–

X vārdā – J. W. F. Noot, advocaat,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un C. Schillemans, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. J. O. Van Nuffel, C. Cattabriga un A. Katsimerou, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 1., 4., 7. pantu, kā arī 19. panta 2. punktu, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp X un Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande; turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) par atgriešanas procedūras, ko valsts sekretārs uzsācis pret X, likumību.

3

Konvencijas par bēgļa statusu, kas parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)) redakcijā ar grozījumiem, kuri izdarīti ar Ņujorkas 1967. gada 31. janvāra protokolu par bēgļa statusu, 33. panta “Izraidīšanas vai atgriešan[a]s aizliegums” 1. punktā ir noteikts:

“Neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.”

4

Direktīvas 2008/115 2. un 4. apsvērumā ir noteikts:

[..]

5

Šīs direktīvas 2. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem:

6

Minētās direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:

[..]

[..].”

7

Tās pašas direktīvas 4. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva neierobežo dalībvalstu tiesības pieņemt vai saglabāt noteikumus, kas ir labvēlīgāki personām, uz kurām tie attiecas, ar nosacījumu, ka šādi noteikumi atbilst šai direktīvai.”

8

Direktīvas 2008/115 5. pantā ir izklāstīts:

“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā:

un ievēro neizdošanas principu.”

9

Šīs direktīvas 6. panta 1. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.

[..]

4.   Dalībvalstis var katrā laikā pieņemt lēmumu piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Šādā gadījumā atgriešanas lēmumu nepieņem. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai atliek uz uzturēšanās atļaujas vai citu likumīgas uzturēšanās tiesību derīguma laiku.”

10

Minētās direktīvas 8. panta “Atgriešana” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar 7. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja atgriešanās pienākums nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai.”

11

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 9. pantu:

“1.   Dalībvalstis atliek izraidīšanu:

2.   Dalībvalstis var atlikt izraidīšanas izpildi uz atbilstošu laika posmu, ņemot vērā konkrēta gadījuma īpašos apstākļus. Dalībvalstis jo īpaši ņem vērā:

[..]”

12

2000. gada 23. novembrawet tot algehele herziening van de Vreemdelingenwet (Vreemdelingenwet 2000) (Likums par Ārvalstnieku likuma visaptverošu pārskatīšanu (2000. gada Ārvalstnieku likums); Stb. 2000, Nr. 495), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Ārvalstnieku likums”), 64. pantā ir noteikts:

“Nogādāšanu līdz robežai atliek, kamēr ārvalstnieka vai viņa ģimenes locekļa veselības stāvoklis neļauj ceļot.”

13

Vreemdelingencirculaire 2000 (2000. gada Ārvalstnieku apkārtraksts), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Ārvalstnieku apkārtraksts”), ir paredzēts:

“[..]

7. Nogādāšanas līdz robežai neveikšana veselības apsvērumu dēļ

7.1. Vispārīgie noteikumi

[Immigratie- en naturalisatiedienst (IND) (Imigrācijas un naturalizācijas dienests, Nīderlande)] var noteikt izceļošanas atlikšanu saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 64. pantu, ja:

7.1.1 Ārvalstnieks nav spējīgs ceļot

Ārvalstniekam piemēro izceļošanas atlikšanu saskaņā ar [Ārvalstnieku likuma] 64. pantu, ja [Bureau Medische Advisering (BMA) (Drošības un tieslietu ministrijas Medicīnisko konsultāciju birojs, Nīderlande)] norāda, ka no medicīniskā viedokļa ārvalstnieka vai viņa ģimenes locekļa veselības stāvoklis neļauj ceļot.

[..]

7.1.3 Reāla iespēja, ka medicīnisku iemeslu dēļ tiks pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. pants

Ārvalstniekam tiek noteikta izceļošanas atlikšana saskaņā ar [Ārvalstnieku likuma] 64. pantu, ja pastāv reāla iespēja, ka medicīnisku iemeslu dēļ var tikt pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. pants.

Reāla iespēja, ka var tikt pārkāpts šīs konvencijas 3. pants, pastāv vienīgi tad, ja:

Ārkārtas situācija veselības ziņā

Ar “ārkārtas situāciju veselības ziņā”IND saprot tādu situāciju, kad ārvalstnieks cieš no stāvokļa, kas ārstēšanas nesniegšanas gadījumā saskaņā ar pašreizējām medicīnas un zinātnes atziņām trīs mēnešu laikā izraisīs nāvi, invaliditāti vai citu nopietnu garīgu vai fizisku kaitējumu.

[..]”

14

X ir Krievijas pilsonis, dzimis 1988. gadā, kurš sešpadsmit gadu vecumā saslima ar retu asins vēža formu, no kuras viņš pašlaik ārstējas Nīderlandē. Viņa ārstniecība citastarp ietver flebotomijas procedūras un medicīnisko kaņepju izmantošanu sāpju remdēšanai. Krievijā šāda ārstēšana, izmantojot medicīniskās kaņepes, nav atļauta.

15

2013. gada 31. oktobrī X iesniedza pirmo patvēruma pieteikumu Nīderlandē. Valsts sekretārs tomēr uzskatīja, ka dalībvalsts, kas ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu, ir Zviedrijas Karaliste.

16

2013. gada 13. decembrī X, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma 64. pantu, lūdza atlikt viņa izceļošanu viņa veselības stāvokļa dēļ. Ar 2013. gada 24. decembra lēmumu valsts sekretārs šo pieteikumu noraidīja.

17

2016. gada 19. maijā X iesniedza jaunu patvēruma pieteikumu Nīderlandē, jo pa to laiku bija beidzies termiņš, kurā viņu varēja pārsūtīt uz Zviedriju. Šī jaunā pieteikuma pamatojumam X norādīja, ka medicīniskā aprūpe, kas viņam tika sniegta Krievijā, lai cīnītos pret sāpēm, kas saistītas ar viņa slimību, viņam esot radījusi blakusparādības un ka viņš esot atklājis, ka, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, viņam piemērotākas būtu medicīniskās kaņepes. Tā kā medicīnisko kaņepju izmantošana viņa izcelsmes valstī nebija atļauta, X šajā valstī bija audzējis kaņepju stādus medicīniskiem mērķiem; tas viņam minētajā valstī radīja tādas grūtības, ka viņš pašlaik lūdz piešķirt starptautisko aizsardzību. Turklāt saistībā ar šo patvēruma pieteikumu X, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma 64. pantu, lūdza atlikt viņa izraidīšanu.

