1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV 2002, L 201, 37. lpp.) 15. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā pret HYA, IP, DD, ZI un SS par dalību organizētā noziedzīgā grupā.

3

Direktīvas 2002/58 11. apsvērumā ir noteikts:

“Tāpat kā [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīva 95/46/EK [(1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.)], arī šī direktīva neattiecas uz pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzības jautājumiem, kas saistīti ar darbībām, kuras neregulē Kopienu tiesību akti. Tāpēc tā nemaina esošo līdzsvaru starp fizisku personu tiesībām uz privāto dzīvi un iespēju dalībvalstīm pieņemt šīs direktīvas 15. panta 1. punktā minētos pasākumus, kas nepieciešami sabiedrības drošībai, aizsardzībai, valsts drošībai (tostarp valsts ekonomisk[ajai] labklājīb[ai], ja darbības attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un krimināltiesību aktu piemērošanai. Tādējādi šī direktīva neietekmē dalībvalstu iespēju veikt komunikāciju likumīgu pārtraukšanu vai pieņemt citus pasākumus, ja tie nepieciešami jebkuram no šiem nolūkiem un ir saskaņā ar [Romā 1950. gada 4. novembrī parakstīto] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju [(turpmāk tekstā – “ECPAK”)], kā skaidrots Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos. Šādiem pasākumiem jābūt atbilstošiem, stingri samērīgiem ar paredzēto nolūku un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā, un tiem jāatbilst attiecīgajiem drošības pasākumiem saskaņā ar [ECPAK].”

4

Šīs direktīvas 2. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Izņemot gadījumus, kad noteikts savādāk, piemēro definīcijas, kas minētas Direktīvā 95/46/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/21/EK par kopējo regulatīvo bāzi elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) [(OV 2002, L 108, 33. lpp.)].”

5

Minētās direktīvas 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāti ar publisko komunikāciju tīkla un publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, ievērojot valsts tiesību aktus. Īpaši tās aizliedz komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu noklausīšanos, ierakstīšanu, uzglabāšanu vai cita veida aizturēšanu vai pārraudzību personām, kas nav lietotāji, bez attiecīgo lietotāju piekrišanas, izņemot gadījumus, kad to darīt ir ar likumu atļauts saskaņā ar 15. panta 1. punktu. Šis punkts neliedz tehnisko uzglabāšanu, kas nepieciešama komunikāciju pārsūtīšanai, neierobežojot konfidencialitātes principu.”

6

Šīs pašas direktīvas 15. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu [noziedzīgu nodarījumu] vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu [atklāšanu] un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas 95/46/EK 13. panta 1. punktā. Tālab dalībvalstis, cita starpā, var pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem. Visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp tie, kas minēti [LES] 6. panta 1. un 2. punktā.”

7

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (OV 2016, L 119, 1. lpp.) 4. panta 2. punktam:

“Šajā regulā:

[..]

[..].”

8

Šīs regulas 94. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Atsauces uz atcelto Direktīvu [95/46/EK] uzskata par atsaucēm uz šo regulu. Atsauces uz Darba grupu personu aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi, kas izveidota ar Direktīvas 95/46/EK 29. pantu, uzskata par atsaucēm uz Eiropas Datu aizsardzības kolēģiju, kas izveidota ar šo regulu.”

9

Bulgārijas Konstitūcijas 121. panta 4. punktā ir noteikts, ka “tiesu izdotos dokumentos norāda pamatojumu”.

10

Nakazatelno protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “NPK”), 34. pantā ir noteikts, ka “ikvienam tiesas izdotam dokumentam ir jāietver [..] pamatojums [..]”.

11

NPK 172. pants ir formulēts šādi:

“(1)   Par pirmstiesas posmu atbildīgās iestādes var izmantot īpašas informācijas vākšanas metodes [..], kas kalpo, lai dokumentētu novērojamo personu darbības [..].

(2)   Īpašās informācijas vākšanas metodes tiek izmantotas, kad tas ir nepieciešams, veicot izmeklēšanu par tīšiem smagiem noziegumiem, kas minēti Nakazatelen kodeks [(Kriminālkodekss)] īpašās daļas pirmajā nodaļā, otrās nodaļas I, II, IV, V, VIII un IX iedaļā, trešās nodaļas III iedaļā, piektās nodaļas I‑VII iedaļā, sestās nodaļas II‑IV iedaļā, astotajā nodaļā, astotajā “a” nodaļā, devītajā “a” nodaļā, vienpadsmitās nodaļas I‑IV iedaļā un divpadsmitajā, trīspadsmitajā un četrpadsmitajā nodaļā, kā arī par noziedzīgiem nodarījumiem, kas paredzēti 219. panta 4. punkta otrajā gadījumā, 220. panta 2. punktā, 253. pantā, 308. panta 2. un 3. punktā un 5. punkta otrajā teikumā, 321., 321.a, 356.k un 393. pantā, ja attiecīgo apstākļu noskaidrošana nav iespējama citādi vai rada ārkārtējas grūtības.”

12

Atbilstoši NPK 173. pantam:

“(1)   Lai pirmstiesas procedūrā varētu izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes, ir nepieciešams, lai par izmeklēšanu atbildīgais prokurors par to iesniegtu pamatotu rakstveida pieprasījumu tiesā. Pirms pieprasījuma iesniegšanas tas par to informē attiecīgās prokuratūras administratīvo atbildīgo.

(2)   Pieprasījumā jāietver:

13

NPK 174. panta 3. un 4. punktā ir paredzēts:

“(3)   Atļauju izmantot īpašās izmeklēšanas metodes Spetsializiran nakazatelen sad [(Specializētā krimināllietu tiesa, Bulgārija)] jurisdikcijā esošajos procesos iepriekš izsniedz tās priekšsēdētājs [..].

(4)   Iestāde, kas minēta 1.–3. punktā, pieņem lēmumu ar pamatotu rīkojumu [..].”

14

NPK 175. pants ir šāds:

“[..]

(3)   Īpašo informācijas vākšanas metožu izmantošanas termiņi nepārsniedz:

(4)   Vajadzības gadījumā 1. punktā minēto termiņu var pagarināt saskaņā ar 174. pantu:

15

1997. gada 8. oktobrazakon za spetsialnite razuznavatelni sredstva (Likums par īpašajām informācijas vākšanas metodēm; 1997. gada 21. oktobraDV Nr. 95, 2. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “ZSRS”), 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Īpašās informācijas vākšanas metodes tiek izmantotas, kad tas ir nepieciešams, lai atklātu un novērstu tīšus smagus noziegumus, kas minēti Kriminālkodeksa īpašās daļas pirmajā nodaļā, otrās nodaļas I, II, IV, V, VIII un IX iedaļā, trešās nodaļas III iedaļā, piektās nodaļas I‑VII iedaļā, sestās nodaļas II‑IV iedaļā, astotajā nodaļā, astotajā “a” nodaļā, devītajā “a” nodaļā, vienpadsmitās nodaļas I‑IV iedaļā un divpadsmitajā, trīspadsmitajā un četrpadsmitajā nodaļā, kā arī par noziedzīgiem nodarījumiem, kas paredzēti 219. panta 4. punkta otrajā gadījumā, 220. panta 2. punktā, 253. pantā, 308. panta 2. un 3. punktā un 5. punkta otrajā teikumā, 321., 321.a, 356.k un 393. pantā, ja nepieciešamo informāciju nav iespējams iegūt citādi vai tas rada ārkārtējas grūtības.”

16

ZSRS 6. pantā ir paredzēts:

“Veicot noklausīšanos ar tehniskiem līdzekļiem akustiski vai citādā veidā, tiek pārtvertas novērojamo personu telefonu [..] komunikācijas [..].”

17

ZSRS 11. pants ir formulēts šādi:

“Izmantojot operatīvās darbības, iegūst pierādījumus, ko veido [..] skaņas ieraksts uz fiziska datu nesēja.”

18

ZSRS 12. panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir noteikts:

“Īpašās informācijas vākšanas metodes izmanto attiecībā uz personām, par kurām ir informācija un pamatots iemesls uzskatīt, ka tās gatavo, izdara vai ir izdarījušas kādu no 3. panta 1. punktā minētajiem smagajiem tīšajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.”

19

ZSRS 13. panta 1. punkts ir šāds:

“Tiesības pieprasīt izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes un izmantot ar tām iegūto informāciju, kā arī materiālos pierādīšanas līdzekļus atbilstoši kompetencei ir:

20

Atbilstoši ZSRS 14. panta 1. punkta 7. apakšpunktam:

“Īpašo informācijas vākšanas metožu izmantošanai ir nepieciešams pamatots rakstisks pieprasījums, kuru iesniedzis 13. panta 1. punktā minēto iestāžu attiecīgais administratīvais vadītājs vai prokurors, kas ir atbildīgs par izmeklēšanas vadību, vai attiecīgā gadījumā 13. panta 3. punktā minētā iestāde vai 13. panta 1. punkta 7. apakšpunktā minētā direktorāta gadījumā – tās vadītājs. Pieprasījumā jānorāda [..] iemesli, kuru dēļ nepieciešamos datus vai nu nevar iegūt citādi, vai arī tos var iegūt tikai ar pārmērīgām grūtībām.”

21

ZSRS 15. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šā likuma 13. panta 1. punktā minēto iestāžu vadītāji vai uzraugošais prokurors, bet 13. panta 1. punkta 7. apakšpunktā minētā direktorāta gadījumā – Korupcijas apkarošanas un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas komisijas priekšsēdētājs iesniedz pieprasījumu Sofiyski gradski sad [(Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija)], attiecīgo apgabaltiesu vai militāro tiesu, Spetsializiran nakazatelen sad [(Specializētā krimināllietu tiesa)] priekšsēdētājiem vai viņu pilnvarotiem priekšsēdētāja vietniekiem, kuri 48 stundu laikā dod rakstisku atļauju izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes vai atsaka to izmantošanu, norādot sava lēmuma pamatojumu.”

22

Laikposmā no 2017. gada 10. aprīļa līdz 15. maijam Spetsializirana prokuratura (Specializētā prokuratūra, Bulgārija) Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa) priekšsēdētājam iesniedza septiņus pieprasījumus saņemt atļauju izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes, lai noklausītos un ierakstītu vai pat uzraudzītu un izsekotu IP, DD, ZI un SS – četru personu, kuras tiek turētas aizdomās par smagu noziegumu izdarīšanu, – telefonsarunas (turpmāk tekstā – “pieprasījumi par telefonsarunu noklausīšanos”).

23

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet – katrā no šiem pieprasījumiem par telefonsarunu noklausīšanos ir sīki un pamatoti aprakstīts pieprasījuma mērķis, attiecīgās personas vārds, uzvārds un tālruņa numurs, saikne starp šo numuru un šo personu, līdz šim savāktie pierādījumi un loma, kas, iespējams, bijusi attiecīgajai personai noziedzīgajās darbībās. Tika sniegts arī konkrēts pamatojums nepieciešamībai noklausīties telefonsarunas, lai iegūtu pierādījumus par izmeklējamām noziedzīgām darbībām, kā arī iemesli un apstākļi, kas pamato to, ka šo informāciju nav iespējams iegūt ar citiem līdzekļiem.

24

Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa) priekšsēdētājs apmierināja katru no šiem pieprasījumiem tajā pašā dienā, kad tie tika iesniegti, un attiecīgi pieņēma septiņus nolēmumus, ar kuriem atļāva noklausīties telefonsarunas (turpmāk tekstā – “atļaujas noklausīties telefonsarunas”).

25

Kā norāda Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa), kas ir iesniedzējtiesa, atļaujas noklausīties telefonsarunas atbilst iepriekš noteiktam paraugam, kas paredzēts, lai aptvertu visus iespējamos atļaujas piešķiršanas gadījumus, neatsaucoties uz faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, izņemot laiku, kurā ir tikusi atļauta īpašo informācijas vākšanas metožu izmantošana.

26

Šajās atļaujās ir tikai norādīts, ka ir ievērotas tiesību normas, uz kurām tās atsaucas, nenosaucot iestādi, kas iesniegusi pieprasījumus noklausīties telefonsarunas, un neminot katras attiecīgās personas vārdu, uzvārdu un tālruņa numuru, kā arī NPK 172. panta 2. punktā un ZSRS 3. panta 1. punktā minēto nodarījumu vai nodarījumus, norādes, kas liecina, ka varētu būt izdarīts viens vai vairāki no šiem nodarījumiem, vai ZSRS 12. pantā minētās personu un telpu kategorijas, attiecībā uz kurām ir atļauts izmantot īpašas informācijas vākšanas metodes. Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka šajās atļaujās nav izklāstīti Specializētās prokuratūras argumenti, kas, pamatojoties uz NPK 172. pantu un ZSRS 14. pantu, pierāda, ka nav iespējams iegūt vēlamo informāciju ar citiem līdzekļiem kā vien ar telefonsarunu noklausīšanos, un tajās attiecībā uz NPK 175. pantu nav arī precizēts, vai šo metožu izmantošanas termiņš ir noteikts pirmo reizi vai arī tas ir termiņa pagarinājums un uz kādiem pieņēmumiem un argumentiem pamatojoties šis termiņš ir noteikts.

27

Pamatojoties uz šīm atļaujām, dažas no IP, DD, ZI un SS veiktajām sarunām tika ierakstītas un uzglabātas saskaņā ar ZSRS 11. pantu.

28

2020. gada 19. jūnijā Specializētā prokuratūra apsūdzēja šīs četras personas, kā arī piekto – HYA – par dalību noziedzīgā organizētā grupā mantkārīgā nolūkā, nelikumīgi pārvedot trešo valstu valstspiederīgos pāri Bulgārijas robežai, palīdzot tiem nelikumīgi ieceļot Bulgārijas teritorijā, kā arī saņemot vai dodot kukuļus saistībā ar šīm darbībām. Starp apsūdzētajiem ir arī trīs Robežpolicijas darbinieki no Sofijas lidostas.

29

Iesniedzējtiesa, izskatot lietu pēc būtības, norāda, ka ierakstīto sarunu saturam ir tieša nozīme, lai konstatētu pret IP, DD, ZI un SS izvirzītās apsūdzības pamatotību.

30

Tā paskaidro, ka tās uzdevums ir vispirms pārbaudīt tās procedūras likumību, kuras rezultātā tika atļauta telefonsarunu noklausīšanās. Šajā kontekstā var uzskatīt – tas, ka šīs atļaujas tika sagatavotas saskaņā ar iepriekš noteiktu teksta paraugu un bez individualizēta pamatojuma, neļauj Tiesai pārbaudīt, kādu pamatojumu konkrēti izmantojis tiesnesis, kurš piešķīris atļaujas. Un otrādi, būtu arī iespējams uzskatīt, ka, apmierinot Specializētās prokuratūras pieprasījumu, tiesnesis, kurš izdevis telefonsarunu noklausīšanās atļaujas, pilnībā ir piekritis šo pieprasījumu pamatojumam un to pārņēmis.

31

Neapšaubot valsts tiesiskā regulējuma par telefonsarunu noklausīšanos, kurš izriet it īpaši no NPK un ZSRS noteikumiem, atbilstību Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam, iesniedzējtiesa jautā, vai tāda valsts prakse kā pamatlietā aplūkotā, saskaņā ar kuru pienākums norādīt pamatojumu tiesas nolēmumam, ar ko pēc tiesībsargājošo iestāžu motivēta pieprasījuma tiek atļauts izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes, ir izpildīts, ja šajā nolēmumā, kas sagatavots atbilstoši iepriekš noteiktam paraugam un bez individualizēta pamatojuma, ir tikai konstatēts, ka ir izpildītas tajā minētajās tiesību normās noteiktās prasības, atbilst šīs direktīvas 15. panta 1. punkta pēdējam teikumam direktīvas 11. apsvēruma kontekstā.

32

It īpaši šī tiesa norāda, ka tādi tiesas nolēmumi kā atļaujas noklausīties telefonsarunas ierobežo attiecīgajām fiziskajām personām Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7., 8. un 11. pantā garantētās tiesības un brīvības. Tai arī ir šaubas par šādas prakses saderību ar Hartas 47. pantā nostiprinātajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un samērīguma principu kā Savienības tiesību vispārējo principu.

33

Ja atbilde būtu noliedzoša, iesniedzējtiesa jautā, vai Savienības tiesības nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas interpretēts tādējādi, ka telefonsarunu ierakstus, ko atļauts veikt ar tiesas nolēmumu, kuram nav norādīts pamatojums, tomēr var izmantot kā pierādījumus kriminālprocesā.

34

Šādos apstākļos Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35

Ar 2022. gada 5. augusta vēstuli Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) informēja Tiesu, ka atbilstoši grozījumiem tiesību aktos, kas stājās spēkā 2022. gada 27. jūlijā, Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa) ir likvidēta un ka dažas pēdējai minētajai tiesai iesniegtās krimināllietas, tostarp pamatlieta, no šī datuma ir nodotas pirmajai minētajai tiesai.

36

Vispirms jāatgādina, ka gadījumos, kad dalībvalstis, pamatojoties uz Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, pieņem tiesību aktus, ar kuriem atkāpjas no elektronisko komunikāciju konfidencialitātes principa, kas noteikts šīs direktīvas 5. panta 1. punktā, attiecīgo personu datu aizsardzība ietilpst minētās direktīvas darbības jomā tikai tiktāl, ciktāl attiecīgie pasākumi uzliek apstrādes pienākumus šādu komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem Regulas 2016/679 4. panta 2. punkta nozīmē, kas ir piemērojams atbilstoši Direktīvas 2002/58 2. pantam, lasot to kopsakarā ar minētās regulas 94. panta 2. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 96. un 104. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

37

Saskaņā ar pēdējiem minētajiem noteikumiem apstrādes jēdziens citastarp ietver arī to, ka šādi pakalpojumu sniedzēji nodrošina piekļuvi komunikācijām un datiem vai pārsūta tos kompetentajām iestādēm (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, Privacy International, C‑623/17, EU:C:2020:790, 39.–41. punkts un tajos minētā judikatūra).

38

Šajā gadījumā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā izmantotās īpašās informācijas vākšanas metodes un tostarp ZSRS 6. pantā minētā pārtveršana attiecīgajiem pakalpojumu sniedzējiem rada šādus apstrādes pienākumus un vai līdz ar to uz šo lietu attiecas Direktīvas 2002/58 piemērošanas joma. Tātad ir jāprecizē, ka Tiesa uz pirmo jautājumu atbildēs tikai gadījumam, ja uz pamatlietu attiecas minētā direktīva, īpaši tās 15. panta 1. punkts.

39

Ņemot vērā šos ievadprecizējumus, ir jāuzskata, ka iesniedzējtiesa ar pirmo jautājumu pēc būtības vaicā, vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts Hartas 47. panta otrās daļas kontekstā ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda valsts prakse, saskaņā ar kuru tiesas nolēmumi, ar kuriem pēc tiesībsargājošo iestāžu pamatota pieprasījuma tiek atļauts izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes, tiek sagatavoti pēc iepriekš noteikta parauga, kurā nav individualizēta pamatojuma, bet tikai papildus šo atļauju derīguma termiņam tiek norādīts, ka ir izpildītas šajos nolēmumos minēto tiesību normu prasības.

40

Šīs direktīvas 5. panta 1. punktā ir nostiprināts komunikāciju konfidencialitātes princips, izmantojot publisko komunikāciju tīklu un publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, kā arī ar to saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāte. Šis princips izpaužas kā aizliegums komunikāciju un ar to saistīto informāciju par datu plūsmu noklausīties, pārtvert, uzglabāt vai uz tām attiecināt jebkādu citu pārtveršanas vai uzraudzības līdzekli bez attiecīgo lietotāju piekrišanas, izņemot minētās direktīvas 15. panta 1. punktā paredzētos gadījumus.

41

Pēdējais minētais pants paredz, ka dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu direktīvas 5. pantā paredzēto tiesību un pienākumu darbības jomu, jo īpaši, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu par tiem. Tā arī precizē, ka visi šie tiesību akti ir jāpieņem, ievērojot Savienības tiesību vispārējos principus, tostarp Hartā noteiktās tiesības, brīvības un principus.

42

Šajā ziņā tiesiskais regulējums, kas reglamentē kompetento iestāžu piekļuvi Direktīvas 2002/58 5. panta 1. punktā paredzētajiem datiem, nevar aprobežoties ar prasību, ka šai piekļuvei ir jāatbilst šī tiesiskā regulējuma mērķim, bet tajā ir arī jāparedz materiāltiesiskie un procesuālie nosacījumi, kas regulē šo apstrādi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi), C‑746/18, EU:C:2021:152, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Šāds tiesiskais regulējums un nosacījumi ir jāpieņem saskaņā ar Savienības tiesību vispārējiem principiem, tostarp samērīguma principu, un Hartā garantētajām pamattiesībām, kā tas izriet no Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta, kurā ir atsauce uz LES 6. panta 1. un 2. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 113. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

44

Jo īpaši šā sprieduma 42. punktā minētie procesuālie nosacījumi ir jāpieņem, pienācīgi ievērojot tiesības uz taisnīgu tiesu, kas nostiprinātas Hartas 47. panta otrajā daļā, kura, kā izriet no paskaidrojumiem par šo pantu, atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam. Šīs tiesības nozīmē, ka ikvienam tiesas nolēmumam ir jābūt pamatotam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. septembris, Trade Agency, C‑619/10, EU:C:2012:531, 52. un 53. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

45

Tādējādi, ja tiesību aktā, kas pieņemts saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, ir paredzēts, ka šīs direktīvas 5. panta 1. punktā minētos elektronisko komunikāciju konfidencialitātes principa ierobežojumus var noteikt ar tiesas nolēmumu, 15. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. panta otro daļu, dalībvalstīm ir noteikts, ka šādos nolēmumos ir jānorāda to pamatojums.

46

Kā secinājumu 38. punktā norādījis ģenerāladvokāts, Hartas 47. pantā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību nozīmē, ka attiecīgajai personai jābūt iespējai noskaidrot attiecībā uz viņu pieņemtā nolēmuma pamatojumu, vai nu izlasot šo nolēmumu, vai arī saņemot paziņojumu par pamatojumu, lai varētu pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, pilnībā pārzinot attiecīgos faktus, izlemt, vai vērsties tiesā, kurai ir jurisdikcija pārbaudīt šā nolēmuma likumību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 24. novembris, Minister van Buitenlandse Zaken, C‑225/19 un C‑226/19, EU:C:2020:951, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas paskaidrojumiem izriet, ka atbilstoši valsts tiesību aktiem, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, it īpaši atbilstoši NPK 34. pantam un 174. panta 4. punktam, kā arī ZSRS 15. panta 1. punktam, lasot tos kopsakarā ar Konstitūcijas 121. panta 4. punktu, ikvienam tiesas nolēmumam, ar ko atļauj izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes, ir jābūt pamatotam.

48

Šādā situācijā pirmais jautājums tiek uzdots, ņemot vērā nevis tiesību normas, kas ietvertas NPK un ZSRS un kas pieņemtas saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, bet gan valsts tiesu praksi, ar kuru tiek īstenotas šīs tiesību normas un saskaņā ar kuru nolēmumi par īpašo informācijas vākšanas metožu izmantošanas atļaušanu tiek pamatoti, izmantojot iepriekš izstrādātu paraugtekstu, kurš paredzēts visiem iespējamiem atļaujas piešķiršanas gadījumiem un kurā nav individualizēta pamatojuma. Šādi nolēmumi tiek pieņemti īpašā procesuālā kontekstā.

49

Jāatzīmē, ka saskaņā ar Bulgārijas tiesību aktiem nolēmums, ar ko atļauj izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes, tiek pieņemts procedūras beigās, kas paredzēta, lai attiecībā uz personu, par kuru ir pamatotas aizdomas, ka tā gatavo, veic vai ir izdarījusi smagu tīšu noziedzīgu nodarījumu, efektīvi un ātri varētu savākt datus, kurus nevarētu savākt ar citiem līdzekļiem, izņemot pieprasītās īpašās informācijas vākšanas metodes, vai kurus varētu savākt tikai ar pārmērīgām grūtībām.

50

Šajā procedūrā iestādēm, kas ir tiesīgas pieprasīt šādu metožu izmantošanu NPK 173. panta 1. un 2. punkta un ZSRS 13. panta 1. punkta nozīmē, saskaņā ar NPK 173. panta 2. punktu un ZSRS 14. panta 1. punkta 7. apakšpunktu kompetentajai tiesai jāiesniedz pamatots un detalizēts rakstisks pieprasījums, kurā izklāstīts izmeklējamais nodarījums, minētās izmeklēšanas gaitā veiktie pasākumi un to rezultāti, dati, kas identificē pieprasījumā norādīto personu vai telpas, uz kurām attiecas pieprasījums, operatīvo pasākumu veids, plānotais novērošanas ilgums un pamatojums, kāpēc pieprasīts tieši šāds ilgums, kā arī iemesli, kāpēc šo metožu izmantošana ir nepieciešama izmeklēšanai.

51

No šīs procedūras juridiskā ietvara izriet, ka tiesa, kas dod atļauju izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes, pieņem nolēmumu, balstīdamās uz pamatotu un detalizētu pieprasījumu, kura saturam, kā tas paredzēts likumā, ir jāļauj pārbaudīt, vai šādas atļaujas piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti.

52

Tādējādi šī prakse iekļaujas saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu pieņemtajā tiesiskajā regulējumā, kurā paredzēta iespēja pieņemt pamatotus tiesas nolēmumus, kas ierobežo šīs direktīvas 5. panta 1. punktā nostiprināto elektronisko komunikāciju konfidencialitātes principu un informāciju par datu plūsmu. Šādā perspektīvā tai ir jāīsteno šajā tiesiskajā regulējumā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu saskaņā ar prasībām Hartas 47. panta otrajā daļā, kas minēta attiecīgās direktīvas 15. panta 1. punkta pēdējā teikumā, atsaucoties uz LES 6. panta 1. un 2. punktu.

53

Šajā ziņā, ja kompetentā tiesa šajā tiesvedībā ir pārbaudījusi tāda detalizēta pieprasījuma, kāds minēts šā sprieduma 50. punktā, pamatojumu un pēc tā izskatīšanas ir atzinusi, ka pieprasījums ir pamatots, ir jāuzskata, ka, parakstot pēc iepriekš noteikta parauga sagatavotu tekstu, kurā norādīts, ka ir izpildītas tiesiskā regulējuma prasības, šī tiesa ir apstiprinājusi pieprasījuma pamatojumu, vienlaikus pārliecinoties par tiesiskā regulējuma prasību izpildi.

54

Kā Eiropas Komisija norāda rakstveida apsvērumos, būtu mākslīgi prasīt, lai atļaujā izmantot īpašas informācijas vākšanas metodes būtu ietverts īpašs un detalizēts pamatojums, ja pieprasījumā, uz kuru balstoties šī atļauja tiek piešķirta, šāds pamatojums jau ir ietverts saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

55

Savukārt, tiklīdz attiecīgā persona ir informēta par to, ka tai ir piemērotas īpašās informācijas vākšanas metodes, Hartas 47. panta otrajā daļā minētais pienākums norādīt pamatojumu prasa, lai saskaņā ar šā sprieduma 46. punktā minēto judikatūru šai personai būtu iespēja saprast šo metožu izmantošanas atļaujas pamatojumu, lai vajadzības gadījumā tā varētu šo atļauju efektīvi apstrīdēt. Šī prasība ir saistoša arī jebkurai tiesai, jo īpaši krimināltiesai, kurai atkarībā no tās pilnvarām pēc savas ierosmes vai pēc attiecīgās personas lūguma jāpārbauda atļaujas likumība.

56

Tādējādi iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai šā sprieduma 39. punktā minētās prakses kontekstā ir nodrošināta šā Hartas noteikuma un Direktīvas 2002/58 ievērošana. Šim nolūkam tai būs jāpārbauda, vai gan persona, kurai ir piemērotas speciālās izlūkošanas metodes, gan tiesnesis, kas ir atbildīgs par šādu metožu izmantošanas atļaujas likumības pārbaudi, spēj saprast šādas atļaujas pamatojumu.

57

Lai gan šī pārbaude jāveic vienīgi iesniedzējtiesai, Tiesa, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vajadzības gadījumā var sniegt precizējumus, kas var būt vadlīnijas valsts tiesai, taisot tās spriedumu (spriedums, 2022. gada 5. maijs, Victorinox, C‑179/21, EU:C:2022:353, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Šajā ziņā ir jāpārbauda, vai gadījumos, kad atļauja izmantot īpašas informācijas vākšanas metodes ir dota, balstoties uz pamatotu un detalizētu pieprasījumu, ko iesniegušas kompetentās valsts iestādes, šā sprieduma 56. punktā minētās personas var piekļūt ne tikai nolēmumam par atļaujas piešķiršanu, bet arī tās iestādes pieprasījumam, kura ir pieprasījusi šo atļauju.

59

Turklāt, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu saskaņā ar Hartas 47. panta otro daļu, ir svarīgi, kā secinājumu 41. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, lai šīs personas, savstarpēji salīdzinot atļauju izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes un tai pievienoto pamatoto pieprasījumu, varētu viegli un nepārprotami saprast konkrētos iemeslus, kuru dēļ šī atļauja ir piešķirta, ņemot vērā faktiskos un juridiskos elementus, kas raksturo konkrēto gadījumu, kuri ir pieprasījuma pamatā; tāpat arī obligāti no šāda savstarpēja salīdzinājuma ir jāvar secināt minētās atļaujas derīguma termiņu.

60

Ja nolēmumā par atļaujas izsniegšanu ir tikai norādīts atļaujas derīguma termiņš, kā tas ir šajā gadījumā, un paziņots, ka ir ievērotas tajā minētās tiesību normas, ir būtiski, lai pieprasījumā būtu skaidri norādīta visa nepieciešamā informācija, lai gan attiecīgā persona, gan tiesa, kas atbildīga par izsniegtās atļaujas likumības pārbaudi, varētu saprast, ka, pamatojoties tikai uz šo informāciju, tiesnesis, kas izsniedzis atļauju, piekrītot pieprasījumā ietvertajam pamatojumam, ir secinājis, ka visas tiesību aktu prasības ir izpildītas.

61

Ja, savstarpēji lasot pieprasījumu un uz tā balstīto atļauju, nav iespējams viegli un nepārprotami saprast šīs atļaujas pamatojumu, ir jāuzskata, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, kas izriet no Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta, lasot to Hartas 47. panta otrās daļas kontekstā.

62

Jāpiebilst arī, ka saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu Hartā ietvertajām tiesībām ir tāda pati nozīme un darbības joma kā attiecīgajām tiesībām, ko garantē ECPAK, taču tas neliedz Savienības tiesību aktos paredzēt plašāku aizsardzību.

63

Šajā ziņā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka pamatojuma norādīšana, pat ja tas ir īss un kodolīgs, ir būtisks aizsardzības līdzeklis pret ļaunprātīgu novērošanu, jo tikai pamatojuma norādīšana ļauj nodrošināt, ka tiesnesis ir pienācīgi izskatījis atļaujas pieprasījumu un iesniegtos pierādījumus un patiešām pārliecinājies, vai pieprasītā novērošana ir pamatota un samērīga iejaukšanās ECPAK 8. pantā garantētajās tiesībās uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa attiecībā uz diviem Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa) spriedumiem ir atzinusi, ka individualizēta pamatojuma neesamība nevar automātiski novest pie secinājuma, ka tiesnesis, kas izsniedzis atļauju, nav pienācīgi izskatījis pieprasījumu (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2022. gada 11. janvāris, Ekimdzhiev u.c. pret Bulgāriju, CE:ECHR:2022:0111JUD007007812, 313. un 314. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

64

Tāpat ir jānorāda, ka iesniedzējtiesas minētais ECT 2015. gada 15. janvāra spriedums Dragojević pret Horvātiju (CE:ECHR:2015:0115JUD006895511) nevar būt iemesls apšaubīt šā sprieduma 58.–61. punktā izklāstītos apsvērumus. Patiešām, nonākot pie secinājuma, ka ir pārkāpts ECPAK 8. pants, Eiropas Cilvēktiesību tiesa šajā 2015. gada 15. janvāra spriedumā neizskatīja jautājumu par to, vai attiecīgā persona, savstarpēji salīdzinot nolēmumu par atļaujas izsniegšanu un pieprasījumu par uzraudzību, varēja saprast izmeklēšanas tiesneša sniegto pamatojumu, bet gan atsevišķu jautājumu par iespēju a posteriori labot nolēmumu par atļaujas izsniegšanu pamatojuma trūkumu vai nepietiekamību.

65

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts Hartas 47. panta otrās daļas kontekstā ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts prakse, saskaņā ar kuru tiesas nolēmumi, ar kuriem pēc tiesībsargājošo iestāžu pamatota un detalizēta pieprasījuma atļauj izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes, tiek sagatavoti, izmantojot iepriekš noteiktu tekstu, kurā nav individualizēta pamatojuma, bet kurā papildus atļaujas derīguma termiņam ir tikai norādīts, ka ir izpildītas šajos nolēmumos minēto tiesību normu prasības, ar nosacījumu, ka konkrētos iemeslus, kādēļ kompetentais tiesnesis ir uzskatījis, ka tiesību aktu prasības ir izpildītas, ņemot vērā faktiskos un juridiskos elementus, kas raksturo attiecīgo lietu, var viegli un nepārprotami secināt, savstarpēji salīdzinot nolēmumu un atļaujas pieprasījumu; pēdējam minētajam pēc atļaujas izsniegšanas jābūt pieejamam personai, pret kuru ir atļauts izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes.

66

Ievērojot uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

67

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) 15. panta 1. punkts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrās daļas kontekstā

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tam nav pretrunā valsts prakse, saskaņā ar kuru tiesas nolēmumi, ar kuriem pēc tiesībsargājošo iestāžu pamatota un detalizēta pieprasījuma atļauj izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes, tiek sagatavoti, izmantojot iepriekš noteiktu tekstu, kurā nav individualizēta pamatojuma, bet kurā papildus atļaujas derīguma termiņam ir tikai norādīts, ka ir izpildītas šajos nolēmumos minēto tiesību normu prasības, ar nosacījumu, ka konkrētos iemeslus, kādēļ kompetentais tiesnesis ir uzskatījis, ka tiesību aktu prasības ir izpildītas, ņemot vērā faktiskos un juridiskos elementus, kas raksturo attiecīgo lietu, var viegli un nepārprotami secināt, savstarpēji salīdzinot nolēmumu un atļaujas pieprasījumu; pēdējam minētajam pēc atļaujas izsniegšanas jābūt pieejamam personai, pret kuru ir atļauts izmantot īpašās informācijas vākšanas metodes.