–

Komisia za protivodeystvie na koruptsiyata i za otnemane na nezakonno pridobitoto imushtestvo vārdā – S. Tsatsarov,

–

ZV, AX un “Meditsinski tsentar po dermatologia i estetichna meditsina PRIMA DERM” ООD vārdā – S. Kostov un G. Atanasov, advokati,

–

Bulgārijas valdības vārdā – T. Mitova un M. Georgieva, pārstāves,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī T. Machovičová, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji N. Nikolova, kā arī I. Zaloguin un M. Wilderspin, vēlāk – N. Nikolova un I. Zaloguin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/42/ES (2014. gada 3. aprīlis) par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (OV 2014, L 127, 39. lpp.; labojums – OV 2014, L 138, 114. lpp.), kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. un 48. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Komisia za protivodeystvie na koruptsiyata i za otnemane na nezakonno pridobitoto imushtestvo (Korupcijas apkarošanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas komisija, Bulgārija; turpmāk tekstā – “Līdzekļu konfiskācijas komisija”) un ZV, AX un “Meditsinski tsentar po dermatologia i estetichna meditsina PRIMA DERM” ООD par tādu līdzekļu konfiskācijas pieprasījumu, kuri esot iegūti nelegāli.

3

Direktīvas 2014/42 9., 15. un 22. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir norādīts:

“Šajā direktīvā ir noteikts noteikumu minimums, kas attiecas uz īpašuma iesaldēšanu, ņemot vērā tā iespējamu vēlāku konfiskāciju, un uz īpašuma konfiskāciju krimināllietās.”

5

Minētās direktīvas 3. pants ir formulēts šādi:

“Šo direktīvu piemēro noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas:

[..].”

6

Šīs pašas direktīvas 4. panta “Konfiskācija” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj pilnībā vai daļēji konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šādu nozieguma rīku vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu vērtībai, ņemot vērā galīgu notiesājošu spriedumu par noziedzīgu nodarījumu, kas var tikt pieņemts arī in absentia tiesas procesā.”

7

Zakon za otnemane v polza na darzhavata na nezakonno pridobito imushtestvo (Likums par nelikumīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju valsts labā, 2012. gada 18. maijaDV Nr. 38; turpmāk tekstā – “2012. gada Līdzekļu konfiskācijas likums”), kas stājās spēkā 2012. gada 19. novembrī, tika atcelts ar Zakon za protivodeystvie na korupsiata i za otnemane na nezakonno pridobitoto imushtestvo (Likums par korupcijas apkarošanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, 2018. gada 19. janvāraDV Nr. 7), tomēr, kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norāda iesniedzējtiesa, tas šajā gadījumā turpina būt piemērojams ratione temporis.

8

2012. gada Līdzekļu konfiskācijas likuma 1. pantā bija noteikts:

“(1)   Šajā likumā ir reglamentēti nelikumīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas nosacījumi un procedūra.

(2)   Ar nelikumīgi iegūtiem līdzekļiem šā panta 1. punktā saprot līdzekļus, kuru izcelsmei nav konstatējams likumīgs avots.”

9

Šā likuma 2. pantā bija noteikts:

“Ar šo likumu ieviestā procedūra tiek veikta neatkarīgi no kriminālprocesa, kas ierosināts pret personu, attiecībā uz kuru notiek pārbaude, un/vai no personām, kuras ar viņu ir saistītas.”

10

Minētā likuma 22. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Pārbaude saskaņā ar 21. panta 2. punktu sākas ar attiecīgās teritoriālās direkcijas direktora lēmumu, ja persona tiek apsūdzēta par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar:

[..]

8. 201.–203. pantu;

[..]

20. 282., 283. un 283.a pantu;

[..]

Nakazatelen kodeks [Kriminālkodeksā].”

11

2015. gada 5. maijaVoenno okrazhna prokuratura – Sofia (Sofijas reģiona Militārā prokuratūra, Bulgārija) Līdzekļu konfiskācijas komisijai paziņoja, ka pret ZV ir sākta kriminālvajāšana par noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Kriminālkodeksa 282. panta 2. punkta pirmajā teikumā, lasot to kopā ar šā kodeksa 282. panta 1. punktu.

12

It īpaši ZV tiek apsūdzēta par to, ka laikā no 2004. gada 29. novembra līdz 2014. gada 10. septembrim viņa kā ierēdne, kas vada Sofijas (Bulgārija) Voennomeditsinska akademia (Militārās medicīnas akadēmija) Dermatoloģijas, veneroloģijas un alergoloģijas katedru, ir veikusi darbības, kuras pārsniedza viņai piešķirtās pilnvaras, lai iegūtu materiālu labumu sev vai sabiedrībai DERMA PRIM‑MK OOD, kurā viņai piederēja pamatkapitāla daļu vairākums.

13

Kriminālprocess pret ZV pašlaik norisinās Sofiyski voenen sad (Sofijas Militārā tiesa, Bulgārija).

14

Līdzekļu konfiskācijas komisija, pamatojoties uz Sofijas reģiona Militārās prokuratūras paziņojumu, saskaņā ar 2012. gada Līdzekļu konfiskācijas likuma 22. pantu sāka pārbaudi attiecībā uz ZV.

15

Pārbaudes noslēgumā šī komisija konstatēja, ka starpība starp ZV un viņas laulātā mantu, no vienas puses, kā arī viņu abu ienākumiem, no otras puses, ir ļoti nesamērīga. Līdz ar to 2017. gada 18. janvārī tā iesniedzējtiesā iesniedza pieteikumu par ZV un to fizisko un juridisko personu, kuras uzskatāmas par saistītām ar ZV vai kuras ir ZV kontrolē, nelikumīgi iegūto līdzekļu konfiskāciju par labu valstij.

16

Pēc minētās komisijas pieprasījuma iesniedzējtiesa noteica iesaldēšanas pasākumus attiecībā uz konfiscējamiem līdzekļiem.

17

Tiesājamie pamatlietā ir izvirzījuši iebildi par nepieņemamību attiecībā uz šo pieprasījumu, atsaucoties uz 2012. gada Līdzekļu konfiskācijas likuma neatbilstību Direktīvai 2014/42. Viņi apgalvo, ka šī direktīva ir piemērojama arī ārpus krimināltiesību jomas un ka tā Bulgārijas tiesībās nav pareizi transponēta, jo minētajā likumā tostarp nav paredzētas procesuālās garantijas konkrētajai personai un trešām personām, kurām ir piemērojami noteikumi par nelikumīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu vai konfiskāciju.

18

Iesniedzējtiesa vispirms precizē, ka 2012. gada Līdzekļu konfiskācijas likuma 2. pantā ir skaidri paredzēts, ka civiltiesā uzsāktā konfiskācijas procedūra nav atkarīga no kriminālprocesa, kas ierosināts pret personu, attiecībā uz kuru notiek pārbaude, vai ar viņu saistītām vai viņas kontrolētām personām. Proti, saskaņā ar valsts judikatūru tikai tas vien, ka pret personu ir izvirzīta apsūdzība krimināllietā, ir pietiekams nosacījums pārbaudes sākšanai attiecībā uz šo personu. Tātad saskaņā ar šo tiesisko regulējumu visas procedūras, kuras ir ierosinātas uz šā likuma pamata, norisinoties neatkarīgi no tā, vai pārbaudāmā persona ir tikusi notiesāta ar galīgu spriedumu.

19

Turpinājumā iesniedzējtiesa uzsver, ka 2012. gada Līdzekļu konfiskācijas likumā ir apvērsts pierādīšanas pienākums. Proti, pietiekot ar to, ka Līdzekļu konfiskācijas komisija atsaucas uz pamatotām aizdomām, ka līdzekļi ir iegūti nelikumīgi. Tādējādi valsts likumdevējs esot radījis prezumpciju, ka līdzekļi, kuru izcelsme nav noteikta vai nav pierādīta, ir iegūti nelikumīgi, un esot kā vienīgo un noteicošo pierādījumu nelikumīgi iegūtu līdzekļu esamībai ieviesis jēdzienu “mantas nesamērīgums”. Tādējādi konfiskācijai ir pakļauti ne tikai līdzekļi, kuri iegūti noziedzīga nodarījuma vai smaga administratīva pārkāpuma rezultātā, bet arī jebkuri citi līdzekļi, kuru izcelsmi nevar noteikt vai nevar pierādīt.

20

Visbeidzot iesniedzējtiesa uzskata – pat ja pieteikums par līdzekļu konfiskāciju ir jāizskata saskaņā ar civilprocesa tiesībām, nelikumīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas pasākums pēc savas būtības ir krimināltiesisks pasākums, kas ietilpst Direktīvas 2014/42 piemērošanas jomā.

21

Tā kā 2012. gada Līdzekļu konfiskācijas likumā nav paredzētas minimālās garantijas, kuras noteiktas Direktīvā 2014/42, tas esot pretrunā šai direktīvai. Turklāt attiecīgajai personai uzliktais pārlieku apgrūtinošais pierādīšanas pienākums esot pretrunā arī Hartas 48. pantam.

22

Tā kā Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) tomēr bija šaubas par Direktīvas 2014/42 normu interpretāciju, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Līdzekļu konfiskācijas komisija apgalvo, ka atbildei uz prejudiciālajiem jautājumiem nav nozīmes pamatlietas risinājumam, jo Direktīva 2014/42 šajā lietā nav piemērojama un līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams. Konkrēti, šī komisija uzskata, ka pieteikuma par līdzekļu konfiskāciju pamatā ir Kriminālkodeksa 282. panta 2. punktā paredzētais nodarījums. Tomēr šis nodarījums neatbilstot nevienam no nodarījumiem, kuri minēti Direktīvas 2014/42 3. pantā, kurā noteikta šīs direktīvas materiālā piemērošanas joma.

24

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi atbilstoši pašas noteiktajam tiesiskajam regulējumam un faktiskajiem apstākļiem, kā precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedumi, 2008. gada 24. jūnijs, Commune de Mesquer, C‑188/07, EU:C:2008:359, 30. punkts, un 2020. gada 19. marts, “Agro In 2001”, C‑234/18, EU:C:2020:221, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

25

Ja – kā tas ir šajā lietā – nav acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, iebildums attiecībā uz šīs tiesību normas nepiemērojamību pamatlietā nav saistīts ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, bet attiecas uz uzdoto jautājumu būtību (spriedums, 2020. gada 19. marts, Agro In 2001, C‑234/18, EU:C:2020:221, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

27

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2014/42 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nav piemērojama dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, kurā ir paredzēts, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju valsts tiesa uzdod veikt tādā procedūrā, kas neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatāciju, vai uzreiz pēc šādas procedūras.

28

Vispirms ir jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka – atšķirībā no tiesību aktiem lietā, kurā pasludināts 2020. gada 19. marta spriedums “Agro In 2001” (C‑234/18, EU:C:2020:221, 47. punkts) – nodarījumi, saistībā ar kuriem tiek veikta ZV kriminālvajāšana, ietilpst jēdzienā “nodarījums” Direktīvas 2014/42 3. panta a) punktā minētās konvencijas izpratnē.

29

Apstāklis, ka dažas ieinteresētās personas Tiesā apgalvo, ka patiesībā šie nodarījumi neietilpst minētās konvencijas piemērošanas jomā un ka pamatlietas fakti ir norisinājušies pirms Direktīvas 2014/42 stāšanās spēkā vai pēc tās transponēšanai noteiktā termiņa beigām, nevar atspēkot šo premisu.

30

Proti, tā kā Tiesa saskaņā ar šā sprieduma 24. punktā minēto judikatūru nevar pārbaudīt iesniedzējtiesas norādītā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu precizitāti, tai ir jābalstās uz pieņēmumu, ka šī direktīva pamatlietā var tikt piemērota.

31

To paturot prātā, vēl ir jāpārbauda, vai Direktīva 2014/42 reglamentē nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, ko kāda dalībvalsts tiesa ir uzdevusi veikt procedūrā, kurā nenotiek viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatēšana.

32

Šajā nolūkā ir jāatgādina, ka Direktīva 2014/42 ir balstīta uz LESD trešās daļas V sadaļas 4. nodaļas “Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās” paredzētajiem noteikumiem un konkrētāk – uz LESD 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu.

33

Šajās tiesību normās Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei ir piešķirtas pilnvaras paredzēt minimālos noteikumus, pirmkārt, ciktāl tas ir nepieciešams, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kurām ir pārrobežu aspekts, un, otrkārt, noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, kas saistīta ar šādu nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos apkarot kopīgi.

34

Šajā ziņā, lai gan būtu jābūt iespējai konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šo rīku vai līdzekļu vērtībai, no šīs direktīvas 15. apsvēruma izriet, ka tam tā jābūt tikai tad, ja attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu ir pasludināts galīgs notiesājošs spriedums, un šāds notiesājošs spriedums var tikt taisīts arī aizmuguriskā procesā.

35

Tādējādi Direktīvas 2014/42 4. panta 1. punktā ir prasīts, lai dalībvalstis veiktu nepieciešamos pasākumus, kuri sniedz iespēju pilnībā vai daļēji konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šo rīku vai līdzekļu vērtībai, ja vien attiecībā uz noziedzīgo nodarījumu ir pasludināts galīgs notiesājošs spriedums, kas var tikt taisīts arī aizmuguriskā procesā.

36

Līdz ar to, ņemot vērā Direktīvas 2014/42 normu mērķus un formulējumu, kā arī kontekstu, kādā tā tika pieņemta, ir uzskatāms, ka šī direktīva – tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212, kura normas atbilstoši minētās direktīvas 9. apsvērumam ar to ir paredzēts paplašināt, – ir tiesību akts, ar kuru dalībvalstīm uzlikts pienākums ieviest kopēju noteikumu minimumu attiecībā uz nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, lai atvieglotu kriminālprocesa ietvaros tiesas izdotu konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu (pēc analoģijas attiecībā uz Pamatlēmumu 2005/212 skat. spriedumu, 2020. gada 19. marts, “Agro In 2001”, C‑234/18, EU:C:2020:221, 56. punkts).

37

Tātad Direktīva 2014/42 nereglamentē nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, ko kāda dalībvalsts tiesa uzdevusi veikt tādā procedūrā, kura neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatēšanu, vai uzreiz pēc tās (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 19. marts, “Agro In 2001”, C‑234/18, EU:C:2020:221, 57. punkts). Proti, uz šādu konfiskāciju neattiecas šajā direktīvā saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu paredzētie minimālie noteikumi, un tās tiesiskais regulējums tātad ietilpst minētās direktīvas 22. apsvērumā norādītajā dalībvalstu kompetencē paredzēt plašākas pilnvaras savos valsts tiesību aktos.

38

Šķiet, ka šajā lietā iesniedzējtiesas uzsāktā konfiskācijas procedūra būtībā ir civiltiesiska un ka šīs valsts tiesību aktos tā pastāv līdzās krimināltiesiskam konfiskācijas regulējumam. Saskaņā ar 2012. gada Līdzekļu konfiskācijas likuma 22. panta 1. punktu šādu procedūru gan sāk Līdzekļu konfiskācijas komisija, ja tā tiek informēta, ka kāda persona tiek apsūdzēta par konkrētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Tomēr no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar minētā likuma normām šī procedūra, kurā galvenā uzmanība tiek pievērsta vienīgi īpašumam, par ko tiek apgalvots, ka tas iegūts nelikumīgi, pēc uzsākšanas tiek veikta neatkarīgi no eventuāla kriminālprocesa, kas tiktu sākts pret prezumēto noziedzīga nodarījuma izdarītāju, kā arī no šādas procedūras iznākuma, konkrētāk, no viņa eventuālas notiesāšanas (spriedums, 2020. gada 19. marts, “Agro In 2001”, C‑234/18, EU:C:2020:221, 60. punkts).

39

Šādos apstākļos ir konstatējams, ka nolēmums, ko iesniedzējtiesa ir lūgta pieņemt pamatlietā, netiek pieņemts nedz procedūrā attiecībā uz vienu vai vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, nedz uzreiz pēc šādas procedūras. Turklāt konfiskācija, ko tā var uzdot pēc tai iesniegtā pieteikuma izskatīšanas, nav atkarīga no attiecīgās personas notiesāšanas krimināllietā. Tādējādi šāda procedūra neietilpst Direktīvas 2014/42 piemērošanas jomā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 19. marts, “Agro In 2001”, C‑234/18, EU:C:2020:221, 61. punkts).

40

Turklāt šādu interpretāciju neliek apšaubīt 2021. gada 14. janvāra spriedums Okrazhna prokuratura – Haskovo un Apelativna prokuratura – Plovdiv (C‑393/19, EU:C:2021:8), kurā Tiesa ņēma vērā Pamatlēmumu 2005/212. Proti, pamatlieta atšķiras no lietas, kurā tika taisīts minētais spriedums, jo pēdējā minētajā lietā aplūkotā konfiskācija bija paredzēta Kriminālkodeksā, tās piemērošana bija saistīta ar attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, konkrētajā gadījumā – kontrabandu, un attiecīgā persona tika notiesāta par minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu.

41

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2014/42 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nav piemērojama dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, kurā ir paredzēts, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju valsts tiesa uzdod veikt tādā procedūrā, kura neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatāciju, vai uzreiz pēc šādas procedūras.

42

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, atbilde uz otro, trešo, piekto un septīto jautājumu nav jāsniedz.

43

Ar ceturto un sesto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt Hartu, it īpaši tās 17. un 48. pantu.

44

Atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam tās noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesības, un saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “Savienības tiesību īstenošana” šīs tiesību normas izpratnē nozīmē, ka ir jābūt savstarpējai saiknei starp Savienības tiesību aktu un attiecīgo valsts pasākumu, kas ir ciešāka nekā abu jomu līdzīgums vai vienas jomas netiešā ietekme uz otru jomu, ņemot vērā Tiesas definētos vērtējuma kritērijus (spriedums, 2021. gada 22. aprīlis, Profi Credit Slovakia, C‑485/19, EU:C:2021:313, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Šajā gadījumā, kā izriet no šā sprieduma 41. punkta, pamatlietā aplūkotā konfiskācijas procedūra neietilpst Direktīvas 2014/42 piemērošanas jomā, līdz ar to nevar uzskatīt, ka ar Bulgārijas tiesību aktiem, kas reglamentē šo procedūru, tiek īstenotas Savienības tiesības.

46

Šādos apstākļos, tā kā Harta pamatlietā nav piemērojama, Tiesas kompetencē nav atbildēt uz ceturto un sesto jautājumu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 2. jūlijs, S.A.D. Maler und Anstreicher, C‑256/19, EU:C:2020:523, 32.–34. punkts un tajos minētā judikatūra).

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/42/ES (2014. gada 3. aprīlis) par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nav piemērojama dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, kurā ir paredzēts, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju valsts tiesa uzdod veikt tādā procedūrā, kura neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatāciju, vai uzreiz pēc šādas procedūras.