1

Ar apelācijas sūdzību DI lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 9. jūnija spriedumu DI/ECB (T‑514/19, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:332), ar kuru tā ir noraidījusi viņa prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 50.a pantu un ar ko ir lūgts, pirmkārt, atcelt Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2019. gada 7. maija lēmumu, ar kuru viņš ir atlaists no darba bez iepriekšēja brīdinājuma disciplināra iemesla dēļ (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums par atbrīvošanu no amata”), un ECB 2019. gada 25. jūnija lēmumu, ar ko ir atteikta disciplinārlietas izskatīšana no jauna (turpmāk tekstā kopā ar apstrīdēto lēmumu par atbrīvošanu no amata – “apstrīdētie lēmumi”), otrkārt, uzdot noformēt viņa atjaunošanu darbā no 2019. gada 11. maija un, treškārt, atlīdzināt morālo kaitējumu, kas viņam esot nodarīts ar šiem lēmumiem un disciplinārlietas ilguma dēļ.

2

Protokola Nr. 4 par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem (OV 2016, C 202, 230. lpp.), kas pievienots LES un LESD (turpmāk tekstā – “ECBS statūti”), 12.3. pantā ir noteikts:

“ECB Padome pieņem reglamentu, kas nosaka ECB un tās lēmējinstanču iekšējo uzbūvi.”

3

Atbilstoši šo statūtu 36.1. pantam:

“Padome pēc Valdes priekšlikuma izstrādā ECB personāla nodarbināšanas kārtību.”

4

Pamatojoties uz ECBS statūtu 12.3. pantu, Padome pieņēma Eiropas Centrālās bankas Reglamentu, kas grozīts 1999. gada 22. aprīlī (OV 1999, L 125, 34. lpp.; labojums – OV 2000, L 273, 40. lpp.; turpmāk tekstā – “Reglaments”). Šī reglamenta 21. pantā “Nodarbināšanas kārtība” ir noteikts:

“21.1.   Darba attiecības starp ECB un tās personālu reglamentē Nodarbināšanas kārtība un Personālam piemērojamās normas.

21.2.   Padome pēc Valdes priekšlikuma apstiprina un groza Nodarbināšanas kārtību. Saskaņā ar Reglamentā paredzēto procedūru iepriekš jākonsultējas ar Padomi.

21.3.   Nodarbināšanas kārtību piemēro, izmantojot Personālam piemērojamās normas, ko pieņem un groza Valde.

21.4.   Pirms jaunas Nodarbināšanas kārtības vai jaunu Personālam piemērojamo normu pieņemšanas iepriekš jākonsultējas ar personāla pārstāvjiem. To atzinums jāiesniedz Padomei vai Valdei.”

5

Pamatojoties uz EBCS statūtu 36.1. pantu, Padome pieņēma 1998. gada 9. jūnija lēmumu par Eiropas Centrālās bankas personāla nodarbināšanas kārtības pieņemšanu, kurā grozījumi izdarīti 1999. gada 31. martā (OV 1999, L 125, 32. lpp.; turpmāk tekstā – “Nodarbināšanas kārtība”).

6

Kā noteikts Nodarbināšanas kārtības 9. panta a) punktā:

“Darba attiecības starp ECB un tās darbiniekiem nosaka darba līgumi, ko noslēdz saskaņā ar šīs nodarbināšanas kārtības nosacījumiem. Valdes pieņemtās personālam piemērojamās normas precizē šīs nodarbināšanas kārtības nosacījumus.”

7

Nodarbināšanas kārtības 44. pantā ir paredzēts:

“Personālam vai agrākajam personālam, kam ir piemērojama šī nodarbināšanas kārtība, kas ar nolūku vai aiz neuzmanības nepilda savus profesionālos pienākumus, pēc vajadzības katrā konkrētā gadījumā var piemērot turpmāk minētos disciplinārsodus:

[..]”

8

Pamatojoties uz Reglamenta 21.3. pantu un Nodarbināšanas kārtības 9. panta a) punktu, ECB Valde pieņēma European Central Bank Staff Rules (turpmāk tekstā – “Personālam piemērojamās normas”), kuru 8.3.2. pantā ir paredzēts:

“Pamatojoties uz ziņojumu, kurā ir izklāstīti fakti un apstākļi, kas veido profesionālo pienākumu neizpildi [..], Valde vai dienestu ģenerālsekretārs Valdes vārdā attiecīgā gadījumā var nolemt:

[..]

9

Šo normu 8.3.7. pantā ir noteikts, ka “disciplinārlietu komitejas locekļu pienākums ir “rīkoties savā vārdā un izpildīt savus pienākumus, ievērojot pilnīgu neatkarību”.

10

Minēto normu 8.3.17. pantā ir paredzēts:

“Piemērotāko disciplinārsodu nosaka dienestu ģenerālsekretārs Valdes vārdā darbiniekiem, kas ir klasificēti I algas pakāpē vai zemāk, vai Valde – darbiniekiem, kuri ir klasificēti augstāk par I algas pakāpi [..].”

11

Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā sprieduma 1.–26. punktā ir izklāstīta šādi:

12

Ar 2019. gada 18. jūlijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto prasības pieteikumu prasītājs cēla prasību atcelt apstrīdētos lēmumus, atjaunot viņu darbā, kā arī atlīdzināt morālo kaitējumu, kas viņam esot nodarīts ar šiem lēmumiem un disciplinārlietas ilguma dēļ.

13

Atcelšanas prasījumu pamatojumam prasītājs formāli izvirzīja deviņus pamatus, bet Vispārējā tiesa, ņemot vērā prasības pieteikuma saturu, ir konstatējusi desmit pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz strīdīgo lēmumu autora kompetences neesamību; otrais – uz Personālam piemērojamo normu 8.3.2. panta un tiesiskās drošības principa pārkāpumu; trešais – uz izteikuma, ka “disciplinārlieta ir jāaptur, nogaidot krimināllietas iznākumu”, labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma pārkāpumu; ceturtais – uz Personālam piemērojamo normu 8.3.7. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. pantā paredzētā objektivitātes principa pārkāpumu; piektais – uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu; sestais – uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā; septītais – uz tiesību uz nevainīguma prezumpciju un Hartas 48. panta pārkāpumu; astotais – uz saprātīga termiņa un rūpības pienākuma pārkāpumu; devītais – uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un desmitais, kas ir formulēts pakārtoti, – uz samērīguma principa pārkāpumu.

14

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa ir noraidījusi desmit izvirzītos pamatus un tādējādi atcelšanas prasījumus, otro un trešo prasījumu daļu, kā arī prasību kopumā.

15

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

16

ECB prasījumi Tiesai ir šādi:

17

Apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzējs izvirza piecus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz tiesību kļūdu saistībā ar apstrīdēto lēmumu autora kompetenci; otrais – kas ir sadalīts divās daļās – uz tiesību kļūdu saistībā ar Personālam piemērojamo normu 8.3.2. pantu un tiesiskās drošības principu; trešais – uz tiesību uz nevainīguma prezumpciju un Hartas 48. panta pārkāpumu; ceturtais – uz šo normu 8.3.7. panta un objektivitātes principa pārkāpumu un piektais – uz pienākuma veikt pārbaudi tiesā neizpildi.

18

Ar pirmo pamatu, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 45.–53. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa nepamatoti ir noraidījusi pirmajā instancē izvirzīto pirmo pamatu, kas attiecas uz Valdes kompetences pieņemt apstrīdētos lēmumus neesamību.

19

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka ar 2018. gada 10. jūlija lēmumu, lai gan to var uzskatīt par individuālu aktu, atsaucot dienestu ģenerālsekretāram piešķirto deleģējumu, tika grozīts vispārīgs akts, proti, Personālam piemērojamo normu 8.3.17. pants. Šāda lēmuma dubultā rakstura dēļ esot bijis jākonsultējas ar Personāla komiteju.

20

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējās tiesas interpretācija, saskaņā ar kuru Valde var individuāli grozīt šajā pantā paredzēto normu, atsaucot šo deleģējumu, nozīmē, ka kompetenču sadale ECB nav skaidri noteikta pretēji prasībām, kas ir paredzētas 2008. gada 9. jūlija spriedumā Kuchta/ECB (F‑89/07, EU:F:2008:97, 62. punkts). Tādējādi nav ievērots tiesiskās drošības princips un labas pārvaldības noteikumi un, lai labotu šo situāciju, nepietiek ar apstākli, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir bijis informēts par 2018. gada 10. jūlija lēmumu.

21

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka viņam netika liegta neviena garantija, ņemot vērā, ka koleģiālas struktūras lēmuma pieņemšana, lai gan tā veido objektivitātes garantiju, nesniedz visas juridiskās garantijas.

22

ECB uzskata, ka pirmais pamats ir jānoraida kā nepieņemams un katrā ziņā kā nepamatots.

23

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs pietiekami precīzi nav identificējis pārsūdzētā sprieduma apstrīdētos punktus, ir tikai atkārtojis pirmajā instancē pausto viedokli un centies apstrīdēt Vispārējās tiesas faktu konstatējumus, saskaņā ar kuriem 2018. gada 10. jūlija lēmums nav izraisījis grozījumus Personālam piemērojamajās normās.

24

ECB būtībā apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentāciju, it īpaši apgalvodama, ka 2018. gada 10. jūlija lēmumā Valde nav grozījusi šo normu 8.3.17. pantu un ir tikai piemērojusi to, kas ir raksturīgs šai tiesību normai.

25

Vispirms no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda sprieduma, kura atcelšana tiek prasīta, apstrīdētie punkti, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato šo prasību, pretējā gadījumā apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats ir nepieņemami (spriedums, 2022. gada 15. decembris, Picard/Komisija,C‑366/21 P, EU:C:2022:984, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Šajā gadījumā – pretēji tam, ko apgalvo ECB, – apelācijas sūdzībā precīzi ir norādīti pirmajā pamatā apstrīdētie pārsūdzētā sprieduma punkti, kā arī iemesli, kuru dēļ šie punkti, kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējs, esot kļūdaini, un tas ļauj Tiesai veikt likumības pārbaudi.

27

Turklāt, ciktāl ECB pārmet apelācijas sūdzības iesniedzējam, ka viņš tikai atkārto argumentus, ko jau ir paudis Vispārējā tiesā, un tādējādi lūdz vienkārši atkārtoti izskatīt šos argumentus, ir jānorāda, ka ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu.

28

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, pirmajā instancē izskatītie tiesību jautājumi var no jauna tikt apspriesti apelācijas tiesvedībā. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu pamatot savu apelācijas sūdzību ar Vispārējā tiesā jau izvirzītajiem pamatiem un argumentiem, zustu daļa no apelācijas tiesvedības jēgas (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, DK/EĀDD,C‑851/19 P, EU:C:2021:607, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Visbeidzot, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 27. punktā, pretēji tam, ko, šķiet, norāda ECB, akta, kuru administrācija ir pieņēmusi, pamatojoties uz piemērojamo Savienības tiesisko regulējumu, juridiskā rakstura un tā radīto seku noteikšana ir tiesību jautājumi, ko Tiesa var pārbaudīt.

30

No tā izriet, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir pieņemams.

31

Runājot par šī pamata pamatotību, pirmām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentācija, ka pirms 2018. gada 10. jūlija lēmuma pieņemšanas iepriekš bija jākonsultējas ar Personāla komiteju, ir balstīta uz pieņēmumu, ka saskaņā ar Personālam piemērojamo normu 8.3.17. pantu Valde atteicās no Nodarbināšanas kārtības 44. panta ii) punktā tai piešķirtajām pilnvarām pašai noteikt disciplinārsodu – piemēram, atlaišanu no darba – ECB personāla locekļiem, kas ir klasificēti I algas pakāpē vai zemāk. Tādējādi ir jānoskaidro, vai atbilstoši šīm normām, ko ir pieņēmusi pati Valde un ar ko, kā izriet no Reglamenta 21.3. panta, tiek piemērota Nodarbināšanas kārtība, Valdes kompetencē joprojām bija uzlikt sodu, kurš izpaužas kā atlaišana no darba.

32

Šajā ziņā, pirmkārt, minēto normu 8.3.17. panta formulējums, it īpaši tajā ietvertā frāze “Valdes vārdā”, skaidri liecina, ka dienestu ģenerālsekretāra lēmumi disciplinārlietu jomā ir Valdes lēmumu izpausme, ka Valde par tiem pilnībā uzņemas atbildību un tai tie ir juridiski piedēvējami, kā to pamatoti ir nospriedusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 49. punktā un ko apelācijas sūdzības iesniedzējs savā apelācijas sūdzībā neapstrīd. Tādējādi atbilstoši šai tiesību normai pieņemti dienestu ģenerālsekretāra lēmumi saglabā tādu lēmumu statusu, kas ir Valdes lēmumu izpausme.

33

Tāpēc no šī 8.3.17. panta gramatiskās interpretācijas izriet, ka pretēji pieņēmumam, ar ko ir pamatota apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentācija, ar minētās tiesību normas pieņemšanu Valde nav savas lēmumu pieņemšanas pilnvaras nodevusi dienestu ģenerālsekretāram; tas tai liegtu konkrētā gadījumā pašai pieņemt lēmumu par vispiemērotāko sodu, kāds ir jāpiemēro personālam.

34

Otrkārt, runājot par Personālam piemērojamo normu 8.3.17. panta kontekstuālo un teleoloģisko interpretāciju, šo normu 8.3.2. pantā ir paredzēts, ka Valde attiecībā uz personāla locekļiem, kas ir klasificēti L algas pakāpē, vai “Valdes vārdā” dienestu ģenerālsekretārs attiecībā uz personāla locekļiem, kuri ir klasificēti šajā algas pakāpē vai zemāk, var nolemt ierosināt disciplinārlietu. Saskaņā ar 8.3.2. pantu, ja lietu ierosina dienestu ģenerālsekretārs; par to nekavējoties jāinformē Valde.

35

Kā būtībā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 60. un 62. punktā, no tā izriet, ka minētā informēšanas pienākuma mērķis ir ļaut Valdei attiecīgā gadījumā iejaukties disciplinārlietā un pašai lemt par disciplinārsodu. Šāda Valdes iespēja iejaukties disciplinārlietā, ko ir ierosinājis dienestu ģenerālsekretārs, ir raksturīga minēto normu 8.3.17. pantā noteiktajai pilnvarojuma sistēmai.

36

Nodarbināšanas kārtības 44. panta ii) punkts Valdei kā koleģiālai iestādei faktiski rezervē pilnvaras noteikt vissmagākos sodus, jo tikai divus mazāk smagus sodus, proti, rakstisku brīdinājumu un rakstisku rājienu, var noteikt tikai viena persona, proti, cilvēkresursu ģenerāldirektors vai Valdes loceklis atkarībā no attiecīgā personāla locekļa pakāpes, un tas izriet arī no minētā 8.3.2. panta.

37

Tādējādi, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 58. punktā, nevar uzskatīt, ka, pieņemdama šo 8.3.17. pantu, Valde būtu atteikusies no savām lēmuma pieņemšanas pilnvarām saistībā ar individuāliem lēmumiem disciplinārsodu jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 26. maijs, Tralli/ECB,C‑301/02 P, EU:C:2005:306, 60. un 61. punkts).

38

Šajā ziņā, kā Vispārējā tiesa to pamatoti ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 49. punktā, Savienības iestādēm un struktūrām ir plaša rīcības brīvība iekšējām vajadzībām, lai tās organizētos atbilstoši saviem uzdevumiem un vajadzībām. Vajadzība nodrošināt lēmējinstitūcijas spēju darboties atbilst arī visai institucionālajai sistēmai raksturīgajam principam (šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2005. gada 26. maijs, Tralli/ECB,C‑301/02 P, EU:C:2005:306, 58. un 59. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

39

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Valdes kompetencē atbilstoši Personālam piemērojamām normām joprojām ir pašai īstenot disciplināras pilnvaras attiecībā uz personāla locekļiem, kas ir klasificēti I algas pakāpē vai zemāk, piemēram, apelācijas sūdzības iesniedzēju, kā tas tika nolemts attiecībā uz pēdējo minēto ar 2018. gada 10. jūlija lēmumu.

40

No tā izriet, ka šim lēmumam nav dubults raksturs un tā pieņemšanai nebija jākonsultējas ar Personāla komiteju.

41

Otrām kārtām, runājot par to, vai, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs, šādas interpretācijas rezultāts ir tāds, ka kompetenču sadale disciplinārajā jomā ECB ietvaros nav skaidri noteikta un tas izraisa tiesiskās drošības principa un labas pārvaldības noteikumu pārkāpumu, jāatgādina, ka šis princips prasa, lai Savienības tiesiskais regulējums ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt to pienākumu tvērumu, kuri ar šo regulējumu tām ir noteikti, jo personām ir jāspēj nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Stichting Rookpreventie Jeugd u.c., C‑160/20, EU:C:2022:101, 41. punkts).

42

Minētais princips un vajadzīgā administratīvo lēmumu pārskatāmība principā prasa, lai kompetenču sadale un pilnvarojuma lēmumi iestāžu ietvaros būtu publiski (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 23. septembris, AKZOChemie un AKZO Chemie UK/Komisija, 5/85, EU:C:1986:328, 39. punkts).

43

Kā Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 50. punktā, Personālam piemērojamo normu 8.3.17. pants ir publicēts un ECB ir pamatojusi izvēli nepubliskot 2018. gada 10. jūlija lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzēja interesēs; šādu izvēli pēdējais minētais apelācijas sūdzībā neapstrīd.

44

Turklāt, ņemot vērā 8.3.17. panta formulējumu un kontekstu, kas ir pārbaudīti šī sprieduma 31.–37. punktā, tie ir pietiekami skaidri, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 73. punktā, lai personāla locekļi varētu saprast, ka disciplinārsodi vienmēr tiek uzlikti Valdes vārdā – tā uzņemas par šiem sodiem atbildību – un ka attiecīgā gadījumā Valde var iejaukties disciplinārlietā, lai uzliktu šādu sodu.

45

Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 45. un 51. punktā uzskatīdama, ka atbilstoši Personālam piemērojamām normām Valdei pirms 2018. gada 10. jūlija lēmuma un apstrīdētā lēmuma par atbrīvošanu no amata pieņemšanas, ar ko netika grozītas šīs normas, nebija jākonsultējas ar Personāla komiteju.

46

Trešām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentācija, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 52. punktā uzskatīdama, ka pēdējam minētajam netika atņemta neviena garantija tāpēc, ka Valde pieņēma apstrīdētos lēmumus, ir jānoraida kā nelietderīga. Minētajā punktā ietvertais Vispārējās tiesas vērtējums ir sniegts tikai pilnības labad.

47

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apelācijas sūdzības ietvaros iebildumi, kas ir vērsti pret Vispārējās tiesas sprieduma ad abundantiam pamatojumu, uzreiz ir jānoraida kā neefektīvi, jo tie nevar izraisīt šī sprieduma atcelšanu (spriedums, 2021. gada 21. oktobris, Parlaments/UZ,C‑894/19 P, EU:C:2021:863, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida.

49

Otrā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 93.–96. punktā Vispārējā tiesa ir veikusi kļūdainu faktu juridisko kvalifikāciju, ņemot vērā Personālam piemērojamo normu 8.3.2. pantā paredzēto jēdzienu “faktu atklāšana”, kas tai nepamatoti pirmajā instancē lika noraidīt viņa otro pamatu, kurš attiecas uz šīs tiesību normas un tiesiskās drošības principa pārkāpumu. Tāda pati tiesību kļūda esot pieļauta pārsūdzētā sprieduma 132. un 241. punktā.

50

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka viņa personas lietā nebija ietverti nedz “maksājumi”, nedz “pierādījumi par maksājumiem”, ka fakti, kas bija zināmi, pamatojoties uz šo personas lietu, pilnībā bija pieejami, vēlākais, 2014. gada oktobrī un ka tādējādi ECB šajā datumā varēja veikt pirmšķietamu vērtējumu, kuru prasa jēdziens “faktu atklāšana”, un tā to tā nedarīja. No tā izriet, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi minētajos punktos, ar rēķiniem par atbalstu izglītībai saistītie fakti bija noilguši dienā, kad 2017. gada 19. septembrī tika sākta disciplinārlietas daļa, kas uz tiem attiecas. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru viņa personas lietas datu konfidenciālajam raksturam šajā ziņā bija ietekme, un apgalvo, ka disciplinārlietu komitejai nebija reāla iemesla veikt viņa personas lietas padziļinātu pārbaudi.

51

Replikas rakstā apelācijas sūdzības iesniedzējs piebilst, ka, atsaukdamās uz rēķiniem par atbalstu izglītībai, vērtējot apgalvojumu, saskaņā ar kuru viņš ar B bija norēķinājies skaidrā naudā, lai kvalificētu šo jēdzienu “faktu atklāšana”, Vispārējā tiesa ne vien kļūdaini esot interpretējusi minēto 8.3.2. pantu, bet arī sagrozījusi personas lietu.

52

ECB apgalvo, ka šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama un – pakārtoti – kā nepamatota.

53

Iesākumā jāatgādina, ka apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē nav nedz konstatēt faktus, nedz principā izvērtēt pierādījumus, uz kuriem Vispārējā tiesa ir atsaukusies šo faktu pamatošanai. Ja šie pierādījumi ir likumīgi iegūti un ir ievēroti vispārējie tiesību principi un piemērojamie procesuālie noteikumi par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, tikai Vispārējā tiesa var noteikt vērtību, kāda piešķirama tai iesniegtajiem pierādījumiem, ja vien tie nav sagrozīti (spriedumi, 2005. gada 26. maijs, Tralli/ECB,C‑301/02 P, EU:C:2005:306, 78. punkts, kā arī 2022. gada 30. jūnijs, Camerin/Komisija, C‑63/21 P, nav publicēts, EU:C:2022:516, 32. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, Tiesas kompetencē ir arī pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izrietošās tiesiskās sekas, ko Vispārējā tiesa ir secinājusi (spriedums, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ,C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Šajā gadījumā jānorāda – lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucas uz kļūdainu to faktu kvalifikāciju, kas ietilpst jēdzienā “faktu atklāšana”, pēc kuras sākas noilguma termiņa ritējums, viņš savukārt neapstrīd interpretāciju, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi šim jēdzienam pārsūdzētā sprieduma 64. punktā, saskaņā ar kuru “ir jāatzīst, [..] ka faktu atklāšana Personālam piemērojamo normu 8.3.2. panta izpratnē notiek brīdī, kad zināmie fakti ir pietiekami, lai veiktu pirmšķietamu novērtējumu par profesionālo pienākumu pārkāpumu”.

55

Ar savu argumentāciju viņš tikai vēlas pierādīt, ka pietiekami fakti, lai varētu veikt šādu vērtējumu, bija zināmi, vēlākais, 2014. gada oktobrī, apgalvodams, ka rēķini par atbalstu izglītībai bija ietverti viņa personas lietā un ka šajā lietā nebija ietverti pierādījumi par maksājumiem.

56

Ar šādu argumentāciju apelācijas sūdzības iesniedzējs vienkārši cenšas panākt prasības pieteikuma atkārtotu izskatīšanu, kas nav Tiesas kompetencē (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, DK/EĀDD,C‑851/19 P, EU:C:2021:607, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Turklāt, ciktāl šādas argumentācijas mērķis ir apstrīdēt Vispārējās tiesas konstatētos un novērtētos faktus, arī šāda argumentācija ir nepieņemama saskaņā ar šī sprieduma 53. punktā minēto judikatūru.

58

Visbeidzot, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējs replikas rakstā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir “sagrozījusi lietas materiālus”, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar Reglamenta 127. panta 1. punktu, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā atbilstoši šī reglamenta 190. panta 1. punktam, tiesvedībā nevar izvirzīt jaunu pamatu, ja vien tas nav balstīts uz tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kuri atklājušies procesa gaitā. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs varēja atsaukties uz šādu sagrozīšanu savā apelācijas sūdzībā, šāds arguments ir nepieņemams.

59

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

60

Ar otrā pamata otro daļu, kas ir iesniegta pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 98.–100. un 203. punktā, ciktāl pēdējā minētajā ir izdarīta atsauce uz šī sprieduma 99. punktu, Vispārējā tiesa, pirmkārt, apstrīdētajam lēmumam par atbrīvošanu no amata ir pievienojusi elementus un pārsniegusi savu kompetencei, uzskatīdama, ka ar lietas pirmās un otrās daļas noilgumu nav pieticis, lai kopumā apmierinātu otro pirmajā instancē izvirzīto pamatu un atceltu šo lēmumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka nekas šajā lēmumā, it īpaši saistībā ar samērīguma principu, neizskaidro, kādēļ katra no trim faktu virknēm neatgriezeniski ir iedragājusi to uzticēšanos un ir pietiekama, lai pamatotu atlaišanu.

61

Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz iebildumiem, kuru viņš bija norādījis pirmajā instancē prasības pieteikuma 158. punktā izvirzītajā desmitajā pamatā un saskaņā ar kuriem ECB nebija paskaidrojusi, kāpēc katra no trim faktu virknēm neatgriezeniski ir iedragājusi šo uzticēšanos, ņemot vērā šo principu.

62

Replikas rakstā prasītājs precizē, ka lēmumu pieņemšanas procesā nav ņemts vērā samērīguma princips un ka Vispārējā tiesa, pievienojot pamatojumu, kas nebija norādīts apstrīdētajā lēmumā par atbrīvošanu no amata, kā arī uzticības zaudēšanu ir lēmusi ultra petita, pārsūdzētā sprieduma 212.–241. punktā kvalificēdama to kā atbildību pastiprinošu apstākli.

63

ECB lūdz šo daļu noraidīt.

64

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentācija, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz iebildumiem, ko viņš bija paudis pirmajā instancē prasības pieteikuma 158. punktā izvirzītā desmitā pamata ietvaros, ir jānoraida kā nepamatota. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 208.–214. punktā ir atbildējusi uz iebildumu, saskaņā ar kuru lēmumā par atbrīvošanu no amata norādītais atbildību pastiprinošais apstāklis saistībā ar uzticības saiknes zaudēšanu netika nošķirts no pašas pienākumu neizpildes, kurā viņš tika vainots, un bija acīmredzami kļūdains. Vispārējā tiesa minētā sprieduma 98. un 99. punktā ir arī pārbaudījusi iebildumu, saskaņā ar kuru ECB nav paskaidrojusi, kā katra no trim faktu virknēm atsevišķi ir “neatgriezeniski iedragājusi uzticēšanos”, kā to atzīst pats apelācijas sūdzības iesniedzējs apelācijas sūdzības 38. punktā. Turklāt Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi apstrīdētā lēmuma par atbrīvošanu no amata samērīgumu, ņemot vērā pienākumu neizpildi, kas izriet no faktiem, kuri attiecas uz rēķiniem par atbalstu izglītībai šī desmitā pamata, kas ir noraidīts pārsūdzētā sprieduma 244. punktā ietvaros un minētā sprieduma 182.–193. punktā, kuri nav apstrīdēti šajā apelācijas sūdzībā, ir pārbaudījusi minētā lēmuma pamatojuma pietiekamo raksturu.

65

Otrkārt, runājot par iebildumu, kas vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 99. punktu, ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmetums ir balstīts uz šī punkta nošķirtu aplūkošanu. Pārsūdzētā sprieduma 98. punktā Vispārējā tiesa ir izklāstījusi iemeslus, ko ECB ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā par atbrīvošanu no amata, lai izskaidrotu iemeslu, kura dēļ katra no trim lietas sadaļām bija jāuzskata par tādu, kas neatgriezeniski ietekmējusi uzticēšanos, uz kuru ir balstītas tās attiecības ar darbiniekiem.

66

Pārējā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentācija, ka Vispārējā tiesa apstrīdēto lēmumu par atbrīvošanu no amata esot papildinājusi ar elementiem, pārsniegusi savu kompetenci un lēmusi ultra petita, saskaņā ar šī sprieduma 25. punktā minēto judikatūru ir jānoraida kā nepieņemama. Apelācijas sūdzības iesniedzējs nav ar šajā judikatūrā prasīto precizitāti norādījis nedz elementus, ar ko Vispārējā tiesa, kā viņš uzskata, esot papildinājusi šo lēmumu, nedz iemeslus, kuru dēļ tā esot pārsniegusi savu kompetenci vai lēmusi ultra petita.

67

No tā izriet, ka otrā pamata otrā daļa un līdz ar to otrais pamats kopumā ir jānoraida.

68

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 119.–121., 124., 125. un 132. punktā noraidīdama septīto pirmajā instancē izvirzīto pamatu par tiesību uz nevainīguma prezumpciju un Hartas 48. panta pārkāpumu, ciktāl šī tiesību kļūda tādā pašā veidā skar minētā sprieduma 163. un 164. punktu. Tā kā apstrīdētajā lēmumā par atbrīvošanu no amata apelācijas sūdzības iesniedzējam formāli nav uzlikta atbildība par faktu, ka rēķini par atbalstu izglītībai nebija īsti un patiesi, šajā lēmumā tie bija kvalificēti kā neautentiski un apstrīdētie lēmumi noteikti esot balstīti uz šo faktu, lai gan pret viņu vērstā kriminālvajāšana par tiem pašiem faktiem tika atstāta bez virzības, jo nebija aizdomu par vainu.

69

Tādējādi, acīmredzami sagrozīdama lietas materiālus un šos lēmumus, Vispārējā tiesa neuzskatīja, ka šo rēķinu autentiskuma neesamība ir būtisks nosacījums viņa atbrīvošanai no amata, tā tos kvalificēja kā “neatbilstošus” un neņēma vērā, ka ECB bija informēta, ka nevar būt nekādu aizdomu par krāpšanu, tāpēc minētie rēķini nevar tikt uzskatīti par neautentiskiem. Vispārējā tiesa esot nepamatoti uzskatījusi, ka, pieņemot apstrīdētos lēmumus, prasītāja tiesības uz nevainīguma prezumpciju netika pārkāptas.

70

Replikas rakstā apelācijas sūdzības iesniedzējs piebilst, ka, nolemdama izbeigt izmeklēšanu, prokuratūra noteikti uzskatīja, ka rēķinus par atbalstu izglītībai nevar uzskatīt par viltotiem un ka ECB nepamatoti apgalvo – šī prokuratūra ir apstiprinājusi privātskolotājas C reģistrācijas, kā arī nodokļu maksātājas identifikācijas numura neesamību.

71

ECB lūdz šo pamatu noraidīt.

72

Vispirms ar trešā pamata pamatojumam pausto argumentāciju apelācijas sūdzības iesniedzējs patiesībā cenšas panākt, ka Tiesa no jauna izvērtē faktus un pierādījumus, it īpaši apstrīdētos lēmumus un prokuratūras konstatējumus, un tas, kā izriet no šī sprieduma 53. punktā minētās judikatūras, nav tās kompetencē apelācijas tiesvedībā, izņemot, ja ir notikusi sagrozīšana.

73

Runājot par šādu sagrozīšanu, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apelācijas sūdzības iesniedzējam ir konkrēti jānorāda, kurus pierādījumus Vispārējā tiesa ir sagrozījusi, kā arī jāpierāda kļūdas analīzē, kuru dēļ vērtējumā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi šo sagrozīšanu. Turklāt sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem bez vajadzības no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus (spriedums, 2022. gada 1. augusts, Kerstens/Komisija, C‑447/21 P, nav publicēts, EU:C:2022:612, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

74

No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka Tiesas pārbaudē, lai izvērtētu pamatu par pierādījuma sagrozīšanu, tiek pārbaudīts tikai tas, vai Vispārējā tiesa, pamatojoties uz šo pierādījumu, nav acīmredzami pārkāpusi tā saprātīgas vērtēšanas robežas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 28. novembris, LS Cable & System/Komisija, C‑596/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:1025, 25. punkts, kā arī 2023. gada 23. marts, PV/Komisija,C‑640/20 P, EU:C:2023:232, 134. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi lietas materiālus un apstrīdētos lēmumus, rēķinus par atbalstu izglītībai pārsūdzētā sprieduma 120. punktā kvalificēdama kā “neatbilstošus”. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vispārējai tiesai būtu bijis jākonstatē, ka to autentiskuma neesamība ir būtisks nosacījums viņa atbrīvošanai no amata un ka pēc kriminālvajāšanas par krāpšanu, kas pret viņu bija sākta, atstāšanas bez virzības un pēc prokuratūras konstatējumiem ECB šos rēķinus vairs nevarēja uzskatīt par neautentiskiem.

76

Pārsūdzētā sprieduma 119. un 120. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja:

77

Tā kā abos šajos punktos ir ietverts īss un patiess apstrīdētā lēmuma 29.–32. punkta satura izklāsts, tie neliecina par apstrīdētā lēmuma par atbrīvošanu no amata sagrozīšanu.

78

Turklāt no šiem pašiem punktiem izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs, rēķinu par atbalstu izglītībai autentiskuma neesamība nebija būtisks nosacījums viņa atbrīvošanai no amata, jo ECB minēto lēmumu, kā Vispārējā tiesa norādījusi minētajā 120. punktā, ir balstījusi nevis uz šādu autentiskuma neesamību, bet uz apelācijas sūdzības iesniedzēja neuzmanību, kas atzīta par īpaši smagu.

79

Tāpat arī, lai gan pārsūdzētā sprieduma 124. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Valdes atteikums no jauna sākt procedūru pēc tam, kad tā bija uzzinājusi par izmeklēšanas attiecībā uz rēķiniem par atbalstu izglītībai atstāšanu bez virzības, it īpaši bija balstīts uz to, ka prokuratūra bija apstiprinājusi, ka C nav oficiāli reģistrēta un ka viņas rēķinos norādītais nodokļa maksātāja identifikācijas numurs nav īsts, no šāda konstatējuma, kas, kā izriet no šī paša sprieduma 24. punkta, attiecas uz prokuratūras 2019. gada 30. aprīļa vēstuli ECB, kura reģistrēta 15. maijā, acīmredzami neizriet nedz sagrozīšana, nedz šīs vēstules kļūdaina interpretācija Vispārējā tiesā.

80

Visbeidzot – saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nevainīguma prezumpcija ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas noteikts Hartas 48. panta 1. punktā. Šis princips ir pārkāpts, ja tiesas nolēmumā vai valsts amatpersonas paziņojumā par personu, kura apsūdzēta par noziedzīgu nodarījumu, pirms galīgā notiesājošā sprieduma ir pausts nepārprotams paziņojums, ka attiecīgā persona ir izdarījusi attiecīgo noziegumu. Šajā kontekstā, kā Vispārējā tiesa to pamatoti ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 118. punktā, ir jāuzsver, cik liela nozīme ir valsts iestāžu izvēlēto terminu lietojumam, kā arī īpašajiem apstākļiem, kuros tie ir tikuši formulēti, un attiecīgās procedūras raksturam un kontekstam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 18. marts, Pometon/Komisija,C‑440/19 P, EU:C:2021:214, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Kā Vispārējā tiesa norādījusi arī pārsūdzētā sprieduma 123. punktā, nevainīguma prezumpcijas mērķis ir novērst, ka pret personām, kas ir saņēmušas labvēlīgu iznākumu saistībā ar kriminālvajāšanas izbeigšanu, valsts iestāžu vērstā attieksme būtu tāda, it kā viņas faktiski būtu vainojamas tām inkriminētajā pārkāpumā (ECT spriedums, 2018. gada 28. jūnijs, G.I.E.M. S.R.L. u.c. pret Itāliju, CE:ECHR:2018:0628JUD000182806, 314. punkts).

82

Turklāt no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka nevainīguma prezumpcija nav automātiski pārkāpta, ja persona ir atzīta par vainīgu disciplinārā pārkāpumā par faktiem, kas ir identiski tiem, kuri ir paredzēti agrākā apsūdzībā krimināllietā, ja tajā nav taisīts notiesājošs spriedums. Ar nosacījumu, ka nav apgalvota šīs personas kriminālatbildība, disciplināriestādēm ir pilnvaras un spēja neatkarīgi konstatēt tajā izskatāmo lietu faktus (ECT spriedums, 2021. gada 13. aprīlis, Istrate pret Rumāniju, CE:ECHR:2021:0413JUD004454613, 59. punkts).

83

Kā Vispārējā tiesa konstatējusi minētā sprieduma 120. un 125. punktā, no apstrīdētajiem lēmumiem neizriet nekāds konstatējums par vainojamību krāpšanā, uz ko attiecās kriminālizmeklēšana, tāpēc Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 121. un 125. punktā atzīstot, ka ar apstrīdēto lēmumu pieņemšanu nav pārkāptas tiesības uz apelācijas sūdzības iesniedzēja nevainīguma prezumpciju.

84

Ņemot vērā šos elementus, trešais pamats ir jānoraida.

85

Ar ceturto pamatu, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 139.–146. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējā tiesa nepamatoti ir noraidījusi ceturto pirmajā instancē izvirzīto pamatu par Personālam piemērojamās kārtības 8.3.7. panta un objektivitātes principa pārkāpumu. Vispirms Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīdama, ka disciplinārlietu komiteja nav nedz rīkojusies nesaprātīgi, nedz veikusi neobjektīvu izpēti, pārbaudot apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka viņam bija paradums rēķinus apmaksāt skaidrā naudā, lai gan tiesību jautājums, kas Vispārējai tiesai bija jāizskata, bija – vai paredzētā procedūra ļāva šai komitejai veikt šīs pārbaudes. Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē, ka tas tā nav, jo minētās komitejas saņemtais pilnvarojums attiecās tikai uz fizioterapijas rēķiniem un aptieku rēķiniem.

86

Apelācijas sūdzības iesniedzējs piebilst, ka minētā komiteja bija neobjektīva, ka viņa personas lieta nevarēja sniegt informāciju un ka Vispārējās tiesas minētā judikatūra nepamato tās apsvērumus. Visbeidzot, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi lietas materiālus, jo pārsūdzētā sprieduma 141. punktā norādītais fakts, ka viņa iepriekšējam pārstāvim bija šaubas, vai katram maksājumam, kas veikts par labu B, atbilst skaidras naudas izņemšana, nebija ietverts apstrīdētajos lēmumos, un tā aizstāja disciplinārlietu komiteju, norādot iemeslus, kas nebija tie, no kuriem tā bija vadījusies. No tā izriet, ka rēķini par atbalstu izglītībai ir tikuši iegūti, pārkāpjot būtiskas formas prasības, un bija nelikumīgi pierādījumi.

87

ECB apgalvo, ka šis pamats ir nepamatots.

88

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā norāda, ka procedūra, ko disciplinārlietu komiteja izmantoja, lai iegūtu rēķinus par atbalstu izglītībai kā pierādījumus, bija prettiesiska un ka šie rēķini netika iegūti likumīgi, un šo jautājumu saskaņā ar šī sprieduma 53. punktā minēto judikatūru var izskatīt apelācijas tiesvedībā.

89

Tomēr, ciktāl ar šo argumentāciju apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav izvērtējusi nedz šo tiesību jautājumu, nedz tajā izvirzīto pamatu, minētajai argumentācijai nevar piekrist.

90

No pārsūdzētā sprieduma 145. punkta nepārprotami izriet, ka Vispārējā tiesa noteikti uzskatīja, ka šai komitejai bija tiesības iepazīties ar personas lietu un veikt tajā izmeklēšanas, un ka procedūra, ko tā ievēroja, lai iegūtu rēķinus par atbalstu izglītībai, bija likumīga.

91

Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, ka Vispārējās tiesas pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām uzzināt iemeslus, kuru dēļ nav apmierināti to argumenti, un Tiesai saņemt pietiekamu informāciju, lai veiktu pārbaudi, kā tas ir šajā gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. marts, Ellinikos Chrysos/Komisija,C‑100/16 P, EU:C:2017:194, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

92

Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs, šajā pamatojumā nav pieļauta tiesību kļūda.

93

Lai gan disciplinārlietu komitejas pilnvarojums, protams, attiecās uz fizioterapijas rēķiniem un aptieku rēķiniem, kā apelācijas sūdzības iesniedzējs to apgalvoja pirmajā instancē, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 136. un 145. punktā pamatoti uzskatīja, ka šīs komitejas uzdevums saskaņā ar Personālam piemērojamām normām ir meklēt un konstatēt faktus cik vien iespējams rūpīgi, sniegt atzinumu par to patiesumu, novērtēt to smagumu, kā arī piedāvāt iespējamu sodu. Lai izpildītu šo uzdevumu, minētajai komitejai var būt vajadzība piekļūt attiecīgās personas lietas materiāliem.

94

Turklāt, veicot šādus konstatējumus, Vispārējā tiesa nekādā veidā nav aizstājusi disciplinārlietu komiteju, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs.

95

Turklāt šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs tikai atkārto argumentus, ko viņš bija izvirzījis Vispārējā tiesā, precīzi nepaskaidrojot, kādā veidā tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, tos noraidīdama, un ka tādējādi viņš cenšas panākt, ka Tiesa no jauna izvērtē faktus un pierādījumus, un tas nav tās kompetencē apelācijas tiesvedībā, kā izriet no šī sprieduma 53. punktā minētās judikatūras, izņemot faktu un pierādījumu iespējamas sagrozīšanas gadījumu.

96

Visbeidzot, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza šādu iebildumu par sagrozīšanu, viņš nedz precīzi ir norādījis elementus, ko Vispārējā tiesa esot sagrozījusi, nedz a fortiori ir pierādījis iespējamas kļūdas analīzē, kuras tā esot pieļāvusi, pretēji šī sprieduma 73. punktā paredzētajā judikatūrā izvirzītajām prasībām.

97

No tā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

98

Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidīdama sesto pirmajā instancē izvirzīto pamatu, kas attiecas uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā. Papildus tam, ka pārsūdzētā sprieduma 163. un 164. punkts esot kļūdains trešā pamata pamatojumam norādīto iemeslu dēļ, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 165., 166. un 173. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs bija pierādījis, ka ECB nav ņēmusi vērā daudzus pierādījumus, it īpaši viņa sievas un meitu izteikumus. Apelācijas sūdzības iesniedzējs piebilst, ka pretēji tam, kas norādīts minētā sprieduma 160. punktā, Vispārējā tiesa nav nodrošinājusi tiesā veiktās pārbaudes efektivitāti, kura ir garantēta Hartas 47. pantā, jo nav nedz veikusi pilnīgu pārbaudi attiecībā uz faktu patiesumu un pierādījumu spēku, nedz pārbaudījusi to patiesumu, ticamību un saskaņotību, nedz arī veikusi minēto elementu padziļinātu pārbaudi.

99

ECB secina, ka šis pamats ir nepieņemams un katrā ziņā nepamatots.

100

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 158.–162. punkta, kas šajā apelācijas sūdzībā nav kritizēti, Vispārējā tiesa sesto pirmajā instancē izvirzīto pamatu ir pārkvalificējusi kā tādu, kas attiecas nevis uz ECB acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kas pieļautas apstrīdētā lēmuma par atbrīvošanu no amata pamatojumā, bet uz tās veiktās lietas apstākļu pārbaudes nepilnīgumu, kļūdām pierādījumu izvērtējumā un tiesību kļūdu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šāda pārkvalificēšana bija vajadzīga, jo saskaņā ar prasību par tiesā veiktās pārbaudes efektivitāti, kas ir garantēta Hartas 47. pantā, tai, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 160. punkta, bija jāveic pilnīga pārbaude attiecībā uz faktu patiesumu, jāpārbauda izvirzīto pierādījumu pareizība, ticamība un saskaņotība, kā arī jāveic pilnīga pārbaude par dokumenta pierādījuma spēka vērtējumu un padziļināta pierādījumu pārbaude.

101

Pārbaudot šo pamatu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 163. un 164. punktā ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja iebildumu, ka ECB nav ņēmusi vērā kriminālvajāšanas par rēķiniem par atbalstu izglītībai atstāšanu bez virzības, kas sakrita ar trešo un septīto pirmajā instancē izvirzīto pamatu, kuri tika atzīti par nepamatotiem. Minētā sprieduma 165. un 166. punktā tā ir norādījusi – lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ECB nav ņēmusi vērā viņa un viņa ģimenes paziņojumus, jo uzskatīja, ka privātskolotājas C izrakstītie rēķini nav īsti un patiesi, viņš tikai atkārtoja savus un sievas paziņojumus, kas tika pausti administratīvajā procesā, nepaskaidrojot, kāpēc ECB ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, neatzīstot tos par pārliecinošiem un norādot, ka viņš nav iesniedzis pierādījumus, kas tos pamato. Turklāt minētā sprieduma 173. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir nepamatoti apgalvojis, ka ECB nav ņēmusi vērā faktu, ka viena no viņa bērniem stāvoklis nebija tāds, ka būtu bijis nepieciešams zināt C adresi, lai organizētu privātstundas.

102

Vispirms, ciktāl apelācijas sūdzībā tās iesniedzējs atsaucas uz argumentāciju, kas pausta trešā apelācijas pamata pamatojumam, lai apstrīdētu pārsūdzētā sprieduma 163. un 164. punktu, šī argumentācija ir jānoraida tādu iemeslu dēļ, kas ir līdzīgi tiem, kuri izklāstīti šī sprieduma 72.–84. punktā.

103

Turklāt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējs kritizē pārsūdzētā sprieduma 165., 166. un 173. punktu, jo ECB neesot ņēmusi vērā vairākus pierādījumus, piemēram, viņa un viņa ģimenes paziņojumus, ir jānorāda, ka, izņemot šos paziņojumus, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējs vispārīgi atsaucas, viņš neprecizē, kādus pierādījumus viņš esot iesniedzis ECB vai Vispārējā tiesā un ko tā neesot ņēmusi vērā. Turklāt šķiet, ka ar šo argumentāciju apelācijas sūdzības iesniedzējs tikai atkārto argumentus, ko viņš bija iesniedzis Vispārējā tiesa, un patiesībā cenšas panākt, ka Tiesa no jauna izvērtē faktus un pierādījumus, kā arī spēku, kādu tiem piešķīrusi Vispārējā tiesa, taču tas neietilpst Tiesas pārbaudē, ja vien nav notikusi sagrozīšana, kā tas izriet no šī sprieduma 53. punktā minētās judikatūras. Apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā pamatā neatsaucas uz šādu sagrozīšanu.

104

Visbeidzot, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav veikusi pilnīgu pārbaudi, kas tai bija jāveic saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 160. punktā minēto judikatūru, viņš apelācijas sūdzībā tikai pauž vispārīgu apgalvojumu, nedz precizējot, par kuriem šī sprieduma punktiem ir runa, nedz paužot juridisku argumentāciju šajā ziņā. Saskaņā ar šī sprieduma 25. punktā minēto judikatūru apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda tā sprieduma apstrīdētie punkti, kura atcelšana tiek prasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato šo prasību, pretējā gadījumā attiecīgais pamats ir nepieņemams. No tā izriet, ka šāds apgalvojums ir jānoraida kā nepieņemams.

105

Ņemot vērā šos apsvērumus, piektais pamats ir jānoraida.

106

Tā kā neviens no apelācijas sūdzības pamatiem nav apmierināts, tā ir jānoraida kopumā.

107

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

108

Tā kā ECB ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tam spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējam segt savus, kā arī atlīdzināt ECB tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: