1

Saskaņā ar EKL 255. pantu:

“1.   Jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, ievērojot principus un nosacījumus, ko nosaka saskaņā ar 2. un 3. punktu.

2.   Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru divos gados pēc Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā nosaka vispārējus principus un ierobežojumus, pamatojoties uz sabiedriskām vai privātām interesēm, kas reglamentē minētās tiesības piekļūt dokumentiem.

[..]”

2

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) ir definēti principi, nosacījumi un ierobežojumi tiesībām iepazīties ar šo iestāžu dokumentiem, kas noteikti, piemērojot EKL 255. pantu. Šī regula ir piemērojama kopš 2001. gada 3. decembra.

3

Šīs regulas 2. un 4. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

4

Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. un 3. punkts nosaka:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus.

[..]

3.   Šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.”

5

Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 3. panta a) punktu dokuments ir “jebkura satura informācija [..], kas skar iestādes politiku, darbību un lēmumus”.

6

Regulas Nr. 1049/2001 4. pants par izņēmumiem dokumentu piekļuvē paredz:

“[..]

2.   Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm [ja vien šis dokuments nav publiskojams sabiedrības prioritāru interešu dēļ].

[..]

6.   Ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko.

7.   Izņēmumi, kas noteikti 1.–3. punktā, ir spēkā tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu [..].”

7

Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 1. punkts paredz:

“Pieteikumus saistībā ar piekļuvi dokumentam iesniedz rakstiski, arī elektroniski, vienā no [EKL] 314. pantā minētajām valodām; tiem ir jābūt skaidri formulētiem, lai iestāde varētu viegli atrast attiecīgo dokumentu. Pieteikuma iesniedzējam nav jānorāda tā iesniegšanas iemesli.”

8

Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu “saņemot pilnīgu vai daļēju atteikumu, pieteikuma iesniedzējs 15 darba dienu laikā pēc iestādes atbildes saņemšanas var iesniegt atkārtotu pieteikumu ar lūgumu iestādei mainīt savu nostāju”.

9

Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. un 2. punkts attiecībā uz atkārtotu pieteikumu izskatīšanu noteic:

“1.   Atkārtotus pieteikumus izskata ātri. Iestāde 15 darba dienu laikā pēc tāda pieteikuma reģistrācijas dod atļauju piekļūt pieprasītajam dokumentam un šajā laikā nodrošina to saskaņā ar 10. pantu vai rakstiskā atbildē paskaidro pilnīgā vai daļējā atteikuma iemeslus. Pilnīga vai daļēja atteikuma gadījumā iestāde, ievērojot nosacījumus, kas izklāstīti attiecīgi [EKL] 230. un 195. pantā, informē pieteikuma iesniedzēju par viņam pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, proti, tiesvedības uzsākšanu pret iestādi vai sūdzības iesniegšanu ombudam.

2.   Izņēmuma gadījumos, piemēram, ja pieteikums attiecas uz ļoti garu dokumentu vai ļoti lielu dokumentu skaitu, 1. punktā paredzēto termiņu var pagarināt par 15 darba dienām, ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzējs ir iepriekš informēts un saņēmis sīkus paskaidrojumus.”

10

Association de la presse internationale ASBL (API) ir bezpeļņas organizācija, kurā apvienojušies Beļģijā esošie visu kategoriju un nozaru ārvalstu žurnālisti. API mērķis ir palīdzēt saviem biedriem informēt izcelsmes valstis par Eiropas Savienību.

11

Ar 2003. gada 1. augusta vēstuli API atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 6. pantam lūdza Komisijai piekļuvi visiem procesuālajiem rakstiem, kurus Komisija iesniegusi tiesvedībās Tiesā un Pirmās instances tiesā šādās lietās:

12

Ar 2003. gada 27. augusta vēstuli Komisija, pirmkārt, informēja API par to, ka pieteikums saistībā ar lietu T-212/03 MyTravel/Komisija ir priekšlaicīgs un, otrkārt, lūdza API precizēt, vai tās pieteikums attiecas tikai uz procesuālajiem rakstiem vai arī uz to pielikumiem. Šajā pašā vēstulē Komisija norādīja API, ka, ņemot vērā tās pieteikumā par piekļuvi dokumentiem norādītos būtiskos jautājumus, termiņš, kas paredzēts atbildei uz šo prasību, ir jāpagarina par 15 darba dienām. API2003. gada 29. augusta vēstulē precizēja, ka pieteikums attiecas tikai uz Komisijas procesuālajiem rakstiem bez to pielikumiem.

13

2003. gada 17. septembra vēstulē Komisija atļāva piekļuvi dokumentiem lietās C-224/01 un C-280/00. Savukārt tā noraidīja piekļuvi dokumentiem lietās T-209/01, T-210/01, T-342/99 un C-203/03,kā arī lietās Ciel ouvert.

14

2003. gada 6. oktobra vēstulē API atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktam iesniedza atkārtotu pieteikumu par dokumentiem, attiecībā uz kuriem Komisija noraidīja piekļuvi. Atbildot uz šo pieteikumu un pēc tam, kad Komisija ar 2003. gada 28. oktobra vēstuli pagarināja termiņu,tā 2003. gada 20. novembrī pieņēma lēmumu, ar kuru apstiprināja piekļuves atteikumu attiecīgajiem dokumentiem (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”).

15

Pirmkārt, attiecībā uz atteikumu piekļūt Komisijas procesuālajiem raktiem, kas iesniegti lietās T-209/01 Honeywell/Komisija un T-210/01 General Electric/Komisija, Komisija apstrīdētajā lēmumā apgalvoja, ka, tā kā šīs lietas vēl tiek izskatītas, procesuālo rakstu publiskošana var kaitēt tās kā atbildētājas pozīcijai šajos procesos. Tā piebilda, ka, kā to arī atgādināja Kopienu tiesa (Pirmās instances tiesas 1998. gada 17. jūnija spriedums lietā T-174/95 Svenska Journalistförbundet/Padome, Recueil, II-2289. lpp.), saskaņā ar labas tiesu pārvaldības vispārējo principu lietas dalībniekiem bija tiesības aizstāvēt savas intereses neatkarīgi no jebkādas ārējās ietekmes, tostarp no sabiedrības puses. Ņemot vērā to, ka dokumenti, kuriem prasītāja lūdz piekļuvi, bija sagatavoti tikai abu attiecīgo tiesvedību nolūkā, tā uzskatīja, ka tie ietilpst izņēmumā, kas attiecas uz tiesvedības aizsardzību (Pirmās instances tiesas 1999. gada 7. decembra spriedums lietā T-92/98 Interporc/Komisija, Recueil, II-3521. lpp., turpmāk tekstā — “spriedums lietā Interporc II”). Komisija turklāt precizēja, ka faktu, ka tā atļāva piekļuvi apsvērumiem, kurus tā iesniedza lietā C-224/01 Köbler, nevar uzskatīt par precedentu, ņemot vērā to, ka process jau bija pabeigts, kaut gan lietu vēl izskatīja tiesa, un ka šī lieta bija lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu, kas tātad nebija salīdzināms ar tiešajām prasībām. Turklāt tā norādīja, ka pats fakts, ka tā atļāva piekļuvi šiem apsvērumiem, pierādīja to, ka API pieteikums tika izskatīts par katru konkrēto dokumentu atsevišķi.

16

Otrkārt, attiecībā uz atteikumu piekļūt dokumentiem saistībā ar lietu T-342/99 Airtours/Komisija, Komisija norādīja, ka Pirmās instances tiesas 2002. gada 6. jūnija spriedumam (Recueil, II-2585. lpp.), ar ko atrisināja šo lietu, sekoja prasība pret Komisiju par zaudējumu atlīdzību (lieta T-212/03 MyTravel/Komisija), kuras ietvaros tikšot apspriesti argumenti, kurus Komisija izvirzīja lietā T-342/99, lai pamatotu savu lēmumu. Komisija uzskatīja, ka abas lietas ir cieši saistītas un ka procesuālo rakstu publiskošana, ko lūdza prasītāja, var kaitēt tiesvedībai saistībā ar izskatāmo lietu.

17

Treškārt, par atteikumu sniegt piekļuvi dokumentiem lietā C-203/03 Komisija/Austrija Komisija norādīja, ka lietu vēl izskata tiesa un apgalvoja, ka procesuālo rakstu publiskošana var kaitēt tās pozīcijai Tiesā un Austrijas iestādēm. Tādēļ tā uzskatīja, ka tāds pats pamatojums kā tas, kas izvirzīts, lai atteiktu piekļuvi procesuālajiem rakstiem lietās T-209/01 Honeywell/Komisija un T-210/01 General Electric/Komisija, ir piemērojams arī attiecībā uz šo lietu. Tā piebilda, ka tai bija jānoraida piekļuve ikvienam dokumentam saistībā ar prasību par pienākumu neizpildi gadījumos, ja dokumentu publiskošana var kaitēt izmeklēšanas darbību mērķa aizsardzībai, kas, kā to Pirmās instances tiesa nosprieda 2001. gada 11. decembra spriedumā lietā T-191/99 Petrie u.c./Komisija (Recueil, II-3677. lpp.), ir izlīguma panākšana strīdā starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti. Tā precizēja, ka, kaut gan šis spriedums attiecās uz atteikumu piekļūt brīdinājuma vēstulei un argumentētajam atzinumam, Pirmās instances tiesa nenorādīja to, ka atteikums piekļūt dokumentiem, lai aizsargātu mērķi, kas ir izlīguma panākšana, attiecas tikai uz šāda veida dokumentiem, tādējādi pamatojums, uz ko balstās šis atteikums, bija piemērojams arī attiecībā uz Komisijas iesniegtajiem procesuālajiem rakstiem, jo izvirzītie argumenti, lai pierādītu pienākumu neizpildi, bija identiski.

18

Ceturtkārt, attiecībā uz atteikumu piekļūt procesuālajiem rakstiem lietās Ciel ouvert, Komisija norādīja, ka, lai gan tiesvedības par pienākumu neizpildi šajās lietās jau bija pabeigtas ar Tiesas 2002. gada 5. novembra spriedumiem, attiecīgās dalībvalstis tos vēl nebija izpildījušas, jo vēl notika sarunas par to, lai šīs valstis izbeigtu Tiesas konstatētos pārkāpumus. Šī iemesla dēļ Komisija uzskatīja, ka, publiskojot tās iesniegtos procesuālos rakstus šajās lietās, var tikt nodarīts kaitējums izmeklēšanas mērķu aizsardzībai attiecībā uz šo pienākumu neizpildi.

19

Piektkārt, pēc tam, kad Komisija atgādināja, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkts in fine nosaka, ka piekļuvi dokumentiem atsaka, “ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm”, tā apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka API nesniedza argumentus, kas pierāda, ka sabiedrības intereses, lai attiecīgie dokumenti tiktu publiskoti, dominē pār sabiedrības interesēm nodrošināt atbilstošu aizsardzību notiekošajiem tiesu procesiem un izmeklēšanai saistībā ar prasībām par pienākumu neizpildi. Tā piebilda, ka sabiedrības intereses vislabāk tiktu ievērotas, nodrošinot Kopienu tiesā uzsākto procesu labu norisi un aizsargājot šīs tiesas pilnvaras veikt izmeklēšanu.

20

Sestkārt un visbeidzot, Komisija apstiprināja, ka nav iespējams atļaut daļēju piekļuvi prasītajiem dokumentiem, ciktāl visas šo dokumentu daļas ir cieši saistītas un uz tām attiecas iepriekš minētie izņēmumi.

21

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 2. februārī, prasītāja cēla šo prasību.

22

2006. gada 9. novembrī Pirmās instances tiesa pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas nolēma nodot lietu izskatīšanai Pirmās instances tiesas virspalātai.

23

Atbilstoši tiesneša referenta ziņojumam Pirmās instances tiesa (virspalāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu.

24

2007. gada 28. februāra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.

25

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

26

Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

27

Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza tikai vienu pamatu — Regulas Nr. 1049/2001 2. panta un 4. panta 2. punkta pārkāpumu. Būtībā šo pamatu veido divas daļas. Pirmā daļa attiecas uz atteikumu sniegt piekļuvi dokumentiem, kas pamatots ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu par tiesvedības aizsardzību. Otrā daļa attiecas uz atteikumu sniegt piekļuvi dokumentiem, kas pamatots ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu par izmeklēšanas mērķu aizsardzību.

28

Pirmkārt, prasītāja pēc tam, kad tā norādīja, ka tās pieteikumam par piekļuvi dokumentiem ir piemērojams Regulas Nr. 1049/2001 2. pants, kurā nostiprināts princips par pēc iespējas plašāku piekļuvi iestāžu dokumentiem, apgalvo, ka izņēmums attiecībā uz tiesvedības aizsardzību nevar pamatot Komisijas procesuālo rakstu vispārēju izslēgšanu no principa par brīvu piekļuvi dokumentiem.

29

Šajā sakarā tā, pirmkārt, apgalvo, ka šis izņēmums, saskaņā ar kuru piekļuvi dokumentiem var atteikt tikai tad, ja iepazīšanās ar to “var kaitēt” tiesvedībai, ir jāinterpretē šauri. No Regulas Nr. 1049/2001 salīdzinājuma ar agrāko tiesisko regulējumu, proti, Komisijas 1994. gada 8. februāra Lēmumu 94/90/EOTK, EKL, Euratom par sabiedrības piekļuvi Komisijas dokumentiem (OV L 46, 58. lpp.), ar ko formāli pieņēma Uzvedības kodeksu par publisku pieeju Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 1993, L 340, 41. lpp.; turpmāk tekstā — “1993. gada uzvedības kodekss”), kas apstiprināts ar Padomes un Komisijas 1993. gada 6. decembra lēmumu, izriet, ka Kopienas likumdevējs apzināti izvēlējās sašaurināt izņēmuma par tiesvedības aizsardzību piemērojamību. Ja 1993. gada uzvedības kodekss paredzēja iespēju atteikt piekļuvi ikvienam dokumentam, ja iepazīšanās ar to “varētu kaitēt” tiesvedībai, tad Regula Nr. 1049/2001 attiecās uz dokumentiem, kuru publiskošana “var kaitēt” šīm procedūrām. Turklāt 1993. gada uzvedības kodeksā atšķirībā no Regulas Nr. 1049/2001 nebija paredzēta iespēja, ka sabiedrības prioritārās intereses var dominēt pār interesēm, kas saistās ar tiesvedības aizsardzību.

30

Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētā izņēmuma ierobežoto mērķi turklāt ilustrējot šīs regulas 11. apsvērums, kas ietver principu, saskaņā ar kuru visiem iestāžu dokumentiem esot jābūt pieejamiem sabiedrībai, kā tas arī paredzēts priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par sabiedrības piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (COM (2000) 30, galīgā redakcija — COD 200/0032, 5. daļa) motīvu izklāstā, kurā norādīts, ka izņēmumi ir piemērojami vienīgi, lai aizsargātu skaidri definētas īpašas intereses. Tātad vispārējs atteikums piekļūt jebkāda veida dokumentiem nav pieņemams, jo attiecīgajai iestādei par katru pieprasīto dokumentu ir jāpierāda, ka iepazīšanās ar to tik nopietni kaitēs Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minēto īpašo interešu aizsardzībai, ka sabiedrības intereses, kas saistītas ar tā publiskošanu, nekad nebūs pārākas.

31

Otrkārt, prasītāja norāda, ka to procesuālo rakstu, ko Komisija iesniedza Kopienu tiesās, publiskošana nekādā veidā nekaitē tiesvedības aizsardzībai, jo šāda publiskošana neizraisītu ne to, ka sabiedrība realizē negodīgu ietekmi, ne to, ka tiktu traucēta procesa laba norise Kopienu tiesās, kas kaitētu tiesvedības darbībai. Jebkurā gadījumā tik vispārējs pamatojums kā apstrīdētajā lēmumā norādītais neatbilst Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētajam nopietna un konkrēta kaitējuma kritērijam.

32

Prasītāja piebilst, ka sabiedrības interese par tiesu dokumentiem, kas attiecas uz nozīmīgām sabiedriskās politikas problēmām, ir dabiska un laba jebkurā politiskajā sistēmā, kas balstās uz tiesiskas valsts principiem, un ka Kopienu tiesas pašas veicināja un atbalstīja šo parādību, dodot plašai sabiedrībai iespēju piekļūt arvien lielāka apjoma informācijai par izskatāmajiem procesiem, izmantojot interneta vietni un preses dienestu. Turklāt tiesas sēdes ir atklātas un ziņojums par tiesas sēdi ir pieejams sabiedrībai, sākot no tiesas sēdes norises dienas.

33

Tāpēc esot grūti saprast, kā iepazīšanās ar Komisijas procesuālajiem rakstiem varētu būtiski kaitēt labai tiesvedības, uz kurām attiecas šie procesuālie raksti, norisei. Tieši pretēji, šo rakstu publiskošanai būtu pozitīvas sekas, jo sabiedrības pilnīga informēšana liecinātu par Kopienu tiesu objektivitāti, kas stiprinātu tiesas lēmumu pieņemšanu sabiedrībā. Prasītāja turklāt norāda, ka vairāku valstu tiesas, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vienlaikus paredzot pārskatāmības principa izņēmumus, piemēram, saistībā ar komercnoslēpumu aizsardzību un ar privātās dzīves neaizskaramību, atļauj piekļuvi tiesvedības dokumentiem, it īpaši lietās, kuru dalībnieces ir valsts iestādes. Neviena no šīm tiesām neesot uzskatījusi, ka pārskatāmības princips varētu kaitēt tiesvedības efektivitātei un labai tiesu pārvaldībai.

34

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka procesuālo rakstu, ko Kopienu tiesās iesniedza Komisija, publiskošana esot sabiedrības interesēs tādējādi, ka tā dotu iespēju izplatīt Komisijas viedokli par Līguma un atvasināto Kopienas tiesību aktu interpretācijas pamatjautājumiem. Piemēram, konkurences tiesību jomā šāda izplatīšana būtu īpaši noderīga, ņemot vērā Komisijas viedokli, kas tai jāsniedz valstu tiesām, pamatojoties uz Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.). Prasītāja piebilst, ka, kaut gan Kopienu tiesu sēdes ir atklātas un lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums ir pieejams tiesas sēdes dienā, izskatīto lietu pārskats ir nepilnīgs, tādēļ žurnālistiem nav iespējams sniegt precīzu un izsmeļošu informāciju. Tādēļ vienīgais veids, kā nodrošināt atbilstošu pārskatāmību, esot Komisijas iesniegto procesuālo rakstu publiskošana.

35

Ceturtkārt, prasītāja norāda, ka Komisija nevar pamatot savu atteikumu ar aktuālo judikatūru šajā jomā, jo iepriekš 15. punktā minētajos spriedumos lietās Svenska Journalistförbundet/Padome un Interporc II ir norādīts uz 1993. gada uzvedības kodeksu, turpretī Regula Nr. 1049/2001 ir jāinterpretē šaurākā nozīmē. Turklāt iepriekš 15. punktā minētais spriedums lietā Svenska Journalistförbundet/Padome attiecoties uz īpašu gadījumu, jo attiecīgā organizācija izplatīja internetā Padomes iebildumu raksta komentētu versiju un aicināja sabiedrību nosūtīt komentārus tieši Padomes darbiniekiem, kuru tālruņu un faksa numuri bija publicēti, turpretī API, kas nevienā no šīm tiesvedībām nav lietas dalībniece, neesot vēlējusies šādi rīkoties. Tāpat arī neesot atbilstošs iepriekš 15. punktā minētais spriedums lietā Interporc II, jo šī sprieduma 40. punktā iekļautais Pirmās instances tiesas apgalvojums, saskaņā ar kuru sabiedrības interešu aizsardzība liedz izpaust to dokumentu saturu, kurus Komisija ir sagatavojusi tikai izmantošanai konkrētajā tiesvedībā, ir vienkāršs obiter dictum, jo šajā lietā uzdotais jautājums bija par to, vai var atteikt piekļuvi administratīvajā procesā sagatavotajiem dokumentiem, pamatojoties uz to, ka tie bija saistīti ar konkrētu tiesvedību. Turklāt Pirmās instances tiesa esot nospriedusi, ka “šī izņēmuma piemērošanas mērķis ir nodrošināt, pirmkārt, Komisijas iekšējā darba aizsardzību un, otrkārt, konfidencialitāti un advokātu profesionālo noslēpumu principa ievērošanu” (iepriekš 15. punktā minētais spriedums lietā Interporc II, 41. punkts).

36

Šāda izņēmuma par tiesvedības aizsardzību interpretācija neesot šķērslis sabiedrības piekļuvei Komisijas procesuālajiem rakstiem, ja šie dokumenti nav uzskatāmi par iekšējiem vai konfidenciāliem dokumentiem, bet, tieši pretēji, tos iesniedz tiesās un pretējām pusēm attiecīgajās lietās. Šajā sakarā prasītāja piebilst, ka iepriekš 15. punktā minētajā sprieduma lietā Interporc II 40. punktā ietverto vērtējumu Tiesa vēlāk apstrīdēja, jo 1998. gada 19. marta spriedumā lietā T-83/96 van der Wal/Komisija (Recueil, I-545. lpp., 50. punkts) tā nosprieda, ka Pirmās instances tiesa pieļāva tiesību kļūdu, interpretējot minēto izņēmumu kā tādu, kas nosaka Komisijai pienākumu atteikt piekļuvi dokumentiem, kurus tā sagatavojusi tikai tiesvedības nolūkā (Tiesas 2000. gada 11. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-174/98 P un C-189/98 P Nīderlande un van der Wal/Komisija, Recueil, I-1. lpp., 30. punkts).

37

Prasītāja uzskata, ka no tā izriet, ka Kopienu tiesu judikatūru šajā jomā nevar interpretēt tā, kā to apgalvo Komisija, un ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums nepamato iestāžu procesuālo rakstu vispārēju izslēgšanu no principa par brīvu piekļuvi Kopienas dokumentiem.

38

Otrkārt, prasītāja iebilst pret apstrīdēto lēmumu daļā, kurā Komisija atteicās publiskot procesuālos rakstus, pamatojoties uz izņēmumu, kas attiecas uz tiesvedības aizsardzību, motivējot ar to, ka lieta, uz kuru tie attiecas, vai kāda ar tiem saistīta lieta vēl ir izskatīšanas stadijā.

39

Šajā sakarā prasītāja norāda, ka nevar attaisnot tik stingrus konkrētā izņēmuma ierobežojumus, jo tie būtiski kaitējot principam par brīvu piekļuvi dokumentiem, īpaši tajos gadījumos, kad nav tiesas sprieduma vai ziņojuma par tiesas sēdi, jo tad sabiedrības interese saistībā ar procesuālo rakstu publiskošanu esot vēl nozīmīgāka. Atteikumu sniegt piekļuvi dokumentiem esot vēl grūtāk izskaidrot tad, ja pieprasītie dokumenti attiecas uz jau izbeigtu tiesvedību, kā tas ir lietā T-342/99 Airtours/Komisija, bet kas ir saistīta ar tiesvedību citā lietā, kuru tiesa vēl izskata. Komisija nepaskaidroja, kādēļ piekļuve procesuālajiem rakstiem lietā, kuras izskatīšana ir pabeigta, varētu kaitēt izskatīšanas stadijā esošai lietai, lai gan abās lietās ir viena un tā pati prasītāja, un tā jau ir iepazinusies ar argumentiem, kurus Komisija izvirzīja pirmajā lietā.

40

Komisija norāda, pirmkārt, ka, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tā nav sniegusi “vispārēju” atteikumu izskatīt tās pieteikumu, nedz atteikumu publiskot visu dokumentu kategoriju. Tā piekrīt, ka šie Kopienu tiesās iesniegtie procesuālie raksti paši par sevi nav izņēmums no publiskošanas, jo izņēmumus no vispārējā principa par piekļuvi dokumentiem ir jāinterpretē šauri. Tomēr tā norāda, ka, piemērojot izņēmumu, ir jāievēro, ka gadījumā, ja kāda dokumenta publiskošana “var kaitēt” tiesvedības vai izmeklēšanas aizsardzībai, Komisijai šis dokuments nav jāpublisko. Tā piebilst, ka nosacījuma izteiksmes (var kaitēt) izmantošana, kas paredz zināmu rīcības brīvību, nozīmē, ka var rasties negatīvas sekas un nevis to, ka tā ir pilnīgi pārliecināta par šādām sekām.

41

Attiecībā uz izņēmumu par tiesvedību aizsardzību — Komisija, pirmkārt, norāda, ka katrā valsts un starptautisko tiesību sistēmā ir iedibinātas īpašas vadlīnijas, kas nosaka veidu, kādā izskata tiesā iesniegtos procesuālos dokumentus. Kā to esot norādījusi pati prasītāja, Eiropas tiesas nodrošinot augstu pārskatāmības līmeni, jo bez tā, ka katra lieta tiek publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kurā ir izklāstīts prasībā izvirzīto pamatu kopsavilkums un galvenie argumenti, tiesas sēde ir atklāta un lietas dalībnieku argumentu īss kopsavilkums ir atspoguļots tiesas sēdes ziņojumā un tos atkārto un izvērtē ģenerāladvokāts savos secinājumos un tiesa tās spriedumā.

42

Komisija uzskata, ka tiesvedības aizsardzība uzliek pienākumu ņemt vērā uzvedības vadlīnijas, ko šajā sakarā ievēro katra tiesa. Nedz Tiesa, nedz Pirmās instances tiesa nepublicējot tām iesniegtos procesuālos dokumentus un attiecībā uz šiem dokumentiem trešo personu piekļuve lietas materiāliem tiekot stingri kontrolēta atbilstoši Norādījumu Pirmās instances tiesas sekretāram, kas pieņemti 1994. gada 3. martā (OV L 78, 32. lpp.) un pēdējo reizi grozīti 2002. gada 5. jūnijā (OV L 160, 1. lpp.), 5. panta 3. punkta trešajai daļai, saskaņā ar kuru “nevienai privātai vai publiskai trešajai personai nav pieejami lietas materiāli vai procesuālie dokumenti, ja pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas tam nav devis skaidru piekrišanu Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs” un “šo atļauju var piešķirt tikai pēc rakstiska lūguma, kam pievienots sīki izklāstīts pamatojums par trešās personas leģitīmu ieinteresētību apskatīt lietas materiālus”. Turklāt Regula Nr. 1049/2001 neparedz veidu, kādā tiesām ir jāvada tajās notiekošie procesi. Šajā sakarā Tiesa esot norādījusi, ka nepastāv vispārējie noteikumi par procesuālo dokumentu konfidencialitāti vai par to, vai lietas dalībnieki var tos darīt zināmus trešām personām, vienlaikus norādot, ka izdarāmi īpaši apsvērumi, ja “dokumenta publiskošana var kaitēt labai tiesu pārvaldībai” (Tiesas 2000. gada 3. aprīļa rīkojums lietā C-376/98 Vācija/Padome, Recueil, I-2247. lpp., 10. punkts).

43

Pirmās instances tiesa attiecībā uz procesuālajiem dokumentiem esot apstiprinājusi un piemēro labas tiesu pārvaldības vispārējo principu, saskaņā ar kuru lietas dalībniekiem ir tiesības aizstāvēt savas intereses neatkarīgi no jebkādas ārējās ietekmes, tostarp no sabiedrības ietekmes (iepriekš 15. punktā minētais spriedums lietā Svenska Journalistförbundet/Padome, 136. punkts). Faktu, ka sabiedrība ir informēta par izskatīšanas stadijā esošajām lietām, nedrīkstot sajaukt ar lietas dalībnieku tiesībām neizpaust sabiedrībai savus rakstveida argumentus.

44

Komisija uzskata, ka sabiedrības intereses neprasa, lai tiktu publiskoti visi procesuālie dokumenti, kas varētu izrādīties pat kaitīgi tāpēc, ka rakstveida dialogs starp lietas dalībniekiem draudētu pārvērsties par sabiedriskām debatēm, kuras ietvaros varētu tikt izdarīts spiediens uz pārstāvjiem, kuriem jāpiedalās lietā un atsevišķu argumentu pamatotība varētu tikt pakļauta citām ārējām ietekmēm. Tādējādi nepieciešamība aizsargāt procesa objektivitāti esot pārāka par žurnālistu nepieciešamību būt pietiekami sagatavotiem tiesas sēdei. Sistemātiska dokumentu publiskošana turklāt radītu neefektīvu līdzsvaru starp iestādēm un visiem vai daļu no lietas dalībniekiem, uz kuriem neattiektos tie paši nosacījumi, kas piemērojami iestādēm saistībā ar pienākumu atļaut piekļuvi saviem procesuālajiem rakstiem.

45

Otrkārt, Komisija norāda, ka, tiklīdz tai ir iesniegts pieteikums par piekļuvi dokumentiem atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001, tā vispirms pārbauda, vai process, uz kuru attiecas prasītais dokuments, ir nonācis līdz tiesas sēdes stadijai un pēc tam to, vai, ņemot vērā iepriekš minēto, tiesvedību aizsardzības nolūkā ir nepieciešams atteikt piekļuvi šim dokumentam. Šādā veidā tā atteica piekļuvi saviem procesuālajiem rakstiem lietās T-210/01 General Electric/Komisija un T-209/01 Honeywell/Komisija, ko vēl izskata Pirmās instances tiesa.

46

Turklāt var būt iemesli, kas prasa atteikt piekļuvi dokumentiem pēc tiesas sēdes vai pēc sprieduma pasludināšanas, ja izrādās nepieciešams aizsargāt rakstveida argumentu formulējumu, kas ir identisks formulējumam saistītā lietā, kura vēl tiek iztiesāta. Atteikums piekļūt procesuālajiem rakstiem saistībā ar lietu T-342/99 Airtours/Komisija, kas jau ir pabeigta ar Pirmās instances tiesas spriedumu, esot pamatots ar šādu iemeslu, jo tā pati prasītāja pēc tam cēla prasību par zaudējumu atlīdzību (lieta T-212/03 MyTravel/Komisija), ko vēl izskata tiesa. Saikne starp abām lietām esot tajā, ka daži argumenti, kas izvirzīti prasībā par tiesību akta atcelšanu, varētu tikt apspriesti arī prasībā par zaudējumu atlīdzību.

47

Attiecībā uz esošo interešu līdzsvaru — Komisija norāda, ka sabiedrības prioritārās intereses, kas pamato pieprasīto dokumentu publiskošanu, nekad nevar tikt prezumētas attiecībā uz dokumentu kategoriju, lai kāda tā būtu, bet ka tās vienmēr ir jāpierāda, ņemot vērā citas katrā atsevišķā gadījumā pastāvošās intereses. Sabiedrības prioritārās intereses ir jēdziens, kas Regulā Nr. 1049/2001 neesot definēts un tās var ņemt vērā tikai tad, ja ir pierādīts, ka ir jāpiemēro viens no izņēmumiem.

48

Turklāt, ja sabiedrības prioritāro interešu izņēmumu, kas ir izņēmums no izņēmuma, sistemātiski piemērotu, lai pamatotu procesuālo rakstu publiskošanu jebkurā procesa stadijā, tā rezultātā izņēmumam attiecībā uz tiesvedības aizsardzību vairs nebūtu nekādas lietderīgās iedarbības. Līdzsvarojot esošās intereses, būtu arī jāņem vērā fakts, ka informācija par lietu jau ir paziņota sabiedrībai vispirms prasības celšanas stadijā (publicējot Oficiālajā Vēstnesī prasītājas galvenos pamatus un argumentus) un pēc tam, izmantojot tiesas sēdes ziņojumu. Attiecībā uz dokumentiem, ko šajā lietā lūdza prasītāja, Komisija arī uzskatīja, ka vislabākais veids, kā apmierināt sabiedrības interesi, ir nodrošināt attiecīgās tiesvedības labu norisi.

49

Tas, ka prasītāja nav lietas dalībniece nevienā tiesvedībā, uz kuru attiecas prasītie dokumenti, un ka nedz prasītājai, nedz tās biedriem nav nodoma izdarīt spiedienu uz Komisiju, nekādā gadījumā nenozīmē to, ka iepriekš 15. punktā minētajam spriedumam lietā Svenska Journalistförbundet/Komisija nav nozīmes. Šī sprieduma 138. punktā Pirmās instances tiesa esot nospriedusi, ka procesuālo dokumentu šajā lietā publiskošanas mērķis ir nekorekts. Komisija piebilst, ka, ņemot vērā to, ka dokumenta publiskošana apstiprina, ka to var brīvi izplatīt, prasītājas apņemšanās neizdarīt spiedienu negarantē, ka citi sabiedrības pārstāvji rīkosies tāpat.

50

Turklāt Komisija atzīmē, ka iepriekš 15. punktā minētajā spriedumā lietā Interporc II (40. un 41. punkts) Pirmās instances tiesa precizēja, ka dokumentu kategorija, kurai ir piemērojami izņēmumi attiecībā uz tiesvedību aizsardzību, attiecas uz visiem dokumentiem, kurus Komisija ir sagatavojusi vienīgi izmantošanai kādā konkrētā tiesvedībā. Iepriekš 15. punktā minētajā spriedumā lietā Interporc II tādējādi esot definēta izņēmuma attiecībā uz tiesvedību aizsardzību piemērošanas joma, tajā pašā laikā neatbrīvojot šos dokumentus kā kategoriju no publiskas piekļuves tiesībām, un iepriekš 36. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Nīderlande un van der Wal/Komisija (27.–30. punkts) esot apstiprinājis, ka nepastāv vispārēja šo dokumentu izslēgšana, kas Komisijai uzliktu pienākumu tos nepubliskot. Spriedums lietā Interporc II tātad arī turpmāk ir piemērojams tiesību sistēmā un tas ir jāpiemēro arī šajā gadījumā, jo Komisija nemaz neizvirzīja vispārēju noraidījumu, bet gan esot izskatījusi katru dokumentu atsevišķi.

51

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 1. panta, to interpretējot kopsakarā ar šīs regulas preambulas 4. apsvērumu, mērķis ir piešķirt pēc iespējas plašāku iedarbību sabiedrības tiesībām uz piekļuvi dokumentiem, kas ir iestāžu rīcībā (Tiesas 2007. gada 1. februāra spriedums lietā C-266/05 P Sison/Padome, Krājums, I-1233. lpp., 61. punkts).

52

Taču no šīs regulas un tostarp no tās preambulas vienpadsmitā apsvēruma, 1. panta a) punkta un 4. panta, kas šajā sakarā paredz izņēmumus, tāpat izriet, ka tiesības piekļūt dokumentiem tomēr ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem (iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Sison/Padome, 62. punkts).

53

Tā kā ar šiem izņēmumiem tiek izdarīta atkāpe no principa par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi dokumentiem, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šaurā nozīmē (iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Sison/Padome, 63. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. jūlija spriedums apvienotajās lietās T-391/03 un T-70/94 Franchet un Byk/Komisija, Krājums, II-2023. lpp., 84. punkts; pēc analoģijas attiecībā uz 1993. gada uzvedības kodeksu skat. arī Tiesas iepriekš 36. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Nīderlande un van der Wal/Komisija, 27. punkts, un 2001. gada 6. decembra spriedumu lietā C-353/99 P Padome/Hautala, Recueil, I-9565. lpp., 25. punkts; Pirmās instances tiesas 1999. gada 14. oktobra spriedumu lietā T-309/97 Bavarian Lager/Komisija, Recueil, II-3217. lpp., 39. punkts, un iepriekš 17. punktā minēto spriedumu lietā Petrie u.c./Komisija, 66. punkts).

54

Ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārbaudei, kas ir jāveic, lai izskatītu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, ir jābūt konkrētai. No vienas puses, tas vien, ka dokuments attiecas uz interesēm, ko aizsargā izņēmums, nav pietiekami, lai pamatotu šī izņēmuma piemērošanu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T-110/03, T-150/03 un T-405/03 Sison/Padome, Krājums, II-1429. lpp., 75. punkts, un iepriekš 53. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Franchet un Byk/Komisija, 105. punkts). Šādu piemērošanu principā var attaisnot tikai gadījumā, ja iestāde, pirmkārt, ir iepriekš izvērtējusi, vai piekļuve dokumentiem konkrēti un faktiski apdraud aizsargātās intereses un, otrkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā paredzētajos gadījumos — vai nepastāv sabiedrības prioritāras intereses, kas pamato pieprasītā dokumenta publiskošanu. No otras puses, riskam, ka tiks kaitēts aizsargātajām interesēm, ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam. Līdz ar to izvērtēšana, kas jāveic iestādei, lai piemērotu izņēmumu, ir jāveic konkrēti un jāatspoguļo lēmuma pamatojumā (Pirmās instances tiesas 2005. gada 13. aprīļa spriedums lietā T-2/03 Verein für Konsumenteninformation/Komisija, Krājums, II-1121. lpp., turpmāk tekstā — “spriedums lietā VKI”, 69. punkts, un iepriekš 53. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Franchet un Byk/Komisija, 115. punkts).

55

Šī konkrētā izvērtēšana ir jāveic katram pieteikumā pieprasītajam dokumentam. No Regulas Nr. 1049/2001 izriet, ka visi tās 4. panta 1.–3. punktā minētie izņēmumi ir piemērojami “dokumentam” (iepriekš 54. punktā minētais spriedums lietā VKI, 70. punkts, un iepriekš 53. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Franchet un Byk/Komisija, 116. punkts). Turklāt attiecībā uz šo izņēmumu piemērošanu ratione temporis šīs regulas 4. panta 7. punkts paredz, ka izņēmumi ir spēkā tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā “dokumenta saturu”.

56

Līdz ar to konkrēta un individuāla izvērtēšana jebkurā gadījumā ir vajadzīga tādēļ, ka, pat ja ir skaidrs, ka pieteikums par piekļuvi skar dokumentus, attiecībā uz kuriem piemērojams izņēmums, vienīgi šāda izvērtēšana ļauj iestādei izvērtēt iespēju piešķirt prasītājai daļēju piekļuvi atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktam (iepriekš 54. punktā minētais spriedums lietā VKI, 73. punkts, un iepriekš 53. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Franchet un Byk/Komisija, 117. punkts). Piemērojot šo regulu, Pirmās instances tiesa turklāt jau uzskatīja par principā nepietiekamu dokumenta izvērtēšanu, kas veikta saistībā ar kategoriju, nevis saistībā ar šajos dokumentos ietverto konkrēto informāciju, jo iestādēm veicamajai izvērtēšanai ir jāļauj Pirmās instances tiesai konkrēti izvērtēt, vai norādītais izņēmums patiešām ir piemērojams visai informācijai, ko satur minētie dokumenti (iepriekš 54. punktā minētais spriedums lietā VKI, 74. un 76. punkts; šajā sakarā attiecībā uz 1993. gada uzvedības kodeksa piemērošanu skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 12. oktobra spriedumu lietā T-123/99 JT’s Corporation/Komisija, Recueil, II-3269. lpp., 46.–48. punkts).

57

Iestādes pienākums veikt piekļuves pieteikumā minēto dokumentu satura konkrētu un individuālu izvērtēšanu ir principā izmantojams risinājums (iepriekš 54. punktā minētais spriedums lietā VKI, 74. un 75. punkts), kas piemērojams visiem Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem, neatkarīgi no jomas, uz kuru attiecas prasītie dokumenti. Tā kā šī regula neietver nevienu konkrētu normu par izņēmumu attiecībā uz tiesvedības aizsardzību, šis principā izmantojamais risinājums ir piemērojams arī attiecīgajam izņēmumam.

58

Tomēr šis principā izmantojamais risinājums nenozīmē, ka šāda izvērtēšana ir jāveic jebkuros apstākļos. Tā kā konkrētās un individuālās izvērtēšanas, kas iestādei principā ir jāveic, atbildot uz piekļuves pieteikumu, kas iesniegts atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001, mērķis ir, pirmkārt, ļaut attiecīgajai iestādei izvērtēt, kādos gadījumos piekļuves tiesībām ir piemērojams izņēmums, un, otrkārt, izvērtēt daļējas piekļuves iespēju, minētā izvērtēšana var arī nebūt vajadzīga, ja konkrētā gadījuma īpašajos apstākļos ir acīmredzams, ka piekļuve ir jāatsaka vai, tieši otrādi, jāpiešķir. Tāds tostarp būtu gadījums, ja noteiktiem dokumentiem acīmredzami būtu pilnībā piemērojams izņēmums no piekļuves tiesībām vai, tieši otrādi, tie būtu acīmredzami pilnībā pieejami, vai arī, visbeidzot, Komisija jau būtu veikusi konkrētu un individuālu izvērtējumu līdzīgos apstākļos (iepriekš 54. punktā minētais spriedums lietā VKI, 75. punkts).

59

Otrkārt, saistībā ar izņēmumu attiecībā uz tiesvedības aizsardzību, pirmkārt, ir jāatgādina, ka no Regulas Nr. 1049/2001 3. panta a) punktā minētā jēdziena “dokuments” plašās definīcijas, kā arī no izņēmuma attiecībā uz tiesvedību aizsardzību formulējuma un fakta par tā esamību izriet, ka Kopienas likumdevējs nevēlējās izslēgt iestāžu darbības saistībā ar tiesas procesiem no pilsoņu tiesībām piekļūt dokumentiem, bet, ka tas šajā sakarā paredzēja, ka tās atteiksies publiskot dokumentus saistībā ar tiesvedību tādā gadījumā, ja šāda publiskošana varētu kaitēt procesam, uz kuru attiecas šie dokumenti.

60

Otrkārt, Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka jēdziens “tiesvedība”, ko saistībā ar 1993. gada uzvedības kodeksu interpretēja tādējādi, ka tas ietver iesniegtos procesuālos rakstus vai aktus, iekšējos dokumentus saistībā ar notiekošu lietas izmeklēšanu, un paziņojumus saistībā ar lietu starp konkrētu ģenerāldirekciju un juridisko dienestu vai advokātu biroju (iepriekš 15. punktā minētais spriedums lietā Interporc II, 41. punkts), ir piemērojams arī attiecībā uz Regulu Nr. 1049/2001 (skat. iepriekš 53. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Franchet un Byk/Komisija, 90. punkts). Procesuālie raksti, ko Komisija iesniedza Kopienu tiesā, tātad arī ietilpst izņēmuma par tiesvedību aizsardzību piemērošanas jomā, ciktāl tie attiecas uz aizsargātām interesēm.

61

Treškārt, lai pamatotu minētā izņēmuma piemērošanu, nepietiek tikai ar faktu, ka šā izņēmuma piemērošanas jomā ietilpst visi dokumenti, kas ir sagatavoti tikai izmantošanai konkrētā tiesvedībā (iepriekš 15. punktā minētais spriedums lietā Interporc II, 40. punkts, un iepriekš 53. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Franchet unByk/Komisija, 88. un 89. punkts), un tostarp iestāžu iesniegtie procesuālie raksti. Kā Tiesa to jau nosprieda par 1993. gada uzvedības kodeksa piemērošanu, izņēmumu, kas izriet no publisko interešu aizsardzības tiesvedībā, nevar interpretēt tādējādi, ka tas uzliek pienākumu Komisijai atteikt piekļuvi visiem dokumentiem, ko tā ir sagatavojusi izmantošanai tikai kādā konkrētā tiesvedībā (iepriekš 36. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Nīderlande un van der Wal/Komisija, 30. punkts).

62

Šāda interpretācija noteikti ir jāpiemēro Regulas Nr. 1049/2001 ietvaros, it īpaši tādēļ, ka izņēmums par tiesvedību aizsardzību, kas paredzēts šīs regulas 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā, ir konkrētāk formulēts nekā izņēmums, kas ietverts 1993. gada uzvedības kodeksā. Pirmkārt, atteikums piekļūt dokumentiem, piemērojot Regulu Nr. 1049/2001, ir pamatojams tikai gadījumā, ja attiecīgā dokumenta publiskošana “var kaitēt” attiecīgajām interesēm, un nevis gadījumā, kas bija paredzēts 1993. gada uzvedības kodeksā, ja šī izpaušana “varētu kaitēt” šīm interesēm. Tas nozīmē, ka attiecīgajai iestādei par katru pieprasīto dokumentu ir jāizvērtē, vai, ievērojot tās rīcībā esošo informāciju, šī dokumenta publiskošana var faktiski kaitēt interesēm, ko aizsargā ar izņēmumu sistēmu (šajā sakarā attiecībā uz 1993. gada uzvedības kodeksa piemērošanu skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 6. februāra spriedumu lietā T-124/96 Interporc/Komisija, Recueil, II-231. lpp., 52. punkts, un iepriekš 56. punktā minēto spriedumu lietā JT’s Corporation/Komisija, 64. punkts). Otrkārt, Regula Nr. 1049/2001 paredz, ka pat tajos gadījumos, ja pieprasītā dokumenta publiskošana var nelabvēlīgi ietekmēt attiecīgās tiesvedības aizsardzību, piekļuvi dokumentiem piešķir, ja to pamato prioritāras sabiedrības intereses, savukārt 1993. gada uzvedības kodekss šādu iespēju neparedzēja.

63

Ceturtkārt, ir jāprecizē, ka izņēmuma no vispārējā principa par piekļuvi dokumentiem saistītībā ar tiesvedību aizsardzību, mērķis tostarp ir nodrošināt visām personām tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu neatkarīgā tiesā, kas ir Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā — “ECTK”) 6. pantā paredzētās pamattiesības un kas ir Kopienu vispārējo tiesību principu neatņemama sastāvdaļa, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa, ņemot vērā dalībvalstu kopīgās konstitucionālās tradīcijas, kā arī norādes, ko īpaši sniedz ECTK (Tiesas 2006. gada 2. maija spriedums lietā C-341/04 Eurofood IFSC, Krājums, I-3813. lpp., 65. punkts, un 2007. gada 25. janvāra spriedums lietā C-411/04 P Salzgitter Mannesmann/Komisija, Krājums, I-959. lpp., 40. un 41. punkts), kā arī nodrošināt pareizu tiesvedību. Šis izņēmums tātad attiecas ne tikai uz lietas dalībnieku interesēm tiesvedības ietvaros, bet vispārējāk — uz pareizu tiesvedības norisi.

64

Tādējādi Pirmās instances tiesai, ņemot vērā iepriekš 51.–63. punktā izklāstītos principus, ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka uz atteikumu publiskot procesuālos rakstus, kurus tā iesniedza lietās T-209/01 Honeywell/Komisija, T-210/01 General Electric/Komisija, C-203/03 Komisija/Austrija un T-342/99 Airtours/Komisija, ir piemērojams izņēmums par tiesvedības aizsardzību.

65

Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai saistībā ar piekļuves pieteikumā konkrēti norādītajiem dokumentiem Komisija veica konkrētu katra prasītā dokumenta satura pārbaudi, ko prasītāja apstrīd, atsaucoties uz piekļuves atteikumā izvirzītā pamatojuma vispārīgo raksturu.

66

Ir jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma pamatojuma neizriet, ka Komisija veica šādu pārbaudi. Komisija šajā lēmumā neminēja nedz attiecīgo procesuālo rakstu saturu, nedz katras tiesvedības konkrēto priekšmetu, uz ko attiecas šie dokumenti, lai pierādītu faktisko aizsardzības nepieciešamību. Tā aprobežojās ar vispārēju apgalvojumu, ka uz atteikumu piekļūt procesuālajiem rakstiem izskatāmajās lietās, kuru dalībniece bija Komisija, attiecas izņēmums par tiesvedības aizsardzību, jo šo procesuālo rakstu publiskošana nelabvēlīgi ietekmētu tās kā lietas dalībnieces pozīciju, pakļaujot ārējās ietekmes riskam. Šādu pamatojumu ir iespējams piemērot visiem Komisijas procesuālajiem rakstiem, kas saistīti ar izskatāmajām lietām, kurās tā ir lietas dalībniece.

67

Šajā sakarā ir jānorāda, ka vispārējais pamatojums, ar ko pamato piekļuves atteikumu, kā arī tā īsums un standarta raksturs var norādīt uz to, ka nav veikta konkrēta pārbaude tikai tādā gadījumā, ja objektīvi var minēt iemeslus, ar ko pamato piekļuves atteikumu katram dokumentam, nepubliskojot šī dokumenta saturu vai būtisku tā saturošu informāciju, un attiecīgi, neatņemot izņēmumam tā pamatmērķi (šajā sakarā skat. iepriekš 54. punktā minēto 2005. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās Sison/Padome, 84. punkts; pēc analoģijas attiecībā uz 1993. gada uzvedības kodeksu skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 5. marta spriedumu lietā T-105/95 WWF UK/Komisija, Recueil, II-313. lpp., 65. punkts). Turklāt, kā to precizēja Tiesa, nepieciešamība iestādēm neatsaukties uz elementiem, kas netieši kaitētu interesēm, kuras aizsargā šie izņēmumi, ir īpaši uzsvērta Regulas Nr. 1049/2001 9. panta 4. punktā un 11. panta 2. punktā (iepriekš 51. punktā minētais 2007. gada 1. februāra spriedums lietā Sison/Padome, 83. punkts).

68

Tomēr šajā gadījumā fakts, ka nav veikta konkrēta pārbaude, izriet no iemesliem, kurus minēja Komisija, lai pamatotu piekļuves atteikumu, jo tie pilnīgi neatbilst pieprasīto procesuālo rakstu saturam. Šķietamā nepieciešamība ievērot Kopienu tiesas vadlīnijas par trešo personu piekļuvi procesuālajiem dokumentiem, kā arī nepieciešamība nodrošināt procesa labu norisi un izvairīties no jebkādas ietekmes uz tās pārstāvjiem, kas apstrīdētajā lēmumā nekādā veidā nav saistīta ar attiecīgās informācijas raksturu un/vai strīda priekšmeta iespējamo būtisko raksturu, faktiski pierāda to, ka Komisija neuzskatīja par nepieciešamu veikt katra pieprasītā procesuālā raksta satura konkrētu izvērtējumu, lai pieņemtu lēmumu par prasītājas iesniegto piekļuves pieteikumu.

69

Šo secinājumu neatspēko apstrīdētajā lēmumā ietvertais Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru piekļuve apsvērumiem, kas iesniegti prejudiciālā nolēmuma lietā C-224/01 Köbler, kas vēl tiek izskatīta tiesā, pierāda to, ka API pieteikums tika izskatīts par katru dokumentu atsevišķi. Šis fakts norāda tikai to, ka Komisija tikai veica nošķiršanu atkarībā no katras prasības veida un katras attiecīgās tiesvedības stadijas. Pamatojoties uz šīm atšķirībām, tā piekrita piekļuvei apsvērumiem, kurus tā iesniedza prejudiciālā nolēmuma lietā, kas ir pabeigta ar Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumu lietā C-280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (Recueil, I-7747. lpp.), kā arī apsvērumiem, kas iesniegti lietā C-224/01 Köbler, kas vēl tiek izskatīta Tiesā, bet kurā mutvārdu process jau ir pabeigts, un noraidīja piekļuvi tiem procesuālajiem rakstiem, kas iesniegti tiešo prasību ietvaros lietās, ko vēl izskata Kopienu tiesa.

70

Turklāt, atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumu, ko tā uzdeva tiesas sēdē, Komisija norādīja, ka gadījumos, kad tā pieņem lēmumu par piekļuves pieteikumu procesuālajiem rakstiem, kas iesniegti izskatīšanas stadijā esošajās lietās, noteicošais faktors ir tiesas sēdes datums, jo tā uzskata, ka šo dokumentu konfidencialitāte ir to minimālā aizsardzība vismaz līdz tam brīdim, kad notiek tiesas sēde. Komisija uzskata, ka tikai pēc tam, kad ir notikusi tiesas sēde, pastāv prezumpcija par piekļuvi un attiecībā uz prejudiciālo nolēmumu lietām tā izvērtē katru prasību atsevišķi, ņemot vērā pieprasītajos dokumentos ietverto informāciju un lietas būtisko raksturu. Turpretī par tiešajām prasībām tā uzskata, ka piekļuves atteikums ir piemērojams līdz galīgā nolēmuma pieņemšanas brīdim, un izskatāmo saistīto lieto gadījumā — līdz ir pabeigta attiecīgās saistītās lietas izskatīšana.

71

No iepriekš minētā izriet ne tikai tas, ka Komisija nav veikusi katra pieprasītā dokumenta konkrētu pārbaudi, bet arī tas, ka tā uzskatīja, ka uz visiem procesuālajiem rakstiem, kas iesniegti lietās, kurās tā ir lietas dalībniece un kuras vēl izskata tiesa, automātiski un vispārēji attiecas izņēmums par tiesvedības aizsardzību un nav jāveic šī pārbaude.

72

Otrkārt, ir jāpārbauda, vai, ņemot vēra lietas īpašos apstākļus, Komisijai bija iespējams neveikt konkrētu katra pieprasītā dokumenta pārbaudi lietās T-209/01 Honeywell/Komisija, T-210/01 General Electric/Komisija un C-203/03 Komisija/Austrija. Šajā nolūkā vispirms ir jānosaka, vai visi attiecīgie dokumenti ietilpst vienā kategorijā tādējādi, ka attiecībā uz tiem var piemērot vienu pamatojumu. Apstiprinošas atbildes gadījumā pēc tam ir jāpārbauda, vai izņēmums par tiesvedības aizsardzību, ko šajā gadījumā piemēroja Komisija, acīmredzami un pilnīgi attiecas uz dokumentiem, kas iekļauti šajā kategorijā tādējādi, ka minētā aizsardzība patiešām bija nepieciešama (šajā sakarā skat. iepriekš 54. punktā minēto spriedumu lietā VKI, 83. un 84. punkts).

73

Principā tās informācijas rakstura dēļ, ko ietver strīdīgie dokumenti, to publiskošana var kaitēt aizsargātajām interesēm, šajā gadījumā — tiesvedības aizsardzībai. Tātad katras kategorijas izvērtēšana, lai noteiktu iespējamās dokumenta publiskošanas sekas uz tiesvedību, paredz to, ka dokumenti, kas ietilpst konkrētajā kategorijā, ietver viena veida informāciju. Faktu, ka nav veikta konkrēta pārbaude, var pamatot tikai gadījumā, ja ir acīmredzams, ka minētais izņēmums faktiski ir piemērojams visai pieprasītajos dokumentos ietvertajai informācijai (iepriekš 54. punktā minētais spriedums lietā VKI, 75. punkts).

74

Tomēr, kā tas izriet no šā sprieduma 63. punktā minētajiem apsvērumiem, ņemot vērā interešu īpašo veidu, ko aizsargāt ir attiecīgā izņēmuma mērķis, un faktu, ka dokumenti, kuriem lūdza piekļuvi, ir viena lietas dalībnieka procesuālie raksti, nevar izslēgt, ka zināmu laika periodu nepubliskošanu var pamatot ar iemesliem, kas ir neatkarīgi no katra pieprasītā dokumenta satura, ja vien šie paši iemesli pamato nepieciešamību aizsargāt visus attiecīgos dokumentus.

75

Šajā gadījumā, pirmkārt, ir jānorāda, ka procesuālos rakstus, attiecībā uz kuriem lūdza piekļuvi, sagatavoja Komisija kā lietas dalībniece trijās tiešo prasību lietās, ko apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī vēl izskatīja tiesa. Tādēļ katru procesuālo rakstu, kas attiecas uz trim minētajām lietām, var uzskatīt par tādu, kas ietilpst vienā un tajā pašā kategorijā, tādējādi ar vienu un to pašu pamatojumu varēja pamatot piekļuves atteikumu.

76

Otrkārt, Komisija piekļuves atteikumu procesuālajiem rakstiem, kas iesniegti lietās T-209/01 Honeywell/Komisija, T-210/01 General Electric/Komisija un C-203/03 Komisija/Austrija, galvenokārt pamatoja ar nepieciešamību aizsargāt tās kā lietas dalībnieces pozīciju, neatkarīgi no tā, vai tā ir prasītāja vai atbildētāja, norādot, ka to publiskošana varētu radīt nevienlīdzību starp Komisiju un pārējiem lietas dalībniekiem, traucētu labai procesa norisei un būtu pretrunā vadlīnijām, ko šajā sakarā ievēro Kopienu tiesa. Tātad ir jāizvērtē tas, vai šie iemesli var būt par pamatu uzskatīt, ka uz visiem šiem procesuālajiem rakstiem acīmredzami attiecās izņēmums par tiesvedības aizsardzību.

77

Šajā nolūkā ir jāizvērtē tā fakta atbilstība, ka apstrīdēto lēmumu pieņēma brīdī, kad attiecīgie procesuālie raksti vēl nebija apspriesti tiesā, atgādinot, ka saskaņā ar Komisijas viedokli tiesas sēdes datums ir noteicošais elements attiecībā uz lēmumu, kas ir jāpieņem par piekļuvi pieprasītajiem procesuālajiem rakstiem, jo pirms šī datuma piekļuve dokumentiem ir jāatsaka, lai izvairītos no tā, ka Komisijas pārstāvji tiek pakļauti ārējai ietekmei, tostarp sabiedrības ietekmei.

78

Šajā jautājumā ir jāpiekrīt tam, ka šo procesuālo rakstu publiskošana pirms tiesas sēdes varētu nostādīt Komisiju tādā situācijā, ka tai ir jāpieņem speciālistu, preses pārstāvju, kā arī visas sabiedrības kopumā izteiktā kritika un iebildumi, kurus tie varētu izvirzīt pret šajos procesuālajos rakstos ietvertajiem argumentiem. Papildus iespējamai ietekmei uz Komisijas pārstāvjiem šīs kritikas un iebildumu sekas šai iestādei tostarp radītu papildu pienākumus tādēļ, ka tā, aizstāvot savu nostāju tiesā, uzskatītu par vajadzīgu ņemt vērā šos iebildumus, kaut gan pārējie lietas dalībnieki, kuriem nav pienākuma publiskot savus procesuālos rakstus, varētu aizstāvēt savas intereses neatkarīgi no ārējās ietekmes.

79

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa atgādina, ka dalībnieku procesuālo tiesību vienlīdzības princips, kas ir viens no elementiem, ko ietver plašāks — taisnīgas tiesas jēdziens, paredz pienākumu dot katram lietas dalībniekam saprātīgu iespēju aizstāvēt savas tiesības apstākļos, kas to nenostāda nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar tā pretinieku (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993. gada 27. oktobra spriedumu lietā Dombo Beheer BV pret Nīderlandi, A sērija Nr. 274, 33. punkts; 2003. gada 15. jūlija spriedumu lietā Ernst u.c. pret Beļģiju, 60. punkts, un 2006. gada 18. aprīļa spriedumu lietā Vezon pret Franciju, 31. punkts).Tomēr, ja procesuālo rakstu publiskošana pati par sevi attiecīgo iestādi, aizstāvot savas tiesības tiesā, nevar nostādīt nelabvēlīgākā situācijā, ir jāņem vērā, ka, lai garantētu no jebkādas ārējas ietekmes brīvu informācijas un viedokļu apmaiņu, labas tiesu sistēmas darbības nolūkā var būt nepieciešams atteikt publisko piekļuvi iestāžu procesuālajiem rakstiem tik ilgi, kamēr tajos ietvertie argumenti nav izskatīti tiesā.

80

Turklāt, kā to nosprieda Pirmās instances tiesa iepriekš 15. punktā minētajā spriedumā lietā Svenska Journalistförbundet/Padome (136.–138. punkts), lietas dalībniekiem ir tiesības aizstāvēt savas intereses neatkarīgi no jebkādas ārējās ietekmes, tostarp no sabiedrības ietekmes. Šāds apsvērums, ko Pirmās instances tiesa veica, lai lemtu par strīdu, kurā lietas dalībnieks ļaunprātīgi izmantoja cita lietas dalībnieka iebildumu rakstu, tomēr ir jāuztver tādējādi, ka līdz tiesas sēdei tiesvedība ir jāaizsargā no jebkādas ārējās ietekmes.

81

Tāpat kā pārējiem lietas dalībniekiem, arī Komisijai ir jābūt iespējai iesniegt un apspriest savu viedokli bez jebkādas ārējas ietekmes, vēl jo vairāk tādēļ, ka ar savu viedokli tai principā ir jāgarantē Kopienu tiesību pareiza piemērošana. Ņemot vērā iepriekš 63. punktā minēto interešu, ko paredz aizsargāt attiecīgais izņēmums, raksturu, šāda mērķa īstenošana prasa, lai šie procesuālie raksti netiktu publiskoti, pirms Komisijai ir bijusi iespēja tos apspriest tiesā atklātā tiesas sēdē un dod tai tiesības atteikt tiem publisku piekļuvi — iespējamās ietekmes uz Komisijas pārstāvjiem dēļ, ko varētu izraisīt publiskā apspriešana to publiskošanas rezultātā, neparedzot tai pienākumu šajā nolūkā konkrēti izvērtēt katra dokumenta saturu.

82

Tādējādi ir jāsecina, ka, ja process, uz kuru attiecas pieprasītie procesuālie raksti, nav vēl nonācis līdz tiesas sēdes stadijai, ir jāuzskata, ka atteikums publiskot šos procesuālos rakstus attiecas uz visu tajos ietverto informāciju. Savukārt pēc tiesas sēdes norises Komisijai ir pienākums konkrēti izvērtēt katru pieprasīto dokumentu, lai, ņemot vērā tā īpašo saturu, pārbaudītu, vai šo dokumentu var publiskot, vai arī šāda publiskošana nelabvēlīgi ietekmētu tiesvedību, uz kuru attiecas šis dokuments.

83

Šos secinājumus nevar atspēkot argumenti, ko šajā sakarā izvirzīja lietas dalībnieki.

84

Pirmkārt, secinājumu, saskaņā ar kuru procesuālie raksti līdz tiesas sēdes norises brīdim automātiski un vispārējā veidā ir jāizslēdz no piekļuves tiesībām, nevar atspēkot apstāklis, ko prasītāja norāda savos rakstveida apsvērumos — ka vairākās dalībvalstīs lietas materiālu publiskošana ir atļauta un ka tā ir paredzēta arī ECTK 40. panta 2. punktā, kas nosaka: “dokumenti, kas iesniegti kancelejā, ir publiski pieejami, ja vien Tiesas prezidents nenolemj citādi”. Šā noteikuma nozīme ir precizēta Eiropas Cilvēktiesību tiesas reglamenta 33. pantā, kura 2. punktā ir paredzēta iespēja atteikt piekļuvi dokumentam atsevišķu skaidri identificētu sabiedrības vai privātu interešu dēļ, vai arī “tādā apmērā, kādā palātas priekšsēdētājs uzskata par absolūti nepieciešamu, ja lietas īpašajos apstākļos atklātība apdraudētu tiesvedības intereses”.

85

Šajā sakarā ir tikai jānorāda, ka atšķirībā no šīm normām Kopienu tiesu procesuālās normas neparedz trešām personām tiesības piekļūt procesuālajiem rakstiem, ko lietas dalībnieki ir iesnieguši kancelejā.

86

Otrkārt, secinājumu, saskaņā ar kuru ir jāveic konkrēts pieprasīto procesuālo rakstu satura izvērtējums, ja tie attiecas uz lietu, kurā jau ir notikusi tiesas sēde, nevar atspēkot fakts, ka Komisijai, kā tā pati to norāda, ir pienākums ievērot tās tiesas izvirzītās vadlīnijas, kurā izskata lietu, tādējādi tai izskatāmajās lietās, kurās tā ir lietas dalībniece, līdz galīgā lēmuma pieņemšanai būtu jāatsaka piekļuve pieprasītajiem procesuālajiem rakstiem.

87

Ir taisnība, ka attiecībā uz lietas dalībnieku procesuālo rakstu izskatīšanu Kopienu tiesā principā ir jāievēro konfidencialitāte. Tiesas Statūtu (turpmāk tekstā — “Statūti”) 20. panta otrā daļa, kas saskaņā ar Statūtu 53. pantu ir piemērojama arī Pirmās instances tiesai, paredz vienīgi šo dokumentu nosūtīšanu pārējiem lietas dalībniekiem un Kopienu iestādēm, kuru lēmumi tiek apstrīdēti. Turklāt Tiesas Reglamenta 16. panta 5. punkta otrā daļa, kā arī Pirmās instances tiesas reglamenta 24. panta 5. punkta otrā daļa paredz iespēju vienīgi lietas dalībniekiem saņemt procesuālo rakstu kopijas un Norādījumu Pirmās instances tiesas sekretāram 5. panta 3. punkta trešā daļa paredz trešo personu iespēju piekļūt procesuālajiem aktiem, ja pastāv leģitīmas intereses, kas ir pienācīgi jāpamato.

88

Šīs normas tomēr neaizliedz lietas dalībniekiem publiskot savus procesuālos rakstus, jo Tiesa apstiprināja, ka neviens noteikumus vai norma neatļauj vai neaizliedz lietas dalībniekiem iepazīstināt ar saviem procesuālajiem rakstiem trešās personas un ka principā lietas dalībniekiem ir dota brīva izvēle publiskot savus procesuālos rakstus, izņemot gadījumus, kad šāda dokumentu publiskošana nelabvēlīgi ietekmētu pareizu tiesvedību (iepriekš 42. punktā minētais rīkojums lietā Vācija/Parlaments un Padome, 10. punkts), taču šajā lietā tas tā nebija. Šāds Tiesas apgalvojums ne vien izslēdz vispārējo konfidencialitātes principu, bet nozīmē arī to, ka izskatāmo lietu procesuālo rakstu publiskošana ne vienmēr kaitē labas tiesu pārvaldības principam.

89

Šīs normas arī neuzliek iestādēm pienākumu, piemērojot noteikumus par piekļuvi dokumentiem, ievērot tās tiesas vadlīnijas, kurā izskata lietu, uz kuru attiecas procesuālie raksti, kurus lūdz publiskot, jo Tiesa, pamatojoties uz 1993. gada uzvedības kodeksu, jau ir nospriedusi, ka no ikvienas personas tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu neatkarīgā tiesā nevar secināt, ka tiesa, kas izskata prasību, noteikti ir vienīgā, kurai ir tiesības piešķirt piekļuvi attiecīgās tiesvedības dokumentiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka risks par tiesas neatkarības aizskārumu ir pietiekami ņemts vērā šajā kodeksā un tiesvedības aizsardzībā Kopienu līmenī attiecībā uz Komisijas dokumentiem, ar ko piešķir piekļuvi tās rīcībā esošajiem dokumentiem (iepriekš 36. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Nīderlande un van der Wal/Komisija, 17. un 19. punkts). Tādēļ nevar piekrist, ka, neesot īpašām normām šajā sakarā, Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas jomu var sašaurināt, motivējot ar to, ka iepriekš 87. punktā minēto procesuālo reglamentu normas neregulē trešo personu piekļuvi dokumentiem un ka tie būtu piemērojami kā lex specialis (šajā sakarā par 1993. gada uzvedības kodeksa piemērošanu skat. iepriekš 15. punktā minēto spriedumu lietā Interporc II, 37., 44. un 46. punkts).

90

Visbeidzot, ir jāatzīmē, ka vienīgās procesuālās normas, kas lietas dalībniekiem nosaka dokumentu publiskošanas aizliegumu, ir Tiesas Reglamenta 56. panta 2. punkts un Pirmās instances tiesas reglamenta 57. pants, kas paredz, ka slēgtā sēdē izskatītu lietu mutvārdu procesa saturu nepublisko. Saskaņā ar Statūtu 31. pantu tiesas sēdes ir atklātas, ja vien Tiesa pēc savas ierosmes vai pēc pušu iesnieguma nopietnu iemeslu dēļ nenolemj ko citu. Šāda norma par atklātu tiesas sēdi ir ECTK 6. panta 1. punktā nostiprinātā pamatprincipa piemērošana. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas pastāvīgo judikatūru (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1984. gada 22. februāra spriedumu lietā Sutter pret Šveici, A sērija Nr. 74, 26. punkts; 1995. gada 26. septembra spriedumu lietā Diennet pret Franciju, A sērija Nr. 325-A, 33. punkts, un 2005. gada 5. jūlija spriedumu lietā Exel pret Čehijas Republiku, 45. punkts):

“Šāds tiesas procesa atklātums aizsargā indivīdus no slepenas tiesvedības, kas nav pakļauta sabiedrības kontrolei; tas ir arī viens no veidiem, kas veicina uzticības saglabāšanu tiesai. Pārskatāmība, ko tas sniedz tiesu pārvaldībai, palīdz sasniegt 6. panta 1. punktā izvirzīto mērķi: taisnīgu tiesu, kuras nodrošināšana ir viens no jebkuras demokrātiskas sabiedrības principiem Konvencijas izpratnē.”

91

Tā kā Statūtu 31. pants paredz, ka tiesa tikai izņēmuma kārtā var nolemt par slēgtu tiesas sēdi, tad šis pants apstiprina, ka, no vienas puses, to procesuālo rakstu publiskošana, kas jau bijuši publiski apspriesti tiesas sēdē un kuru kopsavilkums šajā sakarā ir pieejams sabiedrībai, principā nevar kaitēt attiecīgās tiesvedības labai norisei. No otras puses, par iespējamo nepieciešamību ievērot konfidencialitāti, vai tā būtu pilnīga, vai daļēja, tiesa var lemt tikai pirms tiesas sēdes, tādēļ attiecīgās iestādes lēmums piešķirt piekļuvi dokumentiem tikai pēc tiesas sēdes aizsargā iespējamā tiesas lēmuma lietderību pēc savas iniciatīvas vai pēc lietas dalībnieka pieprasījuma noturēt slēgtu tiesas sēdi.

92

No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, konkrēti neizvērtējot procesuālos rakstus lietās T-209/01 Honeywell/Komisija, T-210/01 General Electric/Komisija un C-203/03 Komisija/Austrija, un ka tā nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka šo procesuālo rakstu aizsardzība bija sabiedrības interesēs.

93

Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu in fine piekļuve pieprasītajiem procesuālajiem rakstiem tomēr būtu jāpiešķir pat tad, ja to publiskošana faktiski var kaitēt attiecīgo tiesvedību aizsardzībai, ja to publiskošana pamato sabiedrības prioritāras intereses.

94

Ir jāprecizē, ka Regula Nr. 1049/2001 nedefinē jēdzienu sabiedrības prioritāras intereses. Ir arī jāprecizē, ka attiecībā uz interesēm, ko aizsargā attiecīgais izņēmums, un pretēji interesēm, ko aizsargā šīs regulas 4. panta 1. punktā minētie izņēmumi, attiecībā uz kuriem pats likumdevējs veica interešu izsvēršanu, attiecīgajai iestādei ir jāizsver sabiedrības intereses saistībā ar dokumentu publiskošanu ar interesēm, kurām atbilst publiskošanas atteikums, nepieciešamības gadījumā ņemot vērā argumentus, ko šajā sakarā izvirzījis pieteikuma iesniedzējs.

95

Izskatāmajā lietā prasītāja tikai norādīja, ka sabiedrības tiesības būt informētai par nozīmīgiem Kopienu tiesību jautājumiem, piemēram, jautājumiem konkurences jomā, kā arī par tādiem ar noteiktu politisko interesi saistītiem jautājumiem kā tiem, kas izvirzīti prasībās par pienākumu neizpildi, ir svarīgākas par tiesvedības aizsardzību. Savukārt Komisija apgalvoja, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkts in fine ir izņēmums no izņēmuma un tādējādi, ja to sistemātiski piemērotu kā pārskatāmības principu, izņēmumam par tiesvedības aizsardzību vairs nebūtu nekādas lietderīgas iedarbības. Tā kā prasītāja neizvirzīja konkrētus argumentus, kas apstiprina īpašo nepieciešamību informēt sabiedrību par iepriekš minētajiem jautājumiem, Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka sabiedrības intereses vislabāk var apmierināt tad, ja tiek aizsargāta laba tiesvedības norise.

96

Ir jāatzīmē, ka preses brīvībai neapšaubāmi ir galvenā loma demokrātiskā sabiedrībā. Presei ir jāinformē par visiem vispārējo interešu jautājumiem, tostarp tiem, kas attiecas uz pārskatu un komentāru par tiesas procesiem sagatavošanu, kas veicina informētību par tiem un pilnībā atbilst prasībai par tiesas sēdes atklātumu, kā tas atgādināts šā sprieduma 90. punktā. Ir arī skaidrs, ka sabiedrības tiesības iegūt šo informāciju ir pārskatāmības principa izpausme, ko īsteno ar visām Regulas Nr. 1049/2001 normām, kā tas arī izriet no šīs regulas 2. apsvēruma, saskaņā ar kuru pārskatāmība ļauj nodrošināt pilsoņu labāku iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā, kā arī garantēt pārvaldes sistēmas lielāku leģitimitāti, efektivitāti un atbildību attiecībā uz pilsoņiem, kā arī veicina demokrātijas principa nostiprināšanu.

97

Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā in fine paredzētās sabiedrības prioritārās intereses, ar ko var pamatot dokumenta publiskošanu, kas kaitē tiesvedības aizsardzībai, principā ir jānošķir no iepriekš minētajiem principiem, kas ir šīs regulas pamatā. Tomēr tas, ka piekļuves pieteikuma iesniedzējs neizvirza, kā tas ir šajā gadījumā, nekādas no šiem principiem atšķirīgas sabiedrības intereses, automātiski nenozīmē, ka nav nepieciešams izsvērt attiecīgās intereses. Ņemot vērā izskatāmās lietas īpašos apstākļus, dažu šādu principu izvirzīšana var būt tik nepieciešama, ka tā pārsniedz nepieciešamību aizsargāt strīdīgos dokumentus.

98

Taču šajā gadījumā tas tā nav. Pirmkārt, ir jānorāda, ka iespēju sabiedrībai iegūt informāciju par izskatāmajām lietām nodrošina tas, ka par katra prasību, tiklīdz tā ir celta, atbilstoši Tiesas Reglamenta 16. panta 6. punktam un Pirmās instances tiesas reglamenta 24. panta 6. punktam, tiek publicēts paziņojums Oficiālajā Vēstnesī, kas tiek izplatīts arī internetā Eur-Lex vietnē un Tiesas mājas lapā, kurā tostarp ir norādīts strīda priekšmets un prasības pieteikumā izvirzītie prasījumi, kā arī galvenie argumenti un pamati. Turklāt tiesas sēdes protokols, kurā iekļauts lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums, ir publiski pieejams tiesas sēdes norises dienā, turklāt tiesas sēdē lietas dalībnieku argumenti tiek apspriesti publiski.

99

Otrkārt, ir jāatgādina, ka izņēmuma par attiecīgās tiesvedības aizsardzību piemērošanas mērķis tostarp ir izvairīties no jebkādas ārējas ietekmes uz pareizu tiesvedības norisi. Kā tas izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem, ar šāda mērķa aizsardzību saistītās intereses ir jāaizsargā neatkarīgi no procesuālo rakstu, kurus prasītāja lūdz publiskot, satura, jo tās ir intereses, kuru aizsardzība nepieciešama pareizas tiesvedības funkcionēšanas nodrošināšanai.

100

Tātad ir jāsecina, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka attiecīgās tiesvedības aizsardzības intereses bija svarīgākas par vispārējām interesēm, kas var izrietēt no prasītājas lūgtās dokumentu publiskošanas. Turklāt ir jāatzīmē, ka šāds ierobežojums nav absolūts, jo tas attiecas uz visiem procesuālajiem rakstiem, piekļuve kuriem bija atteikta tikai līdz tiesas sēdes norises dienai.

101

No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka prasītājas norādītās intereses nebija tādas, kas var pamatot attiecīgo procesuālo rakstu publiskošanu.

102

No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība atcelt apstrīdēto lēmumu ir jānoraida attiecībā uz atteikumu piekļūt procesuālajiem rakstiem lietās T-209/01 Honeywell/Komisija, T-210/01 General Electric/Komisija un C-203/03 Komisija/Austrija.

103

Attiecībā uz atteikumu piekļūt procesuālajiem rakstiem, kas iesniegti lietā T-342/99 Airtours/Komisija, kas ir pabeigta ar Pirmās instances tiesas 2002. gada 6. jūnija spriedumu, proti, apmēram pusotru gadu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Komisija šajā lēmumā apgalvoja, ka prasība par tiesvedības aizsardzību pastāv tajā, ka šim spriedumam sekoja prasība par zaudējumu atlīdzību, kas celta pret Komisiju (lieta T-212/03 MyTravel/Komisija). Tā norādīja, ka šī lieta, ko vēl izskata Pirmās instances tiesa, ir cieši saistīta ar tiesvedību, kas pabeigta ar šo spriedumu, tādā ziņā, ka Komisijas izvirzītos argumentus, aizstāvot lēmuma, kas tika atcelts ar šo Pirmās instances tiesas spriedumu, tiesiskumu apspriež arī izskatāmajā tiesvedībā.

104

Turklāt ir jāatzīmē, ka Komisija iesniedza savu iebildumu rakstu lietā T-212/03 MyTravel/Komisija 2004. gada 28. februārī, turpretī apstrīdēto lēmumu pieņēma 2003. gada 20. novembrī. Kā to tiesas sēdē precizēja pati Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, tā vēl nebija izlēmusi, kurus no pabeigtajā lietā iesniegtajos procesuālajos rakstos iekļautajiem argumentiem tā izmantos arī izskatāmajā lietā. Tādējādi pilnīgs atteikums piekļūt minētajiem procesuālajiem rakstiem izriet no Komisijas vēlmes nodrošināt sev iespēju izvēlēties argumentus, kurus tā izmantos, lai aizstāvētu savu nostāju izskatāmajā lietā.

105

Šāds pamatojums acīmredzami nepierāda, ka uz atteikumu piekļūt strīdīgajiem procesuālajiem rakstiem attiecās minētais izņēmums, jo tiem bija nepieciešama pilnīga aizsardzība tādēļ, ka to publiskošana kaitētu izskatāmajam procesam, kas saistīts ar tiesvedību, uz kuru attiecas šie raksti.

106

Pirmkārt, ir jāatzīmē, ka procesuālie raksti, kuriem prasītāja lūdza piekļuvi, attiecas uz lietu, kas ir pabeigta ar Pirmās instances tiesas spriedumu. No tā izriet, ka to saturs ir ne tikai publiski pieejams kopsavilkuma veidā, kas iekļauts Pirmās instances tiesas sagatavotajā tiesas sēdes ziņojumā un tika apspriests atklātā tiesas sēdē, bet tas ir arī citēts Pirmās instances tiesas spriedumā. Attiecībā uz argumentiem, kas jau ir publiski pieejami vismaz kopsavilkuma veidā — Komisijas norādītā nepieciešamība atteikt piekļuvi visiem pieprasītajiem procesuālajiem rakstiem tikai tādēļ, ka tajos minētos argumentus apspriež citā atsevišķā lietā, kuru vēl izskata tiesa, būtībā atņem jēgu vispārējam principam, ar ko nodrošina pēc iespējas plašākas sabiedrības piekļuvi iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem. Šādas nostājas rezultātā notiek acīmredzama Regulā Nr. 1049/2001 ietvertās normas, ar ko piešķir tiesības piekļūt dokumentiem, nomaiņa ar šo tiesību izņēmumu, kas saskaņā ar iepriekš 53. punktā minēto judikatūru ir jāinterpretē un jāpiemēro šaurā nozīmē.

107

Otrkārt, ir jākonstatē, ka tas nav izņēmuma gadījums, ja attiecīgā iestāde izmanto vienus un tos pašus argumentus lietās, kurās ir vieni un tie paši lietas dalībnieki, bet kurām ir dažādi priekšmeti, vai arī kurās ir dažādi lietas dalībnieki, bet viens un tas pats priekšmets. Tikai tas apstāklis vien, ka argumentus, kas tiesā jau bija izvirzīti pabeigtā lietā, iespējams apspriest arī līdzīgā lietā vai, izskatot prasību par zaudējumu atlīdzību, ko cēlis tas pats lietas dalībnieks, kura prasība atcelt tiesību aktu ir apmierināta, nekādi nerada risku, kas var kaitēt iztiesāšanas stadijā esoša procesa norisei.

108

Komisijas izvirzītie pamati, lai attaisnotu atteikumu piekļūt procesuālajiem rakstiem lietā T-342/99 Airtours/Komisija, ja tie tiktu pieņemti, būtu piemērojami arī visos tajos gadījumos, kuros procesuālajos rakstos iekļautos argumentus attiecībā uz pabeigtu lietu var izmantot arī izskatīšanas stadijā esošā lietā.

109

Turklāt šajā gadījumā, kā tas ir norādīts iepriekš 104. punktā, Komisija atteica piekļuvi dokumentiem tādēļ, ka tā vēlējās veikt brīvu izvēli starp minētajos procesuālajos rakstos iekļautajiem argumentiem un argumentiem, kurus tā izmantotu arī izskatāmajā lietā. Šāds pamatojums, kas noteikti nozīmē arī to, ka lietas dalībniekiem nav daļējas piekļuves iespējas dokumentiem, pārkāpjot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu, apstiprina, ka Komisija nepierādīja, ka prasītājas lūgtā procesuālo rakstu publiskošana kaitētu tiesas procesa labai norisei lietā T-212/03 MyTravel/Komisija, kuru vēl izskata Pirmās instances tiesa.

110

Apgalvotā nepieciešamība aizsargāt argumentus, ko vajadzības gadījumā izmantos izskatīšanas stadijā esošā lietā, tādējādi nav pietiekama iemesla atteikt piekļuvi procesuālajiem rakstiem pabeigtā lietā, kurā jau ir taisīts Pirmās instances tiesas spriedums, ja nav kāda īpaša pamatojuma, ar ko pierādīt, ka šo rakstu publiskošana kaitētu izskatīšanas stadijā esošam tiesas procesam. Komisijas izteiktās bažas paliek tikai apgalvojumi un tādējādi ir pārlieku hipotētiskas (šajā sakarā skat. iepriekš 54. punktā minēto spriedumu lietā VKI, 84. punkts).

111

No iepriekš minētā izriet, ka Komisija, atsakot piekļuvi procesuālajiem rakstiem lietā T-342/99 Airtours/Komisija, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā. Tātad ir jāapmierina prasība atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kas attiecas uz šo atteikumu.

112

Prasītāja norāda, ka Komisija nevar atteikt savu procesuālo rakstu publiskošanu, pamatojoties uz izņēmumu par izmeklēšanas mērķu aizsardzību, tā iemesla dēļ, ka tie ir iesniegti lietās sakarā ar pienākumu neizpildi, kurus vēl izskata Tiesa, vai arī, ja Tiesa tajās jau ir pasludinājusi spriedumu, bet tās vēl ir izskatīšanā Komisijā. Tā norāda, ka prasībām sakarā ar pienākumu neizpildi ir zināma politiska nozīme tādējādi, ka sabiedrības interese par piekļuvi dokumentiem šajā jomā ir nozīmīga un tā palielinās izmeklēšanas attīstības gaitā.

113

Tā iemesla dēļ, ka izņēmums attiecībā uz izmeklēšanas mērķu aizsardzību ietver nozīmīgus faktus un ka tas galvenokārt attiecas uz pierādījumu noklusēšanu vai viltošanu, pierādījumu iegūšanas gaitā mazināsies risks, ka ir iespējams nelabvēlīgi ietekmēt sabiedrības intereses, kas saistītas ar izmeklēšanas aizsardzību. Prasītāja uzskata, ka, tā kā sabiedrības intereses saistībā ar dokumentu publiskošanu pastāvīgi pieaug un sabiedrības intereses saistībā ar izmeklēšanas aizsardzību pastāvīgi samazinās, vismaz daļēji ir jāpublisko iestāžu dokumenti attiecībā uz prasībām sakarā ar pienākumu neizpildi vai jāpublisko to versijas, kas nav konfidenciālas. Tātad Komisijai ir pienākums gadījumā, ja tā atsaka piekļuvi, pierādīt nopietnu kaitējumu attiecīgajām sabiedrības interesēm.

114

Saskaņā ar prasītājas viedokli sabiedrības intereses saistībā ar dokumentu publiskošanu ir svarīgākas par izmeklēšanas aizsardzību tajā brīdī, kad tiek celta prasība Tiesā, tā iemesla dēļ, ka šajā procesa stadijā nav izdevušies centieni atrisināt strīdu ar izlīgumu. Šāda nostāja atbilst iepriekš 17. punktā minētajam spriedumam lietā Petrie u.c./Komisija, kurā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Komisijas sagatavotie dokumenti pirms prasības celšanas sakarā ar pienākumu neizpildi, proti, brīdinājuma vēstules un argumentētie atzinumi, kas sagatavoti pirmstiesas procedūras ietvaros, bija izslēgti no sabiedrības piekļuves. Turklāt ir jānorāda, ka šis spriedums attiecas uz 1993. gada uzvedības kodeksu un ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkts attiecībā uz piekļuves tiesību izņēmumiem ir jāinterpretē šaurākā nozīmē.

115

Komisija norāda, ka procesa sakarā ar pienākumu neizpildi mērķis ir panākt to, lai valsts tiesību akti atbilstu Kopienu tiesību aktiem un nevis “sūdzēt tiesā” dalībvalstis. Kamēr Tiesa nav pieņēmusi lēmumu, ir iespējams panākt izlīgumu, kam ir nepieciešamas konfidenciālas sarunas, kā to ir arī atzinusi Pirmās instances tiesa iepriekš 17. punktā minētajā spriedumā lietā Petrie u.c./Komisija (68. punkts). Šajā sakarā prasītājas argumentiem, saskaņā ar kuriem šis spriedums attiecas tikai uz pirmstiesas procedūru, jo šajā lietā pieprasītie dokumenti bija brīdinājuma vēstules un argumentētie atzinumi, trūkst jebkāda pamata, ņemot vērā to, ka Pirmās instances tiesa izmantoja kā epigrāfu faktu, ka prasība ievērot konfidencialitāti attiecas uz visu procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi līdz pat sprieduma pasludināšanas brīdim (iepriekš 17. punktā minētais spriedums lietā Petrie u.c./Komisija, 68. punkts).

116

Komisija, atsaucoties uz XX ziņojuma par Kopienu tiesību piemērošanas kontroli II pielikumu, piebilst, ka statistika par 2002. gadu liecina par dialoga, ko tā uztur ar dalībvalstīm jautājumā par pārkāpumiem, efektivitāti, jo šajā ziņojumā ir redzams, ka no 361 Tiesā celtās prasības 69 tika atsauktas pirms sprieduma pasludināšanas un 22 tika izbeigtas pirms jaunas prasības celšanas Tiesā atbilstoši EKL 228. pantam. Attiecībā uz dialogu, kas var turpināties nepieciešamības gadījumā līdz pat brīdim, kad pieņem lēmumu par vēlāku prasību atbilstoši EKL 228. pantam, šo argumentu publiskošana nelabvēlīgi ietekmētu pārkāpumu procedūru, apdraudot savstarpējās uzticēšanās klimatu, kādu Komisija uztur ar dalībvalstīm.

117

Tieši tādēļ, lai neapdraudētu mērķi panākt izlīgumu strīdā, kas tai ir ar Austrijas iestādēm, tā esot atteikusi prasību piekļūt procesuālajiem dokumentiem lietā C-203/03 Komisija/Austrija, ko vēl izskata tiesa. Piekļuve procesuālajiem dokumentiem lietās Ciel ouvert esot atteikta līdzīgu iemeslu dēļ, ņemot vērā, ka attiecīgās dalībvalstis vēl joprojām neesot izpildījušas Tiesas spriedumus, ar kuriem konstatēta pienākumu neizpilde un ka Tiesa vēl joprojām izskatot saistītās lietas pret citām dalībvalstīm.

118

Visbeidzot, saskaņā ar Komisijas viedokli nepastāv sabiedrības prioritāras intereses, kas uzliek pienākumu publiskot procesuālos dokumentus visās pārkāpumu procedūrās, ja vien neatņem lietderīgo iedarbību izņēmumam par izmeklēšanas mērķu aizsardzību. Komisija atgādina, ka tā Regulas Nr. 1049/2001 pieņemšanas laikā publicētajā paziņojumā jau apgalvoja, ka tā piekrīt, ka “pārkāpumu procedūras nav īpaši izceltas kā izņēmumi, kas paredzēti regulas 4. panta 2. punktā, jo tā uzskata, ka teksts šādā formulējumā nekādā veidā neskar pašreizējo praksi attiecībā uz konfidencialitātes aizsardzību, ko tā nodrošina, lai pildītu savus pienākumus kontroles par Kopienu tiesību ievērošanu jomā” (2001. gada 6. jūnija Padomes protokols, doc. 9204/01, ADD 1, 3. lpp.). Turklāt aizsargājamās sabiedrības intereses esot rodamas Komisijai dotajā iespējā pārliecināt dalībvalsti pildīt Kopienu tiesības, kas prasot, lai tiktu saglabāta uzticības gaisotne starp tām un tiktu atteikta jebkāda piekļuve dokumentiem pirms pabeidz lietas izskatīšanu.

119

Ir jāatgādina, ka izņēmumu par izmeklēšanas mērķu aizsardzību jau paredzēja 1993. gada uzvedības kodekss. Kā tas ir norādīts šā sprieduma 62. punktā attiecībā uz tiesvedības aizsardzību, atšķirības starp šo kodeksu un Regulu Nr. 1049/2001, pirmkārt, ir tajā, ka šis kodekss paredzēja iespēju nenodot publiskai pieejai tos dokumentus, kuru publiskošana “varētu kaitēt” izmeklēšanai, turpretī regula attiecas uz gadījumiem, kad publiskošana “var kaitēt” šai izmeklēšanai, un, otrkārt, tajā, ka kodekss neparedzēja, ka sabiedrības prioritāras intereses var būt svarīgākas par interesēm saistībā ar izmeklēšanas mērķu aizsardzību. Savukārt 1993. gada uzvedības kodekss, tāpat kā Regula Nr. 1049/2001, neietver izmeklēšanas darbību jēdziena definīciju.

120

Saskaņā ar judikatūru attiecībā uz šo izņēmumu, kas nostiprināta, piemērojot 1993. gada uzvedības kodeksu, šo kodeksu uzskatīja par atbilstošu pamatu, lai Komisija atteiktu piekļuvi dokumentiem saistībā ar izmeklēšanu par iespējamo Kopienu tiesību neizpildi, kā rezultātā var uzsākt procesu atbilstoši EKL 226. pantam (iepriekš 67. punktā minētais spriedums lietā WWF UK/Komisija un iepriekš 53. punktā minētais spriedums lietā Bavarian Lager/Komisija), vai kas faktiski noveda pie šāda procesa uzsākšanas (iepriekš 17. punktā minētais spriedums lietā Petrie u.c./Komisija). Šajos gadījumos piekļuves atteikumu uzskatīja par pamatotu tādēļ, ka dalībvalstis ir tiesīgas sagaidīt no Komisijas, ka tā ievēros konfidencialitāti attiecībā uz izmeklēšanu, kas varētu būt pamats, lai uzsāktu procesu sakarā ar pienākumu neizpildi, pat ja ir pagājis zināms laika posms pēc izmeklēšanas pabeigšanas (iepriekš 67. punktā minētais spriedums lietā WWF UK/Komisija, 63. punkts), un pat pēc prasības celšanas Tiesā (iepriekš 17. punktā minētais spriedums lietā Petrie u.c./Komisija, 68. punkts).

121

No judikatūras izriet, ka izmeklēšanas dokumentu publiskošana laikā, kamēr notiek sarunas starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, varētu kaitēt labai procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi norisei, ciktāl šīs procedūras mērķis, kas ir dot iespēju dalībvalstij labprātīgi pildīt Līguma nosacījumus vai nepieciešamības gadījumā dot tai iespēju pamatot savu nostāju (Tiesas 1998. gada 29. septembra spriedums lietā C-191/95 Komisija/Vācija, Recueil, I-5449. lpp., 44. punkts), varētu tikt apdraudēta (iepriekš 53. punktā minētais spriedums lietā Bavarian Lager/Komisija, 46. punkts). Šī prasība ievērot konfidencialitāti, kā to arī precizēja Pirmās instances tiesa sakarā ar 1993. gada uzvedības kodeksa piemērošanu, turpinās arī pēc prasības celšanas Tiesā tādēļ, ka nav jāizslēdz iespēja, ka sarunas starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti — lai panāktu šīs dalībvalsts labprātīgu Līguma prasību izpildi — turpinās arī tiesas procesa gaitā un līdz pat sprieduma pasludināšanai. Šā mērķa, proti, strīda starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti atrisināšana ar izlīgumu pirms Tiesas sprieduma pasludināšanas, aizsardzība tātad attaisno atteikumu piekļūt dokumentiem, kas sagatavoti EKL 226. pantā paredzētās procedūras ietvaros (iepriekš 17. punktā minētais spriedums lietā Petrie u.c./Komisija, 68. punkts).

122

Attiecībā uz jautājumu par to, vai šāds pamatojums ir piemērojams visiem procesuālajiem rakstiem, ko Komisija iesniegusi prasībās sakarā ar pienākumu neizpildi, kuras vēl izskata Tiesa, neatkarīgi no katra pieprasītā dokumenta satura, ir jāatgādina, ka, kā tas izriet no šā sprieduma 73. punktā minētajiem apsvērumiem, konkrētas katra pieprasītā dokumenta satura pārbaudes neesamība ir pieļaujama tad, ja uz visiem attiecīgajiem dokumentiem kopumā acīmredzami attiecas kāds no dokumentu piekļuves tiesību izņēmumiem.

123

Tā tas ir gadījumā, kad pieprasītie procesuālie raksti ietver vienādu informāciju un pienākumu neizpildi, uz kuru attiecas šie dokumenti, ko ir apstrīdējusi attiecīgā dalībvalsts. Ciktāl iespēja panākt izlīgumu strīdā starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti ir galvenais mērķis izmeklēšanas darbībām, kuras Komisija veic sakarā ar dalībvalstu pienākumu, kas tām izriet no Kopienu tiesībām, neizpildi, tiktāl ir jākonstatē, ka prasība ievērot lietas dokumentu konfidencialitāti, kas ir nepieciešama šāda mērķa sasniegšanai, ir jāsaglabā līdz brīdim, kad Tiesa pieņem nolēmumu par iespējamo pienākumu neizpildi, ar kuru tiek pabeigts process par sekām, kuras var izrietēt no Komisijas veiktās izmeklēšanas. Turklāt, ciktāl šie dokumenti atspoguļo izmeklēšanas, kas veikta, lai pierādītu apstrīdēto pienākumu neizpildi, rezultātus, tiktāl uz tiem pilnībā ir attiecināms šis izņēmums.

124

Šajā gadījumā Komisija prasītājai atteica piekļuvi procesuālajiem rakstiem, kuri, pirmkārt, attiecās uz prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, kas apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī vēl bija iztiesāšanas stadijā (lieta C-203/03 Komisija/Austrija) — šis atteikums bija pamatots arī ar izņēmumu par tiesvedības aizsardzību, un, otrkārt, attiecās uz astoņām līdzīgām prasībām sakarā ar pienākumu neizpildi (lietas Ciel ouvert), kuras apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī jau bija izskatītas ar Tiesas 2002. gada 5. novembra spriedumu, jo attiecīgās dalībvalstis vēl nebija izpildījušas šos spriedumus.

125

Tā kā uz atteikumu piekļūt procesuālajiem rakstiem lietā C-203/03 Komisija/Austrija, kā tas izriet no šā sprieduma 102. punkta, attiecas izņēmums par tiesvedības aizsardzību, nav jāizvērtē, vai šo atteikumu varēja pamatot arī ar izņēmumu par izmeklēšanas mērķu aizsardzību. Šā izņēmuma piemērošana tātad ir jāizvērtē tikai sakarā ar atteikumu piekļūt procesuālajiem rakstiem lietās Ciel ouvert.

126

Ir jākonstatē, ka visi šie procesuālie raksti, ciktāl tie atspoguļo Komisijas veikto izmeklēšanu rezultātus, lai pierādītu Kopienu tiesību pārkāpumus, ir cieši saistīti ar procesu sakarā ar pienākumu neizpildi uzsākšanu, saistībā ar kuriem ir iesniegti šie procesuālie raksti, un tātad ir saistīti ar izmeklēšanas darbībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

127

Tomēr, ņemot vērā to, ka izņēmums no tiesībām piekļūt dokumentiem, kā tas tika atgādināts šā sprieduma 53. punktā, ir jāinterpretē un jāpiemēro šaurā nozīmē, tas apstāklis vien, saskaņā ar kuru pieprasītie dokumenti attiecas uz aizsargātajām interesēm, nevar pamatot minētā izņēmuma piemērošanu, jo Komisijai ir jāpierāda, ka to publiskošana tiešām var kaitēt šo izmeklēšanas mērķu aizsardzībai saistībā ar attiecīgo pienākumu neizpildi.

128

Tādēļ Pirmās instances tiesai ir jāpārbauda, vai Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka uz atteikumu publiskot procesuālos rakstus, kurus tā iesniedza prasībās sakarā ar attiecīgo pienākumu neizpildi, attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums.

129

Apstrīdētajā lēmumā Komisija apgalvoja, ka tā nevarēja atļaut piekļuvi šiem procesuālajiem rakstiem tā iemesla dēļ, ka, kaut gan šīs lietas jau bija pabeigtas ar Tiesas spriedumiem, attiecīgās dalībvalstis vēl nebija tos izpildījušas, tādējādi šīs lietas vēl joprojām tika izskatītas Komisijā. Komisija uzskata, ka prasītājas lūgto procesuālo rakstu publiskošanas gadījumā tiktu apdraudētas ar dalībvalstīm notiekošās sarunas, kuru mērķis ir panākt, lai dalībvalstis brīvprātīgi izpilda Kopienu tiesības. Tas nozīmējot, ka izmeklēšanas mērķu aizsardzība turpinās līdz brīdim, kamēr dalībvalstis izpildīs Tiesas spriedumu. Turklāt, kā to savā iebildumu rakstā norādīja Komisija, pret citām dalībvalstīm esot uzsākti procesi, kas saistīti ar lietām Ciel ouvert, ciktāl tām ir vienāds priekšmets un tās vēl joprojām izskata Tiesa.

130

Prasītāja apstrīd Komisijas nostāju, norādot, ka, pirmkārt, iepriekš 17. punktā minētais spriedums lietā Petrie u.c./Komisija šajā gadījumā nav atbilstošs tādēļ, ka tas attiecas uz dokumentiem, kas sagatavoti pirms prasības celšanas Tiesā, un, otrkārt, prasības celšana Tiesā paredz, ka nav izdevies panākt izlīgumu. Tā piebilst, ka šis spriedums attiecas uz 1993. gada uzvedības kodeksa piemērošanu un ka Regula Nr. 1049/2001 attiecībā uz piekļuves tiesību izņēmumiem ir jāinterpretē šaurākā nozīmē.

131

Pirmkārt, ir jānorāda, ka no iepriekš 17. punktā minētā sprieduma lietā Petrie u.c./Komisija nevar izsecināt to, ka vienīgi tos dokumentus, kas sagatavoti pirms prasības celšanas Tiesā, var pasargāt no sabiedrības piekļuves. Tādu dokumentu kā brīdinājuma vēstules un argumentētie atzinumi mērķis ir iezīmēt strīda priekšmeta robežas, kas nozīmē, ka šie dokumenti un prasības pieteikumi noteikti ir jāpamato ar identiskiem pamatiem un argumentiem (Tiesas 1988. gada 14. jūlija spriedums lietā 298/86 Komisija/Beļģija, Recueil, 4343. lpp., 10. punkts, un 2005. gada 1. februāra spriedums lietā C-203/03 Komisija/Austrija, Krājums, I-935. lpp., 28. punkts). Kā to apstrīdētajā lēmumā norādīja Komisija, procesuālajos rakstos ietvertie pierādījumi un argumenti tātad ir identiski tiem, kas ietverti pirmstiesas procedūras dokumentos, tādējādi prasītājas veiktā nošķiršana nav pamatota.

132

Otrkārt, ja ir taisnība, ka pirmstiesas procesa būtība ir panākt izlīgumu, taisnība ir arī tas, ka visbiežāk šādu rezultātu, kā to arī pierāda Komisijas iesniegtā statistika, panāk tikai pēc prasības celšanas Tiesā. Tādējādi izslēgt iespēju, ka šādu rezultātu var panākt pēc prasības celšanas būtu pretrunā tiesvedības sakarā ar pienākumu neizpildi mērķiem, kas ir panākt attiecīgās dalībvalsts atbilstību Kopienu tiesībām. Turklāt Pirmās instances tiesa šajā sakarā ir izteikusi savu viedokli, apstiprinot, ka konfidencialitātes prasība ir jāievēro arī pēc prasības celšanas Tiesā tādēļ, ka nevar izslēgt, ka sarunas starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, kuru mērķis ir panākt, lai dalībvalsts brīvprātīgi izpilda Līguma prasības, var turpināties tiesas procesa gaitā un līdz pat Tiesas sprieduma pasludināšanai (iepriekš 17. punktā minētais spriedums lietā Petrie u.c./Komisija, 68. punkts).

133

Šādu secinājumu nevar atspēkot prasītājas arguments, saskaņā ar kuru attiecīgā izņēmuma jēga ir izvairīties no pierādījumu viltošanas un šāds risks ir pavisam mazs pēc tam, kad Komisija ir cēlusi prasību Tiesā. Attiecīgais izņēmums, kā tas izriet no tā formulējuma, paredz nevis aizsargāt pašas izmeklēšanas darbības, bet šo darbību mērķi, kas, kā tas izriet no šā sprieduma 120. un 121. punktā minētās judikatūras, ir panākt, lai gadījumā, ja ceļ prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, attiecīgā dalībvalsts izpilda Kopienu tiesības. Šā iemesla dēļ šis izņēmums jāattiecina uz dažādajiem izmeklēšanas dokumentiem tik ilgi, kamēr nesasniedz šo mērķi, pat ja ir pabeigta izmeklēšana vai īpašā pārbaude, par kuru ir sagatavots dokuments, attiecībā uz kuru lūdz piekļuvi (iepriekš 53. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Franchet un Byk/Komisija, 110. punkts, un pēc analoģijas par 1993. gada uzvedības kodeksa piemērošanu Pirmās instances tiesas 2000. gada 13. decembra spriedums lietā T-20/99 Denkavit Nederland/Komisija, Recueil, II-3011. lpp., 48. punkts).

134

Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī Tiesa jau apmēram pirms gada bija pasludinājusi spriedumus, ar ko konstatēja pārkāpumus, kurus Komisija pārmeta attiecīgajām dalībvalstīm. Tātad nav apstrīdams, ka šajā brīdī nebija nekādu izmeklēšanas darbību, kuru mērķis bija pierādīt attiecīgo saistību neizpildi un kuras varētu tikt apdraudētas pieprasīto dokumentu publiskošanas dēļ.

135

Tomēr ir jāpārbauda, vai var uzskatīt, ka ar izmeklēšanu saistītos dokumentus, kā to apgalvo Komisija, aptver Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā norādītais izņēmums, kaut gan attiecīgās darbības jau ir pabeigtas un to rezultātā ir ne tikai celta prasība Tiesā, bet tā ir arī pasludinājusi spriedumus šajās lietās. Tātad ir jākonstatē, vai mērķis panākt izlīgumu, ko minēja Komisija, lai pamatotu piekļuves atteikumu, ir spēkā arī pēc to spriedumu pasludināšanas, ar kuriem konstatē pienākumu neizpildi, par ko Komisija veica izmeklēšanu.

136

Šajā sakarā ir jānorāda, ka pēc to spriedumu pasludināšanas, ar kuriem konstatē pienākumu neizpildi, attiecīgajām dalībvalstīm saskaņā ar EKL 228. panta 1. punktu ir jāveic visi pasākumi, kas nepieciešami tā izpildei. Ja EKL 228. pants neprecizē termiņu, kādā ir jāizpilda tiesas spriedums, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Kopienu tiesību nekavējošas un viendabīgas piemērošanas svarīgums nosaka, ka process pienākumu izpildei jāuzsāk nekavējoties un jāpabeidz, cik ātri vien iespējams (Tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedums lietā C-387/97 Komisija/Grieķija, Recueil, I-5047. lpp., 81. un 82. punkts, un 2003. gada 25. novembra spriedums lietā C-278/01 Komisija/Spānija, Recueil, I-14141. lpp., 26. un 27. punkts). Ja Tiesa atzīst, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Līgums, šai dalībvalstij ir jāveic visi pasākumi, lai izpildītu šo spriedumu, un šis rezultāts nedrīkst būt atkarīgs no sarunu rezultāta, kuras tā risina ar Komisiju.

137

Protams, nevar izslēgt, ka attiecīgā dalībvalsts turpina nepildīt pienākumus, tostarp pienākumu izpildīt Tiesas spriedumu, kā rezultātā Komisija saskaņā ar EKL 228. panta 2. punktu ir tiesīga uzsākt jaunu procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi. Tomēr šādā situācijā Komisijai ir jāveic jauna izmeklēšana, kas ietver jaunu pirmstiesas procedūru un nepieciešamības gadījumā nonāk pie jaunas prasības celšanas Tiesā. Izmeklēšanas darbības, kā rezultātā ir celta prasība, pamatojoties uz EKL 228. pantu, tādējādi ir jaunas salīdzinājumā ar tām, kuru rezultātā bija celta prasība, pamatojoties uz EKL 226. pantu, jo to mērķis ir pierādīt, ka Tiesas spriedumā konstatētie pārkāpumi turpinās arī pēc šī sprieduma pasludināšanas.

138

Turklāt ir jāatgādina, ka tādēļ, ka EKL 228. panta 2. punktā ir minēta Tiesas sprieduma neizpilde, tas paredz instrumentus, kuru mērķis ir mudināt pienākumus neizpildošo dalībvalsti izpildīt spriedumu par pienākumu neizpildi un līdz ar to nodrošināt, lai šī dalībvalsts efektīvi piemērotu Kopienu tiesības. Šajā tiesību normā paredzētajiem pasākumiem, proti, naudas sodam un kavējuma naudai ir vienāds mērķis — izdarīt uz šo dalībvalsti ekonomisko spiedienu, kas to mudinātu izbeigt konstatēto pienākumu neizpildi (Tiesas 2005. gada 12. jūlija spriedums lietā C-304/02 Komisija/Francija, Krājums, I-6263. lpp., 80. un 91. punkts, un 2006. gada 14. marta spriedums lietā C-177/04 Komisija/Francija, Krājums, I-2461. lpp., 59. un 60. punkts).

139

Visbeidzot, ja piekristu, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā minētais izņēmums attiecas uz dažādiem ar izmeklēšanas darbībām saistītiem dokumentiem tik ilgi, kamēr nav izbeigtas visas ar šīm procedūrām saistītās darbības, pat gadījumā, ja ir nepieciešama jauna izmeklēšana, pēc kuras iespējami celtu prasību, pamatojoties uz EKL 228. panta 2. punktu, piekļuve šiem dokumentiem būtu padarīta atkarīga no nejaušiem notikumiem, proti, no tā, vai attiecīgā dalībvalsts neievēro Tiesas spriedumu, ar kuru konstatē pienākumu neizpildi, un no tā, vai Komisija ceļ prasību atbilstoši EKL 228. panta 2. punktam, kas ietilpst Komisijas rīcības brīvībā. Jebkurā gadījumā tie būtu nākotnē iespējami un nenoteikti gadījumi, kas atkarīgi no attiecīgo iestāžu rūpīgas un ātras rīcības.

140

Šāds risinājums būtu pretrunā mērķim garantēt pēc iespējas plašākas sabiedrības piekļuvi iestāžu dokumentiem, lai nodrošinātu pilsoņiem iespēju efektīvāk kontrolēt publiskās varas īstenošanas tiesiskumu (šajā sakarā skat. iepriekš 53. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Franchet un Byk/Komisija, 112. punkts; turklāt pēc analoģijas par 1993. gada uzvedības kodeksa piemērošanu skat. iepriekš 15. punktā minēto spriedumu lietā Interporc II, 39. punkts, un iepriekš 56. punktā minēto spriedumu lietā JT’s Corporation/Komisija, 50. punkts).

141

Par iebildumu rakstā minēto apstākli, ka lietas, kurām ir tāds pats priekšmets kā lietām Ciel ouvert, vēl joprojām izskata Tiesa, ir tikai jānorāda, ka, pirmkārt, Komisija nesniedza nekādu izskaidrojumu tam, kā iespēju panākt izlīgumu ar attiecīgajām dalībvalstīm, uz kurām attiecas šīs lietas, apdraud to procesuālo rakstu publiskošana, kurus tā iesniedza tiesvedībās pret citām dalībvalstīm un kas jau ir pabeigtas ar Tiesas spriedumu. Otrkārt, kā tas tika norādīts šā sprieduma 106. un 107. punktā, nepietiek tikai ar saikni starp divām vai vairākām lietām, vienalga, vai tajās ir vieni un tie paši lietas dalībnieki, vai tām ir viens un tas pats priekšmets, lai pamatotu piekļuves atteikumu, izņemot, ja princips par brīvu piekļuvi iestāžu dokumentiem acīmredzami tiek nomainīts ar Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajiem šā principa izņēmumiem.

142

No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, atsakot piekļuvi dokumentiem lietās Ciel ouvert. Tādēļ prasība atcelt apstrīdēto lēmumu ir jāapmierina daļā attiecībā uz šo atteikumu.

143

Atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 87. panta 3. punkta pirmajai daļai, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Pirmās instances tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tā kā šajā gadījumā katram lietas dalībniekam spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, tie sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (virspalāta)

nospriež: