Lieta T‑196/03

European Federation for Cosmetic Ingredients (EFfCI)

pret

Eiropas Parlamentu un Eiropas Savienības Padomi

Acīmredzama nepieņemamība – Individuāli skarta prasītāja jēdziens – EEIG – Spēkā esošie līgumi – Intelektuālā īpašuma tiesības

Pirmās instances tiesas rīkojums (trešā palāta) 2004. gada 10. decembrī 

Rīkojuma kopsavilkums

1.     Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas un juridiskas personas – Akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Normatīvs akts – Direktīva

(EKL 230. panta 4. daļa un 249. pants)

2.     Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība, ko iesniedz Eiropas Ekonomisko interešu grupa – Pieņemamība – Nosacījumi

(EKL 230. panta 4. daļa; Padomes Regula Nr. 2137/85)

3.     Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas un juridiskas personas – Akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Direktīva par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem – Eiropas Ekonomisko interešu grupas, kas aptver ķīmisku produktu ražotājuzņēmumu apvienības, prasība – Pieņemamība

(EKL 230. panta 4. daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/15)

4.     Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas un juridiskas personas – Akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Direktīva par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem – Tiesību akts, kas var tieši un/vai individuāli skart atsevišķus tirgus dalībniekus pirms tā stāšanās spēkā noslēgtu līgumu dēļ – Nosacījumi

(EKL 230. panta 4. daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/15)

5.     Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas un juridiskas personas – Akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Prasība, ko cēlusi uzņēmumu apvienība, kas piedalījusies akta pieņemšanas procesā – Pieņemamība – Nosacījumi

(EKL 230. panta 4. daļa)

6.     Eiropas Kopienas – Iestāžu tiesību aktu likumības pārbaude tiesā – Vispārpiemērojami tiesību akti – Valsts tiesu pienākums piemērot valsts procesuālās tiesības tā, lai ļautu apstrīdēt Kopienu vispārpiemērojamu tiesību aktu likumību – Prasības atcelt tiesību aktu celšana Kopienu tiesā, ja pastāv nepārvarami šķēršļi valsts procesuālajās tiesībās – Izslēgšana

(EKL 230. panta 4. daļa)

1.     Lai gan EKL 230. panta ceturtā daļa tieši neaplūko prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, ko persona iesniegusi par direktīvu, vienīgi ar šo apstākli nepietiek, lai šādas prasības atzītu par nepieņemamām. Turklāt Kopienu iestādes nevar liegt tiesas aizsardzību, ko šī Līguma norma paredz personām, vienkārši izvēloties attiecīgā akta formu. Turklāt vienīgi fakts, ka apstrīdētais akts ir vispārpiemērojams un ka tas nav uzskatāms par lēmumu EKL 249. panta nozīmē, nav pietiekams, lai liegtu personai iespēju iesniegt prasību to atcelt.

(sal. ar 34., 37. punktu)

2.     Apvienības, kas izveidota, lai sekmētu kādas personu grupas kolektīvās intereses, un kas nedarbojas pati savās interesēs, iesniegtas prasības atcelt tiesību aktu pieņemamība ir atkarīga no tā, vai šīs apvienības dalībnieki var iesniegt šo prasību arī katrs personīgi. Šis risinājums ir izmantojams arī Eiropas Ekonomisko interešu grupas (EEIG) gadījumā, kuras mērķis Regulas (EEK) Nr. 2137/85 par EEIG izveidošanu 3. panta izpratnē ir vienīgi atvieglot vai izvērst tās locekļu saimniecisko darbību, lai ļautu tiem uzlabot savus rezultātus, līdz ar to tai ir tikai papildu raksturs.

(sal. ar 43. punktu)

3.     Eiropas Ekonomisko interešu grupas, kas aptver divas ķīmisku produktu ražotājuzņēmumu apvienības, prasība atcelt Direktīvu 2003/15, ar ko groza Direktīvu 76/768 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem, ir nepieņemama.

Nelabvēlīgais iespaids, kāds minētajā direktīvā noteiktajiem aizliegumiem un marķējumiem, kuros ir norādīts, ka nav veikti izmēģinājumi ar dzīvniekiem, ir uz to uzņēmumu konkurētspēju, kurus pārstāv attiecīgās apvienības, nepadara tos atšķirīgus no citiem uzņēmumiem, kuri neveic piegādes kosmētikas nozarē vai kuri darbojas tikai šajā tirgū, bet neizmēģina izmantotās sastāvdaļas ar dzīvniekiem vai neizmanto vielas, kas tiek klasificētas kā kancerogēnas, mutagēnas vai reproduktīvajai funkcijai toksiskas vielas. Saistībā ar šo nepietiek ar to vien, ka dažus uzņēmējus vispārpiemērojams tiesību akts ekonomiski skar vairāk nekā to konkurentus, lai atzītu, ka tiesību akts tos skar individuāli

Apstāklis, ka vieni un tie paši uzņēmumi noteiktās valstīs ir galvenie savā nozarē, neļauj secināt, ka tie pieder pie individuāli skarta un nosakāma tirgus dalībnieku loka, kas ir nosakāms pēc tādiem kritērijiem kā attiecīgie ražojumi vai to veiktā saimnieciskā darbība, jo ar tirdzniecību a priori var nodarboties jebkurš uzņēmums, kurš atrodas vai var atrasties tiem identiskā situācijā.

Tāpat arī tāda prasītājas dalībnieču apvienību pārstāvēto uzņēmumu zinātības [know how] un komercnoslēpumu kā patenta tiesiskā aizsardzība nepadara tos atšķirīgus no citiem ķīmisko produktu ražotājiem, uz kuriem attiecas Direktīva 2003/15. Pirmkārt, arī tie var atsaukties uz minēto aizsardzību, produktu ražošana un tirdzniecība bieži notiek intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībā. Otrkārt, kaut arī katrs patents identificē tā aizsargāto produktu, minētā direktīva nekavē īpaša patenta izmantošanu, tā ka iespējamā intelektuālā īpašuma tiesību izmantošana izriet tikai no bezpersoniska apstākļa – vielu ražošanas, ko izmanto kosmētikas industrijā.

(sal. ar 46. un 47., 49., 57. punktu)

4.     Lai atsaukšanās uz līgumiskām saistībām varētu būt par pamatu prasības atcelt tādu tiesību aktu kā Direktīva 2003/15, kas groza Direktīvu 76/768 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem, pieņemamībai atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai, pirmkārt, ir nepieciešams, lai tiesību normā, kurai ir augstāks spēks nekā apstrīdētajam aktam, iestādēm būtu uzlikts pienākums īpaši ņemt vērā prasītāju uzņēmumu stāvokli attiecībā pret visām citām personām, uz kurām attiecas šis tiesību akts. Otrkārt, minētajiem uzņēmumiem ir jābūt jau noslēgtiem līgumiem, kuru izpilde ir paredzēta apstrīdētā akta piemērošanas laikā, un tāpēc ir pilnībā vai daļēji traucēta.

(sal. ar 53. punktu)

5.     Ja ar to, ka apvienība ir piedalījusies procesā, kura rezultātā ir pieņemts vispārpiemērojams tiesību akts, var pamatot prasības atcelt tiesību aktu, ko iesniegusi minētā apvienība par šādu aktu, pieņemamību, kaut gan šīs apvienības dalībniekus uzņēmumus tas tieši un individuāli neskar, tomēr brīvprātīga piedalīšanās likumdošanas akta izstrādes procesā, kas neparedz citu personu līdzdalību, nevar radīt prasības tiesības pret šo aktu pretēji tam, ja piedalīšanās notiek procesā, kas paredz šādu līdzdalību.

(sal. ar 63.–65. punktu)

6.     Turklāt dalībvalstīm ir pienākums paredzēt prasību iesniegšanas kārtību un procesu, kas ļauj nodrošināt tiesību uz tiesas aizsardzību ievērošanu un šajā sakarā aizpildīt iespējamās nepilnības līgumos, nav pieļaujama tāda EKL 230. pantā izklāstīto pieņemamības noteikumu interpretācija, saskaņā ar kuru prasība atcelt tiesību aktu būtu jāatzīst par pieņemamu, ja, Kopienu tiesai tieši pārbaudot valsts procesuālās normas, ir parādīts, ka tās neparedz personām tiesības iesniegt prasību, ar kuru var apstrīdēt attiecīgā Kopienu tiesību akta spēkā esamību. Šāda kārtība, kas katrā konkrētajā gadījumā prasa, lai Kopienu tiesa pārbaudītu un interpretētu valsts procesuālās tiesības, pārsniedz robežas tās kompetencei kontrolēt Kopienu aktu likumību.

(sal. ar 70. punktu)

PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (trešā palāta)

2004. gada 10. decembrī (*)

Acīmredzama nepieņemamība – Individuāli skarta prasītāja jēdziens – EEIG – Spēkā esošie līgumi – Intelektuālā īpašuma tiesības

Lieta T‑196/03

European Federation for Cosmetic Ingredients (EFfCI), Brisele (Beļģija), ko pārstāv K. van Maldehems [K. Van Maldegem] un K. Mero [C. Mereu], advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv Ž. L. Rufass Kintana [J. L. Rufas Quintana], M. Mūrs [M. Moore] un K. Bredlijs [K. Bradley], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

un

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv E. Karlsone [E. Karlsson] un M. K. Džordži Forta [M. C. Giorgi Fort], pārstāves,

atbildētāji,

par lūgumu atcelt:

–       Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 27. februāra Direktīvas 2003/15/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (OV L 66, 26. lpp.) 1. panta 2. punktu daļā, ar ko Direktīvā 76/768 iekļauj jaunu 4.a panta 2. un 2.1. punktu, un jaunu 4.b pantu;

–       Direktīvas 2003/15 1. panta 5. punktu daļā, ar kuru Direktīvas 76/768 6. panta 3. punktā iekļauj jaunu apakšpunktu,

EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši M. Jēgers [M. Jaeger] un F. Deuss [F. Dehousse],

sekretārs H. Jungs [H. Jung],

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

 Atbilstošās tiesību normas, fakti un tiesvedība

1       Pirms apstrīdētā tiesību akta pieņemšanas Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīvas 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (OV L 262, 169. lpp.) 4. panta 1. punkts:

–       tika papildināts ar Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/35/EEK, ar ko sesto reizi groza Direktīvu 76/768 (OV L 151, 32. lpp.), papildinot to ar i) apakšpunktu,

–       arī pēdējā minētā direktīva pēdējo reizi ir grozīta ar Komisijas 2000. gada 19. jūnija Direktīvu 2000/41/EK, ar ko otrreiz atliek datumu, pēc kura aizliedz kosmētikas līdzekļu sastāvdaļu vai sastāvdaļu savienojumu izmēģinājumus ar dzīvniekiem (OV L 145, 25. lpp.).

Tā rezultātā Direktīvas 76/768 4. panta 1. punkta pirmā daļa tika izteikta šādi:

“Neierobežojot vispārējos pienākumus, kas izriet no 2. panta, dalībvalstis aizliedz tirdzniecību ar kosmētikas līdzekļiem, kas satur:

[..]

i) lai atbilstu šīs direktīvas prasībām, sastāvdaļas vai sastāvdaļu savienojumus, kas ir izmēģināti ar dzīvniekiem pēc 2002. gada 30. jūnija.”

2       Tomēr pirms apstrīdētā tiesību akta pieņemšanas Direktīva 76/768:

–       tika papildināta ar 6. panta 3. punktu atbilstoši 1. pantam Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvā 88/667/EEK, ar ko ceturto reizi groza Direktīvu 76/768 (OV L 382, 46. lpp.),

–       minētais 6. pants tika papildināts ar Direktīvas 93/35 1. panta 9. punktu.

Tā rezultātā Direktīvas 76/768 6. panta 3. punktā bija noteikts:

“Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka uz kosmētikas līdzekļu etiķetēm un to realizācijas un reklāmas pasākumos neizmanto tādus formulējumus, nosaukumus, firmas zīmes, attēlus un figurālas vai citas zīmes, kas norāda uz īpašībām, kādas šiem līdzekļiem nepiemīt. Turklāt jebkurā norādē uz izmēģinājumiem ar dzīvniekiem ir skaidri jānorāda, vai šie izmēģinājumi ir veikti, ietverot galaproduktu un/vai tā sastāvdaļas.”

3       2003. gada 27. februārī Eiropas Parlaments un Padome pieņēma Direktīvu 2003/15/EK, ar ko groza Direktīvu 76/768 (OV L 66, 26. lpp.).

4       Direktīvas 2003/15 1. pantā ir noteikts:

“Direktīvu 76/768/EEK groza šādi.

[..]

2) Direktīvā iekļauj šādus pantus:

“4.a pants

1. Neskarot vispārējos pienākumus, kas izriet no 2. panta, dalībvalstis aizliedz:

a)      laist tirgū kosmētikas līdzekļus, kuru galīgais sastāvs, lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām, ir izmēģināts ar dzīvniekiem, izmantojot metodi, kas nav alternatīva metode, pēc tam, kad šāda alternatīva metode ir validēta un pieņemta Kopienas līmenī, attiecīgi ņemot vērā validācijas attīstību ESAO;

b)      laist tirgū kosmētikas līdzekļus, kas satur sastāvdaļas vai sastāvdaļu kombinācijas, kuras, lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām, ir izmēģinātas ar dzīvniekiem, izmantojot metodi, kas nav alternatīva metode, pēc tam, kad šāda alternatīva metode ir validēta un pieņemta Kopienas līmenī, attiecīgi ņemot vērā validācijas attīstību ESAO;

c)      savā teritorijā izmēģināt gatavos kosmētikas līdzekļus ar dzīvniekiem, lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām;

d)      lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām, savā teritorijā izmēģināt sastāvdaļas vai sastāvdaļu kombinācijas ar dzīvniekiem vēlākais dienā, kad šādi izmēģinājumi jāaizstāj ar vienu validētu alternatīvo metodi vai vairākām validētām alternatīvajām metodēm, kas iekļautas V pielikumā Padomes 1967. gada 27. jūnija Direktīvai 67/548/EEK par normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamu vielu klasifikāciju, iepakošanu un marķēšanu vai šīs direktīvas IX pielikumā.

