsvērums un 180. apsvēruma otrais teikums). Tāpat ir skaidrs, ka par gada pārskatiem laikposmā no 1992. līdz 1998. gadam katru gadu auditu veica finanšu revidents (Apstrīdētā lēmuma 180. apsvēruma trešais teikums), proti, no uzņēmuma neatkarīga, ārēja iestāde.

227

Prasītājs nekādā veidā neapstrīd šīs pārbaudes esamību, kā arī neuzskata, ka tā būtu atklājusi kļūdas RTP gada pārskatā. Tas vienīgi norāda, ka Komisija “nevarēja pārbaudīt veidu, kādā RTP nodrošina televīzijas sabiedriskos pakalpojumus, pamatojoties uz gadskārtējiem ziņojumiem, kurus ir izstrādājis uzņēmuma revidents, vai pamatojoties uz uzņēmuma grāmatvedību”, un šajā sakarā piebilst, ka atbilstoši revidentu juridiskajam statusam (1999. gada 16. novembraDecreto-Lei Nr. 487/99 (Portugāles dekrētlikums Nr. 487/99) (1999. gada 16. novembraDiário da República I, I-A. sērija, Nr. 267)) revidentam neesot jāpārbauda, vai attiecīgais uzņēmums nodrošina sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, un vēl jo mazāk esot jānosaka, kādas naudas summas atbilst šādai sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai.

228

Šajā sakarā ir skaidrs, ka revidenta juridiski noteiktajos pienākumos principā neietilpst pārbaudīt, vai uzņēmums nodrošina sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, nedz sniegt novērtējumu par pakalpojumu, kuri ir iekļauti gada pārskatā, kvalificēšanu par “sabiedriskajiem pakalpojumiem”, nedz novērtēt, kādas varētu būt ar šo pakalpojumu sniegšanu saistītās izmaksas. Revidenta juridiski noteiktajos pienākumos principā ietilpst apliecināt gada pārskatus, līdz ar to izteikt ārēju un neatkarīgu novērtējumu par gada pārskatu likumību un patiesīgumu, kā arī par jautājumu, vai šie pārskati ticami attēlo sabiedrības stāvokli.

229

Neraugoties uz to, tā kā revidenta veiktais gada pārskatu apliecinājums ļauj Komisijai pamatoti tos uzskatīt par ticamiem, nekas neaizliedz — gluži pretēji — šai iestādei izmantot šādi apliecinātus pārskatus, ja tajos ir ietverta informācija, kura ir būtiska, lai novērtētu sabiedrisko pakalpojumu izmaksas nolūkā novērtēt atbalsta samērīgumu atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam.

230

Turklāt tiktāl, ciktāl revidentam var tikt uzlikts pienākums papildus tā uzdevumam juridiski apliecināt pārskatus īpaši sniegt atzinumu par citiem jautājumiem, kuri, piemēram, ir saistīti ar uzdevumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus izpildi, nekas neaizliedz Komisijai attiecīgajā gadījumā ņemt vērā šos atzinumus.

231

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka nekas neliedz uzskatīt, ka Komisija, veicot novērtējumu, nevarēja likumīgi to pamatot ar RTP apliecinātiem gada pārskatiem vai RTP revidenta viedokli.

232

Turklāt attiecībā uz ziņojumiem par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kuri ir minēti Apstrīdētā lēmuma 57. apsvēruma otrajā teikumā un 178. apsvērumā un kuros ir “raksturots, kā visas sabiedriskā pakalpojuma saistības ir īstenotas, un kurā ir noteiktas visu sabiedrisko pakalpojumu saistību izmaksas, izmantojot analītisku pārskata sistēmu” (178. apsvērums), netiek apstrīdēts, ka tie bija Komisijas rīcībā par visiem gadiem, par kuriem tika veikta izmeklēšana.

233

Tomēr informācijai, kura ir ietverta šajos ziņojumos, piemīt objektīvi trūkumi, par kuriem Komisija zināja. Šos trūkumus izraisīja fakts, ka ziņojumus par sabiedriskajiem pakalpojumiem sistemātiski nepapildināja “revidenta apliecinājums” (“relatório de auditoria”) (Apstrīdētā lēmuma 180. apsvēruma pēdējais teikums).

234

Citiem vārdiem sakot, nebija skaidri zināms, vai par ziņojumiem par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kuros tika sniegtas analītiskas ziņas par katra sniegtā sabiedriskā pakalpojuma noteiktajām izmaksām, RTP revidenti ir veikuši neatkarīgu ārēju pārbaudi.

235

Šajā brīdī jāatgādina, ka revidentu veikta ārēja neatkarīga pārbaude par Apstrīdētā lēmuma 180. apsvēruma pēdējā teikumā minētajiem ziņojumiem par sabiedriskajiem pakalpojumiem citās Apstrīdētā lēmuma vietās gan portugāļu valodas versijā, kurai ir juridisks spēks, gan citās valodu versijās, īpaši franču valodas versijā, ir apzīmēta ar mainīgu un nekonsekventu terminoloģiju: “Paracer do Gabinete de Auditoria” un “avis du conseil des commissaires aux comptes” [“revidentu padomes atzinums”] (57. apsvēruma otrais teikums), “Paracer do Gabinete de Auditoria” un “avis du conseil interne des commissaires aux comptes” [“starptautiskās [iekšējās] revidentu padomes atzinums”] (178. apsvēruma pirmais teikums), “controlo [..] pelo Gabinete de Auditoria a nível interno” un “contrôle [..] par le comité d’audit en interne” [“pārbaude [..], ko veic revidentu padome”] (181. apsvēruma pirmais teikums), vai arī “auditoria externa sistemática” un “audit externe systématique” [“sistemātiska ārējā revīzija”] (181. apsvēruma otrais teikums).

236

Neraugoties uz šīm terminoloģijas neprecizitātēm, Pirmās instances tiesa norāda, ka Komisija uzskatīja, ka trūkumus, kuri minēti iepriekš 233. un 234. punktā, kompensēja analītiskā pārskata noteikumu, kuri tika pieņemti, lai skaidri un pārbaudāmi noteiktu sabiedrisko pakalpojumu piešķiršanu un to izmaksas, kapacitāte (Apstrīdētā lēmuma 180. apsvēruma pēdējais teikums).

237

Turpinājumā Komisija piebilst, ka “tomēr [lai gan] šķiet, ka sabiedriskā pakalpojumu ziņojumu sistemātiska ārējā revīzija nav notikusi, raksturotā sistēma nodrošināja, ka sabiedrisko pakalpojumu saistības tika īstenotas atbilstošā veidā” (Apstrīdētā lēmuma 181. apsvēruma otrais teikums).

238

Līdz ar to nevienu no šiem apsvērumiem nevar pieņemt.

239

Attiecībā uz pirmo apsvērumu (iepriekš minēts 236. punktā) pietiek secināt, ka revidentu veiktu ārēju pārbaudi, loģiski, nevar aizstāt ar apgalvojumu, ka “striktā izmaksu pārskata sistēma nodrošina, ka visas sabiedriskā pakalpojuma saistību izmaksas [..] var tikt noteiktas un pienācīgi pārbaudītas” (Apstrīdētā lēmuma 180. apsvēruma pēdējais teikums).

240

Galu galā šāds apgalvojums noved pie šāda pretrunīga priekšlikuma, saskaņā ar kuru tas, ka nav tikusi veikta pārbaude, neietekmē informācijas ticamību, ja ir bijis iespējams veikt šādu pārbaudi. Uzņēmuma rīcībā var būt precīzi un skaidri analītiskā pārskata noteikumi, kuri ļauj veikt efektīvu identifikāciju un pārbaudi, tomēr tas vienlaikus pārskatā, pieļaujot kļūdu vai ar nolūku, var ierakstīt skaitļus vai nosaukumus, kuri neatbilst patiesajiem faktiem. Tieši neveicot pārbaudi, šīs atšķirības no patiesās situācijas nav viegli noteikt.

241

No tā izriet, ka gadījumā, ja RTP revidenti neveic ziņojumu par sabiedriskajiem pakalpojumiem sistemātisku ārēju pārbaudi, pretēji tam, ko apgalvo Komisija Apstrīdētā lēmuma 180. apsvēruma pēdējā teikumā, šai iestādei pastāvēja vai noteikti bija jāpastāv šaubām par šajos ziņojumos ietvertās informācijas ticamību — šaubām, kuras nevarēja izkliedēt vienkāršs apgalvojums par analītiskā pārskata noteikumu kvalitāti.

242

Attiecībā uz otro Komisijas apsvērumu, kurš ir ietverts Apstrīdētā lēmuma 181. apsvērumā un atgādināts iepriekš 237. punktā un saskaņā ar kuru papildus pirmajam apsvērumam, kurš izrietēja no pārskata noteikumu kvalitātes, “sistēma” (“sistema”) kopumā lika šai iestādei secināt, ka tās rīcībā bija ticama informācija, Pirmās instances tiesa secina, ka to nevar pieņemt, jo arī šis apsvērums ir iekšēji pretrunīgs.

243

Šim apsvērumam, skatītam kopā ar iepriekš 235. punktā ietverto Apstrīdētā lēmuma terminoloģijas izskaidrojumu, ir šāds pamatojums.

244

Pirmkārt, Komisija Apstrīdētā lēmuma 181. punkta pirmajā teikumā būtībā norāda, ka no iepriekšējiem šī lēmuma apsvērumiem izriet, ka kontroles sistēma pastāvēja trīs dažādos līmeņos.

245

Kā pirmo šīs sistēmas sastāvdaļu Komisija atzīst “iekšējo [pārbaudi], ko veic revidentu padome”. Runa ir par revidentu veikto ziņojumu par sabiedriskajiem pakalpojumiem pārbaudi, kura ir norādīta Apstrīdētā lēmuma 178. apsvērumā un no jauna parādās šī lēmuma 180. apsvēruma pēdējā teikuma sākumā.

246

Kā otro šīs sistēmas sastāvdaļu Komisija atzīst “pārbaudi, [kuru] veic atbildīgās valdības varas iestādes”. Runa ir par Apstrīdētā lēmuma 179. apsvērumā noteikto kontroli.

247

Trešā Komisijas noteiktā šīs sistēmas sastāvdaļa ir “pārbaude, [..] kuru veic [..] ārējā auditfirma [audita sabiedrība]”. Runa ir par Apstrīdētā lēmuma 180. apsvēruma pirmajā teikumā paredzēto pārbaudi.

248

Komisija turpina, Apstrīdētā lēmuma 181. apsvēruma otrajā frāzē būtībā norādot, ka, pat ja nešķiet, ka būtu noticis ziņojumu par sabiedriskajiem pakalpojumiem sistemātisks ārējs audits, un līdz ar to nešķiet, ka pirmā sistēmas sastāvdaļa darbotos pareizi, šī sistēma garantē, ka sabiedriskie pakalpojumi tiek sniegti atbilstoši.

249

No šī Komisijas pamatojuma apraksta izriet, ka šī iestāde izsaka argumentu par pārbaudes sistēmas, kura sastāv no trīs sastāvdaļām, pastāvēšanu un īstenošanu, lai secinātu, ka sabiedriskie pakalpojumi tiek sniegti atbilstoši, lai arī tā konstatē, ka šī sistēma, precīzāk, viena no tās trijām sastāvdaļām, darbojas nepareizi. Tādējādi Apstrīdētajā lēmumā norādītā pamatojuma noteikumi atkal ir pretrunīgi.

250

Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa secina, ka, neraugoties uz abiem iepriekš norādītajiem Komisijas izvirzītajiem apsvērumiem, šī iestāde, nepastāvot pierādījumiem, ka revidenti ir veikuši sistemātisku ārēju ziņojumu par sabiedriskajiem pakalpojumiem pārbaudi, nevarēja noteikt, ka šajos ziņojumos ietvertā informācija ir patiesa, ja tiem netika pievienots revidenta apliecinājums.

251

Turklāt vairākkārt ir noteikts, ka prasītājs ir vērsis Komisijas uzmanību uz citiem ziņojumiem, proti, līgumos paredzētajiem ārējā audita ziņojumiem, un ieteicis šai iestādei pieprasīt, lai Portugāles Republika tos iesniedz. 2002. gada 8. februāra piezīmēs prasītājs norādīja, ka saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju 1998. gada līgumā paredzētais ārējā audita ziņojums bija ļoti kritisks attiecībā par RTP pienākumu, kuri izriet no 1996. gada sabiedrisko pakalpojumu līguma, izpildi.

252

Lai gan šīs prasītāja piezīmes pašas par sevi nav noteicošas, ņemot vērā ierobežoto lomu, kāda ieinteresētajām personām ir valsts atbalsta pārbaudes procedūrā, tomēr ņemot vērā šaubas, kādas neizbēgami piemita Komisijai, šīs piezīmes skaidri apstiprināja nepieciešamību, lai šī iestāde pieprasītu Portugāles Republikai iesniegt līgumos noteiktos ārējā audita ziņojumus.

253

Šāda nepieciešamība bija vēl jo lielāka tāpēc, ka Komisija zināja, ka līgumos paredzēto ārējā audita ziņojumu mērķis atbilstoši pašu sabiedrisko pakalpojumu līgumu noteikumiem ir pārbaudīt sniegto sabiedrisko pakalpojumu atbilstību norādītajām izmaksām. Līdz ar to tā nevarēja ignorēt, ka šie līgumos paredzētie ārējā audita ziņojumi varēja, vismaz attiecībā uz gadiem, kuros ziņojumi par sabiedriskajiem pakalpojumiem netika ārēji pārbaudīti, tai sniegt informāciju, kura ir būtiska, lai varētu apstiprināt — vai noraidīt — datus, kuri jau bija tās rīcībā.

254

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija, nepieprasot Portugāles Republikai iesniegt līgumos paredzētos ārējā audita ziņojumus, ir pārkāpusi rūpīgas un objektīvas pārbaudes pienākumu.

255

Šādi rīkojoties, Komisija nebija ieguvusi savā rīcībā pietiekami ticamu informāciju saistībā ar patiesi sniegtu sabiedrisko pakalpojumu un izmaksu, kuras patiesi bija nepieciešamas šo pakalpojumu sniegšanai, noteikšanu. Tā kā tās rīcībā nebija šādas informācijas, Komisija līdz ar to nevarēja lietderīgi pārbaudīt finansējuma samērīgumu ar sabiedrisko pakalpojumu izmaksām un līdz ar to nevarēja likumīgi secināt, ka sabiedrisko pakalpojumu izmaksas netika pārmērīgi kompensētas.

256

No tā izriet, ka, nepastāvot nepieciešamībai noteikt iepriekš 28. punktā minēto pierādījumu savākšanas pasākumu un izvērtēt citus prasītāja iebildumus un pamatus, uz kuriem tiktāl, ciktāl tie norāda uz rūpīgas pārbaudes pārkāpumu, kuru veikusi Komisija, starp citu, ir sniegta atbilde iepriekš, ir jāatceļ Apstrīdētā lēmuma 1. punkts, kurā Komisija ir secinājusi, ka attiecīgajā pantā minētais valsts atbalsts RTP nerada nekāda veida pārmērīgas šim uzņēmumam uzticēto sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu neto izmaksu kompensācijas.

257

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ir jāatceļ, pirmkārt, Apstrīdētā lēmuma 1. punkts un, otrkārt, šī lēmuma 2. punkts tiktāl, ciktāl tajā ir noteikts, ka “atbrīvojums no notāra un reģistrācijas nodevām” nav uzskatāms par valsts atbalstu.

258

Pārējā daļā, proti, tiktāl, ciktāl ar to tiek lūgts atcelt Apstrīdētā lēmuma 2. punktu attiecībā uz nodevas maksājuma atvieglojumiem un 1994. gada obligāciju emisiju, prasība ir jānoraida.

259

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Pirmās instances tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Šajā gadījumā ir jānolemj, ka Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati un atlīdzina četras piektdaļas no prasītāja tiesāšanās izdevumiem un prasītājs sedz vienu piektdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)

nospriež:

Atbilstošās tiesību normas

Prāvas rašanās fakti

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par trešo pamatu, kurš ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, kura izriet no vairāku pasākumu nekvalificēšanas par valsts atbalstu

Par pirmo daļu, kura ir saistīta ar atbrīvojuma no nodokļiem nekvalificēšanu kā valsts atbalstu

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Par otro daļu, kura ir saistīta ar nodevas maksājuma atvieglojumu nekvalificē-šanu kā valsts atbalstu

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Par trešo daļu, kura ir saistīta ar 1994. gada obligāciju emisijas nekvalificēšanu kā valsts atbalstu

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Secinājumi par trešo pamatu

Par ceturto pamatu, kurš ir saistīts ar tiesību kļūdu attiecībā uz EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumiem

Par pirmo daļu, kura ir saistīta ar televīzijas sabiedrisko pakalpojumu piešķir-šanu RTP bez uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Par otro daļu, kura ir saistīta ar EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas kritēriju pārkāpumu

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Secinājumi

Par tiesāšanās izdevumiem