–

LW vārdā – F. Schleicher, Rechtsanwalt,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,

–

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un M. Van Regemorter, pārstāves,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Wils, kā arī A. Azema, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 3. pantu un 23. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp LW un Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika) par Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – “Pārvalde”) lēmumu, ar kuru viņai atteiktas patvēruma tiesības.

3

Konvencijas par bēgļa statusu, kas parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954); turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), 1. panta A iedaļas 2. punktā ir noteikts, ka:

“Šīs Konvencijas mērķiem termins “bēglis” attiecināms uz jebkuru personu, kas:

[..]

2) [..] sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; vai personu, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, šādu notikumu rezultātā nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties.

Ja personai ir vairāk nekā viena pilsonība, termins “viņu pilsonības valsts” apzīmē katru no valstīm, kurā viņš ir pilsonis, un personu nedrīkst uzskatīt par tādu, kurai nav savas pilsonības valsts aizsardzības, ja tā bez iemesla, kas balstās uz labi pamatotām bailēm, nav izmantojusi aizsardzību vienā no savas pilsonības valstīm.”

4

Ar Direktīvu 2011/95 tika “pārstrādāta” Padomes Direktīva 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2004, L 304, 12. lpp.).

5

Direktīvas 2011/95 4., 12., 14., 16., 18., 19., 36. un 38. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

6

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

7

Minētās direktīvas 3. pantā “Labvēlīgāki standarti” ir noteikts:

“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus standartus, lai noteiktu, kas kvalificējams kā bēglis vai persona, kura tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ciktāl šādi standarti ir saderīgi ar šo direktīvu.”

8

Direktīvas 2011/95 4. panta “Faktu un apstākļu novērtēšana” 3. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts:

“Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:

[..]

9

Šīs direktīvas 12. pants “Izslēgšana” ir formulēts šādi:

“1.   Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kas atzīti par bēgļiem, ja:

2.   Trešās valsts valstspiederīgos vai bezvalstniekus izslēdz no to personu loka, kas atzītas par bēgļiem, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka:

3.   Šā panta 2. punktu piemēro personām, kas kūda vai citādi piedalās tur minēto noziegumu vai darbību izdarīšanā.”

10

Minētās direktīvas 23. pantā “Ģimenes vienotības saglabāšana” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai varētu tikt saglabāta ģimenes vienotība.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, kas atsevišķi nekvalificējas šādas aizsardzības saņemšanai, ir tiesīgi pieprasīt pabalstus, kas minēti 24. līdz 35. pantā, saskaņā ar valstī noteiktajām procedūrām un ciktāl tie savienojami ar ģimenes locekļa personīgo tiesisko statusu.

3.   Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ja ģimenes loceklis ir vai būtu izslēgts no starptautiskās aizsardzības atbilstoši III un V nodaļai.

4.   Neatkarīgi no 1. un 2. punkta dalībvalstis var atteikt, samazināt vai atsaukt tajos minētos pabalstus valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ.

5.   Dalībvalstis var izlemt, ka šo pantu piemēro arī citiem tuviem radiniekiem, kas dzīvojuši kopā kā ģimenes locekļi izcelsmes valsts atstāšanas laikā un kas tajā laikā pilnīgi vai galvenokārt bija atkarīgi no starptautiskās aizsardzības saņēmēja.”

11

1992. gada 26. jūnijaAsylgesetz (Likums par patvēruma tiesībām, BGBl. 1992 I, 1126. lpp.), kas publicēts 2008. gada 2. septembrī (BGBl. 2008 I, 1798. lpp.), redakcijā, kura piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “AsylG”), 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ārvalstnieks ir bēglis [Ženēvas konvencijas] izpratnē, ja viņš

12

AsylG 26. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī personas ar patvēruma tiesībām nepilngadīgam neprecētam bērnam pēc pieprasījuma tiek atzītas tiesības uz patvērumu, ja ārvalstnieka atzīšana par personu ar patvēruma tiesībām nav apstrīdama un šī atzīšana nav jāatsauc vai jāatceļ.”

13

AsylG 26. panta 4. punktā no šī panta piemērošanas citastarp ir izslēgtas personas, uz kurām attiecas kāds no Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punktā paredzētajiem izslēgšanas pamatiem.

14

AsylG 26. panta 5. punktā ir noteikts:

“Personu, kurām ir tiesības uz starptautisko aizsardzību, ģimenes locekļiem 1.–3. punkta izpratnē mutatis mutandis ir piemērojams 1.–4. punkts. Tiesības uz patvērumu tiek aizstātas ar bēgļa statusu vai alternatīvo aizsardzību. [..]”

15

Prasītāja pamatlietā dzimusi Vācijā 2017. gadā, viņas māte ir Tunisijas pilsone un tēvs – Sīrijas pilsonis.

16

Prasītājai pamatlietā ir Tunisijas pilsonība. Tas, vai viņai ir arī Sīrijas pilsonība, nav noskaidrots.

17

2015. gada oktobrī Pārvalde piešķīra prasītājas pamatlietā tēvam bēgļa statusu. Starptautiskās aizsardzības pieteikums, ko iesniedza prasītājas pamatlietā māte, kura ir dzimusi Lībijā un kura bija norādījusi, ka tur bija viņas pastāvīgā dzīvesvieta līdz izceļošanai no šīs valsts, netika apmierināts.

18

Ar 2017. gada 15. septembra lēmumu Pārvalde kā “acīmredzami nepamatotu” noraidīja patvēruma pieteikumu, kas bija iesniegts prasītājas pamatlietā vārdā pēc viņas piedzimšanas.

19

Ar 2019. gada 17. janvāra spriedumu Verwaltungsgericht Cottbus (Kotbusas Administratīvā tiesa, Vācija) atcēla šo lēmumu, ciktāl ar to prasītājas pamatlietā patvēruma pieteikums tika noraidīts kā “acīmredzami nepamatots”, nevis kā “nepamatots”, un pārējā daļā pieteikumu noraidīja. Šī tiesa uzskatīja, ka prasītāja neatbilst priekšnoteikumiem bēgļa statusa atzīšanai, jo viņai Tunisijā, tās vienā no izcelsmes valstīm, neesot pamatota iemesla bailēm no vajāšanas. Turklāt minētā tiesa nosprieda, ka šī prasītāja, piemērojot AsylG 26. panta 2. un 5. punktu, no viņas tēvam Vācijā piešķirtā bēgļa statusa nevar iegūt arī tiesības, pamatojoties uz ģimenes aizsardzību. Šī pati tiesa uzskatīja, ka starptautiskās aizsardzības subsidiaritātes principam būtu pretrunā starptautiskās aizsardzības saņēmēju lokā ietvert arī personas, kuras kā tādas valsts pilsoņi, kas var tām piešķirt aizsardzību, ir izslēgtas no to personu kategorijas, kurām nepieciešama aizsardzība.

20

Prasītāja pamatlietā par šo spriedumu cēla revīzijas [Revision] sūdzību iesniedzējtiesā – Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija).

21

Šajā sūdzībā prasītāja pamatlietā apgalvoja, ka nepilngadīgiem bērniem, kuru vecāku izcelsmes valstis ir atšķirīgas, bēgļa statuss, pamatojoties uz ģimenes aizsardzību saskaņā ar AsylG 26. panta 2. punktu, lasot to kopā ar 5. punkta pirmo teikumu, esot jāatzīst arī gadījumā, kad bēgļa statuss ir atzīts tikai vienam no vecākiem. Minētais neesot pretrunā bēgļu starptautiskās aizsardzības subsidiaritātes principam. Atbilstoši Direktīvas 2011/95 3. pantam dalībvalstij esot atļauts gadījumos, kad vienam ģimenes loceklim ir piešķirta starptautiskā aizsardzība, šo aizsardzību attiecināt arī uz citiem šīs ģimenes locekļiem, ja uz viņiem neattiecas kāds no šīs direktīvas 12. pantā minētajiem izslēgšanas iemesliem un ja situācija, kurā viņi atrodas, lai nodrošinātu ģimenes vienotību, ir saistīta ar starptautiskās aizsardzības mērķi. Īpaša vērība esot jāveltī nepilngadīgo personu aizsardzībai un bērnu interesēm.