Vēlākais 2004. gada 11. septembrī Komisija saskaņā ar procedūru, kas minēta 10. panta 2. punktā, un pēc apspriešanās ar Zinātnisko komiteju gala patērētājiem paredzēto kosmētikas līdzekļu un nepārtikas preču jautājumos (SCCNFP) nosaka IX pielikuma saturu.

2. Komisija pēc apspriešanās ar SCCNFP un Eiropas Alternatīvo metožu validēšanas centru (ECVAM) un, attiecīgi ņemot vērā validācijas attīstību ESAO, nosaka īstenošanas grafikus noteikumiem 1. punkta a), b) un d) apakšpunktā, ieskaitot termiņus dažādo izmēģinājumu izskaušanai. Grafikus dara pieejamus atklātībai vēlākais 2004. gada 11. septembrī un nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei. Īstenošanas periodu nosaka ne ilgāku par sešiem gadiem no Direktīvas 2003/15/EK spēkā stāšanās dienas attiecībā uz 1. punkta a), b) un d) apakšpunktu.

2.1. Attiecībā uz atkārtotas devas toksicitātes, reproduktīvās toksicitātes un toksikokinētikas izmēģinājumiem, kam vēl nav apspriežamu alternatīvu, 1. punkta a) un b) apakšpunkta īstenošanas periodu nosaka ne ilgāku par 10 gadiem no Direktīvas 2003/15/EK stāšanās spēkā.

[..]

4.b pants

Kosmētikas līdzekļos aizliegts izmantot vielas, kas pēc klasifikācijas saskaņā ar Direktīvas 67/548/EEK I pielikumu ir 1., 2. vai 3. kategorijas kancerogēnās, mutagēnās vai reproduktīvajai funkcijai toksiskās vielas. Šim nolūkam Komisija saskaņā ar 10. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem vajadzīgos pasākumus. Vielu, kas saskaņā ar klasifikāciju ir 3. kategorijas viela, drīkst izmantot kosmētikas līdzekļos, ja SCCNFP vielu ir novērtējis un atzinis par pieņemamu izmantošanai kosmētikas līdzekļos.

[..]”

5) Pēdējo teikumu 6. panta 3. punktā svītro un pievieno šādu daļu:

“Bez tam ražotājs vai persona, kas atbild par kosmētikas līdzekļa laišanu Kopienas tirgū, tikai tad var izmantot izdevību uz kosmētikas līdzekļa iepakojuma vai jebkurā dokumentā, uz zīmītes, etiķetes, riņķīša vai siksniņas, kuru pievieno kosmētikas līdzeklim vai ar kuru norāda uz to, minēt faktu, ka gatavā kosmētikas līdzekļa ražošanas nolūkā nav izdarīts neviens izmēģinājums ar dzīvniekiem, ja ne ražotājs, ne tā piegādātāji nav izdarījuši vai pasūtījuši nevienu gatavā kosmētikas līdzekļa vai tā prototipa, vai nevienas tā sastāvdaļas izmēģinājumu ar dzīvniekiem un nav izmantojuši nevienu sastāvdaļu, ko jaunu kosmētikas līdzekļu ražošanas nolūkā ar dzīvniekiem izmēģinājuši citi. Pamatnostādnes pieņem saskaņā ar procedūru, kas minēta 10. panta 2. punktā, un publicē “Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī”. Eiropas Parlaments saņem komitejai iesniegto pasākumu projektu eksemplārus.

[..]”

5       Prasītāja ir Eiropas Ekonomisko interešu grupa (EEIG), kas aptver divas ķīmisku produktu ražotājuzņēmumu apvienības.

6       Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā 2003. gada 3. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību par Direktīvas 2003/15 daļēju atcelšanu.

7       Ar atsevišķiem dokumentiem, kas iesniegti Pirmās instances tiesas kancelejā, attiecīgi, 2003. gada 17. jūlijā un 14. augustā, atbildētāji iesniedza divus iebildumus par nepieņemamību, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. pantu. Savus apsvērumus par šiem iebildumiem prasītāja iesniedza 2003. gada 29. septembrī.

 Lietas dalībnieku prasījumi

8       Prasītāja lūdz Pirmās instances tiesu:

–       atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu vai, alternatīvi – izlemt jautājumus par pieņemamību, izskatot lietu pēc būtības;

–       atcelt Direktīvas 2003/15 1. pantu daļā, kurā tas iekļauj Direktīvā 76/768 4.a panta 2. un 2.1. punktu un 4.b pantu, kā arī pievieno jaunu daļu 6. panta 3. punktam;

–       piespriest atbildētājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

9       Eiropas Savienības Padome un Eiropas Parlaments lūdz Pirmās instances tiesu:

–       noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–       piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par procesu

1.     Par iebilduma par nepieņemamību izlemšanu, izskatot lietu pēc būtības

 Lietas dalībnieku argumenti

10     Padome un Parlaments lūdz, lai Pirmās instances tiesa, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu, pieņem lēmumu par prasības nepieņemamību, neizskatot lietu pēc būtības.

11     Turpretim prasītāja lūdz Pirmās instances tiesu “izskatīt lietu pēc būtības pirms lēmuma par pieņemamību pieņemšanas, vai, alternatīvi – izlemt visus jautājumus, izskatot lietu pēc būtības”. European Federation for Cosmetic Ingredients (EFfCI) norāda, ka “šī lieta attiecas uz īpaši sarežģītu tiesību nozari, kurā juridiskais stāvoklis [..] ir cieši saistīts ar pamatā esošajiem jautājumiem pēc būtības”. Šo sarežģītību apstiprina prasības pieteikuma pamatojumam izvirzīto pamatu kļūdains apraksts, kas ir iekļauts Parlamenta iebildumā par nepieņemamību. Tādējādi Pirmās instances tiesai ir jāizskata lieta pēc būtības “pirms jautājuma par pieņemamību izskatīšanas”. EFfCI piebilst, ka šī iespēja ir skaidri paredzēta Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 4. punktā. Tā izsmeļošāk ir paskaidrota Pirmās instances tiesas 1999. gada 1. decembra spriedumā apvienotajās lietās T‑125/96 un T‑152/96 Boehringer/Padome un Komisija, Recueil, II‑3427. lpp.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

12     Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 4. punkta pirmo daļu Pirmās instances tiesai ir iespēja vai nu lemt par pieteikumu par nepieņamamību, ko ir iesniedzis viens no lietas dalībniekiem, pamatojoties uz 114. panta 1. punktu, vai arī apvienot ar lietas izskatīšanu pēc būtības.

13     Atbilstoši Tiesas 2002. gada 26. februāra spriedumam lietā C‑23/00 P Padome/Boehringer, Recueil, I‑1873. lpp., 52. punkts, Pirmās instances tiesai ir jāizvērtē, ko šajos apstākļos prasa taisnīgas tiesas princips. Tādējādi procesuālās ekonomijas nolūkā Pirmās instances tiesa izņēmuma kārtā šajā lietā varēja nolemt veikt viena no apstrīdētajiem tiesību aktiem tiesiskuma pārbaudi pirms pirmās no divām saistītajām prasībām pieņemamības pārbaudes (iepriekš šī rīkojuma 11. punktā minētais spriedums lietā Boehringer/Padome un Komisija).

14     Šādu procesuālo ekonomiju šeit acīmredzot nav iespējams panākt. EFfCI arguments par to, ka prasība attiecas uz īpaši sarežģītiem tiesību jautājumiem, tieši pretēji mudina izvairīties no lietas izskatīšanas pēc būtības, ja pastāvēja iespēja, ka prasība ir nepieņemama. Līdz ar to nav pamata atsaukties uz minēto argumentu, ka šī sarežģītība un neiespējamība nekavējoties lemt par prasības nepieņemamību ir radusies tāpēc, ka Parlaments ir nepareizi izpratis prasītājas izvirzītos prasības pamatus. Parlamenta izvirzītie iebildumi par nepieņemamību neizriet no prasības pamatu izpratnes, tāpēc to iespējami nepareizais sastādīšanas veids neliedz pieņemt lēmumu, izskatot lietu pēc būtības.

15     EFfCI apgalvojumam šajos apstākļos nevar piekrist. Tik tiešām, ja prasību atcelt tiesību aktu varētu aizstāt ar vienkāršu juridisko konsultāciju par apstrīdētās direktīvas tiesiskumu, EKL 230. pants novirzītos no sava mērķa.

16     Tātad attiecībā uz nepieņemamību ir jālemj saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu, neuzsākot lietas izskatīšanu pēc būtības.

17     Turklāt saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 3. daļu pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Pirmās instances tiesa nelemj citādi. Šajā lietā Pirmās instances tiesa uzskata, ka, pārbaudot dokumentus lietā, ir iegūta pietiekama informācija, lai lemtu par atbildētāju pieteikumiem, neuzsākot mutvārdu procesu.

2.     Par pieteikumu par konfidencialitāti

18     EFfCI 2003. gada 29. septembrī, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 2. punktu, lūdza saglabāt atsevišķu dokumentu konfidencialitāti.

19     Šī norma nosaka, ka konfidencialitātes pieteikumu var iesniegt iestāšanās lietā gadījumā. Tā kā šajā gadījumā nav notikusi iestāšanās lietā, pieteikums ir priekšlaicīgs. Līdz ar to par šo jautājumu nav jāpieņem lēmums.

 Par prasības nepieņemamību

1.     Lietas dalībnieku argumenti

20     Atbildētājas uzskata, ka prasība ir nepieņemama, jo apstrīdētās normas neskar prasītāju individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.

21     Tās uzskata, ka nevar secināt, ka prasītāja ir skarta individuāli tāpēc, ka tās pārstāvētos uzņēmumus apstrīdētais akts ekonomiski skar lielākā mērā nekā citus, jo šis akts netiek piemērots saskaņā ar noteiktām, tiem raksturīgām, īpašībām.

22     Turklāt atbildētājas apgalvo, ka Tiesa 1994. gada 18. maija spriedumā lietā C‑309/89 Codorniu/Padome, Recueil, I‑1853. lpp., nav secinājusi, ka persona ir uzskatāma par skartu individuāli tikai tāpēc, ka apstrīdētais akts skar tās intelektuālā īpašuma tiesības. Prasības pieņemamību Tiesa drīzāk ir atzinusi, pamatojoties uz to, ka sabiedrību Codorniu iespaido tiesību norma, kas terminu “crémant” attiecina uz noteiktiem Francijas un Luksemburgas vīnkopjiem, tātad uz stingri noteiktu ražotāju loku, kaut gan šis pats termins bija daļa no tās reģistrētās preču zīmes. Turpretim fakts, ka EFfCI pārstāv un aizstāv liela skaita sabiedrību intereses, kas kosmētikas līdzekļu ražošanā ir patentu īpašnieces kosmētikas līdzekļu ražošanā izmantojamo vielu laišanai tirgū, to nepadara pietiekami atšķirīgu no citām sabiedrībām. Intelektuālā īpašuma tiesības aizsargā lielāko daļu kosmētikas līdzekļu formulu.

23     Turklāt, ja jābūt pārstāvētam visam sektoram, lai personu uzskatītu par skartu individuāli, šis nosacījums zaudē jebkādu nozīmi.

24     Visbeidzot, atbildētājas apgalvo, ka judikatūra nosaka, ka dalībvalstīm, piemērojot Kopienu tiesību normas, ir jānodrošina pilnīga un efektīva tiesas aizsardzība, uz kuru prasītājam ir tiesības.

25     Turpretim EFfCI apgalvo, ka tā ir skarta individuāli, salīdzinot ar visiem citiem tirgus dalībniekiem, jo uz kosmētisko līdzekļu sastāvā esošo vielu ražotāju saimniecisko darbību īpaši iedarbojas aizliegums laist tirgū kosmētikas līdzekļus, kas ir izmēģināti ar dzīvniekiem vai satur vielas, kas tiek klasificētas kā kancerogēnas, mutagēnas vai reproduktīvajai funkcijai toksiskas vielas (turpmāk tekstā – “KMR”).

26     EFfCI apgalvo, ka apstrīdētās tiesību normas, pirmkārt, aizliedz izmēģināt ar dzīvniekiem ķīmiskas vielas, kas tiek izmantotas kosmētikas līdzekļu ražošanā, un, otrkārt, aizliedz jebkādu kosmētikas līdzekļu laišanu tirgū, kas satur vielas, kuras ir izmēģinātas šādā veidā. Šie aizliegumi attiecas pat uz gadījumiem, kad izmēģinājumi ar dzīvniekiem ir veikti saskaņā ar citu tiesību normu prasībām. EFfCI apgalvo, ka minētās normas ietekmē tās konkurētspēju tādējādi, ka tās pārstāvētās sabiedrības atrodas sliktākā stāvoklī nekā citi uzņēmumi, kas nedarbojas kosmētikas jomā, vai tie, kas laiž tirgū sastāvdaļas, kas tiek izmantotas tikai šajā ražošanas nozarē, bet kas nav izmēģinātas ar dzīvniekiem. Sliktāks stāvoklis rodas no tā, ka uzņēmumi, kas ir apvienojušies EFfCI, darbojās dažādās jomās. Tādēļ tiem bija jāievēro arī citas tiesību normu prasības, kas reglamentē izmēģinājumu ar dzīvniekiem norisi. Prasītāja paskaidro, ka šo aizliegumu sekas ir īpaši nozīmīgas, jo konkurētspējas saglabāšanai kosmētikas uzņēmumiem ir nepieciešams ieviest jauninājumus. Tam pastāvīgi ir nepieciešamas jaunas ķīmiskas vielas, “kas atbilstoši direktīvai par bīstamām vielām ir padziļināti jāizmēģina ar dzīvniekiem”.

27     Turklāt EFfCI uzsver, ka “[otrs] apstrīdētais tiesību akts acīmredzami ietekmē [tās] tiesisko stāvokli [..], līdz ar to tā vairs nevar izmantot 1., 2. vai 3. kategorijas KMR vielas kā kosmētikas līdzekļu sastāvdaļas. Šajā gadījumā dalībnieces sabiedrības [..] ražo ķīmiskas vielas, kas pieder pie šīm kategorijām, un piegādā tās kosmētikas ražotājiem”.

28     EFfCI apgalvo, ka trešais apstrīdētais pasākums skar tās pārstāvētās sabiedrības tādā veidā, ka tas ļauj kosmētikas līdzekļu ražotājiem norādīt uz etiķetes, ka kosmētikas līdzekļa un tā sastāvdaļu izstrādāšanas laikā nav izdarīts neviens izmēģinājums ar dzīvniekiem. Tā kā gandrīz visas ķīmiskās vielas ir izmēģinātas ar dzīvniekiem un alternatīvas metodes būs pieejamas tikai pēc daudziem gadiem, EFfCI apgalvo, ka kopš apstrīdētās direktīvas stāšanās spēkā sabiedrības, kuru intereses tā aizstāv, var tikai retos gadījumos apgalvot, ka šādi izmēģinājumi nav veikti. Tādējādi attiecīgajiem uzņēmumiem ir nelabvēlīgāka situācija salīdzinājumā ar citiem tirgus dalībniekiem, kuri spēja gūt labumu no šāda nosacījuma. Tiem turklāt tika “radīti nelabvēlīgi konkurences apstākļi attiecībā pret citiem kosmētikas ražotājiem, kas lieto maldinošu etiķeti, kurā ir norādīts, ka nav veikti izmēģinājumi ar dzīvniekiem”.

29     Vēl EFfCI apgalvo, ka sabiedrības, kas tajā ir apvienojušās, ir individualizētas kā tām piederošo patentu īpašnieces. Tā apgalvo, ka šie patenti tām tik tiešām piešķir izņēmuma tiesības izmantot un laist tirgū ar patentu aizsargātās preces. Prasītāja apgalvo, ka šīm tiesībām ir nodrošināta īpaša aizsardzība, kas ir analoga tai, ko Tiesa ir ņēmusi vērā 1986. gada 24. jūnija spriedumā lietā 53/85 AKZO Chemie/Komisija, Recueil, 1965. lpp. Tomēr attiecīgā direktīva negatīvi ietekmēs priekšrocības, kādas varētu no tās būt ražotājiem. Atsaucoties uz iepriekš, 22. punktā minēto spriedumu lietā Codorniu/Padome, EFfCI vērš uzmanību uz apstākli, ka izņēmuma tiesības laist tirgū preces, kas radītas pirms attiecīgās direktīvas pieņemšanas veiktu izgudrojumu rezultātā, atbilst tiesībām, kādas sabiedrībai Codorniu piederēja preču zīmes “crémant” reģistrācijas rezultātā, un kuru dēļ tās prasība tika atzīta par pieņemamu.

30     Prasītāja tāpat arī apgalvo, ka atsevišķos gadījumos sabiedrībām, kuru intereses tā pārstāv, ir pienākums izbeigt līgumiskas saistības, kas iepriekš noslēgtas ar klientiem, kas rada smagus zaudējumus līgumslēdzējām pusēm savstarpējas uzticēšanās un tirgus daļu sadales aspektā.

31     Turklāt prasītāja balstās uz apstākli, ka tā “piedalījās administratīvajā procedūrā, iesniedzot zinātniskus datus un sniedzot komentārus visas attiecīgās direktīvas pieņemšanas procedūras gaitā”. Tāpat arī prasītāja atsaucas uz sevišķu aizsardzību, ko nodrošina Direktīvas 76/768 13. pants, kas nosaka, ka ieinteresētajām personām ir jādara zināms “konkrētā pasākuma, ko veic saskaņā ar šo direktīvu kosmētikas līdzekļu tirdzniecības ierobežošanai vai aizliegšanai” skaidrs pamatojums.

32     Visbeidzot, prasītāja uzsver, ka “tās spēja [..] aizsargāt šīs intelektuālā īpašuma tiesības (patents) un tās spēja aizsargāt šīs preces atbilstoši pastāvošajām Kopienu tiesību normām (tiesībām aizstāvēties) būtībā ir augstākais tiesību princips, kas ir jāievēro visos gadījumos, kad uz spēles ir liktas indivīda tiesības un brīvības”. Tā piebilst, ka šis tiesību princips “ir radies no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas [(ECTK), parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī] 6. un 13. panta”.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

 Vispārīgi apsvērumi

33     EKL 230. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka “[j]ebkura fiziska vai juridiska persona [..] var iesniegt Tiesā prasību par lēmumu, kas adresēts šai personai, vai par lēmumu, kas – kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēts citai personai – tomēr šo personu skar tieši un individuāli”.

34     Lai gan EKL 230. panta ceturtā daļa tieši neaplūko prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, ko persona iesniegusi par direktīvu, no judikatūras tomēr izriet, ka vienīgi ar šo apstākli nepietiek, lai šādas prasības atzītu par nepieņemamām (Pirmās instances tiesas 1998. gada 17. jūnija spriedums lietā T‑135/96 UEAPME/Padome, Recueil, II‑2335. lpp., 63. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 10. septembra rīkojums lietā T‑223/01 Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, Recueil, II‑3259. lpp., 28. punkts, un 2003. gada 6. maija rīkojums lietā T‑321/02 Vannieuwenhuyze‑Morin/Parlaments un Padome, Recueil, I‑1997. lpp., 21. punkts). Turklāt Kopienu iestādes nevar liegt tiesas aizsardzību, ko šī Līguma norma paredz personām, vienkārši izvēloties attiecīgā akta formu (Pirmās instances tiesas 2002. gada 14. janvāra rīkojums lietā T‑84/01 Association contre l’heure d’été/Parlaments un Padome, Recueil, II‑99. lpp., 23. punkts, iepriekš minētais rīkojums lietā Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, 28. punkts, un iepriekš minētais rīkojums lietā Vannieuwenhuyze‑Morin/Parlaments un Padome, 21. punkts). Tādējādi ir jāpārliecinās, vai attiecīgā direktīva “tieši un individuāli” neattiecas uz prasītāju EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.

35     Ņemot vērā šo divu nosacījumu kumulatīvo raksturu, Pirmās instances tiesa nolēma, ka vispirms ir jāpārbauda, vai prasītāja ir skarta individuāli, jo gadījumā, ja tā nav skarta individuāli, nav nepieciešams pārbaudīt, vai attiecīgā direktīva to skar tieši.

 Par nosacījumu, ka prasītājai jābūt skartai individuāli

36     Šajā gadījumā nav apstrīdēts, ka 4.a, 4.b pants un 6. panta 3. punkta otrā daļa, kas ar apstrīdētajām tiesību normām ir iekļautas Direktīvā 76/768, ir izteikti vispārīgi. Šīs tiesību normas attiecas uz objektīvi noteiktām situācijām un rada tiesiskas sekas uzņēmumiem, kas ražo vielas, kuras tiek izmantotas kosmētikas ražošanā, t.i., vispārējā un abstraktā veidā noteiktai juridisko personu kategorijai.

37     Jebkurā gadījumā vienīgi fakts, ka apstrīdētais akts ir vispārpiemērojams un ka tas nav uzskatāms par lēmumu EKL 249. panta nozīmē, nav pietiekams lai liegtu personai iespēju iesniegt prasību to atcelt (iepriekš šī rīkojuma 22. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Codorniu/Padome, 19. punkts, un 2001. gada 22. novembra spriedums lietā C‑451/98 Antillean Rice Mills/Padome, Recueil, I‑8949. lpp., 49. punkts; iepriekš šī rīkojuma 34. punktā minētais Pirmās instances tiesas rīkojums lietā Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, 29. punkts, un 2003. gada 21. marta rīkojums lietā T‑167/02 Établissements Toulorge/Parlaments un Padome, Recueil, II‑1111. lpp., 26. punkts).

38     Šādos apstākļos pat tad, ja normatīvais akts attiecas uz visiem tirgus dalībniekiem, tas var skart individuāli dažus no tiem, tādējādi iegūstot attiecībā uz tiem lēmuma raksturu (Tiesas 1991. gada 16. maija spriedums lietā C‑358/89 Extramet Industrie/Padome, Recueil, I‑2501. lpp., 13. punkts, un iepriekš šī rīkojuma 22. punktā minētais spriedums lietā Codorniu/Padome, 19. punkts; iepriekš šī rīkojuma 34. punktā minētais rīkojums lietā Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, 29. punkts). Tā tas ir gadījumā, ja attiecīgais akts tos skar tiem piemītošu raksturīgu īpašību dēļ vai faktiskās situācijas dēl, kas tos atšķir no visām pārējām personām, un līdz ar to tos individualizē tādā pat veidā kā lēmuma adresātus (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/EEK Komisija, Recueil, 197. lpp., un 2004. gada 1. aprīļa spriedums lietā C‑263/02 P Komisija/Jégo‑Quéré, Recueil, I‑3425. lpp., 45. punkts).

39     Tādējādi ir jānoskaidro, vai šajā gadījumā lietas materiāli liecina par to, ka minētie nosacījumi ir izpildīti.

40     Vispirms jautājums attiecas uz to, kā prasības pieņemamību ietekmē fakts, ka EFfCI ir EEIG.

41     No Tiesas iedibinātās judikatūras izriet, ka nevar atzīt principu, ka apvienību, kura pārstāv kādu tirgus dalībnieku kategoriju, individuāli skar tiesību akts, kas ietekmē šīs kategorijas vispārējās intereses (Tiesas 1962. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās 16/62 un 17/62 Confédération nationale des producteurs de fruits et légumes u.c./Padome, Recueil, 901. lpp.; 1975. gada 18. marta spriedums lietā 72/74 Union syndicale u.c./Padome, Recueil, 401. lpp.; 1982. gada 28. oktobra spriedums lietā 135/81 Groupement des agences de voyages/Komisija, Recueil, 3799. lpp.; 1986. gada 10. jūlija spriedums lietā, 282/85 DEFI/Komisija, Recueil, 2469. lpp.; Tiesas 1986. gada 5. novembra rīkojums lietā 117/86 UFADE/Padome un Komisija, Recueil, 3255. lpp.; Pirmās instances tiesas 1993. gada 28. oktobra rīkojums lietā T‑476/93 FRSEA un FNSEA/Padome, Recueil, II‑1187. lpp., 25. punkts, un Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. jūlija rīkojums apvienotajās lietās no T‑447/93 līdz T‑449/93 AITEC u.c./Komisija, Recueil, II‑1971. lpp., 54. punkts).

42     Tomēr apvienības iesniegta prasība var būt pieņemama vismaz trīs gadījumos:

–       ja tiesību norma tieši piešķir profesionālajām apvienībām virkni procesuālu tiesību;

–       ja apvienība pārstāv uzņēmumu intereses, kuriem pašiem ir tiesības iesniegt tiesā prasību;

–       ja apvienība ir skarta individuāli, jo ar aktu, kura atcelšana ir prasīta, ir skartas tai kā apvienībai piederošās intereses un jo īpaši tās starpnieka stāvoklis (Pirmās instances tiesas 1999. gada 23. novembra rīkojums lietā T‑173/98 UPA/Padome, Recueil, II‑3357. lpp., 47. punkts).

43     No tā izriet, ka apvienības, kas izveidota, lai sekmētu kādas personu grupas kolektīvās intereses, un kas nedarbojas pati savās interesēs, iesniegtas prasības atcelt tiesību aktu pieņemamība ir atkarīga no tā, vai tās dalībnieki var iesniegt šo prasību arī katrs personīgi. Šis risinājums ir izmantojams arī EEIG gadījumā. No Padomes 1985. gada 25. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2137/85 par Eiropas Ekonomisko interešu grupām (EEIG) (OV L 199, 1. lpp.) 3. panta izriet, ka šādas grupas mērķis ir vienīgi atvieglot vai izvērst tās dalībnieku saimniecisko darbību, lai ļautu tiem uzlabot savus rezultātus, līdz ar to tai ir tikai papildu raksturs.

44     Tādējādi ir jāpārbauda, vai apstrīdētais akts skar individuāli prasītājas dalībniekus.

45     Šajā sakarā Pirmās instances tiesa norāda, ka prasītājas dalībnieki paši ir uzņēmumu apvienības. Rezultātā, jautājums, vai apvienības var iesniegt šo prasību atbilstoši 42. punktā minētajai judikatūrai, ir atkarīgs no īpašajiem apstākļiem, kuros apstrīdētais akts skar individuāli tās veidojošos uzņēmumus.

 Par jautājumu, vai nozares uzņēmumi ir skarti individuāli

–       Attiecīgās direktīvas ietekme uz nozares uzņēmumu konkurētspēju

46     EFfCI apgalvo, ka uzņēmumu, ko pārstāv divas apvienības, kas apvienojušās EFfCI, konkurētspēju nelabvēlīgi ietekmē Direktīvā 2003/15 noteiktie aizliegumi un marķējumi, kuros ir norādīts, ka nav veikti izmēģinājumi ar dzīvniekiem.

47     Tomēr šī ietekme nepadara tos atšķirīgus no citiem uzņēmumiem, kuri neveic piegādes kosmētikas nozarē vai kuri darbojas tikai šajā tirgū, bet neizmēģina izmantotās sastāvdaļas ar dzīvniekiem vai neizmanto KMR vielas. Nepietiek ar to vien, ka dažus uzņēmējus tiesību akts ekonomiski skar vairāk nekā to konkurentus, lai atzītu, ka tiesību akts tos skar individuāli (Pirmās instances tiesas 1999. gada 15. septembra rīkojums lietā T‑11/99 VanParys u.c./Komisija, Recueil, II‑2653. lpp., 50. un 51. punkts).

48     Turklāt attiecīgie uzņēmumi ir objektīvi ietekmēti tikai kā uzņēmumi, kas ražo vielas, ko izmanto gan kosmētikas, gan citi uzņēmumi, tādā pat mērā kā citi uzņēmēji, kas Eiropas Kopienā atrodas līdzīgā situācijā (skat. šajā sakarā Pirmās instances tiesas 1998. gada 25. jūnija rīkojumu apvienotajās lietās T‑14/97 un T‑15/97 Sofivo u.c./Padome, Recueil, II‑2601. lpp., 37. punkts, un 2004. gada 15. janvāra rīkojumu lietā T‑393/03 Valenergol/Padome, Recueil, I‑0000. lpp., 19. punkts).

49     Apstāklis, ka ieinteresētie uzņēmumi noteiktās valstīs ir galvenie uzņēmumi savā nozarē, neļauj secināt, ka tie pieder pie individuāli skarta un nosakāma tirgus dalībnieku loka, kas ir nosakāms pēc tādiem kritērijiem kā attiecīgie ražojumi vai to veiktā saimnieciskā darbība. Ar tirdzniecību a priori var nodarboties jebkurš uzņēmums, kurš atrodas vai var atrasties tiem identiskā situācijā (Tiesas 1985. gada 17. janvāra spriedums lietā 11/82 Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, Recueil, 207. lpp., 12.–14. punkts).

50     Visbeidzot, Pirmās instances tiesa nevar ņemt vērā apstākli, ka uzņēmumu, kas ir prasītājas pārstāvēto apvienību dalībnieki, konkurētspēju samazina tas, ka pastāv kosmētikas ražotāji, kas lieto “maldinošu marķējumu”. Šī argumentācija balstās vienīgi uz nepierādītu pieņēmumu, ka uzņēmēji neievēro savus tiesiskos pienākumus. Pat, ja realizētos šī iespēja, tas neatbrīvotu prasītāju no pienākuma izpildīt pieņemamības nosacījumus, kas noteikti EKL 230. panta ceturtajā daļā.

51     Tā rezultātā ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā nepastāv vēl citi apstākļi, kas raksturotu EFfCI dalībniekus uzņēmumus.

–       Līgumisko saistību pastāvēšana

52     Atsaucoties uz šī rīkojuma 49. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, un uz 1990. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑152/88 Sofrimport/Komisija, Recueil, I‑2477. lpp., prasītāja apgalvo, ka izmēģinājumu ar dzīvniekiem un KMR vielu aizliegums liek apvienības dalībniekiem uzņēmumiem pārkāpt iepriekš noslēgtās līgumiskās saistības ar klientiem, riskējot ciest būtiskus finansiālus zaudējumus.

53     Tomēr, kā Pirmās instances tiesa jau norādīja šī rīkojuma 37. punktā minētajā rīkojumā Etablissements Toulorge/Parlaments un Padome (64. punkts), Tiesa katrā no šīm lietām pārbaudīja, vai ir pierādīts, ka pastāv specifiskas īpašības vai apstākļi, kas atšķir prasītājas no visām citām personām un, šajā gadījumā individualizē tāpat kā pieņemto lēmumu adresātus. Konkrētāk, no šiem spriedumiem un no Tiesas 2003. gada 10. aprīļa sprieduma lietā C‑142/00 P Komisija/Nederlandse Antillen, Recueil, I‑3483. lpp., izriet, ka, lai atsaukšanās uz līgumiskām saistībām varētu būt par pamatu prasības atcelt tiesību aktu pieņemamībai, ir nepieciešams, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, ir nepieciešams, lai tiesību normā, kurai ir augstāks spēks nekā apstrīdētajam normatīvajam aktam, iestādēm būtu uzlikts pienākums īpaši ņemt vērā prasītājas stāvokli attiecībā pret visām citām personām, uz kurām attiecas šis tiesību akts. Otrkārt, prasītājiem uzņēmumiem ir jābūt jau noslēgtiem līgumiem, kuru izpilde ir paredzēta apstrīdētā akta piemērošanas laikā, un tāpēc ir pilnībā vai daļēji traucēta.

54     Tomēr šajā gadījumā, pirmkārt, prasītāja nenosauc saistošu normu, kam būtu augstāks juridisks spēks nekā apstrīdētajai direktīvai un kas liktu Parlamentam un Padomei ņemt vērā negatīvās sekas, kādas direktīva varētu atstāt uz uzņēmēju apvienības dalībnieku, kurus tā pārstāv, finansiālo stāvokli.

55     Otrkārt, nav pierādīts, ka pastāv spēkā esoši līgumi, kuru izpilde nebūtu iespējama apstrīdētā tiesību akta pieņemšanas un stāšanās spēkā dēļ.

–       Intelektuālā īpašuma tiesību sekas

56     Turklāt EFfCI uzsver, ka tās dalībnieki ir skarti individuāli, ņemot vērā tiem piederošo tiesību, kas rodas no patentiem, īpašo raksturu, jo šie patenti, kā tā apgalvo, tiem piešķir izņēmuma tiesības lietot un laist tirgū patentētos produktus.

57     Tomēr ir jānorāda, ka apvienību, kas ir EFfCI dalībnieces, aizsargāto uzņēmumu zinātības [know how] un komercnoslēpumu tiesiskā aizsardzība nepadara tos atšķirīgus no citiem ķīmisko produktu ražotājiem, uz kuriem attiecas konkrētā direktīva. Arī tie var atsaukties uz minēto aizsardzību, jo produktu ražošana un tirdzniecība bieži notiek intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībā. Turklāt, kaut arī katrs patents identificē tā aizsargāto produktu, attiecīgā direktīva nekavē īpaša patenta izmantošanu, tā ka iespējamā intelektuālā īpašuma tiesību izmantošana izriet tikai no bezpersoniska apstākļa – vielu ražošanas, ko izmanto kosmētikas industrijā.

58     Šajā sakarā apstākļi, kuros ir pieņemts šī rīkojuma 22. punktā minētais spriedums Codorniu/Padome, atšķiras no šī gadījuma apstākļiem. Šajā lietā apstrīdētā regula rezervē nosaukumu “crémant” noteiktam produktu lokam, kaut gan prasītājs uzņēmums ir reģistrējis šo pašu nosaukumu kā preču zīmi un tā ir lietota ilgu laika posmu pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas. Tādējādi tas atradās situācijā, kas skaidri atšķīrās no tās, kādā atradās visi citi uzņēmēji. Šīs tiesības aizsargā ne tikai abstraktu intelektuālo tiesību izmantošanu, bet nosaukuma īpatnību, kas prasītājai zināmā mērā ar apstrīdēto aktu tika “atsavināta”, kam bija izšķiroša nozīme šī rīkojuma 22. punktā iepriekš minētajā spriedumā lietā Codorniu/Padome (22. punkts) pieņemšanā. Turpretim apstrīdētās direktīvas mērķis nav rezervēt specifiskas intelektuālā īpašuma tiesības dažiem uzņēmējiem, kaitējot to uzņēmēju interesēm, kuras aizstāv prasītāja.

59     Tomēr EFfCI atsaucas uz faktu, ka tā aizsargā apvienību intereses, kuru dalībnieki ir sabiedrības, kam pieder pret trešām personām aizsargājami patenti, un ka tā aizsargā knowhow, kas iegūts pastāvīgi mēģinot ieviest jauninājumus, kas ir nepieciešami, lai saglabātu to konkurētspēju.

60     Katrā gadījumā Pirmās instances tiesa uzskata, ka jauninājumu nepieciešamība konkurētspējas saglabāšanai tirgus ekonomikas apstākļos neindividualizē attiecīgos uzņēmumus. Visbeidzot, vismaz šajā gadījumā patentu aizsardzība pret trešām personām neizceļ to aizsargātās tiesības no citām tiesībām, kuru īpašnieki parasti ir uzņēmumi un kas rada tādu pašu rezultātu. Tātad šī aizsardzība pret trešām personām neatšķir patentu īpašniekus uzņēmumus no citiem.

61     No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uzņēmumus, kuru intereses aizsargā prasītāja, individuāli neskar apstrīdētās Direktīvas 2003/15 normas.

62     Šo secinājumu negroza arī iepriekš šī rīkojuma 29. punktā minētais spriedums lietā AKZO Chemie/Komisija (28. punkts), saskaņā ar kuru “komercnoslēpumiem ir [..] nodrošināta īpaša aizsardzība”. Aizsardzība, ko min šis spriedums, attiecas uz noslēpumu neizpaušanu konkurences politikas ietvaros, piemērojot Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās regulas par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu, 19. panta 3. punktu un 21. panta 2. punktu (OV 1962, 13, 204. lpp.). No tā nevar izdarīt nekādus secinājumus par prasības pieņemamību, ņemot vērā nosacījumu, ka prasītājam jābūt skartam individuāli. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no iepriekš šī rīkojuma 29. punktā minētā sprieduma lietā AKZO Chemie/Komisija tātad nevar secināt, ka visas personas, kam pieder kādas intelektuālā īpašuma tiesības, individuāli skar norma, kas uz tām var attiekties.

 Par īpašu procesuālo tiesību pastāvēšanu

–       Par prasītāju

63     Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru īpaši apstākļi var pamatot prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, ko iesniegusi apvienība par vispārpiemērojamu aktu, kaut gan šīs apvienības dalībniekus tas tieši un individuāli neskar. Tā tas it īpaši ir gadījumā, ja apvienība ir piedalījusies šī tiesību akta pieņemšanas procesā (Pirmās instances tiesas 2004. gada 2. aprīļa rīkojums lietā T‑231/02 Gonnelli un AIFO/Komisija, Recueil, II‑1051. lpp.).

64     Prasītāja šajā sakarā uzsver, ka tā ir piedalījusies procesā, kura rezultātā ir pieņemta attiecīgā direktīva, iesniedzot zinātniskus datus un izsakot savu viedokli par apspriežamajiem jautājumiem.

65     Tomēr brīvprātīgas piedalīšanās likumdošanas akta izstrādes procesā, kas neparedz fizisku personu līdzdalību, nevar radīt prasības tiesības pret šo aktu pretēji tam, ja piedalīšanās notiek procesā, kas paredz šādu līdzdalību (Tiesas 1995. gada 23. novembra rīkojums lietā C‑10/95 P Asocarne/Padome, Recueil, I‑4149. lpp.

66     Turklāt arī Direktīvas 76/768 13. pants, uz kuru atsaucas prasītāja, nepiešķir tai tiesības piedalīties apstrīdētā akta izstrādāšanā. Tas attiecas vienīgi uz vēlāku ieinteresēto uzņēmumu informēšanu, uz kuriem attiecas individuālie akti, ar kuriem piemēro minēto direktīvu.

67     EFfCI nemin citas normas, kas pamatotu tās argumentus, tāpēc tās veiktās darbības ir jāuzskata par informatīvām un tādām, kas nepamato atcelšanas prasības pieņemamību.

–       Par prasītājas dalībniecēm apvienībām vai to veidojošajiem uzņēmumiem

68     Šajā sakarā pietiek konstatēt, ka prasītāja nav minējusi faktu, ka apvienības, kas ir tās dalībnieces vai uzņēmumi, kurus tā apvieno, nav īpašo procesuālo tiesību subjekti.

 Par jautājumu par faktisku tiesas aizsardzību

69     EFfCI kā pēdējo argumentu min prasību nodrošināt faktisku tiesas aizsardzību.

70     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums paredzēt prasību iesniegšanas kārtību un procesu, kas ļauj nodrošināt tiesību uz tiesas aizsardzību ievērošanu un šajā sakarā aizpildīt iespējamās nepilnības līgumos. Jāpiebilst, ka Tiesa ir nospriedusi, ka nav pieļaujama tāda EKL 230. pantā izklāstīto pieņemamības noteikumu interpretācija, saskaņā ar kuru prasība atcelt tiesību aktu būtu jāatzīst par pieņemamu, ja, Kopienu tiesai tieši pārbaudot valsts procesuālās normas, ir pierādīts, ka tās neparedz personām tiesības iesniegt prasību, ar kuru var apstrīdēt attiecīgā Kopienu tiesību akta spēkā esamību. Tik tiešām “šāda kārtība, kas katrā konkrētajā gadījumā prasa, lai Kopienu tiesa pārbaudītu un interpretētu valsts procesuālās tiesības, pārsniedz robežas tās kompetencei kontrolēt Kopienu aktu likumību” (Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 43. punkts, un iepriekš šī rīkojuma 38. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Jégo‑Quéré, 33. punkts). Šāds vērtējums attiecas tikai uz gadījumiem, kad prasītājs, līdzīgi kā šajā gadījumā, neapgalvo, ka valsts tiesībās nepastāv prasības iesniegšanas iespēja, kas valsts tiesai ļauj apšaubīt attiecīgās direktīvas spēkā esamību (iepriekš šī rīkojuma 37. punktā minētais rīkojums lietā Établissements Toulorge/Parlaments un Padome, 61. punkts).

 Secinājums

71     No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētās normas prasītāju grupu neskar individuāli. Tādējādi prasība ir jāatzīst par nepieņemamu un nav nepieciešams pārbaudīt, vai apstrīdētais akts prasītāju skar tieši, kā arī citus atbildētāju minētos iebildumus par nepieņemamību.

 Par tiesāšanās izdevumiem

72     Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam lēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Lēmums ir nelabvēlīgs prasītājai, tāpēc tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar atbildētāju prasību.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta)

izdod rīkojumu:

1)      prasību noraidīt;

2)      prasītāja sedz savus un atlīdzina atbildētāju tiesāšanās izdevumus.

Luksemburgā 2004. gada 10. decembrī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

H. Jung J. Azizi

---

* Tiesvedības valoda – angļu.