18

Ar 2018. gada 29. marta lēmumu pēc BMA atzinuma saņemšanas valsts sekretārs noraidīja X patvēruma pieteikumu, uzskatot, ka problēmas, ar kurām, kā viņš apgalvo, viņš ir saskāries kaņepju audzēšanai personiskai lietošanai Krievijā, neesot ticamas. Valsts sekretārs arī nolēma, ka X nevar saņemt citu uzturēšanās atļauju, un noraidīja viņa lūgumu, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma 64. pantu, apturēt viņa atgriešanās pienākuma izpildi.

19

Ar 2018. gada 20. decembra spriedumu rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) daļēji atcēla šo lēmumu. Lai gan šī tiesa atzina, ka X nevar pretendēt nedz uz bēgļa statusu, nedz uz alternatīvo aizsardzību, tā uzdeva valsts sekretāram atkārtoti izskatīt gan X argumentāciju par viņa tiesībām saņemt uzturēšanās atļauju saskaņā ar 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. pantu, gan viņa pieteikumu, kas balstīts uz Ārvalstnieku likuma 64. pantu. Šis spriedums tika apstiprināts ar Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) 2019. gada 28. marta spriedumu.

20

2020. gada 19. februārī valsts sekretārs atkal atteica piešķirt X pagaidu uzturēšanās atļauju saskaņā ar ECPAK 8. pantu un atlikt viņa izraidīšanu. Turklāt viņš pieņēma atgriešanas lēmumu, ar kuru X tika noteikts pienākums atstāt Nīderlandes teritoriju četru nedēļu laikā.

21

X par šo atgriešanas lēmumu cēla prasību iesniedzējtiesā. Viņš uzskata, ka viņam ir jāizsniedz uzturēšanās atļauja saskaņā ar ECPAK 8. pantu vai vismaz jānosaka izraidīšanas atlikšana saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 64. pantu. Šajā ziņā viņš apgalvo, ka ārstēšana ar medicīniskajām kaņepēm, kas viņam tiek sniegta Nīderlandē, ir tik būtiska, ka viņš vairs nevarētu normāli dzīvot, ja šī ārstēšana tiktu pārtraukta. Konkrētāk, viņš norāda, ka minētās ārstēšanas pārtraukšanas gadījumā sāpes būtu tik lielas, ka viņš vairs nevarētu ne gulēt, ne ēst, un tas būtiski ietekmētu ne tikai viņa fizisko, bet arī psihisko stāvokli, padarot viņu depresīvu un radot pašnāvnieciskas tieksmes.

22

Iesniedzējtiesa uzskata, ka no 2014. gada 18. decembra sprieduma M’Bodj (C‑542/13, EU:C:2014:2452) izriet, ka trešās valsts valstspiederīgā veselības stāvoklis nevar attaisnot alternatīvās aizsardzības piešķiršanu. Turklāt nav strīda par to, ka X vairs nelūdz piešķirt bēgļa statusu.

23

Šajā situācijā minētā tiesa, pirmkārt, norāda, ka saskaņā ar Nīderlandes tiesisko regulējumu izraidīšanu var atlikt, ja attiecīgajam ārvalstniekam nav tāds veselības stāvoklis, lai viņš varētu ceļot, vai pastāv reāla iespēja, ka medicīnisku iemeslu dēļ var tikt pārkāpts ECPAK 3. pants.

24

Otrajā gadījumā no BMA atzinuma izrietētu, ka attiecīgās medicīniskās aprūpes pārtraukšana visticamāk izraisītu “ārkārtas situāciju veselības ziņā” attiecīgajai personai Ārvalstnieku apkārtraksta 7.1.3. punkta nozīmē un ka galamērķa valstī nav pieejama atbilstoša medicīniskā aprūpe vai ka attiecīgais ārvalstnieks nevarētu to saņemt.

25

Atzinumā, kas sniegts pēc valsts sekretāra lūguma, BMA citastarp ir norādījusi, ka, lai gan ir paredzams, ka bez flebotomijas procedūrām X īsā laikā nonāktu šādā “ārkārtas situācijā veselības ziņā”, šāda ārstēšana Krievijā tomēr esot pieejama. Tomēr BMA pauda nostāju, ka, tā kā kaņepju ārstnieciskā iedarbība nav pierādīta, nav iespējams paust nostāju par sekām, kas varētu rasties X, pārtraucot sāpju remdēšanu ar medicīniskajām kaņepēm. BMA arī norādīja, ka nav ziņots ne par kādiem sāpju izraisītiem traucējumiem, kas izraisītu bažas par X nāvi vai jebkādu nepatstāvības stāvokli ikdienas darbībās. Līdz ar to, BMA ieskatā, nevar apgalvot, ka medicīnisko kaņepju izmantošana ļautu īsā laikā novērst šādas “ārkārtas situācijas veselības ziņā” rašanos. BMA arī uzskatīja, ka tirgū pastāv pietiekami daudz citu pretsāpju līdzekļu, kurus X var izmantot.

26

Iesniedzējtiesas ieskatā no X sniegtās informācijas tomēr izriet, ka viņa ārstējošie ārsti uzskata, ka medicīnisko kaņepju izmantošana ir vienīgā atbilstošā pretsāpju terapija attiecīgajai personai. Šī tiesa turklāt uzskata, ka X ir pierādījis, ka ārstēšana ar medicīniskajām kaņepēm tiek nozīmēta un izmantota tikai tad, ja citi risinājumi pret sāpēm ir ne tikai neefektīvi, bet arī kontrindicēti.

27

Iesniedzējtiesa turklāt konstatē, ka Krievijā nav pieejama nekāda atbilstoša pretsāpju terapija. Līdz ar to, ja X izraidīšana netiktu atlikta, viņa pretsāpju terapija tiktu pārtraukta un sāpju intensitāte pieaugtu. No otras puses, neesot iespējams noteikt, vai X sāpju pastiprināšanās sakarā ar ārstēšanas pārtraukšanu izraisītu viņa slimības pasliktināšanos, pat ja, pamatojoties uz šai tiesai pieejamo informāciju, iespējams, tas tā nebūtu. Pirms tiek lūgts veikt medicīnisko ekspertīzi par sāpju pastiprināšanos, no kuras X nāktos ciest, ja tiktu apturēta sāpju remdēšana ar medicīniskajām kaņepēm, minētā tiesa uzskata, ka, interpretējot Savienības tiesības, ir jāpierāda, kādā veidā šāds parametrs ir jāņem vērā.