22

Iesniedzējtiesa norāda, ka prasītāja pamatlietā nevar pretendēt uz bēgļa statusa piešķiršanu saskaņā ar pati savām tiesībām. Proti, no Ženēvas konvencijas 1. panta A iedaļas 2. punkta otrās daļas, kurā ir izteikts bēgļu starptautiskās aizsardzības subsidiaritātes princips, izrietot, ka personām, kurām ir divas vai vairāk pilsonības, nevar tikt piešķirts bēgļa statuss, ja tās var pieprasīt aizsardzību kādai no valstīm, kuru pilsonība tām ir. Šādā izpratnē arī esot jāinterpretē Direktīvas 2011/95 2. panta d) un n) punkts. Vienīgi persona, kas nav aizsargāta, jo tā nesaņem efektīvu aizsardzību no izcelsmes valsts šīs direktīvas 2. panta n) punkta izpratnē, esot bēglis minētās direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē. Taču prasītāja pamatlietā var iegūt efektīvu aizsardzību Tunisijā, vienā no viņas pilsonības valstīm.

23

Tomēr prasītāja pamatlietā atbilstot Vācijas tiesībās paredzētajiem nosacījumiem, lai tai tiktu atzīts bēgļa statuss kā vecāka, kuram ir piešķirts šis statuss, neprecētam nepilngadīgam bērnam. Proti, saskaņā ar AsylG 26. panta 2. punkta un 5. punkta pirmā un otrā teikuma noteikumiem, skatot tos kopā, bēgļa statuss atvasinātā kārtā un ģimenes aizsardzības nolūkā patvēruma ietvaros būtu jāpiešķir arī bērnam, kurš ir dzimis Vācijā un kuram ar viena no viņa vecākiem starpniecību ir trešās valsts, kuras teritorijā viņš netiktu vajāts, pilsonība.

24

Iesniedzējtiesa turklāt jautā, vai šāda Vācijas tiesību interpretācija ir saderīga ar Direktīvu 2011/95.

25

Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Ar uzdotajiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2011/95 3. pants un 23. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka dalībvalsts saskaņā ar labvēlīgākiem valsts standartiem, atvasinātā kārtā un lai saglabātu ģimenes vienotību var piešķirt bēgļa statusu nepilngadīgam neprecētam trešās valsts valstspiederīgā, kuram šis statuss ir atzīts, pamatojoties uz minētajā direktīvā izveidoto sistēmu, bērnam, tostarp arī tad, kad šis bērns ir dzimis šīs dalībvalsts teritorijā un tam ar otra vecāka starpniecību ir tādas citas trešās valsts pilsonība, kuras teritorijā tam nav riska tikt vajātam. Šajā kontekstā šī tiesa arī jautā, vai, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir svarīgi zināt, vai ir iespējams un var saprātīgi gaidīt, ka bērns un viņa vecāki apmetīsies uz dzīvi šīs pēdējās minētās trešās valsts teritorijā.

27

Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai Direktīvas 2011/95 normu interpretācija ir jāveic, ņemot vērā tās vispārējo struktūru un mērķi, saskaņā ar Ženēvas konvenciju un citiem atbilstošiem līgumiem, kas ir paredzēti LESD 78. panta 1. punktā. Kā tas izriet no šīs direktīvas 16. apsvēruma, šī interpretācija ir jāveic, ievērojot arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) atzītās tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 13. janvāris, Bundesrepublik Deutschland (Palestīniešu izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑507/19, EU:C:2021:3, 39. punkts).

28

Lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, pirmkārt, ir jākonstatē, ka bērns, kurš ir tādā situācijā, kāda ir norādīta šī sprieduma 26. punktā, neatbilst nosacījumiem bēgļa statusa piešķiršanai individuālā kārtā saskaņā ar Direktīvā 2011/95 noteikto sistēmu.

29

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/95 2. panta d) punktu tajā bēglis ir “trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valsts, kuras piederīgais šī persona ir, un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību”.

30

No šīs definīcijas izriet – lai iegūtu bēgļa statusu, ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem, kas ir nesaraujami, un tie ir saistīti, no vienas puses, ar bailēm no vajāšanas un, no otras puses, ar to, ka trešā valstī, kuras pilsonība ir ieinteresētajai personai, nav nodrošināta aizsardzība pret vajāšanas darbībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Secretary of State for the Home Department, C‑255/19, EU:C:2021:36, 56. punkts).

31

Minētajā definīcijā būtībā ir pārņemta Ženēvas konvencijas 1. panta A iedaļas 2. punktā ietvertā definīcija. Pēdējā minētajā ir precizēts, ka tad, “ja personai ir vairāk nekā viena pilsonība, termins “viņu pilsonības valsts” apzīmē katru no valstīm, kurā viņš ir pilsonis”, un ka “personu nedrīkst uzskatīt par tādu, kurai nav savas pilsonības valsts aizsardzības, ja tā bez iemesla, kas balstās uz labi pamatotām bailēm, nav izmantojusi aizsardzību vienā no savas pilsonības valstīm”.

32

Lai gan šis precizējums, kas ir starptautiskās aizsardzības subsidiaritātes principa izpausme, nav tieši integrēts Direktīvā 2011/95, tomēr no tās 2. panta n) punkta izriet, ka ikviena valsts, kuras pilsonība attiecīgajā gadījumā ir pieteikuma iesniedzējam, ir jāuzskata par viņa “izcelsmes valsti” šīs direktīvas izpratnē.

33

Tādējādi no Direktīvas 2011/95 2. panta d) punkta un 2. panta n) punkta, tos skatot kopā, izriet, ka pieteikuma iesniedzējs, kuram ir vairāku trešo valstu pilsonība, par tādu, kam liegta aizsardzība, ir uzskatāms tikai tad, ja viņš nevar vai, baidīdamies no vajāšanas, nevēlas lūgt aizsardzību nevienai no šīm valstīm. Šādu izpratni apstiprina arī minētās direktīvas 4. panta 3. punkta e) apakšpunkts, atbilstoši kuram viens no starptautiskās aizsardzības pieteikuma individuālā novērtējumā vērā ņemamiem elementiem ir fakts, vai būtu pamatoti gaidāms, ka pieteikuma iesniedzējs pieņemtu citas valsts aizsardzību, kurai viņš varētu pieprasīt pilsonību.

34

Iesniedzējtiesa norāda, ka uz prasītāju pamatlietā varētu tikt attiecināta efektīva aizsardzība Tunisijā, kas ir trešā valsts, kuras pilsonība viņai ir ar viņas mātes starpniecību. Iesniedzējtiesa šajā ziņā uzsver, ka nav neviena pierādījuma, kas ļautu uzskatīt, ka Tunisijas Republika nebūtu gatava vai nevarētu piešķirt prasītājai pamatlietā nepieciešamo aizsardzību pret vajāšanu un pret izraidīšanu uz Sīriju, kas ir viņas tēva, kuram Vācijas iestādes ir piešķīrušas bēgļa statusu, izcelsmes valsts, vai citu trešo valsti.

35

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka, piemērojot ar Direktīvu 2011/95 izveidoto sistēmu, starptautiskās aizsardzības pieteikums nevar tikt apmierināts individuāli tikai tādēļ, ka pieteikuma iesniedzēja ģimenes loceklim ir pamatotas bailes no vajāšanas vai pastāv reāls būtiska kaitējuma risks, ja ir pierādīts, ka, neraugoties uz viņa saikni ar šo ģimenes locekli un īpašo neaizsargātību, kas, kā uzsvērts šīs direktīvas 36. apsvērumā, no tā vispārīgi izriet, pieteikuma iesniedzējs pats nav pakļauts vajāšanas draudiem vai būtiska kaitējuma riskam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Ahmedbekova, C‑652/16, EU:C:2018:801, 50. punkts).

36

Otrkārt, jānorāda, ka Direktīvā 2011/95 nav paredzēta bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa attiecināšana atvasinātā kārtā, to attiecinot uz personas, kam tas ir piešķirts, ģimenes locekļiem, kuri katrs atsevišķi neatbilst šī statusa piešķiršanas nosacījumiem. Proti, no šīs direktīvas 23. panta izriet, ka tas vienīgi uzliek dalībvalstīm pienākumu pielāgot savu tiesisko regulējumu tā, lai šie ģimenes locekļi varētu – atbilstoši valsts kārtībai un tad, kad tas ir saderīgi ar šo ģimenes locekļu personīgo tiesisko statusu, – pieprasīt noteiktas priekšrocības, citastarp uzturēšanās atļauju, piekļuvi nodarbinātībai vai izglītībai, kuru mērķis ir saglabāt ģimenes vienotību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Ahmedbekova, C‑652/16, EU:C:2018:801, 68. punkts).

37

Turklāt no Direktīvas 2011/95 2. panta j) punkta, kurā ir definēts jēdziens “ģimenes locekļi” šīs direktīvas vajadzībām, un tās 23. panta 2. punkta kombinācijas izriet, ka dalībvalstu pienākums paredzēt piekļuvi šīm priekšrocībām neattiecas uz starptautiskās aizsardzības saņēmēja bērniem, kas dzimuši uzņemošajā dalībvalstī, ģimenē, kura ir tikusi tajā dibināta.

38

Treškārt, lai noteiktu, vai dalībvalsts tomēr atvasinātā kārtā un ģimenes vienotības saglabāšanas nolūkos var piešķirt bēgļa statusu bērnam, kurš ir tādā situācijā kā prasītāja pamatlietā, svarīgi ir atgādināt, ka Direktīvas 2011/95 3. pants ļauj dalībvalstīm ieviest vai saglabāt “labvēlīgākus standartus, lai noteiktu, kas kvalificējams kā bēglis vai persona, kura tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ciktāl šādi standarti ir saderīgi ar šo direktīvu”.

39

Tiesa ir konstatējusi, ka no šī formulējuma, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 2011/95 14. apsvērumu, izriet, ka ar šīs direktīvas 3. pantā paredzētajiem labvēlīgākajiem standartiem tostarp var vienkāršot nosacījumus, saskaņā ar kuriem trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks var iegūt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Ahmedbekova, C‑652/16, EU:C:2018:801, 70. punkts).

40

Attiecībā uz minētajā 3. pantā ietverto precizējumu, saskaņā ar kuru jebkuram labvēlīgākam standartam ir jābūt saderīgam ar Direktīvu 2011/95, Tiesa ir nospriedusi, ka šis standarts nedrīkst ietekmēt šīs direktīvas vispārējo sistēmu vai mērķus. It īpaši ir aizliegti tādi standarti, kuru mērķis ir atzīt bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu tiem trešās valsts pilsoņiem vai bezvalstniekiem, kas ir tādās situācijās, kuras nekādā veidā nav saistītas ar starptautiskās aizsardzības mērķi (spriedums, 2018. gada 4. oktobris, Ahmedbekova, C‑652/16, EU:C:2018:801, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Bēgļa statusa automātiska atzīšana saskaņā ar valsts tiesībām tās personas ģimenes locekļiem, kurai šis statuss ir piešķirts saskaņā ar Direktīvā 2011/95 noteikto sistēmu, nav a priori nekādi nesaistīta ar starptautiskās aizsardzības loģiku (spriedums, 2018. gada 4. oktobris, Ahmedbekova, C‑652/16, EU:C:2018:801, 72. punkts).

42

Pirmām kārtām, Apvienoto Nāciju Organizācijas pilnvaroto pārstāvju 1951. gada 25. jūlija konferences par bēgļu un bezvalstnieku statusu, kurā ir izstrādāts Ženēvas konvencijas teksts, Nobeiguma aktā ir uzsvērts, ka “ģimenes vienotība [..] ir bēgļa būtiskas tiesības”, un aicināts parakstītājas valstis “veikt vajadzīgos pasākumus, lai aizsargātu bēgļ[a] ģimeni, un it īpaši [..] nodrošinātu bēgļa ģimenes vienotības saglabāšanu [..]”. Turklāt šīs saiknes esamību vairākkārt ir apstiprinājušas UNHCR struktūrvienības.

43

Otrām kārtām, pašā Direktīvā 2011/95 ir atzīta minētās saiknes esamība, tās 23. panta 1. punktā vispārīgā veidā nosakot pienākumu dalībvalstīm nodrošināt starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes vienotības saglabāšanu.

44

Līdz ar to ir jākonstatē, ka bēgļa statusa automātiskai attiecināšanai atvasinātā veidā uz personas, kurai šis statuss ir piešķirts, nepilngadīgo bērnu neatkarīgi no tā, vai šis bērns atsevišķi atbilst minētā statusa piešķiršanas nosacījumiem, un tostarp tad, ja minētais bērns ir dzimis uzņemošajā dalībvalstī, kā paredzēts pamatlietā aplūkotajā valsts tiesību normā, kuras mērķis, kā to norāda iesniedzējtiesa, ir starptautiskās aizsardzības saņēmēju ģimenes aizsardzība un ģimenes vienotības saglabāšana, ir saikne ar starptautiskās aizsardzības loģiku.

45

Tomēr ir jānorāda, ka var būt situācijas, kurās šāda automātiska bēgļa statusa attiecināšana – atvasinātā veidā un lai saglabātu ģimenes vienotību – uz personas, kurai šis statuss ir piešķirts, nepilngadīgo bērnu, kaut arī šāda saiknes pastāv, var būt nesaderīga ar Direktīvu 2011/95.

46

Proti, pirmkārt, ņemot vērā Direktīvā 2011/95 noteikto izslēgšanas pamatu mērķi saglabāt tajā paredzētās aizsardzības sistēmas uzticamību atbilstoši Ženēvas konvencijai, direktīvas 3. pantā paredzētā atkāpe liedz dalībvalstij pieņemt vai paturēt spēkā standartus, ar kuriem tiek piešķirts direktīvā paredzētais bēgļa statuss personai, kurai tas nepienākas saskaņā ar minētās direktīvas 12. panta 2. punktu (spriedums, 2010. gada 9. novembris, B un D, C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 115. punkts).

47

Kā uzsver iesniedzējtiesa, AsylG 26. panta 4. punktā šādas personas ir izslēgtas no bēgļa statusa paplašinātas attiecināšanas, kas izriet no šī 26. panta 2. un 5. punkta, skatot tos kopsakarā, piemērošanas.

48

Otrkārt, no Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punkta izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies novērst, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējam piešķirtās priekšrocības tiktu attiecinātas arī uz šī saņēmēja ģimenes locekli, ja tas nebūtu saderīgi ar attiecīgā ģimenes locekļa personīgo tiesisko statusu.

49

No šīs tiesību normas izstrādāšanas vēstures un tajā paredzētās atrunas tvēruma izriet, ka tā ir piemērojama arī gadījumā, kad dalībvalsts nolemj, ka nav jāaprobežojas ar priekšrocību paplašināšanu, bet vēlas, piemērojot šīs direktīvas 3. pantu, pieņemt labvēlīgākus standartus, saskaņā ar kuriem starptautiskās aizsardzības saņēmējam piešķirtais statuss tiek automātiski attiecināts uz viņa ģimenes locekļiem neatkarīgi no tā, vai viņi katrs atsevišķi atbilst šī statusa piešķiršanas nosacījumiem.

50

Proti, ir jānorāda, ka pašlaik Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punktā ietverto atrunu Eiropas Parlaments ierosināja likumdošanas procedūrā, kā rezultātā tika pieņemta Direktīva 2004/83, kura ir “pārstrādāta” ar Direktīvu 2011/95 un kuras 23. pants lielā mērā atbilst tam pašam Direktīvas 2011/95 pantam. Šis priekšlikums attiecās uz Eiropas Kopienu Komisijas priekšlikumu, kurā dalībvalstīm bija paredzēts pienākums nodrošināt, “ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju ģimenes locekļi, kas tos pavada, var pretendēt uz tādu pašu statusu kā viņi”. Piedāvājot paplašināt šo pienākumu, lai iekļautu ģimenes locekļus, kuri pievienojas pieteikuma iesniedzējiem vēlāk, Parlaments uzskatīja, ka šī atruna būtu jāievieš, lai ņemtu vērā faktu, ka ģimenes locekļiem “var būt [no pieteikuma iesniedzēja] atšķirīgs tiesiskais statuss, kas var nebūt saderīgs ar starptautisko aizsardzību” (skat. Eiropas Parlamenta 2002. gada 8. oktobra ziņojumu par priekšlikumu Padomes direktīvai par minimālajiem standartiem un statusu, lai trešo valstu pilsoņus vai bezvalstniekus atzītu par bēgļiem vai personām, kam kādā citā veidā vajadzīga starptautiska aizsardzība, un par piešķirtās aizsardzības saturu, COM(2001) 510, A 5‑0333/2002, galīgā redakcija, 22. grozījums (OV 2002, C 51 E, 325. lpp.)).

51

Galu galā Savienības likumdevējs šo pienākumu nav noteicis. Tomēr tas saglabāja saderīguma atrunu un Direktīvas 2004/83 un 2011/95 23. panta 1. un 2. punktā tikai noteica dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, lai varētu tikt saglabāta ģimenes vienotība un lai starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, kuri katrs atsevišķi neatbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi šādas aizsardzības iegūšanai, varētu saņemt noteiktas priekšrocības saskaņā ar valsts procedūrām.

52

Tādējādi no šī 23. panta rašanās vēstures izriet, ka dalībvalstij, kas, izmantojot šīs direktīvas 3. pantā paredzēto iespēju, vēlas pieņemt vai saglabāt labvēlīgākus standartus, saskaņā ar kuriem šādam saņēmējam piešķirtais statuss tiek automātiski attiecināts uz tā ģimenes locekļiem neatkarīgi no tā, vai tie katrs atsevišķi atbilst šī statusa piešķiršanas nosacījumiem, piemērojot šos standartus, ir jāraugās, lai tiktu ievērota minētajā 23. panta 2. punktā paredzētā atruna.

53

Par šīs atrunas piemērojamību runājot – tā ir jānosaka, ņemot vērā Direktīvas 2011/95 23. panta mērķi nodrošināt starptautiskās aizsardzības saņēmēju ģimenes vienotības saglabāšanu un īpašo kontekstu, kurā iekļaujas šāda atruna.

54

Šajā ziņā ir jāuzskata, ka it īpaši ar starptautiskās aizsardzības saņēmēja bērna personīgo tiesisko statusu, kurš individuāli neatbilst nepieciešamajiem nosacījumiem, lai saņemtu šo aizsardzību, nebūtu saderīgi attiecināt uz šo personu Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punktā paredzētās priekšrocības vai šim saņēmējam piešķirto statusu, ja šim bērnam ir uzņemošās dalībvalsts pilsonība vai cita pilsonība, kas viņam, ņemot vērā visus elementus, kuri raksturo viņa personīgo statusu, sniedz tiesības uz labāku attieksmi šajā dalībvalstī nekā tā, kas izriet no šādas paplašinātas attiecināšanas.

55

Šajā Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punktā ietvertās atrunas interpretācijā pilnībā ir ņemtas vērā bērna intereses, kuru kontekstā šī tiesību norma ir jāinterpretē un jāpiemēro. Šīs direktīvas 16. apsvērumā ir skaidri uzsvērts, ka tajā ir ievērotas Hartā nostiprinātās pamattiesības un ka tās mērķis ir veicināt Hartas 7. pantā garantēto tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību un Hartas 24. pantā atzīto bērna tiesību piemērošanu, kuru vidū šīs pēdējās minētās tiesību normas 2. punktā ir ietverts pienākums ņemt vērā viņa intereses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 9. septembris, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes loceklis), C‑768/19, EU:C:2021:709, 36.–38. punkts).

56

Turklāt minētā interpretācija atbilst tai, ko piedāvā UNHCR, kura dokumentiem ir īpaša nozīme saistībā ar tam Ženēvas konvencijā uzticēto lomu (spriedums, 2019. gada 23. maijs, Bilali, C‑720/17, EU:C:2019:448, 57. punkts).

57

Tā, komentāros par Direktīvas 2004/83 23. panta 1. un 2. punktu “[UNHCR] uzskata, ka vienas ģimenes locekļiem būtu jāpiešķir tāds pats statuss kā galvenajam pieteicējam (atvasinātais statuss)”, un norāda, ka “ģimenes vienotības princips izriet no Apvienoto Nāciju Organizācijas pilnvaroto pārstāvju 1951. gada konferences par bēgļu un bezvalstnieku statusu, kā arī cilvēktiesībām Nobeiguma akta. Lielākā daļa [Eiropas Savienības] dalībvalstu paredz bēgļu ģimenes locekļiem atvasinātu statusu. [UNHCR] pieredze arī liecina, ka parasti tas ir vispraktiskākais rīcības veids. Tomēr ir situācijas, kurās šis atvasinātā statusa princips nav jāievēro, proti, ja ģimenes locekļi vēlas lūgt patvērumu individuāli vai ja statusa atvasinātā piešķiršana nebūtu saderīga ar viņu personīgo statusu, piemēram, tāpēc, ka viņi ir uzņemošās valsts pilsoņi vai viņu valstspiederība viņiem dod tiesības uz labāku attieksmi”.

58

Taču, neskarot pārbaudes, kas būs jāveic iesniedzējtiesai, nešķiet, ka prasītājai pamatlietā, ņemot vērā viņas Tunisijas pilsonību vai kādu citu elementu, kas raksturo viņas personīgo tiesisko statusu, būtu tiesības uz labāku attieksmi Vācijā nekā tā, kas izriet no pamatlietā aplūkotajā tiesību normā paredzētā bēgļa statusa, kas piešķirts viņas tēvam, attiecināšanas uz viņu.

59

Visbeidzot ir jākonstatē, ka tādas labvēlīgākas valsts tiesību normas kā pamatlietā aplūkotā saderība ar Direktīvu 2011/95, it īpaši ar tās 23. panta 2. punktā ietverto atrunu, vai tās piemērošana tādā situācijā, kādā ir prasītāja pamatlietā, nav atkarīga no tā, vai ir iespējams un var saprātīgi gaidīt, ka viņa un viņas vecāki varētu apmesties uz dzīvi Tunisijā.

60

Proti, kā secinājumu 93. punktā norādījis ģenerāladvokāts, šīs direktīvas 23. panta jēga ir ļaut starptautiskās aizsardzības saņēmējam izmantot tiesības, ko viņam šī aizsardzība sniedz, vienlaikus saglabājot viņa ģimenes vienotību uzņemošajā dalībvalstī. Tas, ka prasītājas pamatlietā ģimenei ir iespēja apmesties Tunisijā, tātad nav pamats šīs tiesību normas 2. punktā ietverto atrunu izprast tādējādi, ka viņai būtu liegts bēgļa statuss, jo šāda interpretācija nozīmētu, ka viņas tēvs atsakās no patvēruma tiesībām, kas viņam ir piešķirtas Vācijā.

61

Turklāt šādos apstākļos tāda tiesiskā regulējuma piemērošana, kas ļauj piešķirt bēgļa statusu personas, kurai šis statuss ir piešķirts, ģimenes locekļiem – lai gan pastāv iespēja, ka šī ģimene varētu pārcelties uz trešo valsti –, nevar būt iemesls apšaubīt šī sprieduma 41. punktā izdarīto konstatējumu, ka šādam tiesiskajam regulējumam ir zināma saikne ar starptautiskās aizsardzības mērķi.

62

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 3. pants un 23. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tas, ka dalībvalsts saskaņā ar labvēlīgākiem valsts standartiem nolūkā saglabāt ģimenes vienotību atvasinātā kārtā piešķir bēgļa statusu trešās valsts pilsoņa, kuram pašam šāds statuss ir piešķirts, nepilngadīgam bērnam, piemērojot ar šo direktīvu izveidoto sistēmu, tostarp tad, ja šis bērns ir dzimis minētās dalībvalsts teritorijā un ar otra vecāka starpniecību tam ir tādas citas trešās valsts pilsonība, kurā tas nesastaptos ar risku tikt vajātam, ja vien uz šo bērnu neattiecas kāds no minētās direktīvas 12. panta 2. punktā paredzētajiem izslēgšanas iemesliem un ja tam viņa pilsonības vai cita viņa personīgo tiesisko statusu raksturojoša elementa dēļ minētajā dalībvalstī nepienākas labāka attieksme par to, kas izriet no bēgļa statusa. Šajā ziņā nav nozīmes tam, vai ir iespējams un var saprātīgi gaidīt, ka minētais bērns un tā vecāki varētu apmesties uz dzīvi šajā citā trešā valstī.

63

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu 3. pants un 23. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tas, ka dalībvalsts saskaņā ar labvēlīgākiem valsts standartiem nolūkā saglabāt ģimenes vienotību atvasinātā kārtā piešķir bēgļa statusu trešās valsts pilsoņa, kuram pašam šāds statuss ir piešķirts, nepilngadīgam bērnam, piemērojot ar šo direktīvu izveidoto sistēmu, tostarp tad, ja šis bērns ir dzimis minētās dalībvalsts teritorijā un ar otra vecāka starpniecību tam ir tādas citas trešās valsts pilsonība, kurā tas nesastaptos ar risku tikt vajātam, ja vien uz šo bērnu neattiecas kāds no minētās direktīvas 12. panta 2. punktā paredzētajiem izslēgšanas iemesliem un ja tam viņa pilsonības vai cita viņa personīgo tiesisko statusu raksturojoša elementa dēļ minētajā dalībvalstī nepienākas labāka attieksme par to, kas izriet no bēgļa statusa. Šajā ziņā nav nozīmes tam, vai ir iespējams un var saprātīgi gaidīt, ka minētais bērns un tā vecāki varētu apmesties uz dzīvi šajā citā trešā valstī.