1

Ar šo apelācijas sūdzību likvidējamā ABLV Bank AS lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 20. janvāra spriedumu ABLV Bank/VNV (T‑758/18, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:28), ar ko noraidīta tās prasība atcelt Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2018. gada 17. oktobra lēmumu, ar kuru noraidīts tās lūgums, pirmkārt, pārrēķināt tās ex ante iemaksu par 2018. gadu un atmaksāt pārmaksāto summu un, otrkārt, atmaksāt tai daļu no ex ante iemaksas par 2015. gadu pēc dienas, kad Eiropas Centrālā banka (ECB) anulēja tās licenci (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), 2. pants ir formulēts šādi:

“Šo regulu piemēro šādām vienībām:

3

Šīs regulas 5. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja, ievērojot šo regulu, Valde īsteno uzdevumus vai pilnvaras, kur[i] [..] jāveic vai jāīsteno valsts noregulējuma iestādei, tad, piemērojot šo regulu [..], Valdi uzskata par attiecīgo valsts noregulējuma iestādi vai – pārrobežu grupas noregulējuma gadījumā – par attiecīgo grupas līmeņa noregulējuma iestādi.”

4

Minētās regulas 70. panta 2. un 4. punktā ir noteikts:

“2.   Katru gadu Valde pēc apspriešanās ar ECB vai valstu kompetentajām iestādēm un ciešā sadarbībā ar valstu noregulējuma iestādēm aprēķina atsevišķo iemaksu apmēru, lai nodrošinātu, ka iemaksas, kas jāveic visās iesaistītajās dalībvalstīs visām atļauju saņēmušām iestādēm, nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma.

[..]

4.   No katras 2. pantā minētas vienības pienācīgi saņemtās iemaksas minētajām vienībām netiek atmaksātas.”

5

Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.), ar grozījumiem, kuri izdarīti ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2016/1434 (2015. gada 14. decembris) (OV 2016, L 233, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Deleģētā regula 2015/63”), 7. apsvērums ir formulēts šādi:

“[Regulas Nr. 806/2014] 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka [VNV] minētās regulas [..] piemērošanas vajadzībām uzskata par attiecīgo valsts noregulējuma iestādi, ja tā īsteno uzdevumus vai pilnvaras, kuras [..] jāveic vai jāīsteno valsts noregulējuma iestādei. Ņemot vērā to, ka valde ar [Regulas Nr. 806/2014] 70. panta 7. punktu ir pilnvarota aprēķināt iestāžu iemaksas vienotajā noregulējuma fondā [..], jēdzienā “noregulējuma iestāde” šajā regulā būtu jāietver arī valde.”

6

Šīs deleģētās regulas 3. panta 5. punkts ir formulēts šādi:

“[..] Šajā regulā ir piemērojamas [..] šādas definīcijas:

[..]

7

Minētās deleģētās regulas 12. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja kāda iestāde ir jauna uzraudzītā iestāde tikai daļā no iemaksu perioda, daļējo iemaksu nosaka, piemērojot šajā iedaļā paredzēto metodoloģiju iestādes gada iemaksas summai, kas aprēķināta nākamajā iemaksu periodā, ņemot vērā pilnu mēnešu skaitu tajā iemaksu periodā, attiecībā uz kuru iestāde tiek uzraudzīta.

2.   Iestādes, tostarp mazas iestādes, statusa maiņa iemaksu periodā neietekmē gada iemaksu, kas jāveic attiecīgajā gadā.”

8

Šīs pašas deleģētās regulas 17. panta 3. un 4. punktā ir noteikts:

“3.   Ja informāciju, ko iestādes iesniegušas noregulējuma iestādei, pārstrādā vai pārskata, noregulējuma iestāde atbilstoši atjauninātajai informācijai koriģē gada iemaksu pēc minētās iestādes gada iemaksas aprēķināšanas nākamajam iemaksu periodam.

4.   Starpību starp gada iemaksu, kas aprēķināta un veikta, pamatojoties uz informāciju, kura bija jāpārstrādā vai jāpārskata, un gada iemaksu, kas būtu bijusi jāmaksā atbilstoši koriģētajai gada iemaksai, iekļauj tās gada iemaksas summā, kas jāveic par nākamo iemaksu periodu. Minēto korekciju veic, samazinot vai palielinot iemaksas nākamajam iemaksu periodam.”

9

Padomes Īstenošanas regulas (ES) 2015/81 (2014. gada 19. decembris), ar ko nosaka vienādus [Regulas Nr. 806/2014] piemērošanas nosacījumus attiecībā uz ex ante iemaksām vienotajā noregulējuma fondā (OV 2015, L 15, 1. lpp.), 7. panta 3. punktā ir precizēts:

“Tādas iestādes neatsaucamas maksājumu saistības, kura vairs neatbilst Regulas (ES) Nr. 806/2014 darbības jomai, tiek atceltas, un nodrošinājumu, kas ir šādu saistību pamatā, atbrīvo.”

10

Šīs īstenošanas regulas 8. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“Sākotnējā laikposmā, kad aprēķina katras atsevišķās iestādes individuālās iemaksas, Valde ņem vērā iesaistīto dalībvalstu saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvas 2014/59/ES [(2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.)], 103. un 104. pantu piesaistītās un [..] Fondam pārskaitītās iemaksas, atskaitot tās no katrai iestādei aprēķinātās summas.”

11

Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2017/2361 (2017. gada 14. septembris) par Vienotās noregulējuma valdes administratīvo izdevumu segšanai paredzēto iemaksu galīgo sistēmu (OV 2017, L 337, 6. lpp.) 7. panta 2., 4. un 5. punktā ir noteikts:

“2.   Ja vienības vai grupas statuss finanšu gada laikā no vienas 4. panta 1. punktā norādītās kategorijas mainās uz citu, tās individuālo ikgadējo iemaksu attiecīgajā finanšu gadā aprēķina atbilstoši to mēnešu skaitam, kuros attiecīgā vienība vai grupa piederēja pie attiecīgās kategorijas mēneša pēdējā dienā.

[..]

4.   Ja par 1. un 2. punktā minētajām izmaiņām ir paziņojusi ECB [..], Valde individuālo ikgadējo iemaksu par attiecīgajiem finanšu gadiem pārrēķina tikai attiecībā uz konkrēto vienību vai grupu. [..]

5.   Ja samaksātās individuālās ikgadējās iemaksas summa ir lielāka nekā summa, kas iegūta pārrēķinā saskaņā ar 4. punktu, Valde attiecīgo starpību atmaksā konkrētajai vienībai vai grupai. Ja samaksātās individuālās ikgadējās iemaksas summa ir mazāka nekā summa, kas iegūta pārrēķinā saskaņā ar 4. punktu, konkrētā vienība vai grupa attiecīgo starpību samaksā Valdei. Lai atmaksātu vai iekasētu saskaņā ar šo punktu maksājamo summu, Valde attiecīgi samazina vai palielina konkrētās vienības vai grupas individuālo ikgadējo iemaksu tajā finanšu gadā, kas seko pārrēķinam saskaņā ar 4. punktu.”

12

ABLV Bank bija Latvijā reģistrēta kredītiestāde, kas bija pakļauta ECB uzraudzībai vienotā uzraudzības mehānisma (VUM) ietvaros.

13

2015. gada decembrī ABLV Bank saņēma paziņojumu par iemaksām no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (Latvija), kura to informēja par summu, kas maksājama kā ex ante iemaksa par 2015. gadu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas samaksātā summa tika pārskaitīta uz Vienoto noregulējuma fondu (VNF).

14

2018. gada 23. februārī ECB secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir uzskatāma par tādu, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga. Tajā pašā dienā VNV savā Lēmumā SRB/EES/2018/09 atzina, ka nav nepieciešams attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju sabiedrības interesēs sākt noregulējuma pasākumu.

15

2018. gada 26. februārī ABLV Bank akcionāri sāka procesu šīs sabiedrības pašlikvidācijai, un lūdza Finanšu un kapitāla tirgus komisiju apstiprināt tās pašlikvidācijas plānu.

16

Ar 2018. gada 12. aprīļa Lēmumu SRB/ES/SRF/2018/03 attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķinu par 2018. gadu VNV apstiprināja ex ante iemaksas par 2018. gadu. Ar 2018. gada 27. aprīļa vēstuli Finanšu un kapitāla tirgus komisija informēja ABLV Bank, ka VNV ir pieņēmusi šo lēmumu, un norādīja tai summu, kas maksājama kā tās ex ante iemaksa par 2018. gadu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja šo summu samaksāja 2018. gada 3. jūlijā.

17

Ar ECB 2018. gada 11. jūlija lēmumu, kas tika pieņemts pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšlikuma, apelācijas sūdzības iesniedzējai tika anulēta kredītiestādes licence.

18

Ar 2018. gada 17. septembra vēstuli pēdējā minētā lūdza VNV atmaksāt tai daļu no veiktās iemaksas par 2015. gadu, kā arī pārrēķināt tās ex ante iemaksu par 2018. gadu un atmaksāt tās pārmaksu.

19

Ar strīdīgo lēmumu VNV šo lūgumu noraidīja. Pamatojoties uz Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu un Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu, VNV pauda uzskatu, ka nevienā šo divu regulu normā nav paredzēta nedz ex ante iemaksu par 2018. gadu pārrēķināšana, nedz kādas tās daļas atmaksāšana. Konkrētāk, VNV norādīja, ka ECB veikta kredītiestādes licences anulēšana ir uzskatāma par statusa maiņu Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta izpratnē. Turklāt VNV pauda uzskatu, ka vienībām, kuras ir samaksājušas ex ante iemaksu par 2015. gadu un kurām pēc tam anulēta licence, nav tiesību uz šo ex ante iemaksu atmaksu un saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu tām nav arī tiesību uz jebkuras citas pienācīgi samaksātas ex ante iemaksas atmaksu.

20

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 21. decembrī, ABLV Bank cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

21

Prasības pamatojumā prasītāja izvirzīja desmit pamatus. Ar trim pirmajiem pamatiem tā būtībā apgalvoja, ka VNV nav pienācīgi ņēmusi vērā to, ka ex ante iemaksas tiek veiktas pēc pro rata temporis principa. Ar ceturto un piekto pamatu tā būtībā apgalvoja, ka ir kļūdaini interpretēts, pirmkārt, Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkts un, otrkārt, Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkts. Ar sesto, septīto, astoto, devīto un desmito pamatu tika apgalvots, ka nav ievērots attiecīgi tiesiskās drošības princips un tiesiskās paļāvības princips, samērīguma princips, princips nemo auditur propriam turpitudinem allegans (turpmāk tekstā – “princips nemo auditur”), aizliegums rīkoties pretrunīgi, kā arī tiesības uz īpašumu un darījumdarbības brīvība.

22

Ar 2019. gada 30. aprīļa lēmumu Eiropas Komisijai tika atļauts iestāties lietā VNV prasījumu atbalstam.

23

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja ABLV Bank celto prasību.

24

Atzinusi šo prasību par pieņemamu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52.–129. punktā kopā izskatīja pirmos piecus pamatus.

25

Veikusi šo pārbaudi, minētā sprieduma 130. punktā tā nosprieda, ka VNV – uzskatīdama, ka tas, ka ECB attiecīgajā iemaksu periodā ir anulējusi iestādes licenci, nav apstāklis, kas šai iestādei dotu tiesības uz ex ante iemaksas par šo laikposmu pārrēķinu pēc pro rata temporis principa, un līdz ar to nolemdama neatmaksāt ABLV Bank daļu no summas, ko tā samaksājusi kā ex ante iemaksu par 2018. gadu, – nav pieļāvusi tiesību kļūdu. Vispārējā tiesa arī atzina, ka VNV nav pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama – tas, ka ECB Regulā Nr. 806/2014 paredzētajā sākotnējā laikposmā ir anulējusi iestādes licenci, nav apstāklis, kas šai iestādei dotu tiesības uz ex ante iemaksas, kura samaksāta par 2015. gadu, atlikuma atmaksu.

26

Tāpēc pārsūdzētā sprieduma 131. punktā tā noraidīja pirmos piecus no ABLV Bank izvirzītajiem pamatiem.

27

Pārsūdzētā sprieduma 132.–180. punktā Vispārējā tiesa izskatīja un noraidīja ABLV Bank izvirzīto sesto līdz desmito pamatu.

28

Apelācijas sūdzībā ABLV Bank lūdz Tiesu:

29

VNV un Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

30

Apelācijas sūdzības pamatojumā ABLV Bank izvirza trīspadsmit pamatus, ar kuriem tiek apgalvots, ka, pirmkārt, kļūdaini ir interpretēts Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkts, otrkārt, kļūdaini ir interpretēts Deleģētās regulas 2015/63 12. pants, treškārt, kļūdaini ir interpretēts Deleģētās regulas 2017/2361 7. pants, ceturtkārt, kļūdaini ir interpretēts un piemērots jēdziens “nepamatota iedzīvošanās”, piektkārt, nav spriests par iebildi par prettiesiskumu, sestkārt, kļūdaini ir ņemts vērā VNV Lēmums SRB/ES/SRF/2018/03, septītkārt, kļūdaini ir interpretēts Deleģētās regulas 2015/63 17. pants, astotkārt, ir pieļautas kļūdas attiecībā uz regulējumu par neatsaucamām maksājumu saistībām, devītkārt, ir pieļautas tiesību kļūdas un nav spriests attiecībā uz ex ante iemaksām par 2015. gadu, desmitkārt, ir pieļautas tiesību kļūdas, noraidot pirmās instances tiesā izvirzīto sesto pamatu, vienpadsmitkārt, ir pieļautas tiesību kļūdas, noraidot pirmās instances tiesā izvirzīto septīto pamatu, divpadsmitkārt, ir pieļautas tiesību kļūdas, noraidot astoto un devīto pamatu, kas izvirzīti pirmās instances tiesā, kā arī, trīspadsmitkārt, ir pieļautas kļūdas attiecībā uz strīdīgā lēmuma pamatojuma pietiekamību.

31

VNV un Komisija apgalvo, ka vairāki no šiem pamatiem ir nepieņemami.

32

VNV apgalvo, ka pirmais, ceturtais, piektais un astotais pamats ir nepieņemams, jo tajos neesot norādīti pārsūdzētā sprieduma punkti, uz kuriem tie attiecas.

33

Komisija norāda, ka vairāki pamati, konkrētāk, pirmais, trešais, septītais un astotais pamats, neattiecas ne uz vienu konkrētu pārsūdzētā sprieduma punktu.

34

Vispirms jāatgādina, ka no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda sprieduma, kuru tiek lūgts atcelt, kritizētās daļas, kā arī juridiskie argumenti, uz kuriem konkrēti ir balstīta prasība, pretējā gadījumā apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats nav pieņemams (spriedums, 2022. gada 13. janvāris, Dragnea/Komisija, C‑351/20 P, EU:C:2022:8, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Tātad šīm prasībām neatbilst un par nepieņemamu ir jāatzīst apelācijas sūdzība, kurai trūkst saskanīgas struktūras un kurā ietverti tikai vispārīgi apgalvojumi, bet kurai trūkst konkrētu norāžu par pārsūdzētā sprieduma punktiem, kuros eventuāli pieļauta tiesību kļūda (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36

Šajā gadījumā gan ir konstatējams, ka apelācijas sūdzības pamati, kas minēti nepieņemamības pamatā, uz kuru atsaucas VNV un Komisija, neietver sistemātiskas atsauces uz tiem pārsūdzētā sprieduma punktiem, uz kuriem tie attiecas.

37

Tomēr šie pamati ir izklāstīti atbilstoši pārsūdzētā sprieduma struktūrai, kā turklāt ar tiešu formulējumu norādīts apelācijas sūdzības ievaddaļā.

38

Šā iemesla dēļ apelācijas sūdzībā sniegtās norādes dod iespēju viegli identificēt tos pārsūdzētā sprieduma punktus, uz kuriem attiecas katrs attiecīgais pamats, turklāt argumenti, kurus aizstāvības nolūkā izvirzījusi VNV un Komisija, liecina par to, ka tās spēja šos punktus identificēt.

39

Tādēļ ir jānoraida nepieņemamības pamats, ar kuru tiek apgalvots, ka pirmais, trešais līdz piektais, septītais un astotais pamats nav pietiekami precīzs.

40

Ar pirmo pamatu ABLV Bank apgalvo, ka Vispārējās tiesas izmantotā Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta interpretācija ir kļūdaina, jo no šīs normas vienkārši izriet, ka ex ante iemaksas nav uzskatāmas par atmaksājamiem noguldījumiem.

41

Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa esot novirzījusies no termina “maksājama” parastās nozīmes un teorijas par nepamatotu iedzīvošanos, uzskatīdama, ka “maksājama” ir jebkura summa, kas sākotnēji ir pienācīgi samaksāta, pat ja pēc tam izrādās, ka tā par attiecīgo laikposmu nebija jāmaksā.

42

Turklāt Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktā ietvertā nolieguma tvērums neesot tik skaidrs, kā to esot norādījusi Vispārējā tiesa. Šā nolieguma tvērums esot atkarīgs no tā priekšmeta, proti, atmaksājama noguldījuma vai pēc tam veiktu maksājamo summu pārskatīšanas. Tā kā minētās normas teksts nav detalizēts, izšķirošs neesot arī apstāklis, ka šajā normā nav minēts, ka attiecīgās kredītiestādes licences zaudēšanas gadījumā ir iespējams pielāgot ex ante iemaksas.

43

Otrām kārtām, ABLV Bank apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā izmantotā Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta interpretācija nav saderīga ar citiem Savienības tiesību normu aspektiem.

44

Šī interpretācija esot pretrunā Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktam un Deleģētās regulas 2015/63 17. pantam, kuros paredzētas iespējas atmaksāt ex ante iemaksas.

45

Minētā interpretācija neesot saderīga arī ar Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu, jo esot neloģiski, ka šajā normā konkrētas izmaiņas ir definētas kā nenozīmīgas tam, lai pēc tam noteiktu parādu, ja šāda noteikšana jebkurā gadījumā ir izslēgta.

46

Tāpat Vispārējās tiesas izmantotā interpretācija neesot saderīga ar argumentāciju, ko Tiesa izmantojusi 2019. gada 14. novembra spriedumā State Street Bank International (C‑255/18, EU:C:2019:967). Proti, šī argumentācija, kas attiecoties uz [kredīt]iestādes, kas iesaistījusies VNF veicamo iemaksu perioda laikā, statusa maiņas nenozīmīgumu, esot pamatota nevis ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu, bet gan ar Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu.

47

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa esot kļūdaini novērtējusi ex ante iemaksu būtību, nospriezdama, ka tās nav uzskatāmas par individuālām iemaksām, kas būtu nosakāmas atkarībā no pašas [kredīt]iestādes riskiem un kas attiecas uz konkrētiem laikposmiem – līdzīgi kā apdrošināšanas prēmijas. Konkrētāk, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā apstākli, ka individuālās iemaksas tiek noteiktas atkarībā no riskiem un iespējamības iekasēt jaunas iemaksas pēc sākotnējā laikposma, kas paredzēts Regulā Nr. 806/2014. Turklāt apstāklis, ka ex ante iemaksas ir jāsadala laikā un ka tās nav automātiski saistītas ar pretizpildījumu, neesot nozīmīgs, jo runa esot par iezīmēm, kas kopējas visām apdrošināšanas shēmām.

48

Ceturtām kārtām, jebkurā gadījumā ABLV Bank pieprasītā atmaksa esot iedomājama arī kontekstā, kas pielīdzināms nodokļu tiesību kontekstam, un noteiktais mērķis – sasniegt rezervju mērķapjomu – nav pietiekams, lai noraidītu iespējamu atmaksu.

49

VNV un Komisija apgalvo, ka pirmais pamats ir nepamatots.

50

Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktā ir noteikts, ka no vienībām pienācīgi saņemtās ex ante iemaksas tām neatmaksā.

51

Pārsūdzētā sprieduma 66. un 67. punktā Vispārējā tiesa vispirms ir uzsvērusi, ka no šīs normas formulējuma nepārprotami var izsecināt, ka pienācīgi samaksāta iemaksa nevar tikt atmaksāta.

52

Pēc tam minētā sprieduma 68.–73. punktā Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz minētās normas kontekstu. Tā citastarp ir norādījusi, ka no Savienības tiesību aktiem izriet: nav tā, ka ex ante iemaksas attiektos uz konkrētu gadu un ka tās garantētu jebkādu pretizpildījumu, un ka šie aspekti šīs iemaksas atšķir no apdrošināšanas prēmijām, kurām esot jāparedz atmaksa gada laikā notikušas stāvokļa maiņas gadījumā.

53

Visbeidzot Vispārējā tiesa tā paša sprieduma 74. un 75. punktā ir norādījusi: ja tiktu ņemta vērā attiecīgo kredītiestāžu tiesiskā stāvokļa un finansiālā stāvokļa attīstība attiecīgajā iemaksu periodā, būtu sarežģītāk sasniegt Regulā Nr. 806/2014 un Deleģētajā regulā 2015/63 izvirzīto mērķi – panākt, ka astoņus gadus ilgā sākotnējā laikposma beigās VNF pieejamie finansiālie līdzekļi sasniedz vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās licencētajās kredītiestādēs visās iesaistītajās dalībvalstīs.

54

Pirmām kārtām, šajā ziņā jāuzsver, ka pārsūdzētā sprieduma 67. punktā Vispārējā tiesa ir pareizi konstatējusi, ka no Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta nepārprotamā formulējuma izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies vispārēji izslēgt pareizā un pienācīgā veidā saņemto ex ante iemaksu atmaksājamību.

55

Turklāt, tā kā ABLV Bank apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir izmantojusi interpretāciju, kas atkāpjas no termina “maksājama” parastās nozīmes, jānorāda, ka minētā norma ietver nevis norādi par “maksājamām iemaksām”, bet gan par “pienācīgi saņemtām iemaksām” un tādējādi tajā ir norādīts, ka tajā izklāstītais neatmaksājamības princips attiecas uz ex ante iemaksām, kuras parastajā kārtībā tika iekasētas to samaksas dienā.

56

Turklāt, lai gan ABLV Bank norāda uz šīs pašas normas vispārīgumu, iebilstot pret pārsūdzētā sprieduma 67. punktā izdarīto konstatējumu, ka tas neietver nevienu norādi par iespējamību a posteriori pielāgot ex ante iemaksas, tomēr neapšaubot tā būtību, ir konstatējams, ka šis formulējums atspoguļo Savienības likumdevēja izvēli paredzēt normu, kurai nav izņēmumu.

57

Otrām kārtām, nevar piekrist ABLV Bank argumentācijai, ka Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta interpretācija, ko izmantojusi Vispārējā tiesa, ir pretrunā citām atvasināto tiesību normām.

58

Proti, vispirms – Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktā ir tikai izklāstīti konkrēti noteikumi, kas piemērojami kredītiestādes uzņemtām neatsaucamām maksājumu saistībām, kurām piemīt īpašas iezīmes, kuru dēļ Savienības likumdevējs, kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 111. punktā, ir ieviesis konkrētu regulējumu par šādām saistībām.

59

Turpinājumā – lai gan Deleģētās regulas 2015/63 17. panta 3. un 4. punktā ir paredzēts, ka tiek ņemta vērā eventuālā atšķirība starp ex ante iemaksu, kas samaksāta, balstoties uz informāciju, kura tiek pārstrādāta vai pārskatīta, un ex ante iemaksu, kas būtu bijusi jāmaksā, no šīm normām izriet, ka šī ņemšana vērā ir jāīsteno nevis tādas atmaksas veidā, kādu šajā gadījumā ABLV Bank ir prasījusi no VNV, bet gan aprēķinot ex ante iemaksu par nākamo iemaksu periodu.

60

Visbeidzot – pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, nevar uzskatīt, ka pārsūdzētā sprieduma 66.–75. punktā izmantotā Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta interpretācija pilnīgi atņemtu Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktam jebkādu lietderību.

61

Pirmkārt, kā norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 72. punktā, viens no Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta mērķiem ir novērst jebkādu nenoteiktību attiecībā uz šīs deleģētās regulas 12. panta 1. punkta tvērumu, ciktāl tajā ir paredzēts izņēmums no principa, ka ex ante iemaksas aprēķina, balstoties uz informāciju, kas pieejama pēdējā gada 31. decembrī pirms iemaksu perioda.

62

Otrkārt, Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktam un Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktam ir atšķirīgas materiāltiesiskās piemērošanas jomas. Proti, pirmā no šīm normām attiecas tikai uz iemaksām VNF, savukārt otra – saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 3. panta 5. punktu – iemaksām, ko noregulējuma iestāde uzliek attiecīgajā dalībvalstī pastāvošā finansēšanas mehānisma vajadzībām; saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 5. panta 1. punktu šis jēdziens ir jāsaprot tādējādi, ka tas aptver arī VNV, kā norādīts arī šīs deleģētās regulas 7. apsvērumā.

63

Šajā kontekstā apstāklis, ka 2019. gada 14. novembra spriedumā State Street Bank International (C‑255/18, EU:C:2019:967), kurā runa ir par to, kā tiek aprēķināta iemaksa valstī pastāvošā noregulējuma fondā, Tiesa ir interpretējusi tikai Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu, tas ir, vienīgo normu, par kuru tai tika uzdoti jautājumi, nevar nozīmēt, ka tā būtu implicīti noraidījusi pārsūdzētajā spriedumā izmantoto Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta interpretāciju.

64

Trešām kārtām, ABLV Bank izmantotā analoģija starp ex ante iemaksām un apdrošināšanas prēmijām jebkurā gadījumā nevar likt VNV Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta skaidro formulējumu aizstāt ar pretēju noteikumu – ar tādu pamatojumu, uz ko norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, ka šis noteikums parasti tiekot izmantots apdrošināšanas jomā.

65

Tātad ABLV Bank argumenti, ar kuriem tā mēģina pierādīt, ka, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 68.–72. punktā minētos apstākļus, Vispārējā tiesa nevarēja minētā sprieduma 73. punktā noraidīt to, ka ex ante iemaksām un apdrošināšanas prēmijām ir līdzīgas iezīmes, ir jānoraida kā neiedarbīgi.

66

Ceturtām kārtām, šā sprieduma 76. punktā izmantoto Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta interpretāciju neliek apšaubīt arī ABLV Bank argumentācija, kas vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 74. un 75. punktu un ar ko tiek apgalvots, ka būtu bijis iespējams sasniegt mērķi, proti, izveidot VNF pietiekamu finansiālo pamatu astoņus gadus ilgajam sākumposmam, vienlaikus veicot ex ante iemaksu atmaksu, ja kāda vienība vairs neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.