28

Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar pastāvīgo Raad van State (Valsts padome) judikatūru, pamatojoties uz prasību par attiecīgās personas veselības stāvokļa strauju pasliktināšanos Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 13. decembra sprieduma lietā Paposhvili pret Beļģiju (EC:ECHR:2016:1213JUD004173810) (turpmāk tekstā – spriedums “Paposhvili”) izpratnē, lai noteiktu, vai šāda pārtraukšana izraisītu “ārkārtas situāciju veselības ziņā” Ārvalstnieku apkārtraksta 7.1.3. punkta izpratnē, ir jāņem vērā tikai medicīniskās sekas, kas rodas trīs mēnešu laikā pēc attiecīgajai personai sniegtās ārstēšanas pārtraukšanas.

29

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā Paposhvili tomēr nav skaidri noteikusi termiņu. Tādējādi esot jānosaka, vai sekas, kas saistītas ar smagi slima trešās valsts valstspiederīgā ārstēšanas pārtraukšanu gadījumā, ja viņš atgrieztos savā izcelsmes valstī, var ietilpt Hartas 4. panta piemērošanas jomā tikai tad, ja tās rodas trīs mēnešu laikā, neatkarīgi no slimībām un neatkarīgi no medicīniskajām sekām, kas varētu rasties pēc šī pārtraukuma.

30

Treškārt, šī tiesa norāda, ka Raad van State (Valsts padome) ir nospriedusi, ka saskaņā ar 2017. gada 16. februāra spriedumu, C. K. u.c. (C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127) Ārvalstnieku likuma 64. pantā arī ir noteikts, ka ir jāpārbauda, vai trešās valsts valstspiederīgā, kuram ir īpaši smagi garīgi vai fiziski traucējumi, izraidīšanas pasākums pats par sevi var izraisītu reālu ECPAK 3. panta pārkāpuma iespēju. Tomēr šis vērtējums esot jāveic, vienīgi izvērtējot apstākļus, kādos attiecīgais ārvalstnieks var ceļot. No tā izrietot, pirmkārt, ka BMA nekad nav lūgts izvērtēt, vai šī trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanas procesam pašam var būt medicīniskas sekas, kas izpaužas pēc tam, kad viņš ir ticis izraidīts uz galamērķa valsti, un, otrkārt, ka šīs sekas netiek ņemtas vērā, lai noteiktu, vai “ārkārtas situācija veselības ziņā” apkārtraksta 7.1.3. punkta izpratnē ir pretrunā šādai izraidīšanai.

31

Līdz ar to šāda pārbaude diez vai varētu novērst attiecīgās personas izraidīšanas atlikšanu pat tad, ja pastāv risks, ka tās garīgās veselības stāvoklis varētu pasliktināties, piemēram, iestājoties pašnāvības riskam, ko varētu izraisīt pati izraidīšana.

32

Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tā drīkst aprobežoties tikai ar vērtējumu par to, vai attiecīgās personas izraidīšanas medicīniskās sekas, šīs izraidīšanas laikā veicot zināmus pielāgojumus, tiek ierobežotas. Turklāt tā norāda, ka X gadījumā ārstēšana ar medicīniskajām kaņepēm pašas izraidīšanas laikā nevarētu tikt sniegta un ka X apgalvo, ka sāpju pastiprināšanās viņu padarītu depresīvu un izraisītu pašnāvnieciskas tieksmes.

33

Ceturtkārt, šī tiesa uzskata, ka ir jāpārbauda, vai trešās valsts valstspiederīgā veselības stāvokļa nopietnība un tas, ka viņš dalībvalstī, kurā viņš uzturas nelikumīgi, saņem medicīnisko palīdzību, var būt viņa privātās dzīves elementi, kas ir jāņem vērā saskaņā ar Hartas 7. pantu un ECPAK 8. pantu.

34

Konkrētāk, minētā tiesa jautā, vai dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir jāizvērtē, vai, pamatojoties uz tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, šādam valstspiederīgajam ir jāpiešķir uzturēšanās tiesības un vai attiecīgās personas privātās dzīves neaizskaramība ir faktors, kas ir jāņem vērā, lai lemtu par viņa pieteikumu par viņam piemērotā izraidīšanas pasākuma atlikšanu.

35

Šajos apstākļos rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot šādus prejudiciālus jautājumus:

36

Nīderlandes valdība, pirmkārt, apstrīd uzdoto prejudiciālo jautājumu pieņemamību, jo tie esot pāragri. Iesniedzējtiesai pirms jautājuma uzdošanas Tiesai esot bijis jānoraida X prasība atzīt viņam uzturēšanās tiesības Nīderlandes teritorijā, jo Direktīva 2008/115 viņam esot piemērojama tikai tad, ja šis trešās valsts valstspiederīgais šajā teritorijā uzturas nelikumīgi.

37

Tomēr valsts tiesas jebkurā tiesvedības brīdī, kuru tās uzskata par piemērotu, var uzdot Tiesai jautājumu – pat agrīnā tiesvedības stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 5. oktobris, Elchinov, C‑173/09, EU:C:2010:581, 26. punkts, un 2018. gada 14. novembris, Memoria un Dall’Antonia, C‑342/17, EU:C:2018:906, 33. punkts).

38

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka valsts sekretārs noraidīja X patvēruma pieteikumu, tādēļ viņš principā nelikumīgi uzturas Nīderlandes teritorijā un līdz ar to viņam ir piemērojama Direktīva 2008/115, ja vien viņam nav tiesību uz uzturēšanās tiesību piešķiršanu šajā teritorijā, citastarp pamatojoties uz Savienības tiesībām, par ko tieši ir runa ceturtajā prejudiciālajā jautājumā.

39

No tā izriet, ka ir jānoraida Nīderlandes valdības argumentācija, ka prejudiciālie jautājumi esot uzdoti pāragri.

40

Otrkārt, Nīderlandes valdība uzskata, ka otrais prejudiciālais jautājums nav nozīmīgs strīda risinājumam, jo tas būtībā ir vērsts uz to, lai noteiktu, vai dalībvalsts var izvirzīt nosacījumu par to, ka attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā veselības stāvokļa pasliktināšanās – kas prezumējama pēc izraidīšanas – izpaustos noteiktā termiņā pēc tās. Tomēr šādam termiņam nebūtu izšķirošas nozīmes pamatlietā, jo atteikums atlikt X izraidīšanu tika pamatots galvenokārt ar to, ka viņa izcelsmes valstī nepastāv “ārkārtas situācijas veselības ziņā” rašanās īsā laikā risks ārvalstnieku apkārtraksta 7.1.3. punkta izpratnē, jo X sāpes nav saistītas ar viņa slimības simptomiem un šajā valstī ir citas terapijas iespējas.

41

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi lietu izskatošās valsts tiesas, kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ziņā ir, ņemot vērā pamatlietas īpatnības, izvērtēt, cik nozīmīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai. Tādēļ, ja uzdotais jautājums attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir par to jālemj. No tā izriet, ka uz prejudiciālo jautājumu par Savienības tiesībām attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par šādu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2022. gada 7. septembris, Cilevičs u.c., C‑391/20, EU:C:2022:638, 41. un 42. punkts).

42

Pretēji tam, ko apgalvo Nīderlandes valdība, otrajā prejudiciālajā jautājumā lūgtā Savienības tiesību interpretācija nešķiet acīmredzami nesaistīta ar pamatlietas priekšmetu.

43

Proti, kā secinājumu 35. punktā būtībā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, nav strīda par to, ka attiecībā uz X pieņemtais atgriešanas lēmums ir ticis pamatots tostarp ar to, ka gadījumā, ja viņš atgrieztos savā izcelsmes valstī, īsā laikā nerastos “ārkārtas situācija veselības ziņā” Ārvalstnieku apkārtraksta 7.1.3. punkta izpratnē. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka saskaņā ar Nīderlandes tiesisko regulējumu šāda “ārkārtas situācijas veselības ziņā” esamība ir vērtējama, balstoties uz Ārvalstnieku apkārtrakstā minēto triju mēnešu termiņu, jo tieši par šādu termiņu ir otrais prejudiciālais jautājums.

44

Turklāt no iesniedzējtiesas definētajiem faktiskajiem apstākļiem izriet, ka X sāpes ir jāuzskata par tādām, ko izraisījusi viņa slimība, un ka šīm sāpēm viņa izcelsmes valstī nav pieejama nekāda aizstājterapija. Jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju valsts tiesa uzdod pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda. Līdz ar to, lai kāda arī nebūtu Nīderlandes valdības kritika par iesniedzējtiesas veikto faktu vērtējumu, otrais prejudiciālais jautājums ir jāizskata, pamatojoties uz šo vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Caixabank, C‑385/20, EU:C:2022:278, 34. un 38. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

45

Tāpēc otrais prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

46

Treškārt, attiecībā uz ceturto prejudiciālo jautājumu ir jānorāda, ka, pirmām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo Nīderlandes valdība, šis jautājums attiecas nevis uz ECPAK 8. panta, bet gan Hartas 7. panta, lasot to kopsakarā ar citām tās tiesību normām, kā arī Direktīvas 2008/115 interpretāciju.

47

No tā izriet, ka Tiesas kompetencē ietilpst atbildēt uz šo jautājumu.

48

Otrām kārtām, šī pati valdība apgalvo, ka minētais jautājums nav pieņemams, jo iesniedzējtiesas mērķis esot noskaidrot, vai Hartas 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka X ir jāatzīst uzturēšanās tiesības Nīderlandē, lai gan neviena Savienības tiesību materiāltiesiskā norma neļaujot viņam piešķirt šādas uzturēšanās tiesības.

49

Šajā ziņā ir pietiekami norādīt, ka jautājums par to, vai Direktīvas 2008/115, lasot to kopsakarā ar Hartas 7. pantu, interpretācija var izraisīt to, ka trešās valsts valstspiederīgajam tādā situācijā kā pamatlietā tiek piešķirtas uzturēšanās tiesības dalībvalsts teritorijā, katrā ziņā ir jāizvērtē pēc būtības.

50

Tāpēc ceturtais prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

51

Ar pirmo un otro jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2008/115, lasot to kopsakarā ar Hartas 1. un 4. pantu, kā arī tās 19. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir pretrunā tam, ka tiek pieņemts atgriešanas lēmums vai veikts izraidīšanas pasākums attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā un cieš no smagas slimības, un kurš trešā valstī, uz kuru viņš tiktu izraidīts, būtu pakļauts riskam, ka ievērojami pastiprināsies šīs slimības izraisītās sāpes, jo šajā valstī ir aizliegta vienīgā efektīvā pretsāpju terapija. Tā arī jautā, vai dalībvalsts var paredzēt stingru termiņu, kura laikā šādam sāpju pastiprinājumam ir jāvar iestāties, lai tas varētu radīt šķērsli minētajam atgriešanas lēmumam vai izraidīšanas pasākumam.

52

Pirmkārt, ir jāuzsver, ka, pirmām kārtām, ievērojot Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punktā paredzētos izņēmumus, tā ir piemērojama visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā. Turklāt, ja trešās valsts valstspiederīgais ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, viņam principā ir piemērojami tajā paredzētie kopīgie standarti un procedūras viņa atgriešanas nolūkā, kamēr vien viņa uzturēšanās attiecīgajā gadījumā nav kļuvusi likumīga (spriedums, 2021. gada 24. februāris, M u.c. (Pārvietošana uz dalībvalsti), C‑673/19, EU:C:2021:127, 29. un 31. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

53

Šajā ziņā, no vienas puses, no Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punkta izriet, ka, tiklīdz ir konstatēts, ka uzturēšanās ir nelikumīga, attiecībā uz ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, neskarot minētā panta 2.–5. punktā paredzētos izņēmumus un stingri ievērojot šīs direktīvas 5. pantā noteiktās prasības, ir jāpieņem atgriešanas lēmums, kurā jānorāda, uz kuru no Direktīvas 2008/115 3. panta 3. punktā uzskaitītajām trešām valstīm šis valstspiederīgais jāizraida (spriedums, 2021. gada 24. februāris, M u.c. (Pārvietošana uz dalībvalsti), C‑673/19, EU:C:2021:127, 32. un 39. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

54

No otras puses, dalībvalsts atbilstoši Direktīvas 2008/115 8. pantam nedrīkst izraidīt trešās valsts valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ja vien iepriekš attiecībā uz šo valstspiederīgo nav pieņemts atgriešanas lēmums, ievērojot ar šo direktīvu ieviestās materiālās un procesuālās garantijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana),C‑808/18, EU:C:2020:1029, 253. punkts).

55

Otrām kārtām, Direktīvas 2008/115 5. pantā, kas ir vispārējs noteikums, kurš dalībvalstīm ir saistošs, tiklīdz tās īsteno šo direktīvu, ir noteikts, ka valsts kompetentajai iestādei visos atgriešanas procedūras posmos ir jāievēro neizraidīšanas princips, kas kā pamattiesības ir garantēts Hartas 18. pantā, lasot to kopsakarā ar Konvencijas par bēgļa statusu, kas parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā, redakcijā ar grozījumiem, kuri izdarīti ar protokolu par bēgļa statusu, 33. pantu, kā arī ar Hartas 19. panta 2. punktu. Tas – kā atgādināts šā sprieduma 53. punktā – it īpaši attiecas uz gadījumu, kad šī iestāde pēc attiecīgās personas uzklausīšanas plāno pieņemt lēmumu par tās atgriešanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana), C‑808/18, EU:C:2020:1029, 250. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Līdz ar to Direktīvas 2008/115 5. pants ir pretrunā tam, ka attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo tiek pieņemts atgriešanas lēmums, ja šajā lēmumā kā galamērķa valsts norādīta valsts, par kuru pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka minētā lēmuma izpildes gadījumā šis valstspiederīgais tiks pakļauts faktiskam tādas attieksmes riskam, kura ir pretrunā Hartas 18. pantam vai 19. panta 2. punktam.

57

Saskaņā ar minēto 19. panta 2. punktu nevienu nedrīkst izraidīt uz valsti, kurā pastāv liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai pret to citādi necilvēcīgi vai pazemojoši izturēsies Hartas 4. panta izpratnē. Minētajā 4. pantā paredzētajam necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegumam ir absolūts raksturs, jo tas ir cieši saistīts ar Hartas 1. pantā minētās cilvēka cieņas aizsardzību (spriedums, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 85. punkts).

58

No tā izriet – ja ir nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, atgriešanās uz trešo valsti gadījumā būtu pakļauts reālam necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam Hartas 4. panta, lasot to kopsakarā ar tās 1. pantu un 19. panta 2. punktu, izpratnē, uz šo valstspiederīgo nevar attiecināt lēmumu par atgriešanu uz šo valsti, kamēr šāds risks pastāv.

59

Tāpat minētais valstspiederīgais šajā laikposmā nevar tikt izraidīts, kā tas turklāt ir skaidri paredzēts Direktīvas 2008/115 9. panta 1. punktā.

60

Trešām kārtām, saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu, ciktāl tās 4. pantā garantētās tiesības atbilst ECPAK 3. pantā garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā ECPAK 3. pantā noteiktajām tiesībām (spriedums, 2018. gada 24. aprīlis, MP (Pagātnē piedzīvotas spīdzināšanas upura alternatīvā aizsardzība), C‑353/16, EU:C:2018:276, 37. punkts).

61

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras par ECPAK 3. pantu izriet, ka šis 3. pants var tikt attiecināts uz sāpēm, kuru pamatā ir dabīgi radusies slimība neatkarīgi no tā, vai slimība ir fiziska vai garīga, ja tā saasinās vai varētu saasināties noteiktas izturēšanās dēļ neatkarīgi no tā, vai šī izturēšanās izriet no aizturēšanas apstākļiem, izraidīšanas vai citiem pasākumiem, par kuriem iestādes var tikt atzītas par atbildīgām, turklāt ar nosacījumu, ka izrietošās sāpes atbilst šajā pantā paredzētajai smaguma pakāpei (šajā nozīmē skat. spriedumu, Paposhvili, 174. un 175. punkts, kā arī 2018. gada 24. aprīlis, MP (Pagātnē piedzīvotas spīdzināšanas upura alternatīvā aizsardzība), C‑353/16, EU:C:2018:276, 38. punkts).

62

Proti, ir jāatgādina, ka, lai būtu piemērojams ECPAK 3. pants, attieksmei ir jāsasniedz vismaz minimāls smaguma apmērs, un šis minimālais apmērs jāizvērtē attiecībā pret un atkarībā no visas pieejamās informācijas (ECT spriedumi, 2016. gada 20. oktobris, Muršić pret Horvātiju, ECLI:CE:ECHR:2016:1020JUD000733413, 97. punkts; 2021. gada 7. decembris, Savran pret Dāniju, CE:ECHR:2021:1207JUD005746715, 122. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Šajā ziņā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka ECPAK 3. pants nepieļauj tādas smagi slimas personas izraidīšanu, kurai pastāv tūlītējas nāves risks vai par kuru ir nopietns pamats uzskatīt, ka, kaut arī nepastāv tūlītējas nāves risks, atbilstošas ārstēšanas neesamības vai tās nepieejamības dēļ galamērķa valstī tai būtu jāsaskaras ar reālu risku piedzīvot smagu, ātru un neatgriezenisku veselības stāvokļa pasliktināšanos, kura izraisītu stipras sāpes vai būtiski saīsinātu paredzamo dzīves ilgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, Paposhvili, 178. un 183. punkts, kā arī spriedumu, 2018. gada 24. aprīlis, MP (Pagātnē piedzīvotas spīdzināšanas upura alternatīvā aizsardzība), C‑353/16, EU:C:2018:276, 40. punkts).

64

Turklāt no ECT judikatūras izriet, ka šajā spriedumā Paposhvili ir noteikts standarts, kurā pienācīgi ņemti vērā visi ECPAK 3. panta mērķiem būtiskie apsvērumi, jo tajā ir saglabātas valstu vispārējās tiesības kontrolēt personu, kas nav to pilsoņi, ieceļošanu, uzturēšanos un izraidīšanu, vienlaikus atzīstot minētā panta absolūto raksturu (ECT spriedums, 2021. gada 7. decembris, Savran pret Dāniju, CE:ECHR:2021:1207JUD005746715, 133. punkts).

65

Tiesas judikatūrā pastāvīgi ir pausta atziņa, ka Hartas 4. panta piemērošanai nepieciešamā smaguma pakāpe ir tāda pati kā ECPAK 3. panta piemērošanai tādos pašos apstākļos nepieciešamā smaguma pakāpe (spriedumi, 2017. gada 16. februāris, C.K. u.c., C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127, 67. punkts, kā arī 2018. gada 24. aprīlis, MP (Pagātnē piedzīvotas spīdzināšanas upura alternatīvā aizsardzība), C‑353/16, EU:C:2018:276, 37. punkts).

66

No šī sprieduma 52.–65. punkta izriet, ka Direktīvas 2008/115 5. pantam, lasot to kopsakarā ar Hartas 1. un 4. pantu un 19. panta 2. punktu, ir pretrunā tas, ka dalībvalsts pieņem atgriešanas lēmumu vai izraida trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas šīs dalībvalsts teritorijā un cieš no smagas slimības, ja ir nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgā atgriešana pakļautu viņu reālam riskam, ka ievērojami saīsināsies viņa paredzamais dzīves ilgums vai strauji, būtiski un neatgriezeniski pasliktināsies viņa veselības stāvoklis, kas izraisītu stipras sāpes, jo galamērķa valstī nav pieejama atbilstoša medicīniskā aprūpe.

67

Otrkārt, pamatlietas nolūkiem ir jāpārbauda, vai dalībvalstij ir jāatturas pieņemt atgriešanas lēmumu vai izraidīšanas pasākumu attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš šīs dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi un cieš no smagas slimības, ja ir nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka atgriešanas gadījumā šis valstspiederīgais būtu pakļauts reālam sāpju pastiprināšanās riskam, jo galamērķa valstī ir aizliegta vienīgā efektīvā pretsāpju terapija, taču šāda atgriešana nerada risku, ka viņa slimība varētu saasināties.

68

Šajā ziņā, kā norādīts šā sprieduma 61., 63. un 65. punktā, ir iespējams, ka dalībvalsts pārkāpj Hartas 4. pantā paredzēto necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegumu, ja tās iestāžu pieņemtais atgriešanas lēmums vai izraidīšanas pasākums rada risku, ka saasināsies sāpes, ko trešās valsts valstspiederīgajam izraisa dabiska slimība, tādā mērā, ka šīs sāpes sasniedz minētajos punktos norādīto smaguma pakāpi.

69

Tāpēc fakts, ka trešās valsts valstspiederīgā, kas nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, atgriešana varētu vienīgi pastiprināt viņa smagās slimības izraisītās sāpes, nav pietiekams, lai izslēgtu iespēju, ka šāda atgriešana varētu būt pretrunā Hartas 4. pantam. Tas tā ir it īpaši tāpēc, ka ar slimību saistīto sāpju pastiprināšanās pati par sevi var izraisīt attiecīgās personas fiziskās vai garīgās veselības pasliktināšanos.

70

Tomēr jebkurš risks, ka trešās valsts valstspiederīgā atgriešanas dēļ pastiprināsies sāpes, nenozīmē, ka tiek īstenota Hartas 4. pantam pretrunā esoša attieksme. Proti, pēc analoģijas ar to, kas ir izklāstīts šī sprieduma 66. punktā, vēl ir nepieciešams, lai pastāvētu nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka atgriešanas gadījumā šis valstspiederīgais būtu pakļauts reālam riskam, ka viņa sāpes strauji, būtiski un neatgriezeniski pastiprināsies.

71

Šajā ziņā jāatzīmē, ka, pirmkārt, ir nopietns pamats uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais pēc atgriešanas var tikt pakļauts ievērojamam un neatgriezeniskam viņa slimības izraisītu sāpju pastiprinājumam, it īpaši, ja ir konstatēts, ka galamērķa valstī vienīgā efektīvā pretsāpju terapija viņam nevar tikt likumīgi sniegta, un ka šādas terapijas neesamība pakļautu viņu tik intensīvām sāpēm, ka tās būtu pretrunā cilvēka cieņai, jo varētu izraisīt viņam nopietnus un neatgriezeniskus garīgus traucējumus vai pat novest viņu līdz pašnāvībai – tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā visu attiecīgo, it īpaši medicīnisko informāciju. Konkrēti, sāpju pastiprināšanās neatgriezeniskais raksturs ir jānovērtē, ņemot vērā virkni faktoru, tostarp šādas pastiprināšanās tiešo iedarbību un netiešākas sekas (pēc analoģijas skat. ECT spriedumu, Savran pret Dāniju, CE:ECHR:2021:1207JUD005746715, 138. punkts).

72

Otrkārt, attiecībā uz prasību, ka attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā atgriešana varētu izraisīt strauju sāpju pastiprināšanos, ir svarīgi uzsvērt, ka šādu nosacījumu nedrīkst interpretēt tik šauri, ka tas liegtu atgriezt smagi slimu trešās valsts pilsoni tikai ārkārtējos gadījumos, kad tam būtiski un neatgriezeniski pastiprināsies sāpes pēc ierašanās galamērķa valsts teritorijā vai tūlīt pēc tam. Gluži pretēji, ir jāņem vērā tas, ka attiecīgās personas sāpju pastiprināšanās, ko izraisa atgriešana valstī, kurā nav pieejama atbilstoša terapija, var būt pakāpeniska un ka var būt nepieciešams zināms laika posms, lai šī pastiprināšanās kļūtu būtiska un neatgriezeniska.

73

Turklāt nepieciešamība ņemt vērā visus attiecīgos faktorus, lai novērtētu smaguma pakāpi, kas šajā sakarā ir nepieciešams saskaņā ar Hartas 4. pantu, kā arī šādai perspektīvas pārbaudei raksturīgā pieņēmumu pakāpe ir pretrunā tam, ka, lai trešās valsts valstspiederīgā sāpju pastiprināšanos viņa atgriešanas gadījumā varētu uzskatīt par strauju, tai ir jārodas attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos absolūtā veidā iepriekš noteiktā laikposmā.

74

Valsts kompetentajai iestādei atkarībā no patoloģijas, no kuras cieš trešās valsts valstspiederīgais, faktiski ir jāspēj izsvērt, pirmām kārtām, straujumu, ar kādu atgriešanas gadījumā varētu notikt šāda sāpju pastiprināšanās, un, otrām kārtām, sāpju pastiprināšanās intensitātes pakāpi, par ko ir bažas šādā gadījumā.

75

Ja dalībvalstis nosaka termiņu, tam jābūt tikai orientējošam, un tas neatbrīvo valsts kompetento iestādi no konkrētas attiecīgās trešās valsts valstspiederīgā situācijas pārbaudes, ņemot vērā visus attiecīgos faktorus, it īpaši tos, kas minēti iepriekšējā punktā, un ņemot vērā šī valstspiederīgā patoloģiju.

76

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2008/115 5. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 1. un 4. pantu, kā arī tās 19. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj pieņemt atgriešanas lēmumu vai veikt izraidīšanas pasākumu attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kas nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā un cieš no smagas slimības, ja pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka šis valstspiederīgais trešā valstī, uz kuru viņš tiktu izraidīts, būtu pakļauts reālam riskam, ka būtiski, neatgriezeniski un strauji pastiprināsies šīs slimības izraisītās sāpes, jo šajā valstī ir aizliegta vienīgā efektīvā pretsāpju terapija. Dalībvalsts nedrīkst paredzēt stingru termiņu, kurā šādam sāpju pastiprinājumam ir jānotiek, lai tas varētu radīt šķērsli šim atgriešanas lēmumam vai šim izraidīšanas pasākumam.

77

Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2008/115, lasot to kopsakarā ar Hartas 1., 4. un 19. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tas, ka valsts kompetentā iestāde ņem vērā paša izraidīšanas pasākuma ietekmi uz trešās valsts valstspiederīgā veselības stāvokli tikai, lai pārbaudītu, vai viņš ir tādā stāvoklī, ka spēj ceļot.

78

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa pamatojas uz pieņēmumu, ka attiecīgajos Nīderlandes tiesību aktos ir nošķirts, no vienas puses, riska novērtējums par to, ka trešās valsts valstspiederīgā ārstēšanas pārtraukšana viņa atgriešanas dēļ īsā laikā izraisīs “ārkārtas situāciju veselības ziņā” Ārvalstnieku apkārtraksta 7.1.3. punkta izpratnē, un, no otras puses, paša izraidīšanas pasākuma seku novērtējums, kam ir jābūt daļai no šī valstspiederīgā ceļošanas spēju pārbaudes un kas tādējādi nozīmē, ka ir jāņem vērā tikai medicīniskās sekas, kas var rasties izraidīšanas laikā, izslēdzot sekas, kas galamērķa valstī var rasties pēc izraidīšanas.

79

Nīderlandes valdība apstrīd, ka tāda ir attiecīgās kompetentās valsts iestādes prakse. Tomēr saskaņā ar šā sprieduma 44. punktā minēto judikatūru uz trešo jautājumu ir jāatbild, pamatojoties uz iesniedzējtiesas izvirzīto pieņēmumu.

80

Ievērojot šo precizējumu, no pamatojuma, kas sniegts atbildē uz pirmajiem diviem jautājumiem, izriet, ka Direktīvas 2008/115 5. pantā un 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka pirms lēmuma pieņemšanas par trešās valsts valstspiederīgā, kas cieš no smagas slimības, atgriešanu vai izraidīšanu dalībvalstīm ir jāspēj izslēgt jebkādas nopietnas šaubas par risku, ka šī valstspiederīgā atgriešana varētu izraisīt šīs slimības vai tās izraisīto sāpju strauju, būtisku un neatgriezenisku pastiprināšanos. Ja šādas šaubas nevar tikt kliedētas, kompetentā valsts iestāde nedrīkst nedz pieņemt atgriešanas lēmumu, nedz veikt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu.

81

Kaut gan šāds aizliegums ir spēkā arī tik ilgi, kamēr attiecīgā dalībvalsts nespēj organizēt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu strictu sensu tādā veidā, lai citastarp tiktu nodrošināts, ka šis valstspiederīgais netiks pakļauts viņa sāpju vai slimības būtiskam un neatgriezeniskam pasliktinājumam izraidīšanas laikā, no tā nevar secināt, ka šai dalībvalstij ir pietiekami nodrošināt, ka minētais valstspiederīgais izraidīšanas laikā saņems atbilstošu aprūpi, lai attiecībā pret viņu varētu pieņemt atgriešanas lēmumu vai veikt viņa izraidīšanu. Attiecīgajai dalībvalstij ir jāpārliecinās, ka gadījumā, ja konkrētās personas veselības stāvoklis to prasa, tā saņem veselības aprūpi ne tikai izraidīšanas laikā, bet arī pēc tam, galamērķa valstī (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, C.K. u.c., C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127, 76.–82. punkts).

82

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2008/115 5. pants un 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 1. un 4. punktu, kā arī 19. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka valsts kompetentā iestāde ņem vērā paša izraidīšanas pasākuma ietekmi uz trešās valsts valstspiederīgā veselības stāvokli, tikai lai pārbaudītu, vai viņš ir tādā stāvoklī, ka spēj ceļot.

83

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2008/115, lasot to kopsakarā ar Hartas 7., 1. un 4. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgā, kas dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi, veselības stāvoklis un ārstēšana, ko šis valstspiederīgais saņem šajā dalībvalstī sakarā ar smagu slimību, no kuras tas cieš, šai dalībvalstij ir jāņem vērā, lai izvērtētu, vai, pamatojoties uz tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, attiecīgajai personai būtu jāpiešķir uzturēšanās tiesības šīs dalībvalsts teritorijā vai arī būtu jāatliek izraidīšanas datums.

84

Pirmkārt, ir svarīgi atgādināt, ka ar Direktīvu 2008/115 ieviestie kopīgie standarti un procedūras attiecas tikai uz atgriešanas lēmumu pieņemšanu un šādu lēmumu izpildi, jo direktīvas mērķis nav pilnībā saskaņot dalībvalstu noteikumus par ārvalstnieku uzturēšanos. Tādējādi šī direktīva neregulē ne veidu, kādā trešo valstu valstspiederīgajiem ir piešķiramas uzturēšanās tiesības, ne arī sekas, ko rada tādu trešo valstu valstspiederīgo nelikumīga uzturēšanās dalībvalsts teritorijā, attiecībā uz kuriem nevar pieņemt lēmumu par atgriešanu uz trešo valsti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 8. maijs, K.A. u.c. (Ģimenes atkalapvienošanās Beļģijā), C‑82/16, EU:C:2018:308, 44. un 45. punkts, kā arī 2021. gada 24. februāris, M u.c. (Pārvietošana uz dalībvalsti), C‑673/19, EU:C:2021:127, 43. un 44. punkts).

85

No tā izriet, ka nevienu Direktīvas 2008/115 noteikumu nevar interpretēt tādējādi, ka dalībvalstij ir pienākums izsniegt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, kurš tās teritorijā uzturas nelikumīgi, ja uz šo valstspiederīgo nevar attiecināt nedz atgriešanas lēmumu, nedz izraidīšanas pasākumu, pamatojoties uz to, ka ir nopietns un pamatots iemesls uzskatīt, ka attiecīgā persona galamērķa valstī būtu pakļauta reālam riskam, ka tās slimības izraisītās sāpes strauji, būtiski un neatgriezeniski pastiprināsies.

86

It īpaši attiecībā uz Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punktu jānorāda, ka šis noteikums aprobežojas ar to, ka dalībvalstīm trešo valstu valstspiederīgajiem, kas to teritorijā uzturas nelikumīgi, ir atļauts piešķirt uzturēšanās tiesības ar līdzjūtību saistītu vai humānu apsvērumu dēļ, pamatojoties uz saviem, nevis Savienības tiesību aktiem.

87

Saskaņā ar Hartas 51. panta 2. punktu ar to netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka saskaņā ar Hartas 7. pantu dalībvalstij varētu būt pienākums piešķirt uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

88

Taču, otrkārt, ir jānorāda, ka Direktīvas 2008/115 galvenais mērķis, kā tas izriet no tās 2. un 4. apsvēruma, ir ieviest efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, pilnībā ievērojot attiecīgo personu pamattiesības, kā arī cieņu (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

89

No tā izriet, ka, īstenojot Direktīvu 2008/115, tostarp tad, kad dalībvalstis plāno pieņemt atgriešanas lēmumu vai izraidīšanas pasākumu attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, tām ir jāievēro pamattiesības, kas šim valstspiederīgajam ir atzītas Hartā (spriedums, 2015. gada 11. jūnijs, Zh. un O., C‑554/13, EU:C:2015:377, 69. punkts).

90

Tas it īpaši attiecas uz minētā valstspiederīgā tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas ir garantētas Hartas 7. pantā. Šīs tiesības, uz kurām iesniedzējtiesa konkrētāk norādīja ceturtajā jautājumā, atbilst ECPAK 8. pantā garantētajām tiesībām, un tādēļ tām ir jāpiešķir tāda pati nozīme un tvērums (spriedums, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/Ungārija (Biedrošanās pārskatāmība), C‑78/18, EU:C:2020:476, 122. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2008/115 5. panta pirmās daļas b) apakšpunkts liedz dalībvalstij pieņemt atgriešanas lēmumu, neņemot vērā attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā ģimenes dzīves attiecīgos elementus (spriedums, 2018. gada 8. maijs, K.A. u.c. (Ģimenes atkalapvienošanās Beļģijā), C‑82/16, EU:C:2018:308, 104. punkts).

92

Turklāt, lai gan šajā 5. pantā trešās valsts valstspiederīgā, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, privātā dzīve nav minēta kā viens no elementiem, kas dalībvalstīm ir jāņem vērā, īstenojot Direktīvu 2008/115, tomēr no šī sprieduma 88.–90. punkta izriet, ka atgriešanas lēmumu vai izraidīšanas pasākumu nevar pieņemt, ja ar to tiek pārkāptas attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

93

Šajā ziņā ir jānorāda, ka medicīniskā aprūpe, ko trešās valsts valstspiederīgais saņem dalībvalsts teritorijā, pat ja šis valstspiederīgais tajā uzturas nelikumīgi, ir daļa no viņa privātās dzīves Hartas 7. panta izpratnē.

94

Proti, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 114. punktā, personas fiziskā un morālā integritāte veicina tās personisko piepildījumu un līdz ar to arī efektīvu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību īstenošanu, kas zināmā mērā ietver arī personas tiesības veidot un attīstīt attiecības ar līdzcilvēkiem (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2021. gada 8. aprīlis, Vavricka u.c. pret Čehijas Republiku, CE:ECHR:2021:0408JUD004762113, 261. punkts).

95

Līdz ar to, kā to apstiprina Direktīvas 2008/115 5. panta pirmās daļas c) punkts un 9. panta 2. punkta a) apakšpunkts, kompetentā valsts iestāde var pieņemt atgriešanas lēmumu vai veikt trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu, tikai ņemot vērā viņa veselības stāvokli.

96

Tomēr ir jāatgādina, ka Hartas 7. pantā nostiprinātās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nešķiet esam absolūta prerogatīva, bet ir jāapskata saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Proti, kā izriet no Hartas 52. panta 1. punkta, tā pieļauj, ka šādām tiesībām var tikt noteikti izmantošanas ierobežojumi, ciktāl šie ierobežojumi ir paredzēti tiesību aktos, ar tiem tiek respektēta šo tiesību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (spriedums, 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c., C‑140/20, EU:C:2022:258, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

97

Šajā ziņā jāatzīmē, ka efektīvas izraidīšanas un atgriešanas politikas izveide, kas paredzēta Direktīvā 2008/115, kā uzsvērts tās 2. apsvērumā, ir vispārējo interešu mērķis, kas atzīts Savienības tiesību aktos.

98

Tomēr saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu joprojām citastarp ir jāapsver, vai atgriešanas lēmuma vai izraidīšanas pasākuma pieņemšana attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš sirgst ar smagu slimību un attiecīgajā dalībvalstī saņem pretsāpju terapiju, kas nav pieejama galamērķa valstī, neietekmē viņa tiesību uz privāto dzīvi būtisko saturu un atbilst samērīguma principam.

99

Šāda pārbaude nozīmē, ka ir jāņem vērā visas sociālās saites, ko šis valstspiederīgais ir izveidojis dalībvalstī, kurā viņš uzturas nelikumīgi, pienācīgi ņemot vērā viņa veselības stāvokļa izraisīto nestabilitāti un īpašo atkarības situāciju. Tomēr, kā ģenerāladvokāts būtībā ir uzsvēris secinājumu 112. punktā, ja šis valstspiederīgais ir izveidojis privāto dzīvi šajā dalībvalstī bez uzturēšanās atļaujas, tikai ārkārtēji iemesli var liegt viņam piemērot atgriešanas procedūru (pēc analoģijas skat. ECT spriedumu, 2020. gada 28. jūlijs, Pormes pret Nīderlandi, CE:ECHR:2020:0728JUD002540214, 53. un 58. punkts).

100

Turklāt apstāklis, ka atgriešanas gadījumā šim valstspiederīgajam vairs netiktu nodrošināta tāda pati ārstēšana, kāda viņam tiek sniegta dalībvalstī, kuras teritorijā viņš uzturas nelikumīgi, un ka tādējādi varētu tikt ietekmēta viņa sociālo attiecību attīstība galamērķa valstī, pats par sevi nevar būt šķērslis saskaņā ar Hartas 7. pantu atgriešanas lēmuma vai izraidīšanas pasākuma pieņemšanai attiecībā uz viņu.

101

Proti, kā atgādināts šī sprieduma 60. un 64. punktā, tāda trešās valsts valstspiederīgā atgriešana, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un cieš no smagas slimības, Hartas 4. pantam ir pretrunā tikai ar stingriem nosacījumiem.

102

No tā izriet, ka Hartas 7. pants nevar dalībvalstij uzlikt pienākumu atturēties pieņemt atgriešanas lēmumu vai izraidīšanas pasākumu attiecībā uz šo valstspiederīgo tikai tādēļ, ka pastāv risks, ka viņa veselības stāvoklis galamērķa valstī var pasliktināties, ja šie nosacījumi nav izpildīti, jo citādi tie tiktu padarīti neefektīvi.

103

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīva 2008/115, lasot to kopsakarā ar Hartas 7., kā arī tās 1. un 4. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka

104

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: