1

Ar savu apelācijas sūdzību PV lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 30. janvāra spriedumu PV/Komisija (T‑786/16 un T‑224/18, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2020:17), ar kuru tā noraidīja PV celtās prasības

2

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu, pamatlietā piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), 1.e panta 2. punktā ir noteikts:

“Aktīvā dienestā iesaistītiem ierēdņiem rada darba apstākļus, kas atbilst atbilstošiem veselības un drošības standartiem, kas vismaz ir vienlīdzīgi minimālajām prasībām, ko piemēro saskaņā ar šajos reģionos [šajās jomās] pieņemtajiem pasākumiem atbilstoši [L]īgumiem.”

3

Civildienesta noteikumu 11.a panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Pildot savus pienākumus, un kā šeit turpmāk paredzēts, ierēdnis nedrīkst aplūkot jautājumus, kuros tam ir tieša vai netieša personīga interese, piemēram, lai mazinātu savu neatkarību, jo īpaši ģimenes un finansiālās intereses[, izņemot 2. punktā minētos].

2.   Lai risinātu iepriekš minētos jautājumus, ikviens ierēdnis, uz kuru tie attiecas, pildot savus pienākumus, nekavējoties informē iecēlējinstitūciju. Iecēlējinstitūcija veic attiecīgus pasākumus un, jo īpaši, tā var atbrīvot ierēdni no atbildības šajā jautājumā.”

4

Civildienesta noteikumu 12.a panta 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Ierēdņi atturas no jebkāda veida psiholoģiskas [vardarbības] vai seksuālas uzmākšanās.

2.   Pret ierēdni, kurš ir bijis psiholoģiskas [vardarbības] vai seksuālas uzmākšanās upuris, iestādē nedrīkst rasties aizspriedums. Pret ierēdni, kurš ir iesniedzis pierādījumus par psiholoģisku [vardarbību] vai seksuālu uzmākšanos, iestādē nedrīkst rasties aizspriedums, ja ierēdnis ir rīkojies godīgi.

3.   “Psiholoģiska uzmākšanās [vardarbība]” ir jebkāda nepiedienīga rīcība, kas notiek kādā laika posmā, tā atkārtojas un ir sistemātiska un ietver fizisku rīcību, mutisku vai rakstu valodu, žestus vai citu tīšu rīcību, un kas varētu radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai, vai psiholoģiskai integritātei.”

5

Civildienesta noteikumu 21.a panta 1. un 2. punkts ir formulēts šādi:

“1.   Ierēdnis, kurš saņem rīkojumus, kurus tas uzskata par nepareiziem vai par tādiem, kas varētu radīt nopietnas grūtības, rakstiski informē savu tiešo priekšnieku, kurš, ja informācija tiek sniegta rakstiski, atbild rakstiskā veidā. Ja tiešais priekšnieks apstiprina rīkojumus, bet ierēdnis uzskata, ka šāds apstiprinājums nav atbilstoša reakcija uz viņa bažām, saskaņā ar 2. punktu ierēdnis rakstiskā veidā nosūta jautājumu hierarhiski nākamajai [augstākstāvošai] iestādei. Ja pēdējā rakstiski apstiprina rīkojumus, ierēdnis tos izpilda, ja vien tie nav acīmredzami nelikumīgi vai nepārkāpj attiecīgos drošības standartus.

2.   Ja tiešais priekšnieks uzskata, ka rīkojumi tūlīt jāizpilda, ierēdnis tos izpilda, ja vien tie nav acīmredzami nelikumīgi vai nepārkāpj attiecīgos drošības standartus. Pēc ierēdņa pieprasījuma tiešajam priekšniekam ir pienākums šādus rīkojumus dot rakstiski.”

6

Civildienesta noteikumu 23. panta pirmajā daļā ir precizēts:

“Privilēģijas un neaizskaramību [imunitāti], ko bauda ierēdņi, piešķir vienīgi Savienības interesēs. Saskaņā ar Protokolu par privilēģijām un neaizskaramību [imunitāti] Eiropas Savienībā, ierēdņi nav atbrīvoti no savu personisko pienākumu izpildes vai no spēkā esošo tiesību aktu un politikas priekšrakstu ievērošanas.”

7

Civildienesta noteikumu 24. pants ir formulēts šādi:

“Savienība palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ.

Šādos gadījumos Savienība atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus tiktāl, ciktāl ierēdnis neradīja zaudējumus ne apzināti, ne arī aiz nopietnas nolaidības, un tas nav saņēmis atlīdzību no personas, kura nodarīja zaudējumus.”

8

Civildienesta noteikumu 25. panta pirmajā un otrajā daļā ir paredzēts:

“Ierēdņi drīkst iesniegt lūgumus attiecībā uz jautājumiem, uz kuriem attiecas šie Civildienesta noteikumi, savas iestādes iecēlējinstitūcijai.

Par jebkuru lēmumu, kas saistīts ar konkrētu personu un kas pieņemts saskaņā ar šiem Civildienesta noteikumiem, nekavējoties rakstveidā iepazīstina attiecīgo ierēdni. Jebkurā lēmumā, kas nelabvēlīgi ietekmē ierēdni, ir jānorāda iemesli, uz kuriem pamatojoties, tas pieņemts.”

9

Civildienesta noteikumu 59. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Ierēdnis, kurš pierāda, ka viņš nespēj veikt savus pienākumus slimības vai nelaimes gadījuma dēļ, ir tiesīgs saņemt slimības atvaļinājumu.

Attiecīgais ierēdnis iespējami drīz paziņo iestādei par savu darbnespēju un vienlaikus norāda savu pašreizējo adresi. Neierodoties darbā ilgāk nekā trīs dienas, viņš uzrāda medicīnisko izziņu. [..] Ja to neievēro un ja vien izziņa nav nosūtīta no ierēdņa neatkarīgu apstākļu dēļ, ierēdņa prombūtni uzskata par neatļautu [neattaisnotu].

Ierēdnim jebkurā laikā var pieprasīt, lai viņš izietu medicīnisko apskati, ko organizē iestāde. Ja apskati nevar veikt ierēdņa vainas dēļ, viņa prombūtni uzskata par neatļautu [neattaisnotu] no dienas, kad vajadzēja veikt apskati.

Ja apskates laikā izdarītie atzinumi norāda, ka ierēdnis var veikt savus pienākumus, viņa prombūtni, piemērojot nākošo apakšpunktu, uzskata par neattaisnotu no apskates dienas.

Ja iecēlējinstitūcijas organizētās medicīnas apskates slēdzienu ierēdnis uzskata par nepamatotu medicīnisku apsvērumu dēļ, ierēdnis vai ārsts, kurš rīkojas viņa vārdā, divu dienu laikā var iesniegt iestādei lūgumu, lai jautājumu nosūta neatkarīgam ārstam atzinuma saņemšanai.

[..]

3.   Neierobežojot disciplinārlietu noteikumu piemērošanu, ja nepieciešams, jebkāda prombūtne, ko uzskata par nepamatotu [neattaisnotu] saskaņā ar 1. un 2. punktu, tiek atvilkta no attiecīgā ierēdņa ikgadējā atvaļinājuma. Gadījumā, ja ierēdnim nav neizmantotu tiesību uz atvaļinājumu, viņš zaudē savu atlīdzību par attiecīgo laikposmu.”

10

Civildienesta noteikumu IX pielikuma 6. panta 5. punktā ir noteikts:

“Attiecīgais ierēdnis ir tiesīgs noraidīt vienu no kolēģijas locekļiem piecu dienu laikā no kolēģijas izveidošanas. Arī iestāde ir tiesīga noraidīt vienu kolēģijas locekli.

Tai pašā termiņā kolēģijas locekļi var lūgt atbrīvot viņu no pienākuma pildīšanas likumīgu iemeslu dēļ un atkāpjas, ja pastāv interešu konflikts.

[..]”

11

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–33. punktā. Šīs tiesvedības vajadzībām to var apkopot šādi.

12

PV, kas kopš 2007. gada 16. jūlija bija Eiropas Savienības ierēdnis, līdz 2009. gada 30. septembrim bija norīkots darbā Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ĢD.

13

PV, uzskatot, ka ir psiholoģiskas vardarbības upuris, 2009. gada 5. augustā iesniedza lūgumu sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu. Šī procedūra tika pabeigta 2010. gada 9. jūnijā pēc Komisijas Izmeklēšanas un disciplinārlietu biroja veiktās izmeklēšanas, kas secināja, ka Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā paredzētie nosacījumi, lai noteiktu rīcību varētu uzskatīt par psiholoģisku vardarbību, nav izpildīti. 2009. gada 1. oktobrī PV tika pārcelts uz Komisijas Budžeta ĢD.

14

2013. gada 1. aprīlī PV tika norīkots darbā Komisijas Mutiskās tulkošanas ĢD Budžeta un finanšu pārvaldības nodaļā.

15

Šīs nodaļas vadītājs 2013. gada 12. novembrī iesniedza disciplināru sūdzību, kurā norādīja uz PV problemātisko uzvedību, spēkā esošo procedūru nepiemērošanu un nepietiekamu darba ražīgumu.

16

Laikā no 2014. gada 8. maija līdz 2016. gada 31. jūlijam PV neieradās darbā, uzskatīdams, ka ir cietis no psiholoģiskas vardarbības.

17

2014. gada 27. jūnijā un 10. oktobrī Komisijas ārsts konsultants sniedza medicīniskus atzinumus, kuros bija norādīts, ka PV ir spējīgs atsākt darbu. Pēc tam PV tika uzaicināts uz medicīniskajām apskatēm, bet viņš uz šiem uzaicinājumiem neatsaucās.

18

Uzskatīdams, ka PV prombūtne ir neattaisnota, Mutiskās tulkošanas ĢD ģenerāldirektors pieņēma vairākus lēmumus par ieturējumu izdarīšanu no PV algas.

19

2014. gada 23. decembrī PV iesniedza otru lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam. Ar 2015. gada 12. marta lēmumu iecēlējinstitūcija nolēma, ka nav pierādījumu par jebkādu psiholoģisku vardarbību pret PV, un secināja, ka tādēļ ārkārtas pārcelšanas amatā pasākumu piemērošana nav pamatota.

20

Komisija 2015. gada 10. jūlijā uzsāka disciplinārlietu CMS 13/087 pret PV par atkārtotu nepakļaušanos savu pienākumu izpildē, neatbilstošu uzvedību un neattaisnotu prombūtni.

21

Ar 2016. gada 31. maija un 5. jūlija lēmumiem iecēlējinstitūcija PV prombūtni laikposmos no 2016. gada 5. februāra līdz 31. martam un no 2016. gada 4. aprīļa līdz 31. maijam atzina par neattaisnotu un nolēma veikt ieturējumus no PV algas. PV iesniegtās sūdzības par šiem lēmumiem tika noraidītas ar iecēlējinstitūcijas 2016. gada 28. novembra lēmumu.

22

Ar 2016. gada 11. jūlija lēmumu PMO nolēma no 2016. gada 1. jūlija apturēt PV algas izmaksu. PV iesniegtā sūdzība par šo lēmumu tika noraidīta ar iecēlējinstitūcijas 2017. gada 17. janvāra lēmumu.