67

Proti, apstāklis, ka Savienības likumdevējs pārsūdzētā sprieduma 74. punktā minēto mērķi būtu varējis sasniegt arī tādējādi, ka tas atļautu šādu atmaksu – ar pieņēmumu, ka tas tiks pierādīts –, liedz noraidīt likumdevēja izvēli attiecībā uz visiederīgākajiem līdzekļiem šā mērķa sasniegšanai, proti, izvēli, kas ir pausta ar minētās normas nepārprotamo formulējumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 17. marts, Brussels Hoofdstedelijk Gewest u.c., C‑275/09, EU:C:2011:154, 29. punkts).

68

Ņemot vērā visus šos apstākļus, pirmais pamats ir jānoraida kā vienā tā daļā neiedarbīgs un otrā daļā – nepamatots.

69

Ar otro pamatu ABLV Bank apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka kredītiestādes licences zaudēšana ir jāuzskata par “statusa maiņu” Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta izpratnē.

70

Šī interpretācija neesot saderīga ar pārsūdzētajā spriedumā izmantoto Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta interpretāciju. Proti, ja, piemērojot šo normu, tiktu izslēgta jebkāda atmaksa, nebūtu lietderīgi Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā liegt iespēju veikt šādu atmaksu statusa maiņas gadījumā.

71

Turklāt pēdējā minētā norma attiecoties tikai uz ex ante iemaksas apmēru, bet ne šādas iemaksas samaksu principā. Šāda interpretācija nepārprotami izrietot no minētās normas versijas vācu valodā un esot saderīga ar tās pārējām valodu versijām. Turklāt pirms spriešanas par to, ka pārrobežu apvienošanās ir uzskatāma par “statusa maiņu” Deleģētās regulas 2015/63 12. panta izpratnē, 2019. gada 14. novembra sprieduma State Street Bank International (C‑255/18, EU:C:2019:967) 47. punktā Tiesa esot balstījusies uz apstākli, ka pēc šādas darbības attiecīgā [kredīt]iestāde turpināja dalību vienotajā noregulējuma mehānismā (VNM).

72

VNV un Komisija apgalvo, ka otrais pamats ir nepamatots.

73

Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 1. punktā ir paredzēta konkrēta metode ex ante iemaksas aprēķināšanai, kura ir jāpiemēro, ja kāda [kredīt]iestāde tiek uzraudzīta tikai kādā daļā no iemaksu perioda.

74

Šīs deleģētās regulas 12. panta 2. punktā ir noteikts, ka [kredīt]iestādes, arī mazas [kredīt]iestādes, statusa maiņa iemaksu perioda laikā neietekmē maksājamo ex ante iemaksu par aplūkojamo gadu.

75

Pārsūdzētā sprieduma 77. punktā izklāstījusi šo normu formulējumu, Vispārējā tiesa šā sprieduma 80.–83. punktā ir citējusi lielu daļu no 2019. gada 14. novembra sprieduma State Street Bank International (C‑255/18, EU:C:2019:967) 35.–48. punkta. Balstoties uz to, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 84. un 87. punktā ir aplēsusi, ka to pašu iemeslu dēļ, uz kuriem Tiesa norādījusi 2019. gada 14. novembra spriedumā State Street Bank International (C‑255/18, EU:C:2019:967), apstāklis, ka ECB anulē kādas kredītiestādes licenci, ir uzskatāms par tādu statusa maiņu, pat ja no šīs anulēšanas izriet, ka aplūkojamā iestāde vairs nepiedalās VNM.

76

Šajā ziņā jāatgādina – Tiesa ir nospriedusi, ka Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā izmantotais termins “statusa maiņa” var aptvert jebkādas izmaiņas [kredīt]iestādes faktiskajā vai juridiskajā stāvoklī, kas varētu ietekmēt šīs normas piemērošanu (spriedums, 2019. gada 14. novembris, State Street Bank International, C‑255/18, EU:C:2019:967, 35. punkts).

77

Turklāt šīs normas konteksts nozīmē, ka uz darbību, kas uzskatāma par statusa maiņu minētās normas izpratnē, principā neattiecas Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 1. punktā paredzētais iemaksas aprēķins pēc pro rata temporis principa, jo pēdējā minētā norma ir interpretējama šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. novembris, State Street Bank International, C‑255/18, EU:C:2019:967, 39. un 40. punkts).

78

Tiesa vēl ir precizējusi: ja valsts noregulējuma iestādēm būtu jāņem vērā [kredīt]iestāžu juridiskā un finansiālā stāvokļa izmaiņas, kas notikušas attiecīgā finanšu gada laikā, tām būtu gandrīz neiespējami veikt ticamu aprēķinu par parastajām iemaksām, kas veicamas nākamajā gadā, un līdz ar to līdz 2024. gada 31. decembrim sasniegt mērķi – vismaz 1 % no visu vienas dalībvalsts teritorijā licencēto kredītiestāžu segto noguldījumu apjoma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. novembris, State Street Bank International, C‑255/18, EU:C:2019:967, 43. punkts).

79

Tiesa no šīs informācijas ir izsecinājusi, ka Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā minētais jēdziens “statusa maiņa” ir jāsaprot plaši, proti, tādējādi, ka tas ietver arī apvienošanu pievienošanas veidā, kas pārrobežu mērogā notikusi attiecīgajā iemaksu periodā (spriedums, 2019. gada 14. novembris, State Street Bank International, C‑255/18, EU:C:2019:967, 44. punkts).

80

Tā kā apsvērumi par šā sprieduma 76.–78. punktā atgādināto Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta formulējumu, kontekstu un mērķi ir nozīmīgi, kad runa ir par kredītiestādes licences zaudēšanu konkrētā gadā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 84. punktā ir pamatoti nospriedusi, ka šie apsvērumi bija pamatojums tam, lai šādu licences zaudēšanu kvalificētu kā “statusa maiņu” šīs normas izpratnē.

81

Vispārējā tiesa nav arī pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 87. punktā noraidīdama ABLV Bank argumentus, ka jēdziens “statusa maiņa” minētās normas izpratnē neaptver izmaiņas, kuru rezultātā kāda [kredīt]iestāde pārstāj piedalīties VNM darbībā.

82

Proti, jānorāda, ka no Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta formulējuma neizriet nekāds nošķīrums starp [kredīt]iestādēm to statusa maiņas ziņā atkarībā no tā, vai tā izraisa attiecīgās [kredīt]iestādes izslēgšanu no VNM.

83

ABLV Bank norādītais apstāklis, ka šīs normas versija vācu valodā attiecas tikai uz ex ante iemaksas apmēru, šajā ziņā ir nenozīmīgs.

84

Šādos apstākļos apsvērumus, ko ietver 2019. gada 14. novembra sprieduma State Street Bank International (C‑255/18, EU:C:2019:967) 47. punkts, ar kuru, kā norādīts arī minētā sprieduma 45. punktā, ir paredzēts tikai apstiprināt Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā minētā jēdziena “statusa maiņa” plašu interpretāciju, kuras pamatotība jau tika konstatēta minētā sprieduma 44. punktā, nevar interpretēt tādējādi, ka tie nozīmētu, ka Tiesa būtu uzskatījusi, ka ir jāierobežo šīs plašās interpretācijas tvērums, to attiecinot tikai uz tādu [kredīt]iestādes stāvokļa maiņu, kas neietver tās turpmāku nepiedalīšanos VNM.

85

Turklāt ABLV Bank izvirzītais arguments, ka pārsūdzētajā spriedumā izmantotā Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta un Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta interpretācija esot pretrunīga, ir jānoraida šā sprieduma 61.–63. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

86

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

87

Ar trešo pamatu ABLV Bank apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa nepamatoti ir tai uzdevusi konstatēt saikni starp Deleģētās regulas 2017/2361 7. pantu un Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu, balstoties uz kļūdaino ideju, ka vienai un tai pašai frāzei principā vajadzētu būt atšķirīgai nozīmei, kad tā tiek izmantota divās patstāvīgās normās, vismaz ja starp tām nepastāv konkrēta saikne.

88

Otrkārt, Vispārējās tiesas izmantotais pretstatījums starp plašas sabiedrības interesēm saistībā ar ex ante iemaksām un konkrētākām aplūkojamās [kredīt]iestādes interesēm, kurām tiek izmantotas iemaksas VNV administratīvo izdevumu segšanai, esot acīmredzami kļūdains. Nozīmīgāk būtu ņemt vērā apstākli, ka ex ante iemaksām piemīt ciešāka saikne ar attiecīgo [kredīt]iestādi, jo tās esot saistītas ar šīs [kredīt]iestādies risku profilu.

89

VNV un Komisija apgalvo, ka trešais pamats ir nepamatots.

90

Deleģētās regulas 2017/2361 7. panta 2., 4. un 5. punktā ir paredzēts veids, kā pēc pro rata temporis principa aprēķina individuālās ikgadējās iemaksas VNV administratīvo izdevumu segšanai, ja gada laikā mainītos kādas vienības vai “grupas” statuss.

91

Pārsūdzētā sprieduma 86. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka jēdzienu “statusa maiņa” Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta izpratnē nevar saprast tādējādi, ka tas attiektos tikai uz gadījumiem, kas minēti Deleģētās regulas 2017/2361 7. pantā, ņemot vērā atšķirības starp šo divu tiesību aktu priekšmetiem un mērķiem.

92

Ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 86. punktā ietvertos apsvērumus, šķiet, ka ABLV Bank arguments, ka Vispārējā tiesa esot nepamatoti tai uzdevusi konstatēt saikni starp Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu un Deleģētās regulas 2017/2361 7. pantu, ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju, jo minētajā punktā Vispārējā tiesa nav balstījusies uz to, ka nav konstatēta saikne starp šīm abām normām.

93

Turklāt ABLV Bank neiebilst pret Vispārējās tiesas vērtējumu, ka ex ante iemaksām un iemaksām VNV administratīvo izdevumu segšanai nav viens un tas pats priekšmets.

94

Tā kā šī atšķirība priekšmeta ziņā ir pietiekama, lai attaisnotu to, ka tās tiek aprēķinātas, izmantojot atsevišķas, patstāvīgas metodes, ir uzskatāms, ka ABLV Bank nav pierādījusi, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atteikdamās ņemt vērā Deleģētās regulas 2017/2361 7. pantu Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta interpretēšanas vajadzībām.

95

Tātad trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

96

Ar ceturto pamatu ABLV Bank apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 92.–96. punkts ir balstīts uz kļūdainu ideju, ka jēdziena “nepamatota iedzīvošanās” piemērošana nozīmējot, ka ir jāpārbauda tikai samaksas sākotnējais pamatojums. Gluži pretēji: principā būtu jāņem vērā attīstība, kas notikusi pēc tam un kas ietekmētu maksājumu regularitāti – iemesls, kura dēļ Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā pārvaldības vienkāršības labad ir izslēgts tas, ka tiktu ņemtas vērā konkrētas izmaiņas.

97

VNV un Komisija apgalvo, ka ceturtais pamats ir nepamatots.

98

Pārsūdzētā sprieduma 94.–96. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka aplūkojamo maksājumu tiesiskais pamats ir Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkts un Deleģētās regulas 2015/63 12. pants, tas ir, tiesiskais pamats, kurš izslēdz ex ante iemaksas par 2018. gadu daļēju atmaksu un pret kura spēkā esamību ABLV Bank nebija iebildusi.

99

Tādējādi Vispārējā tiesa, lai konstatētu, vai pastāv tiesiskais pamats tādam VNF iedzīvošanās gadījumam, kas izriet no ABLV Bank ex ante iemaksas par 2018. gadu iekasēšanas un paturēšanas, ar tiešu formulējumu ir norādījusi uz apstākli, ka nozīmīgās tiesību normas izslēdz šīs iemaksas atmaksu gadījumā, ja 2018. gada laikā mainītos attiecīgās [kredīt]iestādes statuss.

100

Tāpēc nevar uzskatīt, ka Vispārējā tiesa būtu atzinusi, ka nepamatota iedzīvošanās varēja tikt noraidīta jau tādēļ vien, ka tās sākotnējais pamatojums tika konstatēts, neņemot vērā to, vai pastāvēja tiesiskais pamats aplūkojamo summu paturēšanai.

101

No tā izriet, ka ceturto pamatu ABLV Bank ir izvirzījusi tādēļ, ka tā ir kļūdaini interpretējusi pārsūdzēto spriedumu.

102

Tātad šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.

103

Ar piekto pamatu ABLV Bank apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz iebildi par prettiesiskumu, kura izvirzīta tās 2020. gada 12. jūnija atbildes raksta uz Vispārējās tiesas jautājumiem 40. punktā.

104

VNV un Komisija apgalvo, ka piektais pamats ir nepamatots.

105

Pārsūdzētā sprieduma 95. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas procesuālie raksti neietver – nedz ar tiešu formulējumu, nedz implicīti – nekādu iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu un Deleģētās regulas 2015/63 12. pantu.

106

Tā kā ABLV Bank apgalvo, ka tādējādi Vispārējā tiesa nav izskatījusi iebildi par prettiesiskumu, kura izvirzīta tās 2020. gada 12. jūnija procesuālā raksta 40. punktā, ir jāatgādina, ka, pirmkārt, apelācijas tiesvedībā Tiesas veiktās pārbaudes mērķis citastarp ir pārliecināties par to, vai Vispārējā tiesa juridiski pietiekami ir atbildējusi uz visiem apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem argumentiem, un, otrkārt, ar pamatu par to, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz pirmajā instancē izvirzītajiem argumentiem, būtībā tiek norādīts uz to pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta, kas – saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 117. pantu – ir piemērojams tiesvedībā Vispārējā tiesā (spriedums, 2017. gada 9. marts, Ellinikos Chrysos/Komisija,C‑100/16 P, EU:C:2017:194, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

107

Turklāt pienākums norādīt pamatojumu neliek Vispārējai tiesai sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un pa vienam būtu aplūkoti visi lietas dalībnieku paustie argumenti; tātad Vispārējās tiesas pamatojums var būt netiešs [implicīts], ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav piekritusi to argumentiem, un ļauj Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu pārbaudi (spriedums, 2017. gada 9. marts, Ellinikos Chrysos//Komisija, C‑100/16 P, EU:C:2017:194, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

108

Šķiet, ka pārsūdzētā sprieduma 95. punktā Vispārējā tiesa implicīti, bet katrā ziņā ir atzinusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas 2020. gada 12. jūnija procesuālā raksta 40. punkts, kurā teikts, ka esot prettiesiski izmantot VNV ierosināto Deleģētās regulas 2015/63 12. panta interpretāciju, attiecas uz šā panta interpretācija, nevis uz tā spēkā esamību, un tādējādi ar to nav pieļauta šā procesuālā raksta sagrozīšana.

109

Tādēļ piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

110

Ar sesto pamatu ABLV Bank apgalvo, ka šajā lietā nav piemērojams princips, ka prakse nevar grozīt spēkā esošo, piemērojamo tiesisko regulējumu. Lai gan ar VNV Lēmumu SRB/ES/SRF/2018/03 esot uzdota veikto ex ante iemaksu atmaksa, neesot strīda par to, ka var paredzēt tikai to, ka šāda atmaksa izriet no tiesībām, kas garantētas šīs atmaksājamās naudas saņēmējam, un nevar pieļaut VNV pretimnākšanu.

111

Arguments, ko Vispārējā tiesa izmantojusi pakārtoti – attiecībā uz VNV Lēmumu SRB/ES/SRF/2018/03 –, esot tikai semantisks, un atmaksa nemainot būtību, jo tā izpaužas kā negatīvs maksājums vai tai ir nepieciešama matemātiska darbība. Turklāt patvaļīgi esot izmantota atšķirība starp atskaitīšanas piemērošanu iemaksas summai un atmaksu.

112

VNV un Komisija apgalvo, ka sestais pamats ir nepamatots.

113

Pārsūdzētā sprieduma 98. un 99. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka ABLV Bank argumentiem, kas vērsti pret VNV Lēmumu SRB/ES/SRF/2018/03, trūkst iedarbības, jo parastai VNV praksei nevar būt tādas sekas, ka ar to tiktu grozīts piemērojamo Savienības leģislatīvo aktu normu formulējums, pirms minētā sprieduma 100.–102. punktā pakārtoti tika precizēts, ka šie argumenti nav pamatoti.

114

Konstatējams, ka pārsūdzētā sprieduma 98. punktā Vispārējā tiesa ir pamatoti atgādinājusi, ka Savienības iestādes, institūcijas vai struktūras prakse nevar novirzīties no tai saistošām normām un radīt precedentu, kurš tai būtu jāievēro (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 26. marts, Parlaments/Padome, C‑271/94, EU:C:1996:133, 24. punkts, un 2009. gada 1. oktobris, Komisija/Padome, C‑370/07, EU:C:2009:590, 54. punkts).

115

No tā izriet: pat ar pieņēmumu, ka VNV savā Lēmumā SRB/ES/SRF/2018/03 faktiski būtu atzinusi iespējamību veikt konkrētu ex ante iemaksu atmaksu, šis lēmums nespējot likt apšaubīt Vispārējās tiesas izmantoto Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta un Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta interpretāciju.

116

Apstāklis, ka VNV nevar būt pienācīgi pretimnākoša pret kredītiestādēm, šajā kontekstā nav nozīmīgs, jo nevar prezumēt, ka VNV, pieņemdama Lēmumu SRB/ES/SRF/2018/03, būtu rīkojusies atbilstoši šim noteikumam un papildus tam pareizi interpretējusi tai saistošās atvasināto tiesību normas.

117

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija, kas vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 98. un 99. punktu, ir jānoraida kā nepieņemama.

118

Šādos apstākļos minētā sprieduma 100.–102. punkts ir uzskatāms par apsvērumu ad abundantiam, un no tā izriet, ka argumentācija, ar kuru ir mēģināts iebilst pret šiem punktiem, nav iedarbīga (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 18. jūnijs, Dovgan/EUIPO, C‑142/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:487, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

119

Tātad sestais pamats ir jānoraida kā vienā tā daļā neiedarbīgs un otrā daļā – nepamatots.

120

Ar septīto pamatu ABLV Bank apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācijā attiecībā uz Deleģētās regulas 2015/63 17. panta 3. un 4. punktu ir pieļauta tiesību kļūda, jo šajā normā paredzētā iespējamība pārskatīt ex ante iemaksas liecina, ka Vispārējās tiesas izmantotā Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta interpretācija nav pareiza.

121

VNV apgalvo, ka septītais pamats ir jānoraida kā nepieņemams vai katrā ziņā kā nepamatots. Komisija apgalvo, ka šis pamats ir nepamatots.

122

Pārsūdzētā sprieduma 105. punktā atgādinājusi Deleģētās regulas 2015/63 17. panta 3. un 4. punkta formulējumu, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 107. un 108. punktā ir nospriedusi, ka šo normu interpretācija, ko ierosina apelācijas sūdzības iesniedzēja, proti, ka jebkuru iemaksu pēc tam ir iespējams koriģēt, nav balstīta uz to formulējumu un ka izmaiņas tās minētajos apstākļos nav salīdzināmas ar šajās normās minēto uzskaites pārstrādāšanu vai pārskatīšanu.

123

Šķiet, ar septīto pamatu ABLV Bank pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav noraidījusi (kļūdaino) Deleģētās regulas 2015/63 17. panta 3. un 4. punkta piemērošanu, bet ir izmantojusi Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta interpretāciju, kas nav saderīga ar šo 17. panta 3. un 4. punktu.

124

Šā sprieduma 59. punktā minēto iemeslu dēļ šādai argumentācijai nevar piekrist.

125

Tātad, tā kā nav nepieciešams izvērtēt septītā pamata pieņemamību, tas ir jānoraida kā nepamatots.

126

Ar astoto pamatu ABLV Bank pauž uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi tās argumentāciju, jo tā savos procesuālajos rakstos pirmās instances tiesā neesot apgalvojusi, ka tās ex ante iemaksas ir uzskatāmas par neatsaucamām maksājumu saistībām.

127

Taču Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punkts liecinot, ka tad, ja kāda vienība vairs nepiedalās VNF, ir jāveic aprēķini un ka līdz ar to – Vispārējās tiesas izmantotā Regulas Nr. 806/2014 interpretācija ir kļūdaina.

128

VNV un Komisija apgalvo, ka astotais pamats ir nepamatots.

129

Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktā ir paredzēts, ka [kredīt]iestādes, kura vairs neietilpst Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā, neatsaucamās maksājumu saistības ir anulējamas un ar tām saistītie galvojumi ir atdodami atpakaļ.

130

Pārsūdzētā sprieduma 111. punktā Vispārējā tiesa ir precizējusi, ka šādas saistības būtībā atšķiras no ex ante iemaksām un šā iemesla dēļ tām ir piemērojams speciāls regulējums, ko nevar pēc analoģijas piemērot tādām iemaksām kā ABLV Bank samaksātās.

131

Šajā ziņā jānorāda, ka, pirmkārt, no minētā sprieduma 110. un 111. punkta izriet – Vispārējā tiesa nav uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu apgalvojusi, ka tās ex ante iemaksu par 2018. gadu veido neatsaucamas maksājumu saistības.

132

Konkrētāk, jāuzsver, ka minētā sprieduma 111. punktā Vispārējā tiesa ar tiešu formulējumu ir noraidījusi iespējamību “pēc analoģijas” piemērot Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktu.

133

No tā izriet – arguments, ar kuru tiek apgalvots, ka ABLV Bank procesuālie raksti pirmās instances tiesvedībā ir sagrozīti, ir jānoraida kā nepamatots.

134

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja gan pamatoti apgalvo, ka no Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punkta izriet: tas, ka [kredīt]iestāde vairs neietilpst VNM tvērumā, var nozīmēt, ka VNV veic konkrētus pasākumus attiecībā uz šīs [kredīt]iestādes samaksātajām ex ante iemaksām. Tomēr tā nekādā ziņā nekritizē Vispārējās tiesas vērtējumus attiecībā uz atšķirībām, kas neatsaucamas maksājumu saistības nošķir no pārējām ex ante iemaksām, bet – gluži pretēji – uzstāj uz šo atšķirību realitāti.

135

Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija nevar ļaut konstatēt, ka pārsūdzētā sprieduma 111. punktā ir pieļauta tiesību kļūda.

136

Tādēļ šis pamats ir jānoraida kā vienā tā daļā neiedarbīgs un otrā daļā – kā nepamatots.

137

Ar devīto pamatu ABLV Bank norāda uz vairākām kļūdām, kuras Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, spriezdama par apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju attiecībā uz ex ante iemaksām par 2015. gadu.

138

Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, šīs iemaksas pielīdzinādama ex post iemaksām, lai gan ex ante iemaksas par 2015. gadu ir paturētas specializētos nodalījumos līdz to atdošanai attiecīgajām [kredīt]iestādēm.

139

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punktu.

140

Proti, tā neesot ņēmusi vērā apstākli, ka šajā normā nav paredzēts, ka aplūkojamo iemaksu atdošana atpakaļ ir jāveic pakāpeniski astoņus gadus ilgā laikposmā. Šajā kontekstā ieguvuma izslēgšana no atmaksas [kredīt]iestādēm, kurām vairs netiek prasīts samaksāt ex ante iemaksu, neesot pieļaujama, jo to stāvoklis šajā ziņā izrietot no paredzētās atmaksas neattaisnojamas atlikšanas. Tas, ka trūkst aprēķina, ar kuru būtu paredzēts izlīdzināt šādu [kredīt]iestāžu stāvokli, esot pārsteidzoši, jo Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktā šādā situācijā esot paredzēta aprēķināšana.

141

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa nepareizi esot atsaukusies uz Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu, lai gan ex ante iemaksas par 2015. gadu neesot iekasētas uz šīs regulas pamata un noteikumi, kas piemērojami šā veida iemaksām, neietverot salīdzināmas normas.

142

Ceturtām kārtām, nostāja, ko Vispārējā tiesa izmantojusi, pārbaudot prasības pieņemamību, esot pretrunā tai, kas izmantota, veicot vērtējumu pēc būtības attiecībā uz ex ante iemaksām par 2015. gadu.

143

Piektām kārtām, Vispārējā tiesa neesot atzinusi, ka, atsaukdamās uz Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu, tā ir atzinusi, ka jautājums par gada laikā notikušajām izmaiņām ir nozīmīgs.

144

VNV un Komisija apgalvo, ka devītais pamats ir nepamatots.

145

Pārsūdzētā sprieduma 115. un 116. punktā atgādinājusi, ka ex ante iemaksas par 2015. gadu iekasēja dalībvalstis, kas pēc tam tās pārskaitīja uz VNV, minētā sprieduma 117. punktā Vispārējā tiesa vispirms ir paudusi uzskatu, ka pēc pārskaitīšanas šīs iemaksas ir apvienotas ar pārējām ex ante iemaksām bez jebkāda nošķīruma.

146

Pēc tam minētā sprieduma 119.–127. punktā tā ir izklāstījusi, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punkts nevarēja būt pamats apelācijas sūdzības iesniedzējas paustajam lūgumam veikt atmaksu. Tā šajā ziņā ir norādījusi, ka šī norma nepiešķir tiesības saņemt atmaksu un tajā ir tikai precizēta metode, kas VNV jāizmanto, lai, aprēķinot ex ante iemaksas, ņemtu vērā ex ante iemaksas par 2015. gadu, ko tai pārskaitījušas dalībvalstis.

147

Visbeidzot, tā paša sprieduma 128. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka turpmāk ex ante iemaksas par 2015. gadu – tāpat kā pārējās iemaksas – tiks reglamentētas Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktā.

148

Šajā ziņā ir konstatējams, ka, pirmkārt, ABLV Bank argumentācija nedod iespēju pierādīt, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punkta interpretācijā, ko Vispārējā tiesa izmantojusi pārsūdzētā sprieduma 120.–127. punktā, ir pieļauta tiesību kļūda.

149

Šajā normā ir noteikts, ka VNV sākotnējā laikposmā, kad tā aprēķina katras atsevišķās iestādes individuālās iemaksas, ņem vērā piesaistītās un fondam pārskaitītās ex ante iemaksas, atskaitot tās no katrai iestādei aprēķinātās summas iemaksas, kuras dalībvalstis ir iekasējušas un pēc tam pārskaitījušas uz VNF, proti, atskaitot tās no katrai iestādei aprēķinātās summas.

150

Pārsūdzētā sprieduma 120.–122. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka gan no Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punkta formulējuma, gan no šīs īstenošanas regulas priekšmeta, proti, precizēt noteikumus par to, kā aprēķināmas ikvienas [kredīt]iestādes ex ante iemaksas VNF, izriet, ka šī norma nav interpretējama tādējādi, ka ar to ikvienai [kredīt]iestādei būtu piešķirtas tiesības uz ex ante iemaksas apmēra atmaksu, ko iekasē dalībvalsts, kura to pārskaitījusi uz VNF. Tādējādi minētajā normā ir tikai paredzēta šo iemaksu atskaitīšanas darbības integrēšana ex ante iemaksu VNF aprēķināšanas metodē.

151

Kā Vispārējā tiesa uzsvērusi pārsūdzētā sprieduma 123. punktā, [kredīt]iestāde, no kuras vairs netiek prasīts samaksāt ex ante iemaksas VNF, nevar gūt labumu no šīs atskaitīšanas darbības, jo tai vairs netiek prasīts piemērot šo aprēķināšanas metodi.

152

Nevar uzskatīt, ka šī Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punkta interpretācija nebūtu saderīga ar šīs īstenošanas regulas 7. panta 3. punktu, ciktāl pēdējai minētajai normai, kas saistīta ar speciālo regulējumu par neatsaucamām maksājumu saistībām, nedz priekšmets, nedz iedarbība neattiecas uz to, kā precizēt noteikumus, kas piemērojami ex ante iemaksām, kuras iekasē dalībvalstis un kuras tika pārskaitītas uz VNF.

153

Otrkārt, ja ABLV Bank argumentācija jāsaprot tādējādi, ka tā pārmet VNV prakses prettiesiskumu, kas izpaudies kā Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punktā paredzētā atskaitīšana pakāpeniski Regulā Nr. 806/2014 paredzētajā sākotnējā laikposmā, ir konstatējams, ka uz šādu prettiesiskumu – ar pieņēmumu, ka tas tiktu pierādīts, – būtu bijis jānorāda pretēji lēmumiem, ar kuriem ik gadu tiek noteiktas ex ante iemaksas, lai pierādītu, ka šie lēmumi bija balstīti uz aprēķināšanas metodi, kas ir pretrunā šai normai.

154

Turpretim tāda argumentācija, kas balstīta uz šādas prakses prettiesiskumu, nespēj pierādīt, ka Vispārējai tiesai būtu bijis jākonstatē, ka VNV, lai ievērotu atbilstību minētajai normai, kad [kredīt]iestāde atstāj VNM tvērumu, bija jāveic tādas šīs [kredīt]iestādies ex ante iemaksas atmaksa, ko ieturējusi kāda dalībvalsts un kas pārskaitīta uz VNF, ārpus jebkādas ikgadējas aprēķināšanas darbības attiecībā uz minētās [kredīt]iestādes veicamajām ex ante iemaksām.

155

No tā izriet, ka argumenti, ar kuriem tiek apgalvots par VNV prakses prettiesiskumu, kas izpaudies kā Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punktā paredzētā atskaitīšana pakāpeniski Regulā Nr. 806/2014 paredzētajā sākotnējā laikposmā, ir jānoraida kā neiedarbīgi.

156

Treškārt, tā kā šīs regulas 70. panta 4. punktā ir minētas “pienācīgi saņemtas iemaksas” – bez nošķīruma starp ex ante iemaksām, kuras tieši iekasējusi VNV, un ex ante iemaksām, kuras tai pārskaitījušas dalībvalstis –, nevar uzskatīt, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 128. punktā nospriezdama, ka šī norma ir piemērojama visām šīm ex ante iemaksām, kas nodotas VNV rīcībā.

157

Ceturtkārt, ABLV Bank argumenti, ar kuriem tiek apgalvots par pretrunām starp Vispārējās tiesas argumentāciju attiecībā uz ex ante iemaksām par 2015. gadu un citām pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļām, ir uzskatāmi par nepieņemamiem, ievērojot šā sprieduma 34. punktā atgādinātos principus, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja nav nepārprotami precizējusi pamatojumā sastopamo pretrunu būtību, uz kurām tā plāno atsaukties.

158

Piektkārt, tā kā no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir pienācīgi nospriedusi, ka, pirmām kārtām, Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 2. punktā nav paredzētas tiesības uz tādu ex ante iemaksu atmaksu, ko iekasējušas dalībvalstis un ko tās pārskaitījušas uz VNF, un, otrkārt, Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkts ir piemērojams šīm iemaksām, šķiet, ka Vispārējās tiesas vērtējumu, kas izpausts pārsūdzētā sprieduma 117. un 128. punktā, proti, ka saistībā ar VNF nav veikts nekāds nošķīrums starp minētajām iemaksām un ex ante iemaksām, kuras tieši iekasējusi VNV, nevar uzskatīt par nepieciešamu, lai pamatotu secinājumu, pie kura Vispārējā tiesa ir nonākusi pārsūdzētā sprieduma 129. punktā.

159

Tā kā līdz ar to apsvērumi attiecībā uz šo vērtējumu ir uzskatāmi par apsvērumiem ad abundantiam, ABLV Bank argumenti, ar kuriem kritizēti šie apsvērumi, atbilstoši šā sprieduma 118. punktam ir jānoraida kā neiedarbīgi.

160

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, devītais pamats ir jānoraida kā vienā tā daļā nepieņemams, citā daļā neiedarbīgs un pārējā daļā – nepamatots.

161

Ar desmito pamatu ABLV Bank apgalvo, ka Vispārējās tiesas vērtējumā, kurš izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 134. un nākamajos punktos un saskaņā ar kuru strīdīgajā lēmumā nav pārkāpts tiesiskās drošības princips un tiesiskās paļāvības princips, ir pieļauta tiesību kļūda, ja – ar pieņēmumu, ka Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktam ir nozīme, kādu tam piešķīrusi Vispārējā tiesa, – šī norma nav uzskatāma par nepārprotamu tā iemesla dēļ, ka ir notikuši ex ante iemaksu atmaksas gadījumi.

162

VNV apgalvo, ka desmitais pamats ir jānoraida kā nepieņemams vai katrā ziņā kā nepamatots. Arī Komisija apgalvo, ka šis pamats ir nepamatots.

163

Pārsūdzētā sprieduma 136.–138. punktā Vispārējā tiesa ir paudusi uzskatu, ka VNV nebija pārkāpusi tiesiskās drošības principu un tiesiskās paļāvības principu. Tā šim vērtējumam ir norādījusi pamatojumu un konstatējusi, ka strīdīgais lēmums bija sagaidāms un tas bija pamatots ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu, kurš uzskatāms par nepārprotamu un precīzu normu, kas neietver nevienu izņēmumu vai atvieglojumu.

164

Nav uzskatāms, ka šajā Vispārējās tiesas vērtējumā būtu pieļauta tiesību kļūda, ja – kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 136. punktā un kā atgādināts šā sprieduma 54. un 55. punktā, jau no paša Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta formulējuma izriet, ka pienācīgi saņemtām ex ante iemaksām nevar piemērot atmaksu.

165

Turklāt, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā Savienības tiesību normas, kurās ir paredzēts, ka konkrētās situācijās VNV ir jāveic ex ante iemaksu atmaksa, jāatgādina, ka no šīs apelācijas sūdzības pirmā, trešā un septītā līdz devītā pamata izvērtējuma izriet, ka ABLV Bank argumentācija attiecībā uz Deleģētās regulas 2015/63 17. panta 3. un 4. punktu, Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktu un 8. panta 2. punktu, kā arī Deleģētās regulas 2017/2361 7. pantu būtībā nepierāda šāda atmaksāšanas pienākuma esamību.

166

Tātad desmitais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

167

Ar vienpadsmito pamatu ABLV Bank apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir izmantojusi nozīmīgo tiesību normu “radikālu un ekstrēmu” interpretāciju, tādējādi neievērodama samērīguma principu. Tā arī esot kļūdaini atzinusi, ka VNV nepiemīt nekāda rīcības brīvība.

168

Turklāt ABLV Bank iebilst pret to, ka pārsūdzētā sprieduma 152. punktā Vispārējā tiesa argumentāciju, kas izklāstīta prasības pieteikuma 23. punktā, ir noraidījusi kā nepieņemamu. Tā apgalvo, ka šī argumentācija ir bijusi pietiekami precīza, lai būtu pieņemama un nav bijis nepieciešams tās vajadzībām minētā piemēra detalizēts izvērtējums.

169

VNV un Komisija apgalvo, ka vienpadsmitais pamats ir nepamatots.

170

Pārsūdzētā sprieduma 142.–152. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi visus apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos argumentus attiecībā uz samērīguma principu. Konkrētāk, minētā sprieduma 147. punktā tā ir norādījusi, pirmkārt, ka VNV nepiemīt nekāda rīcības brīvība, piemērojot Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu, kā arī Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu, un, otrkārt, ka ABLV Bank attiecībā pret šīm normām nav izvirzījusi nekādas iebildes par prettiesiskumu.

171

Uzreiz jānorāda, ka no apsvērumiem attiecībā uz izvērtējumu par pirmo un otro šīs apelācijas sūdzības pamatu izriet, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti nospriedusi, ka VNV bija pienākums, piemērojot Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu un Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu, noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegto pieteikumu par atmaksu. No tā izriet, kā Vispārējā tiesa apstiprinājusi pārsūdzētā sprieduma 147. punktā, ka šajā ziņā VNV nebija nekādas rīcības brīvības.

172

Šādos apstākļos Vispārējā tiesai bija pamats pārsūdzētā sprieduma 147. un 148. punktā atzīt: tā kā VNV nebija rīcības brīvības, tai nevarēja pienācīgi pārmest, ka tā, noraidīdama šo pieteikumu, nav ievērojusi samērīguma principu, izņemot apgalvojumu, ka tiesību normas, kurās tai ir uzlikts pienākums spriest šajā izpratnē, nebija derīgas tā iemesla dēļ, ka tās nebija saderīgas ar šo principu.

173

Taču no šīs apelācijas sūdzības piektā pamata noraidījuma izriet, ka Vispārējā tiesa nav sagrozījusi pirmās instances tiesvedības procesuālos rakstus, uzskatīdama, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija izvirzījusi šādu iebildi par prettiesiskumu.

174

Līdz ar to šķiet, ka iemesls, kuru Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 147. punktā, bija pietiekams, lai attaisnotu pirmās instances tiesvedībā izvirzītā septītā pamata noraidījumu.

175

Tādēļ ABLV Bank argumenti, ar kuriem ir iebilsts pret citiem Vispārējās tiesas pamatojumā norādītajiem aspektiem attiecībā uz šā septītā pamata noraidīšanu, ir uzskatāmi par neiedarbīgiem – atbilstoši šā sprieduma 118. punktā atgādinātajai judikatūrai.

176

No tā izriet, ka vienpadsmitais pamats ir jānoraida kā vienā tā daļā neiedarbīgs un pārējā daļā – nepamatots.

177

Ar divpadsmito pamatu ABLV Bank apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini piemērojusi principu nemo auditur.

178

Proti, šā principa piemērošanas nolūkā būtu nevis jākonstatē, vai VNV ir pareizi interpretējusi Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu un Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu, bet gan jānovērtē, vai šī struktūra pati prettiesiski bija radījusi apstākļus, uz kuriem tā pēc tam norādīja. Tā tas esot bijis arī šajā lietā, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas licences zaudējums esot bijušas VNV Lēmuma SRB/EES/2018/09 nenovēršamas sekas; tas esot pārsniedzis pēdējās minētās kompetenci un esot bijis prettiesisks. VNV nevarētu balstīties uz to, ka šis lēmums nav anulēts, jo tā apgalvo, ka tās 2018. gada 23. februāra lēmumi nav pakļauti pārbaudei tiesā.

179

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 172. punktā ietvertais vērtējums, ka VNV prettiesiskās darbības neliek apšaubīt strīdīgā lēmuma tiesiskumu, būtu pielīdzināms principa nemo auditur noliegšanai.

180

Turklāt Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz pirmās instances tiesvedībā izvirzīto devīto pamatu, kas attiecās uz pretrunīgu rīcību, proti, [kredīt]iestādies izslēgšanu no risku segšanas regulējuma, vienlaikus paturot iemaksu, kas tiek aprēķināta atkarībā no šīs [kredīt]iestādies risku profila.

181

VNV un Komisija apgalvo, ka divpadsmitais pamats ir nepamatots.

182

Pārsūdzētā sprieduma 170. punktā Vispārējā tiesa ir paudusi uzskatu, ka šajā gadījumā nevar pārmest VNV nekādu prettiesisku rīcību, jo tā bija pareizi piemērojusi Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu un Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu. Minētā sprieduma 171. punktā Vispārējā tiesa ir piebildusi, ka VNV Lēmums SRB/EES/2018/09 neietilpst pirmās instances prasības priekšmetā, un tātad ar to nevarēja pierādīt VNV prettiesisku rīcību. Turklāt minētā sprieduma 172. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka pamatam, ar ko tiek apgalvots, ka VNV ir rīkojusies pretrunīgi, trūkst iedarbības, jo ar to nebija paredzēts apšaubīt strīdīgā lēmuma tiesiskumu.

183

Pirmām kārtām, attiecībā uz Vispārējās tiesas vērtējumu par pirmās instances tiesvedībā izvirzītā astotā ABLV Bank pamata pamatotību gan ir konstatējams, ka, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja ar šo pamatu bija paredzējusi norādīt uz VNV Lēmuma SRB/EES/2018/09 šķietamo neatbilstību, pārsūdzētā sprieduma 170. punktā izklāstītie apsvērumi attiecībā uz strīdīgā lēmuma saderību ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu un Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu nebija nozīmīgi.

184

Gluži pretēji: kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 171. punktā, principa nemo auditur piemērošanas vajadzībām nevar prezumēt, ka – lai gan par to nav celta atcelšanas prasība – VNV Lēmums SRB/EES/2018/09 bija prettiesisks.

185

ABLV Bank norādītais apstāklis – VNV nostāja, ka šis lēmums nav uzskatāms par nelabvēlīgu aktu, – nav nozīmīgs. Proti, no 2021. gada 6. maija sprieduma ABLV Bank u.c./ECB (C‑551/19 P un C‑552/19 P, EU:C:2021:369) 66. punkta izriet, ka noregulējuma procedūras, kuras gaitā tika pieņemts VNV Lēmums SRB/EES/2018/09, galarezultāts var būt tiesas veiktās pārbaudes priekšmets.

186

Otrām kārtām, attiecībā uz pirmās instances tiesvedībā izvirzīto devīto ABLV Bank pamatu jāuzsver – arguments, ar ko tiek apgalvots, ka nav spriests par šo pamatu, ir jānoraida, jo pārsūdzētā sprieduma 172. punktā Vispārējā tiesa ar tiešu formulējumu ir noraidījusi minēto pamatu.

187

Turklāt, ņemot vērā, ka šajā punktā runa ir par pamatu, ar ko tiek apgalvota nevis principa nemo auditur neievērošana, bet gan šķietami pretrunīga VNV rīcība, kritikai, ka minētajā punktā Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi šo adage, nevar piekrist.

188

Tātad divpadsmitais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

189

Ar trīspadsmito pamatu ABLV Bank apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi tvērumu pienākumam norādīt pamatojumu, uzskatīdama, ka strīdīgā lēmuma pamatojuma pietiekamību varēja izsecināt no prasības celšanas un no apstākļa, ka Vispārējā tiesa apsvēra, ka spēj izskatīt lietu.

190

Par pamatojuma nepietiekamību strīdīgajā lēmumā liecinot tas, ka Vispārējā tiesa vairākkārt ir norādījusi uz apstākļiem, kas ar šo lēmumu nav saistīti, kā arī jautājumi, kurus tā uzdevusi tiesvedības gaitā. Konkrētāk, Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punkta apgalvotajai skaidrībai pretrunā esot vienā no šiem jautājumiem ietvertā norāde par “atmaksu”, kā arī apstāklis, ka Vispārējā tiesa nav uzskatījusi, ka tā var pamatoties uz šīs tiesību normas formulējumu.

191

VNV un Komisija apgalvo, ka trīspadsmitais pamats ir nepamatots.

192

Pārsūdzētā sprieduma 178. punktā Vispārējā tiesa ir paudusi uzskatu, ka VNV strīdīgā lēmuma pamatojumā ir konkretizējusi būtiski svarīgus faktiskos un tiesiskos apstākļus. Vispārējā tiesa ir arī konstatējusi, ka šis lēmums ir devis ABLV Bank iespēju noskaidrot minētā lēmuma pamatojumu un Savienības tiesai – veikt pārbaudi par tā tiesiskumu.

193

Kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 176. punktā, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā paredzētajā pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt izklāstītai tās iestādes argumentācijai, kura pieņēmusi apstrīdēto aktu, lai ļautu ieinteresētajai personai iepazīties ar veiktā pasākuma pamatojumu un attiecīgajai tiesai – veikt pārbaudi, tomēr šādam pamatojumam jābūt pielāgotam aplūkojamā akta būtībai un kontekstam, kurā tas pieņemts. No šāda skatpunkta raugoties, netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi nozīmīgie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai šā tiesību akta formulējumu, bet arī kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu un ievērojot akta adresātu iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 122. punkts un tajā minētā judikatūra).

194

Nākas konstatēt, ka pārsūdzētā sprieduma 178. punktā Vispārējā tiesa ir piemērojusi kritērijus no šīs pastāvīgās judikatūras, lai novērtētu strīdīgā lēmuma pamatojuma pietiekamību. Konkrētāk, tā pamatoti ir ņēmusi vērā apstākli, ka šā lēmuma pamatojums bija devis apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju aizstāvēt savas tiesības un Savienības tiesai – veikt pārbaudi par minētā lēmuma tiesiskumu.

195

Turklāt, tā kā saskaņā ar minēto pastāvīgo judikatūru nepastāv nekādas prasības par to, ka lēmuma pamatojumam vajadzētu būt izsmeļošam, apstāklis, ka Vispārējā tiesa savā argumentācijā ir ņēmusi vērā aspektus, kas paskaidroja šo pamatojumu, un ka tā dēļ tika veikta izmeklēšana, ar kuru bija paredzēts precizēt minēto pamatojumu, nespēj apšaubīt pārsūdzētā sprieduma 178. punktā pausto Vispārējās tiesas vērtējumu.

196

Tātad trīspadsmitais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

197

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

198

Saskaņā ar šā reglamenta 138. panta 1. punktu, kas uz tā 184. panta 1. punkta pamata ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

199

Tā kā VNV un Komisija ir lūgušas piespriest ABLV Bank atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums tai ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tai segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt VNV un Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: