–

KM vārdā – I. Armenteros Rodríguez, abogado,

–

Instituto Nacional de la Seguridad Social (INSS) vārdā – P. García Perea un A. R. Trillo García, letrados,

–

Spānijas valdības vārdā – J. Rodríguez de la Rúa Puig un M. J. Ruiz Sánchez, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – I. Galindo Martín un A. Szmytkowska, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (OV 1979, L 6, 24. lpp.) 4. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp KM un Instituto Nacional de la Seguridad Social (INSS) (Valsts sociālā nodrošinājuma iestāde, Spānija) par pēdējās minētās atteikumu atzīt divu tādu pilnīgas darbnespējas pensiju savienojamību, kuras atzītas KM saskaņā ar to pašu likumā paredzēto sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmu, balstoties uz atšķirīgiem iemaksu periodiem un ievainojumiem.

3

Atbilstoši Direktīvas 79/7 1. pantam:

“Šīs direktīvas mērķis ir sociālā nodrošinājuma jomā un citos sociālās aizsardzības posmos, kas paredzēti 3. pantā, pakāpeniski īstenot vienlīdzīgas attieksmes principu pret vīriešiem un sievietēm sociālā nodrošinājuma jautājumos, šeit turpmāk sauktu “vienlīdzīgas attieksmes princips”.”

4

Šīs direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir minēts, ka tā attiecas uz tiesību aktos noteiktajām sistēmām, kas nodrošina aizsardzību tostarp “invaliditātes” gadījumā.

5

Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nepastāv nekāda – ne tieša, ne netieša – diskriminācija dzimuma dēļ, jo īpaši, atsaucoties uz civilo vai ģimenes stāvokli, konkrēti, attiecībā uz:

6

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV 2006, L 204, 23. lpp.), 1. pantā tostarp ir minēts, ka tajā ir ietverti noteikumi, kuru mērķis ir īstenot vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā uz nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām.

7

Šīs direktīvas 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā ir noteikts, ka šīs direktīvas mērķiem “nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmas” ir tādas sistēmas, kas nav reglamentētas [Direktīvā 79/7], kuru nolūks ir nodrošināt uzņēmuma vai uzņēmumu grupas, tautsaimniecības nozares vai profesijas vai profesiju grupas darba ņēmējiem – darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām – pabalstus, lai papildinātu ar likumu noteiktajā sociālā nodrošinājuma sistēmā paredzētos pabalstus vai tos aizstātu neatkarīgi no tā, vai dalība šādā sistēmā ir obligāta vai pēc izvēles.

8

Ley General de la Seguridad Social (Vispārējais sociālā nodrošinājuma likums) konsolidētās redakcijas, kura apstiprināta ar 2015. gada 30. oktobraReal Decreto Legislativo 8/2015 (Karaļa leģislatīvais dekrēts 8/2015; 2015. gada 31. oktobraBOE Nr. 261, 103291. lpp.) (turpmāk tekstā – “LGSS”), 9. panta 1. punktā ir noteikts:

“Sociālā nodrošinājuma sistēmu veido šādas shēmas:

9

LGSS 10. pantā ir noteikts:

“1.   Īpašas shēmas jāizveido profesionālajām darbībām, kurām to rakstura, īpašo laika un vietas apstākļu, kādos tās tiek veiktas, vai ražošanas procesa veida dēļ ir nepieciešams izveidot šādas shēmas, lai nodrošinātu sociālā nodrošinājuma pabalstu pareizu piemērošanu.

2.   Par īpašām shēmām uzskata shēmas, kuras attiecas uz šādām grupām:

[..].”

10

LGSS 163. panta “Pensiju nesavienojamība” 1. punktā ir paredzēts:

“[Sociālā nodrošinājuma] vispārējās shēmas pensijas nav savstarpēji savienojamas, ja tās saņem viens un tas pats saņēmējs, ja vien likumā vai noteikumos nav skaidri noteikts citādi. Nesavienojamības gadījumā saņēmējs, kuram varētu būt tiesības uz divām pensijām, izvēlas vienu no tām.”

11

Saskaņā ar LGSS 26. pārejas noteikumu, kas piemērojams pamatlietā:

“1. Pastāvīga darbnespēja neatkarīgi no tā, kāds ir tās noteicošais cēlonis, tiek klasificēta saskaņā ar šādu skalu:

2. Ja noticis negadījums – neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav saistīts ar profesiju –, ierastā profesija ir profesija, kurā darbinieks negadījuma brīdī parasti strādā. Slimības gadījumā – neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav arodslimība, – ierastā profesija ir profesija, kurā darba ņēmējs galveno darbību veicis laika posmā pirms darbnespējas sākuma, ko nosaka saskaņā ar tiesisko regulējumu.

[..]

4. Ar pilnīgu darbnespēju attiecībā uz ierasto profesiju saprot nespēju, kas darba ņēmējam liedz veikt visus šīs parastās profesijas uzdevumus vai būtiskus uzdevumus, bet viņš var pievērsties citai profesijai.

[..]”

12

1970. gada 20. augustaDecreto 2530/1970, por el que se regula el régimen especial de la Seguridad Social de los trabajadores por cuenta propia o autónomos (Dekrēts 2530/1970, kas reglamentē pašnodarbināto personu īpašo sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmu; 1970. gada 15. septembraBOE Nr. 221, 15148. lpp.) 34. pantā ir noteikts:

“Pensijas, ko šajā īpašajā shēmā piešķir tās saņēmējiem, ir savstarpēji nesavienojamas, ja vien nav skaidri noteikts citādi. Ikvienam, kam varētu būt tiesības uz vienu vai vairākām pensijām, jāizvēlas viena no tām.”

13

Ar 1999. gada 2. marta lēmumu INSS prasītāju pamatlietā, kas ir apdrošināta vispārējā sociālā nodrošinājuma sistēmā (turpmāk tekstā – “RGSS”), atzina par tādu, kam attiecībā uz viņas ierasto administratīvās asistentes darbu ir pilnīga darbnespēja, kuru izraisījusi ar profesiju nesaistīta slimība, kas saistīta ar išēmisku insultu, un piešķīra viņai pensiju saskaņā ar RGSS, kas aprēķināta, pamatojoties uz iemaksām, kuras veiktas par laikposmu no 1989. gada maija līdz 1994. gada aprīlim.

14

Ar 2018. gada 20. marta lēmumu INSS prasītāju pamatlietā, kura starplaikā bija sākusi strādāt par palīdzi bērnudārzā, atzina par tādu, kam ir pilnīga darbnespēja arī attiecībā uz viņas jauno ierasto profesiju negadījuma dēļ, kurā viņa bija lauzusi augšstilba kaulu, un piešķīra viņai atbilstošu pensiju saskaņā ar RGSS, kas aprēķināta, pamatojoties uz iemaksām par laikposmu no 2015. gada februāra līdz 2017. gada janvārim. Tomēr INSS uzskatīja, ka saskaņā ar LGSS 163. pantu šī pensija nav savienojama ar agrāk piešķirto pensiju, tāpēc prasītājai pamatlietā ir tiesības tikai uz vienu no tām.

15

2019. gada 23. janvārīINSS noraidīja sūdzību, ko prasītāja bija iesniegusi par šo pēdējo lēmumu.

16

2019. gada 12. martā prasītāja pamatlietā vērsās iesniedzējtiesā ar prasību, kas bija vērsta uz to, lai tiktu atzīta darbnespējas pensijas, kas saistīta ar viņas bērnudārza palīdzes profesiju, savienojamība ar pensiju, kas saistīta ar viņas agrāko administratīvās asistentes profesiju, lai šīs abas pensijas varētu apvienot. Šajā ziņā tā būtībā norādīja, ka LGSS 163. pants, uz kura pamata INSS ir atzinusi abu pensiju nesavienojamību, nav piemērojams, jo tas rada netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ un tātad ir pretrunā Savienības tiesībām.

17

Iesniedzējtiesa vispirms precizē, ka prasītāja pamatlietā ir pierādījusi, ka ir veikusi pietiekamas iemaksas, lai saņemtu abas attiecīgās pensijas.

18

Turpinājumā šī tiesa norāda, ka Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēmu veido vairākas shēmas, no kurām vissvarīgākās ir RGSS, kas vispārīgi attiecas uz algotiem darba ņēmējiem, un īpašā pašnodarbināto personu shēma (turpmāk tekstā – “RETA”), kas vispārīgi attiecas uz pašnodarbinātām personām, jo šīs divas shēmas tostarp piedāvā pilnīgas darbnespējas pensijas tiem saņēmējiem, kuri veselības stāvokļa dēļ vairs nevar strādāt.

19

Šī pati tiesa uzskata, ka, lai gan LGSS 163. pants liedz summēt divas pilnīgas darbnespējas pensijas, kas atzītas saskaņā ar RGSS, tomēr no Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) judikatūras izriet, ka šī tiesību norma, to interpretējot a contrario, ļauj pieļaut šādu summēšanu, ja šīs pensijas ir iegūtas no dažādām shēmām, proti, parasti no RGSS un RETA, tostarp – pamatojoties uz vieniem un tiem pašiem ievainojumiem. Šīs interpretācijas jēga esot tāda, ka katrai no šīm shēmām ir savs mērķis, proti, RGSS – kompensēt neiespējamību strādāt algotu darbu, un RETA – kompensēt neiespējamību darboties kā pašnodarbinātai personai.

20

Iesniedzējtiesa sliecas uzskatīt, ka šādas tiesību normas piemērošana rada netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, kas ir aizliegta ar Direktīvas 79/7 4. pantu un Direktīvas 2006/54 5. pantu, ciktāl, pat ja šī norma neparedz nekādu atšķirību dzimuma dēļ un tādējādi šajā ziņā ir šķietami neitrāla, tā tomēr varētu vairāk ietekmēt sievietes. Saskaņā ar INSS sniegtajiem statistikas datiem par atsauces datumu 2020. gada 31. janvārī, lai gan RGSS apdrošināto personu sadalījums starp vīriešiem un sievietēm ir pietiekami līdzsvarots, sievietes ir tikai 36,15 % no RETA apdrošinātajiem. Šī nelielā daļa atspoguļojot lielākās grūtības sievietēm veikt profesionālo darbību pašnodarbinātas personas statusā, kas radušās tāpēc, ka sabiedrība viņām tradicionāli esot piešķīrusi mājsaimnieču lomu.

21

Tātad, tā kā pensiju apvienošana ir iespējama tikai attiecībā uz pensijām, kas iegūtas dažādās shēmās, un RETA shēmā apdrošināto vīriešu proporcija ir ievērojami lielāka nekā sieviešu, šo apvienošanu esot vieglāk iegūt vīriešiem nekā sievietēm.

22

Visbeidzot, iesniedzējtiesa uzskata, ka INSS izvirzītie argumenti, lai pamatotu abu pamatlietā aplūkoto pensiju nesavienojamību, nav pārliecinoši. Tādējādi tā šaubās par tā argumenta pamatotību, saskaņā ar kuru var būt tikai viena pilnīgas darbnespējas pensija, kuras mērķis ir kompensēt ienākumu zaudēšanu tāpēc, ka nav iespējams turpināt strādāt ierastajā profesijā, jo konkrētā brīdī var pastāvēt tikai viena ierastā profesija. Šim pašam argumentam būtu jānoved pie aizlieguma apvienot divas pilnīgas darbnespējas pensijas, kas iegūtas saskaņā ar dažādām shēmām.

23

Šādos apstākļos Juzgado de lo Social no 26 de Barcelona (Barselonas Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 26, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Tiesa uzdeva vairākus jautājumus INSS un Spānijas valdībai, kuras atbildēja ar vēstulēm, kas iesniegtas attiecīgi 2021. gada 3. un 7. decembrī.

25

Lai vispirms precizētu pirmā jautājuma tvērumu, jānorāda, ka iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Spānijas tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā ir saderīgi ar Direktīvas 79/7 4. pantu un Direktīvas 2006/54 5. pantu attiecībā uz nosacījumiem, kuri reglamentē iespēju, kas paredzēta šajos tiesību aktos, kā tos ir interpretējusi Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija), apvienot divas pilnīgas darbnespējas pensijas situācijā, kad apdrošinātais darba ņēmējs ir izpildījis šo pensiju piešķiršanas nosacījumus, balstoties uz iemaksu veikšanas laikposmiem dažādās shēmās.

26

Šajā ziņā attiecībā uz iesniedzējtiesas minēto direktīvu piemērojamību no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkotās pilnīgas darbnespējas pensijas, ko prasītāja pamatlietā vēlas apvienot, tiek piešķirtas saskaņā ar LGSS paredzēto sociālā nodrošinājuma sistēmu un to mērķis ir aizsargāt tās dalībniekus no ienākumu zaudēšanas, kas izriet no nespējas strādāt savā ierastajā profesijā.

27

Uz šādām pensijām attiecas Direktīva 79/7, jo tās ir daļa no aizsardzības pret vienu no riskiem, kas uzskaitīti šīs direktīvas 3. panta 1. punktā, proti, invaliditāti, un tās ir tieši un faktiski saistītas ar aizsardzību pret šo risku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm), C‑450/18, EU:C:2019:1075, 35. punkts).

28

Savukārt, kā uzsvēra INSS, Spānijas valdība un Eiropas Komisija, Direktīva 2006/54 pamatlietā nav piemērojama. Turklāt no Direktīvas 2006/54 1. panta otrās daļas c) punkta, kas aplūkots kopā ar tās 2. panta 1. punkta f) apakšpunktu, izriet, ka minētā direktīva nav piemērojama ar likumu noteiktajām sistēmām, kuras reglamentētas Direktīvā 79/7 (spriedums, 2019. gada 12. decembris, Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm) (C‑450/18, EU:C:2019:1075, 34. punkts).

29

Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru sociālā nodrošinājuma sistēmā apdrošinātajiem darba ņēmējiem tiek liegts kumulatīvi saņemt divas pilnīgas darbnespējas pensijas, ja uz tām attiecas viena un tā pati sociālā nodrošinājuma sistēmas shēma, vienlaikus pieļaujot šādu apvienošanu, ja šīs pensijas ietilpst atšķirīgās sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmās.

30

Jāatgādina, ka, lai gan Savienības tiesības neietekmē dalībvalstu kompetenci organizēt to sociālā nodrošinājuma sistēmas un tā kā Eiropas Savienības līmenī šīs sistēmas nav saskaņotas, katras dalībvalsts tiesību aktos ir jānosaka sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķiršanas nosacījumi, tomēr dalībvalstīm, kad tās īsteno šo kompetenci, jāievēro Savienības tiesības (spriedums, 2015. gada 14. aprīlis, Cachaldora Fernández, C‑527/13, EU:C:2015:215, 25. punkts).

31

Tādējādi Savienības tiesības principā neliedz dalībvalstij savos tiesību aktos sociālā nodrošinājuma jomā izslēgt iespēju vienlaikus saņemt divas vai vairākas pilnīgas darbnespējas pensijas, ne arī to, ka šāda apvienošana tiek atļauta ar noteiktiem nosacījumiem. Tomēr šādos tiesību aktos jāievēro Direktīva 79/7, it īpaši tās 4. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē, ka nav nekādas tiešas vai netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ, it īpaši attiecībā uz pabalstu aprēķināšanu.

32

Šajā ziņā jākonstatē, kā to norādījusi iesniedzējtiesa, ka šī sprieduma 29. punktā minētais valsts tiesiskais regulējums vienādi ir piemērojams gan vīriešu, gan sieviešu dzimuma darba ņēmējiem, kuri apdrošināti dažādās Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmās un kuri principā ir izpildījuši nosacījumus, lai viņiem piešķirtu vismaz divas pilnīgas darbnespējas pensijas, un tādējādi tas neietver tiešu diskrimināciju.

33

Attiecībā uz jautājumu, vai šis pats valsts tiesiskais regulējums ietver netiešu diskrimināciju, šis jēdziens Direktīvas 79/7 kontekstā jāsaprot tādējādi, ka netieša diskriminācija dzimuma dēļ ir tad, ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse izraisa viena dzimuma personām īpaši nelabvēlīgu situāciju salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, ja vien minētais noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojama ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Villar Láiz, C‑161/18, EU:C:2019:382, 37. punkts).

34

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa sliecas uzskatīt, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ietver netiešu diskrimināciju. Kā izklāstīts šī sprieduma 20. un 21. punktā, šī tiesa norāda, ka, lai gan saskaņā ar tās rīcībā esošajiem statistikas datiem abu dzimumu personas ir diezgan vienlīdzīgi pārstāvētas starp RGSS shēmā apdrošinātajām personām, sievietes pārstāv tikai aptuveni 36 % no RETA apdrošinātajām personām un šīs divas shēmas aptver lielāko daļu Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēmā apdrošināto darba ņēmēju. Tādējādi vīrieši ir labākā situācijā nekā sievietes, lai iegūtu tiesības uz vairākām pilnīgas darbnespējas pensijām dažādās shēmās un lai šīs pensijas varētu apvienot.

35

Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu to darba ņēmēju vidū, kuri ieguvuši tiesības uz vairākām pilnīgas darbnespējas pensijām, ir ieviesta atšķirīga attieksme atkarībā no šķietami neitrāla kritērija, atbilstoši kuram šie darba ņēmēji var apvienot šādas pensijas tikai tad, ja tās ietilpst atšķirīgās sociālā nodrošinājuma shēmās.

36

Šķiet, ka šāda atšķirīga attieksme rada priekšrocības darba ņēmējiem, kuri var apvienot divas vai vairākas pensijas, uz kurām attiecas dažādas sociālā nodrošinājuma shēmas, attiecībā uz šo pensiju kopējā apmēra aprēķinu un ka tā savukārt var radīt nelabvēlīgu situāciju darba ņēmējiem, kuri, lai gan tie ir ieguvuši šādas pensijas saskaņā ar vienu un to pašu sociālā nodrošinājuma shēmu, nevar tās apvienot.

37

INSS un Spānijas valdība uzsver, ka pensijas, uz kurām attiecas katra sociālā nodrošinājuma shēma, atšķiras it īpaši to iemaksu un aprēķināšanas kārtības, kā arī mērķu dēļ, un turklāt apgalvo, ka šie elementi pierāda, ka darba ņēmēji, kas var apvienot divas vai vairākas pensijas, nav salīdzināmā situācijā ar darba ņēmējiem, kuriem šādas iespējas nav. Tomēr šķiet, ka ar iepriekš minētajiem elementiem netiek apšaubīts konstatējums, saskaņā ar kuru iespēja apvienot divas vai vairākas pensijas principā ļauj attiecīgajiem darba ņēmējiem saņemt lielāku kopējo pabalstu apjomu nekā tikai vienai pensijai, uz kuru viņiem citādi būtu bijušas tiesības, un turklāt nepierāda, ka viņu situācijas nav salīdzināmas, vēl jo vairāk tāpēc, ka gan RGSS, gan RETA pensijas paredzētas, lai kompensētu ienākumu zudumu, kas radies no darba ņēmēja pilnīgas darbnespējas strādāt – kā algotam darba ņēmējam vai pašnodarbinātajam – ierastajā profesijā, taču par to jāpārliecinās iesniedzējtiesai.

38

Otrkārt, lai novērtētu, vai pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums var radīt īpaši nelabvēlīgu situāciju sieviešu dzimuma darba ņēmējām salīdzinājumā ar vīriešu dzimuma darba ņēmējiem, jāatgādina, ka šādu īpašu nelabvēlīgu situāciju it īpaši varētu konstatēt, ja tiktu pierādīts, ka šāds tiesiskais regulējums negatīvi ietekmē būtiski lielāku viena dzimuma personu proporciju salīdzinājumā ar otra dzimuma personām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, INSS, C‑843/19, EU:C:2021:55, 25. punkts).

39

Tā tas varētu būt, ja tiktu konstatēts, ka pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma sekas ir tādas, ka būtiski lielākai daļai sieviešu dzimuma darba ņēmēju salīdzinājumā ar vīriešu dzimuma darba ņēmējiem tiek atņemta iespēja apvienot divas vai vairākas pilnīgas darbnespējas pensijas.

40

Gadījumā, ja – tāpat kā izskatāmajā lietā – valsts tiesai ir pieejami statistikas dati, Tiesa ir nospriedusi, pirmām kārtām, ka tai ir jāņem vērā visi darba ņēmēji, kam ir piemērojams valsts tiesiskais regulējums, kura dēļ radusies atšķirīgā attieksme, un, otrām kārtām, ka labākā salīdzināšanas metode ir salīdzināt šī regulējuma piemērošanas jomā ietilpstošo darba ņēmēju sieviešu, kuras skar un kuras neskar iespējama atšķirīgā attieksme, attiecīgās proporcijas ar tām pašām proporcijām šajā regulējumā ietilpstošo darba ņēmēju vīriešu vidū (spriedums, 2021. gada 21. janvāris, INSS, C‑843/19, EU:C:2021:55, 26. punkts).

41

Šajā ziņā valsts tiesai jāizvērtē, kādā mērā tai iesniegtie statistikas dati ir ticami un vai tos var ņemt vērā, proti, vai tie neatspoguļo gluži vienkārši nejaušas un gadījuma rakstura parādības un vai tie ir pietiekami būtiski (spriedums, 2021. gada 21. janvāris, INSS, C‑843/19, EU:C:2021:55, 27. punkts).

42

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka lietas dalībniekiem un ieinteresētajām personām, kas iesniegušas apsvērumus, ir atšķirīgi viedokļi jautājumā par to, kāda veida dati jāizmanto, lai saskaņā ar šī sprieduma 40. punktā minēto metodoloģiju noteiktu to personu proporcijas, kuras skar atšķirīgā attieksme. To viedokļi it īpaši atšķiras jautājumā, vai iesniedzējtiesas norādītie dati, kas minēti šī sprieduma 34. punktā un kas attiecas uz vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēju attiecīgajiem dalības RGSS un RETA līmeņiem, ļauj noteikt skarto personu proporciju, un INSS un Spānijas valdība it īpaši uzsver, ka nav tiešas saistības starp dalību attiecīgajā shēmā un tiesību uz pensiju piešķiršanu.

43

Par iesniedzējtiesas iesniegto datu atbilstību jākonstatē, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir piemērojams nevis visiem darba ņēmējiem, kas ir apdrošināti dažādās Spānijas sociālā nodrošinājuma shēmās, bet tikai tiem, kuri principā ir izpildījuši nosacījumus vismaz par divu pilnīgas darbnespējas pensiju piešķiršanu, kā to būtībā norādījusi arī ģenerāladvokāte secinājumu 65. punktā.

44

Tikai tiem darba ņēmējiem, kuri ietilpst šajā pēdējā minētajā kategorijā, var atteikt vai atzīt tiesības apvienot divas vai vairākas pilnīgas darbnespējas pensijas atkarībā no tā, vai tās ietilpst vienā un tajā pašā shēmā vai atšķirīgās sociālā nodrošinājuma shēmās.

45

Tātad, lai noteiktu, vai pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ietver netiešu diskrimināciju, nevar ņemt vērā darba ņēmējus, kuri nevar apvienot divas vai vairākas pensijas tikai tāpēc vien, ka viņi nav izpildījuši nosacījumus katras šīs pensijas piešķiršanai, bet kuri tomēr noteikti ir to darba ņēmēju vidū, uz kuriem attiecas iesniedzējtiesas sniegtie statistikas dati par dalības līmeņiem dažādās sociālā nodrošinājuma shēmās (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, INSS, C‑843/19, EU:C:2021:55, 30. punkts).

46

Tādējādi, lai noteiktu, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais var ietvert netiešu diskrimināciju, kas ir pretrunā Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktam, vispirms jāņem vērā visi darba ņēmēji, uz kuriem attiecas šis tiesiskais regulējums, proti, visi darba ņēmēji, kuri principā ir ieguvuši tiesības saņemt vairāk nekā vienu pilnīgas darbnespējas pensiju. Tālāk šādi norobežotajā darba ņēmēju grupā jānosaka, pirmām kārtām, vīriešu dzimuma darba ņēmēju, kuri nevar šīs pensijas apvienot, proporcija salīdzinājumā ar vīriešu dzimuma darba ņēmējiem, kuri var veikt šādu apvienošanu, un, otrām kārtām, tāda pati proporcija attiecībā uz sieviešu dzimuma darba ņēmējām. Visbeidzot, šīs proporcijas ir savstarpēji jāsalīdzina, lai novērtētu, cik būtiska ir iespējamā atšķirība starp negatīvi ietekmēto vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēju proporcijām.

47

Šī metodika turklāt ir neitrāla attiecībā uz apstākli, ko uzsvēra INSS un Spānijas valdība, ka vīriešu dzimuma darba ņēmējiem ir lielāks risks nekā darba ņēmējām sievietēm, ka viņiem iestāsies darba nespēja un līdz ar to viņiem būs jāpieprasa piešķirt pilnīgas darbnespējas pensiju. Proti, veicamā salīdzinājuma mērķis ir vienīgi noteikt, vai attiecīgo vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēju, attiecībā uz kuriem šis risks jau ir materializējies, kategoriju ietvaros atšķirīgā attieksme, kas izriet no pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma, negatīvi ietekmē ievērojami lielāku proporciju sieviešu nekā vīriešu, kā to būtībā norādījusi arī ģenerāladvokāte secinājumu 66. punktā.

48

Attiecībā uz datiem, kas ir piemēroti šāda salīdzinājuma veikšanai, INSS2021. gada 3. decembrī pēc Tiesas lūguma sniedza papildu statistikas datus, kā tie definēti šajā lūgumā, par to vīriešu un sieviešu skaitu, kurus skārušas vismaz divas darba nespējas un kuri 2021. gada 10. novembrī principā bija ieguvuši tiesības uz pilnīgas darbnespējas pensijām vismaz divās sociālā nodrošinājuma shēmās vai tikai saskaņā ar RGSS.

49

Šajā ziņā jāatgādina, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir piemērojams visiem darba ņēmējiem, kuri principā ir izpildījuši nosacījumus, lai viņiem tiktu piešķirtas vismaz divas darbnespējas pensijas. Tādējādi tas var negatīvi ietekmēt visus darba ņēmējus, kuri ir saņēmuši vismaz divas darbnespējas pensijas saskaņā ar vienu un to pašu sociālā nodrošinājuma shēmu neatkarīgi no tā, kas tā ir par shēmu.

50

Šī sprieduma 48. punktā minētie dati, šķiet, gan ļauj atsauces datumā ticami novērtēt kopējo vīriešu un sieviešu skaitu, kuriem tiesiskais regulējums pamatlietā rada priekšrocības, proti, 7723 darba ņēmēji vīrieši un 3460 darba ņēmējas sievietes, un kuri šajā datumā principā varēja apvienot vismaz divas pilnīgas darbnespējas pensijas.

51

Tomēr, kā Komisija pamatoti norādīja tiesas sēdē, šie dati attiecībā uz darba ņēmējiem, kas nevar vienlaikus saņemt pensijas, uz kurām tie ir ieguvuši tiesības, attiecas tikai uz 4047 darba ņēmējiem vīriešiem un 3388 darba ņēmējām sievietēm, kas ir apdrošināti vienīgi RGSS shēmā. Tāpēc šie dati nenorāda kopējo tādu darba ņēmēju skaitu, kuriem atsauces datumā tiesiskais regulējums pamatlietā rada nelabvēlīgu situāciju, un tātad tie paši par sevi neļauj noteikt to vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēju attiecīgās proporcijas, kuriem šis tiesiskais regulējums rada nelabvēlīgu situāciju, saskaņā ar šī sprieduma 40. un 46. punktā izklāstīto, it īpaši attiecībā uz darba ņēmējiem, kuri ir apdrošināti tikai RETA un kuriem saskaņā ar Dekrēta 2530/1970, kas reglamentē pašnodarbināto personu īpašo sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmu, 34. pantu ir piemērojams tas pats noteikums, kāds RGSS shēmā apdrošinātajiem ir noteikts LGSS 163. panta 1. punktā.

52

Šajā kontekstā jāuzsver, ka, ņemot vērā lielo RETA apdrošināto personu skaitu, nav izslēgts, ka tādu darbinieku skaita ņemšana vērā, kuri principā ir saņēmuši tiesības vismaz uz divām pilnīgas darbnespējas pensijām saskaņā ar šo shēmu, var ietekmēt attiecīgo to vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēju, ko negatīvi ietekmē pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, proporciju aprēķinu, ņemot vērā visus atbilstošos datus.

53

Tādējādi, lai gan tādi dati kā šī sprieduma 48. punktā minētie principā ir atbilstoši, lai noteiktu šīs proporcijas un līdz ar to noteiktu, vai pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums var radīt īpaši nelabvēlīgu situāciju darba ņēmējām sievietēm salīdzinājumā ar vīriešu dzimuma darba ņēmējiem, jāraugās, lai galu galā izmantotie dati būtu pietiekami ticami un pilnīgi, lai pareizi noteiktu minētās proporcijas.

54

Iesniedzējtiesai jāveic nepieciešamās pārbaudes un vajadzības gadījumā jānovērtē, vai iespējamā atšķirība starp vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēju, ko negatīvi ietekmē pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, proporcijām ir būtiska, precizējot, ka mazāk nozīmīga, bet ilgstoša un relatīvi pastāvīga atšķirība starp vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem ilgā laikposmā varētu arī liecināt par netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 9. februāris, Seymor‑Smith un Perez, C‑167/97, EU:C:1999:60, 61. punkts).

55

Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka to faktu izvērtēšana, kuri ļauj prezumēt, ka ir notikusi netieša diskriminācija, jāveic valsts tiesai saskaņā ar valsts tiesībām vai praksi, kas konkrēti var paredzēt, ka netiešu diskrimināciju var konstatēt, izmantojot jebkādus līdzekļus, tostarp statistikas datus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 3. oktobris, Schuch‑Ghannadan, C‑274/18, EU:C:2019:828, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Treškārt, ja pēc šī vērtējuma iesniedzējtiesa secinātu, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums īpaši nelabvēlīgu situāciju rada darba ņēmējām sievietēm salīdzinājumā ar darba ņēmējiem vīriešiem, šis tiesiskais regulējums ietvertu netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, kas ir pretrunā Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktam, ja vien to nepamato objektīvi un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistīti faktori. Tā tas ir gadījumā, ja šī tiesību norma atbilst leģitīmam sociālās politikas mērķim, ir piemērota šī mērķa sasniegšanai un ir nepieciešama šajā nolūkā, ņemot vērā, ka to par piemērotu izvirzītā mērķa sasniegšanai var uzskatīt tikai tad, ja tā patiešām atbilst rūpēm to sasniegt un ja tā tiek īstenota saskanīgi un sistemātiski (spriedums, 2022. gada 24. februāris, TGSS (Mājsaimniecībā nodarbināto darbinieku bezdarbs), C‑389/20, EU:C:2022:120, 48. punkts).

57

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka, izvēloties sociālās politikas un nodarbinātības mērķu īstenošanai piemērotus pasākumus, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība (spriedums, 2020. gada 24. septembris, YS (Vadošu darba ņēmēju arodpensijas),C‑223/19, EU:C:2020:753, 57. punkts).

58

Kaut arī valsts tiesai, kurai vienīgajai ir kompetence attiecībā uz faktisko apstākļu novērtēšanu un valsts tiesību normu interpretāciju, galu galā ir jākonstatē, vai un kādā apmērā apstrīdētā norma ir pamatota ar šādu objektīvu faktoru, tomēr Tiesai, kurai prejudiciālā nolēmuma procedūrā tai ir jāsniedz lietderīgas atbildes, ir kompetence sniegt norādījumus, ievērojot pamatlietas materiālus, kā arī Tiesai sniegtos rakstveida un mutvārdu paskaidrojumus, lai valsts tiesa varētu pieņemt nolēmumu (spriedums, 2020. gada 24. septembris, YS (Vadošu darba ņēmēju arodpensijas) (C‑223/19, EU:C:2020:753, 58. punkts).

59

Šajā gadījumā INSS un Spānijas valdība būtībā apgalvo, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir attaisnots ar mērķi saglabāt sociālā nodrošinājuma sistēmas dzīvotspēju. Abas minētās norāda, pirmām kārtām, ka iespēja apvienot vismaz divas pilnīgas darbnespējas pensijas, kas iegūtas saskaņā ar vienu shēmu un nosedz vienu un to pašu profesionālās darbības ienākumu zaudēšanas risku, būtiski ietekmētu šīs shēmas finansējumu un, otrām kārtām, ka iespējai apvienot pensijas, uz kurām attiecas dažādas shēmas, ir neliela ietekme uz budžetu, turklāt šīs pensijas nosedzot dažādus riskus.

60

Par jautājumu, vai šāds mērķis ir leģitīms sociālās politikas mērķis: lai gan ar budžeta apsvērumiem nevar pamatot diskrimināciju, nelabvēlīgi ietekmējot vienu no dzimumiem, mērķus nodrošināt ilgtspējīgu darbnespējas pensiju finansēšanu, ņemot vērā dalībvalstīm piešķirto plašo rīcības brīvību, var turpretī uzskatīt par leģitīmiem sociālās politikas mērķiem, kas nav saistīti ar diskrimināciju dzimuma dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, INSS, C‑843/19, EU:C:2021:55, 38. punkts).

61

Attiecībā uz pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma piemērotību norādītā mērķa sasniegšanai ir taisnība, ka šāds tiesiskais regulējums, ciktāl ar to tiek izslēgta vai ierobežota vairāku pilnīgas darbnespējas pensiju saņemšana, it īpaši situācijās, kad šāda apvienošana rada risku, ka attiecīgajām personām tiek piešķirta summa, kuras kopējais apmērs pārsniedz ienākumu zudumu, ko šīm pensijām vajadzētu kompensēt, šķiet piemērots, lai saglabātu sociālā nodrošinājuma sistēmas finanses un nodrošinātu racionālu attiecīgo līdzekļu piešķīrumu.

62

Tomēr Komisija ir norādījusi – un tas nav ticis apstrīdēts –, ka neatkarīgi no tā, vai darba ņēmējs saņem pensijas saskaņā ar vienu shēmu vai atšķirīgām shēmām, ar tām saistītie izdevumi joprojām ir jāsedz no sociālā nodrošinājuma budžeta.

63

Turklāt jāatgādina, kā norādīts šī sprieduma 36. un 37. punktā, ka, neraugoties uz atšķirībām, kādas var pastāvēt starp pensijām, uz kurām attiecas dažādas sociālā nodrošinājuma shēmas, attiecībā uz to aprēķināšanas un iemaksu veikšanas kārtību, kā arī to mērķiem iespēja summēt vairākas pensijas, kas iegūtas saskaņā ar dažādām shēmām, šķiet, sniedz finansiālu priekšrocību attiecīgajiem darba ņēmējiem un var radīt papildu valsts izdevumus.

64

Tādējādi vairāku pilnīgas darbnespējas pensiju apvienošanas ietekme uz budžetu nešķiet būtiski atšķirīga atkarībā no tā, vai šāda apvienošana tiek atļauta pensijām, kas iegūtas saskaņā ar vienu un to pašu shēmu vai dažādām shēmām, vēl jo vairāk tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, attiecīgais darba ņēmējs ir ieguvis tiesības uz abām savām pensijām, pamatojoties uz atšķirīgiem iemaksu laika posmiem.

65

No tā izriet, ka ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa veic pārbaudi, pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums netiek īstenots saskanīgi un sistemātiski un tādējādi to nevar uzskatīt par piemērotu izvirzītā mērķa sasniegšanai.

66

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas liedz darba ņēmējiem, kuri ir apdrošināti sociālā nodrošinājuma sistēmā, vienlaikus saņemt divas pilnīgas darbnespējas pensijas, ja uz šīm personām attiecas viena un tā pati sociālā nodrošinājuma shēma, bet atļauj šādu apvienošanu, ja uz šīm pensijām attiecas dažādas sociālā nodrošinājuma sistēmas – ja šis tiesiskais regulējums negatīvi ietekmē it īpaši darba ņēmējas sievietes salīdzinājumā ar darba ņēmējiem vīriešiem, it īpaši tāpēc, ka tas ļauj ievērojami lielākai proporcijai darba ņēmēju vīriešu – kas noteikta, balstoties uz visiem darba ņēmējiem vīriešiem, uz kuriem attiecas šis tiesiskais regulējums, – salīdzinājumā ar attiecīgo darba ņēmēju sieviešu proporciju tās apvienot, un šo tiesisko regulējumu neattaisno objektīvi un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistīti faktori.

67

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

68

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas liedz darba ņēmējiem, kuri ir apdrošināti sociālā nodrošinājuma sistēmā, vienlaikus saņemt divas pilnīgas darbnespējas pensijas, ja uz šīm personām attiecas viena un tā pati sociālā nodrošinājuma shēma, bet atļauj šādu apvienošanu, ja uz šīm pensijām attiecas dažādas sociālā nodrošinājuma sistēmas – ja šis tiesiskais regulējums negatīvi ietekmē it īpaši darba ņēmējas sievietes salīdzinājumā ar darba ņēmējiem vīriešiem, it īpaši tāpēc, ka tas ļauj ievērojami lielākai proporcijai darba ņēmēju vīriešu – kas noteikta, balstoties uz visiem darba ņēmējiem vīriešiem, uz kuriem attiecas šis tiesiskais regulējums, – salīdzinājumā ar attiecīgo darba ņēmēju sieviešu proporciju tās apvienot, un šo tiesisko regulējumu neattaisno objektīvi un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistīti faktori.