–

RJ un YQ vārdā – M. Pledziewicz, radca prawny,

–

Getin Noble Bank S.A. vārdā – Ł. Hejmej, M. Przygodzka un A. Szczęśniak, adwokaci,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,

–

Portugāles valdības vārdā – P. Barros da Costa, C. Chambel Alves un A. Cunha, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – I. Rubene, N. Ruiz García un A. Szmytkowska, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu kopsakarā ar iedarbīguma un samērīguma principiem.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp YQ un RJ, no vienas puses, un Getin Noble Bank S.A., no otras puses, par pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, lai ar tiem uzdotu apturēt ārvalsts valūtā indeksēta hipotekārā aizdevuma līguma izpildi līdz galīga nolēmuma pieņemšanai par nepamatoti – uz šajā līgumā ietvertu negodīgu noteikumu pamata – samaksāto summu atmaksu.

3

Saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

4

Šīs direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

5

1964. gada 23. aprīļaustawa – Kodeks cywilny (Civilkodekss; Dz. U., Nr. 16, 93. pozīcija) konsolidētās redakcijas (Dz. U., 2020, 1740. pozīcija) (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”) 385.1 pantā ir noteikts:

“1.   Ar patērētāju noslēgta līguma noteikumi, kuri nav individuāli apspriesti, šim patērētājam nav saistoši, ja tie viņa tiesības un pienākumus nosaka pretēji labiem tikumiem, acīmredzami neievērojot viņa intereses (prettiesiski līguma noteikumi). Šī tiesību norma neattiecas uz noteikumiem, kuros ir noteikti pušu pamatpienākumi, tostarp noteikumiem par maksājamo cenu vai atlīdzību, ja tie ir formulēti nepārprotami.

2.   Ja kāds šā līguma noteikums saskaņā ar 1. punktu minētajam patērētājam nav saistošs, pārējie minētā līguma noteikumi pusēm joprojām ir saistoši.

3.   Līguma noteikumi, kas nav individuāli apspriesti, ir līguma noteikumi, kuru saturu patērētājs nav reāli ietekmējis. Konkrētāk, runa ir par līguma paraugā, ko šim patērētājam ierosinājusi šā līguma otra puse, pārņemtiem līguma noteikumiem.

4.   Pienākums pierādīt, ka noteikums tika saskaņots individuāli, ir pusei, kura to apgalvo.”

6

Civilkodeksa 405. pantā ir noteikts:

“Ikvienai personai, kas bez tiesiska pamata ir saņēmusi mantisku ieguvumu uz citas personas rēķina, ir pienākums atdot minēto ieguvumu, sniedzot izpildījumu natūrā un, ja tas nav iespējams, atlīdzināt tās vērtību.”

7

Saskaņā ar šā kodeksa 410. pantu:

“1.   Iepriekšējo pantu noteikumi citastarp ir piemērojami nepamatota izpildījuma gadījumā.

2.   Izpildījums ir nepamatots, ja personai, kas to ir veikusi, vispār nebija pienākuma to veikt vai tai nebija pienākuma to veikt attiecībā uz personu, kurai tas ticis veikts, ja šā izpildījuma pamats ir zudis vai ja minētā izpildījuma mērķis nav sasniegts, vai ja tiesību akts, kurā prasīts tāds pats izpildījums, nav spēkā un nav ieguvis spēku pēc izpildījuma veikšanas.”

8

1964. gada 17. novembraustawa – postępowania cywilnego (Civilprocesa kodekss; Dz. U., Nr. 43, 296. pozīcija) konsolidētās redakcijas (Dz. U., 2021, 1805. pozīcija) (turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) 189. pantā ir noteikts:

“Prasītājs, kam ir tiesiski pamatota interese celt prasību, var lūgt tiesu konstatēt, ka pastāv (vai nepastāv) konkrētas tiesiskas attiecības vai tiesības.”

9

Šā kodeksa 730.1 pantā ir noteikts:

“1.   Ikviens lietas dalībnieks var lūgt noteikt pagaidu (aizsardzības) pasākumu veikšanu, ja vien tas pierāda, ka prima facie pastāv tā prasījums un interese lūgt šos pasākumus.

2.   Interese lūgt noteikt pagaidu (aizsardzības) pasākumu veikšanu pastāv, ja šo pasākumu nenoteikšana ļoti kavētu vai apgrūtinātu attiecīgajā lietā sagaidāmā nolēmuma izpildi vai jebkādā citā veidā ļoti kavētu vai apgrūtinātu tiesvedības mērķa sasniegšanu šajā lietā.

[..]

3.   Izskatot pieteikumu par pagaidu (aizsardzības) pasākumu noteikšanu, tiesa ņem vērā lietas dalībnieku intereses tādā veidā, lai nodrošinātu kreditoram tiesību pienācīgu aizsardzību un neuzlikt parādniekam vairāk pienākumu nekā nepieciešams.”

10

Saskaņā ar minētā kodeksa 731. pantu – un ja vien likumā nav noteikts citādi – pagaidu (aizsardzības) pasākuma noteikšanu nevar paredzēt tam, lai veiktu prasījuma izpildi.

11

Šā kodeksa 755. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja pieteikums par pagaidu (aizsardzības) pasākumu noteikšanu neattiecas uz naudiskiem prasījumiem, tiesa uzdod tādu pagaidu (aizsardzības) pasākumu veikšanu, kādus tā uzskata par pienācīgiem konkrētajos apstākļos, neizslēdzot tādu pagaidu (aizsardzības) pasākumu noteikšanu, kuri paredzēti saistībā ar naudiskiem prasījumiem. Citastarp tiesa var:

2.   [..]

21.   731. pantu nepiemēro, ja lūgto pagaidu (aizsardzības) pasākumu noteikšana ir nepieciešama, lai izvairītos no draudoša kaitējuma vai citām kreditoram nelabvēlīgām sekām.

3.   Tiesa izsniedz parādniekam slēgtā sēdē izdotu rīkojumu, ar kuru tam uzdod veikt konkrētas darbības vai atturēties no darbību veikšanas, vai nekavēt kreditora darbības. Šo normu nepiemēro rīkojumiem, ar kuriem uzdod parādnieka turējumā esošu lietu atdošanu.”

12

2008. gadā YQ un RJ noslēdza ar Getin Noble Bank hipotekārā aizdevuma līgumu par 643395,63 Polijas zlotiem (PLN) (aptuveni 140000 EUR), kas atmaksājami 360 mēnešos (turpmāk tekstā – “pamatlietā aplūkojamais aizdevuma līgums”). Šis aizdevuma līgums ietvēra klauzulu (noteikumu) par minētās summas konvertēšanu Šveices frankos (CHF) pēc šīs bankas noteikta pirkuma kursa un par mainīgu procentu likmi. Ikmēneša maksājumi, kas aprēķināti CHF izteiksmē, bija atmaksājami PLN pēc CHF pārdošanas kursa, ko vienpusēji noteikusi minētā banka. Prasītāji pamatlietā tika informēti par procentu likmju un maiņas kursu izmaiņu ietekmi uz minēto aizdevuma līgumu salīdzinošas tabulas veidā.

13

2021. gada 25. maijā šie prasītāji cēla pirmās instances tiesā Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) prasību, ar ko lūdza atzīt pamatlietā aplūkojamo aizdevuma līgumu par spēkā neesošu un piespriest Getin Noble Bank samaksāt 375042,34 PLN (aptuveni 94000 EUR), kas atbilst to ikmēneša maksājumu kopsummai, kurus viņi jau bija samaksājuši pirms savas prasības celšanas minētajā tiesā, kā arī likumiskos nokavējuma procentus un izdevumus. Minētie prasītāji šajā ziņā apgalvo, ka šā aizdevuma līguma klauzulas par attiecīgās aizdevuma summas indeksāciju ārvalsts valūtā ir uzskatāmas par “negodīgiem noteikumiem” Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē.

14

Prasītāji pamatlietā iesniedza arī pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, lūdzot noteikt pušu tiesības un pienākumus, proti, uz visu tiesvedības laiku, vispirms – apturēt pienākumu veikt minētajā aizdevuma līgumā paredzētos ikmēneša maksājumus apmērā un datumos, kas tajā bija konkretizēti laikposmam no prasības celšanas pirmajā instancē līdz tiesvedības galīgai pabeigšanai, papildus tam – aizliegt Getin Noble Bank nosūtīt viņiem paziņojumu par līguma izbeigšanu un, visbeidzot – aizliegt šai bankai laikposmā no lūgto pagaidu pasākumu noteikšanas līdz tiesvedības pabeigšanai publiskot Biuro Informacji Gospodarczej (Kredītinformācijas aģentūra, Polija) reģistrā ziņas par to, ka prasītāji pamatlietā nav veikuši attiecīgā aizdevuma atmaksas ikmēneša maksājumus.

15

Tomēr minētā tiesa prasītāju pamatlietā iesniegto pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu noraidīja. Tā atzina, ka šie prasītāji nebija pierādījuši, ka pastāvētu tiesiski pamatota interese lūgt pagaidu pasākumu noteikšanu, jo nekas neliecināja par to, ka šādu pasākumu nenoteikšana ļoti kavētu vai apgrūtinātu pamatlietā sagaidāmā tiesas nolēmuma izpildi vai tiesvedības mērķa sasniegšanu šajā lietā. Līdz ar to neesot bijuši izpildīti Civilprocesa kodeksa 730.1 panta 1. un 2. punktā paredzētie nosacījumi.

16

Prasītāji pamatlietā minētās tiesas nolēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā – Sąd Okręgowy w Warszawie XXVIII Wydział Cywilny (Varšavas apgabaltiesas XXVIII civillietu nodaļa, Polija), kurai tie apgalvoja, ka viņiem ir tiesiski pamatota interese lūgt minēto pagaidu pasākumu noteikšanu. Getin Noble Bank iebilda pret minēto pieteikumu un citastarp apgalvoja, ka nav pierādīts, ka prima facie pastāvētu šie prasītāju prasījumi. Turklāt šī banka apšaubīja pamatlietā aplūkojamā aizdevuma līguma noteikumu negodīgumu un uzsvēra, ka tās finansiālais stāvoklis ir apmierinošs.

17

Iesniedzējtiesa norāda, ka tai tika iesniegts pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu, proti, par to, lai tiktu apturēts pienākums veikt pamatlietā aplūkojamajā aizdevuma līgumā paredzētos ikmēneša maksājumus laikposmā no dienas, kad celta prasība pirmās instances tiesā, līdz tiesvedības galīgai pabeigšanai. Attiecībā uz pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu minētā tiesa paskaidro, ka tā lietu izskata, balstoties uz prima facie pierādījumu pamatlietas dalībnieku apgalvojumiem.

18

Šajā ziņā minētā tiesa uzskata, ka, pirmkārt, attiecībā uz to, ka prima facie pastāv prasītāju pamatlietā prasījums, ir pierādīts, ka daži no attiecīgajiem līguma noteikumiem ir negodīgi un ka pamatlietā aplūkojamais aizdevuma līgums ir jāatzīst par spēkā neesošu, jo saskaņā ar Polijas tiesību aktiem šā līguma izpilde – objektīvi vērtējot – vairs nav iespējama. Minēta tiesa atgādina, ka saskaņā ar Civilkodeksa 410. pantu ikvienai spēkā neesoša līguma pusei ir tiesības – neatkarīgi no otras puses tiesībām – saņemt tās veiktā izpildījuma atmaksu.

19

Otrkārt, attiecībā uz pierādījumiem par prasītāju pamatlietā tiesiski pamatotu interesi celt prasību iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 730.1 panta 2. punktu šāda interese pastāv, ja pagaidu pasākumu nenoteikšana ļoti kavētu vai apgrūtinātu pamatlietā sagaidāmā nolēmuma izpildi vai tiesvedības mērķa sasniegšanu šajā lietā.

20

Minēta tiesa norāda, ka šīs valsts tiesas tomēr reti apmierina patērētāju prasības, ar kurām tiek lūgts noteikt šādus pagaidu pasākumus tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkojamie. Proti, dažas no šīm tiesām norādot, ka prasība par līguma atzīšanu par spēkā neesošu kādas līgumā iekļautas klauzulas negodīguma dēļ nevarētu izraisīt piespiedu izpildi un tātad nav nepieciešams noteikt pagaidu pasākumus. Citas tiesas uzskatot, ka pagaidu pasākuma noteikšanai ir jābūt vērstai nevis uz prasījuma izpildi, bet gan uz to, lai izvairītos no kaitējuma vai citām nelabvēlīgām sekām attiecīgajam patērētājam, un līdz ar to šāda pasākuma noteikšana esot iespējama vienīgi tad, ja prima facie tiktu pierādīts, ka attiecīgās bankas finansiālais stāvoklis ir slikts. Visbeidzot, saskaņā ar minēto tiesu judikatūru gadījumā, ja aizdevuma līgums tiek atzīts par spēkā neesošu, attiecīgajam patērētājam ir jāsedz savas saistības pret šo banku, atmaksājot tai aizņemto kapitālu. Līdz ar to šim patērētājam neesot intereses lūgt tādu pagaidu pasākumu noteikšanu, kādi lūgti pamatlietā, jo tam katrā ziņā esot pienākums veikt maksājumus minētajai bankai – neatkarīgi no tā, kāds būs sagaidāmais galīgais nolēmums par lietas būtību –, kā izmantotā kapitāla atmaksu vai, papildus, “atlīdzību par kapitāla izmantošanu”.

21

Iesniedzējtiesa citastarp uzskata, ka tā kā ar Direktīvu 93/13 ir paredzēts aizsargāt attiecīgais patērētāja tiesības, atjaunojot pušu vienlīdzību, šī direktīva nepieļauj šādu pagaidu pasākumu noteikšanas atteikumu. Minēta tiesa uzskata: ja negodīgu līguma noteikumu dzēšana nozīmē, ka nav spēkā aizdevuma līgums kopumā, noteikt pienācīgus pagaidu pasākumus, piemēram, uz tiesvedības laiku apturēt pienākumu veikt ikmēneša maksājumus, kas sastāv no aizdevuma pamatsummas, un maksāt šajā aizdevuma līgumā noteiktos maksājamos procentus, principā ir nepieciešams, lai nodrošinātu pilnīgu iedarbīgumu sagaidāmajam nolēmumam par lietas būtību. Minētā tiesa norāda, ka tad, ja pēc minētā aizdevuma līguma negodīgo noteikumu dzēšanas šis līgums – objektīvi spriežot – vairs nevar tikt izpildīts, atteikums noteikt šādus pagaidu pasākumus mazinot Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā noteikto, ar atlīdzināšanu saistīto seku, kā arī līdz ar to – šīs normas lietderīgo iedarbību.

22

Šajā ziņā iesniedzējtiesa citastarp precizē, ka Polijas tiesību aktos ir paredzēta procesuālā kārtība, saskaņā ar kuru prasības summu nosaka dienā, kad celta prasība, ar ko lūgts atzīt attiecīgo aizdevuma līgumu par spēkā neesošu. Tātad patērētājs varētu prasīt tikai to ikmēneša maksājumu kopsummas atmaksu, kurus viņš jau veicis līdz šai dienai. Līdz ar to, ja tiesvedības sākumā netiktu noteikti pagaidu pasākumi, šis patērētājs būtu spiests tiesvedības beigās sākt jaunu tiesas procesu pret attiecīgo banku, kurā tiesvedības priekšmets būtu to ikmēneša maksājumu atmaksa, ko viņš veicis laikposmā no šīs jaunās tiesvedības sākuma līdz tās beigām. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāda situācija sankcionē minēto patērētāju un ierobežo Direktīvas 93/13 lietderīgo iedarbību. Turklāt pušu tiesību un pienākumu līdzsvara atjaunošanu nevar īstenot, pieņemot tādu nolēmumu par lietas būtību, jo tikai tas pats patērētājs būtu spiests sākt citu tiesas procesu, lai varētu izvirzīt savus prasījumus, un tātad veltīt tam papildu naudas līdzekļus un laiku.

23

Šādos apstākļos Sąd Okręgowy w Warszawie XXVIII Wydział Cywilny (Varšavas apgabaltiesas XXVIII civillietu nodaļa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai, ņemot vērā iedarbīguma un samērīguma principus, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam ir pretrunā tāda valsts tiesību interpretācija un valsts judikatūra, saskaņā ar kuru valsts tiesa – it īpaši ņemot vērā patērētāja pienākumus norēķināties ar pārdevēju vai piegādātāju, vai pārdevēja vai piegādātāja labo finansiālo stāvokli – var neapmierināt patērētāja lūgumu tiesai noteikt pagaidu pasākumu (prasības nodrošinājumu), ar kuru uz tiesvedības laiku tiek apturēta tāda līguma izpilde, kas, iespējams, tiks atzīts par spēkā neesošu, jo no līguma tiks izsvītroti negodīgi līguma noteikumi?”

24

Getin Noble Bank apšauba lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.

25

Pēc būtības atbildētāja pamatlietā šajā ziņā apgalvo, ka, pirmām kārtām, šajā lūgumā runa nav par Savienības tiesību normu interpretāciju, jo Direktīvas 93/13 normas nav piemērojamas negodīgu noteikumu dzēšanas sekām, ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķis esot sasniegts tad, ja ir atjaunots līdzsvars starp pusēm. Tātad sekas tam, ka līgums, kas ietver negodīgus noteikumus, tiek atzīts par spēkā neesošu, esot reglamentētas valsts tiesību aktos. Līdz ar to īstenībā iesniedzējtiesas jautājums esot par nosacījumiem, ar kādiem pagaidu pasākumi piemērojami apstākļos, kad attiecīgā līguma spēkā neesamības dēļ šā līguma puses nonāk vienlīdzīgos apstākļos un starp tām vairs nepastāv patērētāja attiecības ar pārdevēju vai piegādātāju. Tātad, lai novērtētu pieteikuma par šo pagaidu pasākumu noteikšanu pamatotību, minētās direktīvas normas vairs neesot jāpiemēro.

26

Šajā ziņā jāatgādina, ka vienīgi valsts tiesa, kura izskata strīdu pamatlietā, var novērtēt prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību un Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgumu, uz kuriem ir attiecināma nozīmīguma prezumpcija. Tātad, ja uzdotais jautājums attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums, ja vien nav acīmredzams, ka lūgtajai interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz šo jautājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Zagrebačka banka, C‑567/20, EU:C:2022:352, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja nav acīmredzams, ka Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, iebildums par šīs tiesību normas nepiemērojamību pamatlietā nav saistīts ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, bet attiecas uz uzdoto jautājumu būtību (spriedumi,2019. gada 4. jūlijs, Kirschtein, C‑393/17, EU:C:2019:563, 28. punkts, un 2023. gada 27. aprīlis, M.D. (Aizliegums ieceļot Ungārijā), C‑528/21, EU:C:2023:341, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

28

Šajā gadījumā, pirmkārt, pamatlietā aplūkojamais strīds ir par pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, ar ko citastarp tiek lūgts apturēt izpildi hipotekārā aizdevuma līgumam, ko ar patērētāju noslēdzis pārdevējs vai piegādātājs, līdz galīga nolēmuma pieņemšanai par šā līguma atzīšanu par spēkā neesošu tajā iekļautas klauzulas negodīguma dēļ. Otrkārt, prejudiciālais jautājums ir par to, kā interpretēt Direktīvas 93/13 normas, ar kurām dalībvalstīm uzlikts pienākums nodrošināt, ka pastāv atbilstīgi un iedarbīgi līdzekļi, lai būtu iespējams panākt negodīgu noteikumu izmantošanu līgumos, kurus ar patērētājiem noslēguši pārdevēji vai piegādātāji, un ar to tiek lūgts konstatēt, vai šīs normas nepieļauj dalībvalsts tiesu judikatūru, saskaņā ar kuru ir atļauts noraidīt šādu pieteikumu.

29

Šādos apstākļos nav acīmredzami, ka lūgtajai Direktīvas 93/13 interpretācijai nebūtu nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem un tās priekšmetu vai ka aplūkojamā problēma būtu hipotētiska.

30

Turklāt jāatgādina, ka ar Direktīvu 93/13 piešķirtā aizsardzība nevar tikt attiecināta tikai uz līguma, ko ar patērētāju noslēdzis pārdevējs vai piegādātājs, darbības laiku; tā aptver arī laiku pēc šā līguma izpildes. Tādējādi, ja starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju noslēgts līgums tiek atzīts par spēkā neesošu kāda no tā noteikumiem negodīguma dēļ, dalībvalstīm valsts tiesībās ir jāreglamentē šīs spēkā neesamības sekas, tomēr tas ir jādara, ievērojot aizsardzību, kas patērētājam ir piešķirta ar šo direktīvu, it īpaši nodrošinot, lai tiktu atjaunots tiesiskais un faktiskais stāvoklis, kādā šis patērētājs atrastos, ja šāda negodīga noteikuma vispār nebūtu bijis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 16. marts, M.B. u.c. (Līguma spēkā neesamības sekas), C‑6/22, EU:C:2023:216, 21. un 22. punkts).

31

Otrām kārtām, Getin Noble Bank apgalvo, ka Tiesai nav faktiskas un juridiskas informācijas, kas nepieciešama, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdoto jautājumu, jo, kā liecina šīs lietas konkrētie apstākļi, iesniedzējtiesa ir pieļāvusi kļūdu, prasītājus pamatlietā kvalificēdama kā patērētājus.

32

Šajā ziņā jānorāda, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību normu interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi atbilstoši pašas konstatētajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas nozīmīguma prezumpcija. Turklāt saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesai nav kompetences sniegt valsts tiesību normu interpretāciju vai spriest par to, vai valsts tiesas sniegtā interpretācija par tām un to piemērošana ir pareiza, jo šāda interpretācija ietilpst vienīgi valsts tiesas kompetencē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. novembris, Sociálna poisťovňa, C‑799/19, EU:C:2020:960, 44. un 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Šajā gadījumā, tā kā iesniedzējtiesa uzskata, ka prasītāji pamatlietā bija patērētāji, Tiesai par šo kvalifikāciju nav jālemj. Tātad Tiesai ir faktiskā un juridiskā informācija, kas nepieciešama, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdoto jautājumu.

34

Līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

35

Ar vienīgo uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts kopsakarā ar iedarbīguma principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts judikatūru, saskaņā ar kuru valsts tiesa var noraidīt patērētāja iesniegtu pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, ar ko lūgts – līdz galīga nolēmuma pieņemšanai par šā patērētāja noslēgta aizdevuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu tā iemesla dēļ, ka šis aizdevuma līgums ietver negodīgus noteikumus, – apturēt uz minētā aizdevuma līguma pamata veicamos ikmēneša maksājumus, ja šādu pagaidu pasākumu noteikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu šā lēmuma pilnīgu iedarbīgumu.

36

Vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 93/13 mērķis ir nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību augstā līmenī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. novembris, Banca B., C‑269/19, EU:C:2020:954, 37. punkts).

37

Šajā nolūkā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt, ka negodīgie līguma noteikumi patērētājam nav saistoši, un nav nepieciešams, lai patērētājs iepriekš šādus noteikumus būtu sekmīgi apstrīdējis, celdams prasību (spriedums, 2009. gada 4. jūnijs, Pannon GSM, C‑243/08, EU:C:2009:350, 20.–28. punkts). Lai to izdarītu, valsts tiesām ir jāatturas piemērot negodīgus noteikumus, lai tie neradītu saistošas sekas patērētājam, izņemot gadījumu, kad patērētājs pret to iebilst (spriedums, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria un Bankia, C‑70/17 un C‑179/17, EU:C:2019:250, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Saskaņā ar Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs ir adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.

39

Šajā kontekstā Tiesa ir atzinusi, ka dalībvalstīm savos tiesību aktos ir jānosaka kārtība, kādā tiek konstatēts līgumā ietverta noteikuma negodīgums un iestājas šā konstatējuma konkrētās tiesiskās sekas. Tomēr minētajam konstatējumam ir jādod iespēja atjaunot tiesisko un faktisko stāvokli, kādā attiecīgais patērētājs atrastos, ja šā negodīgā noteikuma nebūtu bijis. Šāds Direktīvā 93/13 patērētājiem garantētās aizsardzības regulējums valsts tiesībās nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt šīs aizsardzības būtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 30. jūnijs, Profi Credit Bulgaria (Līguma noteikuma negodīguma gadījumā tiesas veikts ieskaits), C‑170/21, EU:C:2022:518, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, tā kā šajā jautājumā nav specifiska Savienības tiesiskā regulējuma, Direktīvā 93/13 paredzētā patērētāju aizsardzības īstenošanas kārtība atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam ir attiecināma uz to iekšējo tiesību sistēmu. Tomēr šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas reglamentē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību īstenošanu, kas patērētājiem piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

41

Konkrētāk, attiecībā uz pagaidu pasākumiem, kas tiek lūgti, lai varētu īstenot tiesības, kuras izriet no Direktīvas 93/13, Tiesa jau ir atzinusi, ka šī direktīva nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas neatļauj tiesai, kura lietu izskata pēc būtības un kurai piekritīgas lietas par līguma noteikumu negodīgumu, noteikt tādus pagaidu pasākumus kā piespiedu izpildes procedūras apturēšana, ja šādu pasākumu noteikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tās galīgā nolēmuma pilnīgu iedarbīgumu, ja šis regulējums var apdraudēt šajā direktīvā paredzētās aizsardzības iedarbīgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 59., 60. un 64. punkts).

42

Turklāt Tiesa ir jau ir precizējusi, ka var būt nepieciešami noteikt šādus pasākumus, piemēram, tad, ja pastāv risks, ka šis patērētājs tāda tiesas procesa gaitā, kura ilgums var būt ievērojams, veiks ikmēneša maksājumus par summu, kas ir lielāka nekā summu, kura viņam būtu jāmaksā, ja attiecīgais noteikums būtu jāatceļ (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 26. oktobris, Fernández Oliva u.c., no C‑568/14 līdz C‑570/14, EU:C:2016:828, 34.–36. punkts).

43

Atbilstoši tam patērētājiem ar Direktīvu 93/13, it īpaši ar tās 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, nodrošinātā aizsardzība nozīmē, ka valsts tiesai ir nepieciešama kompetence noteikt pienācīgu pagaidu pasākumu, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu pilnīgu iedarbīgumu sagaidāmajam nolēmumam par līguma noteikumu negodīgumu.

44

Šajā gadījumā – attiecībā uz līdzvērtības principu – no iesniedzējtiesas iesniegtās informācijas neizriet, ka attiecīgie valsts tiesību akti pagaidu pasākumu jomā būtu piemērojami dažādi – atkarībā no tā, vai strīds ir par tiesībām, kas izriet no valsts tiesību normām, vai par tiesībām, kuras izriet no Savienības tiesību normām.

45

Attiecībā uz iedarbīguma principu jānorāda, ka ikviens gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara Savienības tiesību piemērošanu neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas lomu visā procesā, šā procesa norisi un īpatnības kopumā dažādās valsts iestādēs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 18. februāris, Finanmadrid EFC, C‑49/14, EU:C:2016:98, 43. punkts). Tā tas katrā ziņā ir sakāms arī par tiesas interpretāciju par šo valsts tiesību normu.

46

Šajā ziņā no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iekļautās informācijas un no Tiesā iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem, it īpaši no apsvērumiem, kurus iesniegusi Polijas valdība, izriet, ka ar Civilprocesa kodeksu Polijas tiesām, kurās notiek tiesvedība par līguma atzīšanu par spēkā neesošu tajā iekļauto līguma noteikumu negodīguma dēļ, ir atļauts noteikt pagaidu pasākumus. Iesniedzējtiesa šajā ziņā atsaucas uz Civilprocesa kodeksa 730.1 pantu par pagaidu pasākumu noteikšanas nosacījumiem un šā kodeksa 755. panta 2.1 punktu, saskaņā ar kuru minētā tiesa var noteikt pagaidu pasākumu, pat ja tas ir paredzēts prasījuma piespiedu izpildei, ja vien tas ir nepieciešams, lai izvairītos no draudoša kaitējuma vai citām kreditoram nelabvēlīgām sekām.

47

Tomēr, kā norāda iesniedzējtiesa, šīs valsts tiesu judikatūrā ir vērojama tendence noraidīt pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkojamie, proti, ja tiek lūgts apturēt – līdz galīgā nolēmuma par lietas būtību pasludināšanai – ikmēneša maksājumu veikšanu uz tāda aizdevuma līguma pamata, kas varētu tikt atzīts par spēkā neesošu tajā iekļauto noteikumu negodīguma dēļ. Saskaņā ar šo judikatūru šāds noraidījums būtu attaisnojams ar to, ka attiecīgajam patērētājam šā sprieduma 20. punktā rezumēto iemeslu dēļ nav “intereses celt prasību”.

48

Taču no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētās informācijas un Tiesai iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem, ko iesniegusi Polijas valdība, izriet, ka valsts tiesa, kura saistībā ar tajā izskatāmu prasību par līguma atzīšanu par spēkā neesošu tajā iekļauta noteikuma negodīguma dēļ, principā lemj, ja vien tai nav jālemj ultra petita, par prasības pieteikumā formulētajiem prasījumiem, tas ir, par naudas summām, kas samaksātas pirms prasības celšanas, ja vien šīs prasības priekšmeta tvērums netiek paplašināts. Līdz ar to, ja šī tiesa, izskatot lietu pēc būtības, konstatē, ka pēc šīs klauzulas dzēšanas šis līgums – objektīvi spriežot – vairs nevar tikt izpildīts, kā tas ir pamatlietā, un ka ir jāatmaksā attiecīgajam patērētājam naudas summas, ko viņš ir nepamatoti samaksājis uz minētā līguma pamata, tāda pieteikuma par pagaidu pasākuma noteikšanu, ar ko lūgts apturēt tādu ikmēneša maksājumu veikšanu, kuri veicami uz tā paša līguma pamata, noraidīšana, vismaz daļēji, izraisītu sagaidāmā galīgā nolēmuma par lietas būtību neiedarbīgumu. Proti, kā izriet no šā sprieduma 39. punktā minētās judikatūras, ar šādu galīgu nolēmumi nebūtu iespējams panākt tiesiskā un faktiskā stāvokļa atjaunošanu, kādā šis patērētājs atrastos, ja minētā negodīgā noteikuma vispār nebūtu bijis, jo saskaņā ar piemērojamajām procesuālo tiesību normām šāds galīgais lēmums varētu attiekties tikai uz tām naudas summām, kuras viņš jau samaksājis.

49

No tā izriet, ka šādos apstākļos pagaidu pasākuma noteikšana, apturot tādu ikmēneša maksājumu veikšanu, kuri veicami uz tāda aizdevuma līguma pamata, kas varētu tikt atzīts par spēkā neesošu tajā iekļauta negodīga noteikuma dēļ, varētu būt nepieciešama, lai nodrošinātu pilnīgu iedarbīgumu sagaidāmajam nolēmumam, tajā nostiprinātajām, ar atlīdzināšanu saistītajām sekām un līdz ar to ar Direktīvu 93/13 nodrošinātajai aizsardzībai.

50

Proti, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja netiktu noteikts pagaidu pasākums, ar ko apturēts viņa līgumiskais pienākums veikt šos ikmēneša maksājumus, patērētājam, lai izvairītos no tā, ka galīgais nolēmums, ar ko attiecīgais aizdevuma līgums atzīts par spēkā neesošu, izpaustos tikai kā viņa stāvokļa daļēja atjaunošana, nāktos vai nu pēc katra ikmēneša maksājuma veikšanas paplašināt savas sākotnējās prasības tvērumu, vai arī pēc nolēmuma, ar ko šo aizdevuma līgumu atzīst par spēkā neesošu, būtu nepieciešams celt jaunu prasību, kuras priekšmets būtu risinājums par ikmēneša maksājumiem, kuri veikti pirmās tiesvedības norises laikā. Šajā ziņā jānorāda, ka Polijas valdība savos rakstveida apsvērumos min, ka saskaņā ar 2005. gada 28. jūlijaustawa o kosztach sądowych w sprawach cywilnych (Likums par tiesāšanās izdevumiem civillietās), (Dz. U., Nr. 167, 1398. pozīcija) konsolidētās redakcijas (Dz. U., 2022, 1125. pozīcija) 25.a pantu, jebkāda prasības tvēruma paplašināšana ir saistīta ar papildu tiesāšanās izdevumiem.

51

Iesniedzējtiesa piedevām norāda: katrā ziņā patērētājam ir nepieciešams celt jaunu prasību tad, ja pirmā prasība – par aizdevuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu tajā iekļauta līguma noteikuma negodīguma dēļ – tiktu pārsūdzēta, jo šādam gadījumam Polijas procesuālo tiesību normās neesot paredzēta iespēja paplašināt pirmās instances tiesā celtās prasības tvērumu. Šādos apstākļos esot acīmredzami, ka tad, ja pagaidu pasākums, ar ko aptur pienākumu veikt uz šā aizdevuma līguma pamata veicamos ikmēneša maksājumus, netiktu noteikts, ar nolēmumu atzīt šo līgumu par spēkā neesošu un piespriest atmaksāt šim patērētājam naudas summas, kuras viņš jau samaksājis, nebūtu iespējams sasniegt Direktīvas 93/13 mērķi, proti, atjaunot viņa iepriekšējo tiesisko un faktisko stāvokli.

52

Turklāt, kā norādīts šā sprieduma 42. punktā, šāda pagaidu pasākuma noteikšana šķiet vēl jo vairāk nepieciešama tad, ja minētais patērētājs ir samaksājis attiecīgajai bankai naudas summu, kas pārsniedz aizņemtās naudas summas apmēru, pat tad, ja viņš vēl nav sācis tiesvedību.

53

Visbeidzot, nav izslēdzams, ka, nenosakot pagaidu pasākumu, ar ko aptur tā paša patērētāja līgumisko pienākumu, attiecīgās tiesvedības pagarināšana izraisītu viņa finansiālā stāvokļa pasliktināšanos brīdī, kad viņam vairs nepietiek naudas līdzekļu, lai celtu prasību, kas nepieciešama, lai panāktu to naudas summu atmaksu, kuras viņš ir tiesīgs saņemt uz spēkā neesošā līguma pamata.

54

Šādi apstākļi varētu arī palielināt risku, ka patērētājs vairs nespēs veikt ikmēneša maksājumus, kas veicami uz minētā aizdevuma līguma pamata, bet tas varētu rosināt attiecīgo banku sākt piespiedu izpildes procedūru attiecībā uz savu prasījumu, kurš izriet no aizdevuma līguma, kas varētu tikt atzīts par spēkā neesošu.

55

No iepriekš izklāstītā izriet, ka dalībvalsts tiesu judikatūra, saskaņā ar kuru ir noraidāms pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu, ar ko tiek lūgts apturēt uz aizdevuma līguma pamata veicamos ikmēneša maksājumus, lai gan šādi pasākumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu ar Direktīvu 93/13 patērētājiem piešķirto aizsardzību, tomēr, ņemot vērā tās vietu visu Polijas procesuālo tiesību normu sistēmā, nešķiet, ka tā atbilstu iedarbīguma principam, un līdz ar to tā nav saderīga ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

56

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, pirmām kārtām: princips, ka valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesībām, prasa, lai valsts tiesas, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, veiktu visas to kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnīgu efektivitāti un nonāktu pie risinājuma, kas atbilstu direktīvas mērķim (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Konkrētāk, prasība par šādu interpretāciju ietver valsts tiesu pienākumu vajadzības gadījumā mainīt iedibināto judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem. Tādējādi valsts tiesa nevar pamatoti uzskatīt, ka tai nav iespējams aplūkoto valsts tiesību normu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tikai tādēļ, ka šī norma pastāvīgi ir tikusi interpretēta nesaderīgi ar ES tiesībām (spriedums, 2019. gada 26. jūnijs, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2019:537, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa un Polijas valdība uzskata, ka attiecīgais regulējumu un, konkrētāk, otro nosacījumu, kuram saskaņā ar Polijas tiesību normām ir pakļauta pagaidu pasākumu noteikšana, proti, nosacījumu, ka pastāv Civilprocesa kodeksa 730.1 pantā paredzētā “interese celt prasību”, var interpretēt atbilstoši Savienības tiesību normām.

59

Otrām kārtām, ir jāuzsver, ka šā sprieduma 55. punktā minētā valsts tiesu judikatūra kā nesaderīga ar Savienības tiesību normām ir kvalificējama vienīgi tad, ja šī tiesa konstatē, ka lūgto pagaidu pasākumu noteikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu pilnīgu sagaidāmā galīgā nolēmuma par lietas būtību iedarbīgumu. Šajā ziņā, pirmkārt, tai ir nepieciešami pietiekami netiešie pierādījumi par to, ka viens vai vairāki līguma noteikumi ir negodīgi un ka līdz ar to attiecīgais aizdevuma līgums eventuāli nav spēkā vai, vismaz par to, ka būs jāpiespriež uz šā līguma pamata veicamo ikmēneša maksājumu atmaksa attiecīgajam patērētājam. Otrkārt, minētajai tiesai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ir jākonstatē, vai šā patērētāja pienākuma veikt šos ikmēneša maksājumus apturēšana uz attiecīgās tiesvedības laiku ir nepieciešama, lai nodrošinātu tāda tiesiskā un faktiskā stāvokļa atjaunošanu, kādā minētais patērētājs atrastos, ja šāda vai šādu noteikumu vispār nebūtu. Tādējādi minētā tiesa citastarp varēs ņemt vērā tā paša patērētāja finansiālo stāvokli un risku, ka viņam būs jāatmaksā attiecīgajai bankai naudas summa, kas pārsniegtu no tās aizņemto naudas summu.

60

Tāpēc, ja valsts tiesa uzskata, ka, pirmkārt, pietiekami netiešie pierādījumi liecina, ka attiecīgie līguma noteikumi ir negodīgi un ka tātad šķiet nepieciešama attiecīgā patērētāja uz pamatlietā aplūkojamā aizdevuma līguma pamata samaksāto naudas summu atmaksa, un, otrkārt, ja netiek apstiprināts pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu, ar ko lūgts apturēt uz šā līguma pamata veicamos ikmēneša maksājumus, nevar tikt nodrošināts sagaidāmā galīgā nolēmuma par lietas būtību pilnīgs iedarbīgums, – bet tas būtu jānovērtē valsts tiesai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, – šai tiesai ir jānosaka pagaidu pasākumi, proti, ir jāaptur šā patērētāja pienākums veikt maksājumus uz šā līguma pamata.

61

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild šādi: Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts kopsakarā ar iedarbīguma principu ir jāinterpretē tādējādi, ka nepieļauj tādu dalībvalsts judikatūru, saskaņā ar kuru valsts tiesa var noraidīt patērētāja iesniegtu pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, ar ko lūgts – līdz galīga nolēmuma pieņemšanai par šā patērētāja noslēgta aizdevuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu tā iemesla dēļ, ka šis aizdevuma līgums ietver negodīgus noteikumus, – apturēt uz minētā aizdevuma līguma pamata veicamos ikmēneša maksājumus, ja šādu pagaidu pasākumu noteikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu šā lēmuma pilnīgu iedarbīgumu.

62

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts kopsakarā ar iedarbīguma principu

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tie nepieļauj tādu dalībvalsts judikatūru, saskaņā ar kuru valsts tiesa var noraidīt patērētāja iesniegtu pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, ar ko lūgts – līdz galīga nolēmuma pieņemšanai par šā patērētāja noslēgta aizdevuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu tā iemesla dēļ, ka šis aizdevuma līgums ietver negodīgus noteikumus, – apturēt uz minētā aizdevuma līguma pamata veicamos ikmēneša maksājumus, ja šādu pagaidu pasākumu noteikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu šā lēmuma pilnīgu iedarbīgumu.