23

Ar iecēlējinstitūcijas 2016. gada 26. jūlija lēmumu, kas pieņemts pēc disciplinārlietas CMS 13/087 pabeigšanas, PV ar 2016. gada 1. augustu tika atstādināts no amata (turpmāk tekstā – “2016. gada 26. jūlija lēmums par atstādināšanu no amata”). PV iesniegtā sūdzība par šo lēmumu tika noraidīta ar iecēlējinstitūcijas 2017. gada 2. februāra lēmumu.

24

Ar 2016. gada 31. jūlija paziņojumu Mutiskā tulkošanas ĢD ģenerāldirektors paziņoja PV savu nodomu uzskatīt viņa prombūtni par neattaisnotu laikposmā no 2016. gada 2. jūnija līdz 31. jūlijam un veikt ieturējumus no viņas algas. Sūdzība, ko PV iesniedza par šo paziņojumu, tika noraidīta ar iecēlējinstitūcijas 2017. gada 17. janvāra lēmumu.

25

Ar 2016. gada 21. septembra iepriekšējo informatīvo vēstuli PMO informēja PV, ka tas atbilstoši savai neattaisnotajai prombūtnei ir parādā Komisijai 42704,74 EUR. PV iesniegtā sūdzība par šo lēmumu tika noraidīta ar iecēlējinstitūcijas 2017. gada 17. janvāra lēmumu.

26

Iecēlējinstitūcija 2017. gada 24. jūlijā atsauca savu 2016. gada 26. jūlija lēmumu par atstādināšanu no amata, un PV ar Cilvēkresursu un drošības ĢD ģenerāldirektora paziņojumu tika informēts, ka 2017. gada 16. septembrī viņš tiks atjaunots amatā Mutiskās tulkošanas ĢD Informācijas tehnoloģiju un konferenču tulkošanas sistēmu nodaļā. Sūdzība, ko PV iesniedza par lēmumu atsaukt viņa atstādināšanu no amata, tika noraidīta ar iecēlējinstitūcijas 2018. gada 15. janvāra lēmumu.

27

Ar 2017. gada 12. septembra paziņojumu PMO direktors veica ieskaitu, savstarpēji kompensējot PV pienākošās summas par laikposmu, kurā viņš tika atstādināts no saviem pienākumiem, un viņa parādus Komisijai, kā dēļ PV tika izmaksāti 9550 EUR. Sūdzība, ko PV iesniedza par šo paziņojumu par ieskaitu, tika noraidīta ar iecēlējinstitūcijas 2018. gada 9. marta lēmumu.

28

2017. gada 20. septembrī PV tika informēts, ka viņa prombūtne kopš 2017. gada 16. septembra tiek uzskatīta par neattaisnotu.

29

Komisija 2017. gada 6. oktobrī uzsāka disciplinārlietu CMS 17/025 par tiem pašiem iebildumiem, uz kuriem attiecās disciplinārlieta CMS 13/087. Sūdzība, ko PV iesniedza par jaunas disciplinārlietas uzsākšanu, tika noraidīta ar iecēlējinstitūcijas 2018. gada 2. maija lēmumu.

30

2017. gada 13. oktobrī Mutiskās tulkošanas ĢD ģenerāldirektors pieņēma lēmumu par PV algas izmaksas apturēšanu no 2017. gada 1. oktobra.

31

2017. gada 15. novembra elektroniskā pasta vēstulē PV tika uzaicināts piedalīties civildienesta 2016. gada novērtējumā. Sūdzība, ko PV iesniedza par šo aicinājumu, tika noraidīta ar iecēlējinstitūcijas 2018. gada 16. marta lēmumu.

32

Ar 2018. gada 22. februāra elektroniskā pasta vēstuli PV tika uzaicināts piedalīties civildienesta 2017. gada novērtējumā. Sūdzība, ko PV iesniedza par šo aicinājumu, tika noraidīta ar iecēlējinstitūcijas 2018. gada 20. jūnija lēmumu.

33

Ar 2019. gada 21. oktobra lēmumu, kas pieņemts pēc disciplinārlietas CMS 17/025 pabeigšanas, Komisija atstādināja PV no amata (turpmāk tekstā – “2019. gada 21. oktobra lēmums par atstādināšanu no amata”). Šī atstādināšana stājās spēkā 2019. gada 1. novembrī.

34

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 12. decembrī, pēc tam, kad Vispārējās tiesas priekšsēdētājs tam bija piešķīris juridisko palīdzību, PV cēla prasību Vispārējā tiesā, kas reģistrēta ar numuru T‑786/16, lūdzot, pirmām kārtām, atcelt šī sprieduma 1. punkta pirmajā un otrajā ievilkumā minētos strīdīgos tiesību aktus. Otrām kārtām, PV lūdza piespriest Komisijai samaksāt 889000 EUR un 132828,67 EUR kā atlīdzību attiecīgi par iespējamo nodarīto morālo un materiālo kaitējumu.

35

Šīs prasības pamatojumam PV izvirzīja piecus pamatus, kas būtībā attiecas, pirmkārt, uz Civildienesta noteikumu 12.a panta pārkāpumu, otrkārt, Civildienesta noteikumu 21.a un 23. panta pārkāpumu, treškārt, uz rūpības pienākumu un Civildienesta noteikumu 24. panta pārkāpumu, ceturtkārt, uz Civildienesta noteikumu 59. un 60. panta pārkāpumu, kā arī, piektkārt, uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta pārkāpumu.

36

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 11. aprīlī, PV vērsās Vispārējā tiesā ar prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑224/18, lūdzot, pirmām kārtām, lai Vispārējā tiesa konstatētu, ka viņš ir cietis no psiholoģiskas vardarbības, otrām kārtām, atcelt šī sprieduma 1. punkta ceturtajā ievilkumā minētos strīdīgos tiesību aktus, kā arī, trešām kārtām, piespriest Komisijai – galvenokārt – samaksāt 98000 EUR un 23190,44 EUR kā atlīdzību par apgalvoti nodarīto morālo un mantisko kaitējumu un – pakārtoti – 7612,87 EUR kā atlīdzību par apgalvoti nodarīto mantisko kaitējumu.

37

Šīs prasības pamatojumam PV izvirzīja septiņus pamatus būtībā par, pirmkārt, Civildienesta noteikumu 12.a panta pārkāpumu, otrkārt, Civildienesta noteikumu 21.a un 23. panta pārkāpumu, treškārt, Civildienesta noteikumu 11.a panta un Hartas 41. panta pārkāpumu, ceturtkārt, par rūpības pienākuma pārkāpumu, piektkārt, par principa par izņēmumu saistībā ar neizpildi un tiesiskuma principa pārkāpumu, sestkārt, principa ne bis in idem pārkāpumu un, septītkārt, Hartas 41. panta pārkāpumu.

38

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja abas PV celtās prasības.

39

Pirmām kārtām, minētā sprieduma 67.–130. punktā Vispārējā tiesa kā nepieņemamus noraidīja PV prasījumus, lai Vispārējā tiesa konstatētu, ka viņš ir cietis no psiholoģiskas vardarbības, kā arī tos, ar kuriem tika lūgts atcelt tostarp 2016. gada 26. jūlija lēmumu par atstādināšanu no amata, izbeigt disciplinārlietas CMS 13/087 un CMS 17/025 un atcelt lēmumus, kurus tas pakārtoti lūdz atcelt lietā T‑786/16.

40

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa šī paša sprieduma 131. un 132. punktā uzskatīja, ka nav jāizvērtē nedz lietā T‑786/16 izvirzītais piektais pamats, nedz lietā T‑224/18 izvirzītais sestais un septītais pamats, jo šie pamati ir tikuši izvirzīti, lai pamatotu prasījumus atcelt attiecīgi pirmo un otro disciplinārlietu, kas atzīti par nepieņemamiem.

41

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 135.–248. punktā noraidīja pārējos prasības pamatus.

42

Šajā nolūkā tā, pirmkārt, minētā sprieduma 173. punktā konstatēja, ka PV apgalvotie psiholoģiskās vardarbības fakti nav juridiski pietiekami pierādīti.

43

Otrkārt, minētā sprieduma 177.–241. punktā Vispārējā tiesa noraidīja PV pamatus par Civildienesta noteikumu 11.a, 21.a, 23., 24., 59. un 60. panta, kā arī tiesiskuma un rūpības principu un principa par izņēmumu saistībā ar neizpildi pārkāpumu.

44

Ceturtām kārtām, šī paša sprieduma 249.–255. punktā Vispārējā tiesa noraidīja PV prasījumus par kaitējuma atlīdzību, pamatojoties uz to, ka šie prasījumi būtībā ir balstīti uz lēmumu, kas ir atcelšanas prasības priekšmets, apgalvoto prettiesiskumu un ka PV nav pierādījusi šo lēmumu prettiesiskumu.

45

Savā apelācijas sūdzībā PV lūdz Tiesu:

46

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

47

PV savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza desmit pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz LESD 72. un 270. panta un Civildienesta noteikumu 23. panta pārkāpumu; otrkārt, uz LES 4. panta, Hartas 41. panta un Civildienesta noteikumu 11.a panta pārkāpumu; treškārt, uz principa fraus omnia corrumpit un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta pārkāpumu; ceturtkārt, uz Hartas 1., 3., 4., 31. un 41. panta pārkāpumu, kā arī Civildienesta noteikumu 1.e un 12.a panta pārkāpumu; piektkārt, uz kļūdainu Civildienesta noteikumu 59. panta interpretāciju un Komisijas iekšējā lēmuma pārkāpumu; sestkārt, uz principa par izņēmumu saistībā ar neizpildi pārkāpumu; septītkārt, uz Hartas 41. panta un Civildienesta noteikumu 25. panta pārkāpumu; astotkārt, uz faktu sagrozīšanu; devītkārt, uz Hartas 15. panta pārkāpumu un, desmitkārt, uz aizlieguma lemt ultra petita pārkāpumu.

48

Ar savu pirmo pamatu PV kritizē Vispārējās tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 184. un 185. punktā par viņa argumentāciju saistībā ar Civildienesta noteikumu 21.a un 23. panta pārkāpumu.

49

Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, minētā sprieduma 184. punktā nospriežot, ka tikai notiesājošs spriedums ļauj konstatēt psiholoģiskas vardarbības vai apzināti nepatiesu ziņu faktus un ka rīkojumam par pierādījumu savākšanu neesot nekādas nozīmes, lai izvērtētu šādu faktu pamatotību.

50

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 270. pantu, minētā sprieduma 185. punktā nospriežot, ka darba attiecības starp ierēdni un viņa iestādi regulē tikai Civildienesta noteikumi, lai gan arī citi tiesību avoti esot bijuši nozīmīgi, tostarp tās dalībvalsts krimināltiesības, kuras teritorijā strādāja attiecīgais darbinieks. Tādējādi jebkurš tāds darbinieka izdarīts noziedzīgs nodarījums kā psiholoģiska vardarbība, publisku dokumentu viltošana vai korupcija, par kuru ir paredzēts sods Beļģijas Kriminālkodeksā, arī esot Civildienesta noteikumu 23. panta pārkāpums. Tomēr Beļģijas izmeklēšanas tiesneša izdotie rīkojumi pēc PV iesniegtajām sūdzībām par vairākiem ierēdņiem ļaujot pierādīt, ka šādi noziedzīgi nodarījumi ir izdarīti. Neņemot vērā pierādījumus, uz kuriem ir pamatoti šie tiesu nolēmumi, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi arī LES 2. pantu, kā arī LESD 67. panta 3. punktu.

51

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, neņemot vērā vairākus noteicošus elementus. Vispirms Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā Beļģijas izmeklēšanas tiesnesis pieņemtos rīkojumus, lai uzklausītu dažus Komisijas ierēdņus, kas bija iesaistīti noteiktu strīdīgo aktu pieņemšanā, lai gan šie rīkojumi tika pieņemti atbilstoši procesuālajam režīmam, kas pierāda, ka šīs personas tiek uzskatītas par aizdomās turētajām apgalvoto pārkāpumu izdarīšanā. Turpinājumā Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā Beļģijas izmeklēšanas tiesneša 2018. gada 19. septembrī veiktā disciplinārlietas CMS 17/025 kā apsūdzoša dokumenta izņemšana saistībā ar publisko dokumentu viltošanas pārkāpumu. Visbeidzot, viltotam parakstam, kas esot uz 2016. gada 15. septembra lēmuma par ieturējumu no algas, esot bijis jāizraisa tas, ka Vispārējā tiesa piemēro principu fraus omnia corrumpit.

52

Turklāt Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 184. punktā konstatējot, ka tiesas sēdē Komisija norādīja – ko nav apstrīdējis PV –, ka Beļģijas tiesas ir piespriedušas pēdējam minētajam samaksāt Komisijas ārstam konsultantam 25000 EUR kompensāciju. Proti, PV neesot ticis piespriests samaksāt šādu summu kā kompensāciju. Savukārt tribunal correctionnel de Bruxelles (Briseles krimināltiesa, Beļģija) esot konstatējusi, ka Komisijas ārsta konsultanta tieša izsaukšana nav pieņemama, un piesprieda PV samaksāt procesuālo izdevumu atlīdzību 440 EUR apmērā.

53

Komisija uzskata, ka šis pamats esot jānoraida.

54

Pirmkārt, attiecībā uz tiesību kļūdu, uz kuru PV atsaucas saistībā ar pārsūdzētā sprieduma 184. punktā ietverto Vispārējās tiesas konstatējumu, ir jānorāda, ka PV pārmet Vispārējai tiesai, no vienas puses, ka tā ir uzskatījusi, ka tikai notiesājošs spriedums ļauj konstatēt psiholoģiskas vardarbības vai apzinātu nepatiesu ziņu faktus un, no otras puses, ka tā ir uzskatījusi, ka rīkojumam par pierādījumu savākšanu nav nekādas nozīmes šādu faktu pamatotības pārbaudē.

55

Šajā ziņā jānorāda, pirmām kārtām, ka Vispārējā tiesa 184. punktā pamatoti ir uzskatījusi, ka akti, kuros nav ietverts galīgs nepatiesu ziņu sniegšanas vai vardarbības faktu konstatējums, paši par sevi neļauj konstatēt šos faktus.

56

Otrām kārtām, PV apgalvojums, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 184. punktā esot uzskatījusi, ka rīkojumam par pierādījumu savākšanu nav nekādas nozīmes, lai konstatētu psiholoģiskas vardarbības vai nepatiesu ziņu sniegšanas faktus, izriet no kļūdainas 184. punkta interpretācijas.

57

Proti, minētajā 184. punktā konstatējot, ka neviens no faktiem, kurus PV ir kvalificējis kā psiholoģisku vardarbību vai nepatiesas ziņas, kā tāds nav ticis raksturots, un Beļģijas valsts tiesa par tiem nav notiesājusi krimināllietā, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka PV norādītie rīkojumi kriminālizmeklēšanas procedūras ietvaros paši par sevi neļauj pierādīt šos faktus un tādējādi šim vērtējumam tie nebija izšķiroši, tomēr neuzskatot, ka tiem nav nozīmes.

58

Līdz ar to PV argumentācija, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa 184. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nav pamatota.

59

Otrkārt, attiecībā uz LESD 270. panta interpretāciju, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi pārsūdzētā sprieduma 185. punktā un ar ko, pamatojoties uz šo tiesību normu, tā ir noraidījusi jebkādu valsts tiesību normu nozīmi, izvērtēdama PV argumentus par Civildienesta noteikumu 21.a un 23. panta pārkāpumu, ir jānorāda, ka LESD 270. pantā ir paredzēts, ka Tiesas kompetencē ir izskatīt visus strīdus starp Savienību un tās darbiniekiem, ievērojot robežas un nosacījumus, kas paredzēti Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā.

60

No šīs tiesību normas izriet, ka jebkurš strīds starp Savienības ierēdni vai darbinieku un iestādi, no kuras viņš ir atkarīgs, un kas ir radies darba tiesiskajās attiecībās, kuras saista ieinteresēto personu ar šo iestādi, ir Tiesas ekskluzīvā kompetencē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, OH (Imunitāte pret tiesvedību), C‑758/19, EU:C:2021:603, 24. un 34. punkts).

61

Savukārt no LESD 270. panta formulējuma nekādi neizriet, ka darba attiecības starp ierēdni un tā iestādi regulētu vienīgi Civildienesta noteikumi.

62

Proti, no vienas puses, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 62.–71. punktā, citas Savienības tiesību normas, kas pieder gan pie primārām, gan atvasinātām tiesībām, ir piemērojamas darba attiecībām starp ierēdni un tā iestādi.

63

No otras puses, dažās Civildienesta noteikumu normās ir atsauces uz dalībvalstu tiesībām.

64

Tas it īpaši attiecas uz Civildienesta noteikumu 21.a un 23. pantu, uz kuriem PV ir atsaucies savu atcelšanas prasību pamatojumam.

65

Tādējādi Civildienesta noteikumu 23. panta, kas attiecas uz ierēdņu privilēģijām un imunitāti, pirmajā daļā ir precizēts, ka attiecīgās personas nav atbrīvotas no spēkā esošo tiesību aktu un noteikumu ievērošanas. Līdz ar to no šīs tiesību normas izriet, ka ierēdņiem ir jāievēro savas dienesta vietas dalībvalsts pieņemtie tiesību akti, kuru ievērošana ir obligāta ikvienai personai, kas atrodas tās teritorijā, un tie ietver šīs dalībvalsts krimināltiesības.

66

Tāpat Civildienesta noteikumu 21.a panta 1. punktā ir paredzēts, ka ierēdnim nav jāizpilda rīkojums, kas ir acīmredzami prettiesisks vai pretrunā piemērojamajiem drošības standartiem. Šī tiesību norma, lasot to kopā ar Civildienesta noteikumu 23. panta pirmo daļu, tātad ļauj ierēdnim atteikties izpildīt rīkojumu, kuru viņš ir saņēmis, atsaucoties uz savas dienesta vietas dalībvalsts krimināltiesību pārkāpumu, ko izraisītu šī rīkojuma izpilde.

67

No šiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 185. punktā nospriezdama, ka darba attiecības starp ierēdni un tā iestādi regulē tikai Civildienesta noteikumi, tādējādi, pamatojoties uz LESD 270. pantu, noliegdama jebkādu valsts krimināltiesību nozīmi.

68

Tomēr pat tad, ja Vispārējās tiesas sprieduma motīvu daļā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet sprieduma rezolutīvā daļa šķiet esam balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, apelācijas sūdzība ir jānoraida (spriedums, 2021. gada 25. februārī, Dalli/Komisija, C‑615/19 P, EU:C:2021:133, 165. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Šajā ziņā jānorāda, ka Civildienesta noteikumu 21.a pantā ierēdnim ir atļauts atteikties izpildīt rīkojumu, ja tas ir acīmredzami prettiesisks vai pretrunā piemērojamajiem drošības standartiem.

70

No tā izriet, ka uz minēto tiesību normu nevar atsaukties, lai pamatotu prasību atcelt lēmumus, kas neizriet no ierēdņa atteikuma ievērot viņa saņemto rīkojumu.

71

Jākonstatē, ka šajā lietā neviens no apstrīdētajiem lēmumiem lietās T‑786/16 un T‑224/18 netika pieņemts pēc PV atteikuma izpildīt rīkojumu.

72

Attiecībā uz iebildumu par Civildienesta noteikumu 23. panta pārkāpumu ir jākonstatē, ka vienkāršs apgalvojums, ka ierēdņi, kas piedalījās apstrīdēto lēmumu pieņemšanā, ir izdarījuši noziedzīgus nodarījumus, ka ir uzsākta kriminālizmeklēšana par šiem pārkāpumiem un ka šie ierēdņi tajā tika uzklausīti, nav pietiekams, lai pierādītu, ka šādi pārkāpumi ir izdarīti šo lēmumu pieņemšanas laikā. Ciktāl PV argumentācija, uz kuru attiecas pārsūdzētā sprieduma 185. punkts, ir balstīta uz šādiem nepamatotiem apgalvojumiem, tā katrā ziņā esot bijusi jānoraida kā nepamatota.

73

Līdz ar to arguments par tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi 185. punktā, ir jānoraida kā neefektīvs.

74

Attiecībā uz PV apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi LES 2. pantu un LESD 67. panta 3. punktu, neņemot vērā pierādījumus, ar kuriem ir pamatoti Beļģijas izmeklēšanas tiesneša izdotie rīkojumi, uz kuriem PV atsaucas, pietiek norādīt, ka ne šo tiesību normu mērķis, ne sekas nav noteikt normas par Savienības tiesas veikto faktu un pierādījumu vērtējumu.

75

Treškārt, attiecībā uz PV apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa esot “sagrozījusi faktus bezdarbības dēļ”, ir jānorāda, ka, lai gan PV pirmajā pamatā izklāstītā argumentācija attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 184. un 185. punktu, Vispārējā tiesa nav izdarījusi faktu konstatējumus šajā 185. punktā, tāpēc PV argumentācija, kas attiecas uz faktu sagrozīšanu, ir jāsaprot kā tāda, kuras mērķis ir apstrīdēt šī sprieduma 184. punktā konstatētos faktus.

76

Minētajā 184. punktā Civildienesta tiesa tostarp uzskatīja, ka neviens no faktiem, ko PV bija kvalificējis kā psiholoģisku vardarbību vai nepatiesas ziņas, nav nedz ticis raksturots, nedz arī Beļģijas valsts tiesa par to ir notiesājusi. Tā arī norādīja, ka PV Beļģijas tiesās iesniegtās sūdzības ir bijušas pamats kriminālizmeklēšanai.

77

Šajā ziņā jāatgādina, ka no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzību var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī izvērtēt pierādījumus. Tātad šo faktu un šo pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā (spriedums, 2021. gada 21. oktobris, Parlaments/UZ, C‑894/19 P, EU:C:2021:863, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

78

Šāda sagrozīšana pastāv gadījumā, kad, neizdarot atsauci uz jauniem pierādījumiem, esošo pierādījumu vērtējums šķiet acīmredzami kļūdains. Tomēr šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana. Turklāt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus, tam ir precīzi jānorāda elementi, kurus Vispārējā tiesa ir sagrozījusi, un jāpierāda kļūdas analīzē, kuru dēļ tā vērtējumā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi šo sagrozīšanu (spriedums, 2020. gada 27. februāris, Lietuva/Komisija, C‑79/19 P, EU:C:2020:129, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

79

Ņemot vērā šo judikatūru, Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 184. punktā izdarītos faktu konstatējumus var apšaubīt tikai tad, ja tiktu pierādīts, ka no Vispārējai tiesai iesniegtajiem dokumentiem acīmredzami izriet, ka šie konstatējumi ir neprecīzi.

80

PV šajā ziņā vispirms atsaucas uz vairākiem dokumentiem, kurus tas bija iesniedzis pirmajā instancē un kurus Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā.

81

Patiešām – faktu konstatējumi, kurus Vispārējā tiesa ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 184. punktā, ir balstīti uz apstākli, ka par PV iesniegtajām sūdzībām Beļģijas tiesās tika uzsākta kriminālizmeklēšana, uz diviem cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesas, Beļģija) Apsūdzības palātas spriedumiem un uz vēl vienu Beļģijas tiesas spriedumu.

82

Tomēr, aprobežojoties tikai ar to dokumentu uzskaitīšanu, kurus Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, PV nav pierādījis, ka tie varētu likt apšaubīt Vispārējās tiesas veikto vērtējumu šī sprieduma 184. punktā, saskaņā ar kuru neviens no faktiem, kurus PV ir kvalificējis kā nepatiesas ziņas vai psiholoģisku vardarbību, nav ne raksturots, ne arī Beļģijas tiesas par to ir notiesājušas krimināllietā.

83

Turpinājumā attiecībā uz apgalvojumu par Komisijas izteikumu sagrozīšanu tiesas sēdē Vispārējā tiesā jānorāda, ka šajā tiesas sēdē Komisija ir kļūdaini norādījusi, ka Beļģijas tiesas ir piespriedušas PV samaksāt Komisijas ārstam konsultantam summu 25000 EUR kā kompensāciju, lai gan patiesībā PV šajā spriedumā tika piespriests samaksāt tikai 440 EUR, šāda kļūda jebkurā gadījumā nevarētu atspēkot Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 184. punktā izdarīto vērtējumu, kurš atgādināts šī sprieduma 76. punktā. Tādējādi šis arguments ir jānoraida kā neefektīvs.

84

Visbeidzot attiecībā uz PV apgalvojumu, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda, vai apgalvotais viltotais paraksts 2016. gada 15. septembra lēmumā par ieturējumu no algas izraisa principa fraus omnia corrumpit piemērošanu, ir jāatgādina, ka apelācijas tiesvedībā Tiesas pārbaude attiecas tikai uz juridiskā risinājuma novērtējumu, kurš Vispārējā tiesā tika sniegts par debatētajiem pamatiem un argumentiem. Līdz ar to lietas dalībnieks pirmo reizi Tiesā nevar izvirzīt pamatus vai argumentus, kurus tas nebija izvirzījis tajā iepriekš (spriedums, 2021. gada 18. marts, Pometon/Komisija, C‑440/19 P, EU:C:2021:214, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

Šajā lietā PV pirmajā instancē uz principu fraus omnia corrumpit atsaucās vienīgi, lai pamatotu prasību atcelt disciplinārlietu CMS 17/025, līdz ar to iebildums par šī principa neievērošanu ir jāuzskata par nepieņemamu attiecībā uz citiem apstrīdētajiem aktiem, uz kuriem attiecas pirmais apelācijas sūdzības pamats, piemēram, 2016. gada 15. septembra lēmumu par ieturējumu no algas.

86

Attiecībā uz disciplinārlietu CMS 17/025, tā kā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 94. punktā prasījumus par šīs disciplinārlietas atcelšanu ir atzinusi par nepieņemamiem, PV, neapstrīdot šo vērtējumu savā apelācijas sūdzībā, nevar pamatoti pārmest Vispārējai tiesai, ka tā, izvērtēdama šos prasījumus, nav izvērtējusi argumentu par fraus omnia corrumpit principa pārkāpumu, un tāpēc ir jānoraida PV arguments, kas balstīts uz apgalvoto šī principa neievērošanu kā nepamatotu.

87

No tā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

88

Ar savu otro pamatu PV apgalvo, pirmkārt, ka pārsūdzētā sprieduma 184. punktā Vispārējās tiesas izdarītais konstatējums, saskaņā ar kuru neviens no faktiem, kurus PV ir kvalificējis kā psiholoģisku vardarbību vai apzinātu nepatiesu ziņu sniegšanu, kā tāds nav ticis raksturots un Beļģijas valsts tiesa par tiem nav notiesājusi krimināllietā, izrietot no sistemātiskas izmeklēšanas procedūru “sabotāžas” Komisijā [un] pārkāpjot PV tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Šī iestāde esot ļaunprātīgi izmantojusi funkcionālo imunitāti, sistemātiski atteikdamās atļaut izmeklēšanas tiesnesim nopratināt ierēdņus un pārkāpdama LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu, lai gan runa neesot par valsts varas aktiem. Turklāt Komisija un daži tās ierēdņi esot tikuši iesaistīti Beļģijas iestāžu veiktajos kriminālizmeklēšanas procesos, pārkāpjot LESD 72. pantu, Civildienesta noteikumu 23. pantu, kā arī tiesības, kas ar Hartas 41. pantu PV esot piešķirtas kā civilprasītājam šajos kriminālprocesos.

89

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi lietas materiālus, pārsūdzētā sprieduma 192. punktā noraidot iebildumu par Civildienesta noteikumu 11.a panta pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka vienkārša sūdzība krimināllietā, ko PV iesniedza pret iecēlējinstitūcijas locekļiem, kuri ir atbildīgi par lēmumu pieņemšanu attiecībā uz viņu, nav pietiekama, lai šīs personas nostādītu interešu konflikta situācijā, lai gan vairāku PV iesniegtu sūdzību krimināllietā rezultātā esot uzsāktas kriminālizmeklēšanas procedūras. PV uzskata, ka šim apstāklim esot bijis jāliek Vispārējai tiesai konstatēt, ka šie iecēlējinstitūcijas locekļi bija interešu konflikta situācijā disciplinārlietā CMS 17/025, kā arī 2019. gada 21. oktobra lēmuma par atstādināšanu no amata, kas tika pieņemts pēc šīs pēdējās minētās disciplinārlietas, pieņemšanas laikā. Līdz ar to Vispārējai tiesai būtu bijis jākonstatē Hartas 41. panta, Civildienesta noteikumu 11.a panta un Civildienesta noteikumu IX pielikuma 6. panta 5. punkta pārkāpums.

90

Komisijas ieskatā otrais pamats ir jānoraida.

91

Pirmkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka Komisija sistemātiski esot ļaunprātīgi izmantojusi funkcionālo imunitāti un iejaukusies krimināllietu izmeklēšanās Beļģijā, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesā PV tikai apgalvoja, ka bijušā Komisijas ģenerālsekretāra iebildumi pret tādas personas uzklausīšanu, kura piedalījusies dažu strīdīgo aktu pieņemšanā, varētu būt lojālas sadarbības principa pārkāpums.

92

Līdz ar to šis apgalvojums ir jānoraida kā nepieņemams atbilstoši šī sprieduma 84. punktā minētajai Tiesas judikatūrai, ciktāl tas ir balstīts uz citiem apgalvotajiem uzklausīšanas atteikumiem un iespējamo iejaukšanos krimināllietu izmeklēšanās Beļģijā.

93

Attiecībā uz argumentiem par lojālas sadarbības principa pārkāpumu, jo bijušais Komisijas ģenerālsekretārs ir iebildis pret tādas personas uzklausīšanu, kura piedalījusies dažu strīdīgo aktu pieņemšanā, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 184. punkta pirmajā teikumā ir veikts vienīgi faktu konstatējums, saskaņā ar kuru neviens no faktiem, ko PV bija kvalificējis kā psiholoģisku vardarbību vai nepatiesas ziņas, nav nedz raksturots, nedz arī par to ir notiesājošs spriedums Beļģijas tiesā. Taču, tā kā šāds konstatējums neietver nekādu šī iebilduma tiesiskuma vērtējumu, ir jākonstatē, ka PV argumentācija izriet no šī pārsūdzētā sprieduma teikuma nepareizas interpretācijas un tāpēc tā ir jānoraida kā nepamatota.

94

Otrkārt, attiecībā uz kļūdām, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 192. punktā, ir jānorāda, ka PV argumentācija par Civildienesta noteikumu 11.a panta pārkāpumu attiecas uz disciplinārlietu CMS 17/025 un 2019. gada 21. oktobra lēmumu par atstādināšanu no amata.

95

Taču kā norādīts šī sprieduma 86. punktā, Vispārējā tiesa prasījumus par šīs disciplinārlietas atcelšanu ir atzinusi par nepieņemamiem, un PV savā apelācijas sūdzībā šo vērtējumu neapstrīd. Turklāt 2019. gada 21. oktobra lēmums par atstādināšanu no amata nav minēts PV prasībās lietās T‑786/16 un T‑224/18.

96

Tātad arguments par tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi minētā sprieduma 192. punktā, ir neefektīvs.

97

No tā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

98

Ar trešo pamatu PV norāda, ka Vispārējā tiesa, nepārbaudīdama fraus omnia corrumpit principa piemērošanu disciplinārlietā CMS 17/025, tā kā šajā procesā tika izmantots lēmums ar viltotu parakstu, esot “sagrozījusi faktus bezdarbības dēļ” un neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta.

99

Šī principa pārbaudei esot bijis jāliek Vispārējai tiesai atcelt administratīvo izmeklēšanu, disciplinārlietu CMS 17/025 un vairākus lēmumus par PV algu.

100

Komisija apgalvo, ka trešais pamats esot jānoraida.

101

Jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 84. punktā minēto Tiesas judikatūru lietas dalībnieks apelācijas tiesvedībā Tiesā nevar pirmo reizi izvirzīt pamatus vai argumentus, kurus tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā.

102

Šajā lietā PV pirmajā instancē atsaucās uz principu fraus omnia corrumpit vienīgi attiecībā uz disciplinārlietu CMS 17/025. Līdz ar to trešais apelācijas sūdzības pamats ir jāuzskata par nepieņemamu, ciktāl ar to Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā nav piemērojusi minēto principu attiecībā uz lēmumiem par PV algu.

103

Attiecībā uz disciplinārlietu CMS 17/025, kā tas norādīts šī sprieduma 86. punktā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 94. punktā prasījumus par šīs disciplinārlietas atcelšanu ir atzinusi par nepieņemamiem, un šis vērtējums apelācijas sūdzībā nav apstrīdēts. Līdz ar to Vispārējai tiesai nevar pamatoti pārmest, ka tā nav spriedusi pēc būtības par principa fraus omnia corrumpit piemērošanu. Tādējādi PV iebildums par to, ka nav lemts par principa fraus omnia corrumpit piemērošanu, ir jānoraida kā nepamatots.

104

Tātad trešais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

105

Ar piekto pamatu, kas būtībā ir sadalīts trīs daļās un kas ir jāizskata kā ceturtais, PV apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vairākas kļūdas, noraidot tā argumentāciju par Civildienesta noteikumu 59. panta pārkāpumu un Komisijas apzināti nepatiesu ziņu izmantošanu.

106

Ar piektā pamata otro daļu, kas jāizskata vispirms, PV apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 112.–116. punktā esot sagrozījusi faktus un pieļāvusi tiesību kļūdas izvērtējot argumentāciju, saskaņā ar kuru tas, ka Komisija ir izmantojusi nepatiesas ziņas iestādes ārsta konsultanta izdotā medicīniskā atzinuma veidā, nozīmējot, ka strīdīgie akti nepastāv.

107

Pirmkārt, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 114. punktā neesot varējusi pamatoti konstatēt, ka apstāklis, ka atsevišķu piezīmju par neierašanos nosaukums bija “medicīniskais atzinums”, izrietēja no nolaidības dēļ pieļautas redakcionālas kļūdas. PV apgalvo, ka, ņemot vērā Komisijas ārsta konsultanta sniegto medicīnisko atzinumu skaitu, šeit nevar būt runa par nolaidību. Tieši pretēji, šī ārsta rīcība esot uzskatāma par apzinātu.

108

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, 114. punktā konstatējot, ka šī redakcionālā kļūda ir tikusi noskaidrota un vēlāk labota. PV norāda, ka attiecīgie medicīniskie atzinumi netika laboti, līdz ar to apgalvotais prettiesiskums turpinot pastāvēt. Turklāt Vispārējā tiesa neesot precizējusi, kādā veidā šie medicīniskie atzinumi ir tikuši laboti.

109

Šī tiesību kļūda esot likusi Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 115. un 116. punktā kļūdaini uzskatīt, ka apgalvotie pārkāpumi nav acīmredzami un pietiekami smagi, lai strīdīgos tiesību aktus atzītu par spēkā neesošiem.

110

Treškārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, minētā sprieduma 114. punktā uzskatīdama, ka ārsta konsultanta izdotā piezīme par neierašanos nav nelabvēlīgs akts un ka šādu piezīmi nevar apstrīdēt, iesniedzot lūgumu par jautājumu nosūtīšanu ārstam arbitram atzinuma saņemšanai atbilstoši Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta piektajai daļai. Proti, divi šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi, proti, medicīniska secinājuma esamība un šī secinājuma medicīniskais raksturs, esot izpildīti gan attiecībā uz apstrīdētajiem ārsta konsultanta atzinumiem, gan piezīmēm. Tāpēc šie akti esot jāatceļ, jo ārsts konsultants esot bez pamatojuma noraidījis PV iesniegtos lūgumu par jautājumu nosūtīšanu ārstam arbitram atzinuma saņemšanai.

111

Komisija apgalvo, ka piektā pamata otrā daļa esot jānoraida.

112

Attiecībā uz tiesību kļūdām, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 114. punktā, ir jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka par “apstrīdamiem tiesību aktiem” LESD 263. panta izpratnē tiek uzskatīti visi iestāžu pieņemtie noteikumi neatkarīgi no to formas, ja to mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Tognoli u.c./Parlaments, C‑431/20 P, EU:C:2021:807, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

113

Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka starppasākumi, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu procedūrā, kas ietver vairākus posmus, principā nav akti, par kuriem var celt atcelšanas prasību (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Tognoli u.c./Parlaments, C‑431/20 P, EU:C:2021:807, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

114

Šajā lietā, kā Vispārējā tiesa būtībā ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 114. punktā, ārsta konsultanta piezīmes par neierašanos ir starppasākumi, kuriem nav autonomas tiesiskās iedarbības un kurus attiecīgā gadījumā var apstrīdēt ar prasībām, ko ceļ par lēmumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz tiem.

115

No tā izriet, ka PV apgalvojums, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, minētajā 114. punktā nospriežot, ka piezīme par neierašanos nav nelabvēlīgs akts, ir jānoraida kā nepamatots.

116

Turklāt, tā kā no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka piezīmes par neierašanos nav apstrīdami akti LESD 263. panta izpratnē, PV arguments par Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta piektās daļas pārkāpumu ir jānoraida kā katrā ziņā neefektīvs.

117

Tas pats attiecas uz citām tiesību kļūdām, kuras PV apgalvo piektā pamata otrajā daļā.

118

Proti, pat pieņemot, ka Vispārējā tiesa minētajā 114. punktā būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka redakcionāla kļūda, kas skar noteiktas piezīmes par neierašanos, ir tikusi noskaidrota un labota, ir jānorāda, pirmkārt, ka šīs piezīmes par neierašanos pašas par sevi nav uzskatāmas par apstrīdamiem tiesību aktiem LESD 263. panta izpratnē un, otrkārt, ka šāda kļūda nevar būt pamats – runājot par strīdīgajiem aktiem, kas tika pieņemti saistībā ar šīm piezīmēm par neierašanos –, lai apšaubītu Vispārējās tiesas veikto konstatējumu šī sprieduma 115. punktā, saskaņā ar kuru šo aktu pastāvēšanai nepieciešamais prasīto pierādījumu līmenis un nodarījuma smagums nav ticis sasniegts.

119

No tā izriet, ka piektā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

120

Ar piektā pamata trešo daļu PV apstrīd pārsūdzētā sprieduma 112. un 113. pantu, kuros Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka nepastāv tādu administratīvo lēmumu saraksts, ko PV ir kvalificējis kā nepatiesas ziņas. PV apgalvo, pirmkārt, ka viņš esot Vispārējai tiesai iesniedzis to lēmumu sarakstu, kurus viņš lūdz atcelt. Otrkārt, jebkurš administratīvs lēmums par noraidīšanu vai nelabvēlīgs akts, kas balstīts uz nepamatotas prombūtnes konstatējumu, esot jāuzskata par nepatiesas ziņas ietverošu dokumentu, jo visa PV prombūtne esot bijusi pamatota ar darba nespējas izziņām.

121

Komisija uzskata, ka piektā pamata trešā daļa ir jānoraida.

122

Pirmām kārtām, PV arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 112. un 113. punktā viņam esot kļūdaini pārmetusi tādu dokumentu saraksta neiesniegšanu, kurus viņš ir kvalificējusi kā nepatiesas ziņas, ir jānoraida kā nepamatots, jo tas ir balstīts uz kļūdainu šo punktu interpretāciju.

123

Proti, pārsūdzētā sprieduma 112. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka PV par katru strīdīgo tiesību aktu ir jāpierāda, kā tas, ka Komisija, iespējams, ir izmantojusi nepatiesas ziņas, ir izraisījis tādu pārkāpumu aktā, kura nopietnība ir tik acīmredzama, ka to nevar pieļaut Savienības tiesību sistēmā. Pēc tam minētā sprieduma 113. punktā tā konstatēja, ka PV šajā ziņā ir sniedzis tikai vispārīgus apgalvojumus, kuri minētā sprieduma 115. punktā lika tai nospriest, ka nav sasniegts acīmredzamības un smaguma slieksnis, kas izraisa tiesību akta neesamību.

124

Šādi lemjot, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka no PV argumentācijas neizriet, ka būtu sasniegts prasītais acīmredzamības un smaguma slieksnis, tomēr tā nebalstījās uz to, ka PV nav iesniedzis to aktu sarakstu, kurus pēdējais minētais ir kvalificējis kā nepatiesas ziņas.

125

Otrām kārtām, PV argumentācija par darbnespējas izziņu saturu ir nepieņemama atbilstoši šī sprieduma 77. punktā minētajai judikatūrai, jo tā ir par Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, bet PV šajā ziņā neatsaucas uz faktu sagrozīšanu.

126

No tā izriet, ka piektā pamata trešā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

127

Ar piektā pamata pirmo daļu, kas jāizskata kā trešā, PV apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 226. punktā esot sagrozījusi faktus.

128

No vienas puses, Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka tam, ka PV neieradās uz apskatēm, nebija medicīniska pamata, lai gan PV prombūtne esot bijusi pamatota ar viņa ārstējošā ārsta izsniegtajām izziņām, kurās bija norāde izvairīties no jebkāda kontakta ar viņa darba vidi, kas ietverot Komisijas Medicīnisko dienestu. Turklāt pēc PV ieskata šī iestāde esot varējusi organizēt ārsta apskati mājās, un tā to neesot izdarījusi.

129

No otras puses, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, nenorādīdama, ka astoņi uzaicinājumi uz ārsta apskati esot tikuši nosūtīti novēloti un PV tos saņēmis pēc attiecīgās apskates datuma. No tā izrietot, ka pārsūdzētā sprieduma 220. punktā ietvertais vērtējums, atbilstoši kuram PV esot atbildīgs par neierašanos uz dažādiem uzaicinājumiem, esot kļūdains attiecībā uz šiem astoņiem uzaicinājumiem.

130

Otrkārt, 2014. gada 27. jūnija un 10. oktobra medicīniskie atzinumi, atbilstoši kuriem PV varēja atsākt darbu, iespējams, izrietēja no Mutiskās tulkošanas ĢD sniegtajām norādēm un tādējādi tie esot aktīva līdzdalība psiholoģiskās vardarbības īstenošanā pret cietušo PV, kā arī ētikas noteikumu un piesardzības principa pārkāpums.

131

Turklāt PV uzskata, ka Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi pārkāpumus, kas pieļauti Komisijas ārsta konsultanta izdotajos atzinumos. Proti, šie medicīniskie atzinumi saturot nepatiesas ziņas. No vienas puses, tajos ir apgalvots, ka PV prombūtne bija neattaisnota, lai gan viņš esot iesniedzis sava ārstējošā ārsta izsniegtas darba nespējas izziņas. No otras puses, tie neesot pamatoti ne ar kādu medicīnisko apskati. Medicīniskās apskates neveikšana turklāt atņem jebkādu nozīmi konstatējumam par neattaisnotu prombūtni līdz termiņa, kas datēts nākotnē, beigām, jo šāds konstatējums neesot balstīts uz darba spēju vērtējumu.

132

Treškārt, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, nekonstatējot, ka nepastāv ārstu arbitru saraksts, kas būtu bijis jāsagatavo atbilstoši Civildienesta noteikumu 59. panta 6. punktam.

133

Komisija uzskata, ka piektā pamata pirmā daļa esot jānoraida.

134

Pirmām kārtām, tā kā PV norāda, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus, kļūdaini interpretējot noteiktus viņa ārstējošā ārsta izdotus dokumentus, ir jānorāda, ka, lai gan pierādījumu sagrozīšana var izpausties kā dokumenta tāda interpretācija, kas ir pretrunā tā saturam, šādas sagrozīšanas konstatēšanai nepietiek pierādīt, ka šo dokumentu varēja interpretēt atšķirīgi no Vispārējās tiesas sniegtās interpretācijas. Šajā nolūkā ir jāpierāda, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi šī dokumenta saprātīgas izvērtēšanas robežas, tostarp interpretējot to pretēji tā tekstam (spriedums, 2021. gada 25. februāris, Dalli/Komisija, C‑615/19 P, EU:C:2021:133, 139. punkts un tajā minētā judikatūra).

135

Taču, lai gan nav izslēgts, ka PV iesniegtās medicīniskās izziņas, kurās, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 219. punktā, ir noteikts, lai PV izvairās no “jebkāda kontakta ar darba vidi [..], lai novērstu otro burnout”, var tikt interpretētas tādējādi, ka viņa ārstējošais ārsts ir uzskatījis, ka viņam nav jāveic medicīniskā apskate, ko organizējusi Komisija, tomēr Vispārējā tiesa nav pārsniegusi šo dokumentu saprātīgas izvērtēšanas robežas, 219. punktā uzskatīdama, ka medicīniskais dienests nav PV darba vide un ka līdz ar to šīs medicīniskās izziņas nedeva pamatu PV neierasties uz Komisijas organizētajām medicīniskajām apskatēm.

136

Tāpēc argumentācija par minēto dokumentu sagrozīšanu ir jānoraida kā nepamatota.

137

Otrām kārtām, attiecībā uz iebildumiem, ar kuriem PV, pirmkārt, pārmet Komisijai, ka tā nav organizējusi medicīnisko apskati viņa dzīvesvietā, ka tā novēloti ir nosūtījusi konkrētus uzaicinājumus uz medicīnisko apskati un ka tā, iespējams, ir nosūtījusi norādes Komisijas ārstam konsultantam sagatavot noteiktus medicīniskos atzinumus, kā arī, otrkārt, atsaucas uz to, ka nav pieejams ārstu arbitru saraksts, šie iebildumi ir jānoraida kā nepieņemami atbilstoši šī sprieduma 84. punktā Tiesas atgādinātajai judikatūrai, jo PV tos nebija izvirzījis Vispārējā tiesā.

138

Trešām kārtām, tā kā iebildums, kas vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 114. punktu, saskaņā ar kuru ārsta konsultanta piezīme par neierašanos nav nelabvēlīgs akts, šī sprieduma 115. punktā tika noraidīts kā nepamatots, tad pret piezīmēm par neierašanos vērstie iebildumi katrā ziņā ir jānoraida kā neefektīvi.

139

Tātad piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji nepamatota un daļēji nepieņemama.

140

No tā izriet, ka piektais pamats ir jānoraida kopumā.

141

Ar sesto pamatu PV apgalvo, pirmām kārtām, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi lietas materiālus, pārsūdzētā sprieduma 237. punktā konstatējot, ka noteikums par administratīvās sūdzības un turpmākās prasības savstarpēju atbilstību nav ticis ievērots attiecībā uz pamatu par Beļģijas tiesību principa par izņēmumu saistībā ar neizpildi pārkāpumu, lai gan šis pamats bija izvirzīts sūdzībā R/413/17.

142

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, minētā sprieduma 239. punktā uzskatīdama, ka Beļģijas tiesību princips par izņēmumu saistībā ar neizpildi šajā lietā nav piemērojams. PV apgalvo, ka šis princips vispārīgi ir piemērojams divpusējās attiecībās.

143

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 241. punktā esot noraidījusi argumentāciju, kuras pamatojumam PV atsaucās uz minēto principu, “grozot” notikumu hronoloģiju. Proti, Vispārējā tiesa šī paša sprieduma 240. punktā esot konstatējusi, ka PV ir atsaucies uz lēmumu, kas pieņemts pēc tam, kad tas bija jau atteicies atsākt darbu Mutiskās tulkošanas ĢD, lai pamatotu šo atteikumu, lai gan PV šajā ziņā norādītais notikums esot bijis pirms minētās atteikšanās.

144

Komisija apgalvo, ka sestais pamats esot jānoraida.

145

Pirmkārt, attiecībā uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 239. punktā, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa 239. punktā pamatoti ir konstatējusi, ka Beļģijas tiesību princips par izņēmumu saistībā ar neizpildi nav piemērojams attiecībās starp ierēdni un tā iestādi.

146

Proti, darba attiecībām starp ierēdni un tā iestādi ir normatīvs raksturs. Tādējādi to reglamentē Savienības tiesības. Beļģijas tiesību princips par izņēmumu saistībā ar neizpildi tomēr ir Beļģijas civiltiesību princips, kas, pēc PV domām, ir piemērojams līgumattiecībās. Šādos apstākļos, nepastāvot tiešai atsaucei piemērojamajās Savienības tiesību normās, nevar uzskatīt, ka šāds princips ir piemērojams darba attiecībām starp ierēdni un viņa iestādi.

147

Tādēļ šis arguments ir jānoraida kā nepamatots.

148

Otrkārt, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un pat pieņemot, ka, no vienas puses, Vispārējā tiesa ir sagrozījusi lietas materiālus, konstatējot, ka PV savā sūdzībā R/413/17 nav atsaucies uz Beļģijas tiesību principa par izņēmumu saistībā ar neizpildi pārkāpumu un, no otras puses, ka Vispārējā tiesa ir “izmainījusi” notikumu hronoloģiju, šādas kļūdas neietekmē minētā pamata, kas attiecas uz minētā principa pārkāpumu, noraidīšanu pārsūdzētā sprieduma 241. punktā.

149

Tātad PV argumenti par lietas materiālu un notikumu hronoloģijas sagrozīšanu katrā ziņā ir neefektīvi.

150

No tā izriet, ka sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

151

Ar septīto pamatu PV apgalvo, no vienas puses, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi PMO2016. gada 21. septembra iepriekšējo informatīvo vēstuli, pārsūdzētā sprieduma 20. punktā konstatēdama, ka šajā vēstulē norādītā parāda summa ir 42704,74 EUR, lai gan no tabulas, kas pievienota prasības pieteikumam pirmajā instancē lietā T‑786/16, izrietot, ka šī parāda summa bija 58837,20 EUR.

152

No otras puses, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, neņemot vērā šīs tabulas, kurā ir pārņemti neesoši parādi, krāpniecisko raksturu. PV šajā ziņā apgalvo, ka PMO esot pārkāpis savu Hartas 41. pantā un Civildienesta noteikumu 25. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu un nav sniedzis nevienu attaisnojošu dokumentu, lai pamatotu ieturējumus no algas, kas veikti šo parādu samaksai. Turklāt 2016. gada 15. septembra lēmumā par ieturējumu no algas, kurā Vispārējai tiesai esot bijis jāpiemēro princips fraus omnia corrumpit, esot bijis viltots paraksts. Šīs sagrozīšanas rezultātā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 165. un 206. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka parādi tika konstatēti likumīgā veidā, lai gan kopējais 58837,20 EUR parāds esot balstīts uz pārkāpumiem.

153

PV šajā ziņā arī norāda uz savu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo viņam neesot bijis iespējams apstrīdēt šos parādus PMO pienākuma norādīt pamatojumu neizpildes dēļ.

154

Komisija norāda, ka septītais pamats esot jānoraida.

155

Pirmkārt, attiecībā uz apgalvoto PMO2016. gada 21. septembra iepriekšējās informatīvās vēstules sagrozīšanu ir jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 134. punktā minēto judikatūru, lai gan pierādījumu sagrozīšana var izpausties kā dokumenta interpretācija, kas ir pretrunā tā saturam, lai pierādītu šādu sagrozīšanu, nepietiek tikai pierādīt, ka šis dokuments varētu tikt interpretēts citādi nekā to darījusi Vispārējā tiesa. Šajā nolūkā ir jāpierāda, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi šī dokumenta saprātīgas izvērtēšanas robežas, tostarp interpretējot to pretēji tā tekstam.

156

Šajā lietā PMO2016. gada 21. septembra iepriekšējā informatīvajā vēstulē, kas pievienota prasības pieteikumam pirmajā instancē lietā T‑786/16 un uz ko Vispārējā tiesa atsaucas pārsūdzētā sprieduma 20. punktā, ir minēts 42704,74 EUR parāds. Turklāt šī pati summa ir minēta šai vēstulei pievienotajā tabulā, kas arī ir pievienota prasības pieteikumam pirmajā instancē, ailē ar nosaukumu “atlikusī nesamaksātā summa”.

157

Līdz ar to Vispārējās tiesas konstatējums pārsūdzētā sprieduma 20. punktā, saskaņā ar kuru tajā pašā vēstulē norādītā parāda summa ir 42704,74 EUR, nešķiet acīmredzami nepareizs, ņemot vērā PV iesniegto tabulu.

158

Tāpēc PV arguments par šīs tabulas sagrozīšanu ir jānoraida kā nepamatots.

159

Otrkārt, argumenti par minētās tabulas krāpniecisko raksturu un PV tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir nepieņemami atbilstoši šī sprieduma 84. punktā atgādinātajai Tiesas judikatūrai, jo tie nav tikuši izvirzīti Vispārējā tiesā.

160

Runājot par PV apgalvojumu, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāpiemēro princips fraus omnia corrumpit, jo 2016. gada 15. septembra lēmumā par ieturējumu no algas bija viltots paraksts, šī sprieduma 84.–86. punktā izklāstīto iemeslu dēļ tas ir jānoraida kā nepamatots attiecībā uz disciplinārlietu CMS 17/025 un kā nepieņemams attiecībā uz pārējiem apstrīdētajiem aktiem, kuri minēti apelācijas sūdzības septītajā pamatā.

161

Tātad PV argumentācija par tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 165. un 206. punktā sakarā ar PV apgalvoto sagrozīšanu septītajā pamatā, ir jānoraida kā nepamatota.

162

No tā izriet, ka septītais pamats ir jānoraida daļēji kā nepieņemams un daļēji kā nepamatots.

163

Ar ceturto pamatu, kas jāizskata kā septītais pēc kārtas, PV norāda, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 6., 8., 17., 20., 54., 147., 162., 163., 164., 166., 173., 205., 206., 242. un 246. punktā esot sagrozījusi un “pārveidojusi” vairākus elementus, pamatojoties uz kuriem tā kļūdaini ir uzskatījusi, ka psiholoģiska vardarbība nav pierādīta.

164

Pirmām kārtām, PV pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot pieminējusi psiholoģisko vardarbību, no kuras viņš cietis Budžeta ĢD laikā no 2010. gada jūlija līdz 2011. gada decembrim, kas esot pierādīts ar viņa psihiatra ekspertīzes ziņojumiem.

165

Otrām kārtām, Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā apstāklis, ka Cilvēkresursu un drošības ĢD esot apstiprinājis un ieteicis viņa uzticamības personas ierosinātos pārcelšanas pasākumus – pie šīs personas PV bija vērsies savas nodarbinātības laikā Mutiskās tulkošanas ĢD –, kā arī pēdējā ĢD atteikums tos izpildīt.

166

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 242. punktā uzskatīdama, ka faktus saistībā ar PV ciesto psiholoģisko vardarbību, kā tas apgalvo savos procesuālajos rakstos, nav apstiprinājuši liecinieki, lai gan PV esot iesniedzis divu bijušo kolēģu liecības, kas apstiprinot šos faktus.

167

Ceturtām kārtām, Vispārējā tiesa esot “pārveidojusi” PV komentārus, tostarp minētā sprieduma 6., 17., 20. un 54. punktā izmantojot vārdus “apgalvo” vai “iespējams” saistībā ar viņa apgalvojumiem, tādējādi ļaujot noprast, ka šie apgalvojumi ir kļūdaini vai izvirzīti ļaunticīgi.

168

Tas pats attiecoties uz minētā sprieduma 166. punktā ietverto novērtējumu, ka Mutiskās tulkošanas ĢD nekāda psiholoģiska vardarbība neesot pierādīta.

169

Piektām kārtām, Vispārējā tiesa esot “pārveidojusi” PV iesniegto medicīnisko atzinumu tvērumu, šī paša sprieduma 164. punktā uzskatot, ka šie medicīniskie atzinumi neļauj pierādīt, ka PV traucējumi izriet no psiholoģiskas vardarbības.

170

Tas pats attiecoties uz pārsūdzētā sprieduma 205. punktā ietverto apsvērumu, saskaņā ar kuru PV nebija iesniedzis nevienu pierādījumu par apgalvoto psiholoģisko vardarbību Mutiskās tulkošanas ĢD.

171

Sestām kārtām, Vispārējā tiesa apzināti neesot ņēmusi vērā citus pierādījumus par psiholoģisko vardarbību, ko PV esot cietis Mutiskās tulkošanas ĢD, lai gan viena no attiecīgajām personām tostarp ir atzinusies, un Beļģijas izmeklēšanas tiesneša lēmumu šo personu uzskatīt par aizdomās turēto, un tas Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 173. punktā esot licis kļūdaini uzskatīt, ka PV apgalvotie psiholoģiskās vardarbības fakti nav juridiski pietiekami pierādīti.

172

Minētā sprieduma 163. punktā, kurā Civildienesta tiesa uzskatīja, ka PV ārstējošā ārsta medicīniskie atzinumi paši par sevi nepierāda psiholoģiskas vardarbības esamību, un šī paša sprieduma 206. punktā, kurā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka PV nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas ļautu secināt, ka attiecībā uz viņu ir notikusi jebkāda psiholoģiska vardarbība Mutiskās tulkošanas ĢD, ne arī to, ka nepamatota prombūtne, kuras dēļ tika pieņemti apstrīdētie lēmumi, esot pieņemti šādas psiholoģiskas vardarbības rezultātā, arī esot sagrozīti fakti.

173

Septītām kārtām, Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 8. un 162. punktā esot bijis jāņem vērā fakts, ka lēmums par PV sūdzības noraidīšanu, kas iesniegts par atteikumu veikt lūgtos pārcelšanas amatā pasākumus, ir balstīts uz Mutiskās tulkošanas ĢD ļaunprātīgu faktu noklusēšanu, jo šī ĢD atteikums piemērot šos pārcelšanas pasākumus esot ticis pieņemts pirms iekšējās izmeklēšanas ziņojuma, kurā secināts, ka vardarbība nav notikusi, sagatavošanas.

174

Turklāt Vispārējā tiesa esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, minētā sprieduma 162. punktā konstatēdama, ka lēmums par 2014. gada 23. decembrī iesniegto lūgumu sniegt palīdzību ir kļuvis galīgs. Proti, psiholoģiskā vardarbība esot ļaunprātīga rīcība, kas izpaužas ilgstoši un tātad ne vienmēr beidzas ar lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību pieņemšanas datumu.

175

Astotām kārtām, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, minētā sprieduma 147. punktā konstatēdama, ka PV nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas ļautu secināt, ka iecēlējinstitūcija bija pieprasījusi pierādījumus par apgalvoto varmāku ļaunprātīgo nodomu, lai gan šo apstākli apstiprinot PV 2019. gada 12. decembrī saņemtā vēstule.

176

Turklāt Vispārējā tiesa esot sagrozījusi reālo situāciju, pārsūdzētā sprieduma 246. punktā uzskatīdama, ka noteikta rīcība, pat ja tā var šķist neatbilstoša, nav pietiekama, lai to kvalificētu kā vardarbību.

177

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neatzīdama – ievērojot PV iesniegtos elementus psiholoģiskās vardarbības pierādīšanai –, ka lūgumu par pārcelšanu citā amatā noraidīšana un strīdīgo lūgumu sniegt palīdzību noraidīšana ir Hartas 1., 3., 4. un 31. panta, kā arī Civildienesta noteikumu 1.e un 12.a panta pārkāpums.

178

Treškārt, Vispārējai tiesai esot bijis jāatceļ lēmumi par PV iesniegto lūgumu sniegt palīdzību noraidīšanu, jo ir pārkāptas Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā nostiprinātās viņa tiesības tikt uzklausītam. Proti, ja PV būtu ticis uzklausīts, viņš būtu varējis iesniegt kriminālizmeklēšanas rezultātus saistībā ar psiholoģisko vardarbību, ko viņš esot cietis Mutiskās tulkošanas ĢD, kā dēļ iecēlējinstitūcija būtu varējusi veikt pārcelšanas pasākumus.

179

Komisija uzskata, ka šis pamats esot jānoraida.

180

Pirmkārt, ir jāpārbauda PV ceturtajā pamatā minētā faktu sagrozīšana un “pārveidošana”.

181

Šajā ziņā, pirmām kārtām, attiecībā uz PV argumentāciju, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā neesot minējusi iespējamo vardarbību, no kuras PV esot cietis Budžeta ĢD, ir jānorāda, no vienas puses, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 150. punktā ir konstatējusi, ka PV apgalvo – kopš 2008. gada 1. septembra viņš esot cietis no pastāvīgas vardarbības un esot notikušas vairākas atšķirīgas vardarbības epizodes trīs dažādos ĢD, un tas, kā izriet no šī sprieduma 3. un 4. punkta, ietver arī Budžeta ĢD, kurā PV strādāja laika posmā no 2009. gada 1. oktobra līdz 2013. gada 31. martam.

182

No otras puses, no minētā sprieduma 155. punkta, kas nav kritizēts apelācijas sūdzībā, izriet, ka PV apgalvojums par tā priekšnieku īstenotas psiholoģiskas vardarbības esamību nav pietiekams, lai pierādītu, ka jebkurš šo personu pieņemts akts ir prettiesisks un ka, lai pierādītu šo prettiesiskumu, bija nepieciešams, lai PV pierādītu rīcības, kas veido psiholoģisku vardarbību, ietekmi uz katra apstrīdētā lēmuma saturu.

183

Taču neviens no pārsūdzētā sprieduma 129. un 130. punktā minētajiem apstrīdētajiem aktiem netika pieņemts laikposmā, kurā PV strādāja Budžeta ĢD.

184

Tādējādi Vispārējā tiesa netieši, bet noteikti uzskatīja, ka PV nav pierādījis apgalvotās psiholoģiskās vardarbības Budžeta ĢD ietekmi uz viņa celtās atcelšanas prasības izskatīšanu. Līdz ar to Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav konstatējusi psiholoģiskas vardarbības esamību šajā ĢD.

185

Otrām kārtām, attiecībā uz Cilvēkresursu un drošības ĢD nostāju par pārcelšanas pasākumiem, ko piedāvā uzticamības persona, pie kuras PV bija vērsies savas nodarbinātības laikā Mutiskās tulkošanas ĢD, ir jāatgādina, ka atbilstoši šī sprieduma 78. punktā minētajai Tiesas judikatūrai, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus vai pierādījumus, viņam ir precīzi jānorāda elementi, ko Vispārējā tiesa esot sagrozījusi, un jāpierāda kļūdas analīzē, kuras pēc viņa vērtējuma esot likušas Vispārējai tiesai veikt šo sagrozīšanu.

186

Taču jānorāda, ka savā argumentācijā PV nav identificējis Vispārējās tiesas pārsūdzētajā spriedumā izdarīto konstatējumu, kurā būtu sagrozīti fakti vai pierādījumi, pamatojoties uz tā norādīto dokumentu, un tāpēc šī argumentācija ir jānoraida kā nepieņemama.

187

Trešām kārtām, PV atsaucas uz vairākiem dokumentiem, kas ir tikuši iesniegti pirmajā instancē saistībā ar iespējamo psiholoģisko vardarbību Mutiskās tulkošanas ĢD.

188

Tomēr, atsaucoties uz šiem dokumentiem, kurus Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā pārsūdzētajā spriedumā, PV mērķis ir nevis pierādīt pārsūdzētā sprieduma 173. punktā Vispārējās tiesas izdarītu faktu sagrozīšanu vai pieļautu tiesību kļūdu, bet gan lūgt Tiesu no jauna izvērtēt šos pierādījumus, bet tas neietilpst tās kompetencē.

189

Ceturtām kārtām, lai pamatotu iebildumu, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 147. punktā noraidīdama apgalvojumu, ka iecēlējinstitūcija esot prasījusi pierādījumu par apgalvoto varmāku ļaunprātīgu nodomu, PV atsaucas uz vēstuli, kuru tas esot saņēmis 2019. gada 12. decembrī. Tomēr, tā kā šī vēstule nav iesniegta Vispārējā tiesā, šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

190

Piektām kārtām, attiecībā uz argumentāciju par faktu sagrozīšanu, ko Vispārējā tiesa esot izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 242. punktā, tā katrā ziņā ir jānoraida kā neefektīva.

191

Proti, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka iebildumi, kas vērsti pret Vispārējās tiesas nolēmumā ietvertiem ad abundantiam motīviem, nevar būt pamats šī lēmuma atcelšanai un tādējādi ir neefektīvi (spriedums, 2019. gada 2. oktobris, Crédit mutuel Arkéa/ECB, C‑152/18 P un C‑153/18 P, EU:C:2019:810, 68. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

192

Taču, tā kā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 135.–241. punktā ir noraidījusi visus PVN izvirzītos pamatus atcelšanas prasības pamatojumam, apgalvojumi šī sprieduma 242. punktā nevar atspēkot šo noraidīšanu. Līdz ar to šie apgalvojumi ir jāuzskata par papildu pamatojumu.

193

Sestām kārtām, attiecībā uz PV argumentu, ka Vispārējā tiesa esot izmantojusi vārdus “apgalvo” un “iespējams” saistībā ar tās komentāriem, – šis arguments ir balstīts uz kļūdainu minētā sprieduma izpratni, jo šo vārdu izmantošanas mērķis ir vienīgi precizēt, ka elementi, uz kuriem attiecas šie vārdi, ir apgalvojumi, neietverot nekādu vērtējumu par to pamatotību vai autora labticību. Tāpēc šis arguments ir jānoraida kā nepamatots.

194

Runājot par PV argumentiem saistībā ar apgalvoto ļaunprātīgu faktu noklusēšanu Mutiskās tulkošanas ĢD, kā arī viņa tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, jo šie argumenti nav tikuši izvirzīti pirmajā instancē, tie ir jānoraida kā nepieņemami atbilstoši šī sprieduma 84. punktā atgādinātajai Tiesas judikatūrai.

195

Septītām kārtām, attiecībā uz apgalvoto sagrozīšanu, kas esot pieļauta pārsūdzētā sprieduma 163., 164., 166., 205., 206. un 246. punktā, pietiek konstatēt, ka PV nav pierādījis, ka šajos punktos Vispārējās tiesas veiktais faktu vai pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains.

196

Astotām kārtām, attiecībā uz argumentu par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 162. punktā, ir jānorāda, ka minētā sprieduma 163.–165. punktā minētie motīvi, kurus, kā norādīts šī sprieduma 161. un 195. punktā, PV nav lietderīgi apstrīdējis savā apelācijas sūdzībā, ir pietiekami, lai pamatotu pārsūdzētā sprieduma 173. punktā ietverto vērtējumu, saskaņā ar kuru PV nav juridiski pietiekami pierādījis psiholoģiskās vardarbības faktus Mutiskās tulkošanas ĢD.

197

No tā izriet, ka minētā sprieduma 162. punktā norādītais pamatojums, kas pamato šo pašu vērtējumu, ir pakārtots salīdzinājumā ar minētā sprieduma 163.–165. punktu.

198

Tāpēc PV argumentācija, kas attiecas uz tā paša sprieduma 162. punktu, atbilstoši šī sprieduma 191. punktā minētajai judikatūrai ir neefektīva.

199

Otrkārt, jāatgādina, ka no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda sprieduma, ko tiek lūgts atcelt, kritizētās daļas, kā arī juridiskie argumenti, uz kuriem konkrēti ir balstīta prasība, pretējā gadījumā apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats nav pieņemams (spriedums, 2022. gada 29. septembris, ABLV Bank/CRU, C‑202/21 P, EU:C:2022:734, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

200

Tādējādi šīm prasībām neatbilst un par nepieņemamu ir jāatzīst pamats, kura argumentācija nav pietiekami skaidra un precīza, lai Tiesa varētu veikt tiesiskuma pārbaudi, tostarp tāpēc, ka būtiskie elementi, uz kuriem balstīts pamats, pietiekami loģiski un saprotami neizriet no šīs apelācijas sūdzības teksta, kas šajā ziņā ir formulēts neskaidri un pārprotami (spriedums, 2022. gada 3. marts, WV/EĀDD, C‑162/20 P, EU:C:2022:153, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

201

Šajā lietā ir jākonstatē, ka PV argumentācijā, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neuzskatīdama, ka pārcelšanas amatā un palīdzības lūgumu noraidīšana ir Hartas 1., 3., 4. un 31. panta, kā arī Civildienesta noteikumu 1.e panta un 12.a panta pārkāpums, nav precīzu norāžu par pārsūdzētā sprieduma punktiem, kuros, iespējams, būtu pieļauta šāda tiesību kļūda. Turklāt PV nenorāda juridiskos argumentus, kuri konkrēti pamato šo argumentāciju, kas līdz ar to ir jāatzīst par nepieņemamu.

202

Tātad ceturtais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

203

Ar astoto pamatu PV apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 81. punktā balstīdamās uz ieskaitu, ko iecēlējinstitūcija bija veikusi starp attiecīgajiem PV un Komisijas parādiem. Proti, PV ieskatā 2016. gada 26. jūlija lēmuma par atstādināšanu no amata atsaukšanas rezultātā ar atpakaļejošu spēku esot izzudušas visas šī lēmuma sekas, tostarp neattaisnotās prombūtnes konstatējumi. No tā izrietot, ka pēc šīs atcelšanas vairs nebija tiesiska pamata vēstulēm par parādiem un ieturējumiem no viņa algas, līdz ar to ieskaits nevarēja tikt veikts.

204

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, minētā sprieduma 82. punktā uzskatīdama, ka, tā kā 2016. gada 26. jūlija lēmums par atstādināšanu no amata un tā finansiālās sekas tika neitralizētas pirms prasības celšanas lietā T‑786/16, prasībai atcelt šo lēmumu neesot priekšmeta.

205

Proti, iecēlējinstitūcija neesot kompensējusi minētā lēmuma finansiālās sekas, jo šim nolūkam PV esot bijis jāsaņem materiāla un morāla kompensācija.

206

Komisija uzskata, ka astotais pamats esot jānoraida.

207

Pirmkārt, attiecībā uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 81. punktā, ir jānorāda, ka PV pārmestās prombūtnes neattaisnotais raksturs nav 2016. gada 26. jūlija lēmuma par atstādināšanu no amata sekas. Līdz ar to, pretēji PV apgalvotajam, šī lēmuma atsaukšanai nevar būt šo prombūtni attaisnojoša ietekme. No tā izriet, ka arguments par tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi šajā 81. punktā, nav pamatots.

208

Otrkārt, attiecībā uz PV argumentāciju par tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi minētā sprieduma 82. punktā, ir jānorāda, ka šajā pašā punktā tā arī uzskatīja, ka, tā kā 2016. gada 26. jūlija lēmums par atstādināšanu no amata ir atsaukts, PV vairs nav intereses celt prasību par šo lēmumu. Līdz ar to, pat pieņemot, ka Vispārējā tiesa šajā 82. punktā ir kļūdaini uzskatījusi, ka minētā lēmuma par atstādināšanu no amata finansiālās sekas tika neitralizētas pirms prasības celšanas lietā T‑786/16, šāda kļūda nevar atspēkot minētā sprieduma 85. punktā ietverto Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru prasība atcelt šo lēmumu ir nepieņemama. Tātad šī argumentācija ir jānoraida katrā ziņā kā neefektīva.

209

No tā izriet, ka astotais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

210

Ar devīto pamatu PV apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 25. punktā konstatēdama, ka viņa darba attiecības ar privātu darba devēju bija sākušās 2017. gada jūlijā, lai gan šīs darba attiecības bija sākušās 2017. gada 26. jūnijā. Šī sagrozīšana esot ļāvusi Vispārējai tiesai neņemt vērā, ka minētās darba attiecības bija sākušās pirms 2016. gada 26. jūlija lēmuma par atstādināšanu no amata atsaukšanas.

211

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, minētā sprieduma 170. punktā konstatēdama, ka pēc 2016. gada 26. jūlija lēmuma par atstādināšanu no amata atsaukšanas PV bija jāatjauno darbā Mutiskās tulkošanas ĢD. Proti, viņa atjaunošanai darbā esot bijis jānodibina jaunas darba attiecības, jo PV pirms šī lēmuma atsaukšanas bija pieņemts darbā pie cita darba devēja, un tas nozīmējot, ka viņa piekrišana būtu jāsaņem pirms viņas atjaunošanas darbā šajā ĢD. Taču viņš neesot nepiekritis šai atjaunošanai darbā.

212

Turklāt Komisija neesot kompensējusi darba samaksas zaudējumu, kas radies PV bezdarba dēļ pēc viņas atstādināšanas no amata, un tas viņam esot ļāvis piemērot Beļģijas tiesību principu par izņēmumu saistībā ar neizpildi. Turklāt PV neesot nepieciešamo tehnisko zināšanu, lai pildītu jauno amatu, kurā tas bija iecelts. Tādējādi ar Vispārējās tiesas konstatējumu, ka PV bija jāatjauno darbā Mutiskās tulkošanas ĢD pēc tam, kad viņa atstādināšana no amata tika atsaukta, esot pārkāpts arī Hartas 15. pants.

213

Treškārt, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, nepieminēdama to, ka PV ir iesniedzis sūdzību par 2019. gada 21. oktobra lēmumu par atstādināšanu no amata.

214

Komisija apgalvo, ka devītais pamats esot jānoraida.

215

Pirmkārt, attiecībā uz iebildumu par pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma sagrozīšanu, kas esot ietverts pārsūdzētā sprieduma 25. punktā, ir jākonstatē, ka PV prasības pieteikuma lietā T‑786/16 131. punktā un prasība pieteikuma lietā T‑224/18 23. punktā ir precizējis, ka viņu nevar atjaunot darbā Mutiskās tulkošanas ĢD tādēļ, ka kopš 2017. gada jūlija viņam bija citas darba attiecības. Tātad PV nevar pamatoti pārmest Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 25. punktā ir pārņēmusi šo apgalvojumu. Tātad šis iebildums nav pamatots.

216

Otrkārt, attiecībā uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi minētā sprieduma 170. punktā – tiesību akta atsaukšana, kas nozīmē šī akta seku zudumu –, Vispārējā tiesa 170. punktā pamatoti uzskatīja, ka pēc 2016. gada 26. jūlija lēmuma par atstādināšanu no amata atsaukšanas PV bija pilntiesīgs ierēdnis ar šim statusam raksturīgām tiesībām un pienākumiem.

217

Līdz ar to PV argumentācija par tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi minētajā 170. punktā, ir jānoraida kā nepamatota.

218

Treškārt, PV argumentācija par to, ka nav minēta iesniegtā sūdzība par 2019. gada 21. oktobra lēmumu par atstādināšanu no amata, ir nepieņemama saskaņā ar šī sprieduma 199. un 200. punktā minēto judikatūru, jo tajā nav precizēts, kādā ziņā šāda bezdarbība būtu faktu sagrozīšana.

219

No tā izriet, ka devītais pamats ir jānoraida daļēji kā nepieņemams un daļēji kā nepamatots.

220

Ar desmito pamatu PV pakārtoti apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 246. punkta pēdējā teikumā lemdama par jautājumu, kas tai nav ticis uzdots, esot pārkāpusi aizliegumu spriest ultra petita.

221

Komisija norāda, ka desmitais pamats esot jānoraida.

222

No noteikumiem, kas reglamentē tiesvedību Savienības tiesās, it īpaši no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta, kā arī Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta un 84. panta 1. punkta izriet, ka strīdu principā nosaka un ierobežo lietas dalībnieki un ka Savienības tiesa nevar lemt ultra petita. Tādējādi, tā kā tiesa, kas izskata tiesiskumu, nevar lemt ultra petita, tās pasludinātā atcelšana nevar pārsniegt to, ko lūdzis prasītājs (spriedums, 2022. gada 22. decembris, Parlaments/Moi, C‑246/21 P, nav publicēts, EU:C:2022:1026, 55. un 56. punkts).

223

Šajā lietā nav strīda par to, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību, līdz ar to tā nav pasludinājusi atcelšanu un tātad tā nevar būt lēmusi ultra petita.

224

Turklāt, tā kā Vispārējā tiesa ir noraidījusi visus pamatus, ko PV ir izvirzījis savas atcelšanas prasības pamatojumam pārsūdzētā sprieduma 135.–241. punktā, tā 246. punkta pēdējā teikumā ietvertie apgalvojumi ir jāuzskata par papildu pamatojumu.

225

No minētā izriet, ka desmitais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

226

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

227

Atbilstoši šī Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

228

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest PV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums viņam ir nelabvēlīgs, viņam ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: